ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Abatija (аббатство, abbey) Sk. klosteris

Abstrakcija (абстракция, отвлечённость, abstract, abstraction)

- mākslas vai iztēles forma, kas nav vērsta uz ārējās pasaules attēlošanu, arī teorētisks vispārinājums. Termins attiecināms uz jebkuru mākslas veidu.
Latviešu valodā ar to dažkārt apzīmē arī no reālās dzīves atrautos prātojumus. Ir arī šī vārda pozitīvais skaidrojums:"Grafika ar tās līniju un plākšņu rotaļu ir abstarktākā no radošām mākslām; tādēļ tā visvairāk atbilst mūsdienu cilvēka racionālismam". Tas ir citāts no brīvvalsts preses, veltīts Rīgas grafiķu biedrības izstādei.

1. attēlā - Frenks Stela - skulptūra "Ņūborga", nerūsējošais tērauds, 1995.g., Ernsta-Abbes laukums Jēnā, Tīringena, Vācija.
2. attēlā - abstrakcija no izstādes muzejā "Arsenāls", 2014.g. pavasaris.

Abstrakcionisms (абстракционизм, abstract art)

- mākslas stils, kas sliecas uz abstrakciju (novēršanos no reālā), kad tiek attēlots nevis esošais tēls, bet mākslinieka fantāzijā radies. Šis stils izmanto formas, krāsas un līnijas valodu, radot kompozīciju, kas pastāv neatkarīgi no ārpasaules realitātes. Nosaukums cēlies no vārda, ar ko apzīmē izklaidību. Stils uzplaucis XX gadsimtā un tam tiek veltītas gan vērienīgas izstādes, gan monogrāfijas, radušies pat abstrakcionisma novirzieni.
Viens no abstrakcionisma pasaulē plaši pazīstamajiem māksliniekiem ir Daugavpilī dzimušais Marks Rotko, kura gleznās nav asi iezīmētu kontūru, bet kuriem piemīt apslēpta jēga Pašlaik Rotko gleznas cenu ziņā ieņem ceturto vietu pasaulē (aiz Van Goga, Dalī un Pikaso). Dažkāret Rotko vārdu saista arī ar abstrakto ekspresionismu.

1. attēlā - Roberts Delonē "Logi atveras vienlaikus (pirmā daļa, trešais motīvs", 1912.g. Teita Galerija, Londona.
2. attēlā - Marks Rotko- "Bez nosaukuma No.24".

Abstraktais dzīvnieku ornaments (абстрактный орнамент с животными, abstract animal ornaments)

- ornaments, kurā tiek izmantots ģeometriskā pinuma motīvs ar dzīvnieku attēla elementiem (putnu vai dzīvnieku galvas, spārni, ķetnas, astes).
Šāda tipa ornaments ir arī Latvijas ģerbonī un naudas zīmēs, turklāt dzīvnieki var būt arī mitoloģiski, neesošie.

1. attēlā - Viljams Morriss "Vilnas mēbeļu audums ar pāviem un pūķiem", 1878.g.
2. attēlā - vitrīna ar abstrakto dzīvnieku ornamenta dekorējumu muzejā "Rīgas birža".

Abstraktais ekspresionisms (Абстрактный экспрессионизм, Abstract Expressionism)

- tā pamatlicējs ir Vasilijs Kandinskis, krievu mākslinieks, kas dzīvojis Minhenē pirms I Pasaules kara (grupa “Zilais jātnieks”) un kur atrodas viņa memoriālais muzejs. Vēlāk - kustība Amerikas mākslinieku vidū XX gadsimta 40. gados, kad gleznotāji sākuši izmantot milzīgus audeklus, piepildot tos ar straujiem otas triepieniem. Gleznošanas ātrums tika uzskatīts par tikpat svarīgu kā attēls (process būtiskāks par radīto tēlu), jo tas palīdzot atsegt zemapziņas plūsmu.
No latviešu māksliniekiem šo virzienu pārstāv ASV dzīvojošais Raimonds Staprāns, kura trešo darbu izstādi Rīgā demonstrēja 2006.gada oktobrī.

1. attēlā - Vasīlijs Kandiskis "Improvizācija 27 (Mīlestības dārzs II)", 1912.g., Metropoles Mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Raimonds Staprāns, "Zvejnieku laivas San-Francisko”, no 2006.g. ekspozīcijas LNMM.

Absurda literatūra (литература абсурда, literature of absurd, absurdity) latīņu: absurdus

- modernās literatūras veids, kas parādījies XIX gadsimta beigās un piedzīvoja uzplaukumu XX gadsimtā. Tā filozofiskajā pamatā bija eksistenciālisms. Stils noliedza reālismu un naturālismu, psiholoģismu un cēloņsakarību, pagātnes mantojumu, sabiedrības normas, novecojušos paņēmienus. Dīvainā kārtā šīs literatūras pamatlicēji, piemēram, F. Kafka (“Process””, “Pils”) daļēji pareģoja XX gadsimta nenormālās parādības – koncentrācijas nometnes, genocīdu un pārējās šausmas ar miljoniem nevainīgo upuru.
Latviešu literatūrā par absurda virziena pārstāvjiem tiek uzskatīti dramaturģijā režisors Hermanis Paukšs, kura viena no lugu izlasēm pat saucas “Ak Dievs, kādi murgi”, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis. Bereļa darbiem raksturīga sakāpināta stereotipu laušana un izteikti paškritiski ironiska attieksme pret “Svētajām govīm”.

Academia Petrina (Петровская академия, Academia Petrina)

- Kurzemes hercogistes pēdējā hercoga Pētera Bīrona 1775. gadā dibinātā akadēmiskā ģimnāzija (zemākās pakāpes augstskola) Jelgavā. Ēka celta klasicisma stilā ar baroka iezīmēm arhitekts dānis S. Jensens. 1773.-1774. gadā Johana Georga Zulcera uzaicinājuma vēstules ar hercoga pilnvarojumu saņēma Imanuels Kants un Johans Gotfrīds Herders, taču par profesoriem viņi nekļuva. Starp pirmajiem akadēmijas profesoriem bija dabaszinātnieks Johans Jakobs Ferbers, kas vēlāk kļuva par Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķi un matemātikas profesors, astronomiskās observatorijas dibinātājs Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers, kurš ne tikai gandrīz visu zinātnieka mūžu pavadījis Jelgavā, bet pat ticis tur apglabāts. Turklāt Beitlers pazīstams ar savām publikācijām par Jelgavas ģeogrāfiskajām koordinātēm, Merkūra pāriešanu pāri Saules diskam un novērojumiem par Jupitera pavadoņiem. Būdams Jelgavas patriots, viņš palika te par spīti piedāvājumam pāriet par matemātikas profesoru uz atjaunoto Tērbatas universitāti.
Uz tās bāzes, pieaicinot Eiropā pazīstamus zinātniekus, hercogs cerēja izveidot universitāti. Pašlaik tās telpās atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Muzeja darbība saistīta gan ar modernās mākslas ekspozīciju rīkošanu, gan piedalīšanos Jelgavas un Kurzemes hercogistes saglabājušos artefaktu eksponēšanu. Muzejā darbojas ļoti vērtīga ekspozīcija par Jelgavas novada atrašanos Kurzemes hercogistē.

1. attēlā - akadēmijas fasāde.
2. attēlā - Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers, Akadēmijas matemātikas profesors 1775,-1811. gadā

Advente, adventisms (адвент, адвентизм, advent, adventism,)

- Kristus dzimšanas gaidīšana, kurai Rietumu kristietībā sāk gatavoties četras nedēļas pirms ziemassvētkiem, katrā svētdienā (tās arī attiecīgi sauc) – speciālajā svečturī (dažkārt vainaga veidā) pakāpeniski aizdedzinot nedēļai atbilstošo sveču skaitu. Ar pirmo adventi baznīcā sākas jauns liturģiskais gads. Ar adventes vārdu saistīta arī protestantisma konfesija adventisms, kura sludina (gaida) Kristus otro atnākšanu Dieva tūkstošgadu valsti, pastaro tiesu.
Latvijā nedēļu pirms pirmās adventes atzīmē Mirušo piemiņas dienu, parasti novembra pēdējo svētdienu, tā ir Evaņģēliski luteriskās baznīcas tradīcija. Pēdējās desmitgadēs Adventes vainagu daudzveidība skatāma Ziemassvētku gadatirgos. Pirmo latviešu adventes draudzi 1896. gadā izveidoja bija Jānis Sproģis, latviešu izcelsmes adventistu mācītājs, kurš vienlaicīgi arī kristījās. PSRS laikā adventisms Latvijā tika apkarots un Dievnams Rīgā atdots atpakaļ Septītās dienas adventistiem tikai pēc neatkarības atgūšanas.

1. attēlā - Adventes vakara lūgšana, 2006.g., Sv. Marijas baznīca Grīnvilā, Dienvidkarolīnā, ASV.
2. attēlā - Adventistu baznīca Rīgā, Baznīcas ielā 12a.

Afiša (афиша, плакат, poster)

- jebkura noformēta papīra loksne, ko iespējams piestiprināt pie vertikālas sienas vai virsmas un kura domāta garāmgājēju intereses izraisīšanai (1.attēlā afiša aicina uz kabarē Parīzes kafejnīcā). Afiša var saturēt gan teksta, gan grafiskos elementus, kalpot kā sludinājums, paziņojums vai reklāma. Pēdējo divu gadsimtu laikā visā pasaulē afišas informē mūs par kultūras un politiskās dzīves notikumiem, mudinot apmeklēt, pirkt, pievienoties. Arī vairāki ievērojami mākslinieki nav izvairījušies pievērsties afišas noformēšanas žanram, padarot šo darbu pirmuzmetus par muzeju dārgumiem.
Latvijā atšķirībā no plakāta, afišas nekad nesatur politiskos saukļus tiešā veidā. Tām ir neitrāls raksturs un līdz ar to afišas, atšķirībā no plakātiem un uzbāzīgas reklāmas, ir atturīgākas un netiek apzināti bojātas.

1. attēlā - Anrī de Tulūzs-Lotreks "Vēstnieki:Aristids Brians", 6 krāsu litogrāfija, 1892.g., privātā kolekcijā.
2. attēlā - tekstuāla afiša pie ieejas Mākslas muzejā, 2014.g. vasara.

Aforisms (афоризм, aphorism)

- īsā formā izteikts vispārināts individuāls atzinums kādā filozofiskā, ētiskā vai sociālā jautājumā. Dažkārt tiek uzskatīts par patstāvīgu literatūras žanru. Izplatīts kopš antīkajiem laikiem. Pirmais autors, kurš izmantoja šo definīciju, bija Hipokrāts. Sākotnēji aforismi tika formulēti latīņu valodā, un ar to klāstu ir papildinātas vairākas populāras enciklopēdijas. Mūsdienās aforismu savairojies tik daudz, ka tos publicē tematiski (par dzīvi vispār, par mīlestību, naidu, draudzību, naudu utt.). Slavenākie aforismu autori - Larošfuko (Francija, XVII g.s.), Lihtenbergs (Vācija, XVIII g.s.), Bernards Šovs (Anglija, XX g.s.) un no mums tuvākajiem polis Ježi Lecs.
Zināmā mērā arī dainās ir daudz aforismu, bet par pirmo ievērojamo aforismu autoru – latvieti uzskata Reini Kaudzīti, M. Kaudzītes brāli, kuri kopā sarakstījuši pirmo latviešu romānu “Mērnieku laiki”. Tāpat pazīstami E. Veidenbauma, J.Sudrabiņa un Raiņa aforismi. 2007. gadā latviski iznākusi V. Kravja sastādītā “Aforismu enciklopēdija”. Dažus aforismus pat iemūžina ēku fasādēs saskaņā ar iestādes darbības mērķi, tā Latvijas Ārlietu ministrijas frontonā esošais aforisms tulkojumā nozīmē "Izlīguma spēju stāvēt pāri visam".

Afrodīte, Venēra (Афродита, Венера, Aphrodite, Venus)

- skaistuma un miesīgās mīlestības dieviete grieķu mitoloģijā, kura esot dzimusi no jūras putām, kas radās no nogalinātā dieva Urāna sēklas un asinīm Vidusjūrā Kipras salas tuvumā. Mākslinieku un dzejnieku mūžīgais iedvesmas avots un skaistuma etalons. Atbilstoši mītam, lai neizraisītu dievu starpā nepārtrauktu ķildošanos, Afrodīte tika saprecināta ar kroplo Hēfaistu, uguns un kalēju amata dievu. Afrodītes dēls ir slavenais Amors (Kupidons, Eross), kurš ar savām bultām sašauj nākamo mīlnieku sirdis. Dievietes dzimšanu attēloja viņai stāvam gliemežnīcā. Afrodīte pazīstama arī kā Citēra- mīlestības salas valdniece. Ar izcelšanos no Venēras lepojās pats Jūlijs Cēzars. Slavenākā statuja - Mēlas Venēra Luvrā, viena no slavenākām gleznām - Botičelli "Venēras dzimšana". Arī skaistākā Saules sistēmas planēta ir Venēra. Pat viena no populārākajām viesnīcu rezervēšanas sistēmām ir Venera.com...
Latviešiem ar Venēru ir īpašs sakars - mūsu Auseklītis, ko sauc par "rīta zvaigzni", patiesību sakot, nav vis zvaigzne, bet dūmakā tītā planēta Venēra. Savukārt, mūsdienu astrologi Latvijā ņemas ar "Venēras cilpu", proti, periodu, kas neesot piemērots mīlēšanai.

1. attēlā - Atikas skulptora Praksitela Knidas Afrodītes statujas (IV gs. p.m.ē.) romiešu kopija, restaurējis Ippolito Buzzi (XVI-XVII gs.).
2. attēlā - P.Tenerani "Venēra", XIX gs. sākums, statuja no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Aila (проем, opening)

- caurums, atvērums sienā durvīm vai logiem, tad to sauc par logailu. Ailas iespējams noformēt un dekorēt, romantiskajās gleznās ailas ir vīteņu apaugušas. Savukārt, seno mūru ailas konservācijas gaitā iespējams gan aizmūrēt, gan papildināt.
Ailas nocietinājumu sienās, kuras aplūkojamas arī mūsdienās, parādījās Latvijas teritorijā reizē ar akmens (mūra) celtniecību, ko ieviesa meistari no Visbijas salas un krustnešu amatnieki. Jāpiezīmē, ka senatnē gan logailām, gan durvju ailām bija arī militārās funkcijas, jo tās varēja diezgan viegli pārveidot par ambrazūrām šaujamo novietošanai.

1. attēlā - vairākas ailas, dažas aizmūrētas, klostera drupās, Parīze.
2. attēlā - divas ailas (durvju un loga) Kokneses pilsdrupās.

Ainavu glezniecība (пейзажная живопись, landscape painting)

- patstāvīgs glezniecības žanrs, kas izveidojies vēlīnajos viduslaikos un Renesansē, reālistiski vai stilizēti attēlojot dabasskatus, dažkārt tajos ietverot cilvēku vai dzīvnieku figūras, kā arī arhitektūras elementus. Žanram raksturīgs dalījums priekšplānā un dziļuma plānā, kas to tuvina skatuves dekorācijai; arī dabas skata attēlojums; kā patstāvīgs žanrs pakāpeniski izveidojās tikai 16. gadsimtā, līdz tam ainavu glezniecība uzskatīta par zemāku žanru salīdzinoši ar parādes portretu. Mākslinieku, kas pārsvarā attēlo dabas skatus – reālus vai izdomātus, sauc par ainavistu. Ainavas izvēli ietekmē pat mākslinieka izcelšanās, bieži vien arī bērnības atmiņas. Pirms fotogrāfijas parādīšanās ainavu glezniecība palīdzēja skatītājam caur attēlu paplašināt redzesloku, skatīt nepieejamo - ieskaitot tuksnešus, mūža mežus un kalnus. Romantiskie ainavisti mīlēja attēlot sabrukušos tempļus, sociālistiskā reālisma ainavisti - druvas un strādnieku pilsētu skatus.
Par ainavu latviešu valodā sauc arī lauka skatu, dabasskatu kā tādu. No pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem, kas pievērsušies ainavai, minams J. Feders, bet pasaules slavu vēlāk iemanto V.Purvītis, īpaši gleznojot sniegotos dabas skatus. Viņš arī uzskatāms par ainavas žanra pamatlicēju latviešu mākslā. Ainava latviešu mākslā popularitāti ieguva vēlāk, ap I pasaules kara laiku, kad tai aizrautīgi pievērsās ekspresīvais L. Svemps, kā arī kubisti L. Liberts, R. Suta un N. Strunke. Par vienu no spilgtākajiem pārstāvjiem uzskata K.Ubānu (1893.-1982.g.). 20.gadsimta otrās puses stilistiskos meklējumus apliecina B. Baumanes, O. Ābola, B. Bērziņa, I. Zariņa, kā arī daži M. Tabakas darbi. 2010. g. janvārī Rīgā notika Mākslas Aladēmijas rektora mākslinieka A. Naumova gleznu personālizstāde “XXI gadsimta ainava”.

1. attēlā - Džons Konstebls „Siena rati”, 1821.g., Ņujorkas Metropoles muzejs.
2. attēlā - Sergejs Vinogradovs "Karsta diena", 1935.-1936.g., no LNMM kolekcijas.

Aizguvumi (заимствования, borrowing)

- stilu, tēlu un valodas zināma piesavināšanās, kas parasti raksturīga māksliniekam vai mākslinieku grupai agrīnajā darbības periodā. Īpaši raksturīga gleznošanā, kad mācekļi atdarina sava meistara manieri. Tā, mākslinieki, kas pieder noteiktai skolai, savos darbos izmanto attiecīgās skolas dižgaru krāsu salikumu, pozas, sižetus. Venēcijas skolas vēlāko mākslinieku darbos jūtami aizguvumi no Tintoreto un Ticiāna. Tāpat ļoti izplatīti aizguvumi leksiskā un terminoloģijā, turklāt tiem bieži jāsatopas ar pretestību un neizpratni. Ir neizbēgamie aizguvumi - vārdi, kas ir atvasināti no "mirušajām valodām" - grieķu un latīņu, un bez tiem mūsdienu sabiedrība nav iedomājama. Diskusijas par aizguvumu pieļaujamo daudzumu leksikā raisās visur, bet pēdējā laikā gandrīz visi sūdzās par aizguvumiem no angļu valodas, kura tagad ielaužas pat citu lielo tautu leksikā.
Latviešu glezniecības sākotnējā attīstības posmā notika aizguvumi no krievu un vācu sižetu klāsta, kā arī tika aizgūti kompozīcijas un tehnikas labākie elementi. Tā, ļoti skaistā Kārļa Hūna "Jaunā čigāniete" ir spēcīgi ietekmējusies no Pēterburgas Mākslas akadēmijas XIX gadsimta pirmajā pusē ļoti populārā profesora Kārļa Brilova ("Pēdējās Pompejas dienas" autora) gleznas "Itāļu dienvidus" gan kompozīcijas, gan krāsu ziņā.

1. attēlā - Kārlis Brilovs "Itāļu dienvidus", 1827.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Jaunā čigāniete", 1870.g.

Aizsarggrāvis (ров, moat)

- ar ūdeni pildīts grāvis (var būt mākslīgs, bet biežāk daļēji pārveidota dabiska ūdensnskrātuve) apkārt pils vai pilsētas nocietinājumiem, karadarbības gadījumā atviegloja nocietinājumu aizstāvēšanu. Līdz ar artilērijas izmantošanu aizsarggrāvji, tāpat kā aizsargmūri, zaudēja savu nozīmi. Patlaban tie ir tūrisma objekti, kas sniedz ieskatu viduslaiku piļu dzīvē. Valstīs un pilsētās, kur ir saglabājušies t.s. pilsētu vārti (kā aizsargmūra elements), grāvji ir daļēji aizbērti un pārvērsti par pastaigu zonu.
Ar Rīgas kanāls, kas apjož Bastejkalnu, būtībā ir kādreizējā aizsarggrāvja paliekas (sastāda apmēram trešdaļu no tā kādreizējā platuma), bet labāku priekšstatu par aizsarggrāvju lomu viduslaiku piļu sistēmā sniedz grāvis ap Jaunmoku pili (75 km attālumā no Rīgas pa Ventspils šoseju), kaut gan tas ir viltojums. Jo šo "pseido -viduslaiku" pili ar visu apkārtni veidojis arhitekts Bokslafs 1901.gadā ar vienu pašu grāvi bez aizsargmūriem.

1. attēlā - ordeņa pils aizsarggrāvis Saarema salā, Igaunija
2. attēlā - Jaunmoku pils aizsarggrāvis, Latvija

Aizsargmūris (защитная каменная стена, defensive wall, curtain wall)

- kopš senatnes apdzīvotas vietas nepieciešamais aizsardzības elements. Pirmie mūri bijuši jau Divupē. Romieši apjozuši savas pilsētas ar masīviem akmens mūriem, kurus papildināja aizsargtorņi un vārti, arī viduslaikos pilsētu centrālā daļa bija apjozta ar mūri, veidojot cietoksni. Aizsargmūrus ar šaujāmlūkām un parapetu papildināja vārtu un torņu sistēma, kā arī vaļņi un grāvji. Vairākās Eiropas pilsētās ir saglabājušies pamatīgi aizsargmūru fragmenti, turklāt mūsdienās tie daļēji tiek pārbūvēti un papildināti - piemēram, aizsargmūris Bavārijas pilsētā Ambergā vispār pārvērsts par dzīvojamām mājām ar visām ērtībām.
Viduslaiku Rīgas aizsargmūra paliekas redzamas Jāņa sētā un blakus Pulvertornim, bet pašu mūri nojauca XIX gadsimta otrajā pusē. Par veco mūrējumu liecina sienas neviendabīgums, kur apakšā redzami gan dažāda izmēra akmeņi, gan visāda veida ķieģeļi. Senatnē aizsargmūri Rīgā, tāpat kā citās Viduslaiku pilsētās - cietokšņos, aizvien attālinājās no vēsturiskā centra, jo arī Zviedru vārti kādreiz atradās pilsētas aizsargmūrī, tikai vēlākajā.

1. attēlā - aizsargmūris Veronā ar torni un aizsarggrāvi, XIII-XIV gs.
2. attēlā - atjaunotais pirmais Vecrīgas aizsarmūris Jāņasētā, XIII gs.

Aizsargzīmes (оберег, protection signs)

- uz akmeņiem un citiem dabiskiem materiāliem veidotās zīmes virs vai uz durvīm, tās tāpat varēja vilkt arī ar ugunskura ogli. 1. atttēlā redzamos simbolus kādreiz lietoja ziemeļvalstu karotāji (vikingi), bet mūsdienās šīs zīmes labprāt izmanto seno ticējumu Asatru cienītāji. Tāpat sievietes joprojām labprāt izmanto dažādus piekariņus ar Austrumzemju tumšizilajiem akmentiņiem, kuriem arī piemītot aizsargspējas.
Latvijā starp izplatītām aizsargzīmēm bija Lietuvēna krusti (pasargāt no Nelabā) un ugunskrusti (pasargāt no ugunsgrēka). Par spēcīgākām tika uzskatītas Ūsiņa zīme un Māras krusts, ko parasti uzvilka uz cepjamās maizes pirms likšanas krāsnī. Māra bija latviešu folklorā atbildīgā par likteni, kā arī zemes un dabas spēkiem, un tās uzvilktās aizsargzīmes, atbilstoši ticējumiem, deva pamatīgumu un drošību. Mūsdienās uz ēku durvīm dažviet sastopama Kristīgā aizsargzīme K+M+B, kas nozīmē "Trīs ķēniņi Kaspars, Melhiors un Baltasars", pievienojot AD (Mūsu Kunga) attiecīgo gadu. Zīme esot jāuzvelk 6.janvārī, dienā, kad kad augšminētie Austrumu valdnieki bija ieradušies Bētlemē ar veltēm jaundzimušajam Kristum, Zvaigznes vadīti.

1. attēlā - Godbijības rats - seno vikingu aizsargzīme, domāta neuzvaramībai
2. attēlā - Māras krusts, no Mārtiņa koku fabrikas, 2014.gada Rīgas dienu gadatirgū.

Aizsaule (тот свет, afterworld)

- debesu valstība, Dieva dēlu dārzs. Jēdzienu mīl izmantot dzejnieki un fantastisko sacerējumu - romānu, filmu, seriālu - autori. Savukārt, paradosku autori, piemēram, Oskars Vailds, to izmanto pārnestajā nozīmē - tā vieta, kur mūsu vai nu nav, vai nu šīs vietas imītnieku viedoklis mums ir vienaldzīgs.
Latviešu folklorā mirušo valsts, kuru apdzīvo veļi – mirušo gari. Ieteicams, glabājot, apgādāt aizgājējus ar nepieciešamo iedzīvi, ieliekot to kapā. Ļoti izplatīts jēdziens gan dzejā, gan tēlotājā mākslā, kā arī nekrologos. Saukta arī par Viņsauli. Veļu mātes mitoloģiskā tēla ietekmē izscilais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls traģiskajā sižetā par bērna nāvi ietērpj nelaimi vēstošo veceni ar sirpi baltajās veļu drānās.

1. attēlā - Frančesko Traini vai Buonamiko Buffalmačo "Nāves triumfs", 1330.g., Kampozanto, Piza, Itālija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Nāve", 1897.g.

Akadēmisms (академизм, academism)

- sekošana mākslas konservatīvajām plūsmām, dogmatiska kanonu un autoritāšu ievērošana; pieķeršanās tikai mākslas klasiskajiem paraugiem – vienlaikus uzstādot mākslas darbu radītājiem augstas izpildījuma kvalitātes prasības. Tēlotājas mākslas novirziens, kas sāka izplatīties 16.-17. gadsimtā mākslas akadēmijās. Vairāki izcili klasicisma gleznošanas skolas meistari, tai skaitā Nikolā Pussēns, devuši priekšroku akadēmismam, jo tas garantēja perfektu izpildījumu un dramatisku cēlo jūtu kāpinājumu, kaut arī uzlika ierobežojumus tēmu izvēles jomā, nicinot "zemos žanrus".
Pirmie latviešu izcelsmes mākslinieki, starp tiem arī tādi izcili profesionāļi kā K.Hūns un J.Feders, būdami reālisti, pamatos arī sekoja akadēmiskajam kanonam nedaudz savādāk. Viņu darbos tas izpaudies kā izcila precizitāte detaļu attēlošanā. Ar to viņi atšķirās no nākamās paaudzes ("Rūķīšiem"), kuru gleznojums jau bija daudz brīvāks. Latviešu pirmās brīvvalsts mākslinieki – J.Kazaks, J.Grosvalds, K.Padegs u.c. arī piedzīvojuši nopietnus konfliktus ar akadēmiķiem, tai skaitā arī V. Purvīti. Daži mākslas zinātnieki uzskata, ka "sociālistiskais reālisms" arī savā ziņā pieskaitāms akadēmisma turpinājumam, jo tāpat prasa "rūpīgu sekošanu detaļām", pat zināmu līdzību fotogrāfijai, visai maz interesējas par attieksmēm un noskaņām, noliedz eksperimentālu mākslu un ar aizdomām izturas pret visu netradicionālo. Līdz ar to viens otrs gleznotājs "akadēmists" vēlāk labprāt attīsta tieši sociālistisko reālismu.

1. attēlā - Nikolā Pussēns "Sabīniešu nolaupīšana", XVII gs. vidus, Ņujorkas Metropoles muzejs.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Sofija Vītauta meita Vasīlija Tumšā kāzās ", 1861.g.

Akants (акант, acanthus)

- rotājums stilizētas dadža vai vīnogu lapas veidā. Tā nosaukums cēlies no Vidusjūras auga, un tā dziļi šķeltās lapas tāpat atgādināja gan dzelkšņus, gan magones. Ārkārtīgi iecienīts ornaments, ko veidoja no akmens vai koka. Sastopams kolonnu kapiteļos, frīzēs, frontonos, kā arī gleznu rāmju noformējumā. Akantu loma bija īpaša arī Viduslaiku ģerboņu (vapeņu) noformēšanā, tos pārsvarā greba no koka un vēlāk apzeltīja.
Akanti bieži rotā bruņinieku vai ordeņu ģerboņus, tiek izmantoti korintiskā ordera kapiteļa veidojumā vai kā patstāvīgi ornamentāli elementi. Rīgā akanti aplūkojami Doma un Pētera baznīcā vapeņos (ģerboņos), kas saglabājušies uz jomus atdalošām kolonnām. Vairākas jūgendstila māju fasādes arī rotā akantu kārtojumi un vaiņagi.

1. attēlā - akants Boloņā, Itālija
2. attēlā - akants uz Rīgas ēkas (Dzirnavu un Baznīcas ielas stūris).

Akmens laikmets (Каменный век, Stone age)

- Garš aizvēstures periods (ilga apmēram 2,5 miljonus gadu), kura laikā cilvēki un to priekšteči sāka izmantot no cietiem materiāliem (kaula un akmens) izgatavotus primitīvus instrumentus. Senākie instrumenti arheoloģisko izrakumu rezultātā atrasti Etiopijā netālu no Sarkanās jūras. Metālu senie cilvēki apstrādāt vēl nemācēja, tā izmantošana sākās tikai bronzas laikmetā. Mūsdienās populārākais akmens laikmeta attēlojums ir seriālā Flinstoni.
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā pētītas kopš XX gadsimta sākuma, bet pēc Otrā Pasaules kara Latvijas vēstures arheologi apzinājuši vairākas akmens laukmeta apmetnes mūsu teritorijā un sagrupējuši tās pa periodiem (paleolīts, mezolīts un jaunākais - neolīts). Joprojām aktīvi darbojas arheoloģiskās ekspedīcijas prof. I. Lozes vadībā, kad tiek atrastas dažādu laikaposmu akmens laikmeta apmetnes ar krama šķēpu uzgaļiem un vairāki instrumentu paraugi.

1. attēlā - akmens laikmeta instrumentu paraugi no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - Akmens laikmeta instrumentu paraugi no Valmieras apkaimes, dāvinājums.

Akmens tilts (viduslaiku) (каменный мост (средневековый), stonebridge (medieval))

- šo tiltu konstruēšana sākās jau antīkajā pasaulē, un pārsvarā tie bija arku tilti, kad akmens arkas, uz kontrforsiem balstītas, veidoja slaveno romiešu ceļu un akveduktu neiztrūkstošo sastāvdaļu. Vairāki šādi vairākus gadsimtus veci arku tilti redzami Rietumeiropas pilsētās, turklāt daži no tiem pat saglabājuši savu Viduslaiku izskatu, proti, ir dzīvojamo māju vai veikalu apbūvēti.
Latvijas teritorijā viduslaiku tilti nav saglabājušies, jo tolaik pilsētas Latvijas teritorijā tādām būvēm bijušas par sīku, un iedzīvotāji iztikuši ar pārcēlājiem, bet vēlāk ar pontona tiltiem. Daži mūra tilti pāri pils grāvjiem nav saglabājuši savu sākotnējo izskatu vai vispār, grāvjus aizberot, tika nojaukti. Vecākais tilts Latvijā ir vienīgais laukakmens mūra tilts pār Abavu Kandavā, būvēts 1873.gadā.

1. attēlā - "Ponte Veccio" Florencē ar saglabājušos apbūvi.
2. attēlā - Rialto tilts, XII gs., viens no četriem vecākajiem Venēcijas tiltiem.

Akolāde, iecelšana bruņinieku kārtā (посвящение в рыцари, accolade)

- ceremonija, pieņemot jaunu dalībnieku vai nu bruņinieku ordenī vai arī vienkārši ieskaitot jaunekli bruņinieku kārtā. Ja tā bija iestāšanās ordenī, ceremoniju veica ordeņa mestrs, svinīgi apkampjot jauniņo ap kaklu (ad collum latīņu valodā). Akolāde bija savdabīga militārās iniciācijas forma, turklāt ļoti gleznaina un pagodinoša, ko gan aprakstīja dzejā un prozā, gan attēloja tēlotajā mākslā, jo šis process it kā paaugstināja jaunekli, padarot viņu parmilitārajai aristokrātijai piederīgo. Valdnieka atteikšana veikt akolādi kādas dzimtas pārstāvim nozīmēja negodu. Akolādi veica vairākos posmos. Kad tīrs un attiecīgi saģērbts (baltajā kreklā) un zelta piešos pie zābakiem, nostājās vecākā bruņinieka priekšā, tas viņu apjoza ar zobenu. Turpmākās ceremonijas gaitā pretendents saņēma vai nu plakanisku sitienu pa plecu ar zobenu, vai nu pļauku uz kakla. Parasti akolādes laikā jauneklis nometās valdnieka priekšā uz ceļiem, bet valdnieks sākumā uzliek viņam zobenu uz kreisā pleca un, lēnām ceļot pāri galvai, uz labā pleca. Tad iesvētānais pieceļas un saņem valdnieka vai valdnieces svētību - dažreiz ar ordeņa emblēmu. Vārdi, ko teica valdnieks, Rietumeiropas valstīa atšķīrās. Tie varēja saturēt aicinājumu būt drosmīgam - vai arī, ja akolāde notika "pēc nopelniem", kad tā kļuva jau daudz retāk un domāta tikai augstmaņiem, kā pateicība par izrādīto drosmi.
Livonijas teritorijā uzņemšana bruņinieku kārtā notika caur pieņemšanu par brāli militāri garīgajā ordenī, sākotnēji - Zobenbrāļu ar melno krustu uz apmetņa, vēlāk par Livonijas ordeņa brāli. Ceremoniāls tiek rekonstruēts vēsturiskajos uzvedumos un filmās.

1. attēlā - Edmonds Leitons "Akolāde", 1901.g.
2. attēlā - tikko ieceltais Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks teatralizētajā uzvedumā Rīgas pilsētas svētkos pie sv. Pētera baznīcas.

Akrils (акрил, acrylic)

- sintētiska krāsa, kuru sāka izmantot XX gadsimta 40.-jos gados, un kurai piemīt gan eļļas krāsu, gan akvareļa īpašības. Tā tiek izgatavota no ūdenī izšķīdinātiem akrila sveķiem un pigmenta. Pēc uzklāšanas iztvaikojot, sveķu daļas izveido stigru un izturīgu krāsas slāni. Akrila krāsas ir ļoti piemērotas iesācējiem, tās var gan izspiest no tūbiņas kā eļļas krāsas, gan šķīdināt ūdenī. Akrila gleznas izskatās spilgtākas nekā ar eļļu gleznotās.
Akrilu izmanto arī vairāki citi jaunākās paaudzes mākslinieki, kuri aizraujas ar pilsētas urbānās vides attēlošanu, piemēram, Zane Tuča. Vēl vairāk ar akrila krāsu izmantošanu aizraujas atzītais Latvijas mūsdienu glezniecības pārstāvis Andris Vītoliņš. Viņš pievēršas padomju laika transportlīdzekļu attēlojumam un pamestiem rūpniecības objektiem, ar sintētiskā akrila toņu palīdzību izceldams to mehāniskos elementus un neatbilstību cilvēka un dabas vienotībai.

1. attēlā - "Kristus ciešanas" (akrils), modernās mākslas ekspozīcija Albertīnas muzejā Vīnē.
2. attēlā - Nadežda Koļesņikova "Zila zivtiņa" (akrils).

Akropole (Акрополь, The Acropolis) sengrieķu: Ἀκρόπολις

- senatnes citadele, kas tika izvietota klinšainā kalna virsotnē pāri Senajām Atēnām, un kur joprojām saglabājušās vairāku augstvērtīgu antīko celtņu drupas - izcili arhitektūras pieminekļi, starp kuriem slavenākais ir Partenons. Vārds "akropole" ir grieķu izcelsmes saliktenis (akros - mala, galotne; polis - pilsēta). Kaut arī vairākās citās Senās Grieķijas pilsētās bijušas savas akropoles, tieši šī, Atēnu tuvumā esošā, liecina par to, kā Perikla laikmetā (495.-429.gg p.m.ē.), notika koordinēta kalna apbūve, kurā, neskaitot Partenonu, saglabājušies vairāki tempļi.
Rīgā paredzēta daudzfunkcionālā centra "Akropole" apbūve starp Maskavas ielu, Slāvu ielu un Slavu ielas satiksmes pārvadu pār dzelzceļu (2015.gada projekts). Pēc projektētāju domām, tas palīdzēs saglabāt Latgales priekšpilsētas vēsturiski industriālo mantojumu, jo projekta realizācijas vietā agrāk atradās slavenā Kuzņecova porcelāna fabrika. Teorētiski, savukārt, par zināmu vēsturiskās Akropoles līdzinieku Latvijas teritorijā var uzskatīt pilskalnu.

1. attēlā - Leo fon Kence "Akropoles rekonstrukcija ar Areopagu priekšplānā", 1846.g.
2. attēlā - Atēnai un Poseidonam veltītais templis Akropolē, būvēts starp 426.-420.g. p.m.ē.

