Arheoloģija (археология, archaeology)

- cilvēces pagātnes izpēte un tās vēstures apzināšana, izmantojot saglabājušos materiālās kultūras atlieku uzkrāšanu un analīzi apkārtējā vidē. Arheoloģiskie izrakumi ir zemes slāņos vai zem ūdens atrodošos priekšmetu iegūšana pagātnes apzināšanai. Kā zinātne arheoloģija sākusi attīstīties Eiropā XIX gadsimtā sākotnēji kā antikvāro priekšmetu uzkrāšanas daļa. Slavenākie arheoloģijas atklājumi ir Trojas pilsētas drupas Mazāzijā un Pompejas atsegums Itālijā. Atradumi allaž veicina mākslas darbu apzināšanu un jauno, ar šiem atradumiem saistīto, tapšanu. Piemēram, sižeti par Pompejas pēdējo dienu attēloti gan literatūrā, gan glezniecībā un filmās.
Latvijā, tāpat kā citur, arheoloģiskos izrakumus veic senajās dzīvesvietās (apmetnēs, pilskalnos) un kapulaukos (senajās apbedījuma vietās). Jāpiezīmē, ka visai bieži cilvēki turpina apmesties uz dzīvi vienā un tai pašā izdevīgā vietā - uzkalnos, upju un ezeru tuvumā u.c. Latvijā senākie arheoloģiskie izrakumi izdarīti XIX gadsimtā un pārsvarā veikti agrā dzelzs laikmeta apmetnēs, pilskalnos un kapulaukos (I-V gadsimts p.m.ē). Arheoloģisko pētījumu rezultāti dod iespēju uzkrāt informāciju par senlatviešu (baltu), kā arī lībiešu, dzīvesveidu un materiālo kultūru. Arheologu labākie palīgi ir mākslinieki, kuri spēj precīzi atveidot atradnes - joprojām labāk nekā profesionālie fotogrāfi.