ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Bruģakmens (брусчатка, coblestone)

- sākotnēji bija jebkurš dabiskais neliela izmēra akmens, ko izmantoja ceļa segumam vai piebraucāmai vietai augstmaņa rezidencei, kā arī viduslaiku pilsētas ielu braucamās daļas bruģēšanai. Vēlāk par bruģi pieņemts uzskatīt četrstūrainu aptēstu dabīgu akmeni ar nedaudz izliektu virsmu, ko tāpat izmantoja glaunāku ceļu un laukumu bruģēšanai. Mūsdienās dažāda izmēra un krāsas bruģi izmanto dekoratīvā seguma veidošanai, un tas kļūst par pilsētas vides kopskata elementu. Bruģa priekšrocība - izturīgums; trūkums - nesaderība ar smalko automobīļu riepām un dāmu augstpapēža kurpēm.
Rīgā oriģinālais bruģis saglabājies daļēji pie Jēkaba baznīcas un Doma laukumā. Sastopams arī neaptēsts bruģis. Savukārt, mākslas darbā, ko veidojis mūsu laikabiedrs, uzsvērta vecā bruģa saderība ar mūsdienu kanalizācijas sistēmu.

1. attēlā - antīkā bruģētā ceļa posms, Imola, Itālija.

2. attēlā - Ansis Dobičins "Bruģis", betons, 2015.g., izmantota forma no Pasta ielas Vecrīgā.