Aksesuārs (аксессуар, accessory)

- piederums, blakuslieta, kas papildina kādu priekšmetu vai parādību. Tēlotajā mākslā nozīmīga detaļa, kas palīdz izcelt attēlojamā būtiskākās īpašības tieši (noteikta laikmeta ierocis karavīram, lūgšanu grāmata tikumīgai jaunavai u.c.). Aksesuāru atbilstība īpaši svarīga teātra mākslā, jo papildina tērpu. Sadzīves līmenī par aksesuāriek sauc cimdus, cepures, rotaslietas, jostas u.c. Kopš Renesanses izcilie mākslinieki arī izrādījuši lielu cieņu aksesuāru atveidošanai. Tā, Henrija VIII portretā redzamās smalkās kurpes un baltās zeķes izceļ īpašnieka aizraušanos ar dejām, smalkais duncis un cimdi liecina par turnīru cienītāju, bet apmetņa bagātīgie rotājumi papildina pašpārliecināto stāju un augstprātību.
Zināmā mērā par aksesuāriem var uzskatīt visas tautastērpa detaļas - prievītes, jostas, vaiņagus, mices, vīru cepurītes u.c., kas veido valkātāju koptēlu. Aksesuāriem jābūt pieskaņotiem krāsu salikuma ziņā un arī audumā.

1. attēlā - Hans Holbeins Jaunākais "Henrija VIII portrets", apm. 1537.g., Volkera Mākslas galerija, Liverpūle.
2. attēlā - tautas tērps ar aksesuāriem.

Akts (акт, nude)

- tēlotajā mākslā zīmējums vai glezna, kurā attēloti kaili modeļi, kailķermeņa attēlojums. Akts var būt arī gleznas sastāvdaļa, skice, etīde. Aktu zīmēšana ir profesionālā mākslinieka izglītības sastāvdaļa. Slavenākie akti saistīti ar spāņu galma mākslinieku darbiem XVI-XVIII gs. (Ticiāns, Velaskēzs, Goija). Par modeļiem visbiežāk kļuva slavenās kurtizānes, par ko liecina viņu matu rudā krāsa. Kailķermeņa attēlojums vēl XIX gadsimta glezniecībā tika uzskatīts par izaicinājumu.
Viens no pirmajiem aktiem (zīmētais vīrietis modelis) ir spožā Baltijas mākslinieka Kārļa Hūna darbs. Savukārt, Jāņa Rozentāla 1896.gadā gleznotā kailā modele darbnīcā jau XXI gadsimta sākumā izraisīja tādu sajūsmu, ka žurnāls "Māksla +" uz sava vāka publicēja variāciju par šo darbu, kur paša Rozentāla vietā attēlots Mākslas Akadēmijas profesors Kristaps Zariņš. Jāpiezīmē, ka Latvijas muzejos zīmēto un gleznoto vīriešu kailfigūru ir ļoti maz. Latviešu glezniecībā XX gadsimta otrajā pusē īpaši spilgtus aktus gleznojis Boriss Bērziņš, bet 2010. gada maijā iznācis Birutai Baumanei veltīts albums, kurā ir mākslinieces kā “neatkārtojamās aktu meistares” darbi. Tāpat arī vecmeistars A.Baušķenieks labprāt gleznojis aktus, novietodams sev tīkamus modeļus mūsdienu darbnīcas vidē.

1. attēlā - Ticiāns "Venēra no Urbīno", 1536.-1538.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Mākslinieka darbnīca", 1896.g., LNMM kolekcija.

Akts skulptūrā, kailfigūra (обнаженная статуя, nude statue)

- kailas figūras attēls ir Rietumu mākslas tradīcija, un tā nolūks bija attēlot vīrieša un sievietes ideālo skaistumu, cēlumu un spēku. Šo figūru ideālos paraugus sniedza Senās Grieķijas māksla, un šī tendence pēc ilgstoša pārtraukuma atdzima renesanses laikmetā. Par modeļiem māksliniekiem kalpoja atlēti, dejotāji, skaistules, karavīri. Alegoriskas figūras (mūzas, dievības, gari) arī bieži tiek attēlotas kailas. Slavenākie kailfigūru paraugi- Belvederas Apollons, Melas Venēra no antīkās pasaules, Mikelandželo "Dāvids" no Renesanses, Rodēna "Domātājs", 1880.g. Ir arī virkne jautro kailfigūru, piemēram "Čurājošais zēns" - Briseles simbols.
Latvijas mākslā slavenākā kailfigūra (vismaz ļoti minimāli piesegta) ir K.Zemdegas simbolskais Rainis kā tikko atmodies jauneklis dzejnieka memoriālā Raiņa kapos, bet draiskākās ir trīs plikas dejojošās meitenes Bastejkalnā. Visumā Latvijā kailfigūras tēlniecībā nav sevišķi izplatītas gan auksto laika apstākļu, gan tradīcijas trūkuma dēļ.

1. attēlā - Fraunsuā Djukenuā XVII gs. restaurētā Adonisa kailfigūra no Mazarīnī kolekcijas, Luvra.
2. attēlā - centrālā daļa no Raiņa memoriālā ansambļa Raiņa kapos, tēlnieks K.Zemdega, 1935.g.

Akvarelis (акварель, aquarelle)

- gleznošanas tehnika, izmantojot pārsvarā caurspīdīgas ūdenskrāsas, kad krāsu pigmentiem kā saistvielu izmanto līmi; arī pats mākslas darbs, kas izpildīts, izmantojot attiecīgo tehniku. Akvareļa tehnika, pateicoties augstai krāsas pigmenta dispersijas pakāpei, dod iespēju radīt viegluma, gaisīguma un smalko toņkārtu pārejas iespaidu. Akvareļglezniecībai raksturīga atsacīšanās no lineāra zīmējuma un skaidrajām līnijām. Tādējādi ar akvareļa palīdzību izdodas apvienot glezniecības un grafikas mākslinieciskās īpatnības. Akvarelis tiek uzskatīts par "izsmalcinātu gleznošanu", ne velti par tā dzimteni uzskata valstis, kur vārdam "smalkums ir īpaša nozīme" - Japānu un Ķīnu.
Latvijas tēlotajā mākslā iedibināts XIX gadsimta 2. pusē (A.Alksnis, J. Baumanis). Tā kā viņi kļuvuši par gleznotājiem Pēterburgas Mākslas akadēmijā, viņus spēcīgi ietekmēja XIX gadsimta krievu akvarelis, tai skaitā, Akadēmijas pasniedzējs Pētersi Čistjakovs ar tā smalko un caurspīdīgo gleznojumu. No XX gadsimta akvarelistu darbiem Latvijā īpaši oriģināli bija K.Fridrihsona (fantāzijas) un J. Brektes (Vecrīgas tēlojuma) akvareļi. Savdabīgs akvareļa meistars bija arī zemgalietis Eduards Jurķelis, kurš kļuva populārs ar savu sirsnīgo dabas tēla interpretāciju. Viņa akvareļiem raksturīgs dzidrums, viegls plūdums un savdabīga kompozīcija. Diemžēl mākslinieka darbu lielākā daļa gāja bojā II Pasaules kara laikā kaujās par Jelgavu. Pašu E. Jurķeli joprojām uzskata par vienu no nozīmīgākajiem latviešu akvarelistiem.

1. attēlā - Pauls Sezāns "Pašportrets", 1895
2. attēlā - Eduards Jurķelis "Jelgavas skats", 1945., privātīpašums.

Akvedukts (акведук, aqueduct)

- betona vai akmens celtne tilta arkādes izskatā, ko izmantoja ūdensvada cauruļu novietošanai, šķērsojot upes, kraujas, aizas. Senākie akvedukti Eiropā saglabājušies kopš Romas impērijas laikmeta.
Tā kā Romas Impērijā Baltijas jūras teritorija nekad nav ietilpusi, akveduktu te nav. Senākais saglabājies akmens mūra tilts Latvijas teritorijā (pāri Avabai pie Kandavas) ir būvēts 1873. gadā.

1. attēlā - I gs. P.m.ē. romiešu akvedukts Pont du Gard Francijas dienvidos.
2. attēlā - tilts pār Abavu pie Kandavas, Latvijia, fotgrafējis Jānis Sedols.

Alabastrs (алебастр, alabaster)

- šo nosaukumu izmanto divu baltu un gandrīz caurspīdīgu minerālu apzīmēšanai – sīkgraudainajam ģipsim un kalcītam; pirmais no tiem ir senatnes alabastrs, otrais – mūsdienu. Abi materiāli izceļas ar skaistu izskatu un ir viegli apstrādājami, tos izmanto mākslas izstrādājumos, it īpaši smalkajos grebumos. Pateicoties izcilajam baltumam, alabastru izmanto arī literārajos aprakstos (“āda kā alabastrs”) un statuju izveidošanai kapenēs un slēgtajās telpās, kur tās neapdraud klimatiskie apstākļi.
Latvijas teritorijā alabastra izstrādājumi gan saglabājušies to senatnīgajā formā, gan lielākoties ir atjaunoti, izmantojot mūsdienu materiālu restaurētajās XVIII-XIX gadsimta baroka un klasicisma celtnēs- Rundāles u Mežotnes pilīs.

1. attēlā - Šēnbrunnas pils iekšējās frīzes ģerbonis no alabastra, Vīne.
2. attēlā - rokoko stila vāžu palikteņi Rundāles pils Zilajā kabinetā.

Alambra (Альгамбра, Alhambra)

- Pēdējo Andalūzijas (Spānijas dienvidos) esošo arābu valdnieku, Granādas halofāta, XIII –XV gadsimtā izveidotais nocietinātās pils un tā dārzu ansamblis, mauru arhitektūras pērle. Alhambras dārzus literāri mākslinieciskajā tradīcijā pieņemts salīdzināt ar Paradīzes dārziem. Vēlāk tieši šis majestātisko celtņu, ūdens virsmu un augu valsts skaistums iedvesmoja turpmāko Dienvideiropas arhitektūru.

1. attēlā - Žebulons Alambra vakarā
2. attēlā - Žebulons Lauvu pagalma strūklaka, Alambra.

Alegorija (аллегория, allegory)

- tēlotajā mākslā abstraktā jēdziena attēls caur nosacītu tēlu; piemēram, taisnīguma dievieti attēlo ar aizsietām acīm un svariem rokās, miera dievietei rokās ir palmas zars, uzvaras dieviete ir spārnota, mīlas sūtnim Amoram ir loks un maks ar bultām u.c. Vēsturiskā žanra paveids, kurā notikumus un parādības atspoguļo simboliski, pārnestā nozīmē. Savā laikā abstraktās kvalitātes (tikumus, labos darbus) arī personificēja tēlos.
Latvijas ģerbonī trīs zvaigznes virs uzlēcošās saules ir triju novadu – Vidzemes, Latgales un Kurzemes alegorija. Šo alegoriju kā staltu sievieti, kas tur rokās trīs apzeltītas zvaigznes, redz visi Rīgas viesi rotājam Brīvīgas pieminekli. Savukārt līra virs Nacionālā teātra fasādes ir mākslas alegorija. Latviešu drāmā tāpat Lāčplēša (Spīdolas, Kangara, Laimdotas u.c.) tēliem piemīt attiecīgā alegoriskā īpašība - drosme, gudrība, nodevība, mīlestība).

1. attēlā - Eiropas kontinenta alegoriska skulptūra Vīnē, pie Dabas muzeja.
2. attēlā - Brīvās Latvijas alegorija, pēc Kārļa Zāles projekta statuju no vara izkala zviedru tēlnieka Ragnara Mīrsmēdena darbnīcā.

Alkovs (альков, alcove)

- padziļinājums sienā gultai, kas mēdz būt atdalīts no istabas ar pilāriem, balustrādi vai drapējumiem. Valdnieku un aristokrātu dzīves piederums, kas deva iespēju nodrošināt zināmu intimitāti parādes telpās miega laikā un publicitāti ģērbšanās ceremonijas laikā. Sākot ar Ludviķa XIV laikmeta ieviesto etiķeti, valdnieka guļamistaba bija domāta stingri reglamentētai ģērbšanās procedūrai, kas saglabājās līdz pat Franču revolūcijai un lieliski attēlota Sofijas Kopolas filmā "Marija Antuanete", 2006.g.
Rundāles pilī hercogu guļamistabas tika aprīkotas atbilstoši smalkākā Versaļas galma prasībām un attiecīgi gultas novietotas alkovos ar baldahīniem. Baldahīnus rotāja balto gārņu spalvas - augstdzimtības apliecinājums. Alkova ārpusē parasti novietoja greznus spoguļus, kas optiski paplašināja telpu.

1. attēlā - alkovs vienā no Nimfenburgas paviljoniem, Minhene, Vācija.
2. attēlā - alkovs hercoga guļamistabā Rundāles pilī, XVIII gs., virs baldahīna redzama Bīrona monogramma.

Alpinārijs (альпинарий, alpine garden, rock garden)

- akmeņdārzs vai dārza daļa, parasti uz paugura nogāzes, kur audzē ziedus, kas raksturīgi Alpu kalnu un priekškalnes pļavām, kā arī attiecīgus zemus staipekļus un sūnas. Kompozīcijas vidū parasti novieto lielus akmens bluķus, papildus dekorēšanai izmantojot netēstu akmeņu krāvumus, turklāt augi it kā aizpilda brīvās vietas starp akmeņiem. Pazīstami arī japāņu alpināriji, kuros augu tikpat kā nav, toties īpaša nozīme ir akmeņu izvietojumam.
Rīgā viens no iecienītākajiem alpinārijiem izvietots Bastejkalna nogāzē, kas vērsta pret pilsētas kanālu. To XIX gs. pašās beigās izveidoja pēc G. Kūfalta projekta, papildinot alpināriju ar strautiņu ar kaskādēm un ūdenkritumu. Mūsdienās alpinārijā novietots arī bērnu iecienītais Zirdziņš-Kuprainītis.

1. attēlā - Šēnbrunnas pils alpinārijs, Vīne, Austrija
2. attēlā - alpinārijs Bastejkalnā, Rīga.

Altārglezna (Алтарная картина, altarpiece (painting))

- reliģiska satura mākslas darbs, ar kuru izrotā telpu virs un aiz altāra kristīgajā baznīcā; mēdz būt izpildīts viena paneļa formā, vai arī diptiha,triptiha un pat poliptiha formā, kad visas daļas veido vienas sakrālās personas dzīves notikumi. Altārgleznas, visticamākais, sāka izmantot XI gadsimtā un tās kļuva par vienu no svarīgākajiem kristīgās mākslas paraugiem, it īpaši vēlīnajos Viduslaikos un kontrreformācijas laikmetā. Bet jau pirms tam bija izveidojies paradums dekorēt altāra telpu ar skulptūrām un relikvijām. Viena no slavenākajām Viduslaiku altārgleznām ir 1432. gadā gleznotais Gentas altāris, kas veidots poliptiha formā. Savukārt, ir arī altārgleznas, kurās attēlots noteikts sižets, bet notikuma galvenā persona atrodas centrā un ir pat lielāka izmēros, kā tas ir Buonsenjas "Dievmātē".
Tā kā luterāņu baznīcās svētbilžu katoļticības un pareizticības izpratnē nav (un arī nedrīkst būt, jo nav svēto kulta), galvenais gleznotāja pienākums bija veidot tieši altārgleznu, ar ko nodarbojušies jau pirmie profesionālie latviešu gleznotāji. Tā, Dundagas baznīcā joprojām atrodas J. Rozentāla altārglezna "Lieldienu rīts", turklāt Stendes baznīcai 1905. gadā Rozentāls gleznojis arī Kristus Debesbraukšanu. Altāgleznas veido arī mūsdienu latviešu mākslinieces - Helēna Heinrihsone Kolkas baznīcai (ko gan draudze 1993. gadā uzskatīja par neatbilstošu un pārāk modernu), bet, savukārt, Anitras Bērziņas klasiski izturētais "Svētais vakarēdiens" kā Madlienas baznīcas altārglezna nekādas draudzes pretenzijas neizraisa.

1. attēlā - Duččo di Buonosenja "Dievmāte", 1308.-1311.g., altārglezna Sijennas katedrālē.
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Svētais vakarēdiens", 2013.g., Madlienas Evaņģēliski luteriskās baznīcas altārglezna.

Altāris (алтарь, altar)

- kristīgajā Baznīcā upurēšanas simboliska vieta, kas parasti atrodas baznīcas austrumu daļā - apsīdā; iespējami arī varianti, kad altāris atrodas baznīcas vidū (ja tā ir pārbūvēta no mošejas). Pareizticīgajās un katoļu baznīcās altāris bieži atdalīts no pārējās daļas ar milzīgu altāra gleznojumu vai ikonu rindu, kuras veido sienu, ko dažreiz arī sauc par altāri vai retablu. Vieta, kur uzturas garīdznieks. Luterāņu baznīcās altāri, kas no draudzes nav atdalīts, parasti rotā altāra glezna vai altāra vitrāža.
Latvijā plaši pazīstama Kuldīgas svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskās baznīcas XIX gadsimta sākumā J. Špēra gleznotais “Kristus pie svētā vakarēdiena”, bet no pareizticīgo baznīcu altāriem – Kristus (pie) dzimšanas katedrāles altāris, ko gleznojis slavenais mākslinieks Vasņecovs. PSRS laikos, kad katedrālē atradās planetārijs, gleznojums bija apsegts un atjaunots tikai XX gadsimta beigās. Tāpat ļoti populārs ir greznās Skaistkalnes baznīcas (XVII gadsimta beigas) kokgriezuma altāris, kura augstums ir 12m.

1. attēlā - Sv. Nikolaja baznīcas altāris, Vīne.
2. attēlā - kokgriezuma altāris Skaistkalnes baznīcā, veidots itāļu baroka stilā.

Alu zīmējumi (наскальная живопись, cave wall painting) Sk. Sienu (alu) gleznojumi

Amazones (амазонки, Amazons)

- Mitoloģiskā sieviešu - karotāju cilts, kuras it kā mitušas senatnē pie Melnās Jūras un ir piedalījušās Trojas karā pilsētas aizstāvju pusē. Viņas pieminētas arī Hērakla varoņdarbos. Amazones dažkārt statujās attēloja ar vienu krūti - jo otra tika izdedzināta nolūkā labāk šaut ar loku. Vairākām senajām tautām saglabājušās leģendas par sievietēm - karotājām, arī Skandināvijas un ģermāņu sāgās tās ir pārstāvētas. Mūsdienu izpratnē amazones bija izteiktas feministes. 1984. gadā Polijā pat tika uzņemta filma "Mūsdienu amazones". Filmā tika prognozēta nākotnes sabiedrība, kurā dzīvos tikai sievietes, turklāt tās tiks pie bērniem ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Par zināmām cilvēces (vismaz tās vīriešu daļas) bailēm no Amazonēm liecina Dienvidamerikas visbīstamākās un joprojām vissliktāk izpētītās upes Amazones nosaukums. Savukārt, starptautiski pazīstamā Interneta izdevniecība "Amazone" piedāvā savus pakalpojumus joprojām esošajiem abu dzimumu lasītājiem.
Mūsdienu Latvijā Amazones vārds piešķirts Eduarda Lapiņa loka šaušanas sporta klubam - pilnīgā saskaņā ar senajām leģendām, un lauksaimniecības tehnikas apvienībai - acīm redzot, tāpat liekot uzsvaru uz to, ka "mūsdienu amazones" dominējot savstarpējās attiecībās, pat apstrādājot zemi, un vīrietim atvēlējot tikai palīga lomu bērnu radīšanā (izmantots raksts http://aptieka.lv).

1. attēlā - Pjers Eižens Emils Hebert "Amazone gatavojas kaujai (Karaliene Atiope vai bruņotā Venēra)", 1860.g., Nacionālā Mākslas galerija, Vašingtona.
2. attēlā - Talestrisa, Amazoņu valdniece, tiekas ar Aleksandru Lielo (gravīra, 1696.g., autors nezināms)

Ambrazūra (амбразура, embrasure, gun-port)

- atvērums nocietinājuma sienas robojumā, kurā aizstāvji varētu novietojot savu ieroci, apšaudīt uzbrucējus. Arī atvērums biezajā cietokšņa vai pils mūrī, ko sākotnēji izmantoja loka šāvēji, parasti šādā gadījumā ambrazūru sašaurināja uz ārpusi, apgrūtinot uzbucējam iespēju trāpīt un daļēji pasargājot aizstāvjus. Ambrazūras paturēja savu nozīmi arī parādoties šaujampulverim un lielgabaliem. Atšķirībā no šaujamlūkām ambrazūra parasti ir daudz platāka.
Rīgā ambrazūras redzamas Pulvertornī, bet Siguldā- Turaidas cietokšņa drupu donžonā.

1. attēlā - ambrazūra Svētā Eņģeļa pilī, Roma, XII-XIV gadsimts.
2. attēlā - ambrazūra Turaidas pils tornī.

Amfiteātris (амфитеатр, amphitheatre)

- masu pasākumu un izrāžu plaša ēka bez stacionāra jumta (“brīvā dabā, open-air”), parasti ovālā vai apaļa, kad centrālā daļa (arēna), kur notiek priekšnesumi, apjozta ar skatītāju rindām, kas izvietotas ar kāpumu. Šāds izkārtojums ļauj novietot lielu skaitu sēdvietu relatīvi tuvu spēles laukumam. Senajā Grieķijā amfiteātra vidū notika teātra izrādes, Senajā Romā – gladiatoru cīņas. Mūsdienu teātros par amfiteātri sauc partera pēdējās rindas. Vispopulārākie amfiteātri, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir Kolizejs Romā un Veronas amfiteātris, kurā ik vasaru notiek Operas festivāls.
Latvijā vārdam amfiteātris ir modernizēts izskaidrojums un atbilstoši tā principam tiek iekārtotas vai nu brīvdabas skatītāju zāles (piem. Mežparka estrāde), sporta halles un augstskolu auditorijas. Modernās sporta pilis (Rīgas Arēna) arī būvētas daļēji pēc amfiteātra principa.

1. attēlā - Kolizeja iekšskats. I gs.
2. attēlā - brīvdabas skatītāju zāle Dzegužkalnā, Rīgā.

Amors, Kupidons, Erots (Амур, Купидон, Эрот, Amor, Cupid, Eros)

- ar visiem šiem vārdiem senatnes Eiropas mākslā (un arī sadzīvē) apzīmē mīlas dievietes Venēras (Afrodītes) palaidnīgo bērnu, kurš ir iekāres, miesīgās mīlestības - un arī mīlestības vispārīgā nozīmē - simbols un sūtnis. Teicieni "Amora loks" var tikt attiecināti gan uz kaisli, kas pēkšņi iedegas, gan uz ārieni: "lūpas kā Amora loks" - pretstatā neemocionālajām, šaurajām lūpām, kuras it kā atspoguļo īpašnieka noslēgto un sīkumaino dabu. Šo dievu - Marsa un Venēras mīlas nelikumīgo atvasi (formāli Venēras vīrs bija uguns un kalēju dievs klibais un melnīgsnējais Plutons) attēlo gan kā skaistu, spārnotu jaunekli, kas vajā nimfu Psīhi, gan kā apaļīgi šķelmīgu puišeli ar loku un bultām, kurās slēpjas Amora (Erosa, Kupidona) spēks, jo mīla spēj pievārēt pat milža sirdi. Ar šo draisko dievību rados ir pat Rafaēla eņģeļīši slavenās Siksta madonnas priekšplānā - tiem gan nav loka un bultu, bet šķelmīgie smaidi un apaļīgie vaigi liecina par "amoriņu" kaitīgo ietekmi. Tāpat šādi draiskuļi ir bieži sastopami barokālo piļu iekšējā dekorā - ar bultām vai bez tām. Tad viņus sauc par putti - precīzi netulkojams vārds, kaut kas tuvu sīkajam ķerubam vai ķeruba mazulim. Šī trīskāršā dievība izjutusi kristietības ietekmi, kas allaž cenšas mīlestības divējādā būtībā (laicīgā - miesīgā un garīgā - mūžīgā) to pirmo, miesīgo, nosodīt. Par spīti tam, Kupidons (Amors, Erots) modernajā kultūrā tiek plaši atražots Svētā Valentīna dienas kontekstā.
Mūsdienu Eiropā - un Latvijā tai skaitā - šī jautrā un mīlestību izraisošā dievība tiek bezgalīgi atkārtota, tuvojoties Valentīna dienai - kopā ar loku, bultām un sarkano (mīlas skarto) sirdi. Kristīgās baznīcas attieksme pret šo palaidni (it īpaši sakarā ar Svētā Valentīna, likumīgās un baznīcas svētītās savienības patrona, kultu) ir dalīta, jo Amors (Erots, Kupidons) stingras morāles prasības mīlniekiem neizvirza.

1. attēlā - Fransuā Bušē "Venēra un Amors", 1751.g. Vallasa kolekcija, Londona.
2. attēlā - nezināms autors "Griestu gleznojums ar amoriem" E.Smiļģa teātra muzeja zālē.

Ampīrs, Impērijas stils (Ампир или имперский стиль, Empire style)

- stils, kas sekoja klasicismam Napoleona I impērijā, kur klasicisma demokrātismu un harmoniju nomaina parāde un patoss, pasvītrojot karavadoņa varenību. Saglabāja klasicismam raksturīgo orientāciju īpaši uz Senās Romas valsts perioda mākslu ar monumentalitāti, ģeometrisko precizitāti un ansambļa veidošanu. Celtņu iezīme - izstrādāta kolonnāde ar trīsstūra frontonu.
Latvijā viena no raksturīgākajām ampīra celtnēm Rīgā ir bijušais Arsenāls Torņa ielā, kur pēdējos gados darbojas mākslas galerijas. Ampīra stilā ir veidota arī Baltā zāle Rīgas biržā (arhitekts Bosse), kā arī lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā.

1. attēlā - Magdalēnas baznīca Parīzē, 1806.-1814.g., veltīta Napoleona Lielajai armijai.
2. attēlā - Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā, 1819.-1825.g. arhitekts K.F.Breitkreics.

Amulets, talismans (амулет, талисман, amulet, voodoo)

- priekšmets, kuram piedēvē cilvēku sargājošas un veiksmi nesošas īpašības. Amulets atbilst savam laikmetam, to ieteicams nēsāt līdzi. No amuletiem (figūriņām, zīmēm, dārgakmeņiem) cēlušies medaljoni. Vārdam amulets ir īpaša nozīme mākslā, ar to saistītas dažādas leģendas, turklāt tām ir pat vēsturisks pamats. Tā, daži amuleti īstenībā pasargājuši to valkātājus no šāviena vai zobena cirtiena. Amuleti cieši saistīti ar tautas ticējumiem par laimi nesošiem vai, gluži otrādi, nelaimi nesošiem priekšmetiem. Amuletu īpašības joprojām tiek apspēlētas horoskopos un spriedumos par noteiktiem dārgakmeņiem un to īpašībām. Mūsdienās Amuleti kļuvuši par reklāmas biznesa izsūtamo katalogu sadaļu.
Latvijā tradicionāli par amuletiem uzskata dažas saimniecībā noderīgas lietas, starp kurām svarīgākais ir pakavs. Vairākas saktas tiek veidotas sudraba pakava izskatā. Tāpat pie amuletiem pieskaitāms Nameja gredzens, Auseklītis, piekariņi ar rūnām un tautiskām zīmēm. Mūsdienu jauniešu vidū Latvijā, pieaugot Zaļo kustībai, īpašu popularitāti iemantojusi antiglobālistu zīme. Savukārt Latvijas katoļu baznīca pret laicīgiem un "pagānu" amuletiem izturas noraidoši un pat publicē nevēlamo zīmju sarakstus.

1. attēlā - "amulets ar turku aci", Irāna.
2. attēlā - Senās Ēģiptes amuleti- skarabeji no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas.

Anfilāde (анфилада, enfilade)

- viena otru nomainošu telpu rinda, kad durvju ailu asis atrodas uz vienas taisnes; anfilādes raksturīgas pilīm un parādes celtnēm. Šāds izvietojums kļuvis īpaši populārs baroka laikmetā. Parasti anfilādes telpas, nomainot viena otru, virzās no parādes istabām uz privātajām.
Latvijā vislabāk saglabājušās anfilādes ir aplūkojamas Rundāles un Mežotnes pilīs un tās tiek uzturētas un atjaunotas pēdējo triju gadu desmitu laikā, sniedzot priekšstatu par aristokrātijas piļu interjeru.

1. attēlā - anfilāde Clam-Gallas pilī, Prāga.
2. attēlā - Rundāles pils anfilāde hercoga spārnā pēc restaurācijas.

Anglikāņu baznīca (Англиканская церковь, Anglican Church)

- viens no trim galvenajiem protestantisma virzieniem, kura dogmās apvienojas luterāņu pārliecība par atpestīšanu caur ticību un katoļu postulāts par atpestīšanu ar baznīcas starpniecību. Pēc struktūras līdzīga katoļu baznīcai, bet tās galvu (arhibīskapu) ieceļ Anglijas karalis (vai karaliene) nevis ievēlē kardinālu konsils, turklāt karalis formāli skaitās baznīcas galva. Anglikāņu baznīcas ietvaros notika Bībeles tulkošana angļu valodā un arī pāreja uz šīs valodas lietojumu dievkalpojumu laikā, kas veicināja tautas garīgo attīstību un izpratni par tiesībām. Ārēji anglikāņu baznīcas saglabājušas katoļu sakrālo ēku greznās tradīcijas, jo pārsvarā tieši šīs ēkas turpināja izmantot.
Tagadējā Latvijas teritorijā anglikāņi parādījās līdz ar britu kopienas izveidošanos. Līdz XIX gs. vidum, kad Daugavas malā blakus Rīgas pilij uzcēla anglikāņu baznīcu, kopiena reliģiski bija saistīta ar Rīgas reformātu draudzi. Rīgā Anglikāņu baznīca ir vienīgā iecietīgā konfesija attiecībā uz seksuālām minoritātēm. Anglikāņu baznīcas ēka būvēta no Anglijā ražotiem sarkaniem ķieģeļiem pēc arhitekta Felsko projekta XIX gadsimta vidū, ir eklektisma paraugs un atrodas Daugavas krastā netālu no Rīgas pils.

1. attēlā - angļu gotikas paraugs, Londona
2. attēlā - anglikāņu baznīca Rīgā

Angļu klubs (Английский клуб, Gentlemen's club)

- Angļu valodā saukt par džentlmeņu klubu, iestādījums, ko iedibināja britu augstākās sabiedrības locekļi XVIII gadsimtā, un kas kļuva īpaši populārs t.s. vidusšķiras augstākajā slānī vīriešu un sieviešu vidū (klubi bija dalīti) XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Šo ideju pārņēma arī citas valstis, turklāt tajās klubi pārtikušajim vīriem paturēja tieši nosaukumu "angļu klubs". Šo iestādījumu locekļi allaž centās kaut kā izcelties citu vidū, par ko ir kaudze liecību - it īpaši angļu literatūrā. Konan Doila un Oskara Vailda darbos klubs ir vispopulārākā darbības vieta, bet Čārlzam Dikensam pat ir romāns "Pikvikas kluba piezīmes". Arī Krievijā viena no smalkākajām vietām Maskavā pirms revolūcijām bija Angļu klubs - tas izcēlās ar savu ēdienkarti un kāršu spēli, spēcīgi ietekmējot sabiedrisko domu, turklāt kluba biedru skaits bija visai ierobežos un to uzskatīja par sabiedriskās un politiskās dzīves centru.
Atbilstoši informācijai no Pegijas Bentones grāmats "Counting down" un Modas Redklifas "Baltijas stāstiem", ēkā, kurā patlaban izvietota Danijas vēstniecība Vecrīgā, Pils ielā 11 blakus Anglikāņu baznīcai, Pirmās republikas laikā atradās Angļu klubs, arī angļu jūrnieku klubs. Pirms Otrā Pasaules kara par angļiem sevi uzskatīja vairāki simti Rīgā dzīvojošie cittautieši (starp viņiem bija arī pēdējā pilsētas galvas Dž. Armisteda radi un pēcteči). Pateicoties Anglijas vēstniecības darbinieku ātrai un nesavtīgajai rīcībai, visiem "angļiem" izdevies 1940. gada vasarā izvairīties no palikšanas PSRS un aizkļut līdz Dzimtenei pa aplinkus ceļiem, jo Eiropā plosījās karš, bet angļu kopienas dzīve Latvijā pārtrūka pilnīgi.

1. attēlā - Džozefs Haimors "Džentelmeņu klubs", apm. 1730.g.
2. attēlā - bijušais angļu jūrnieku klubs Rīgā, pašreizējā Dānijas vēstniecība.

Angļu parks (английский парк, English garden; English landscape park)

- virziens dārzu un parku iekārtošanā, kas parādījies XVIII gadsimta Anglijā kā pretstats franču parkam, tas pārstāv idealizētu priekšstatu par dabu. Angļu parkam raksturīgs brīvs plānojums, kas ir maksimāli tuvināts dabiskajam, ūdens tilpnes, patvaļīgi izvietotie celiņi – takas. Slavenākais angļu parks (English Garden) kontinentālajā Eiropā atrodas Minhenē.
Latvijā atbilstoši šādam principam ir iekārtots Bastejkalns Rīgā (dārzu arhitekts Zeidaks), pils parks Mežotnē, kā arī parks Jelgavā uz salas, kur atrodas bijusī Kurzemes hercogu pils, patlaban Latvijas Lauksaimniecības Universitāte. 2007. gadā Latvijā Kultūras mantojuma dienas bija veltītas tieši vēsturiskajiem dārziem un parkiem.

1. attēlā - "angļu dārzs" Minhenē.
2. attēlā - angļu parks Jelgavā Lauksaimniecības Universitātes (bijušās Mītavas pils) tuvumā.

Animācija (анимация, animation)

- kustības ilūzijas radīšana, izveidojot datorā vai kino virkni attēlu, kurus rāda ar noteiktu ātrumu un noteiktā lielumā. Animācijas pirmsākumi saistīti ar ēnu teātri un mēģinājumiem radīt kustības efektu, attēlojot objektu dažādos kustības momentos. Pasaulē ilgāku laiku par slavenāko animācijas filmu ražotāju uzskatīts Volts Disnejs Holivūdā. Animācijas "zelta laikmets" saistīts tieši ar Volta Disneja filmām "Sniegbaltīte un septiņi rūķiši", "Bembijs" un slaveno Miki-peli, Pīteru Penu un "Alisi brīnumzemē". Animācijas filmas bija īpaši populāras PSRS laikā, jo tās ļāva autoriem izteikties nedaudz brīvāk, nekā aktieru filmās. Dažām krievu animācijas filmām, piemēram, "Ezītim miglā" bija pat filozofisks skanējums. Ne velti tagad, Krievijai virzoties uz autoritārimu,vairākas animācijas filmas tiek vainotas visos pasaules grēkos.
Latvijā animācijas filmu ražošana uzsākta 1969. gadā studijā “Dauka”. Patlaban īpaši populāras ir studijas “Animācijas brigāde” veidotā filma “Cūkas laime”, saņēmusi balvu 2010. gada vasarā starptautiskajā Bērnu filmu festivālā Francijā, V. Leščova filma “Spārni un airi” saņemā galveno balvu “Zelta dūju” 2009. gadā Leipcigā, bet J. Krāsona filma “Norīt krupi” 2010. gadā izpelnījās atzinību Kannu festivāla īsfilmu konkursā. Pēdējos gados tieši animācijas filmas kļuvušas Latvijā par spēcīgāko kino produktu starptautiskā mērogā. Līdzās klasiskiem izklaidējošiem stāstiem bērnu un ģimeņu auditorijai, arvien biežāk top kvalitatīvi ekrāna mākslas darbi, kurās vērojams spilgts autora rokraksts un tehniskā dažādība.

1. attēlā - Volts Disnejs, foto 1946.g.
2. attēlā - kadrs no animācijas filmas "Sāls", seriāls "Fantadroms", 1986.g., Latvijas Televīzija,

Animālists (анималист, animal painter, sculptur)

- mākslinieks, kas attēlo dzīvniekus - gleznotājs, tēlnieks, grafiķis u.c. Senākie animālisti pasaules kultūras vēsturē bijuši mednieki, kuri attēloja savu iecerēto medījumu - bulli, stirnu vai aizvēsturisko sumbri - uz seno alu sienām. Arī tie Senās Ēģiptes mākslinieki, kuri atstājuši mums Ēģiptes faraonu kaķu startujas, bijuši animālisti. Animālistu devums bija neatsverams pirms fotogrāfijas izgudrošanas, kad ekspedīciju laikā viņi attēloja svešzemju faunu un iepazītināja ar to savus tautiešus, kuri reti kad šķērsoja dzimtenes robežas.
Latvijas mākslas vēsturē par pirmo animālistu uzskata XVII gadsimta gleznotāju J.H. Baumani, bet visspilgtākais piemērs ir slavenais XX gadsimta tēlnieks K. Zaļkalns, kura granīta “Cūku” var aplūkot Mākslas muzejā. Šim latviešiem nozīmīgam dzīvniekam veltījis virkni darbu arī gleznotājs Boriss Bērziņš (sērija “Cūku bēres”).

1. attēlā - E.Fremjets "Zilonis", Orsē muzeja laukums, Parīze (bronza).
2. attēlā - Hāgenbeka cirka zilonis, sastādītājas tēva tēlnieka E. Rivoša skulptūra (porcelāns).

