ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Kolonnu zāle (Колонный зал, The Pillar Hall)

- parādes zāles noformēšanas stils, kura nosaukums saistīts ar XVIII gadsimta beigu krievu arhitekta Matveja Kazakova vārdu, kaut iekšējais parādes (troņa zāles) kārotjums ar vairāku kolonnu rindām principā bija pazīstams kopš antīkās pasaules un joprojām tiek izmantots virknē augstākā līmeņa pasākumu organizēšanai. Kolonnu zāles bijušas izplatītas gan Austrumu, gan Rietumu sakrālajā un laicīgajā arhitektūrā. Kolonnu zāles mūsdienu izpratnē tomēr biežāk attiecas uz klasicisma arhitektūras paraugiem. 1784.-1787.gadā, pārbūvējot Muižniecības namu Maskavā, M.Kazakovs iekšējā pagalma vidū izveidoja Kolonnu zāli ar 28 iekšējām korintiešu stila koka kolonnām ar baltā marmora segumu. Vēlāk izrādījies, ka šāda tipa zālei piemīt ideāla akustika, un tālab tā mūsdienās tiek izmantota kā koncertzāle.
Arī Latvijā ir vairākas Kolonnu zāles, turklāt pirmo rašanās laiks ir visai tuvs Kazakova risinājumam. Tā, Kolonnu zāle pašreizējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā sākotnēji tikusi būvēta bibliotēkas vajadzībām bijušā Doma klostera austrumu spārnā laikā no 1778. līdz 1787.gadam pēc arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām klasicisma sabiedriskajām telpām. Laika gaitā to sākuši dēvēt par Kolonnu zāli, jo tās balkonu ar galeriju balsta kolonnas, kuru krāsojums imitē marmora virsmu. Mūsdienās zālē noriek arī kamerkoncertu pasākumi. Arī vairākās aristokrātu muižās Latvijas teritorijā tāpat ir sastopamas kolonnu zāles. Piemēram, Jaunmoku mednieku pilī, ko arhitekts V. Bokslafs būvējis XIX gadsimta beigās toreizējam Rīgas pilsētas mēram Dž. Armistedam neogotikas stilā, pirmajā stāvā arī ir kolonnu zāle - tikai šeit plašās telpas griestus balsta slaidas čuguna kolonnas.

1. attēlā - Konstantīns Uhtomskis "Sv. Georga zāle", akvarelis, 1862.g.

2. attēlā - kolonnu zāle Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.