Celle (келья, cell)

- senatnē - galvenā telpa antīkajā templī, kur atradās dievības tēls. Vēlāk - neliela, atsevišķa dzīvojamā telpa klosterī, kur mitinās mūks vai mūķene. Literatūrā par celli dažkārt sauc arī zinātnieka mitekli, kura iekārtojumā nav komforta priekšmetu. Tēlotajā mākslā celle atpazīstama pēc askētiskas vides. Tā, slavenos svētos, kurus katoļu baznīca godā it īpaši (Francisku, Benediktu, Bernardu u.c., kuri bija arī mūku ordeņu dibinātāji), pieņemts attēlot cellēs ar kādu mūžības atribūtu. Pašas celles no iekšpuses reāli attēlot nav iespējams, tas paliek mākslinieka fantāzijas ziņā.
Arī Latvijā celles jēdziens saistīts ar divām senākajām kriestietības konfesijām, kas paredz klosteru pastāvēšanu, proti, ar katoļticību un pareizticību, un tāpat celles iekārtojums pieejams tikai aprakstošs. Toties pārnestā nozīmē - kā norobežošanās no ārējās pasaules, jēdziens tiek izmantots. Tā, latviešu valodā 2006. gadā parādījies Lourensa Darela (slavenā Džeralda Darela brāļa) romāns "Prospero celle", kur autors atklāj lasītājam nelielās grieķu salas Korfu savdabību, kur celle pasvītro salas izolētību.