Animisms (анимизм, animism)

- seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ieskaitot dzīvniekus un augus. Arī priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm. Tādi mitoloģiskie personāži kā satīri, nimfas, najādes (nāriņas), sirēnas, kā arī sižeti par dzīvās būtnes pārtapšanu par ziedu vai augu (mīts par Dafni, kas kļūst par laura koku, glābjoties no Apollona, par Narcisu, kas kļūst par ziedu, Akteonu, kas pārvēršas briedī u.c.) ir apliecinājums animisma ietekmei uz mākslu un tās sižetiem. Agro Viduslaku Anglijā ir eps par Beovolfu, vēl vienu animisma izpausmi.
Latviešu tautas pasakās - tāpat kā daudzu citu tautām - ir visai izplatīta pārvēršanās ideja. Izskrienot cauri priedes saknēm, cilvēks pārvēršas par vilku (vilkači), peles pārvēršas par zirgiem, melnais runcis - par velnu, varde - par princesi u.t.t. Mūsdienu Latvijā diezgan daudzi tic, ka ne tikai cilvēkam ir gars, bet tas piemīt arī lietām un vietām, ar ko izskaidrojama gan tādu vietu, kā Pokaiņi, popularitāte, gan aizraušanās ar senajiem pagānu kultiem. Zināmā mērā populāra latviešu grupa "Vilkači", kas iekļauta "Encyclopaedia Metallum", izvēlējusies sev "animisku" nosaukumu.

1. attēlā - Antonio del Polladio "Apollons un Dafne", aptuveni 1470.-1480.g., Nacionālā Galerija, Londona.

Ansamblis (arhitektūras) (архитектурный ансамбль, architectural ensemble)

- objektu grupa, māksliniecisko elementu (ēku, pieminekļu, strūklaku, koku) kopums vienota iespaida radīšanai. Katrā laikmetā ansamblis raksturo pastāvošo valdošo priekšstatu par skaistumu un harmoniju, atspoguļojot tā telpiski māksliniecisko struktūru. Rietumeiropā sākotnēji ansambļi veidojušies stihiski, bet par pirmo ieplānoto ansambli kļuva Karaliskais Laukums Parīzē XVII gadsimta sākumā. Mūsdienā to pazīst kā Place de Vozhe.
Latvijā pazīstamākais ansamblis ir Rundāles pils ar tās parku, kā arī Bīriņu un Mežotnes pilis. Diemžēl daudzi ansambļi ir nopietni cietuši karu un paviršas saimniekošanas gaitā. Pašlaik lielākie strīdi Rīgā saistīti ar Okupācijas (bijušā Sarkano strēlnieku) muzeja ēkas neatbilstību Rāts laukuma ansamblim.

1. attēlā - Vecchia laukums, pretī redzama Angelo Mai bibliotēka, Bergamo, Itālija
2. attēlā - stihiski izveidojies Vecrīgā arhitektūras ansamblis Trīs brāļi- viduslaiku pilsētas būvniecības paraugs.

Ansamblis (mūzikas) (музыкальный ансамбль, musical ensemble)

- divu vai vairāku mūziķu grupa, kas atskaņo instrumentālu vai vokālu skaņdarbu. Katra mūzikas stila ietvaros ansambļa dalībnieku skaits mainīgs un tas atkarīgs gan no dziesmu repertuāra, gan no skaņdarbu stila. Divu izpildītāju grupu sauc par duetu, trīs – par trio, četrus – par kvartetu. Mūziķis, kas uzstājas viens, atskaņo, dzied vai dejo solo.
Latvijā ir virkne populāru mūzikas ansambļu, starp tiem senās un populārās mūzikas ansambļi, kā arī folkloras ansambļi, kurus dažkārt sauc arī par kopām.

1. attēlā - irāņu mūzikas ansamblis, 1886.g.
2. attēlā - folkloras ansamblis festivāla “Baltica” ietvaros Vecrīgā.

Antablements (антаблемент, entablement)

- klasiskā ordera sistēmā vainagojošā horizontālā sastāvdaļa, ko balsta nesošo elementu sistēma- kolonnas vai pilastri. Ir gan ēkas, gan arī tās sastāvdaļu antablementi. Ārpus klasiskās arhitektūras izmanto reti.
Antablementi Latvijas celtnēs visbiežāk atrodami ēkās, kas saistītas ar kultūras iestādēm - teātriem, muzejiem, koncertzālēm, kuras attiecināmas uz pilastrus un kolonnas izmantojošiem arhitektūras stiliem - klasicismu, historismu ar klasicisma un vēlīnā baroka elementiem, kā arī ar Impērijas un eklektikas stilu. Arī Nacionālā teātra ēka (būvēta 1902.gadā kā Rīgas Otrais teātris), arhitekts A.Reinbergs, attiecināma uz eklektisma stilu un satur tā dažādus elementus, tai skaitā klasisko orderu sistēmu vainagojošo sastāvdaļu.

1. attēlā - žandarmērijas muzeja fasāde, doriešu ordera antablemets virs pilastriem un atsevišķi stāvošas kolonas ar Romas vilceni.
2. attēlā - Nacionālā teātra spārna fasādes antablements ar joniešu ordera elementiem virs pilastriem.

Antiglobālisms (антиглобализм, anti-globalization movement)

- Kustības atbalstītāji cīnās pret to stāvokli, kas izveidojies pasaulē XX gadsimta beigās un, viņuprāt, raksturojas ar "valdošās elites" tieksmi uzspiest visai pasaulei tirgus interešu pārsvaru par dabiskajām un humānajām vērtībām. Antiglobālistu kustībā iesaistīti vairāki sociālie un intelektuālie slāņi, tai skatā Zaļo kustība, anarhisti, radikālāk noskaņotie cīnītāji pret tehnokrātisko pasauli. Antiglobālisti atbalsta dabisko produktu audzēšanu un tādu enerģijas veidu izmantošanu, kas minimāli kaitē dabai (elektromobiļi).
Antiglobālisti Latvijā savā saitā raksta, ka viņi "neiestājas pret progresu, zinātni, mobilajiem telefoniem, internetu un tamlīdzīgām lietām", bet tikai vēloties, lai civilizācijas sasniegumi nepaverdzinātu cilvēkus. Reālitātē Latvijas antiglobālisti bija pret eiro ieviešanu, bet viņi tāpat nebūt nevēlas atgiešanos pie lauku dzīves jaukumiem. Diemžēl, kā vairākas mūsdienu konservatīvās kustības, arī mūsu antiglobālisti pārāk aizraujas ar konspiroloģiskām "vispasaules oligarhijas sazvērastības" idejām. Toties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspisētas dienās dabai un skaistumam nebija politiskas pieskaņas.

1. attēlā - ar dabiskās zāles pārklāju apsegtais elektromobilis kā antiglobālistu sasniegumu simbols Parīzē.
2. attēlā - ziedi uzvar tehniku. Kompozīcija "Ziedu ballē" LU Botāniskajā dārzā.

Antikrists (антихрист, antichrist)

- Kristīgajā tradīcijā kāds, kas pārvērtīs pasauli pretēji Kristus morāles pamatiem, būtībā pazudinot to. Jēdziena skaidrojumam ļoti daudz variantu, ieskaitot agro luterticīgo kādreizējo pārliecību, ka tieši Romas Pāvests ir antikrists. Pēdējā laikā ar šo vārdu asociējas Larsa fon Trīra 2009. gadā uzņemtā filma “Antikrists”. Uzrādītajā Orvjeto katedrāles freskā Antikrists atrodas priekšplānā sārtās drēbēs un pozā, kas atdarina Kristu svētbildēs. Ir arī filozofa F. Nīčes grāmata "Antikrists". Mūsdienās otrādi apgrieztu latīņu krustu uzskata par Antikrista simbolu.
Mūsdienu Latvijā diskusijas par Antikristu notiek portālos, un atliek tikai pabrīnīties, kas tur tiek rakstīts. Tā, Jehovas liecinieki (sekta, kas ļoti aktivizējusi savu darbību Latvijā pēdējos gados), vispār uzskata, ka viņi esot vienīgie patiesie kristieši, bat visas pārējās reliģījas, savukārt, esot antikristi. Vē ir izplatīs jēdziens par Sātanu kā Antikristu.

1. attēlā - Luka Sinjorelli "Antikrista darbi" (apm. 1501.g.) no freskas Orvjeto katedrālē, Itālija.
2. attēlā - Luka Sinjorelli detaļa no freskas "Antikrista darbi" (Antikrists un Sātans), 1501.g.

Antiutopija (Антиутопия, Dystopia)

- sabiedrība vai kopiena, kuras dzīves pamati (principi) ir kaut kādā veidā biedējoši vai nevēlami, ideālās sabiedrības (utopijas) pretstats. Bieži parādās mākslas darbos, sākotnēji literatūrā, tomēr darbības laiku pārvietojot uz nākotni. Šādas sabiedrības parasti tiek raksturotas kā antihumānās, ar totalitārajiem valdniekiem un vides sabrukumu. Pie pirmām antiutopijām pieskaita čehu autora Karela Čapeka lugu R.U.R, kad pirmo reizi parādījās jēdziens par robotiem. Ļoti populāras ir "1984." (Nieneteen Eihgty-Four) Dž. Orvela un viņa tautieša Oldosa Hakslija "Brave New World", kā arī krievu autora J. Zamjatina romāns "Mēs". Antiutopijās cilvēce nonāk līdz absurdam novestajā tehnoloģiju vai totalitārā režīma varā. No pēdējiem antiutopijas žanra "dzīvajiem klasiķiem" būtu jāpiemin V. Voinovičs (bijušais disidents) ar savu pravietisko romānu "Maskava 2042" un V. Sorokins ( "Deņ Opričņika", "Saharnij Kremļ"). Visi šie darbi brīdina par sabiedrības dehumanizāciju, kas iestājas cilvēku pasivitātes un nedomāšanas rezultātā.
Latviešu literatūrā antiutopija kā žanrs nav izkopta, bet toties izcilie antiutopijas sacerējumi tikuši tulkoti latviski tikko radās iespēja. Tā, Zamjatina romāns "Mēs", ko par savu iedvesmas avotu uzskatījis Orvels, ticis tulkots 1990.gadā vēl pirms PSRS sabrukuma, bet Bredberija antiutopija "451 grāds pēc Fārenheita" joprojām tiek aktīvi iztirzāta arī gados jauno lasītāju vidū, tai skaitā prestižajā www.satori.lv, kas liecina par žanra nevīstošo popularitāti.

1. attēlā - Karela Čapeka lugas "R.U.R." izrādes marionešu teātrī afiša, 1939.g.
2. attēlā - Reja Bredberija antiutopijas "451 pēc Fārenheita" pirmā izdevuma vāks, 1953.g. Ballantine Books.

Antīkā pasaule (античность, Antiquity)

- Seno laiku vēstures periods, kas aptver seno grieķu un seno romiešu pasauli; nosacīti sākas otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus un beidzas ar Rietumu Romas impērijas krišanu 475. gadā. Par antīkās pasaules izcilākiem pieminekļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, un kuru formas joprojām tiek pielietotas, uzskata triumfa arkas, obeliskus un tempļus ar kolonnām.
Antīkās pasaules ēnā turpina dzīvot arī mūsdienu Eiropa. Visa mūsu likumdošanas un filozofijas terminoloģija, mākslas veidi - sākot ar senajiem un līdz pat vismodernākajiem - ir seno grieķu vai latīņu sakņu caurausti. Mūsu parlamentārieši ieņem vietas amfiteātros, kļūst par senatoriem, raksta kodeksus. Mūsu jaunieši piedalās - vai cer piedalīties - olimpiādēs, mūsu ārsti dod Hipokrāta zvērestu un raksta receptes latīņu valodā, aptieku simbols is Asklēpija čūska, mēs skatām nakts debesīs planētas, kurām ir romiešu (grieķu) dievību vārdi. Mākslinieki turpina pielūgt skaistuma dievieti Afrodīti, zinātnieki un revolucionāri alkst Prometeja darbu, valsts vīri tiecas pēc Cēzara un Maķedonijas Aleksandra lauriem, advokāti un žurnālisti godā Ciceronu... Antīkā pasaule ir mūžīga.

1. attēlā - Septimusa Severa triumfa arka, kas saglabājusies Romas Forumā.
2. attēlā - Asklēpijs, Apollona dēls un medicīnas dievs ar savu čūsku no Rundāles pils

Antīks (антик, antique)

- antīkās (klasiski senās) mākslas paraugi, galvenokārt, sameklēti arheoloģisko izrakumu gaitā Vidusjūras reģionā. Pastāv arī paplašināts antīka jēdziens,atbilstoši kuram uz to attiecināmi jebkuri priekšmeti ar zināmu māksliniecisku (vai vēsturisku) vērtību, ja to vecums pārsniedz 100 gadus. Tā, par antīku var uzskatīt XX gadsimta sākuma automobīli vai kādu citu spēkratu, un tādēļ tiek pat rīkotas antīko automobīļu sacensības. Antīko priekšmetu krāšana, uzpirkšana un izsoles ir pietiekami izplatīta parādība, tāpat kā antikvārās grāmatas un sadzīves priekšmeti. Turklāt antīkā izstrādājuma cenu dažas nodiluma pēdas, piemēram, apsūbēšana, pat padara vērtīgāku, jo liecina par tā vecumu.
Latvijas Aizrobežu mākslas muzejā antīkie paraugi (it īpaši statujas) ir kopijas (oriģināli lielākoties atrodas pasaules bagātākajos muzejos vai privātās kolekcijās). Tomēr amforas, amuleti un sīkāki priekšmeti ir oriģināli. Balstoties uz paplašināto antīka definīciju, tam pieskaitāmi mākslinieciski izstrādāti pagājušo gadsimtu sadzīves priekšmeti.

1. attēlā - antīkā biste no Florences muzeja kolekcijas.
2. attēlā - antīkais birojs no fon Bēru pils Ēdolē.

Apaļarka (круговая арка, rounded arch)

- Romāņu arhitektūras pārsedzes elements virs logu un durvju ailām, kā arī velvju veids romānikā un neoromānikas arhitektūrā. Viens no senākajiem Eiropas arhitektūras pārsedzes veidiem, kas saglabājies dažos tempļos un drupās Romas impērijas teritorijā.
Rīgā apaļarkas skatāmas Vecrīgas vecākajās baznīcās to senākajās daļās, kā arī atjaunotajās viduslaiku celtnēs ar romāņu elementiem.

1. attēlā - apaļarkas eja zem tilta Porta Rosa, IV gs. p.m.ē., bijušajā grieķu kolonijā Velijā, Itālija.
2. attēlā - apaļarka atjaunotajās Jēkaba kazarmās Rīgā, XVII gs. beigas.

Apaļloka stils (стиль круглых арок, round arch style)

- viens no savdabīgākajiem eklektisma mākslinieciski formālajiem paveidiem, kurā vienotā mākslinieciskā sistēmā saauga gan no Bizantijas arhitektūras, gan romānikas, gan renesanses formālās valodas patapināti elementi. Šo stilu zināmā mērā radīja Vācijas arhitekti XIX gadsimta vidū kā reakciju uz neogotiku. Stila mērķis bija sasniegt "cēlo vienkāršību un neoklasicisma varenību". Tas, savukārt, pavēra ceļu industriālo tieksmju attīstībai un pat virzījās uz vācu nacionālismu, jo beidzot tika radīts "īsteni vāciskais" arhitektūras stils, kad virs logiem tiek veidotas dekoratīvas pārsedzes ("uzacis") ar robojumu zem dzegām. Savdabīga detaļa - šāda apaļloka "Vācu nacionālajā stilā" stilā tika uzceltas vairākas Vācijas sinagogas...
Latvijas variantā šis stils daudz lielākā mērā tika ietekmēts arī no Krievijas sakrālās arhitektūras tradīcijām. Secīgi, kompozīcijai, kurā dominē apļloka arkām pārsegto logailu ritms, kopumā bija neoromānikas raksturs, bet dzelteno ķieģeļu virsmā iestrādātās gleznainās, tumši violeto glazēto ķieģeļu joslas ir no bizantiešu arhitektūras patapināts arhitektoniskās apdares paņēmiens. Šo stilu labprāt izmantoja vācbaltietis Daniels Felsko, būdams Rīgas pilsētas pirmais arhitekts, piemēram, atjaunojot Rīgas rāts ēku un būvējot vairākas mācību iestādes, tai skaitā reālskolu Valdemāra ielā un pašreizējās Valsts I ģimnāzijas ēku Raiņa bulvārī.

1. attēlā - fragments no Bavārijas Valsts bibliotēkas fasādes restaurācijas laikā, arhitekts Fr. fon Gertners, 1831.-1832.g.
2. attēlā - Rīgas valsts 2. ģimnāzija, arhitekts J.D.Felsko, celta 1876.-1879.g.

Apaļskulptūra (круглая скульптура, free-standing sculpture)

- brīvi stāvoša, no visām pusēm aplūkojama skulpturāla figūra vai figūru grupa. Viduslaikos kā pirmās apaļskulptūras 13. gadsimta vidū (Vācijas pilsētās Bambergā un Magdeburgā) parādījās akmenī cirstie jātnieki. Bieži izmantota parka skulptūrās vai kā strūklakas centrs.
Rīgā starp apaļskulptūrām īpaši populāra “Operas strūklakas” skulptūra; ir arī tādas apaļskulptūras, kas rotā ēkas fasādes, it īpaši eklektisma un jūgendstilā celtās mājas, piemēram, Rūpniecības ielā 1 (arhitekts R. Cirkvics, sieviete ar liru rokās, kas simbolizē mākslu un daili). Vairākas bronzas apaļskulptūras rotā arī citas, mazāk populāras strūklakas.

1. attēlā - Rodēna skulptūra "Domātājs", Rodēna muzejs, Parīze (bronza).
2. attēlā - skulptūra Rīgā Berga Bazāra strūklakas vidū.

Apbedīšana, apbedījums (захоронение, inhumation)

- mirušā ķermeņa rituālā novietošana kapā, kas mainās atkarībā no kultūras un laikmeta, veidodama gan arheoloģisko liecību, gan mākslas sižetu. Apbedījumus sauc arī par Senkapiem. Pie slavenākiem apbedījumiem pieskaita Ēģiptes piramīdas, antīkās nekropoles – “mirušo pilsētas” un milzu kapenes. Gadījumos, kad apbedījumā ievietoja attiecīgā laikmeta sadzīves priekšmetus, arheoloģisko izrakumu gaitā izdodas gūt virkni neapstrīdamu faktu par senatnes ikdienu.
Latvijā senākie apbedījumi glabā ap 300–400 senču paaudžu pēdas, bet to lielākā daļa nav redzama virs zemes, saglabājušies uzkalniņi un tā saucamās “Velna laivas”. Tās liecina par vikingu ilgstošu uzturēšanos Kurzemē laika posmā, kad kurši un vikingi regulāri nodarbojušies ar sirojumiem citu zemēs. Apbedījumi sniedz liecību par to, ka vairākus gadsimtus pēc kristietības ienākšanas latvieši turpināja glabāt mirušos atbilstoši senču ticējumiem.

1. attēlā - restaurēts traķiešu apbedījums (IV gadsimts p.m.ē.), netālu no Varnas, Bulgārijā.
2. attēlā - Arheloģisko izrakumu gaitā atsegti skeleti Puzes Lejaskroga kapsētā, 2006.g.

Apdare (arhitektūrā) (облицовка, head decoration (in architecture))

- ēku ārējais noformējums, kas, piešķirdams celtnei augstāku māksliniecisku vērtību, vienlaikus arī nostiprina ārējā seguma virsmu. Apdares materiālu izvēli nosaka gan materiālu pieejamība, gan tehnoloģiskās iespējas, gan meistaru kvalifiikācija, bet apdares estētisko risinājumu - valdošais stils un pasūtītāju preferences. Tā, Ēģiptes piramīdu un seno antīko celtņu ārsienas ir vienkārši tēstas un bez apdares virsmām, Senajā Romā parādās marmora plākšņu apdare, kas sasniedz savu apogeju vēlāk Viduslaikos, kad marmora raktuvju apgūšana Itālijā dod iespēju veikt baznīcu ārsienu apdari ar dažādas krāsas marmoriem, veidojot sarežģītus rakstus. Šīs gandrīz tūkstoš gadus vecās celtnes vairumā sastopamas Florencē.
Latvijas teritorijā pie visvienkāršākā ēku apdares veida pieder apmetums, ko sāka izmantot gandrīz reizē ar akmens celtniecību. Ja piļu apdarē tika izmantotas dažāda veida ciļņi un skulptūras, attīstoties ķieģeļu izmantošanai celtniecībā, XIX gadsimta beigās ārējā apdarē ienāk dažādas krāsas ķieģeļu rakstu izmantošana un keramiskās flīzes. Dažreiz fasādes papildina arī sīkie keramiski režģi un ažūro tornīšu horizontālās rindas - it īpaši historicisma un eklektikas celtnēs.

1. attēlā - baznīca Santa Maria Novella, XIII-XIV gs., gotika, baltā un zaļā marmora apdare, Florence.
2. attēlā - Mākslas akadēmijas (bijušās Komercskolas) fasādes logu apdare ar dažādas krāsas ķieģeļiem un režģojumu, Rīga.

Apgaismība (Просвещение, Enlightenment)

- intelektuāļu izraisītā kustība, kas iezīmēja svarīgu periodu Eiropas kultūras dzīvē sākot ar XVII gadsimta beigām. Vēlāk visu XVIII gadsimtu pat nosauca par "Apgaismības laikmetu". Tās pamatdomas formulēja vēl iepriekšējā gadsimtā filozofu un zinātnieku plejāde (Frensiss Bekons, Renē Dekarts, Baruhs Spinoza, Džons Loks u.c.), bet XVIII gadsimta Francijā par Apgaismotāju līderiem kļuva Voltērs, Didro un Monteskjē, kurus vēlāk sāka saukt arī par enciklopedistiem. Kustības domas balstīja pārliecība par racionālismu un idivīda personību nevis tradīcijām. Tādējādi tika veicināta interese par zinātni un tehnisko progresu pateicoties kritiskai pētnieciskai attieksmei pret dabas parādībām un sabiedrības procesiem. Tāpat novērojama humānistiskās domas otrā Renesanse. Jauno domāšanu raksturoja loģiskums, pēctecība, precīzi formulēti principi un atvērtība apgalvojumu maiņai gadījumā, ja tie nonāca pretrunā ar praksi. Galvenās iezīmessacelšanās pret autoritātēm, racionālisms, idejas par plašu tautas izglītošanu, atgriešanās pie dabas, deisms, cilvēktiesības. Pastāv uzskats, ka netiešā veidā Apgaismības laikmets noveda pie revolūcijām un feodālās sistēmas sabrukuma Eiropā - par spīti tam, ka paši apgaismotāji visai labi sadzīvoja ar tiem absolūtajiem valdniekiem, kurus uzskatīja par "izglītotiem monarhiem". Tēlotajā mākslā un literatūrā Apgaismība tika iemūžināta pārsvarā klasicisma stilā veidotajos darbos.
Līdzīgi kā Rietumeiropā, Kurzemes hercogistes, Vidzemes un Igaunijas provincē, XVIII gadsimtā sāka izplatīties Apgaismības idejas - sākotnēji dažādu kārtu izglītoto vāciešu starpā, bet pārsvarā luterāņu mācītāju un birģeru (grāmatu izdevēju, skolotāju, juristu, ārstu) un arī dažu muižnieku vidū. Apgaismības ideju izplatīšanos veicināja arī brīvmūrnieku ložas, kas lielu uzmanību veltīja indivīda garīgajai pilnveidošanai. Īpašu vietu Apgaismības kustībā Latvijā ieņem rakstnieks un publicists G.Merķelis, filozofs un rakstnieks J.H. Hāmanis, dzejnieks, Domskolas profesors un filozofs Johans Herders Herders, kā arī Vecais un Jaunais Stenderi - "Zemnieku Enciklopēdijas latviski" - veidotāji. Viņu pulkam pieskaitāms arī Rīgas liceja skolotājs un izcils zīmētājs Johans Broce, pateicoties kuram līdz mums nonākušas ilustrētas liecības par tā laika sadzīvi.

1. attēlā - Nikolā de Laržiljērs "Fransuā Marī Aruē Voltērs", starp 1724.-.1725.g.
2. attēlā - Garlībs Hevihs Merķelis (nezināma autora darbs).

Apgaismotais absolūtisms (Просвещённый абсолютизм, Enlightened absolutism)

- ir absolūtās monarhijas forma, kad monarhi, zināmā mērā ietekmējušies no Apgaismības idejām, XVIII gadsimtā centās realizēt savu absolūto varu reizē ar reformām, kas veicinātu valsts attīstību un uzplaukumu, lielā mērā balstoties uz sabiedrības izglītošanu un to principu, ko vēlāk nosauca par "mīksto varu". Apgaismotais absolūtisms uzskatīja, ka valdnieka vara izriet nebūt ne tikai no dievišķām tiesībām (svaidīšanas), bet arī no sociālā kontrakta, proti, atbildības tautas priekšā. Cik lielā mērā valdnieks atbilda "izglītotā" jēdzienam, bija atkarīgs no tā, kādā pakāpē viņš bija ar mieru pieņemt Apgaismības idejas. Šķiet, ka vistuvāk šim jēdzienam atbilda Austrijas imperators Jāzeps II, kurš 1781.-1782. gadā piešķīra savas valsts dzimtcilvēkiem pilnīgu brīvību (tās vāciskajā daļā), bet Ungārijas teritorijā, sīvās zemes magnātu pretestības dēļ, viņam izdevies piešķirt zemniekiem tikai personīgo brīvību. Jāzeps realizēja tiesu reformu, atcēla nāvessodu un spīdzināšanu, kā arī cenzūru. Viņš tāpat centies realizēt Austrijā ticības brīvību un pievērsa lielu uzmanību tautas skolu izveidei, tai skaitā arī meiteņu izglītošanai. Diemžēl sarežģīta politiskā situācija Eiropā un finansiālās grūtības mazināja Jāzepa reformu ietekmi.
Latvijas teritorijā izglītoto absolūtismu realizēja visai pretrunīgi vērtējamā Krievijas toreizējā valdniece Katrīna II. Vienlaikus sarakstoties ar Voltēru un Didro, teorētiski šo Apgaismības pīlāru domas atbalstot, Katrīna pilnīgi noliedza sociālā kontrakta ideju. Tomēr, publicējot savu "Nakaz" (ieteikumu kopu valsts pārvaldīšanai ar likumu sakārtošanu), viņa tā tekstā iekļāva vairākas tā laika filozofu, it īpaši Monteskjē, idejas, turklāt intensīvi atbalstīja mākslas un māksliniekus, liekot pamatus tam grandiozajam muzejam, ko tagad pazīst kā Ermitāžu. Katrīna lika pamatus meiteņu izglītībai un, kas ir visai būtisks Latvijai, atjaunoja Bīrona tiesības uz Kurzemes un Zemgales hercogistes troni, tādējādi netieši nodrošinot mums Rundāles pils pabeigšanu. Zināmā mērā viņa "nedaudz apcirpa" vācu baronu un it īpaši vācu maģistrātu privilēģijas. Turklāt tieši viņas valdīšanas laikā Vecajam Stenderam izdevies publicēt savu Augstās Gudrības grāmatu latviski. Katrīna aizrāvās ar antīko vēsturi un tālab labprāt lika attēlot sevi kā Taisnības dievieti.

1. attēlā - Pompeo Batoni "Austrijas imperators Jāzeps II (pa labi) ar savu brāli Leopoldu", 1769.g.
2. attēlā - Dmitrijs Ļevickis "Katrīna II kā Tiesību pavēlniece Taisnības templī ", 1783.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.

Apgrieztā perspektīva (обратная перспектива, inverse perspective)

- tēlojuma paņēmiens, kad personu un priekšmetu proporcijas atainotas atbilstoši attiecīgā vēsturiskā perioda kanoniem vai Baznīcas hierarhijai. Dažreiz to sauc par Bizantijas perspektīvu. Piemēram, Senajā Ēģiptē faraons allaž atainots daudz lielāks par pārējiem personāžiem, vai arī gleznās (svētbildēs) Madonna un svētie izmēros daudz lielāki par pārējām figūrām, tai skaitā arī donatoriem. Šāda perspektīva paredz, ka attēlojamais objekts tiek novietots starp novērotāju un redzamo virsmu. Rezultātā objekti, kas atrodas tālāk no novērotāja, tiek attēloti lielāki nekā ir īstenībā, bet tuvākie- sīkāki nekā īstenībā.
Latvijā šādu apgriezto perspektīvu iespējams skatīt pareizticīgo baznīcu ikonās, bet tā nav pietiekami izteikta. Toties Venēcijas mākslinieks, kurš acīmrdzot izjutis stingro Bizantijas ortodoksijas ietekmi, savā Madonnas gleznojumā baznīctēvu padarījis daudz sīkāku par Kristus bērnu- iespējams, gribēdams pasvītrot Baznīcas sekundāro lomu cilvēka attiecībās ar Dievu.

1. attēlā - Asuāna, Rietumu krasta piramīdu apgleznojums no Budapeštas muzeja kolekcijas
2. attēlā - Itāļu- Bizantijas skolas XIII gs. mākslinieks "Madonna ar bērnu", tronis un ķeblis ir apgrieztās perspektīvas paraugs.

Apkaluma ornaments (орнамент ковки, ornamental setting)

- vēlās renesanses un manierisma stila dekoratīvs elements. Interese par apkalumiem atdzima XIX gadsimtā, uzplaukstot sākotnēji modernismam un vēlāk Art Nuvo, kā arī pieaugot metālu apstrādes tehnoloģiskajām iespējām. Slavenais Antonio Gaudi kataloniešu modernismā plaši izmantojis apkaluma ornamentu, veidojot visdīvainākās kompozīcijas, kuras padarīja neatkārtojamas viņa projektētās celtnes.
Latvijā dekoratīvie apkalumi ar augu ornamentu no dzelzs tika izmantoti pūra lādēm, kā arī dekoratīvo portālu noformēšanā. Tomēr tādu daudzveidību, kā dienvidvalstu arhitektūrā, tie sasnieguši nav. Parasti tie ir iniciāļi ar augu ornamentiem.

1. attēlā - ieeja Gaudi projektētajā mājā Barselonā.
2. attēlā - ieeja kinoteātrī “Splendid palace”, Rīgā.

Apkalums (svētbildes) (риза, оклад, riza (robe), revetment)

- Metāliskais segums vai aplikācija, kas domāts ikonas dekoratīvajai pasargāšanai, parasti tiek izgatavots no metāla (zelta, sudraba u.c.) un atstāj neapsegtus tikai attēla zīmīgākos elementus. Segumu var papildus dekorēt ar dārgakmeņiem, pērlēm un pusdārgakmeņiem, kā arī krāsainiem slīpētiem stikliem. Tradīcija pārņemta no Bizantijas un īpaši izplatīta pareizticīgajās (krievu un grieķu) baznīcās. Svētbildes aizmuguri mēdza apklāt arī ar sarkanu samtu, un kādreiz šādu apkalumu veidošana bija vesela lietišķās mākslas nozare. Arī dažās katoļu baznīcās sastopami šāda tipa apkalumi.
Latvijas teritorijā saglabājušies apkalumi ir diezgan liels retums, jo šeit piedzīvota ilgstoša Reformācijas vara, kad lielākā daļa katoļu baznīcu rotājumu un greznumlietu ir gājusi bojā. Pārsvarā esošie svētbilžu apkalumi sastopami pareizticīgajās draudzēs, tomēr daži Viduslaiku paraugi ir skatāmi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā.

1. attēlā - "Pasludināšana" ar augšdaļas apkalumu no Barselonas Mākslas muzeja, XVI gs.
2. attēlā - Marijas nāve, Lielā Ģildes altāra daļa, XV gs. otrā puse, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Aplenkums (осада, окружение, siege, encirdement)

- ir pilsētas vai cietokšņa militārā blokāde iekarošanas nolūkā, par mērķi uzstādot padošanos novājināšanās vai tiešā uzbrukuma dēļ. Cietokšņu vai nocietināto pilsētu aplenkums izsenis bijis ilgstošo konfliktu iezīme, kad uzbrūkošai pusei nav izdevies ieņemt cietoksni (pilsētu) triecienuzbrukumā, jo otra ir ieņēmusi pietiekami drošas pozīcijas un atteikusies padoties, turklāt aizstāvju drosme un izturība radījusi vielu pārrunām un pat izlīgumam. Aplenkumi kā tādi ir kļuvuši par pamatu gan vēsturiskiem, gan literārajiem un pat leģendu apvītajiem aprakstiem, gan gleznām un skulptūrām, tie pieminēti arī Vecajā un Jaunajā Derībā. Viens no slavenākajiem mākslas darbiem, kas veltīts Kalē aplenkumam Simtgadu kara laikā, ir Ogista Rodēna skulptūra "Kalē pilsoņi", kuri, cerot paglābt savu pilsētu no aplencēju-angļu izlaupīšanas un izpostīšanas, brīvprātīgi devušies nāvē.
Latvijas senatnes vēsturē ir pieminēti vairāki aplenkumi - Beverīnas aplenkums 1208. gadā kā igauņu karagājiens pret letgaļiem un krustnešiem, Rīgas aplenkums 2010. gadā, kad Rīga tika atbrīvota no kuršu aplenkuma, Mežotnes aplenkumi 1219.-1220. gadā, kad zemgaļu virsaitis Viestards mēģināja padzīt vāciešus no Mežotnes pils, kura bija iecerēta kā Zemgales kristīšanas centrs (notikums pat iegājis popkultūrā fokloras ansambļa 1998.g albūmā kā dziesma "Vestarda cīņa pie Mežotnes. 1219." Aplenkumi pieminēti senajās hronikās, bet tēlotājā mākslā izteiksmīgākais, kas saglabājies, ir nezināma autora gravīra, kur attēlots (visai nosacīti) Rīgas aplenkums XVII gadsimta vidū. Tad, krievu-zviedru kara laikā cara Alekseja Mihailoviča karaspēks visai neveiksmīgi centies ieņemt Rīgu (lielgabalu apšaudes pēdas joprojām ir saskatāmas Pulvertorņa sienās). Savukārt, Ziemeļkara laikā ilgstošais Rīgas aplenkums (1709.-1710.g.) beidzies ar zviedru garnizona kapitulāciju (ko gan veicināja Vidzemes bruņniecības un rāts pozīcija un vienošanās ar Pēteri I par vācu muižniecības privilēģiju saglabāšanu). Par netiešu šī aplenkuma piemiņu kalpoja 1910. gadā (pārsvarā par Rīgas vācu kopienas naudu) uzstādītais piemineklis Pēterim I Rīgā.

1. attēlā - nezināms autors "Kalē aplenkums", 1346.-1347.g., no H. W. Koch: Illustrierte Geschichte der Kriegszüge im Mittelalter, S. 127, Bechtermünz Verlag, ISBN 3-8289-0321-5
2. attēlā - nezināms autors "Rīgas aplenkums 1656.gadā", XVII gs. gravīra.

Aplis kā simbols (символика круга, symbolism of the circle)

- bezgalības simbols, jo tam nav ne sākuma, ne gala. Arī mūžības un pilnības, kā arī mitoloģiskās harmonijas simbols. Olimpiskās kustības simbols – pieci kopā savīti dažādas krāsas apļi. Ļoti bieži svētbildes kopš Renesanses laikiem ievietoja apaļos rāmjos, bet, novietojot tēlus ārpus baznīcām, to ierāmēšanai izmantoja saules apveidu.
Latvijas tradīcijā aplis ir saistīts ar Saules riteni, gaismu un siltumu. 2011. gadā tieši Saules ritenis (aplis) bija Rīgas Līgo svētku simbols. Tāpat jebkurš vainags vai ozollapu, vai lauru, arī simbolizē bezgalību. Viens no šīs apļa bezgalības mūžibas atkārtojums ir mūsu laulības gredzens.

1. attēlā - saules ritenis (apļa simbols) Romā.
2. attēlā - kompozīcija Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī Rīgā.

Apokalipse (Апокалипсис, Apocalypse)

- pasaules gals, kas noritēs atbilstoši Jāņa Evaņģēlijā aprakstītajam, kad notiks atkārtotā Kristus atnākšana un viņš spriedīs tiesu, atdalot svētlaimīgos no nolādētājiem. Mūsdienu Apokalipse (Apocalypse now) ir 1979.g. ASV episka kara drāma. Sarunas par Apokalipses tuvošanos veicina lielas dabas katastrofas, cunami, zemestrīces. Jāņa atklāsmes grāmatā ir pieminēti četri jātnieki, kuri simbolizē galvenās nelaimes, kas piemeklēšot cilvēci pirms pasaules gala - mēri, karus, badu un nāvi. To atribūti ir loks, zobens un svari. Īpaši bieži atainoti Viduslaiku gleznās gan Rietumu kristietībā, gan Austrumu ortodoksijā. Viens no Renesanses dižgariem Albrehts Dīrers veltījis šim sižetam gleznu sēriju.
Apokalipses jātnieki ir 2000.-šo gadu sākumā Rīgā izveidoto frīkbaikeru braucēju apvienība. Dalībnieki izgatavo frīkbaikus, rīko darbnīcas, piedalās festivālos un pasākumos. Savukārt, 2014.g. septembrī Latvijas televīzijas skatītāji varēja iepazīties ar divu sēriju dokumentālo filmu "Apokalipse.Hitlers" par to, kā neveiksmīgs students un viduvējs mākslinieks, virzoties pa politiskās karjeras kāpnēm, nostādījis cilvēci pasaules kara un Apokalipses priekšā.

1. attēlā - Maķedonijas Osogova klostera viduslaiku plafona freska ar ainām no Apokalipses.
2. attēlā - Hanss Burkmairs "Jānis Evaņģēlists redz apokaliptisku vīziju Patmosā", 1518.g.

