ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Lauta (лютня, lute)

- stīgu strinkšķināmais instruments, kurā stīgas izvietotas pamatnes dēlim paralēlajā plaknē. Sākot ar Viduslaikiem līdz pat vēlīnā baroka laikmetam lautu izmantoja daudzveidīgas instrumentālās mūzikas atskaņošanai, un lauta zināmā mērā pildīja mūsdienu klavieru funkcijas. Mūziķi, kas spēlēja lautu, saukuši par lautistu. Bija tāpat meistari, kuri darināja labākās lautas, piemēram, galma orķestru vajadzībām. Renesanses laikā lauta vispār tika uzskatīta par vissvarīgāko instrumentu, atskaņojot laicīgo mūziku. Lautistus labprāt gleznoja mākslinieki, dažas gleznas pat vēlāk izraisīja pārpratumus attiecībā uz izpildītāja dzimumu, piemērām, Karavadžo glezna dažos aprakstos figurē kā "jauneklis, kas spēlē lautu", bet citos, savukārt, kā "jauniete, kas spēlē lautu". Instrumentu izmantoja arī dziedātāja pavadījumam. Lauta ir rados ar bumbierveidīgo Tuvo Austrumu strinkšķināmo instrumentu, ko sauc par udu.

1. attēlā - Francis Halss "Lautu spēlējošais nerrs", 1620.-1625.g., Luvra.

2. attēlā - Artemizija Džentileski "Pašportrets kā lautas spēlētājai", 1615.g.