Misionārs (миссионер, missionary) latīņu: missionem

- reliģiskās grupas loceklis, ko baznīca sūta veikt savas konfesijas izplatīšanu ar izglītošanu, pievēršanu ticībai un/vai labdarību, kā arī likumdošanas ieviešanas misiju. Vārds "misija" kā tāds radies ap 1598.gadu, kad jezuīti sākuši sūtīt sava ordeņa locekļus uz ārzemēm un saistīts ar latīņu sakni, ar ko apzīmē "sūtīšanu", turklāt vārdam piedēvēts gaismas (kristīgās ticības nešanas) spēks, jo, lūk, Kristus, sūtīdams mācekļus sludināt viņa vārdus, esot izmantojis šādu apzīmējumu (visai apšaubāms apgalvojums, jo nav zināms, kādā līmenī Kristus pārvaldījis latīņu valodu). Vārdu "misionārs" pārsvarā attiecina tieši uz kristietības sludinātājiem, bet mūsdienās to lieto arī pārnestā nozīmē.
Pirmais Baltijas bīskaps Meinhards (XII gadsimta beigās) uzskatāms par misionāru – atšķirībā no Bertolda un Alberta, kuri kristīja baltiešus “ar uguni un zobenu”. Ir pazīstami arī daži XX gadsimta misionāri, tai skaitā vairāki latviešu baptisti, kas Otrā pasaules kara sākumā devušies pie vienas no mežonīgākajām Bolīvijas indiāņu ciltīm- ajoriešiem. Baptisti, kas 20-jos gados ieceļojuši Dienvidamerikā, “sākumā pārdzīvojuši posta gadus un sūrā darbā sasnieguši pārticību latviešu kopsaimniecībā Palmā, sajutuši Dieva aicinājumu atkal darīt ko labu”.