Apollons (Аполлон, Apollo)

- mākslas aizbildnis sengrieķu un Seno Romiešu (Fēbs) mitoloģijā. Zeva dēls, pār daiļajām mākslām valdošo mūzu aizgādnis, dziedātāju un dzejnieku patrons. Sākotnēji ganāmpulku aizgādnis, pamazām viņš arvien vairāk kļuva par gaismas dievu. Vēlāk viņu sāka uzskatīt par izceļotāju un jaundibināto grieķu koloniju aizstāvi un pēc tam arī par mākslas, dzejas un mūzikas aizgādni. Apollonu pieņemts attēlot kā daiļu jaunekli (parasti kailu) ar lauru vainagu galvā - skaistuma un cēluma etalonu. Apollona dvīņu māsa ir Artemīde (Diāna) un šis pāris nebūt ne vienmēr ir mīļš. Kā visi Olimpa dievi, arī šie ir atriebīgi un pašpārliecināti, tādējādi nežēlīgi apkauj visus nelamīgās Niobes bērnus - arī populārs tēlotās mākslas sižets.
Apollo teātris ar progresīvu ievirzi pastāvēja Rīgā no 1906. līdz 1908. gadam un atradies strādnieku priekšpilsētā Grīziņkalna pakājē Pērnavas ielā (vienlaikus tur bija arī viens no Rīgas iecienītākajiem krogiem). Trupā pārsvarā darbojās pēc 1905. gada revolūcijas sakāves likvidētā Jaunā Latviešu teātra aktieri, tai skaitā arī slavenais Eduards Smiļģis, vēlākā Dailes teātra dibinātājs. Nodibinoties Liepājas teātrim un Rīgas Jaunajam teātrim, “Apollo” bankrotēja. Mūsdienās viens no populārākajiem portāliem arī nes gaismas dieva vārdu - apollo.tvnet.lv.

1. attēlā - Atēnu skulpora Leočares "Apollona" vēlāka (apm. 120.-120.g) balta marmora kopija no bronzas oriģināla (350.-325.g. p.m.ē.), Vatikāna muzejs, Vatikāns.
2. attēlā - Apollona biste no hercoga ēdamistabas Rundāles pilī.

Apsīda (апсида, apse)

- altāra daļa baznīcā ar pusapaļu (pusapsīda) vai daudzšķautņainu izvirzījumu.
Romāņu stila apsīdām raksturīgas biezas sienas un šauri logi, tāda izskatās arī Rīgas Doma senākā (XIII gadsimtā celtā) daļa.

1. attēlā - Padovas Doma apsīda, XII gs.
2. attēlā - Rīgas Doma apsīda (XIII gadsimta sākums)

Apskaidrība, apskaidrošana (просветление, epiphany)

- stāvoklis, kurā persona – parasti dievs vai garīgais skolotājs nonāk pie patiesības apzināšanās. Reliģijā bieži saistīta ar “vīziju”. Vārds tiek lietots svinīgajā nozīmē, dažkārt par to sinonīmu uzskata jēdzienu “dievišķā atklāsme”. Apskaidrība ļauj skatīt pasauli citām acīm.
Imanta Ziedoņa “Epifānijas” (1978.g) arī it kā ļauj dzejniekam saskatīt ikdienišķas lietas citā, apskaidrotā redzējumā. Tām ir pat autora saīsināts skaidrojums: “Ceļš. Vērojums. Atklāsme”. Inga Ozola par Ziedoņa "Epifānijām" raksta: "Imants Ziedonis ir. Joprojām. Un būs. Visur izkaisījis savus pieskārienus kā rindu rindiņas, vējojas piemājas liepu zaros, pieneņu pūkās un plauktu plauktos...".

1. attēlā - Jeronīms Boshs "Epifānijas", triptihs, 1495.g., Prado muzejs, Madride.

Apustulis (апостол, apostle)

- klejojošs sludinātājs agrīnajā kristietībā (Jaunajā Derībā); parasti piemin 12 apustuļus – Kristus tiešos mācekļus, kā teikts Lūkas evaņģēlijā; no tiem pazīstamākie ir Pēteris – pirmais māceklis un katoļu baznīcas pirmais bīskaps, Romas pāvestu priekštecis, un Pāvils – vēstījumu autors un kristietības teorētiķis, kuriem parasti tika veltītas baznīcas (slavenākā – sv. Pētera katedrāle Romā). Visus apustuļus kopā mākslinieki attēlo gleznā "Svētais vakarēdiens", kur starp mācekļiem ir arī nodevējs Jūda Iskariots.
Arī Rīgā ir gan Pētera baznīca, ko rotā visaugstākais tornis, gan bijusī pareizticīgā Pētera un Pāvila baznīca Citadelē, kur patlaban atrodas koncertzāle “Ave Sol”.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Četri apustuļi", 1526.g., Vecā pinakotēka, Minhene
2. attēlā - Pētera un Pāvila baznīca Rīgā, bijušās Citadeles teritorijā.

Apzeltījums (позолота, gilding, plating)

- jēdzienā ietilpst vairākas dekoratīvās tehnikas, kad ar ļoti plānas zelta folijas kārtu tiek pārsegtas cietās virsmas, tādas kā koks, akments vai cits metāls nolūkā piešķirt virsmai spīdumu. Iespējama arī apsudrabošana, bet tā galvenokārt domāta priekšmetie, kas atrodas telpās. Savukārt apzeltījums tiek izmantots statuju un īpaši svinīgo ēku ilgstošai dekorēšanai, jo zelts visai lēni korodē. Apzeltīšanas procesā tāpat dažkārt izmanto arī ķimiskās reakcijas. Krievijā īpaši izplatīta tieši baznīcu kupolu apzeltīšana.
Apzeltījums Latvijas baznīcu arhitektūrā parādījies ar iekļaušanu Krievijas impērijā un pareizticības izplatību, tomēr tikai turīgākās draudzes varējušas atļauties šādu greznību. Patlaban ir atjaunots apzeltījums Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1. attēlā - Invalīdu Doma baznīcas apzeltītais kupols virs Napoleona kapenēm, Parīze.
2. attēlā - Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles kupolu apzeltījuma atjaunošana, 2014.g.

Arabesku rotājums (арабеска, scrollwork)

- ornamenta paveids, ko veido ģeometrisko figūru, loku, stilizētu lapu ziedu un uzrakstu kombinācija. Nosaukums saistīts ar ornamenta austrumniecisko izcelšanos. Par arabeskām sauc arī literāros sacerējumus ar izmeklētu formu, kā arī klasiskā baleta figūras.
Arabeskas labprāt izmantoja Jūgendstila arhitekti Rīgā, un tie bagātīgi rotā māju fasādes, kaut vai “Suņu nama” ārsienas Šķūņu ielā.

1. attēlā - arabesku rotājums Milānas katedrāles logos, Itālija.
2. attēlā - arabesku rotājums uz jūgendstila ēkas fasādes Rīgā, Šķūņu ielā 12/14, arhitekti Šēls un Šefels, 1902.gads.

Arbalets (арбалет, arbalets, cross-bow)

- aukstais viduslaiku šaujamierocis, dažreiz saukts par stopu, ko veido iestiprināts loks un palaižamās ierīces (bultas). Izcēlies ar tādu nāvējošo efektu (spēja sašaut bruņinieku no 90-100 soļu attāluma), ka vēlāk karadarbībā ticis aizliegts ar speciālu katoļu baznīcas lēmumu. Mākslā parasti augsti dzimušo valdnieku (prinču, karaļu) medību atribūts. Slavenais balets “Gulbju ezers” sākas ar to, ka princim māte pilngadības svētkos dāvina arbaletu.
Latvijā arbaletus varēja izmantot tikai vācu bruņniecībai piederošie muižnieki, jo šis šaujamierocis bijis gan smags, gan dārgs, turklāt zemnieki nemaz nedrīkstēja medīt.

1. attēlā - stopa vīrs uzvelk arbaletu.
2. attēlā - arbalets no Vācijas XVI g.s., Latvijas Kara muzeja kolekcija.

Arēna (арена, arena, circus)

- senās Romas amfiteātra vidusdaļa, sacensību laukums (arī gladiatoru cīņu vieta); plaša uzstāšanās un sacensību vieta, kur mūsdienās notiek arī populārās mūzikas koncerti.
Rīgas Arēna – daudzfunkcionāla halle sporta un kultūras pasākumiem uzcelta 2006.gadā pasaules hokeja čempionāta vajadzībām. Arēnas atklāšana notika ar Raimonda Paula "Dziesmu svētkiem" 2006.gada 18.februārī. Arēnā notiek arī Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšana un prestižākie savu un ārzemju izpildītāju koncerti (Moriā orķestris, A.Makarēviča Laika Mašīna u.c.).

1. attēlā - senā romiešu amfiteātra arēnas paliekas arheoloģiskajā parkā Karnuntums, Vīnes tuvumā.
2. attēlā - arēna "Rīga", Skanstes ielā 21, Rīga.

Arfa (арфа, harp)

- mūsdienās izmēros liels stīgu mūzikas instruments, kad stīgas iestiprinātas vertikālā rāmī. Agrāk (it sevišķi gleznās) – neliels, rokās turams trinkšķināmais instruments (mēlītes caurumos). Klasiskajā mākslā arfas parasti ir svēto vai eņģeļu rokās. Mūsdienu arfas satur līdz 48 stīgām, tām ir diatonisks skaņojums, bet pedāļu sistēma ļauj arfu pārskaņot uz jebkuru mažoru vai minoru. Atskaņojamo skaņu diapazons ir visai plašs- sešas ar pusi oktāvas (47 stīgu instruments).
Rīgas Domā, tā saucamajā studentu kora balkonā, saglabājies muzicējošas sv. Cecīlijas tēls pie ērģelēm; priekšplānā redzami arī citi tā laika mūzikas instrumenti, tai skaitā arfa.Nedaudz modernizēts un izskaistināts sv. Cecīlijas attēls mēdz kalpot par tēlu Doma zāles koncertu afišās.

1. attēlā - viduslaiku Eiropas arfa (Vartburgas arfa) ar dūcošas skaņas skaņošanas tapām, Vartburgas pils muzejs, Vartburga, Vācija.
2. attēlā - nezināms autors "Mūzikas alagorija (Sv. Cecīlija)", cilnis, krāsots kokgriezums, ap 1570.g.

Arhaiska māksla (архаичное искусство, archaic art)

- sengrieķu māksla, kuras gaitā izstrādāti ģeometriskā stila pilsētbūvniecības pamati, arhitektūras tipi, orderu sistēma un tēlu formas, kas balstās uz grieķu mitoloģijas. Arhaisko periodu datē ar 8. –6. gs. pirms Kristus. Gleznojumi ir lakoniski, attēlotās figūras ir diezgan nosacītas, to izvietojums atbilst tālaika populāro trauku formai un izmēram. Uz konkrētiem arhaiskās skulptūras paraugiem attiecināmi Kurosi - visai rupji apstrādātas vīriešu statujas, un koras - sievietes, tāpat diezgan neveiklas un strupas.
Rīgā arhaikas paraugus, pārsvarā kopijās, agrāk, pirms ugunsgrēka, varēja aplūkot Aizrobežu mākslas muzejā Rīgas pilī. Ipāšību "arhaisks" turpretī izmanto gadījumos, kad vēlas raksturot parādību vai virzienu kā galīgi novecojušu. Gadās arī savādāki piemēri. Tā, par nupat tapušo dokumentālo filmu "Pāri ceļiem un upēm" par Rīgas rajoniem, ko veidojuši 7 pasaulē pazīstamie latviešu dokumentālisti, viens no viņiem, režisors Ivars Seleckis, raksturo kā "taisītu mazliet arhaiskā stilā, ne tā, kā tagad taisa".

1. attēlā - asīriešu Karaliskās lauvas medības, 645.–635.g.p.m.ē., Ninives Ziemeļu pils, Mosula, Irāka.
2. attēlā - "Jātnieku došanās ceļā", gleznojums uz amforas, apm. 550.g. p.m.ē., Luvra.

Arheoloģija (археология, archaeology)

- cilvēces pagātnes izpēte un tās vēstures apzināšana, izmantojot saglabājušos materiālās kultūras atlieku uzkrāšanu un analīzi apkārtējā vidē. Arheoloģiskie izrakumi ir zemes slāņos vai zem ūdens atrodošos priekšmetu iegūšana pagātnes apzināšanai. Kā zinātne arheoloģija sākusi attīstīties Eiropā XIX gadsimtā sākotnēji kā antikvāro priekšmetu uzkrāšanas daļa. Slavenākie arheoloģijas atklājumi ir Trojas pilsētas drupas Mazāzijā un Pompejas atsegums Itālijā. Atradumi allaž veicina mākslas darbu apzināšanu un jauno, ar šiem atradumiem saistīto, tapšanu. Piemēram, sižeti par Pompejas pēdējo dienu attēloti gan literatūrā, gan glezniecībā un filmās.
Latvijā, tāpat kā citur, arheoloģiskos izrakumus veic senajās dzīvesvietās (apmetnēs, pilskalnos) un kapulaukos (senajās apbedījuma vietās). Jāpiezīmē, ka visai bieži cilvēki turpina apmesties uz dzīvi vienā un tai pašā izdevīgā vietā - uzkalnos, upju un ezeru tuvumā u.c. Latvijā senākie arheoloģiskie izrakumi izdarīti XIX gadsimtā un pārsvarā veikti agrā dzelzs laikmeta apmetnēs, pilskalnos un kapulaukos (I-V gadsimts p.m.ē). Arheoloģisko pētījumu rezultāti dod iespēju uzkrāt informāciju par senlatviešu (baltu), kā arī lībiešu, dzīvesveidu un materiālo kultūru. Arheologu labākie palīgi ir mākslinieki, kuri spēj precīzi atveidot atradnes - joprojām labāk nekā profesionālie fotogrāfi.

1. attēlā - arheoloģiskā profila piemērs (kultūrslāņu robežas ir marķētas), Augsburga, 2006.g.
2. attēlā - Arheoloģiskie izrakumi Asotes pilskalnā 1950. gadu sākumā (Elvīras Šņores vadībā).

Arhetips (архетип, archetype)

- neapzināta rīcības formula, kas tiek uzskatīta par nostabilizējušos paraugu; parasti asociējas ar tradīciju, kas, it kā būdama novecojusi, joprojām ir sastopama. Pie arhetipa uzvedības pieder vendeta- asinsatriebība, kas realizē principu "aci pret aci, zobu pret zobu". Ar šādu briesmīgu arhetipu vairākas Eiropas tautas nodzīvojušas līdz mūsdienām. Mūsdienu LU Klasiskās filoloģijas katedras pētniece Ilze Rūmniece uzskata Kainu un Ābelu par arhetipiem izsenis pastāvošajā brāļu konkurencē. Vēlāk šis arhetips kļuva par naidīgo brāļu pāru (tai skaitā likumīgā dēla un bastarda) tēmu pasaules vēsturē un mākslā, piemēram Šekspīra "Karalī Līrā" un "Hamletā".
Arī mūsdienu Latvijas psihologi apgalvo, ka vismaz sievietēm to būtības daļa tiek nodota kā bezapziņas mantojums no māmiņām un vecvecmāmiņām. Par vīriešu arhetipu runā retāk. Viens no šiem sieviešu arhetipiem it kā izkāpis no sengrieķu Eiripīda traģēdijas "Medeja", un tā ir Blaumaņa Raudupiete. Aplūkojot līdzības, abos gadījumos centrālais motīvs ir savu bērnu nogalināšana vai nepretošanās to nāvei un ar to saistītā sadursme starp mātes jūtām un sievišķo kaisli. Tomēr īstens latviešu tautas sievietes arhetips ir Kukažiņa, kura visiem saka mīļus vārdus un dod derīgus padomus.

1. attēlā - Vācija, XV gs. nezināma autora gleznojums "Kains un Ābels ar upuriem. Kains nogalina Ābelu", Britu Nacionālā bibliotēka.
2. attēlā - Līvija Rezevska "Kukažiņa", 1970.g., Kuldīgas tēlnieces Rezevskas skulptūru parks.

Arhibīskaps (архиепископ, archbishop, primate)

- vecākais bīskaps Baznīcas pārvaldē. Līdzīgi pāvestam, patriarhiem, kardināliem arhibīskaps pieder garīdzniecības augstākajam slānim. Tā, Kenterberijas arhibīskaps ir cilvēks, kas kronē Lielbritānijas monarhus. Viduslaikos un Jauno laiku sākumā, līdz pat Napoleona kariem, Vācijā arhibīskapam bieži piederēja arī laicīgā vara viņu pārvaldītajā teritorija, ko sauca par arhibīskapiju. Tā, Volfganga Mocarta tēvs bija kapelmeistara palīgs Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī.
Rīga vēsturiski kādreiz bija arhibīskapa pilsēta un Rīgas arhibīskaps bija baznīcas galva 7 bīskapijām Livonijā un Prūsijā. Tāpēc Rīgas pilsētas viduslaiku ģerboņos ir saglabājies bīskapa krusts. Latvijā pašlaik ir divi arhibīskapi – luterāņu un katoļu, turklāt katoļu arhibīskapu ieceļ Romas pāvests.

1. attēlā - Atēnu un visas Grieķijas arhibīskaps(1998.-2008.g) Kristodouloss.
2. attēlā - Latvijas Ministru prezidents tiekas ar Katoļu baznīcas arhibīskapu Zbigņevu Stankēviču, 2011.g.

Arhitektonika (архитектоника, architectonics)

- uzbūves māksliniecisko un konstruktīvo elementu kopums (piemēram, skulptūras pieslietas sienām lai labāk izceltu kompozīcijas veselumu), sastāvdaļu saliedējums mākslinieciskajā kopumā. Tas it īpaši redzams gan antīkajā monumentālajā celtniecībā, kad templis, akvedukts vai pilsētas mūris vienlaikus pilda vairākas funkcijas, saliedējot telpu un izdaiļojot to.
Visspilgtāk arhitektūras un skulptūras, tātad, konstruktīvā un mākslinieciskā elements sakausējums Latviešu mākslā ir jūtams Brāļu kapu ansamblī, it īpaši skulptūru, drīzāk skulpūrāli arhitektoniskajās ansambļa detaļās, kur kareivju grupas veidotas kā ansambli ierobežojošo sienu izciļņi, papildus balstot to un vienlaikus radot varoņu ielejas atbilstīgu noformējumu.

1. attēlā - Burgundijas hercogu pils iekšējā pagalma daļa, Dižona, Francija, XIV-XV gs.
2. attēlā - Brāļu kapu vārtu kompozīcija, tēlnieks K.Zāle, XX gs. 30-to gadu sākums.

Arhitektūra (архитектура, architecture)

- šis vārds var apzīmēt gan ēku un citu fizisku objektu projektēšanas un celšanas zinātni, gan māksliniecisko paņēmienu kopu, kas raksturo attiecīgo celtni (ansambli, pilsētu, laikmetu). Arhitektūras profesionāļus sauc par arhitektiem. Arhitekti savā darbībā sintezē mākslinieciskos uzskatus ar tehnikas sasniegumiem un paņēmieniem. Viņu darbības rezultātā bieži vien tiek pilnīgi izmainīti gan būvniecības principi, gan pilsētu ārējais veidols un funkcijas. Ilgstoši arhitektu vārdi palika nezināmi (izņēmums - viens no piramīdu arhitektiem Senajā Ēģiptē, kas vienlaikus bijis valdnieces padomnieks), Eiropā situācija izmainījās pēc tam, kad Bruneleski, izbūvēdams slaveno Florences katedrāles kupolu, radījis arhitekta statūta atzīšanu. Savukārt, slavenais angļu XVII gadsimta arhitekts Kristofers Rens jau tika apbedīts ar lielu godu paša celtās svētā Pāvila katedrāles kapenēs Londonā.
Latviešu nacionālā arhitektūra sāka attīstīties tikai XIX gs. otrajā pusē, pirmais latviešu izcelsmes akadēmiski izglītotais arhitekts – Jānis (Johans) Frīdrihs Baumanis, kurš pazīstams ar Rīgas bulvāru loka apbūvi. Attēlā redzmas vairākas J.Baumaņa projektētās ēkas, tai skaitā mūsdienu Vācijas vēstniecības ēka (Tjūdoru neogotika) un Francijas vēstniecības ēka (eklektisms).

1. attēlā - Florences jumti ar Bruneleski kupolu un Sinjorijas torni.
2. attēlā - Rīgas centrs ar bulvāra apbūvi (arhitekts J.Baumanis, XIX gs. beigas) ar Brīvības pieminekļa apakšējo grupu, tēlnieks K.Zāle, 1935.g.

Arhīvs (архив, archives; public records)

- valsts vai privātā dokumentu krātuve, kurā tiek uzglābāta dažāda veida vēsturiskā informācija ar tās sistematizāciju. Arhīvs glabā un apstrādā dokumentus, kā arī izsniedz izziņas uz šo dokumentu pamata. Nosaukuma izcelšanās saistīta ar Seno Grieķiju, kaut gan valsts dokumentu uzglabāšana sākusies daudz senāk un bijusi izplatīta pat senajā Ķīnā u.c. Arhīvu materiāli ir viens no drošākajiem un ticamākajiem informācijas avotiem, kas palīdz rekonstruēt pagātnes īsteno ainu. IT jomā ar vārdu "arhīvs" apzīmē kompaktētu informāciju.
Latvijas vēstures arhīvs nodibināts 1919. gadā pēc Ministru kabineta rīkojuma, bet kopš 1924. gada darbojas atbilstoši speciālajam Republikas prezidenta apstiprinātajam likumam. Kopš 1938. gada atrodas bijušajās lombarda telpās, kurām dokumentu apjomam pieaugot, uzceltas apjomīgas piebūves.

1. attēlā - valsts arhīvs Parīzē, bijušais Subīzu hotelis, XVII gs.
2. attēlā - Latvijas valsts arhīvs, bijusī lombarda ēka.

Ariadne (Ариадна, Ariadne)

- šis vārds kļuvis populārs pateicoties plaši pazīstamajam mītam par labirintu, ko Krētas salā izbūvēja tās valdnieks, nomitinot tā centrā briesmoni Mīnotauru, kuram regulāri bija jāziedo dzīvie upuri. Grieķu varonis Tēsejs, izmantodams valdnieka meitas Ariadnes doto dzijas kamolu, pēc briesmoņa nogalināšanas spēja atrast izeju no labirinta, kas citādi viņam nebūtu pa spēkam. Secīgi, jēdziens par Ariadnes pavedienu aizēno pašu Ariadni, turklāt arī Tēsejs izrādījies nepateicīgs un atdevis Ariadni dievam Dionisam (romiešu Bakham). Teicienu izmanto literāti, bet mākslinieki attēlojot daiļo Ariadni jebkurā gadsimtā, allaž piešķir viņai dzijas kamolu. Jēdziens par pavedienu ir cieši saistīts ar labirintu. Tas, savukārt, Labirints kā sens simbols saistās ar veseluma ideju. Labirints – dzīves ceļa metafora, šajā ceļā ir daudz negaidītu pagriezienu un šķēršļu.
2011.gada augustā galerijā Apsīda notika tekstilmākslinieces Zanes Kokinas izstāde "Ariadnes pavediens", kuras sākums bija Milānā pavasarī. Māksliniece izprot Ariadnes pavedienu kā saikni starp dažādām tautām un kultūrām, kā paņēmienu, kas palīdz izkļūt no neizpratnes, baiļu un šaubu labirinta.

1. attēlā - Nikolo Bambini "Ariadne un Tēsejs", XVII-XVIII gs., atrašanās vieta nezināma.
2. attēlā - Krimuldas labirints

Aristokrātija (аристократия, aristocracy, gentlefolks)

- izredzēto vai priviliģēto vara. Balstās uz dižciltīgās kārtas. Aristokrātija var būt vietējā (Francija, Krievija) vai arī svešinieku – iekarotāju (normaņi Viduslaiku Anglijā, spāņi – Amerikā). Tieši aristokrātijas pārstāvji kopš senatnes algojuši māksliniekus gan savu piļu celtniecībai un izgreznošanai, gan pašu personību iemūžināšanai nākamajām paaudzēm par informācijas avotu un prieku. Portretējamo pozas un tērpi, sākot ar viduslaiku beigām, parasti atbilst valdošajiem tikumiem un modei, kaut gan paši modeļi dažkārt ir nedaudz izskaistināti.
Baltijas teritorijā aristokrātiju kopš 13. gadsimta līdz pat 20.gadsimta sākumam veidoja vācu bruņniecības pārstāvji, kā arī daļa poļu un krievu muižnieku. Tikai daži no vietējiem Baltijas iedzīvotājiem, pārvācojoties, kļuvuši par aristokrātiem, piemēram, Līvenu dzimta. Ēkā, ko kādreiz būvēja kā Livonijas bruņniecības namu, pašlaik atrodas Latvijas Republikas Saeima. Par vietējo aristokrātu senajiem portretiem informācijas ir visai maz un pat esošie pirmo Kurzemes hercogu portreti ir vai nu ļoti sīki un slikti saglabājušies, vai nu tās ir vēlāko laiku aptuvenas kopijas - kā Gottharda Ketlera portets, kas gleznots pāris simts gadus pēc attēlojamā nāves.

1. attēlā - Pjero Dela Frančeska "Batista Sforca un Frederiko da Montefeltro", Milānas valdnieku ģimene, 1472.-1474.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Gotthards Ketlers" (pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs).

Arka (арка, arch)

- ailas lokveida pārsedze starp diviem balstiem, kas vienmērīgi sadala slodzi uz tiem; izšķir pusaploces, pakavveida, smailloka vai lauzto arku. Ir pazīstamas arī saražģītākās formas (trīslapiņu, robainās u.c.) arkas, kuru forma atbilst attiecīgajam laikmetam un tehnoloģiskām vajadzībām. Arkas parādījās jau gandrīz 2 tūkstošus gadu p.m.ē. Mesopotāmijas ķieģeļu celtnēs. Vēlāk Senie romirši sāka plaši izmantot dažada veida arkas savās celtnēs un pat radīja ideju par Triumfa arku, cauri kurai karavadonis iejāja pilsētā. Vairākas arkas viduslaikos tika izmantotas kā goda vārti vai arī vārti, caur kuriem pilsētā iejāja uzvarētāji. Vairākās Eiropas pilsētās joprojām saglabājušās simboliskās arkas - ieejas vārti vai "porti". Arku forma bieži vien atbilda valdošajam arhitektūras stilam. Tā, romāņu stila celtnes raksturo pusaploces arkas, bet gotiskās - smailloka vai lauztās arkas.
Arkas Latvijas teritorijā parādījās reizē ar mūra un ķieģelu celtniecību, un dažās vietās (ordeņa vai bīskapa) piļu drupās joprojām ir visai labi redzamas (piemēram, Koknesē vai Cēsu ordeņa pilī). Dažreiz vienlaikus redzamas joprojām izmantojamās arkas - piemēram, eja ar pusaploces arku sienā pie Jāņa baznīcas Vecrīgā ir dekorēta augšdaļā ar ornamentu, ko veido divas pusarkas ar leņķi vidū.

1. attēlā - smailloka arka Lionas nocietinājuma torņa ejā, Francija.
2. attēlā - arkas Jāņa Sētā, Vecrīgā; priekšplānā apaļā nocietinājuma ejā, aizmugurē smailloka restaurētajā sienā.

Arkatūra (аркатура, Blind arcade)

- nelielu dekoratīvu arku virkne (sienas dekorēšanai). Šo arku rindu mēdz saukt arī par "aklajām arkām" un tās plaši izmanto gan sakrālo, gan laicīgo celtņu dekorēšanai. Aklās arkas nesedz logus vai durvis, tās veido fasādes ornamentālās arhitektūras elementu, jo tām nav nesošās funkcijas. Dažkārt arkāde ir tik gara, ka veido pilnu frīzi. Arkādes izpildījumam var izmantot gan citu materiālu, gan iekrāsošanu, gan apdares materiāla kārtojumu rakstā. Tāpat nelielas dekoratīvās arkādes izmanto arī kapelu un baznīcu iekšsienu dekorēšanai, piemēram, izceļot veltījumus, uzrakstus vai piemiņas plāksnes. Par piederību noteiktam laikmetam liecina arkas forma - apaļā (romānika), lauztā (gotika) u.c. Arkatūras raksturīgas arī Bizantijas stila baznīcām Austrumeiropā un Krievijā, kā arī armēņu sakrālajām celtnēm.
Vecākā arkatūra Rīgā atrodas uz Doma baznīcas senākās (romāņu stilā celtās) apsīdas ārsienas un tā ir visai vienkārša. Toties historicisma stilā būvētās Rīgas ēkas lepojas ar daudzveidīgām arkatūrām, tai skaitā, izmantojot gan ķieģeļu kārtojumu arkā, gan krāsošanu un glazūru.

1. attēlā - gotiskā arkatūra uz Dievmātes kapellas sienām Briseles katedrālē (pabeigta 1500.g.).
2. attēlā - neogotiskā arkatūra uz Latvijas Mākslas Akadēmijas frīzes, arhitekts V.Bokslafs, XX gs. sākums.

Arkāde (arhitektūra) (Аркада (архитектура), Arcade (architecture))

- ar lokveida pārsedzi (arku) vainagotu arhitektūras elementu – pīlāru vai kolonnu virkne. Antīkajā pasaulē pēc šāda principa bieži veidoja celtnes ārējās sienas, it īpaši gadījumos, kad celtnei bija apaļa (cirka) forma. Tad šī virkne bija noslēgta, un vienas arkas labais balsts tika turpināts kā nākamās arkas kreisais balsts. Siltajā un mitrajā klimatā šāda arkāde varēja tikt veidota atsevišķi no dzīvojamām ēkām, nodrošinot pārsegtās ejas. Tā, piemēram, Boloņā atrodas vairāk nekā 6 km gara arkāde, ko veido 666 arkas, kas ved no pilsētas uz Sv. Lūkasa svētnīcu Apenīnu kalnā. Gotiskajā arhitektūrā arkādes izmantoja gan interjerā, gan ārpus ēkas, piemēram, veidojot klosteru krusta ejas.
Latvijas arhitektūrā iekšējās arkādes, kuras balsta parādes galeriju griestus, aplūkojamas klasicisma un baroka stilā celtajās pilīs (Rundāles, Mežotnes). Savukārt, ārējās arkādes, kuras veidotas kā celtnes ārsienas vai krusta ejas daļa, kas nodrošina gājiena dalībnieku pasargāšanu no lietus un sniega, ir izmantotas Rīgas Doma baznīcas krustejā, turklāt tās ir veidotas kā uz kolonnām balstīta sarkano ķieģeļu arku triāde, kur vidējai arkai ir gotiskā pārsedze, bet malējām - apaļās. Pati krusteja ir segta ar 29 krusta velvēm.

1. attēlā - divu līmeņu arkādes Marcela cirkā, I gs., Roma, Itālija.
2. attēlā - Rīgas Doma krustejas (XIII gs) ārējā arkāde, atjaunota XIX gs.

Arkādija (Аркадия, arcadia)

- mitoloģiskā laimes, mūžīgās vasaras, harmonijas un saskaņas zeme. Vārds cēlies no Senās Grieķijas kalnainās provinces nosaukuma. Tur, kalnu ganībās, esot dzīvojusi laimīga ganu cilts, kas nav pazinusi nedz bēdu, nedz ārpasaules kareivīgo dabu. Te radās jēdzieni par dabisko saskaņu, idili, harmoniju, kas vēlāk ietekmējuši dažādu utopisko zemju aprakstus. Renesanses laikmetā radās iespaids par Arkādiju kā vēlamo, bet nesasniedzamo, kaut ko līdzīgu zaudētai pagāniskajai paradīzei. Tā ir fantāzija, ko labprāt gleznoja mākslinieki, un ko saista ar Zelta laikmeta idejām. Arkādijas atbalss ir gan Vergīlija dzejā, gan Dantes "Dievišķajā Komēdijā". Šī fantāzija turpināja pastāvēt kopš antīkās pasaules laikiem, un tās atveidošanā mākslinieki sekoja valdošajam stilam. Tā, XVII gadsimta Nikolā Pusēna Arkādiju, atbilstoši valdošajam klasicismam, apdzīvo gani un ganes, kuri drīzāk izskatās pēc Senās Grieķijas dievībām.
Arī latviešu slavenākais pirmās paaudzes gleznotājs Janis Rozentāls savā pēdējā daiļrades periodā aizrāvās ar mitoloģiju - gan senlatviešu, gan antīko. Viņa Arkādiju apdzīvo XX gadsimta sākuma daiļavas - arī puskailas un kailas. Tīri ģimeniski te mīt arī bērni (jo, kā zināms, mākslinieks bija mīlošs vīrs un tēvs). Gaiši priecīgais kolorīts, māla trauki uz mielasta sedziņas, blondā meiča šūpolēs - tā ir impresionistu Arkādija Latvijā.

1. attēlā - Nikolā Pussēns "Arkādes gani", XVII gs. vidus, Luvra.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Arkādija", 1910.g, LNMM kolekcijas.

Arsenāls (арсенал, arsenal)

- ieroču un munīcijas noliktava, kā arī vieta, kur ieroči un mūnīcija tika ražoti, uzturēti, uzglabāti un vajadzības gadījumā laboti. Dažās Eiropas valstīs bija iespējami gan privātie, gan publiski izmantojamie arsenāli. Vēlāk šim vārdam "arsenāls" radās arī pārnestā nozīme, ar to apzīmē tādu iespējamo pasākumu kopu, kas var nemaz nebūt saistīta ar militārismu. Piemēram, meitene, gribēdama apburt jaunekli, liek lietā visu savu arsenālu - smaidu, kosmētiku, balsi, žestus u.c., tomēr arī šeit arsenāls kalpo iekarošanas mērķim.
Patlaban Arsenāls ir Latviešu nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Vecrīgā, kas XX gs. 80.-jos gados izvietota krievu vēlīnā klasicisma (ampīra) stilā celtajā (1832. gads, arhitekts J. de Vits) muitas noliktavas ēkā. Parasti tajā tiek organizētas modernās mākslas vai padomju laika mākslas darbu izstādes. 2001.gadā Rīgas 800. gadu jubilejas ietvaros Arsenālā eksponēta bērnu zīmējumu izstāde “Rīgas pilsēta Hanzas apvienībā”, ko organizēja Baltslāvu kultūras biedrība.

1. attēlā - Džovani Antonio Kanaleto "Skats uz iebrauktuvi arsenālā Venēcijā", 1732.g.
2. attēlā - arsenāla ēka Jēkaba laukumā Rīgā.

Art Deco (tēlotājā mākslā) (Арт Деко в изобразительном искусстве, Art Deco in Fine Arts)

- starp abiem Pasaules kariem attīstījies eklektiskā dizaina stils, kura nosaukums atvasināts no 1925. gada Parīzes izstādes, kas bija veltīta dekoratīvajai mākslai. Stilam raksturīga spilgtāk izcelta forma, krāsa un dizains, dodot priekšroku abstraktiem un stilizētiem motīviem, kā arī izmantojot īpaši košas krāsas.
Latviju stils sasniedza ar novēlošanos un sākotnēji ilustrācijā (N. Strunkes, ilustrējot A. Grīna ”Dvēseļu puteni”). Par spilgtāko pārstāvi Latvijā uzskatāms S. Vidbergs, bet lietišķajā mākslā tas jūtams R. Sutas un A. Beļcovas apgleznotajā porcelānā un gleznās.

1. attēlā - Lī Lourijs "Gudrība ar Gaismu un Skaņu", 1933.g., Rokfellera Centrs, Ņujorka.
2. attēlā - A.Beļcovas un R.Sutas memoriālais dzīvoklis ar abu mākslinieku darbiem, Rīga.

Artefakts (артефакт, artefact)

- mākslīgais darinājums, cilvēka roku darbs, kas īpaši interesē arheologus un sniedz liecību par pagātnes materiālo pasauli.
Latvijā pēdējā laikā ir izteikta interese par artefaktiem, kas saistīti ar Livonijas ordeņa (Livonian order) klātbūtni (ieročiem, iedzīvi u.c.).

1. attēlā - Romas Panteona oriģinālās ārsienas elements ar pilastru.
2. attēlā - XVI gadsimta ieroči no Vācijas un Krievijas, Latvijas Kara muzeja kolekcija.

Asīzes Francisks (Франциск Ассизский, Francis of Assisi)

- itāļu katoļu mūks un sludinātājs (XII gadsimta beigas - 1226.), Franciskāņu mūku ordeņa dibinātājs vīriešiem un un Sv. Klāras mūķeņu ordeņa dibinātājs. Sludinājis vienkāršību, saplūšanu ar dabu, iecietību, atturēšanos no kārdinājumiem un greznības, esot sapratis dzīvnieku un putnu valodu, sarunājies ar tiem un sludinājis viņiem. Atbilstoši leģendai, uz Franciska rokām parādījās stimgas- brūces, kuras raksturīgas krustā sistajam Kristum, kas liecinot par viņa svētumu. Viens no visvairāk pielūgtajiem svētajiem kristietības vēsturē, iecienīts mākslinieku darbu personāžs, parasti attēlots kopā ar kādu dzīvnieku.
Latvijā Svētā Franciska Romas Katoļu baznīca atrodas Rīgā, Latgales priekšpilsētā (Maskavas forštatē) un ir viena no nozīmīgākajām baznīcām katoļu garīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Baznīca būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, iesvētīta 1892.gadā. Arhitektoniski baznīcas ēka būvēta neogotikas stilā ar franču romānikas plānojumu. Pašreizējā draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Rīgas arhidiocēzē. Draudzē regulāri notiek Svētās Mises latviešu un poļu valodās.

