ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dubultportrets (двойной портрет, double-portrait)

- dubultportretu ideja radusies Itālijas Renesanses glezniecībā, kaut tur pārsvarā tie bijuši valdnieku un to vai nu laulāto draudzeņu, vai mīļāko portreti, bieži vien profilā - ar uzsvaru uz portretējamo stāvokļa atribūtiem. Savukārt, flāmu glezniecība, kas aizrāvusies ar koncentrēšanos uz portretējamo personību sejām un viņu sabiedrisko lomu, veido dubultportretu ar amatvīru nozīmes pasvītrošanu - aiz zemās sienas, uz kuras redzams uzraksts.
Viens no piemajiem dubulportretiem Kurzemē (1848.gads) ir vācbaltu gleznotāja Jūliusa Dēringa darbs. Dzimis Drēzdenē un jau jaunībā sācis darināt portretus, kā arī aizrāvies ar etnogrāfisko tērpu dokumentēšanu, Dērings 1845. gadā ticis uzaicināts uz Jelgavu, kur strādājis par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā. Paralēli aktīvi nodarbojies ar portretu darināšanu un altārgleznu gleznošanu. Pašu latviešu glezniecībā īsto dubultportretu ir maz, pārsvarā ir ģimenes portreti - vai nu mākslinieka vecāki, sieva, bērni, vai nu, kā tas, piemērams, ir Ausekļa Baušķenieka darbos, galvenais varonis iedomāto tēlu vai dubultnieku ielokā.

1. attēlā - Rafaēls " Andrea Navagero un Agostino Beazzano", 1516.g., Doria Pamphilj galerija, Roma.

2. attēlā - Jūliuss Dērings "Brāļu Groševsku dubultportrets", 1848.g.