Robainās arkas (зубчатые арки, Crenellated arches)

- arku tips, kuru izlocītā virsma veidota kā zobu un robu sistēma, ir īpaši izplatīts Austrumu (mauru, arābu) arhitektūrā. Tā atspulgs redzams it īpaši Sicīlijā, Portugālē un Spānijas dienvidos, kur Rekonkistas laikā bijušās slavenās mošejas pārveidotas par katoļu baznīcām, bet arhitektūras paņēmieni vēlāk plaši izmantoti arī laicīgo celtņu izdaiļošanai. Vēlāk robainās arkas un arī citas virsmas (kores, zelmiņus) labprāt izmantoja arī Eiropas ziemeļos, tā saucamajā Tjūdoru stilā, kā arī historicisma un eklektikas celtnēs.
Latvijā robojums un robainās torņu virsmas sastopamas gan lauku muižās, gan Jūgendstila celtnēs, bet ā īpaši plašo lietojumu noteica XIX gadsimta beigu - XX gadsimta sākuma progress celtniecībā, kad robainās virsmas varēja iegūt, izmantojot dzelzsbetona armatūru. Tomēr vairumā gadījumu arī jūgendstila celtnēs robainā arka ir nevis nesošs, bet dekoratīvs rustikas elements, izmantojot vietējos celtniecības materiālus - šūnakmeni vai kaļķakmeni.