1. attēlā - Džoto di Bondone "Svētā Franciska leģendas. Sprediķis putniem, freska, XIV gs. sākums, Sv. Franciska bazilika Itālijā.
2. attēlā - nezināms autors "Svētais Francisks", Sv.Franciska katoļu baznīca, Rīga.

Askēts (аскет, ascetic)

- cilvēks, kas atsakās no savu juteklisko tieksmju piepildīšanas un no pasaulīgiem labumiem nolūkā sasniegt ideālu tikumību, kādu morāles vai reliģisko ideālu. Senatnē šim vārda bija saikne ar svēto mūku atsacīšanos no “pasaules labumiem”. Kristietībā to saista ar vientuļnieku dzīvi, gavēšanu, atteikšanos no laulībām. Arī citās reliģijās askēts ir cilvēks, kas tuvojas Dieva (Dievības) izvirzītajām prasībām.
Askētiskms latviešu vidū ir visai reta parādība, jo zemnieku tautai, kas gadsimtiem cīnījusies par izdzīvošanu, atsacīšanās no ēdiena, mīlestības un jautrības vienkārši nav raksturīga. Ar visu to, cieņā ir mērenība.

1. attēlā - "Izkāmējis Buda kā askēts",II-III p.m.ē., Britu muzeja kolekcija.

Aspazija (Аспазия, Aspasia)

- vai Aspazija no Miletas (5.gs. p.m.ē)- viena no izcilākajām sievietēm Senajā Grieķijā, slavenā Atēnu valdnieka Perikla sieva, skaistule un intelektuāle, filozofijas disputu ar Sokrāta piedalīšanos dalībniece. Sievietes - ģēnija mīļotās, mūzas un draudzenes simbols.
Pirmā no spožajām latviešu dzejniecēm, Raiņa sieva Elza Rozenberga pieņēmusi Aspazijas pseidonīmu nolūkā izcelt savu gara brīvību un līdzvērtību daiļrades jomā. Demokrāte, cīnītāja par sieviešu emancipāciju. I Republikas laikā apbalvota ar vairākiem ordeņiem. 2004.gada aptaujā, ko organizēja portāls Apollo un Latvijas televīzija, noskaidrojot 100 ievērojamākos latviešus, ierindojusies 20.vietā (Rainis - 9.vietā). Ļoti komplicēta un daudzšķautnaina personība.

1. attēlā - Aspazijas biste, Vatikāna muzejs.
2. attēlā - Kārlis Siliņš "Aspazija", Aspazijas māja Dubultos, Jūrmalā.

Atēna (Афина, Athena)

- Viena no svarīgākām Senās Grieķijas dievietēm (viņas romiešu analogs ir Minerva)- gudrības, drosmes, iedvesmas, civilizācijas un pilsētu, taisnīgā kara, matemātikas, mākslu, arodu un prasmju aizbildne. Parasti tiek attēlota bruņās tērpta ar pūci un čūsku, kas rotā Atēnas vairogu. Ir arī attēli, kuros uz Atēnas rokas stāv spārnotā Uzvaras dieviete. Atēna ir cīnītāja, kuras vārdu joprojām nes Grieķijas galvaspilsēta, filozofijas patronese. Cīnītāji un varoņi īpaši godā Atēnu un mākslas darbos mīl atrasties uz Atēnas fona.Tāpat slavena ir Rafaela glezna "Atēnu skola".
Latvijā "Atēnu skolas" analogs attēlots Rīgas Anatomikumā. Latvijā no Atēnas atribūtiem tiek īpaši cienīta pūce. Vairākas skaistāko eklektiskā jūgendstila namu fasādes rotātas daudzām stilizētām pūcēm, bieži kombinācijā ar sievietes galvu, kas varētu būt arī Atēna. Turklāt katru gadu labākās mācību iestādes Latvijā cīnās par Pūces balvām. Pati Atēna, savukārt, ar visiem saviem atribūtiem - šķēpu, bruņucepuri un Medūzas galvu vairogā - stāv mūzu un mākslinieku grupas centrā virs ieejas Latvijas Nacionālās mākslas muzejā.

1. attēlā - Atēna pie ieejas Austrijas parlamentā, Vīne.
2. attēlā - Atēna kā mākslas aizbildne skulpturālas kompozīcijas centrā LNMM ēkas parādes fasādes frontonā, mākslinieks Augusts Folcs, XX gs. sākums.

Atgultne (ложе, couch, bedstead)

- mēbeles veids senajā Grieķijā un Romā; dzīru laikā romieši nevis sēdēja ap galdiem, bet atlaidās pusguļus. Vispār mēbeļu klāsts romiešiem bija ļoti ierobežots, tajā ietilpa tikai atgultnes, krēsli bez atzveltnēm, galdi un lādes. Mūsdienu atgultnes analogs ir kušete.
Mūsu slavenākā atgultne ir Lāčplēša gulta Lielvārdē, kura būtībā ir dižakmens, kas pēc formas atgādina gultu un atrodas tās vietas, no kuras cēlies Lāčplēsis, tuvumā. Lāčplēša gulta sver apmēram 80 tonnas un atrodas Lielvārdes parkā muzejā.

1. attēlā - antīkā atgultne ar galdiņu no sienu gleznojuma
2. attēlā - Lāčplēša gulta, Lielvārde , Jāņa Sedola fotogrāfija.

Atlants (атлант, atlas)

- atlants ir sens mitoloģijas varonis, viens no trijiem, kuri, atbilstošo leģendai, turējuši Zemi. Vairāku mītu varoņi, kuru attēlošanu balsta elementu izskatā sāka plaši izmantot kopš Renesanses. Atlantus parasti attēlo kā kailus vai puskailus vīriešu stāvus, kuri balsta balkonus, dekorē portālus un frontonus. Figūru izpildījums atbilst laikmeta stilam.
Rīgā atlanti balsta Nacionālā teātra fasādes lodžiju, kā arī vairāku Jūgendstila laikā celto ēku balkonus. Nosaukums cēlies no grieķu mitoloģijas, kur gigants Atlants balstīja debesu jumu. Vēl trīs atlanti balsta zemeslodi uz Itāļu vēstniecības ēkas jumta kores Vaļņu ielā Vecrīgā.

1. attēlā - Atlants Belvederas pils hallē, Vīne.
2. attēlā - Atlantu pāris Latvijas Nacionālā teātra fasādē, Folca darbnīca, XIX gs. 90.-to gadu beigas.

Atraidīto salons (Салон отверженных, Salon des refusés)

- Mākslas izstāde Parīzē (1863.gadā) Industrijas pils dažās zālēs, kur paralēli oficiāli akadēmiķu atlasītajiem darbiem tika demonstrētas žūrijas noraidītās skulptūras un gleznas. Šo izstādi uzskata par impresionisma pirmo oficiālo prezentāciju, un tā notikusi pateicoties imperatora Napoleona III dzīvajai interesei par mākslu.
Viena no gleznām, kas vēlāk kļuva par impresinisma ikonu, bija Eduarda Manē kompozīcija, kur tika attēlota kaila sieviete brokastojam apģērbtu vīriešu sabiedrībā Buloņas mežā. Sašutums, ko izraisīja šī glezna liekulīgajā XIX gadsimta vidus sabiedrībā, pašlaik šķiet pilnīgi neizprotams.

1. attēlā - Industrijas pils, patlaban tās vietā Parīzē atrodas le Grand Palais (Lielā Pils) ar Mākslas galeriju un Zinātnes un tehnikas muzeju.
2. attēlā - Eduards Manē "Brokastis uz zāles", 1862.-1863.g., Dorsē muzejs, Parīze.

Atribūts, atribūtika (атрибут, attribute)

- personāža vai priekšmeta noturīga īpašība vai arī tā funkcijas simboliskā zīme. Piemēram, dievu vēstnesim Merkūram - spārnotās sandales, mīlas dievam Amoram – loks ar bultām, Atēnai – čūska un pūce. Pazīmju, īpašību, priekšmetu kopums.
Arī senlatviešu dievībām bija savi atribūti, piemēram, čūska – Mārai, likteņa dievībai, sakrustotas vārpas – Ūsiņam, zirgu aizbildnim. Arī Taisnīguma dievieti Tēmīdu, kas izvietota uz atjaunotās Rīgas Domes, var atpazīt pēc aizsietām acīm un svariem. Savukārt, Ričards III, ko atveidoja E.Smiļģis, attēlots ar valdnieka- karavīra atribūtiem (bruņucepuri, apmetni).

1. attēlā - Ž.B.Simeons Šardēns "Mākslu atribūti", 1766.g. Luvra, Parīze.
2. attēlā - Jānis Roberts Tilbergs "Eduards Smiļģis karaļa Ričarda III lomā" ar skatuves mākslas atribūtiem, LNMM kolekcija.

Aube (чепец, bonnet)

- sieviešu galvassega, kurai nav apmales. Šo galvassegu dažādība laikmetu griežos bijusi visai daudzveidīga. Bija aubes, sasienamas zem zoda; bija apaļās cepurītes, kuras apspīlēja galvu; augstas koniskās aubes, kuras Viduslaikos sniedzās gandrīz metru virs galvas. Kā aubes drēbi izmantoja gan smagos samtus un biezo vadmalu, gan plāno zīdu un batistu. Aubes izrotāja ar lencēm un mežģīnēm, un to loma ilgstoši tika reducēta uz matu noslēpšanu. Aubes varēja izskatīties pat kā ap galvu apsieti turbāni, un tēlotā māksla atstājusi mums milzīgu sieviešu aubes paraugu kolekciju. Aubes galējā izpausme - musulmaņu sieviešu hidžabs, kad redzama tikai centrālā sejas daļa - praktiski bez zoda un pieres.
Latviešu tradīcijā, kā daudzām citām Eiropas tautām, aubei bija arī simboliska nozīme - jaunavām paredzēti vainadziņi (gan ar rakstu, gan pītie), bet precētai sievai - aube. Bija, saprotams, arī lakati, bet tos nēsāja gan precētas, gan neprecētās. Ar aubi saistīts senais teiciens par "Nonākšanu zem aubes" kā precēšanās simbolu ar attiecīgo paražu, kad jaunā sieva kāzu svinību beigu daļā (mičošana) nomaina plīvuru pret aubi (mice- vēl viens aubes nosaukums).

1. attēlā - Rodžers Van Veidens "Dāmas portrets", 1460.g., Vašingtonas Nacionālā Mākslas galerija A.W. Mellona kolekcija.
2. attēlā - latviešu sievas tautastērpa augšdaļa ar aubi, salons "Klēts" Vecrīgā.

Audekls (полотно, canvas)

- gleznas pamatne, uz kuras parasti glezno ar eļļas krāsām. Gleznošanai audeklu nostiprina rāmī. Arī pati glezna tēlainā valodā; izstādēs eksponē mākslinieku audeklus. Parasti pamatni veido no pietiekami bieza un rupja auduma, kas der buru, telšu vai mugursomu darināšanai, proti, tādiem izstrādājumiem, kuriem nepieciešams izturīgums. Pamatnes faktūra pastiprina gleznojuma telpiskumu. Audekls aizvietoja gleznotājiem koka paneļus, it sevišķi gleznojot ar eļļas krāsām. Viena no senākajām saglabājusies glezna uz audekla ir franču meistara madonna ar eņģeļiem, gleznota ap 1410.gadu, kas glabājas Berlīnes Mākslas galerijā. Tomēr, līdz XVI gadsimta vidum koka paneļi saglabāja savu vietu, kamēr tos izspieda Venēcijas buru meistaru austie audekli, kas izcēlās ar augstu kvalitāti.
latviešu profesionālie mākslinieki sākuši izmantot audeklu, pārlecot pāri koka dēļu pamatnei, ko izmantoja tikai amatieri. Audekls kā tāds kļuvis par sižetu kādai Ausekļa Baušķenieka ironiskajai gleznai, kur kailais modelis kāpj laukā no audekla, pārbiedēdams saģērbto mākslinieku. Toties Rozentāla modeis - firstiene Līvena, kādreizējā Mežotnes pils īpašniece, no sava audekla nekāpj, stingri sēdēdama krēslā.

1. attēlā - Djego Velaskess "Meninas", 1656.g., audekls, eļļa, Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Firstienes Līvenas portrets", 1899.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

"Augstās gudrības grāmata no pasaules un dabas"

- Gotharda Gotfrīda Stendera, saukts par Veco Stenderu (rakstnieka, valodnieka, vācu tautības mācītāja), pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā (1774. gads) par dažādiem zinātņu jautājumiem. Tā faktiski bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā un tā tapa laikmetā, ko sauc par Apgaismību. Šīs grāmatas parādīšanās, pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa domām, deva latviešiem milzīgu trumpi turpmākajās alkās pēc izglītības.

1. attēlā - titullapas fotogrāfija.
2. attēlā - Gothards Frīdrihs Stenders (Jaņa Rozentāla RLB pasūtījuma gleznas reprodukcija, 1896, autors nezināms).

Augstceltne (высотное здание, high-rise building) Sk. Debesskrāpis

Augšāmcelšanās (Воскресение, Resurrection)

- ir pārliecība par to, ka iespējama dzīve pēc ķermeņa fiziskās nāves, ko iespējams aplūkot divējādi: no vienas puses, ka iespējama dažu individuālo, to pelnījušo, dvēseļu augšamcelšanā, vai arī ticība tam, ka visu mirušo dvēseles atdzims Pasaules galam pienākot. Ticība tam, ka iespējama augšamcelšanās, raksturīga monoteismam (jūdaisms, kristietība, islams), bet vairākās senajos kultos ir varianti, kad dievības nomirst (Ozīriss Senajā Ēgiptē), bet vēlāk piedzimst no jauna. Savukārt, kristietībā centrālais moments ir Kristus nāve ar brīnumaino Augšamcelšanos svētdienā pēc piektdien veiktās krustā sišanas (kurai vēlāk seko Debesbraukšana). Augšamcelšanās saistīta ar ideju par dvēseles nemirstību. Ir arī gadījumi, kad atgriežas "it kā no viņsaules" cilvēki, kuriem bija iestājusies klīniskā nāve. Medicīnā šo parādību sauc par Lācara sindromu (ar atsauci uz Bībeles stāstu par to, ka Kristus atdzīvinājis Lācaru). Kopš viduslaikiem ļoti izplatīts tēlotās mākslas un mistiskās literatūras sižets, kas realizē cilvēces sapni par nemirstības iespējamību.
Ar Kristus Augšāmcelšanos Latvijā ir saistīti lielākie kristiešu svētki - Lieldienas. Līdz ar to mums ir gan Kristus Augšamcelšanās draudzes, gan gandrīz katrā baznīcā, tai skaitā reformētajā, ir attēlots reliģisks sižets ar Augšamcelšanos. Šī tēma tika iemūžināta arī vairākās epitāfijās, kuras tika izvietotas kādas dižciltīgās ģimenes kapellā. No profesionālo latviešu gleznotājiem šai tēmai bija pievērsies Artūrs Baumanis, attēlodams vēl vienu Bībeles epizodi, kad Kristus atdzīvinājis Jaira meitu.

1. attēlā - Lācara augšāmcelšanās, XV-XVI gs. koka skulptūra no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - Arturs Baumanis "Kristus un Jaira meitas Augšāmcelšanās", 1885.g.

Aula (актовый зал, atrium (architecture))

- sākotnēji - liela telpa bez jumta, kas izvietota celtnes iekšpusē un kas veidoja parastu sastāvdaļu Senās Romas būvēs, nodrošinot iekšējām telpām gaismu un ventilāciju. Vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt lielas halles plašu pasākumu organizēšanai un visai nosacīti mēbelētas. Cits aulas nosaukums ir halle vai aktu zāle. XIX un XX gadsimtā aulām mēdz būt stikla griesti un tās izvieto tiešā ieejas tuvumā.
Par aulu sauc telpu svinīgām sapulcēm Latvijas augstskolās ar kanceli. Mazajā LU aulā notiek svinīgas sapulces nelielam dalībnieku skaitam, Lielajā aulā – koncerti un augstskolas izlaidumi.

1. attēlā - aula zem pašreizējā Karaliskā laukuma Briselē, XVI gs. sākuma Spānijas karaļu rezidencē.
2. attēlā - LU izlaidums Lielajā aulā, Raiņa bulvārī 19, Rīgā.

Aušana (ткачество, weaving)

- auduma izstrādājumu darināšana aužamās stellēs, vienā no senākajiem cilvēces izgudrojumiem, kad divi diegu saišķi tiek sastiprināti taisnstūra režģī. Šis arods radies jau senatnē kā pīšanas uzlabojums nolūkā veidot lielus auduma gabalus. Šķiet, ka pirmās vertikālās aužamās stelles radušās jau akmens laikmetā, vismaz daži kapenēs saglabājušies neizjukušie auduma gabali liecina par šīs tehnikas izmantošanu. Audēji savā laikā bija pirmie amatnieki.
Latvijā joprojām populāra ir celu aušana, kad pavediens maina savu virzienu, radot tā saucamās prievītes - neiztrūkstošu tautas tērpu rakstu. Celu aušanas tehnika ir viena no senākajām tekstīliju darināšanas tehnikām Latvijas teritorijā. Celu aušanas rīki atrasti Latvijas teritorijā jau vidējā dzelzs laikmeta kapenēs. Seno celaiņu vilnas pavedienos saskatāmas četras krāsas – zila, dzeltena, sarkana, brūna, bet pamatam – fonam izmantoti gaišie linu pavedieni (Citēts no http://www.pvg.edu.lv/ Aušana).

1. attēlā - aužamās stelles, ar kurām senajā Ēģiptē veidoja audumus (rekonstrukcija) no Bergāmo Dabaszinību muzeja, Ziemeļitālija.
2. attēlā - aužamās stelles no Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīcijas "Tautas tērps Zemgalē".

Avangards (авангард, avantgarde) franču: avant-garde

- modernāko mākslas virzienu, pieeju, uzskatu un koncepciju izplatītais nosaukums XX gadsimtā, kuram raksturīgs veco formu noliegums un jauno ceļu eksperimentāls meklējums, nerēķinoties ar pieņemtām vērtībām un autoritātēm. Visumā apsteidz publikas vairākuma akceptētās kultūras parādības un gaumi. Par avangardistiem atbilstoši vārda izcelsmei sauc māksliniekus, kuri apsteidz kultūras plūsmu, meklējot jaunas formas un izpausmes līdzkļus. Avangardisma uzplaukums XX gadsimta sākumā sakrita ar revolūciju Krievijā un līdz ar to tieši tur 20.to gadu sākumā rosījās vesela mākslinieku plejāde. Ar laiku jebkurš avangards spēj kļūt par "nodrāztu patiesību" - atbilstoši Oskara Vailda teicienam par to, ka "visstraujāk noveco tas, kas ir modē".
Par ievērojamākajiem latviešu avangarda māksliniekiem uzskata Voldemāru Matveju un Gustavu Kluci, kas gan pārsvarā darbojies Padomju Savienībā XX gadsimta 20.-30. gados. 2007.g. beigās Latvijas Nacionālās mākslas muzejā notika avangarda darbu izstāde “Sarkanais cilvēks”, kur starp citiem Tretjakova galerijā esošiem darbiem bija arī G. Kluča kompozīcijas. Arī Ausekli Baušķenieku daži pieskaita avangardistiem, jo viņa sadzīviskā ironija un pilnīgi svaigs ikdienas skatījums – par spīti paša vecumam – neiekļaujas nevienā stingrā stila definīcijā.

1. attēlā - Dāvids Burļuks "Pavasara un vasaras atnākšana", 1914.g.
2. attēlā - Uga Skulme "Koncerts", 1923.g., LNMM kolekcija.

Avinjonas gūsts (Авиньонское пленение, Avignon Papacy)

- periods starp 1309. -1378. gadu, kad pāvestu rezidence atradās Avinjonā nevis Romā. Situācija radās dēļ konflikta starp pontifikātu un Francijas karali. Tā rezultātā ilgstoši pastāvošo itāļu kardinālu monopolu uz pāvesta amatu nomainīja franču izcelsmes pāvests Klements V, kurš pārvietoja pāvesta sēdekli uz Avinjonu. Šo periodu dažreiz sauc arī par "Pāvestu Bābeles gūstu" (ar atsauci uz Vecās Derības epizodi par jūdu gūstu). Gūsts izbeidzās, pāvestam Gregoram XI 1377. gadā atgriežoties Romā, bet vēl kādu laiku Avinjonā bija otrs pāvests, ko daļa ticīgo uzskatīja par īsto. Šādu katoļu baznīcu apkaunojošo situāciju izdevies novērst tikai 1417. gadā.

1. attēlā - pāvesta pils Avijonā, XIV gadsimts.
2. attēlā - Džordžio Vazari "Pāvests Gregorijs XI atgriežas Romā izbeigdams Avinjonas gūstu", 1571.-1574.g.

Āboliņa lapa, trīs ziedlapu ornaments (трилистник, trefoil)

- ir gotiskās sakrālās arhitektūras agrīnais elements, ko izmanto celtņu sienu logu ārējās daļas formas apzīmēšanai, kā arī dekoru celtņu paneļu un baznīcu velvju ribu dekorēšanai. Āboliņa lapas ornamenta ārējo formu veido triju vienādu apļu pārklāšanās, kam kristietībā ir simboliska - Trīsvienības - nozīme. Dažkārt āboliņa lapa tiek papildināta ar vēl vienu kristietības simbolu - vienādmalu trīsstūri. Šo ornamentu bieži izmanto masverkos.
Latviski eksistē jēdziens trejlapiņa, ar ko apzīmē parasto āboliņa lapu, to pašu, ko attēlo arī spēļu kārtīs kā "kreiču" simbolu.

1. attēlā - Benjakas gotiskās pils logu augšdaļas trejlapiņu formā, XII gs., Akvitānija, Dienvidfrancija.
2. attēlā - ornaments ar trejlapjiem nama fasādes augšdaļā, 1888.-1889.g., arhitekts J.F.Baumanis un 1904.g. A.Vite, Dzirnavu ielā 2, Rīga.

Ādama radīšana (сотворение Адама, The Creation of Adam)

- atbilstoši Bībelei, Dievs radīja Ādamu no māliem pēc "sava ģīmja un līdzības" radīšanas pēdējā dienā. Gleznās ir vairākas šāda procesa interpretācijas, bet, iespējams, pirmo cilvēku uz zemes, kurš lēnām atmostas dzīvei, pat labāk attēlo skulptūra ar palēninātām kustībām un atdalīšanos no mālainās augsnes.

1. attēlā - Mikelandželo Buanoroti "Ādama radīšana", apm. 1511.g., freska Siksta kapellā Vatikāna muzejā.

Āksts (шут, fool, jester)

- vēsturiski persona (sākotnēji tikai vīriešu dzimuma), kuras uzdevums bija uzjautrināt valdnieku vai kādu aristorkātu. Turklāt bija arī āksti (biežāk saukti par jordariem), kuri izklaidēja parasto tautu gadatirgu un svētku gadījumā. Viduslaiku āksti parasti valkāja kādu īpašu tērpu, daudzkrāsainu, pat ar dažādas krāsas piedurknēm. Ākstam bieži vien cepure bija ar zvaniņiem, ar ko tie brīdināja par savu tuvošanos un lomu. Viduslaiku āksti parasti bija apveltīti ar daudzveidīgām izklaidēšanas prasmēm, un to tēls allaž interesējis gan rakstniekus, gan gleznotājus, jo āksts, par spīti savam zemajam sabiedriskajam stāvoklim, drīkstēja caur jokiem pateikt valdniekam nepatīkamo patiesību - un netiktu sodīts. Angļu literatūrā slavenākais ir Šekspīra āksts "Karalī Līrā", franču - āksts Šiko A.Dimā romānos un Tribulē - Viktora Igo lugā "Karalis uzjautrinās", ko plašākā publika pazīst no Verdi operas "Rigoletto" kā Hercoga galma ākstu. Henrija VIII ākstam Vilam Sommeram pat piedēvē karaļa dienasgrāmatas autorību. Krievu literatūras tradīcijā arī ir āksti, bet biežāk nepatīkamās patiesības paudēji ir vientieši.
Viens no spožākajiem XX gadsimta latviešu dramaturgiem M. Zīverts savu lugu "Āksts" (sarakstīta 1937. gadā) veltījis tieši pašam Šekspīram - aktierim un dramaturgam, kurš vienlaikus pildījis arī "Āksta - humānista un drosminieka" funkciju, uzsverot teātra un atklātā humora lomu sabiedrības dzīvē cīņā pret neierobežoto varu. PSRS laikos Latvijā bija ļoti mīlams un atpazīstams aktieris Edgars Liepiņš- brīvdomātājs un āksts, kuram 2011. gadā tika veltīta Mārītes Balodes filma "Tiksimies maijā". Tā bija viena no aktiera "spārnotajām frāzēm", ar ko viņš beidza savus tik ļoti iecienītos koncertus. Velkot paralēles - latviešu auditorijas daļai tolaik Edgara Liepiņa koncertu ieraksti bija tas pats, kas krievu - Vladimira Visocka. Iespējams, mērogs bija cits, bet tautas mīlestība tāpat liela.

1. attēlā - Vils Sommers - Anglijas karaļa Henrija VIII āksts” XVII gs. nezināma autora gravīra.
2. attēlā - Ērika Kumerova "Āksts - patiesības paudējs", 2014.g., izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", Rīga.

Ātrijs (атрий, atrium)

- galvenā viesu pieņemšanas telpa romiešu privātmājā. Vēlāk ātriju sāka saukt arī par aulu, turklāt tās konstrukcija un izvietojums gadsimtu gaitā stipri mainījās, paturot tikai funkciju, proti spēju vienlaikus uzņemt pietiekami lielu daudzumu apmeklētāju svinīgos gadījumos.

1. attēlā - ātrija plāns
2. attēlā - ātrijs Pompejās (mūsdienās)

Babilonijas trimda (gūsts) (Вавилонский плен, Babylonian exile (captivity))

- senebreju piespiedu pārceļošana (kaut kas līdzīgs deportācijai) uz Babilonu (Divupē) pēc Jūdejas iekarošanas 6. gs. beigās p.m.ē. Pēc tam, kad Persijas valdnieks Kirs Lielais iekaroja pašu Babilonu, jūdi saņēma atļauju atgriezties Palestīnā (538.g. p.m.ē). Zinātnieki uzskata, ka pārceļošanai netika pakļauti pilnīgi visi, un arī atpakaļ atgriezās tikai daļa. Palicēji izveidoja kopienu svešajā zemē, un kopš tā laika radies jēdziens par diasporu - prom no dzimtenes dzīvojošajiem tautiešiem. Ilgas pēc zaudētās dzimtenes deva ierosmi dziesmu ciklam, kas dažādos veidos nonācis līdz mūsdienām, piemēram, slavenais dziedājums ""Rivers of Babylon".
Par trimdas latviešiem sauca to latviešu (un ne tikai latviešu, bet Latvijas iedzīvotāju) daļu, kas Otrā Pasaules kara beigās dažādos veidos nonāca Rietumu valstīs. Starp viņiem bija gan tie, kas devušies līdz vācu armijai atkāpjoties, gan tie, kas vienkārši izceļoja uz neitrālo Zviedriju, nevēlēdamies palikt PSRS okupācijā, gan tie, kas padevušies gūstā Sabiedrotajiem. Viņu turpmākie likteņi galvenokārt bija atkarīgi no Sabiedroto attieksmes, gan kopīgas, gan individuālas. Trimdas latvieši ilgstoši uzturēja savu latviskumu caur valodu, Dziesmu svētkiem, sabiedriskām organizācijām, baznīcu un literatūru. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, daži no viņiem, tai skaitā mūsu otrā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir atgriezušies mājās, tomēr lielākā daļa palika savā jaunajā dzimtenē. Trimdas latviešus nevajag jaukt ar ekonomiskajiem emigrantiem, kuru dzīvi modernajā literatūrā koši apraksta mūsu laikabiedrs Vilis Lācītis (Stroika ar skatu uz Londonu).

1. attēlā - Eduards Bendemans "Skumstošie jūdi trimdā" (Babilonijas upes krastā), 1832.g.
2. attēlā - Vecās Derības ilustrācija "Jūdu tautu ved gūstā", litogrāfija, 1904.g.

Bakhanālijas (вакханалия, Bacchanalia)

- Tā romieši sauca no Austrumiem nākušos svētkus par godu dievam Bakham (grieķu Dionīsam, vīndaru patronam). Svētkos piedalījās tikai sievietes, un tā pulcējās slepeni naktīs 16.-17 martā birzī kāda Romas paugura tuvumā. Vēlāk svinības sāka apmeklēt arī vīrieši, bet pasākumam bija ļoti slikta reputācija, tur it ka tikušas plānotas sazvērestības. Pamatā gan bija kas cits - bakhanāliju laikā sadzērušās dalībnieces (un dalībnieki) nodevušies izlaidībai un vardarbībām, kuras dažkārt pat beidzās ar kādu nāvi. Par spīti aizliegumiem, bakhanālijas turpinājās, bet vēlāk vārds kļuvis par īpašvārdu cilvēku nevaldāmas rīcības apzīmēšanai, zināmam dzīvnieciskumam. Mākslinieki, turpretī, labprāt atveidojuši personāžus, kas bija nometuši civilizācijas važas - it īpaši pēc tam, kad XVII -XVIII gadsimtā Eiropas kultūrā parādījās prātojumi par "dabisko cilvēku" un atgriešanos pie dabas.
Latviešu mentalitātes izpratnē bakhanālija ir uzdzīves, pat drīzāk orģijas, sinonīms.

1. attēlā - Loviss Korints "Bakhānietes dodas mājup", 1898.g.
2. attēlā - Luidži Bjename "Bakhāniete" no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Baldahīns (балдахин, baldachin, canopy)

- arhitektonisks veidojums ar kolonnām (virs baznīcas altāra, virs valdnieka troņa, virs parādes gultas). Viens no slavenākajiem baldahīniem (tēlnieka Bernini darbs) izvietots virs altāra Svētā Pētera katedrālē, kur tas balstās uz milzīgām pītajām kolonnām. Kolonnas, atbilstoši leģendai, sākotnēji bijušas pirmā kristīgā Romas imperatora Konstantīna dāvinājums un pat esot nākušas no slavenā Jeruzalemes Tempļa. Pats baldahīna pārsegs imitē bronzu. Kolonnu vidējā un augšējā daļa ir pārklāta ar olīvu un lauru lapām, kurās mitinās bites un mazie eņģelīši - puttiji, kuri nākuši no pasūtītāja - Pāvesta Urbāna VII Barberini ģimenes ģerboņa. Vienkāršāki baldahīni, parasti tomēr no grezna auduma, ģerboņiem un spalvu pušķiem rotāti, sastopami bijušajās valdnieku rezidencēs - šobrīd muzejos.
Pēc XX gadsimta revolūcijām un kariem no bijušām vācbaltu un krievu aristokrātu mītnēm ir saglabājies visai maz oriģinālo grezno gultu un to baldahīnu, bet Rundāles pilī tomēr to ir iespējams skatīt - no blīva zaļgana zīda, ar apzeltītu vinjeti vidū un diviem gārņa spalvu pušķiem augšdaļā.

1. attēlā - Bernīni baldahīns S.Pētera katedrālē Vatikānā.
2. attēlā - zīda baldahīns virs hercoga gultas Rundāles pilī.

Balets (балет, ballet)

- formalizēts deju priekšnesums, kas radies XV gadsimtā Itālijas Renesanses galmos. Sākotnēji izpildīts klasiskās muzikas pavadījumā, kas ietekmēja šo dejas formu. Guvis plašu popularitāti Ludviķa XIV laikmetā Francijā, vēlāk Krievijā un Anglijā. Klasiskais balets ir dejas augsti tehniskā forma ar savu soļu valodu un tradīcijām. XIX gadsimta beigās parādās slavenais Romantiskais krievu balets, kas iekaro pasauli un ietekmē baleta nākotnes attīstību. Mūsdienās paralēli klasiskajam baletam pastāv arī modernās baleta formas. Balerīnas kļuvušas īpaši populāras tēlotajā mākslā saistībā ar franču impresionista Degā tām veltīto sēriju. Mākslinieku, kas uzņemas veidot baleta uzvedumu teātrī, sauc par baletmeistaru vai horeogrāfu. Vairāku baletmeistaru vārdi kļuvuši par leģendām, vēlāk par viņiem sacer romānus un uzņem filmas. Pārsvarā par baletmeistariem, daļēji atmetot dejotāja gaitas, kļūst izcili baletdejotāji.
Profesionālais latviešu balets sāka veidoties 1919.gadā, būdams cieši saistīts ar Nacionālo operu. Pirms tam uz bijušā Vācu teātra skatuves uzstājās galvenokārt ārzemju baletdejotāji un baletmeistari. XX gadsimta divdesmitajos gados nodibināta baleta trupa, latviešu dejotājus apmāca krievu emigranti no bijušā Pēterburgas Marijas teātra. 1922.gadā tiek iestudēts balets “Veltīgā piesardzība”, titullomās – viesmākslinieki, pārējās– jauni latviešu dejotāji. Īpaša loma latviešu baleta izveidē ir Marijas teātra solistei, baletmeistarei un pedagoģei Aleksandrai Fjodorovai, kas Rīgas baletam dod stabilu profesionālu pamatu. Latviešu mākslinieki sākuši aizrauties ar baleta un balerīnu gleznošanu (vēlāk arī skulptūrām) tikai XX gadsimtā, parādoties Nacionālajam baletam un dejotājām. Par vienu no pirmajiem drosminiekiem kļuva grafiķis Sigismunds Vidbergs. Slavenākais latviešu izcelsmes dejotājs XX gadsimta otrajā pusē bija Māris Liepa, kura karjera pamatos risinājās Maskavas "Bolšoj" teātra trupā. Pāragri mirušajam dejotājam, kura bērni Andris un Ilze Liepas ilgus gadu organizē Latvijā baleta svētkus, nesen Nacionālās operas skvērā uzstādīts piemineklis, autori igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers.

1. attēlā - Edgars Degā "Deju klase", 1871.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Dzeltenās peles Nr.1", 2015.g., eļļa, audekls.

Balkons (балкон, balcony, gallery)

- iežogots ēkas ārsienas izvirzījums; izbūve ar skatītāju vietām virs partera (kinotēatrī) vai virs beletāžas (teātrī). Balkonu kā ēku ārējo dekoratīvi funkcionālo elementu dažādība attēlota gan literatūrā, gan tēlotajā mākslā. Džuljeta, stāvēdama uz balkona, klausās Romeo vārdos (un Džuljetas balkons jpprojām aplūkojams Veronā). Roksāna "Sirano de Beržerakā", arī stāvēdama uz balkona, sajauc divus iemīlējušos. Uz balkona margu pīķiem paliek karājāmies un mirstam de Bisī "Grāfienē de Monsoro". Un tie ir tikai daži literārie balkoni. No balkona dāma nomet cimdu lauvu vidū Šillera balādē.
Latviešu izglītotā, bet trūcīgā jaunatne paaudzēm noskatījusies teātra izrādes no paša augstākā balkona, kur redzamība slikta, bet cenas - zemas. Rīgas jūgenda balkoni ir tik daudzveidīgi un krāšņi, ka grūti izvēlēties skaistāko. Un, beidzot, pat vispieticīgākais dzīvoklītis daudzstāvu mājā kļūst jaukāks, ja tam ir kaut neliels balkons.

1. attēlā - dažāda veida apaļie balkoni Vīnē.
2. attēlā - balkons ar balustriem nama fasādē Tirgoņu ielā 4. arhitekti F.Šefels, H.Šēls, 1900.g.

Baltars

- Porcelāna apgleznošanas darbnīca Rīgā (1924.-1928.), ko dibināja mākslinieki modernisti R. Suta, A. Beļcova un S. Vidbergs. Idejas autors - Romāns Suta, kuram radās doma par modernā interjera izveidošanu. Nosaukums veidots kā saīsinājums no ars baltica. Radošā darbnīca deva iespēju arī citiem māksliniekiem - iesācējiem pilnveidoties apgleznošanā. Baltars sadarbojies ar Kuzņecova porcelāna fabriku. Darbnīcas izstrādājumus raksturo kubisma, futūrisma un Art Deco iedvesmotā ģeometrisko formu abstrakcija, izteiksmīgas krāsas, dekoratīvā izsmalcinātība. Diemžēl apgleznotais porcelāns nesedza pašizmaksas, un 1928. gadā mākslinieki bija spiesti darbnīcu pārdot gleznotājam K. Sutam. Darbnīca, par spīti visai neilgai pastāvēšanai, spēcīgi ietekmēja gan mākslas porcelāna, gan latviešu keramikas attīstību.

1. attēlā - Dekoratīvais šķīvis no A.Beļcovas un R.Sutas memoriālā muzeja kolekcijas.

Baltijas (arī Baltikas) skolotāju seminārs Kuldīgā

- dibināts cariskajā Krievijā1886.gadā kā mācību iestāde pagastskolu un draudžu skolu skolotāju sagatavošanai no 16-gadīgiem jauniešiem. Mācības notika pārsvarā krieviski, tikai dažas stundas notika latviešu vai igauņu valodā. Tā bija pareizticīgā mācību iestāde, un to absolvējuši vairākas latviešu izcelsmes slavenības, tai skaitā Vilis Plūdonis. Mācības un dzīve bija bezmaksas, pēc semināra beigšanas varēja stāties augstskolā.
Semināra ēka ir saglabājusies un pašlaik tur darbojas Tehnoloģijas un tūrisma profesionālā vidusskola. Bijušā semināra dārzā patlaban iekārtots Ģimeņu parks un tā izdaiļošanai notiek speciāli sponsētie plenēri ar koka dārza skulptūru izgatavošanu.

