ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Heraldika (геральдика, heraldry, armory)

- vēstures palīgnozare, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Tā izveidojās 19. gadsimta 2. pusē. Tās pirmsākumi saistīti ar heroldu lomu bruņinieku turnīros, jo viņi izskaidroja dalībnieku ģerboņu izcelšanos un to nozīmi. Pēc aristokrātijas varas samazināšanās revolūciju rezultātā, ģerboņu pētīšana palikusi vēsturnieku ziņā. Heraldika ir arī mācība par ģerboņiem un citām simboliskām zīmēm. Māksliniekus allaž vilinājusi ģerboņu simbolika un tie centušies gleznās, it īpaši klasicisma un impērijas stilu lakmetā parādes portretos iekļaut heraldikas atribūtus - lauvas, karaliskās lilijas, ērgļus un grifonus.
Tā kā jebkuras jaunizveidotās valsts nostiprināšanās izvirza prasību pēc heraldiskajām zīmēm, arī 1. Latvijas republika veltīja šim jautājumam pienācīgu uzmanību un mākslinieks Ansis Cīrulis, izstrādādams Latvijas valsts ģerboni, sekojis heraldikas likumiem. Latvijā kopš 1988. gada atjaunota Heraldikas komisijas darbība (nodibināta 1923.gadā, darbojusies līdz 1940.gadam), kas veido un uztur informatīvo bāzi par ģerboņiem.

1. attēlā - dažu ģerboņu sakopojums uz Hofburgas imperatoru pils kompleksa Vīnē, Austrijā.

2. attēlā - vairāku varu heraldika senākajā Rīgas ģerbonī (torņi- pilsēta cietoksnis, atslēgas un krusts- bīskapa pilsēta, lauvas- bruņniecība).