Apbedīšana, apbedījums (захоронение, inhumation) - mirušā ķermeņa rituālā novietošana kapā, kas mainās atkarībā no kultūras un laikmeta, veidodama gan arheoloģisko liecību, gan mākslas sižetu. Apbedījumus sauc arī par Senkapiem. Pie slavenākiem apbedījumiem pieskaita Ēģiptes piramīdas, antīkās nekropoles – “mirušo pilsētas” un milzu kapenes. Gadījumos, kad apbedījumā ievietoja attiecīgā laikmeta sadzīves priekšmetus, arheoloģisko izrakumu gaitā izdodas gūt virkni neapstrīdamu faktu par senatnes ikdienu. Latvijā senākie apbedījumi glabā ap 300–400 senču paaudžu pēdas, bet to lielākā daļa nav redzama virs zemes, saglabājušies uzkalniņi un tā saucamās “Velna laivas”. Tās liecina par vikingu ilgstošu uzturēšanos Kurzemē laika posmā, kad kurši un vikingi regulāri nodarbojušies ar sirojumiem citu zemēs. Apbedījumi sniedz liecību par to, ka vairākus gadsimtus pēc kristietības ienākšanas latvieši turpināja glabāt mirušos atbilstoši senču ticējumiem. 1. attēlā - restaurēts traķiešu apbedījums (IV gadsimts p.m.ē.), netālu no Varnas, Bulgārijā. |