ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Apgaismība (Просвещение, Enlightenment)

- intelektuāļu izraisītā kustība, kas iezīmēja svarīgu periodu Eiropas kultūras dzīvē sākot ar XVII gadsimta beigām. Vēlāk visu XVIII gadsimtu pat nosauca par "Apgaismības laikmetu". Tās pamatdomas formulēja vēl iepriekšējā gadsimtā filozofu un zinātnieku plejāde (Frensiss Bekons, Renē Dekarts, Baruhs Spinoza, Džons Loks u.c.), bet XVIII gadsimta Francijā par Apgaismotāju līderiem kļuva Voltērs, Didro un Monteskjē, kurus vēlāk sāka saukt arī par enciklopedistiem. Kustības domas balstīja pārliecība par racionālismu un idivīda personību nevis tradīcijām. Tādējādi tika veicināta interese par zinātni un tehnisko progresu pateicoties kritiskai pētnieciskai attieksmei pret dabas parādībām un sabiedrības procesiem. Tāpat novērojama humānistiskās domas otrā Renesanse. Jauno domāšanu raksturoja loģiskums, pēctecība, precīzi formulēti principi un atvērtība apgalvojumu maiņai gadījumā, ja tie nonāca pretrunā ar praksi. Galvenās iezīmessacelšanās pret autoritātēm, racionālisms, idejas par plašu tautas izglītošanu, atgriešanās pie dabas, deisms, cilvēktiesības. Pastāv uzskats, ka netiešā veidā Apgaismības laikmets noveda pie revolūcijām un feodālās sistēmas sabrukuma Eiropā - par spīti tam, ka paši apgaismotāji visai labi sadzīvoja ar tiem absolūtajiem valdniekiem, kurus uzskatīja par "izglītotiem monarhiem". Tēlotajā mākslā un literatūrā Apgaismība tika iemūžināta pārsvarā klasicisma stilā veidotajos darbos.
Līdzīgi kā Rietumeiropā, Kurzemes hercogistes, Vidzemes un Igaunijas provincē, XVIII gadsimtā sāka izplatīties Apgaismības idejas - sākotnēji dažādu kārtu izglītoto vāciešu starpā, bet pārsvarā luterāņu mācītāju un birģeru (grāmatu izdevēju, skolotāju, juristu, ārstu) un arī dažu muižnieku vidū. Apgaismības ideju izplatīšanos veicināja arī brīvmūrnieku ložas, kas lielu uzmanību veltīja indivīda garīgajai pilnveidošanai. Īpašu vietu Apgaismības kustībā Latvijā ieņem rakstnieks un publicists G.Merķelis, filozofs un rakstnieks J.H. Hāmanis, dzejnieks, Domskolas profesors un filozofs Johans Herders Herders, kā arī Vecais un Jaunais Stenderi - "Zemnieku Enciklopēdijas latviski" - veidotāji. Viņu pulkam pieskaitāms arī Rīgas liceja skolotājs un izcils zīmētājs Johans Broce, pateicoties kuram līdz mums nonākušas ilustrētas liecības par tā laika sadzīvi.

1. attēlā - Nikolā de Laržiljērs "Fransuā Marī Aruē Voltērs", starp 1724.-.1725.g.

2. attēlā - Garlībs Hevihs Merķelis (nezināma autora darbs).