ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Gaismēnas (светотени, light and dark)

- gaišo un tumšo laukumu mija, ar kuru tēlotājā mākslā pastiprina attēlojamo formu apjomīgumu, faktūru un dziļumu. To ietekmē attēlojamā priekšmeta forma un faktūra, kā arī apgaismojuma īpatnības, proti, skatītāja uztvere saasinās, kad attēla virsmā veidojas gaismēnas. Aizraušanās ar smalko gaismēnu spēli sākās impresionistu laikmetā, gleznojot plenērā (ārpus telpām), jo pirms tam, gleznojot telpās, svarīgāks bija kontrasts. Ir zināmi slavenie Kloda Monē Reimsas katedrāles gleznojumi, kur gaismēnu spēle dažādos apgaismojumos rada pilnīgi atšķirīgu uztveri. Savukārt, impesionistu ideju izcilais realizētājs Krievijā Valentīns Serovs savos sieviešu portretu gleznojumos dabā koncentrējies uz modeļa un dabas spontānu uztveri, kur gaisma un krāsa pateicoties smalkām gaismēnām, rada harmonijas izjūtu un svaigu, gleznainu pasaules uztveri.
Latviešu glezniecības klasiķis Janis Rozentāls savā daiļradē (tāpat kā V. Serovs), pakāpeniski ir aizrāvies gan ar klasiski reālistisko gleznošanu, gan ar impresionisma un simbolisma elementiem. Bet viņa sievas (somu dziedātājas) gleznojums ar bērnu rokās idejiski tuvs "Saules apgaismotai meitenei" un sniedz mums līdzīgu priekšstatu par sievietes-mātes un pavasara saules apspīdēta dārza harmoniju. Starp citu, par "Gaismēnām" tika nosaukta Kinohronika, kas iznāca Latvijā neilgi pirms neatkarības atjaunošanas un 90. gadu sākumā, un ko veidoja režisors Arnis Akmeņlauks. Tās nolūks bija līdzīgs - sakāpināt uztveri pateicoties gaišo un tumšo mirkļu pastāvēšanai sabiedrības dzīvē.

1. attēlā - Valentīns Serovs "Saules apgaismotā meitene", 1888.g., Tretjakova galerija, Maskava.

2. attēlā - Janis Rozentāls "Zem ķiršu koka", 1904.g., privātā kolekcija.