ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Bruņojums (вооружение, armament)

- ieroči un militārā tehnika, kā arī pārējais, karadarbībai nepieciešamais, kopumā. Izšķir arī aizsargbruņojumu. Bruņojuma meistari senatnē bija izcili kalēji. Bruņojuma pasūtītāji - augstmaņi un valdnieki - mēdza pieprasīt īpaši skaistu un greznu bruņojumu, ar dekoratīvām aplikācijām no cita metāla, īpašiem kalumiem, greznas bruņucepures. Par īstu bruņojuma parādi kļuva turnīri. Arī bruņojuma apraksts vēsturiskajos romānos ieņēma svarīgu vietu. Zobeni no Damaskas, arābu tērauds, zeltītie un izliektie pieši - visu to centās attēlot mākslinieki. Vēlāk, parādoties šaujamieročiem, arī tos aristorkātu vajadzībām veidoja īpaši skaistus - bises un pistoles ar inkrustācijām un dekoratīviem kalumiem. Muižu īpašnieki lepojās ne tikai ar medību trofejām, bet arī ar savu ieroču kolekciju. Vairākās pasaules pilsētās ir pat ieroču muzeji.
Senlatviešu karavīri bruņojuma ziņā bija ļoti līdzīgi vikingiem. Vikingu bruņojums neizcēlās ar tādu smalkumu, kā siltāko zemju karavīriem, te galvenais bija svars un izturība - divroču zobens, kara cirvis, stops. Mūsdienu Latvijā eksistē vairāki vēstures cienītāju klubi, kuri gan izgatavo seno bruņojumu, ieskaitot bruņukreklu pīšanu, gan izmanto to “lomu spēlēs”. Bruņojuma paraugi ietilpst vairāku vēstures un kara muzeju kolekcijās.

1. attēlā - Jakobs de Geins "Musketieris bruņojumā", 1608.g.

2. attēlā - XVII-XVIII gs. pistoles ar dažādām lodēm no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.