ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Vidkoks (средник, mullion)

- pārsvarā vertikāls elements, kas sadala loga vai durvju divās vienādās daļās, turklāt tas var veikt gan balstošās, gan tikai dekoratīvās funkcijas. Sākotnēji tā loma bija pārsvarā balstošā, it īpaši gadījumos, kad atverei bija arku nobeigums. Vēlāk vidkoks sāka kalpot arī loga vai durvju dekorēšanai, kā arī atviegloja loga iestiklošanu. Vidkoks, par spīti savam latviskajam nosaukumam, ļoti bieži tikai veidots no akmens vai betona. Vidkoku sākotnējais pielietojums bija saistīts ar nepieciešamību gotiskajā arhitektūrā nodrošināt augsto smailloku logu drošību un stiprību. Pirmos vidkokus sāka izmantot armēņu un islama arhitektūrā jau X gadsimtā. Gotiskajās baznīcās, kad logu rāmji tikai veidoti no svina, akmens vertikālajam balstam bija īpaša nozīme. Vēlāk vidkoki tika pielietoti gan Renesanses ēkās, gan arī, būvējot jau XIX gadsimtā neogotiskās celtnes.
Vairāki XIX gadsimta otrajā pusē strādājošie arhitekti labprāt pielietoja vidkokus daļēji loga balsta nozīmē, kad radās iespēja izmantot lielas, rūpnieciski ražotas stikla virsmas, it īpaši vecpilsētu neogotiskajā pārbūvē, kur šauras ielas izvirza prasību pēc plašākiem logiem. Šādi vidkoki izmantoti arī civilajā arhitektūrā Vecrīgā.

1. attēlā - Sv. Franciska baznīcas logs ar vidkoku, XIII gs. beigas, Lodi, Lombardija, Ziemeļitālija.

2. attēlā - dekoratīvie vidkoki V.Bokslafa celtās "'Mājas ar skursteņslauķi" Kaļķu ielā 6 priekšpēdējā stāva logos Vecrīgā, 1898.g.