1. attēlā - Kuldīgas skolotāju semināra ēka mūsdienās, būvēta 1878.-1879.g.
2. attēlā - koka skulptūras no Kuldīgas atpūtas parka ģimenei.

Baltijas ceļš (Балтийский путь, Baltic Way)

- akcija Baltijas valstīs, kas notika 1989.gada 23.augustā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas 50. gadadienā, kad apmēram 2 miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, sadevušies rokās izveidoja gandrīz 600 km garu ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas, jo tieši šīs valstis bija kļuvušas par galveno pakta upuri. Paša pasākuma fotogrāfijas ir skatāmas muzejos, bet tā jēgu, proti, triju Baltijas valstu vēsturiskās vietas atgūšanu, vislabāk ilustrē A.Baušķenieka glezna "Vēstures baltie plankumi" - proti, ilgstoši noklusētā pagātne.

1. attēlā - Ausekļa Baušķenieka glezna "Vēstures baltie plankumi", kur vīģes lapu vietā ir triju Balijas valstu silueti.
2. attēlā - Sarma Līne "Baltijas ceļam veltīta pastmarka", 1990.g.

Baltijas Universitāte (Балтийский университет, Baltic University)

- Universitāte pārvietotām personām no Baltijas valstīm (II Pasaules kara bēgļiem), ko 1946.gadā sabiedroto okupētajā Vācijā atļāva nodibināt Anglijas valdība. Augstskola sākumā atradās Hamburgā, vēlāk – Pinebergā, un darbojās līdz 1949. gadam, kad sākās baltiešu masu izceļošana no Vācijas tālāk uz Rietumiem.

1. attēlā - Baltijas Universitātes halle Hamburgā ar trīs Baltijas valstu un universitātes fakultāšu ģerboņiem (1946).

Balustrāde (баллюстрада, balustrade, banister)

- balkona, jumta un terases nožogojums, kas sastāv no balustriem un horizontālās margas; balustrs, savukārt, ir balustrādes elements nelielas apaļas kolonnas vai stilizētās vāzes veidā.
Latvijas arhitektūrā balustrādes parādās reizē ar historicisma stila uzplaukumu vairumā celtņu, kuras pieder ļoti turīgiem pilsētas iemītniekiem un tiek būvētas pēc vecpilsētas mūru nojaukšanas prestižajos kvartālos aiz pilsētas kanāla.

1. attēlā - Parīze, Venesenes pils balustrādes, XIV-XVII gadsimts.
2. attēlā - terase ar balustrādi Kr.Barona ielā 12, Benjaminu nams, arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, vēlāk - E.Laube.

Baptisms (баптизм, Baptism)

- viens no protestantisma paveidiem, kurā draudzēs nav mācītāju, bet sludināt drīkst tas, kas jūt iedvesmu. Nosaukums cēlies no kristīšanas (baptise) vārda. Paši baptisti veido kristiešu grupu un savu baznīcu, kuras pārliecība balstās uz apzinātu pieaugušā cilvēka kristīšanos- pretēji visām pārējām kristīgajām konfesijām- turklāt ir paredzēta pilnīga kristāmā iegremdēšanās ūdenī. Vēl viens baptistu postulāts apgalvo, ka glābšanās iespējama caur ticību un dvēseles kompetenci vai brīvību. Baptisti sevi uzskata par protestantiem, bet ne visi.
Baptisms Latvijā ir relatīvi jauns, pirmās baptistu kristības notika 1861. gadā Užavas upē, toreiz vēl slēpjoties no oficiālās varas. Baptismam bija liela loma cilvēktiesību iedibināšanā Rietumu pasaulē, tai skaitā vergu atbrīvošanā ASV. Latvijas baptistu draudžu savienību vada bīskaps Pēteris Sproģis. Baptistu draudzes galvenā mītne Rīgā atrodas Matīsa ielā, atjaunotais vācu baptistu lūgšanas nams- Vīlandes ielā.

1. attēlā - Mazačo "Jaunpiegrieztā kristīšana", XV gs., Branači kapella, Florence.
2. attēlā - Rīgas vācu baptistu baznīca Vīlandes ielā 9 (1887.g.), arhitekts H.Šēls.

Baptistērijs (баптистерий, baptistery)

- kristietībā speciālā telpa, kas ir atdalīta no galvenās baznīcas un domāta kristīšanas sakramentam. Bieži veltīta Jānim Kristītājam. Dažreiz atradās arī ārpus baznīcas. Ja pati baznīca bija veltīta Jānim Kristītājam, to sauca par baptistēriju. Dažreiz sakrālo ēku kompleksu veidoja atsevišķi stāvoša baznīca (katedrāle), zvanu tornis un baptistērijs, kā tas ir Pizā ar slaveno slīpo torni. Tāpat ir īpaši iecienīts astoņstūru baptistērijs Florencē, pretī katedrālei; tā ir viena no senākajām Florences ēkām ar romāņu stila dekoratīvo zaļo marmora arku apdari.
Latvijā atsevišķi stāvošo ēku - baptistēriju klimatisko apstākļu dēļ sakrālajā celtniecībā nav bijis.

1. attēlā - San Džovani baptistērijs Florencē, XII gs. sākums.

Barbizonas skola (Барбизонская школа, Barbizon School)

- franču mākslinieku grupa, kas XIX gadsimta sākumā Fontenblo mežos, tālu no civilizācijas sākuši gleznot brīvā dabā. Mākslinieki attēloja dabas skatus, laukos strādājošos zemniekus, studēja gaismas efektus un atmosfēras ietekmi uz attēlu. Pazīstamākie starp barbizonišiem ir Koro (Corot) un Millē (Milet). Viņus var uzskatīt par impresionistu priekštečiem.
2010.gada martā, kad Latvijā Aizrobežu mākslas muzejā notika izstāde "Rodēna laiks", skatītājiem radās iespēja iepzīties ar Barbizonas skolas ietekmē strādājošo mākslinieku darbu - Kamilla Koro, Ežena Siserī "un citu meistaru vārdiem, ...jo Francijas māksla šajā periodā ir tīrradnis, no kura vēl ilgi iedvesmojās citu valstu gleznotāji un tēlnieki. Tā vēl arvien izraisa apbrīnu mākslas cienītājos visā pasaulē, citēts no Ārzemju mākslas muzejā atklās izstādi «Rodēna laiks». Pastāv uzskats, ka arī V.Purvīša jaunības darbos jūtama Barbizonas skolas ietekme.

1. attēlā - Žans Fransuā Milē "Vārpu savācēji", 1857.g., Dorsē muzejs, Parīze.
2. attēlā - Vilhelms Purvītis "Ainava", 1906.-1910.g.

Barokālais tornis (бароккальная башня, Helmet-cup tower)

- šos baznīcu un laicīgo celtņu torņus parasti greznoja vertikāli sakārtotie kupoli, kuri bija t.s. "bruņucepures" formā - ar ribām un izliekumiem. Vertikālajā šķērsgriezumā šie kupoli atgādināja vairāk vai mazāk smailas arkas. Katrs nākamais tornis bija izmēros mazāks, un to kopīgā veidule nobeidzās ar konisku smaili. Barokālie torņi ir viena no baroka laikmeta tipiskākajām iezīmēm, un interese par tiem atkal atdzima neobaroka laikmetā. Arī klasicisma laikmetā barokālie torņi saglabā savu lomu, jo piešķir it kā atturīgajai celtnei svinīgāku izskatu, turklāt tās bagātīgi pielieto arī laicīgo ēku torņu nobeigumos.
Latvijā baroka torņi parādās XVI-XVIII gadsimtā, un dažkārt tos ceļ, nomainot esošos senos romāņu vai gotikas stila torņus. Par iemeslu varēja kalpot negaisu izraisītie ugunsgrēki, kā arī pilsētu aplenkumi ar apšaudēm. Slavenākais no Rīgas barokālajiem torņiem ir meistara Bindenšū projekts- Pēterbaznīcas tornis, ko tagad plaši izmanto tūristi, kuri vēlas skaidrajā laikā aplūkot Rīgu no "putnu lidojuma", uzbraucot ar liftu līdz skatu platformai. Šī torņa smaili vaiņago apzeltīts gailis zirga lielumā.

1. attēlā - barokālie torņi Parīzē, skats no krastmalas; lielākais tornis virs kolonādes- Panteona.
2. attēlā - Pēterbaznīcas tornis Vecrīgā, XVII gadsimta vidus, pēdējo reizi atjaunots XX gadsimta 70.jos gados.

Baroks - dīvains, brīnumains (барокко, baroque)

- vēsturisks mākslas stils, kurā kombinējas klasicisma un romantisma elementi. Barokam raksturīgs majestātiskums, formu varenība, greznība, robežu nojaukšana starp arhitektūru, skulptūru un glezniecību. Glezniecībā pārsvarā ir košas krāsas, vērība tiek vērsta nevis uz lineāriem, bet tīri jutekliskiem risinājumiem. Baroks ir absolūto monarhu gadsimtu (XVII – XVIII) iecienītais stils.
Izcils baroka arhitektūras piemineklis Latvijā, būtībā pils ansamblis Latvijā, ir Rundāle, ko pasūtīja izcilam arhitektam B.Rastrelli Kurzemes hercogs Ernsts Bīrons. Par koka baroka paraugu Latvijā uzskata Ungurmuižu. Vecrīgā par baroka redzamākajiem paraugiem pieņemts uzskatīt turīgā pilsoņa Reiterna namu un it īpaši tā portālu Mārstaļu ielā (pašlaik tur atrodas Žurnālistu nams) un Pētera baznīcas portālus un torni. Abu objektu celtniecībā piedalījies Rīgas būvmeistars Bindenšu.

1. attēlā - Luvra, Mansāra korpuss, XVII g.s. vidus; klasisks baroka paraugs
2. attēlā - Rundāles pils no parādes iebrauktuves puses, B.Rastrelli, XVIII gs. otrā puse.

Bastejkalns (Бастионная горка, Bastion Hill)

- mākslīgais kalns Rīgas centrā, kas radies pēc Rīgas nocietinājuma mūru un vaļņu nojaukšanas XIX gadsimta otrajā pusē. Bastejkalns nedaudz vēlāk, 1880. gadā tika pārveidots pēc G. Kūfalta projekta, iekārtojot kaskādes ar ūdenskritumu un alpinārijiem, kā arī koka tiltiņu gājējiem, ko vēlāk nomainīja akmens tilts. Ap to pašu laiku Putnu biedrība uzdāvināja pilsētas Dārzu pārvaldei divus gulbju pārus, kuriem pēc arhitekta Šēla projekta uzcēla arī šodien redzamo (gan atjaunotā veidā) speciālo pseidojapāņu stila namiņu. Bez pieminekļiem, arhitektoniskām būvēm un skulptūrām (“Kumeliņš”, “Peldētāja”) kanālmalas apstādījumos ir piemiņas akmeņi abpus gājēju tiltiņam, kur 1991.g. janvārī gāja bojā Andrejs Slapiņš un Gvido Zvaigznons, slavenā režisora Jura Podnieka filmēšanas grupas kolēģi.

1. attēlā - Bastejkalns ziemā.
2. attēlā - Bastejkalns vasarā, labajā stūrī piemiņas dēlis Barikāžu laikā kritušajiem.

Bastions (бастион, bastion, bulwark)

- plānā piecstūrains, uz priekšu izvirzīts nocietinājums; parasti cietokšņa vaļņu vai mūru stūros.
Bastionu paliekas Rīgā var aplūkot Daugavgrīvas cietoksnī, kur tie pamatīgi aizauguši. Rīgā kādreiz bija Pankūku bastions; tagad tā vietā atrodas Nacionālā Opera, bet tur, kur mūsdienās Daugavas krastmalā darbojas multifunkcionālais centrs “Triangula bastions”, 16. –17. gadsimtā atradās pilsētas fortifikācijas sistēmas nocietinājumu centrs vai īstais bastions. Tas ir daļēji pieejams apskatei.

1. attēlā - Viens no bastioniem Klostenburgas nocietinājumu mūros, XII gs., Vīnes tuvumā, Austrija.
2. attēlā - Bastiona paliekas Daugavas krastmalā Vecrīgā.

Batālais žanrs, batālija (Батальный жанр, Battle painting)

- vārds atvasināts no franču saknes "bataille - kauja". Militārās (karadarbības, slaveno kauju) attēlošanas žanrs ir viens no senākajiem civilizācijas vēsturē, turklāt tā atveidošanai izmantoti visdažādākie materiāli, kad valdnieki vēlējušies iemužināt savas uzvaras un pazemot zaudētājus. Vairāki valdnieki pat veidoja savās pilīs galerijas, kuras tika veltītas šim žanram (Kara zāle Versaļā, 1812. gada galerija Ermitāžā u.c.). Vairākkārt tāda tipa gleznu pasūtīšana no valdnieku puses pat izraisīja sīvu konkurenci starp slaveniem māksliniekiem. Gleznas kalpo arī par informācijas avotu tērpu un bruņojuma ziņā, bet to izpildījums parasti atbilst valdošajam laikmeta stilam. Absolutisma laikmetā tas ir klasicisms, XIX gadsimtā - romantisms un reālisms, XX gadsimta laikmetā - pārsvarā ekspresionisms, kad cilvēce beidzot apjautusi žanra īsteni briesmīgo dabu.
Pirmie profesionālie gleznotāji no mūsdienu Latvijas teritorijas bija baltvācieši, un viņu gleznošanas maniere atbilda toreizējām klasicisma vai romantisma prasībām. Tā, Kurzemes hercogistē dzimušais Johans L. Eginks, vēstures ainu gleznotājs un portretists (ar Latvijas vēsturi viņu visciešāk saistīja glezna ''Aleksandrs I dāvina brīvību Baltijas provinču zemniekiem"), darbodamies Pēterburgā, veltīja batālajam žanram laikmetam tipisku gleznu par Ledus kauju "Aleksandra Ņevska uzvara par zviedriem 1240.gadā". Savukārt, latviešu gleznotājs Voldemārs Vimba, kurš aizrāvies ar vēstures sižetiem, XX gadsimta 30.-tajos gados piedāvājis savu romantizētu Saules kaujas versiju.

1. attēlā - Paolo Učello "Kauja pie San Romano", XV gs., Luvra.
2. attēlā - J.L.Eginks "Aleksandra Ņevska uzvara pār zviedriem 1240. gadā", ap 1824.gadu, LNMM kolekcija.

Batika (батик, batik)

- Auduma krāsošanas tehnika, kad uz auduma ar vasku izveido rakstu un tad to iegremdē krāsu šķīdumā, kā arī šādā tehnikā darināts audums. Esošais vaska režģis (vai raksts) pasargā audumu un dod iespēju māksliniekam, pakāpeniski noņemot vaskojuma daļu ar karstā ūdens palīdzību, gremdēt audumu dažādās krāsās, iegūstot vēlamo daudzkrāsainību. Batikošanas tradīcijas sastopamas vairākās valstīs, ieskaitot Nigēriju, Ķīnu, Indiju u.c., bet visslavenākais batiks tiekot darināts Javas salā Indonēzijā. Tieši šī batikošanas tradīcija ar 2009.gada UNESCO lēmumu iekļauta Cilvēces mutiskā un rokdarbu mantojuma krātuvē.
Batikošanai Latvijā sāka pievērsties XX gadsimta 20.-30.gados, bet uzplaukumu tā piedzīvoja 60.-70.gados. Latvijā batikošanai izmanto speciālās batikas krāsas vai akrīla krāsas, kā arī izmazgājamo līmi. 2010.gadā Rīgā Ārzemju mākslas muzejā notika Ķīnas batikas mākslas izstāde “Zilā nostaļģija".

1. attēlā - Indijas batikas maskas no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas.
2. attēlā - "Skroderdienas Silmačos", 1960.g., batika, Dekoratīvīs mākslas un dizaina muzejs, Rīga.

Baušļi, 10 pamatbaušļi (10 заповедей, 10 commandments)

- būtiskākie likumi vai aizliegumi, kuri uzskaitīti Svēto rakstu tekstā (Vecajā Derībā). Pirmais no baušļiem sludina monoteisma pamatus: ”Es esmu Dievs Tavs Kungs, Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Baušļi ir savdabīga Dieva un cilvēku vienošanās. Līdz ar to pastāv mākslā atainots sižets, kurā Mozus saņem uz akmens plāksnēm Dieva rakstītus baušļus.
Modernā cilvēka interpretācijā (Z. Rozentāls, 2010.g. oktobris), desmit baušļi esot “desmit Dieva doti likumi, kas apraksta priekšnoteikumus cilvēku morālei un no tās izrietošos tikumus. ....Dzīve bez baušļiem ir dzīve bez noteikumiem”. Doma baznīcas vitrāžā Mozus jau parāda ticīgajiem plāksnes, uz kurām redzami baušļu numuri.

1. attēlā - Rembrants van Reins "Mozus ar desmit baušļiem", 1659.g.
2. attēlā - altāra vitrāžas "Mozus un Elija" fragments no Rīgas Doma, XIX gs. beigas.

Bazilika (базилика, basilica)

- liela izmēra sabiedriska celtne, kas ir garenas formas un ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta vairākās daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks. Augšdaļā ir logi telpas izgaismošanai. Šāds celtnes tips ir aizgūts no Senās Romas, turklāt kristietības pirmajos gadsimtos romiešu tempļus pārbūvēja par baznīcām.
Vienu no slavenākām katoļu baznīcām Latvijā joprojām sauc par Aglonas baziliku, un tās plānojums atbilst nosaukumam. Baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta, ko 1993. gadā apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvels II. Kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta. Pašreizējais dievnams, kura tuvumā atrodas arī klosteris, uzcelts XVIII gadsimta beigās. Svētceļotāju centrs, kas pulcina vairākus simtus tūkstošu katoļu augusta vidū, kad atzīmēti Dievmātes Marijas Debesīs uzņemšanas svētki.

1. attēlā - Svētā Stefana bazilika Boloņā, XI gs.
2. attēlā - Aglonas bazilikas fasāde, 1780.g. vēlīnais baroks.

Baznīcas eja (боковой неф, aisle)

- Rietumu kristietībā baznīcas galvenā eja, ko latviski dažkārt sauc arī par aili (nejaukt ar loga vai durvju ailu) parasti novietota perpendikulāri galvenajam altārim un to ierobežo kolonnu rinda. Eja zināmā mērā atbilst latīņu krusta vertikālajai daļai, un gar to paralēli altārim novietoti draudzei domāti soli. Dažreiz eja atduras pret transeptu, bet ir arī gadījumi, kad tā turpinās apkārt apsīdei, kā tas ir vairākās senajās katedrālēs.
Latvijas baznīcās šāda eja atbilst dievnamiem, kas attiecas uz Rietumu kristietības tradicionālajām konfesijām - katoļticību un luterticību, proti, gadījumiem, kad draudze dievkalpojuma laikā sēž. Pareizticīgajos dievnamos Latvijā baznīcas ejas nav.

1. attēlā - centrālā eja sv.Gudulas un sv.Miķeļa katedrālē Briselē ar kanceli; būve sākta XIIIgs., pabeigta 1519.g.
2. attēlā - centrālā eja Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilikā, 1780.g., Latgale.

Baznīcas lievenis, nartekss (нартекс, паперть, narthex)

- dievnama priekštelpa vai vistuvākā ieejai vieta baznīcā, dažkārt paredzēta cilvēkiem, kuriem nav tiesību ieiet lūgšanu zālē, piemēram, ubagiem. Nartekss parasti izvietots baznīcas joma rietumu daļā - pretī altārim. Dažkārt tiek atdalīts no joma ar ekrānu vai režģi. Tāpat blakus narteksam pirms ieejas jomā varēja atrasties arī kristīšanas telpa, kurā pulcēties bērnu vecākiem pirms sakramenta. Austrumu kristietībā tā ir arī grēku nožēlošanas un dāvanu lūgšanas (dalīšanas) vieta.
Usmas baznīcas nartekss ir divdaļīgs ar noapaļotām koka durvīm starp ārējo un iekšējo daļu. Tas bija saistīts ar to, ka koka provinces baznīca (Rendā) ziemā bez šādas papildus telpas būtu pārāk auksta, turklāt iekšēja narteksa daļā atradās ģērbistaba kāzinieku un kristībnieku vajadzībām.

1. attēlā - Svētā Glābēja baznīcas Stambulā plāns ar ārējo narteku.
2. attēlā - baznīcas lievenis Usmas baznīcā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Baznīckalns (церковная гора, Church Hill)

- elkdievības laikmeta kulta rituālu norises vieta uz paugstinājuma, kalna vai uzkalna, saukta arī par svētkalnu. Vēlāk uzkalnos dažādos līmeņos tika būvētas baznīcas, klosteri un pat garīgās skolas un patversmes. Dažviet nosaukumi arī nedaudz mainījušies.
Pēc kristietības ienākšanas Baltijā dievnamus bieži būvēja baznīckalnos, turpat izvietojot arī kapsētas. Šādu baznīckalnu Latvijā ir diezgan daudz, viens no ievērojamākiem atrodas Daugavpilī 18. novembra ielā, un tur līdzās izvietoti četru konfesiju dievnami. Plaši pazīstams arī Turaidas baznīckalns Siguldā ar Turaidas Rozes piemiņas vietu, kur savu kāzu dienā bieži ierodas jaunlaulātie. Turklāt baznīca, kas atrodas uz šī baznīckalna, ir viena no vecākajiem koka dievnamiem Latvijā.

1. attēlā - baznīca Nonberga kalnā, Zalcburgā, Austrija.
2. attēlā - Turaidas baznīca kalnā, 1751.g., Turaidas muzejrezervāts.

Baznīcu nakts (Ночь церквей, night at the churches)

- Baznīcu nakts ideja līdz Latvijai ir atceļojusi no Austrijas un Čehijas. Pirms 10 gadiem Baznīcu nakts aizsākās Austrijā kā Kristīgās baznīcas konfesiju un draudžu kopīgi rīkots ekumēnisks notikums. Drīz pēc tam pasākums notika arī Čehijā un Slovākijā. Būtībā tas ir mēģinājums piesaistīt pret reliģiju visumā vienaldzīgo Rietumeiropas iedzīvotāju daļu ja ne pašai kristietībai, tad vismaz apziņai par baznīcas vietu mūsu kultūras telpā. Kopš 2012. gada Baznīcu nakts notiek arī Tartu, Igaunijā.
Rīgā Baznīcu nakti organizē starpkonfesionāla domubiedru grupa – nodibinājums "Fonds Baznīcu nakts". Pasākuma ieceri atbalsta Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. Tas ir pirmreizējs kultūras notikums, kad 6.jūnija naktī aptuveni 30 Rīgas baznīcas "aicina ikvienu interesentu doties ceļā un atklāt kultūras un garīgās vērtības, ko gadsimtiem glabā Rīgas dievnami". Jāpiebilst , ka pēdējos gados vairākas Rīgas baznīcas īpaši nodarbojas ar izglītojošās funkcijas veikšanu.

1. attēlā - paziņojums par baznīcu nakts pasākumiem 2014.g Hamburgā.
2. attēlā - paziņojums par pasākumu 2014.gada jūnijā pie Rīgas Doma ārsienas.

Baznīcvalsts (церковное государство, ecclesiastical state)

- dažkārt saukta par teokrātiju. Valsts, kuras pavēlnieki uzskata, ka tos vada Dieva griba, pārvalde balstīta uz reliģiskiem likumiem, ierēdņi un valsts galva ir dažādu rangu mācītāji. Apgaismības rezultātā Rietumeiropā šāda valsts forma izzuda gandrīz pilnīgi. Mūsdienu teokrātijas ir Vatikāns, Saūda Arābija un Irāna. Viduslaikos visilgāk pastāvēja valsts, ko sauca par Svētās Romas (vācu tautu) impēriju, kura pēc būtības bija diezgan tuva teokrātijai, jo tās vienotību noteica katoļticība. Šī visai nosacītā impērija pēc būtības bija senās Kārļa Lielā 800.gadā izveidotās Karolingu impērijas austrumu daļa (radusies pēc 843.gada notikušās sadalīšanas, kad no Rietumu daļas izveidojās mūsdienu Francija). Impērija tiecās uzņemties Senās Romas impērijas lomu Eiropas dzīvē, bet ar visai nosacītām sekām. Austrumu daļa eksistēja dažādās formās līdz pat 1806.gadam, kad tās atliekas oficiāli likvidēja Napoleons. Valsts teritorija nosacīti stiepās no Oderas upes Ziemeļos līdz pat Vidusjūras krastiem, un tās imperatoru vēlēja šaurs pārsvarā vācu valdnieku loks, kaut starp tiem bijis arī Čehijas karalis Kārlis IV un Spānijas karalis Kārlis V. Impēriju vienoja katoļticība un sadarbība ar Svēto krēslu. Pēc tam, kad Reformācijas gaitā Vācijas valstis sašķēlās atbilstoši to valdnieku ticībai, no Impērijas atkrita luterticīgās zemes. Vēlāk, pēc Vestfālenes 1648.gada miera līguma atlikušajā katoļticīgajā daļā dominēja Habsburgu monarhija.
Latvijas teritorijā kopš 12. gs beigām pakāpeniski pastāvējušas vairākas baznīcvalstis, sākumā – Livonijas bīskapija (dibinājis bīskaps Meinhards 1186. gadā kā Brēmenes pakļautībā esošo kristīto lībiešu valsti), vēlāk – kopš 1255. gada - pārtapusi par Rīgas arhibīskapiju; atjaunota kā Livonijas bīskapija 1586. gadā.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Svētās Romas vācu tautu impērijas imperators Maksimiliāns I", Mākslas vēstures muzejs, Vīne
2. attēlā - Livonijas bīskapijas Kokneses pils (1209.g) drupas.

Bābeles tornis (Вавилонская башня, Tower of Babel)

- izplatīts klasiskās mākslas sižets, kur attēlota Vecās Derības leģenda par cilvēku vēlmi uzcelt torni līdz debesīm. Šīs aplamās tieksmes rezultātā Dievs esot radījis valodu bagātību, kas pasākuma iespējas izjauca. Bībele to skaidro ar Dieva vēlēšanos apkarot cilvēka lepnības garu. Te daudzvalodība tiek uztverta kā sodība un cilvēku kontaktus apgrūtinošais šķērslis. Tēma ir vilinājusi ne tikai gleznotājus Renesanses laikmetā, bet arī mūsdienu kinorežisorus. Tā, 2006.gadā Kannās ar panākumiem izrādīta Alehandro Gonsales Injaritu filma "Bābele".
Latviešu tradīcijā ar jēdzienu "Bābele" tiek izprasta kņada, troksnis, vairāku cilvēku runāšana reizē pat vienā valodā, bet otrā neklausoties. Ir pat teiciens "Kā Bābelē". Toties mūsu kaimiņu (un valodas grupas brāļu lietuviešu) māksliniece Jurāte attēlo savu Bābeles vīziju - ne tikai nav uzcēluši, bet arī paši izklīduši. Gandrīz vai neuzceltā komunisma alegorija.

1. attēlā - Pīters Brēgels Vecākais "Bābeles tornis", 1563.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne
2. attēlā - Mikolaitīte Jurāte „Cits tornis”, 2007.g.

Bāka (маяк, lighthouse)

- ir celtne, kas bija domāta kā vadugunis jūrniekiem jau sākot ar senatni, kad vēl pat nav bijušas skaidri iezīmētas ostas, palīdzot izvairīties no zemūdens klintīm, iezīmējot drošāku kuģošanu. Sākotnēji ugunis, kas palīdzēja jūrniekiem orientēties, izvietoja uz platformām, kuras, savukārt, iekārtoja uz pauguriem vai klintīm krasta tuvumā. Antīkajā pasaulē ar bāku iezīmēja arī vietu, kur kuģim jāiebrauc ostā. Viena no antīkās pasaules bākām - Farosa pie Aleksandrijas -pat tika uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, kura diemžēl zemestrīces rezultātā vēlāk sabruka. Bāku svarīguma dēļ tās tika attēlotas pat kaltajās monētās un mozaīkās, turklāt monētas ar Ostijas bāku Romas tuvumā ir pat saglabājušās. Moderno bāku ēra aizsākās XVIII gadsimta beigās un bija saistīta ar ceļojumiem pāri Atlantijas okeānam, jo tagad bākas sāka kalpot kā zināms kuģu maršruts, jo, pateicoties tehnikas sasniegumiem, bākas kļuva iespējams novietot uz jūrā esošajām platformām, tāpat atzīmējot kuģošanai bīstamās vietas.
Latvijas piekrastē, kā jau valstij ar ļoti garu jūras robežu un senām kuģošanas tradīcijām - gan Kurzemē, gan Vidzemē - saglabājušās pietiekami daudzas bākas, kuras tiek iekļautas pat tūrisma maršrutos. Miķeļtornī atrodas augstākā bāka Baltijā - Miķeļbāka, bet Kolkasraga bāka atzīmē divu jūru satikšanās vietu. Attiecībā uz Vidzemes bākām pastāv arī leģendas par kādu baronu, kurš, izlikdams maldu ugunis naktīs uz pagaidu bākas - platformas, izraisījis kuģu avarēšanu, lai vēlāk tos varētu aplaupīt.

1. attēlā - slavenās Aleksandrijas bākas Farosā 2006. gada grafiskā rekonstrukcija.
2. attēlā - Dekoratīvā bāka pie Rīgas brīvostas pārvaldes Kronvalda parkā.

Bāze (основание, база, base)

- kolonnas vai pilastra arhitektoniski veidotā apakšdaļa (pēda). Šai apakšdaļai ir gan stabilitāti nodrošinošā, gan dekoratīvā funkcija. Bāze mēdz būt gan taisnstūra, gan apaļa. Dažādos mākslas stilos bāze ir pagarināta un pat grūti pateikt, kurā vietā tā pārvēršas par kolonnas stāvu. Tāpat ir bāzes, kuras atgādina mitoloģiska dzīvnieka ķetnas vai ķermeņa daļu.
Latvijas dievnamos un sabiedriskajās celtnēs kolonnu un pilastru bāzes parādās reizē ar klasicisma un baroka stiliem, bet Rietumu pasaules izšķēdrību formās neiegūst, parasti tās ir veidotas stabilitātei nevis košumam; dziļā rieva starp augšējo un apakšējo bāzes gredzenu un papildus bloku stirpinājums ar mūrējumu veido koka kolonnas apakšdaļu.

1. attēlā - lauva, kas kalpo par marmora kolonnas bāzi pie ieejas Bergamo baznīcā, Ziemeļitālija.
2. attēlā - kolonnas bāze pie ieejas Jēzus baznīcā Rīgā, Elijas ielā 18, atjaunota XIX gs. sākumā.

Beletāža (бельэтаж, piano nobile; gallery)

- lielas dzīvojamās ēkas galvenais un krāšņākais dekorēts stāvs, parasti otrais, kura griesti ir nedaudz augstāki nekā citiem, kopš Renesanses tiek izvietots virs apakšstāva, kur atradās palīgtelpas un kalpotāju apdzīvotas istabas; teātros – pirmais balkons virs partera.
Rīgas moderna celtnēs labi izceļas uz rustikotā apakšstāva fona. Tāpat beletāžas redzamas arī lauku muižu dzīvojamo ēku un piļu arhitektūrā, kad atsākas aizraušanās ar historicisma stila būvniecību un kombinēto plēsto laukakmeņu un ķieģeļu izmantošanu.

1. attēlā - ziemeļu moderna ēka ar izteiktu beletāžu Helsinkos.
2. attēlā - Kropotkina neogotiskā Jaunā pils Siguldā ar beletāžu un skatu torni, 1881.g. Būvmeistars Jānis Meņģelis no Cēsīm.

Belveders (бельведер, pinnacle, belvedere)

- tornītis, ēkas virsbūve; dārza celtne ar kupolu un galeriju; dažreiz arī arhitektūras ansambļa nosaukums, kad viena no parka ansambļa celtnēm izvietota pretēji otrai uz paaugstinājuma. Vatikāna Belvederā atrodas slavenā Apolona statuja ar attiecīgo nosaukumu – Belvederas Apolons.
Rīgā ir tikai dažas mājas ar belvederu un tās visas ir būvētas gadsimtu mijā. Visi belvederi izskatās apmēram vienādi. Tie ir stūra apaļie torņi ar vairākiem ovāliem vertikāliem logiem un režģa apjoztu skata laukumu uz jumta.

1. attēlā - belveders Katalonijas parkā, Barselona.
2. attēlā - restaurējamā māja ar stūra apaļo belvederu, Kalnciema ielā 2a Rīgā.

Benjamiņu nams (дом Беньяминов, Benjamins House)

- māja, par kuras nosaukumu pastāv zināmas domstarpības, jo senākajos arhitektūras izdevumos tā figurēja kā "Pfāba nams", proti, vācu lieltirgotāju Pfābu ģimenes ligzda, ko uzcēla visai drīz pēc Vecrīgas mūru nojaukšanas. Pastāv vēl kāda, no kultūras entuziastu rindām radusies versija - māju it kā esot uzdāvinājis savai mīļākajai kāds no krievu lielkņaziem (vai pat toreizējais imperators, kas gan skan visai nepārliecinoši).
viena no greznākajām dzīvojamām ēkām Rīgas bulvāros, kas veidota Florences renesanses formās 1876.gadā pēc vācu arhitekta projekta. Ēkai piekļaujas terase ar galeriju no kolonnām, kuras augšdaļā apvienotas. 1. Republikas laikā māja piederēja populārā žurnāla "Atpūta" un laikraksta "Jaunākās ziņas" izdevēju Benjamiņu pārim. Padomju laikā ēkā atradās Latvijas Rakstnieku savienība un dažu laikrakstu redakcijas.

1. attēlā - Benjaminu nama fasāde Rīgā, Kr.Barona ielā.
2. attēlā - Benjaminu nama terase, skats no Alfrēda Kalniņa ielas.

Bēgšana uz Ēģipti (Бегство в Египет, Flight into Egypt)

- reliģisks sižets, kas attēlo Jaunās Derības stāstu par to, kā Svētā ģimene ar mazuli Jēzu uz ēzeļa dodas prom no dzimtenes, jo Dieva atsūtītais eņģelis viņus brīdinājis par Hēroda (Jūdejas valdnieka) nodomu apkaut jaundzimušos zēnus sakarā ar pravietojumu. Sižetam pievērsusies virkne slaveno mākslinieku kopš Renesanses, jo tas deva iespēju attēlot ne tikai pašas sakrālās figūras, bet arī dabu un dzīvniekus.
Arī daži mākslinieki, kas cēlušies no Baltijas, tai skaitā vācbaltieši, attēlojuši šo sižetu sentimentālisma garā, kas vācu gleznotāju vidū bija joprojām populārs XIX gadsimta pirmajā pusē. Viens no šiem paraugiem glabājas Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja kolekcijā.

1. attēlā - Džoto Bondone "Bēgšana uz Ēģipti", 1306.g. Kapella Padovā, Itālija.
2. attēlā - Aleksandrs Heibels (Rīgas vācietis) "Svētā ģimene ceļā uz Ēģipti", 1846.g. LNMM kolekcija.

Bērnu literatūra (Детская литература, Children's literature)

- bērnu (un arī jaunatnes) literatūras jēdzienā ietilpst stāsti, grāmatas, žurnāli, dzeja, dziesmu teksti - viss, kas izraisa attiecīgās auditorijas interesi, un patlaban var pieņemt, ka bērnu literatūra ir kaut kāds īpašs žanrs. Tomēr šis apzīmējums kā tāds radies stipri vēlāk. Katrā ziņā pirms grāmatu drukāšanas laikmeta par tās eksistenci nav iespējams runāt. Arī vēlāk daudz kas no tā, ko mēs tagad pieskaitām "bērnu literatūrai", sākotnēji bija domāts pieaugušajiem un vēlāk adaptēts bērnu auditorijai - pārsvarā papildināts ar morālu un reliģisku pieskaņu, tieši audzināšanas mērķiem domātu. Starp tām bija arī vairākas slavenas XVII-XVIII gadsimta autoru grāmatas (Robinsona Kruzo piedzīvojumi, Gulivera ceļojumi), kuras līdz bērniem nonāca nedaudz "uzlabotajā un šķīstākajā" veidā. Par bērnu literatūras "zelta laikmetu" uzskata XIX gadsimtu un XX gadsimta pirmo pusi, kad virkne ļoti talantīgu rakstnieku Eiropā un ASV rada klasisko bērnu literatūru, turklāt starp viņiem ir arī pārsvarā pieaugušajiem rakstošie un pat klasiķi (Dikenss, Tolstojs, Vailds, Stīvensons, Tvens, Londons). Dabiski, bērnu literatūrā ietilpst arī bezgalīgie pasaku krājumi. Savukārt, dažas pasaulslavenās un nevīstošās grāmatas ("Trīs musketieri", "Grāfs Montekristo","Kapteiņa Granta bērni", "Noslēpumu sala", "Trīs vīri laivā") vienkārši pārceļo uz bērnu (drīzāk jauniešu) auditoriju. Bērnu literatūra (un kopīga grāmatu lasīšana) kļūst par mājas izglītošanas būtisku sastāvdaļu.
Latvijā visai ilgi savas oriģinālās bērnu literatūras nav, tiek tulkoti daži krievu un vācu valodā tapušie darbi, arī ar moralizējošu pieskaņu, tādi, kā slavenie Makša un Morica piedzīvojumi, kur nepaklausīgie puikas beigās saņem pelnīto sodu. Oriģinālo darbu pirmajiem paraugiem piemīt bērnības atmiņu stils - Birznieka Upīša "Pastariņa dienasgrāmatas" triloģija, Viļa Plūdoņa "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas", Jāņa Akurātera "Kalpa zēna vasara". Par pirmo tieši bērniem domātu literāro darbu var uzskatīt Annas Brigaderes pasaku "Sprīdītis". Īstais uzplaukums bērnu literatūrā latviešu valodā sākas pēc II Pasaules kara, kad virkne talantīgu autoru meklē iespēju izvairīties no politiskas cenzūras un "rakstīt bērniem" vai tulkot populāro ārzemju rakstnieku bērnu autorus - A.Lindgreni, A.Milnu, T.Jansoni. Latviski tika izdota bērnu klasikas sērija "Sprīdīša bibliotēka", kas kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu. Pēc Neatkarības atjaunošanas bērnu literatūra Latvijā piedzīvo jaunu uzplaukumu. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir Bērnu literatūras centrs un ik gadu tiek pasniegta Jāņa Baltvilka balva Bērnu literatūrā.

