Kolorīts, krāsu gamma (колорит, colouring, colour scheme)

- gleznotāja izvēlēto krāsu kopīgais raksturojums. Krāstoņu savstarpējo attiecību sistēma mākslas darbā. Dominējošais krāstonis vai krāsu kopiespaids, piemēram, telpā; arī tāds, kam piemīt kaut kas savdabīgs, iespaidīgs. Dažreiz saukts arī par krāsu gammu. Pastāv uzskats, ka krāstoņu skaits no visai ierobežotās gammas viduslaikos mūsdienu sabiedrībā ir ļoti pieaudzis, kas izskaidrojams nevis ar progresu mākslā, bet tehnoloģijās krāsu pigmentu izveidē. Krāstoņu izvēle ir lielā mērā atkarīga arī no mākslinieka izvēlētā sižeta traktējuma, kā arī no valdošās glezniecības manieres. Tā, gleznojot trūcīgus personāžus nabadzīgajā vidē, XIX gadsimta beigu "Peredvižņiku" spilgtais pārstāvis Bogdanovs- Beļskis izvēlējies zilgani pelēcīgu krāsu gammu pie durvīm stāvošā zēna augumam, un tikai aizmugugures fona dzeltenīgie toņi klasē, uz kuru zēns tiecas, padara gleznojuma noskaņu nedaudz gaišāku.
Vairākiem latviešu gleznotājiem, kurus saistījis "vienkāršais, būtiskais un patiesais", piemēram, pāragri mirušajam Leo Koklem, darbos krāsu gamma arī bija noskaņota uz zaļgano, zilgano vai brūngano toņu izmantošanu. Pirmajā Jāņa Rozentāla darbā, kurā ir skaidri saskatāma nacionālā tematika (un, iespējams, pat saikne ar mūsu pirmo "īsto" romānu, proti, "Mērnieku laikiem", arī jūtama skumja brūngani pelēcīga tērpu gamma uz zilgani zaļgano blāvo debesu fona.