Sentimentālisms (сентиментализм, sentimentalism, sentimentality) franču: sentiment

- virziens Eiropas literatūrā un filozofijā, kas nomainīja XVIII gadsimta racionālismu un klasicismu, akcentējot jūtas, kas esot svarīgākas par veselīgu saprātu, emocijas būtiskākas par rīcību. Sacerējumos parasti tiek izceltā ētiskā puse un nojautas. Sentimentālisms tēlotājā mākslā visspilgtāk izpaužas farnču māklsinieka Grēza sieviešu tēlos ("Grēza galviņas") un attiecīgajā tēmu izvēlē. Nodevas sentimentālismam jūtamas pat Gētes daiļradē, par ko liecina viņa jaunības darba "Jaunā Vertera ciešanas" nosaukums.
Spilgtākie sentimentālisma paraugi latviešu literatūrā ir Neredzīgā Indriķa (1738-1828) dzeja, Garlība Merķeļa teika “Vanems Imanta”(1802), kā arī Jura Mātera romāns “Sadzīves viļņi”(1879). Sentimentālisma un romantisma robeža mākslā ir visai nenoteikta, jo kurā vietā beidzas jūtas un sākas jūsma, noteikt ir pagrūti. Arī Pietuka Krustiņš "Mērnieku laikos" ir sentimentāls romantiķis, kas varonei Lienai un lasītājam šķiet smieklīgs. Īsto sentimentālisma paraugu latviešu tēlotajā mākslā nav, bet vistuvāk tam ir vācbaltu mākslinieka Jūliusa Dēringa daiļrade.