- portrets, kurā mākslinieks attēlo sevi; viduslaikos izmantots kā savdabīgs mākslinieka paraksts. Pašportreti parasti ir divu veidu – psiholoģiskie (gandrīz bez norādēm uz profesiju) un profesionālie (ar norādēm uz nodarbošanos, otām, paleti). Pirmie latviešu gleznotāju pašportreti izpildīti reālisma manierē un atbilst XIX gadsimta mākslas kanoniem Vācijā un Krievijā, kur pārsvarā izglītojusies vācbalti un latviešu mākslinieku pirmā paaudze. Šīm prasībām atbilst Kārļa Hūna pašporterets. Latviešu XX gadsimta glezniecībā ir vairāki visai savdabīgi pašportreti, piemēram, Maija Tabaka sevi attēlojusi gan kā virves dejotāju, gan kā raganu ballē Rundāles pilī; toties Kārlis Padegs sevi zīmējis kailu ar čūsku rokās.
