ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Ozols (дуб, Oak tree)

- ir koks, kas kopš senatnes ir drošsirdības, stiprības un varonības simbols daudzām tautām, sākot ar Seno Romu, kur militārās karjeras pirmais apbalvojums bija ozollapu vainags. Bībelē arī izcelts ozols - kā koks, kas nodrošinot raženu, vērtīgu dzīvi, pat nāve zem šī koka liecinot par vīra diženumu. Grieķijā, Skandināvijā, Vācijā un slāvu tautas ozolu veltīja pērkona dievībām, jo pastāvēja uzskats, ka šis koks spējot izturēt pat zibens tiešu trāpījumu. Ķelti un slāvi uzskatīja šo koku par svētnīcu, pielūdza gan atsevišķus kokus, gan ozolu birzis. Francijas Karalis Ludviķis Svētais esot XIII gadsimtā spriedis taisnīgu tiesu, zem ozola sēdēdams. Angļu vēsturē karalis Eduards IV Jorks tieši zem ozola saticis savu liktenīgo mīlestību un nākamo karalieni Elizabeti Vudvilu, bet Valtera Skota romānā "Aivenho" ozols ar izrautām saknēm sakšu aristokrātu vairogos simbolizē muižnieku un tautas vienotību. Ozollapu vainaigi vai to kārtojums ir ļoti daudzu slaveno dzimtu ģerboņos (vapeņos), kā arī militāro vienību un ordeņu simbolikā.
Visām baltu tautām ozols ir svēts koks, latviešiem it īpaši. Daži uzskata, ka tas esot senais indoeiropiešu Pērkona koks. Jāņu vakarā tieši Jānim (vai Jāņu tēvam) tiek pīts ozollapu vainags. Ozols pieminēts daudzās dainās, pats Jānis arī sēžot ozolā, jo tas ir vīrietības simbols. Ap ozolu notiek rituālas izdarības, meitas met vainagus ozolā, zīlējot nākotni. Pastāv leģenda par senlatviešu svēto birzi netālu no Zlēku mācītāja muižas, kur ozolu birzs vidū esot stāvējis milzīgs koks, ko saukuši per Pērkona ozolu. Kā rakstīts 1870.gada "Baltijas Vēstnesī", kāds vecis 1802.gadā esot svēto koku aizdedzinājis, cerot atrast tur apslēptu naudu. To viņš, saprotams, atradis neesot, toties par sodu palicis akls. Ozols bija attēlots atjaunotās Latvijas pieclatnieka zīmē. Arī vairāku nacionālā jūgenda namu plastiskajā dekorā izmantotas ozollapu vītnes. Savukārt, Čiekuru ozols, kas ir valsts nozīmes dižkoks, atrodas Auces novadā 1,3 km attālumā no Krūtaiņu ezera.

1. attēlā - Pjērs Narciss Gerēns "Svētais Ludviķis spriež tiesu zem ozola", 1816.g., Anžēras Mākslas muzejs, Francija.

2. attēlā - Čiekuru ozols, Bēnes pagasts, Auces novads, apkārtmērs 6,35 m.