ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Laicīgais valdnieks (светский правитель, temporal, secular ruler)

- valdnieks, kura vara tiek nodota vai nu mantošanas ceļā, vai arī tās nesējs tiek vēlēts; viduslaikos un Jauno laiku sākumā Eiropā par laicīgajiem valdniekiem varēja būt arī katoļu baznīcas augstās amatpersonas (bīskapi, arhibīskapi), bet garīgais valdnieks šajās teritorijās bija pāvests. Pirms Reformācijas laicīgie valdnieki atradušies zināmā atkarībā no Svētā Krēsla varas. Izglītotie laicīgie valdnieki kopš Renesanses visai bieži nodarbojušies ar zinātnes, mākslas un māklsinieku atbalstīšanu, kā arī rūpējušies par savas personības un tuvinieku tēlu iemūžināšanu portretos un statujās. Starp laicīgajiem valdniekiem mākslas atbalstīšanas jomā īpaši izcēlušies Lorenco Lieliskais 15. gadsimta Florencē, franču karaļi Francisks I un Ludviķis XVI, Anglijas karalis Kārlis I, Spānijas imperators Kārlis V, Prūsijas karalis Frīdrihs II un Krievijas ķeizariene Katrīna II, kuri visi ir pelnījuši mūsdienu ekskursiju vadītāju visdziļāko pateicību.
Piemēram, bīskaps Alberts bija Livonijas laicīgais valdnieks. Bet daudz tuvāki laicīgo valdnieku definīcijai bija gan Kurzemes hercogi (laikaposmā starp XVI gadsimta vidu līdz XVIII gadsimta beigām), kā arī to lielvalstu, kuras dažādos laikos valdījuši pār mūsdienu Latvijas teritoriju, valdnieki. Starp tiem īpaši minams Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs- Tērbatas universitātes dibinātājs. Pēc dažiem datiem, karalis vēlējies dibināt augstskolu Rīgā, bet vietējo vāciešu skopums un nevēlēšanās šo pasākumu atbalstīt laupīja mūsu pilsētai iespēju kļūt par vissenākās laicīgās augstkolas Baltijā mājvietu.

1. attēlā - Andrea Verrokkio "Lorenco Mediči", 1480.g.

2. attēlā - nezināms autors "Gustavs II Ādolfs", XVII gs.