ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Babilonijas trimda (gūsts) (Вавилонский плен, Babylonian exile (captivity))

- senebreju piespiedu pārceļošana (kaut kas līdzīgs deportācijai) uz Babilonu (Divupē) pēc Jūdejas iekarošanas 6. gs. beigās p.m.ē. Pēc tam, kad Persijas valdnieks Kirs Lielais iekaroja pašu Babilonu, jūdi saņēma atļauju atgriezties Palestīnā (538.g. p.m.ē). Zinātnieki uzskata, ka pārceļošanai netika pakļauti pilnīgi visi, un arī atpakaļ atgriezās tikai daļa. Palicēji izveidoja kopienu svešajā zemē, un kopš tā laika radies jēdziens par diasporu - prom no dzimtenes dzīvojošajiem tautiešiem. Ilgas pēc zaudētās dzimtenes deva ierosmi dziesmu ciklam, kas dažādos veidos nonācis līdz mūsdienām, piemēram, slavenais dziedājums ""Rivers of Babylon".
Par trimdas latviešiem sauca to latviešu (un ne tikai latviešu, bet Latvijas iedzīvotāju) daļu, kas Otrā Pasaules kara beigās dažādos veidos nonāca Rietumu valstīs. Starp viņiem bija gan tie, kas devušies līdz vācu armijai atkāpjoties, gan tie, kas vienkārši izceļoja uz neitrālo Zviedriju, nevēlēdamies palikt PSRS okupācijā, gan tie, kas padevušies gūstā Sabiedrotajiem. Viņu turpmākie likteņi galvenokārt bija atkarīgi no Sabiedroto attieksmes, gan kopīgas, gan individuālas. Trimdas latvieši ilgstoši uzturēja savu latviskumu caur valodu, Dziesmu svētkiem, sabiedriskām organizācijām, baznīcu un literatūru. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, daži no viņiem, tai skaitā mūsu otrā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir atgriezušies mājās, tomēr lielākā daļa palika savā jaunajā dzimtenē. Trimdas latviešus nevajag jaukt ar ekonomiskajiem emigrantiem, kuru dzīvi modernajā literatūrā koši apraksta mūsu laikabiedrs Vilis Lācītis (Stroika ar skatu uz Londonu).

1. attēlā - Eduards Bendemans "Skumstošie jūdi trimdā" (Babilonijas upes krastā), 1832.g.

2. attēlā - Vecās Derības ilustrācija "Jūdu tautu ved gūstā", litogrāfija, 1904.g.