ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Patrons (патрон, patron)

- sākotnēji dižciltīgs pilsonis Senajā Romā, no viņa atkarīgo nepilntiesīgo, trūcīgo pilsoņu (klientu) un brīvlaisto vergu aizbildnis un aizstāvis tiesā. Vēlāk arī svētais, ko uzskata par aizbildni noteiktai baznīcai, teritorijai, amatam, cilvēkam, kam dots šī svētā vārds. Mūsdienās arī uzņēmuma vai mācību iestādes vadītājs, kā arī persona, kura turpina rūpēties par attiecīgo iestādi arī nebūdama ar to ekonomiski saistīta. No šī vārda tiek atvasināti jēdzieni par patronāžu kā aprūpēšanu. Vairāku valdnieku sievas, piemēram, kopš XVII gadsimta patronē meiteņu izglītību. Tāpat vairākas valstis izvēlas kādu svēto par savu patronu (Īrija Sv.Patriku, Anglija Sv.Georgu u.t.t.).
Tā kā senatnē Latvijas teritorija nav veidojusi kopīgu kristīgo valsti, par pirmo oficiālo patronesi var uzskatīt Jaunavu Mariju, jo krusta kari Baltijā vēlāk novēlēja Livoniju tieši viņai, nosaukdami par Marijas zemi. Vēlāk patronus Rīgā izvēlējās tirgoņu un amatnieku ģildes, piemēram, Melngalvju apvienības patrons bija Sv.Maurīcijs (Moris). Visu tirgoņu un ceļotāju mūžīgais patrons bija arī Merkūrs (grieķu Hermess), kā arī mītiskās dievības ar attiecīgiem tirdzniecības un kuģniecības atribūtiem- enkuriem, monētām, preču paraugiem. Šo tradīciju par patronu tēlu novietošanu uz ēku frontoniem paturēja arī daudzās Rīgas bankas.

1. attēlā - Džordžio Vazari "Lorenco de' Mediči", XVI gs. otrā puse, Ufici galerija, Florence.

2. attēlā - Melngalvju tirgotāju ģildes ģerbonis ar tās patrona Sv.Maurīcija tēlu, XV-XVI gs., patlaban atrodas Rīgas Domā.