1. attēlā - Smith, Jessie Willcox "ilustrētas pasaku grāmatas vāks", XIX gadsimta vidus.
2. attēlā - Ernesta Birznieka-Upīša "Pastariņa dienasgrāmatas" mūsdienu izdevuma (Zvaigne ABC) vāks.

Bērtuļa nakts (Варфоломеевская ночь, St.Bartholomew’s Day Massacre)

- protestantu (hugenotu) masu slepkavības Parīzē naktī uz 1572.gada 24. augustu (sv. Bētuļa diena), ko organizēja katoļu partijas vadoņi ar toreizējā Francijas karaļa Kārļa IX negribīgu piekrišanu. Katoļi, lai labāk atpazītu viens otru, stiprināja pie bruņucepurēm baltus krustus. Šis briesmīgais notikums izraisījis visai atšķirīgu reakciju tā laika Eiropā (Romas pāvests licis izkalt medaļu par godu ķeceru apkaušanai, bet protestantu Anglija un Holande ietērpās sērās). Vēlāk notikums kalpojis par sižetu vairākiem māksliniekiem gan literatūrā (A.Dimā romānā "Karaliene Margo", H.Manna romānā "Karaļa Henrija IV jaunība"), gan kinematogrāfijā.
Šis baltais krusts redzams pazīstamā latviešu (vai baltvācu) izcelsmes gleznotāja K. Hūna gleznā “Bērtuļa nakts priekšvakarā”, kad katolis to stiprina pie savas bruņucepures. Par to, ka gleznas varonis ir katolis, var spriest pēc viņa greznā krāsainā tērpa ar mežģīnēm (protestanti parasti ģērbās tumšās drēbēs bez dekoratīvas apdares).

1. attēlā - Fransuā Dibuā "Bērtuļdienas slepkavības", 1572.-1584.g. (autors - Amjenā dzimis hugenots).
2. attēlā - Kārlis Hūns "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (1868), LNMM.

Bibliotēka (библиотека, library)

- tradicionālajā izpratnē – grāmatu un citu informācijas avotu kolekcija, kā arī telpas un personāls, kas apkalpo lasītāju; šaurākā izpratnē – privātā grāmatu kolekcija, kurai ir īpašnieks. Pirmās publiskās bibliotēkas vairāk līdzinājās rokrakstu arhīviem un bija jau Divupē un vēlāk Senajā Ēģiptē, bet īpaši uzplauka helēnistiskajā pasaulē (Aleksandrijas bibliotēka).
Viena no senākajām bibliotēkām Latvijā, Rīgas Centrālā bibliotēka, dibināta 1906.gadā, izmantojot Rīgas Rāts ziedojumu. Sākumā atradās privātajā dzīvoklī, un grāmatu krājumā bija nepilni 3 tūkstoši sējumu. Latvijas Valsts bibliotēka dibināta 1919.gadā ar valdības lēmumu un atradās Jaunielā 26 Vecrīgā. Savukārt, Misiņa bibliotēka bija vecākā un pilnīgākā tieši latviešu literatūras krātuve, un tās dibinātājs ir izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862-1945).

1. attēlā - ieeja senākajā Parīzes bibliotēkā, kas atrodas bijušā hercogu hoteļa telpās.
2. attēlā - bijušās Misiņa bibliotēkas telpas Rīgā, Skolas ielā 25, 1899.g., arhitekts K. Pēkšēns.

Biedrība (общество, товарищество, voluntary association, union)

- cilvēku brīvprātīgi izveidota plašāka vai šaurāka grupa, ko vieno noturīgas attiecības, darbošanās, intereses, reliģiskie vai politiskie ticējumi, piederība kādai kārtai vai etniskajām saknēm, pat gaume. Kopš senatnes pazīstamas literātu, gleznotāju un mākslas cienītāju biedrības. Sīkākas biedrības sauc arī par pulciņiem. Biedrībā cilvēku uzskatu vienotībai nav jābūt tik stingrai kā brālībā. Mūsdienu biedrību jēdziens paplašināts arī ar biznesa aspektu - "biedrība ar ierobežotu atbildību". Pēdējā laikā tradicionālajām biedrībām pievienojušās arī eksotiskās - jogas cienītāju, ekologu un pat vēsturisko cīņu atdzimšanas biedrības. Biedrību daudzveidība liecina par nevalstisko organizāciju lomas pieaugumu mūsdienu sabiedrībā. Visai interesants biedrību darbības rezultāts ir piemineklis, ko par saviem līdzekļiem uzstādījuši Pasta baložu biedrības locekļi. Tas ir veltīts drosmīgajiem putniem, kuri Pirmā pasaules kara laikā nodrošinājuši sakarus franču armijai.
Vissenākā biedrība Latvijā ir Rīgas Latviešu biedrība. 1868. gadā latviešu inteliģences pārstāvju, uzņēmēju un tirgoņu dibinātā organizācija, kas aktīvi darbojusies līdz 1940. gadam (atjaunota 1989. gadā). Starp tās dibinātājiem bija ierēdnis B.Dīriķis, fabrikants R. Tomsons un pirmais profesionālais latviešu arhitekts J.F. Baumanis, arī pašreizējās ēkas projekta autors. Ēkas fasādi rotā J. Rozentāla gleznojums. Neoklasicisma stilā celtais piecstāvu nams, kura ieeju grezno pulēta sarkanā granīta kolonnas ar joniskiem kapiteļiem, tam piemīt arī tipisks jūgendstila elements - dekoratīvs panno, ko sarežģīta krāsaina cementa un mozaīkas ielikuma tehnikā veidojis J.Rozentāls. Alegoriski rādīti Skaistums, Spēks un Gudrība, kā arī Māksla, Zinātne, Rūpniecība un Lauksaimniecība. Biedrība visā savas pastāvēšanas laikā rīko ar tautas tradīcijām saistītus sabiedriskus pasākumus, atbalsta tautas kolektīvu darbību un nevairās arī no saimnieciskām aktivitātēm, jo lielas ēkas uzturēšanai pilsētas centrā ir nepieciešami ievērojami līdzekļi.

1. attēlā - "Baložiem ceļotājiem, kas krituši karā", 1936.g., Lilles citadele, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - Rīgas Latviešu biedrības ēka, arhitekts J.F.Baumanis, būvēts 1869.g, atjaunots 1910.g.

Bikšu lentes ordenis (Орден Подвязки, Order of the Garter)

- senākais bruņniecības ordenis viduslaiku Anglijā. Nodibinājis Eduards III XIV gadsimta vidū kā vienu no augstākajiem apbalvojumiem un atskaņām no karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku laikmeta. Ar ordeņa rašanos saistītas vairākas leģendas. Viena no populārākajām vieno karali Eduardu III un vai nu grāfieni Solsberiju, vai nu Eduarda nākamo vedeklu visai amizantajā situācijā, kad dāmai balles laikā noslīdēja zeķu saite (toreiz jau zeķturi nav bijuši izgudroti), bet galantais karalis to pacēla un atdeva ar vārdiem: "Kauns tam, kas te saskatīs ko ļaunu". Pats par sevi saprotams, ka izglītotais karalis to pateica latīņu valodā, un šī frāze vēlāk kļuvusi par ordeņa devīzi. Citas versijas nav tik romantiskas. Ordenī ietilpsts vesels elementu komplekts, un tas attēlots arī atsevišķi.
Ordeņa locekļu (bruņinieku) un ar ordeni apbalvoto personu loks ir visai šaurs. Tajā ietilpst pats monarhs, Velsas princis, ne vairāk kā 24 īstenie locekļi un daži papildus (āršatata) locekļi. Starp ordeņa locekļiem var būt arī sievietes (Dāmas), turklāt šo ordeni monarhs ir tiesīgs piešķirt pats, bez vienošanās ar premjerministru un valdību. Tā ir viena no nedaudzajām karaliskajām privilēģijām, ko izdevies paturēt Anglijas valdniekiem.

1. attēlā - Bikšu lentas ordeņa kavaliera goda zīmju komplekts (piederējis kādam Saksen-Koburgu-Gota nama loceklim).
2. attēlā - Bikšu lentas ordeņa kavalieris, Lankasteras hecogs Henrijs, apm.1440.-1450.g.

Biktssols (исповедальня, confessional)

- sols vai krēsls dievnamā grēksūdzes vajadzībām katoļu baznīcā. Parasti tiek noformēts tādā veidā, lai grēksūdzi dzirdētu tikai mācītājs un tādējādi var izskatīties kā neliela kabīne ar restoru lodziņu. Greznākajās baznīcās arī biktssols parasti ir mākslas priekšmets, turklāt tā konstrukcija Viduslaikos patiesi nodrošināja grēksūdzēja anonimitāti. Literatūrā un tēlotājā mākslā (pēdējos gados vēsturiskajos seriālos) biktssola režģis tiek apspēlēts kā nedroša robeža starp priesteri un grēcinieku.
Mūsdienu katoļu baznīcās Latvijā, tāpat kā daudz kur citur Rietumeiropā, biktssols ir vienkāšots, dažkārt tam piesprausts paziņojums, kādā valodā iespējams izsūdzēt grēkus. Parasti tās ir latviešu, poļu, krievu un vācu - vismaz Rīgā. Vienkāršie krēsli gar sienu grēkus izsūdzēt gribošajiem gan ir tikai dažās baznīcās, biežāk tā ir "dzīvā rinda".

1. attēlā - barokāls biktssols Briseles katedrālē (koks).
2. attēlā - mūsdienu biktssols Rīgas Visu Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā.

Biķeris (чаша, Holy Chalice)

- dzeramais kauss, parasti metāla, ko kristīgajā tradīcijā izmanto dievkalpojumā, atceroties Svēto vakarēdienu, asociētu ar vīnu kā Kristus asinīm. Vārdu izmanto tēlaini, visizplatītākais ir teiciens “Lai šis biķeris man iet secen” (да минует меня чаша сия). Biķeri mēdz būt arī svinīgi galda piederumi vai kādas apvienības simbols, tad tie saukti par pokāliem. Biķeru darināšana un izrotāšana ir prasmīgu juvelieru darbs, kas pazīstams kopš senatnes. Vairāki Renesanses tēlnieki, strādādami kā zeltkaļi, arī labprāt veidojuši biķerus no cēlmetāliem garīgiem un laicīgiem valdniekiem. Biķera jēdzienu saista arī ar Svēto Grālu, un katoļu baznīca uzskata, ka Svētais Biķeris joprojām esot atrodams. Arī viens no populārāko Džoanas Roulingas grāmatu par Hariju Poteru nosaukumiem - "Harijs Poters un Uguns Biķeris" satur šo vārdu.
Vairāki smalko biķeru paraugi (sākot ar XVIII gs. juvelieru, pārsvarā vācu un krievu izcelsmes darināti no sudraba ar apzeltījumu) aplūkojami Latvijas muzejos. Saprotams, ka senākie un īstenie biķeri tikuši pārkausēti Reformācijas laikmetā, jo luterticība Eiharistijas sakramentu neatzina. 1907.gadā "Imantas" apgādā iznāca pirmais Edvarta Virzas dzejoļu krājums "Biķeris", kuram gan nebija lemts gūt kādu atbalstu. Tieši otrādi, "labāko aprindu" kritika šo krājumu ar erotikas pieskaņu novērtēja kā "zemisku, netiklu un nešķīstu". Autoram nācies izdzert "rūgto biķeri". Viena no pēdējām Latvijā pazīstamās krieviski rakstošās autores Marinas Kosteņeckas grāmatām nosaukta “Šis biķeris man neies secen”, kurā ir daudz autores pašapziņas un rūgtuma.

1. attēlā - biķeris no Antiohijas, VI gs. pirmā puse, sudrabs ar apkalumu, Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - biķeris starp paplāti un alus krūzi, apzeltīts sudrabs, XIX gs. vidus, muzeja Rīgas Birža kolekcija.

Birģermeistars (бургомистр, burgomaster, mayor)

- pilsētas galva, mērs, pārsvarā viduslaiku centrālās un ziemeļu Eiropas valstīs, kā arī Itālijas ziemeļos. Arī rāts vēlēts pilsētnieku vecākais (maģistrāta vecākais), izpildvaras vadītājs pilsētas līmenī. Ļoti svarīga persona - it īpaši laikos, kad "trešā kārta" vai buržuāzija sāk ieņemt vadošu lomu sabiedrības dzīvē. Birģermeistaru loma bija it īpaši augsta pilsētu - valstu vai "brīvpilsētu" gadījumā. Vārda izcelšanās ģermāniska (no vārda burg - pilsēta). Bergamo pilsētas galvas tērps ar kažokādas apdari liecina par viņa turīgumu, bet salocītā papīra lapa, iespējams, satur ziņojumu Venēcijas senātam, jo Bergamo ietilpa Venēcijas valdījumos Zemeļitālijā.
Rīgas pilsētas pēdējais galva pirms 1917.g. revolūcijas bija Džordžs Ārmisteds, anglis pēc izcelšanās, kuram 2006. gada rudenī pie Nacionālās operas uzlikts piemineklis par privātiem līdzekļiem. Ar Armisteda vārdu saistīti ievērojami uzlabojumi Rīgas iedzīvotāju dzīves kvalitātē (gāzes un vēlāk arī elektrības apgaismojums, tramvajs, skolu, pilsētas slimnīcas, muzeju un ceļu aktīva celtniecība). Viņa pārvaldes laikā uzcēla ūdenssūkņu staciju, attīstīja ūdensvadu tīklu un pat nodibināja Rīgas Zooloģisko dārzu. Viņš darbojies Rīgas mēra amatā no 1901. gada.

1. attēlā - Bartolomejs Bruins Vecākais "Birģermeistars Arnold fon Brauvailers", 1535.g., Vallrafa-Riharca Muzejs, Ķelne.
2. attēlā - piemineklis Džordžam Armistedam, uzstādīts par uzņēmēja J.Gomberga līdzekļiem 2006.g.

Birojs (mēbele), sekretārs (Бюро (мебель), desk, bureau)

- ir sadzīves apmēbelējuma priekšmets, kas pārsvarā domāts rakstīšanai un rakstāmpiederumu uzglabāšanai, turklāt tas vienlaikus var kalpot arī kā greznuma priekšmets. Birojs parasti satur gan galda virsmu (uz kuras mūsdienās novieto datoru, kas pakāpeniski nomainījis rakstāmmašīnas un agrākos rakstīšanai domātos komplektus, ieskaitot tintnīcas un spalvu komplektus), gan arī dažāda veida atvilknes, tai skaitā "slepenās" - līdz ar to arī biroja otrais nosaukums, ar noslēpumu glabāšanu (sekretu) iespēju. Pirmais birojs "ar noslēpumu" izgatavots 1730.gadā, un tolaik tika klasificēts kā "dāmu mēbele", būdams skapītis vēstuļu papīram ar atklapējamo dēli šo vēstuļu rakstīšanai. Biroja kā mēbles rašanos var saistīt ar salonu un Apgaismības raksturu, kad smalkais tonis izvirza prasības pēc daiļā un garīgā apvienošanas. Biroju darināšana kļūst par izcilo mēbeļmeistaru specializāciju, birojus sāk darināt valdošajā stilā, dekorējot ar intarsijām un inkrustācijām, grebtiem elementiem un dažāda veida ornamentiem. Parīzē glabājas karaļa Ludviķa XV sekretārs, kurš izmaksāja pasūtītājam milzīgu summu, tā korpuss bija veidots no retu koku koksnes, bruņurupuču bruņu, smalku sudraba un apzeltītās bronzas kalumu klāts, turklāt aprīkots ar sarežģītu slēdzeņu sistēmu. Daudzveidīgie slēdži un atvilknītes dod meistariem iespēju apliecināt savas - un klientu - fantāzijas, rosinot rakstniekus, it īpaši kriminālstāstu autorus pievērsties birojiem kā noslēpumu glabātājiem.
Saprotams, ka Latvijas teritorijā biroji- sekretāri varēja parādīties tikai glaunajās muižās un pilīs tāpat ne agrāk, kā XVIII gadsimta beigās, bet to lielākā daļa aizgāja bojā revolūcijās, dumpjos un karos, kā arī vienkārši cietušas laika zoba un restauratoru trūkuma dēļ. Tomēr daži jauki paraugi ir saglabājušies, un starp tiem ir arī nezināmā meistara darināts birojs, kas kādreiz piederējis slavenā Kuldīgas čellista Kārļa Davidova ģimenei.

1. attēlā - XVIII gs. sekretārs, Raiss-Engelhorna muzejs, Mannhaima, Vācija.
2. attēlā - birojs no Kuldīgas pilsētas muzeja, XIX gadsimta beigas, restaurēts XXI gs. sākumā.

Birokrātija (бюрократия, bureaucracy) franču: bureau un grieķu: κράτος

- ierēdņu īstenotās pārvaldes sistēma, vara, kas balstās uz iespējām piekļūt svarīgai informācijai un naudas plūsmām valstī un reizē ir valsts pastāvēšanas nepieciešamais komponents, ar kura funkcionēšanu pieņemts būt neapmierinātiem. “Gigantisks mehānisms, ko vada sīki cilvēki”. Starp birokrātiem var būt gan ministri, gan sīki klerki. Būtisks birokrāta darbs kopš sendienām ir saistīts ar nodokļu iekasēšanu. Tēlotajā mākslā birokrāti parādās gan parādes portretos, gan literatūrā, gan kalpo par apcelšanas objektu pantiņos un karikatūrās - par spīti tam, ka bez birokrātijas mūsdienu sabiedrības funkcionēšana nav iespējama. Līdz ar to slaveno birokrātu - valstsvīru tēli veido daļu no cilvēces kultūras mantojuma, bet dehumanizācija, kas pavada birokratizāciju, aprakstīta rakstnieka Franca Kafkas slavenajā "Procesā".
Mūsdienu Latvijas (un arī citu ES valstu) problēmas būtība ir tā, ka ierēdņu skaits strauji aug, bet to funkcijas sabiedrības vairākumam nav skaidras. Turklāt mūsu birokrātijai piemīt dabiskā tieksme nepārtraukti radīt jaunus amatus, kuru lietderīgums bieži vien ir apšaubāms un saistīts ar partiju interesēm. Birokrātija kā izsmiekla objekts bieži parādās Gata Šļūkas karikatūrās un Lato Lapsas indīgajās publikācijās portālos.

1. attēlā - Kī Jungs "Studentu konkurss par birokrāta amata ieņemšanu Ķīnas impērijā", 1540.g.
2. attēlā - Pīters Brēgels Jaunākais "Nodokļu iekasēšana", 1640.g., Dienvidkarolīnas Mākslas muzejs, Losandželosa.

Birža (биржа, exchange)

- Iestāde, kur notiek valūtas operācijas, pērk un pārdod vērtspapīrus, veic tirdznieciskos darījumus; arī ēka, kur šie darījumi notiek. Jēdziens radies viduslaiku Lombardijā un iezīmēja tirdzniecības izcilo lomu pilsētu attīstībā, kad biržas līdzās rātsnamiem un ģildēm kļuva par pilsētu simboliem. Mūsdienās pilsētas Rietumeiropā to biržu ēkās, kam piemīt augsta māskslinieciskā vērtība un ir pietiekami plašas telpas, rīko modernās mākslas izstādes. Arī vecajā Parīzes biržas ēkā 2014.gada pavasarī notika šāda izstāde.
Rīgas biržas ēkas (arhitekts Felsko) celta laikā no 1852.-55. gadam Venēcijas palazzo stilā, laika gaitā mainot savas funkcijas, bet pēc pēdējās restaurācijas kļuvusi par Mākslas muzeju "Rīgas Birža". Muzejā eksponē skaistākos un vērtīgākos paraugus no Aizrobežu mākslas muzeja, kas pārtraucis savu darbību pēc ugunsgrēka Rīgas pilī. PSRS laikos bieži tika filmēta Rietumeiropas piļu lomās. 2013. gadā Rīgas birža saņēmusi muzeju īpašo balvu un turpina ar savām izcili noformētām izstādēm pulcināt skatītājus, turklāt organizējot tikšanās ar tiem.

1. attēlā - Parīzes vecā birža, kurā agrāk notika ar labību saistītie darījumi (1765.gads).
2. attēlā - Rīgas birža

Biste (бюст, bust)

- cilvēka krūšutēls (metālā, akmenī) apaļajā skulptūrā. Senos romiešus parasti atveidoja tieši ar marmora krūšutēlu palīdzību. Pateicoties romiešu bistēm, līdz mums nonākusi informācija par tās valstsvīru, filozofu, rakstnieku un senatoru ārieni. Šīs bistes veidoja pamatus reālistiskajam portretam.
Rīgas ielās senākās bistes ir mākslinieka J. Rozentāla biste blakus Mākslas akadēmijai un apgaismotāja Herdera biste pretī ieejai Doma baznīcā. Ļoti interesanta biste, kas veltīta mūsu dižajam režisoram Eduardam Smiļģim, atrodas viņa memoriālajā muzejā Pārdaugavā, bet izstāžu zāle "Arsenāls" Vecrīgā izlikusi apskatīšanai veselu virkni šāda tipa pieminekļu, kas veltīti mūsu māksliniekiem - gleznotājam Borisam Bērziņam, komponistei Lūcijai Garūtai u.c.

1. attēlā - Napoleona biste (XIX gs.) Parīzes pilsētas vēstures muzejā (Carnavalette).
2. attēlā - Burkards Dzenis "Jāņa Rozentāla biste", 1936.g., Rīga.

Bizantijas arhitektūra (архитектура Византии, Byzantine architecture)

- Bizantijas impērijas arhitektūra, kas turpināja Senās Romas tradīcijas stilistiski un tehnoloģiski, papildinot tās ar Austrumu tradīcijām un sakrālajās celtnēs izmantojot grieķu krusta plānojumu. Celtnes kļuva sarežģītākas, līdzās akmeņiem izmantoja mālus un ķieģeļus, koka grebumus aizvietoja ar krāšņām un košām mozaikām, alabastra aizvirtņi mīkstināja krītošo gaismu. Bizantijas arhitektūra spēcīgi ietekmēja Krievijas, citu pareizticīgo zemju un vairāku Itālijas pilsētu (Venēcijas, Padovas) sakrālo celtņu arhitektūru. Tā, Svētā Antonija bazilika Padovā, kura nedaudz atgādina slaveno Sv. Marka katedrāli Venēcijā, ar savām vairākām apsīdām un pussfēriskajiem kupoliem, ir visai tuvu Bizantijas arhitektūras kanonam.
Īstenā bizantiešu stilā celto dievnamu Latvijā nav, jo attiecīgajā laika posmā te valdīja Rietumeiropas celtniecības tradīciju stili - romāņu, vēlāk gotika. Toties mums ir vairākas krievu- bizantiešu stilā (vai, pareizāk sakot, neobizantiešu stilā) būvētās sakrālās ēkas, starp kurām atzīmējama Svētās Trijādības katedrāle (celta pēc viena no spilgtākajiem arhitektiem - modernistiem K. Pēkšēna projekta) Rīgā, Kr. Barona ielā. Vēl iespaidīgāka un visiem labi pazīstama ir eklektisma periodam raksturīgā neobizantiešu stilā būvētā Kristus Piedzimšanas katedrāle, kas kļuva par pirmo Rīgas Esplānādes laukumā uzbūvēto celtni. Katedrāles būvapjomu vainago pieci kupoli (sākotnēji bija ar zeltītām ribām un krustiem), bet dzelteno ķieģeļu sienas ieklātas ar horizontālām sarkanbrūnu plāksnīšu joslām. Katedrāles celtniecība bija ieilgusi pēc tam, kad, pateicoties imperatora Aleksandra II dāvinātiem 12 zvaniem, tā bija jāpapildina ar zvanu torni. Katedrāle piedzīvojusi dažādus periodus - PSRS laikā tai nozāģēti krusti un ierīkots Planetārijs. Pēc Neatkarības atjaunošanas Katedrāle pakāpeniski atguvusi zaudēto, bet pēdējos gados tas kupoli pat tiek zeltīti pilnībā, kas sākotnējā arhitekta Roberta Pflūga projektā nav bijis.

1. attēlā - Svētā Antonija bazilika Padovā, XIV-XV gs.
2. attēlā - Kristus Piedzimšanas katedrāle, R. Pflūga projekts, 1876.-1884.g, Brīvības bulvāris, Rīga.

Bizantijas māksla (Искусство Византии, Byzantine art)

- mākslas virziens, kura saknes meklējamas antīkajā pasaulē, bet tas attīstījies Austrumu ortodoksijas gaisotnē Austumu Romas impērijā ar centru Konstantinopolē (330.-1453.). Glezniecības un mozaīkas paraugos tam raksturīga stingra sekošana reliģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem, svinīgums, pacilātība un pat zināms figūru stīvums. Bizantijas stila garīgās glezniecības paraugi saglabājušies arī Itālijā. Vairāki slavenie proto-Renesanses meistari, tai skaitā izcilais fresku meistars Džoto, savos darbos tāpat pauduši reliģisko sižetu augsto traģiskumu un maigo cilvēciskumu.
Latvijas iedzīvotājiem nav obligāti jādodas uz Turciju, lai baudītu Bizantijas mākslu. Tās paraugi - pārsvarā freskas - ir skatāmas gan Grieķijas Tesalonikos (Svētā Demetrija baznīcā), gan Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, gan arī Romas vecākajās baznīcās, kā arī Jeruzalemē un pat Damaskas Lielajā mošejā.

1. attēlā - nezināms autors "Kristus apraudāšana", freska, 1164.g., Nerezi, Skopjes tuvumā, Maķedonija.
2. attēlā - nezināms autors "Svētais Demetrijs ar donatoriem", mozaīka no Sv.Demetrija baznīcas Salonikos, VII-VIII gs., Grieķija.

Bībele (Библия, Bible)

- vārds, kuru sākotnēji izmantoja jūdi un kristieši savu kanonisko tekstu apzīmēšanai, kā arī grāmata vispār. Mūsu uztverē tie ir Svētie raksti, kuros ietilpst Vecā un Jaunā Derība. Jauno Derību veido četri Evaņģēliji, par kuru autoriem uzskata Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Vienlaikus arī vēsturiska liecība, ko daļēji apstiprina arheoloģiskie izrakumi un citas liecības. Visizplatītākā grāmata pasaulē. No tās atvasināts arī vārds “bibliotēka”. Malmesberijas abatijas Bībele pārrakstīta Beļģijā, bija domāta lasīšanai tikai pašā klosterī.
Pirmo pilno Bībeles tulkojumu latviski veicis Alūksnes (toreizējās Marienburgas) mācītājs Ernsts Gliks ar nosaukumu “Tā svētā grāmata” 1685.-1691. gadā. Bībeles teksts latviski kļuva pieejams pateicoties Rīgas izdevēja un Apgaismības dalībnieka Hartknoha darbībai.

1. attēlā - latīņu valodā rakstītā Bībele no Malmesberijas abatijas Anglijā, 1407.g.
2. attēlā - Hartknoha 1794.gadā latviski izdotā Bībele, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Bībeles tulkojumi (переводы Библии, translation of Bible)

- Terminu "Bībele" izmanto gan judaisti, gan kristieši, bet kanonisko tekstu sakopojums tajos ir atšķirīgs. Turklāt arī kristietības ietvaros kanoniskos tekstu kombinē dažādi, papildinot tos vai atsakoties no dažiem tekstiem. Vecākais saglabājies kristiešu Bībeles manuskripts grieķu valodā attiecināms uz IV gadsimtu, turklāt sākotnēji Vecā Derība bija sarakstīta ivritā un arāmiešu valodā, bet Jaunā derība arī grieķu valodā. Pirmais tulkojums latīņu valodā parādījies IV gadsimtā un pazīstams kā Vetus Latina teksts, kuru sistematizēja un papildināja sv.Hieronīms, jaunā versija (Vulgate) līdz pat XVI gadsimtam kalpoja par oficiālo Bībeles tulkojumu latīņu valodā. Ilgus gadsimtus Rietumu baznīcā dievkalpojums notika latīņu valodā, un Bībeles (Svēto rakstu) lasīšana bija pieejama tikai garīdzniecībai. Pilni teksta tulkojumi vietējās valodās pirms Reformācijas tika uzskatīti par zaimošanu. Pirmais tulkojums angļu valodā 1383. gadā (Vīklifa Bībele) tika aizliegts, bet čehu valodā Bībele tika iztulkota 1360.gadā. Slavenākie pirmie pilnie tulkojumi - M.Lutera (1522.gads) vācu valodā un Tindaila Jaunā Derība angļu valodā (1534.gads). Ap to pašu laiku parādījās arī tulkojums franču valodā, ko gan publicēt izdevies tikai Holandē.
Latviski visu Bībeli pirmoreiz iztulkoja Ernsts Gliks, Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs, 1685. gadā. Šis tulkojums publicēts daudz reižu, vairākkārt rediģēts. Pēdējās redakcijas galvenais valodas redaktors bija profesors Ernests Blese. Šis tulkojums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publicēts arī Latvijā 1997. gadā. 1995. gadā Latvijas Bībeles biedrība uzsāka darbu pie jauna Bībeles tulkojuma. 1999. gadā izdoti Evaņģēliji un Apustuļu darbi, 2001. gadā — Vēstules un Jāņa atklāsmes grāmata, 2007. gadā — visa Jaunā Derība. Izdevniecība "Zinātne" izdevusi vairākas Vecās Derības grāmatas atsevišķos izdevumos.

1. attēlā - Domeniks Girlandaijo "Svētais Hieronīms savā darbistabā", 1480.g.
2. attēlā - piemiņas akmens pie E.Glika stādītā ozola Alūksnes tuvumā, kur atradusies mācītāja draudze.

Bīdermeijers (Бидермеийер, Bidermeier)

- eklektisks mākslas stils 19.gs. pirmajā pusē un vidū (radies pēc Vīnes 1815. g. Kongresa), izplatīts galvenokārt Vācijā un Austrijā, dažkārt saukts par klasicisma buržuāzijas variantu, saistīts ar urbanizāciju un industrializāciju, pievēršoties mājoklim un tā labiekārtošanai. No ampīra aizguva vienkāršību un lakonismu. XX gadsimtā ieguvis dekoratīvā stila apzīmējumu attiecībā uz mājokļa iekārtojumu un mēbelēm, kļūdams par sinonīmu labklājībai un mājīgumam.
Pirms ugunsgrēka Rīgas pilī Latvijas Valsts prezidenta apartamentu interjerā Bīdermeijera stils bija pārstāvēts stilistiskajā kopainā reizē ar ampīra mēbeļu paraugiem. Latvijā Bīdermeijera mēbeles bija ļoti populāras vācbaltu pilsoniskajās aprindās un vēlāk arī starp latviešu turīgākajiem pilsētniekiem. Diemžēl, Latvijas teritorijā XX gadsimta laikā tieši pilsētnieku mājokļi bija visvairāk cietuši karos, revolūcijās, deportācijās un holokaustā. Līdz ar to izveidotie memoriālajos dzīvokļos un muzejos interjeri savākti no dažādiem avotiem.

1. attēlā - Bīdermeijers viesnīcā Prīnā, Bavārijā.
2. attēlā - birojs un krēsls Bīdermeijera stilā no E.Smiļģa mājas XX gs. sākums.

Bīskapija, diecēze (епископство, bishopric, diocese)

- kristīgās baznīcas noteiktā teritoriālā vienība, kura pārvalda bīskaps. Kristietībai kļūstot par oficiālo reliģiju Romas impērijā IV gadsimtā, garīdzniecība sāka ieņemt oficiālus posteņus provincēs līdzās laicīgajiem Impērijas ieceltiem valdniekiem, tika izveidota formālā baznīcas hierarhija, kas zināmā mērā darbojās paralēli laicīgajai varai, un to atbildības jomas pārklājās. Pēc Rietumu Romas impērijas sabrukuma V gadsimtā, liela daļa Rietumeiropas bīskapu faktiski pārņēma bijušo Romas gubernatoru lomu, un viņu pārvaldītās teritorijas kļuva par pavalstīm, kur valdnieks bija augsta ranga garīdznieks. Lielākās bīskapijas sauca par arhibīskapijām, un tajās ietilpa vairākas bīskapijas.
Pirmā katoļu baznīcvalsts mūsdienu Latvijas teritorijā bija Livonijas bīskapija, kas izveidota de facto 1186. gadā (dibinātājs Meinards). Oficiāli bīskapija pastāvēja no 1201. līdz 1255. gadam kā padota Brēmenes arhibīskapijai, tad no 1255.gada līdz 1582. gadam tā bija Rīgas arhibīskapija. Sākotnēji Livonijas bīskapijas sastāvā ietilpa arī ordeņa zemes, vēlāk radās vairākas sīkākas bīskapijas. Savukārt, pēc Livonijas kara beigām poļu karalis Livonijas katolisko bīskapiju atjaunoja. Formāli tās pastāvēšana izbeidzās 1798. gadā pēc pilnas Latgales inkorporēšanas Krievijas impērijā. Mūsdienu Latvijas teritorijā ietilpst četras diecēzes: Rīgas, Liepājas, Jelgavas un Rēzeknes-Aglonas diecēze. Kopš 1997.gada 15.novembra Latvijas bīskapi ir apvienoti Latvijas Bīskapu konferencē, kas ir mūsdienīga Katoļu baznīcas nacionālās vai teritoriālās sadarbības forma, skat. Latvijas Bīskapu konference.

1. attēlā - Romas Impērijas bīskapijas uz m.ē. 400.-to gadu.
2. attēlā - bīskapijas Livonijas teritorijā 1260.gadā (izdalīta Rīgas arhibīskapija).

Bīskaps (епископ, bishop) grieķu ἐπίσκοπος, epískopos

- kristīgās baznīcas augstākais garīdznieks noteiktā teritoriālajā vienībā (diecēzē). Grieķu valodā termina skaidrojums nozīmēja "augstākais pārraugs". Gan Romas katoļu, gan Austrumu kristietībā, gan anglikāņu baznīcā bīskapi pretendē uz to, ka viņu garīgās varas saknes ir sekošana Kristus mācekļu, 12 apustuļu pēdām, un viņi esot to tiešie mantinieki. Vairākas reformētās baznīcas (luterāņi, metodisti), tāpat uztic baznīcu lietu vadīšanu bīskapiem, taču šo pēctecību apustuļiem neuzsver. Pēc oficiālajām kristietības atziņām "Bīskapam atbilstoši Kristus vārdiem uzticēta atbildība par Kristīgās kopienas locekļu vadīšanu, mācīšanu un pestīšanu".
Pirmie trīs bīskapi Baltijā, kuru vārdi saistīti ar kristietības ienākšanu – Meinhards, Bertolds un vāciskās Rīgas dibinātājs Alberts fon Bukshēvdens. Ar Alberta - garīdznieka, diplomāta un politiķa vārdu - saistīti vairāki izcili notikumi Rīgas pilsētas vēsturē - gan Doma baznīcas un Domskolas dibināšana XIII gadsimta sākumā, gan Zobenbrāļu ordeņa izveidošana, kā arī Livonijas kā Marijai veltītās zemes parādīšanās Eiropas vēsturē. Doma baznīcas iekšējā pagalmā 1897. gadā uzstādīja pieminekli Albertam, bet I Pasaules kara laikā tas bija pazudis. Atjaunots par vācbaltu un viņu pēcteču ziedotajiem līdzekļiem Vācijā un uzstādīts Rīgas 800 gadu jubilejas svinību laikā 2001.gada vasarā. Mūsdienu Latvijā darbojas 4 katoļu bīskapi, tai skaitā Rīgas arhibīskaps, 3 luterāņu bīskapi, tai skaitā Rīgas arhibīskaps un Pareizticīgo baznīcu vada Latvijas Metropolīts.

1. attēlā - bīskaps no Boloņas vecpilsētas.
2. attēlā - bīskapa Alberta skulptūra uz Doma baznīcas sienas.

Blokēka (блочное здание, block building)

- Celtnes, kuras XX gadsimta 20.-30.tajos gados sāka realizēt Eiropas un ASV lielpilsētu pašvaldības nolūkā radīt plašākam iedzīvotāju slānim pieejamu un labiekārtotu mājokli. Tas bija saistīts ar pēckara periodu un Krievijā notikušo revolūciju, kuras rezultātā Rietumu pasaulē sākās strauji uzlabojumi strādājošo iedzīvotāju dzīvē, kā arī pilsētu infrastruktūras attīstība un pieejamība.
Rīgas pašvaldība sāka realizēt attiecīgo programmu 1927.gadā un dažu gadu laikā tika uzceltas vairākas ēkas ar labiekārtotiem vienu- divu istabu dzīvokļiem. Ēkas parasti aptvēra plašu pagalmu.

