Brīvās mākslas (Семь свободных искусств, Liberal arts education)

- zināšanas un prasmes (sauktas arī par septiņām brīvajām mākslām), kuru pārvaldīšana un apgūšana klasiskajā antīkajā pasaulē bija pieejama tikai brīvajiem pilsoņiem, tiem, kuri bija tiesīgi piedalīties valsts dzīvē. Senajā Grieķijā to skaitā ietilpa piedalīšanās publiskajās debatēs, spēja aizstāvēt sevi tiesā un būt tiesnesim, kā arī tiesības uz militāro dienestu. Vergiem un nepilsoņiem tādas tiesības nav bijušas. Brīvo mākslu apguves mērķos ietilpa tikumīgas un zinošas, ar pašcieņu apveltītas personas veidošana, un tajās sākotnēji ietilpa trīs disciplīnas - gramatika, retorika un loģika. Viduslaiku gaitā, izglītībai nonākot baznīcas uzraudzībā, sarakstu papildināja ar aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju (tur ietilpa arī astroloģija). Kopumā Renesanses humānisti šo klāstu nedaudz izmainīja, izslēdzot loģiku, bet aizvietojot to ar filozofiju un dzeju. Tādā veidā klasiskā izglītība, kurā ietilpa seno valodu apguve, sākot ar XVI gadsimtu un pat līdz XX gadsimtam palīdzēja veidot Eiropas intelektuālo eliti un zinātniekus.
Kad akadēmiķi Vilhelmu Purvīti 1919.gadā iecēla par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, viņš organizēja Brīvās mākslas darbnīcas, vēlāk pašam kļūstot par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru. Nosaukums Brīvās mākslas darbnīcas saskanēja ar pēc revolūcias laikmeta garu un nozīmēja saišu saraušanu ar tradicionālo akadēmisko mākslinieku izglītību. Mūsdienās brīvo mākslu jēdziens Latvijā ir nedaudz transformējies, būtībā mums ir brīvmākslinieki, proti, mākslinieki, kuri nesastāv oficiālajās apvienībās, oponē valdošajam mākslas stilam un ir brīvi domājoši, daļēji arī neatzīti, pat nedaudz anarhisti. Liepājā eksistē pat "Brīvās mākslas darbnīca" jauniešiem un bērniem, kuras mērķis sakrīt ar antīko: iemācīties radīt skaistumu, vērtīgi pavadot laiku.