ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dzīvžogs (изгородь живая, hedge, hedgegrow (clipped, unclipped))

- ir cieši viens otram blakus 'taisnā rindā sastādīta koku vai krūmu virkne ar nolūku izveidot "zaļo barjeru" teritorijas ierobežošanai. Koki vai krūmi tiek attiecīgi cirpti, veidojot arī alejas. Pirmie dzīvžogi esot ierobežojoši pat labības laukus jau senatnē, dažus datē ar Bronzas un Dzelzs laikmetu, kad sāka veidoties izpratne par sakārtotu ainavu un tie bija diezgan zemi, parasti līdz metra augstumam. Dzīvžogs kļuva par dārzu mākslas sastāvdaļu XVI gadsimta Itālijā (Florencē), vēlāk Versaļas dārzos XVII gadsimta Francijā un vairākās Anglijas pilīs, kā arī laukos. Dzīvžogi ieguvuši otru elpu un pārtapuši no zināma greznuma apliecinājuma par Vides ideju ieviešanu pilsētās, jo tie lieliski uzlabo aptmosfēru un turklāt piešķir pilsētai gleznainu izskatu. Mūsdienās dzīvžogu regulāra cirpšana saistīta ar pilsētvides ainavas uzturēšanu un pilnveidošanu.
Rīgas un it īpaši tās vēsturisko priekšpilsētu teritorijā ir virkne dzīvžogu, kur izmanto gan košuma krūmus, gan īves un cipreses (to dzīvžogi sastopami arī kapsētās), gan ceriņus u.c. Dzīvžogus izmanto gan privātpersonas, gan iestādes. Patlaban visaugstākais dzīvžogs Ziemeļeiropā, kas veidots no liepām, papildus ierobežo Rīgas Valsts Vācu ģimnāziju Āgenskalnā, un tā izskats (it īpaši regulāri atjaunojamais "logs", kas dod iespēju "iemest aci" skolas teritorijā, ir Pārdaugavas lepnums. Kā raksta interneta žurnāla Par Āgenskalnu veidotājs Ilgonis Linde. "dzīvžogs ir skaists ..visos gadalaikos, pat ziemā tas ir tausns un akurāts". Savukārt, Latvijā iecienītie dzīvžogi no skuju kokiem saglabā savu izskatu cauru gadu.

1. attēlā - dzīvžogi kā aizsargs pret vēja izraisīto augsnes eroziju, Ziemeļdakota, ASV.

2. attēlā - dzīvžogs, kurš norobežo Rīgas Valsts vācu ģimnāziju no ielām ar samērā dzīvu satiksmi.