1. attēlā - Blokēka Barselonā, XX gadsimta 30-to gadu apbūve.
2. attēlā - Blokēka Rīgā, Ausekļa ielā 11, uz Vašingtona laukuma stūra.

Blūzs (блюз, blues)

- sākotnēji afroamerikāņu līriska, skumja solodziesma, vēlāk – mūzikas virziens, parādījies ASV XX gadsimta 20-to gadu sākumā kā “melno” mūzika, ko izpildīja pārsvarā bandžo vai ģitāras, retāk ansambļa pavadījumā. Blūza melodijām raksturīga atbilžu – jautājumu struktūra. Blūzs atstāja milzīgu iespaidu uz džezu un popmūziku.
Latvijā kopš 2007. gada notiek blūza festivāls, bet kopš 2010. gada - blūza svētki Siguldas pilsdrupu estrādē. Filmu ar Raimonda Paula mūziku "Lietus blūzs" Rīgas Kinostudijā 1982. gadā uzņēma režisors Oļģerts Dunkers.

1. attēlā - kadrs no B.B.Kinga (viena no blūza klasiķiem) uzstāšanās 2009.gadā.
2. attēlā - no otro Latvijas Blūza svētku afišas.

Bohēma (богема, Bohemian way of life)

- brīva, netradicionāla mākslinieku dzīves un daiļrades stila apzīmējums, rīcība, kas nerēķinās ar sabiedrības normām; paši stilam piederīgie cilvēki; parasti raksturīga studentiem un topošajiem māksliniekiem, it īpaši Parīzē; arī slavenās Dž. Pučini operas nosaukums.
Latvijā 1919. gadā tika atklāta leģendārā bohēmas kafejnīca "Sukubs", kuras nosaukums atvasināts no diviem tā laika mākslas populārākajiem virzieniem - supermatisma un kubisma. Kafejnīcas sienas apgleznoja seši jaunie laviešu modernisti, starp kuriem bija arī Romāns Suta, tur pulcējās latviešu bohēma ar savām jautrajām izdarībām. 2012.g. beigās A.Beļcovas un R.Sutas memoriālajā muzejā notika izstāde, kas bija veltīta šim oriģinālajam latviešu pirmās brīvvalsts iestādījumam.

1. attēlā - Adolfo Hohenšteina afiša par Džakomo Pučīni operas "Bohēma" izrādi, 1896.g.
2. attēlā - veģetārās bohēmas kafejnīcas, ko vadīja R.Sutas māte, reklāma, XXgs. 20.-tie gadi.

Brālība (братство, brotherhood, fraternity)

- dažāda veida domubiedru apvienība garīgajā, saimnieciskajā vai sociālajā jomā; atšķirībā no biedrības, daudz lielāku lomu piešķir savu locekļu morālajām īpašībām un līdztiesīgumam. Apvienības locekļi uzrunā viens otru par brāļiem. Apzīmējumam ir arī savdabībs mistisks piesitiens, proti, pastāv teicieni “asins brālība”, kā arī mūsdienās pietiekami bīstama organizācija “Ēģiptes musulmaņu brālība”. Arī viena no mūsdienu populārākā autora Džona Tolkīna (filozofa un rakstnieka) slavenā "Gredzenu pavēlnieka" grāmatām nosaukta tieši par "Gredzena brālību".
Latviešu garīgajā attīstībā milzīga loma bija Hernhūtes (Bohēmijas) brāļiem. Tāpat viduslaikos Livonijas pilsētās vienā nozarē strādājošie amatnieki ne-vācieši (latvieši) apvienojās nevis cunftēs, bet brālībās.

1. attēlā - Rožukroņa brālībai veltīts triptihs Sv. Lambeta baznīcā Diseldorfā, 1679.g.
2. attēlā - triju latviešu izcelsmes brālību piemiņas bareljefs Kungu ielā, Vecrīgā.

Brāļu kapi (Братское кладбище, Brethern cemetry, grave)

- ir memoriālais ansamblis, ko kāda valsts veido, lai godinātu savus kritušos karavīrus. Viens no šādiem ansambļiem - Ārlingtonas kapi ASV, tika izveidots pēc XIX gadsimta Pilsoņkara beigām netālu no Vašingtonas nolūkā atzīmēt kaut vai pēc nāves tautas samierināšanos, ar godu apbedot kara veterānus, kuri bija krituši abās frontes pusēs. Šī vieta agrāk piederēja ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona mazmazmeitai, kura vienlaikus bija arī Konfederātu ģenerāļa Lī sieva. Ārlingtonas kapos turpina glabāt karos kritušos, kā arī tos valstsvīrus, kuri bijuši militārajā dienestā. Kapu piemiņas plāksnes ir visas vienādi vienkāršas, un Džona Kenedija kaps neatšķiras no citiem. Kapu ansamblis 2014. gada maijā svinēja savu 150.-to gadadienu, un katru gadu tur maijā ar ASV prezidenta piedalīšanos tiek atzīmēta Piemiņas diena. Kapu ansambļa arhitekts Dž.Tanners ir apblabāts Piemiņas memoriāla amfiteātra daļā, jo arī viņš bija Pilsoņkara veterāns.
Latvijas nacionālā svētvieta, valstiskas nozīmes memoriāls ansamblis Rīgas Brāļu kapi. Tie uzcelti par godu Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem. Ansambļa veidošanā piedalījās Brīvības pieminekļa autors tēlnieks K. Zāle un dārzu arhitekts A. Zeidaks. Viss kapu iekārtojums – alejas, apstādījumi, mūžīgā uguns, Mātes Latvijas skulptūra – veido pieminekli neatkarības izcīnīšanai un nacionālajai identitātei. Brāļu kapu (tāpat kā Brīvības pieminekļa) uzturēšana finansējama no valsts budžeta.

1. attēlā - Arlington House
2. attēlā - Ieejas vārti Rīgas Brāļu kapos. 1924.-1936., ansambļa autors arhitekts E. Štālbergs.

Brīvās mākslas (Семь свободных искусств, Liberal arts education)

- zināšanas un prasmes (sauktas arī par septiņām brīvajām mākslām), kuru pārvaldīšana un apgūšana klasiskajā antīkajā pasaulē bija pieejama tikai brīvajiem pilsoņiem, tiem, kuri bija tiesīgi piedalīties valsts dzīvē. Senajā Grieķijā to skaitā ietilpa piedalīšanās publiskajās debatēs, spēja aizstāvēt sevi tiesā un būt tiesnesim, kā arī tiesības uz militāro dienestu. Vergiem un nepilsoņiem tādas tiesības nav bijušas. Brīvo mākslu apguves mērķos ietilpa tikumīgas un zinošas, ar pašcieņu apveltītas personas veidošana, un tajās sākotnēji ietilpa trīs disciplīnas - gramatika, retorika un loģika. Viduslaiku gaitā, izglītībai nonākot baznīcas uzraudzībā, sarakstu papildināja ar aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju (tur ietilpa arī astroloģija). Kopumā Renesanses humānisti šo klāstu nedaudz izmainīja, izslēdzot loģiku, bet aizvietojot to ar filozofiju un dzeju. Tādā veidā klasiskā izglītība, kurā ietilpa seno valodu apguve, sākot ar XVI gadsimtu un pat līdz XX gadsimtam palīdzēja veidot Eiropas intelektuālo eliti un zinātniekus.
Kad akadēmiķi Vilhelmu Purvīti 1919.gadā iecēla par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, viņš organizēja Brīvās mākslas darbnīcas, vēlāk pašam kļūstot par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru. Nosaukums Brīvās mākslas darbnīcas saskanēja ar pēc revolūcias laikmeta garu un nozīmēja saišu saraušanu ar tradicionālo akadēmisko mākslinieku izglītību. Mūsdienās brīvo mākslu jēdziens Latvijā ir nedaudz transformējies, būtībā mums ir brīvmākslinieki, proti, mākslinieki, kuri nesastāv oficiālajās apvienībās, oponē valdošajam mākslas stilam un ir brīvi domājoši, daļēji arī neatzīti, pat nedaudz anarhisti. Liepājā eksistē pat "Brīvās mākslas darbnīca" jauniešiem un bērniem, kuras mērķis sakrīt ar antīko: iemācīties radīt skaistumu, vērtīgi pavadot laiku.

1. attēlā - Herrads fon Landsbergs "Filozofija un septiņas brīvās mākslas", XII gs.
2. attēlā - Vilhelma Purvīša fotogrāfija, XX gs. sākums.

Brīvdabas muzejs (этнографический музей, музей под открытым небом, open-air museum)

- galvenokārt ir muzejs, kas specializējas veco celtņu savākšanā un izvietošanā atbilstošajā vidē nolūkā sniegt priekšstatu par vēsturisko ainavu, zināmā mērā restaurējot to. Dažreiz tādi muzeji ietilpst "dzīvās vēstures" muzeju kategorijā, jo tajos tiek demonstrēts arī senais dzīves veids, piekopti vecie arodi, parādīta ēdienu gatavošana uz atklātās uguns, sviesta kulšana, darbs smēdē, podniecība u.c. Pirmie brīvdabas muzeji mūsdienu izpratnē radušies XIX gadsimta beigās Skandināvijā, jo tur bija iespējams pārvietot uz noteiktu, muzejam atvēlētu vietu, saglabājušās koka celtnes. Vēlāk radās virkne līdzīgu muzeju citur pasaulē, tai skaitā arī muzeji, uz kuriem jau tika pārvietotas arī akmens un mūra celtnes nolūkā sniegt priekšstatu par Viduslaiku pilsētu dzīvi. Patlaban Eiropā vien vairāk nekā 30 valstīs ir Brīvdabas muzeji. Starp tiem ir arī arhitektūras muzejs Puebla (Poble Espanyol), kas izvietots ļoti gleznainajā vietā un kura autentiskajās celtnēs no dažādiem Spanijas novadiem un laikmetiem iespējams gremdēties pagātnes arhitektūras krāšņumā, baudīt moderno mākslu un atpūsties mierīgajā nomales vidē. Muzeju veido 117 autentiskas ēkas, un tas rekonstruē reālo provinces pilsētu ar ielām, dzīvojamām mājām, baznīcu, skolu, teātri, amatnieku darbnīcām un restorāniem.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas atrodas Juglas ezera krastā, dibināts 1924. gadā un ir viens no vecākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, līdzīgi muzeji agrāk dibināti Skandināvijas valstīs. Te aplūkojamas visu Latvijas novadu zemnieku, zvejnieku un amatnieku ēkas un iedzīves lietas, dažādu konfesiju baznīcas, arī ceļa krogs un vējdzirnavas. Mūsdienās muzejā notiek dažādi folkloras pasākumi un gadatirgi, kā arī iespējams aplūkot seno arodu meistaru darbu (kalēju, audēju u.c.).

1. attēlā - pasaules pirmais Brīvdabas muzejs - "karaļa Oskara kolekcija" - tagad "Norvēģijas tautas muzejs", 1888.g., Bygdøy pussala, netālu no Oslo, Norvēģija.
2. attēlā - Latgales kapella ar zvanu, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Brīvības statuja (Статуя Свободы, Statue of Liberty)

- pasaulē visslavenākā Brīvības statuja (to sauc arī par Brīvību, kura nesot gaismu Pasaulei) ir milzīga skulptūra neoklasicisma stilā, un tā atrodas Brīvības salā Ņujorkas ostā Manhetenā. Statuja, ko izstrādāja tēlnieks Fr. Augusts Bartoldi, un ko uzstādīja 1886.gada 28. oktobrī, bija Francijas tautas dāvinājums ASV tautai (līdz ar to tās samazinātā kopija atrodas Parīzē). Idejas autors - franču jurists un politiķis Eduards Labuljē. Statuja veidota kā milzīga sieviete apmetnī - Brīvības iemiesojums, romiešu dieviete Libertas, kurai rokās ir tumsu kliedējošā lāpa un Likumu tabula ar Amerikas Neatkarības datumu, proti, 1776.gada ceturto jūliju. Pie statujas kājām ir sabrukušās važas. Šis piemineklis ir atbrīvošanas simbols un sveiciens miljoniem imigrantu, kas atraduši mājas ASV. Francija finansēja statujas izveidi, ASV - nodrošināja vietas izvēli, kā arī postamentu un tehnisko aprīkojumu.
Brīvības piemineklis Rīgā, ko neapšaubāmi ietekmējusi slavenā Brīvības statuja, ir 42 metrus augsts obelisks, viens no nozīmīgākajiem Latvijas monumentālās arhitektūras un mākslas pieminekļiem (tēlnieks K.Zāle, arhitekts E.Štālbergs) Rīgas centrā, celts 1931.– 1935.gadā. Obelisku vainago Mātes Latvijas statuja, kas paceltajās rokās tur trīs zvaigznes (Kurzemi, Latgali, Vidzemi). Piemineklis simbolizē latviešu tautas brīvības un neatkarības centienus un būvēts par labprātīgiem ziedojumiem. Uz pieminekļa postamenta ir vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, bet tā pamatni veido vairākas skulpturālas grupas, kurās simboliski attēlotas epizodes no Latvijas tautas cīņas par neatkarību. Vieta, kur stāv goda sardze, kā arī notiek svarīgas ceremonijas, un kuras pakājē allaž ir ziedi - pārsvarā Larvijas karoga krāsu sakārtojumā.

1. attēlā - Brīvības statuja (tās palielinātā kopija atrodas ASV) Parīzes Mākslu un Arodu muzeja pagalmā, autors F.O.Bartoldi, 1886.g.
2. attēlā - Brīvības piemineklis, tēlnieks K.Zāle, arhitekts E.Štālbergs) Rīgā, celts 1931.– 1935.g.

Brīvkungs (вольный рыцарь, baron)

- no 14. gs. beigām sīka firsta, kas bija neatkarīgs no lielkungiem, apzīmējums. Dažās vācu zemēs saukts arī par baronu. Uz brīvkungiem tika attiecinātas muižnieku kārtas privilēģijas.
Latvijā plaši pazīstams Duntes muižas (Vidzemes jūrmalā) brīvkungs barons Minhauzens, kura tituls minēts, laulājoties ar kaimiņmuižas grāfieni, bet piedzīvojumi joprojām izraisa patiesu interesi.

1. attēlā - franču barona kronis
2. attēlā - nezināms autors "Kārlis Frīdrihs Hieronīms brīvkungs fon Minhauzens", 1752.g., reprodukcija, Minhauzena muzejs, Bodenverdera, Vācija.

Brīvlaišana (zemnieku) (освобождение крестьян, emancipation of serfs)

- zemnieku dzimtbūšanas centralizēta atcelšana ar attiecīgo atbrīvošanas noteikumu formulēšanu, ko veic valdības institūcijas. Zemnieki ieguva tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties arodus pēc pašu ieskatiem.
Viens no radikālākajiem pavērsiena punktiem Latvijas lauku attīstībā XIX gadsimta pirmajā pusē. Krievijas patvaldība, atceļot dzimtbūšanu Kurzemē (1817.g) un Vidzemē (1819.g) tomēr atstāja visas pārējās tiesības uz zemi, lopiem un darbarīkiem baronu rokās, kas izraisīja smagu krīzi laukos, jo “zemnieki bija brīvi mirt badā”. Šis notikums esot attēlots J.Eginka gleznā "Aleksandrs I atcēļ dzimtbūšanu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē 1817.gadā", ko nav izdevies sameklēt, turklāt gleznā aplam apvienoti divi notikumi. Īsts zemnieku dzīves uzlabojums sākās tikai pēc pārdesmit gadiem, izbeidzoties “klaušu laikiem”, bet reālu pārvietošanās brīvību Latvijas zemnieki (ieskaitot arī Latgalē dzīvojošos) ieguva tikai pēc 1861. gada, kad Aleksandrs II atcēla dzimtbūšanu visā Krievijas Impērijā.

1. attēlā - Piemineklis Aleksandram II Helsinkos.
2. attēlā - Boriss Kustodijevs "Zemnieku brīvlaišana. Manifesta lasīšana", 1907.g., Ņižņij Novgorodas mākslas muzejs, Krievija.

Brīvmūrnieki, brīvmūrniecība (вольные каменщики, масоны, freemason, freemasonry)

- kustība vai brālība, kuras pirmavoti meklējami XVI gadsimta beigās vai XVII gadsimta sākumā, kaut daži avoti apgalvo, ka masonu (mason, mūrnieku) pamati meklējami Zālamana tempļa celtniecības laikā vai pat faraonu laikmetā Senajā Ēģiptē. Viens no brīvmūrniecības galvenajiem principiem – ticība Augstākai būtībai (Dievam), ko uzskata par Galveno Pasaules arhitektu. Kustība darbojas paralēli baznīcai, bet nav tieši saistīta ne ar vienu konfesiju, jo iestājas par ticības un gara brīvību, kā arī par pamatīgu laicīgu cilvēku izglītošanu, atbilstoši otrajam masonu nosaukumam- "Iluminatori" (apgaismotāji). Plašāka sabiedrība masonu kustību parasti nesaprot un piedēvē tai visas iespējamās ļaunprātības. Brīvmūrnieku pamatvienība ir loža, kuras priekšgalā atrodas maģistrs vai mestrs.
Latvijā vissenākā masonu loža “Ziemeļzvaigzne” nodibināta 1750.gadā. Savukārt, 2005. gada martā pirmo reizi Latvijas vēsturē Rīgā notikusi brīvmūrnieku kultūras nedēļa. No Latvijas Lielložas saita: "...Brīvmūrnieku darbības pamats ir loža. Tā ir garīgā darba centrs, satikšanās vieta un īpašs apziņas stāvoklis. Lai darbs būtu sekmīgs, ir nepieciešama atklāta, godīga un izpalīdzīga saskarsme. Lai apzīmētu savu ciešo vienotību un savstarpējo uzticību, brīvmūrnieki sauc sevi par “brāļiem”. Ložas saviesīgajā dzīvē piedalās arī brīvmūrnieku sievas un ģimenes. Neraugoties uz to, tradicionāli brīvmūrniecība ir vīriešu vienotne. Šeit nav pretrunu ar vīriešu un sieviešu vienlīdzības ideju, jo arī biedrības, kas apvieno tikai vīriešus vai tikai sievietes, ir likumīgas un saprātīgas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas formas." Par slavenāko latviešu masoni tiek uzskatīta eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga.

1. attēlā - nezināms autors "Uzņemšana masonu ložā Parīzē", 1745.g.
2. attēlā - Rīgas brīvmūrnieku ložas "Zum Schwert" meistara krēsls, XVIII gs. otrā puse, no Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcijas.

Brīvpilsēta (вольный город, city state, free city)

- neatkarīgs veidojums ar visiem administratīviem atribūtiem, ko veido pilsēta un tai piegulošās teritorijas. Jēdziens radies vēl Senajā Grieķijā (šādas pilsētas sauca par polisēm) un bija īpaši izplatīts Viduslaikos, kad brīvpilsētas bija neatkarīgas no vietējiem feodāļiem un bija pakļautas tieši centrālajai varai.
Rīga baudīja brīvpilsētas statusu 20 gadus – periodā no Livonijas sabrukuma 1561. gada līdz nonākšanai Polijas varā 1581. gadā.

1. attēlā - "brīvpilsēta Regensburga", ilustrācija no Georga Brauna un Fransa Hogenberga "Civitates Orbis Terrarum", 1572.g.
2. attēlā - bruņinieks Rolands, brīvpilsētas simbols.

Broces kolekcija (коллекция Бротце, Broce Collection)

- Johana Kristofa Broces, kādreizējā Rīgas liceja pedagoga, vēsturnieka un novadpētnieka Baltijai veltīto zīmējumu un aprakstu kolekcija “Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente ...”, unikāla vēsturiska liecība. Kolekcijas sējumos apkopoti tūkstošiem zīmējumu un aprakstu, kas attēlo visdažādākās sadzīves un saimnieciskās dzīves jomas. Bieži tās ir vienīgās liecības par vēsturiskiem objektiem, personām un notikumiem, daudzos gadījumos J. Kr. Broces materiāli papildina citus vēstures avotus.

1. attēlā - nezināms autors "Johans Kristofs Broce".
2. attēlā - Johans Broce "Rīgas panorāma 1650. gadā".

Bronza (бронза, bronze)

- viens no svarīgākiem soļiem civilizācijas attīstībā bija metalurģijas aizsākums, kad cilvēki pievērsās metālu kausējumu ieguvei, sākotnēji sadzīves un militārām vajadzībām, vēlāk skulptūru veidošanai. Tieši no bronzas kā metāla, kas vēlāk netika pārkausēts naudā, ir vairumā saglabājušies pieminekļi vadoņiem, zinātniekiem un māksliniekiem. Parīzē pat milzīgā Vandomas kolonna ir veidota no bronzas.
Arī latviešu tēlniecībā bronza tika izmantota lielu skulptūras grupu veidošanai. Savā laikā, kad Rīgā 1910. gadā tika atklāts piemineklis Pēterim I, to pat nosauca par "Bronzas jātnieku" - pēc analoģijas ar slaveno St. Pēterburgas "Vara jātnieku", kur tāpat bija attēlots imperators zirga mugurā, tikai Rigas piemeneklī zirgs stāvēja mierīgi. Šis piemineklis vēlāk, I Pasaules kara laikā, nogrima netālu no Igaunijas krastiem, pēc tam Latvija to atpirka, bet oriģināls atjaunots netika. Savukārt, pašā Rīgas centrā, Pareizticīgo katedrāles skvērā, stāv cita, 1812.gada kara varonim, Krievijas ģenerālfeldmaršalam Barklajam de Tolli veltīta statuja - kādreizējās, tāpat I pasaules kara laikā bojā gājušā pieminekļa bronzas replika. Barklaja izcelšanās saistīta ar Rīgu - viņa vectēvs Vilhelms Barklajs de Tolli kādreiz bijis Rīgas birģermeistars. Statuja novietota uz vēsturiskā postamenta pateicoties uzņēmēja Gomberga iniciatīvai un līdzekļiem.

1. attēlā - Vandomas kolonna, Parīze
2. attēlā - piemineklis Barklajam de Tolli.

Bronzas laikmets (Бронзовый век, Bronze age)

- cilvēces attīstības un eksistences periods, kas sekoja Akmens laikmetam, un kad cilvēki apguva prasmi iegūt no vara bronzu un apstrādāt to ieroču un darbarīku ražošanai. Ar Bronzas laikmetu, kas sācies apmēram 3 gadu tūkstošus p.m.ē., saistās rakstības parādīšanās (hieroglifi Senajā Ēģiptē, ķīļu raksti Divupē, lineārie B raksti Mikēnās).
Mūsdienu Latvijas teritorijā savu vara atradņu nav, līdz ar to trūkst arī bronzas laikmeta metāla izstrādājumu.

1. attēlā - bronzas laikmeta kara cirvji no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - bronzas metalurģijas izplatīšanās laika gaitā (tumšākajās vietās senāk).

Bruģakmens (брусчатка, coblestone)

- sākotnēji bija jebkurš dabiskais neliela izmēra akmens, ko izmantoja ceļa segumam vai piebraucamai vietai augstmaņa rezidencei, kā arī viduslaiku pilsētas ielu braucamās daļas bruģēšanai. Vēlāk par bruģi pieņemts uzskatīt četrstūrainu aptēstu dabīgu akmeni ar nedaudz izliektu virsmu, ko tāpat izmantoja glaunāku ceļu un laukumu bruģēšanai. Mūsdienās dažāda izmēra un krāsas bruģi izmanto dekoratīvā seguma veidošanai, un tas kļūst par pilsētas vides kopskata elementu. Bruģa priekšrocība - izturīgums; trūkums - nesaderība ar smalko automobīļu riepām un dāmu augstpapēža kurpēm.
Rīgā oriģinālais bruģis saglabājies daļēji pie Jēkaba baznīcas un Doma laukumā. Sastopams arī neaptēsts bruģis. Savukārt, mākslas darbā, ko veidojis mūsu laikabiedrs, uzsvērta vecā bruģa saderība ar mūsdienu kanalizācijas sistēmu.

1. attēlā - antīkā bruģētā ceļa posms, Imola, Itālija.
2. attēlā - Ansis Dobičins "Bruģis", betons, 2015.g., izmantota forma no Pasta ielas Vecrīgā.

Bruņas (доспехи, armour)

- viss, kas tieši aizsargā karotāju un viņu kaujas līdzekļus no pretinieka ieročiem (bruņucepure, bruņukrekls). Tieši bruņas pirms šaujamieroču parādīšanās palīdzēja atšķirt karavīru (karotāju) no pārējiem cilvēkiem un pat noteica šķirisko piederību, jo bija dārgākas nekā vienkārši aukstie ieroči. Antīkajā pasaulē bija plākšņu bruņas, kas pasargāja krūtis un kāju augšstilbus.
Viduslaiku bruņu kolekciju var aplūkot Rīgas un kuģniecības vēstures muzejā. Bruņinieka dažādas ķermeņa daļas varēja aizsargāt bruņukrekli, bruņucepures, pat bruņuzābāki. Tēlotajā mākslā īpaši populārs jēdziens "bruņucepure" - no tās atvasināta barokālo torņu forma (bruņucepure ar ribām), bet literatūrā - bruņucimds; to izmanto teicienā par nepieciešamību veikt kādu politisku gājienu, izmantojot samta nevis bruņucimdus. No bruņucepures cēlusies ķivere, ko izmanto mūsdienu moto un velobraucēji.

1. attēlā - bruņas Minhenes pilsētas muzejā.
2. attēlā - bruņas no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Bruņinieku romāns (рыцарский роман, chivalric romance)

- viduslaiku literatūras žanrs, pārsvarā astoņrindu dzejā, parādījies ap XI gadsimtu pēc normaņu iekarojuma, saukts arī par kurtuāzo romānu. Romānā parādās mākslinieciskā iztēle, sapņi par laimi, cīņa pret ļaunumu, ticība labā uzvarai. Šo žanru uzskata par viduslaiku laicīgās literatūras virsotni. Slavenākie paraugi – Karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku hronikas, Tristāns un Izolde. Mūsdienās bruņinieku romānu sižeti tiek papildināti ar fantasy žanra elementiem un joprojām ir ļoti populāri, it īpaši kino un teleseriālu versijās.

1. attēlā - E. Bern- Džouns „Karaļa Artūra nāves gulta”, 1881.-1888.g., Mākslas muzejs, Puertoriko.
2. attēlā - Edmunds Letons "Tristans un Izolde", 1902.g.

Bruņniecība, bruņnieciskums (рыцарство, knighthood, chivalry)

- pie muižnieku kārtas piederošie vīrieši viduslaikos, kas par savu darbības lauku izvēlējušies militāro karjeru un vismaz formāli seko noteiktām uzvedības normām un tradīcijām, starp kurām ir uzticība un kalpošana Dievam, Dāmai un senjoram.
Latvijas teritorijā bruņniecības jēdziens bija saglabājies (tāpat kā pārejā Baltijā) ievērojami ilgāk nekā pārējās Eiropas teritorijā, pastāvot baltvācu muižniecības kārtai, kas ilgstoši (faktiski līdz pat XX gadsimta sākumam) paturēja savas privilēģijas.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Bruņinieks uz zirga", 1495.g.
2. attēlā - K.Hūna “Bruņinieka portrets”, apm. 1870.g., LNNM.

Bruņojums (вооружение, armament)

- ieroči un militārā tehnika, kā arī pārējais, karadarbībai nepieciešamais, kopumā. Izšķir arī aizsargbruņojumu. Bruņojuma meistari senatnē bija izcili kalēji. Bruņojuma pasūtītāji - augstmaņi un valdnieki - mēdza pieprasīt īpaši skaistu un greznu bruņojumu, ar dekoratīvām aplikācijām no cita metāla, īpašiem kalumiem, greznas bruņucepures. Par īstu bruņojuma parādi kļuva turnīri. Arī bruņojuma apraksts vēsturiskajos romānos ieņēma svarīgu vietu. Zobeni no Damaskas, arābu tērauds, zeltītie un izliektie pieši - visu to centās attēlot mākslinieki. Vēlāk, parādoties šaujamieročiem, arī tos aristorkātu vajadzībām veidoja īpaši skaistus - bises un pistoles ar inkrustācijām un dekoratīviem kalumiem. Muižu īpašnieki lepojās ne tikai ar medību trofejām, bet arī ar savu ieroču kolekciju. Vairākās pasaules pilsētās ir pat ieroču muzeji.
Senlatviešu karavīri bruņojuma ziņā bija ļoti līdzīgi vikingiem. Vikingu bruņojums neizcēlās ar tādu smalkumu, kā siltāko zemju karavīriem, te galvenais bija svars un izturība - divroču zobens, kara cirvis, stops. Mūsdienu Latvijā eksistē vairāki vēstures cienītāju klubi, kuri gan izgatavo seno bruņojumu, ieskaitot bruņukreklu pīšanu, gan izmanto to “lomu spēlēs”. Bruņojuma paraugi ietilpst vairāku vēstures un kara muzeju kolekcijās.

1. attēlā - Jakobs de Geins "Musketieris bruņojumā", 1608.g.
2. attēlā - XVII-XVIII gs. pistoles ar dažādām lodēm no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Budisma arhitektūra (Буддийская архитектура, Architecture of Buddhism)

- stils, kas izveidojies Indijā vairāk nekā pirms diviem gadu tūkstošiem, un kuram raksturīga klinšu tempļu celtniecība ar zvēru figūru dekorētām kolonnām.

1. attēlā - Guptu impērijas laika templis, Sanči, Indija.
2. attēlā - Švedagon pagoda, Birma.

Budisms (буддизм, buddhism)

- viena no trim pasaules lielākajām reliģijām, radusies Indijā 5. gs. pirms Kristus. Budisms balstās uz trim vispārējām patiesībām, četrām cildenām patiesībām un astoņiem dzīves likumiem; no tā rodas Budas mācības pamati. Ļoti miermīlīga konfesija, kas, atšķirībā no kristietības un islāma, neparedz citādi domājošo noraidīšanu vai sodīšanu, kā arī apgalvo, ka neviena mācība, tai skaitā arī budisms, nevar pretendēt uz zināšanu pilnību. Budisma – senākās monoteisma reliģijas pamatlicējs bija Sidants Guatama, kura vēlāk pieņemtais vārds “Buda” nozīmē “Apskaidrotais”. Budu pielūdz gandrīz visas Austrumu tautas.
Latvijā kopš 1997.gada darbojas Teravādas budistu biedrība, kas organizē meditācijas. Tās vada latviešu izcelsmes Skolotājs Viradhammo, kas dzimis bēgļu ģimenē Vācijā, studējis Kanādā, bet vēlāk Indijā pievērsies budismam. Patlaban Latvijā darbojas vairāki budistu meditācijas centri.

1. attēlā - bezgalīgās gaismas Budas statuja Kotoko templī, Kamakura, Japāna.
2. attēlā - Budas bronzas statuete no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas Austrumu nodaļas.

Buramvārdi, buršana (заговоры, incantation)

- psiholoģiskais efekts, iespaidošana ar vārdiem, pārsvarā sendienās; efekts tiek panākts, izmantojot vārdu neparasto salikumu vai pat neesošos vārdus, ko bieži vien pavada atkārtošanās, noteiktas kustības, rituāli. Ar buršanu saistīts arī maģiskā apļa efekts, kas pašu burvi pasargā no ļaunuma. Pietiek atcerēties Gogoļa "Viju", kad bursaks Homa, cerēdams paglābties no ļaunajiem gariem, apvelk sev apkārt apli.
Senlatviešu vēsturē buramos vārdus izmantoja burtnieki (волхв, soothsayer) - senais burvju nosaukums, jo “lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir tam, kas tos pasaka.” Rozentāla gleznā čūska sieviete arī maldama kaut ko saka, ne jau labu. Zināmā mērā pie buramvārdiem var pieskaitīt arī līdz mūsdienām nonākušos bērnu “skaitāmos pantiņus”.

1. attēlā - Dž.V.Vaterhauss "Maģiskais aplis", 1886.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Melna čūska miltus mala", 1903.g., LNMM kolekcija.

Celibāts (целибат, celibacy)

- atteikšanās no seksuālajiem sakariem, bezlaulības vai šķīstības solījums; tam tika pakļauta visa katoļu garīdzniecība (ne tikai mūki) - atšķirībā no pareizticības, kur izšķir "balto" garīdzniecību ar tiesībām precēties, un mūkus.
Latvijā celibāts attiecināms tikai uz katoļu mācītājiem, turklāt šajā jomā jau labu laiku risinās diskusijas. Luterticībā un pareizticībā celibāta nav, pastāv tikai daži ierobežojumi. Piemēram, pareizticīgie mācītāji nedrīkst atkārtoti stāties laulībā gadījumā, ja sieva no tiem aizgājusi.

1. attēlā - katoļu priesteri Romā.
2. attēlā - Lutera interpretācija Pāvila vēstulei korintiešiem (celibāta kritika), 1523.g.

Celle (келья, cell)

- senatnē - galvenā telpa antīkajā templī, kur atradās dievības tēls. Vēlāk - neliela, atsevišķa dzīvojamā telpa klosterī, kur mitinās mūks vai mūķene. Literatūrā par celli dažkārt sauc arī zinātnieka mitekli, kura iekārtojumā nav komforta priekšmetu. Tēlotajā mākslā celle atpazīstama pēc askētiskas vides. Tā, slavenos svētos, kurus katoļu baznīca godā it īpaši (Francisku, Benediktu, Bernardu u.c., kuri bija arī mūku ordeņu dibinātāji), pieņemts attēlot cellēs ar kādu mūžības atribūtu. Pašas celles no iekšpuses reāli attēlot nav iespējams, tas paliek mākslinieka fantāzijas ziņā.
Arī Latvijā celles jēdziens saistīts ar divām senākajām kriestietības konfesijām, kas paredz klosteru pastāvēšanu, proti, ar katoļticību un pareizticību, un tāpat celles iekārtojums pieejams tikai aprakstošs. Toties pārnestā nozīmē - kā norobežošanās no ārējās pasaules, jēdziens tiek izmantots. Tā, latviešu valodā 2006. gadā parādījies Lourensa Darela (slavenā Džeralda Darela brāļa) romāns "Prospero celle", kur autors atklāj lasītājam nelielās grieķu salas Korfu savdabību, kur celle pasvītro salas izolētību.

1. attēlā - bijušā karteziešu klostera celle Molshaimā, Francija.
2. attēlā - bijušā XV gs. "Svētā gara patversmes" celles Vecrīgā, Konventa sētā.

Ceplis (печь для обжига, brick-kiln, limekiln)

- apdedzināšanas krāsns dažādiem izstrādājumiem vai iežiem, piemēram, māla ķieģeļiem un keramikai, porcelānam, kā arī kaļķakmenim. Apdedzināšanas gaitā vielas iegūst citas nepieciešamās īpašības (izturīgumu, ūdens necaurlaidību, gludumu), bet no kaļķakmens dedzinot iegūst kaļķi, kas ir nepieciešams gan celtniecībā, gan lauksaimniecībā.
Latvijas vēsturē cepļu uzplaukums saistīts ar hercoga Jēkaba laikiem, kad XVII gadsimta vidū tur darbojušies pāri par 100 ķieģeļu un kaļķu cepļi. Vārdam “Ceplis” ir arī cita nozīme, saistīta ar P. Rozīša tāda paša nosaukuma populāro XX gs. 30. gadu romānu un 1973. gadā uzņemto filmu. Te, savukārt, vārds asociējas ar liela mēroga finansiālo avantūrismu.

1. attēlā - divstāvu porcelāna apdedzināšanas ceplis Sevrā, Francijā, 1880.gada zimējums.
2. attēlā - trauku apdedzināšanas ceplis Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Cietoksnis (крепость, fortress, stronghold)

- plaša nocietināta vieta, parasti ar militāru nozīmi, kurā diezgan bieži ietilpa arī viduslaiku pilsēta. Dažreiz cietokšņus novietoja kalnu virsotnēs, tādējādi apgrūtinot ienaidnieka piekļuvi tiem. Tāpat no vēstures zināms, ka cietokšņus būvēja iekarotāji (romiešu cietokšņu virkne ap Adriana mūri Anglijā) nolūkā operatīvi atvairīt vietējo iedzīvotāju sacelšanās. Teoriju, kas nodarbojas ar cietokšņu uzbūves un aizstāvēšanas mākslu, sauc par fortifikāciju.
Viens no senākajiem cietokšņiem Latvijā atradies Daugavas grīvā (šodienas Vecāķos) jau XIII gadsimta sākumā, bet, mainoties Daugavas gultnei, zaudējis tagadējo nozīmi. Tagadējo Daugavgrīvas cietoksni, kura nocietinājumus var aplūkot Bolderājā, sāka būvēt zviedri 1608. gadā, bet pēc Ziemeļu kara tas nonācis Krievijas armijas rīcībā, un tās garnizons šeit palika līdz 1917.gadam, I Republikas laikā kalpodams par Latvijas armijas artilērijas pulka nometni. Cietoksnim kopš 1999.gada ir Valsts nozīmes pieminekļa statuss. Tomēr vislabāk ir saglabājies Daugavpils (Dinaburgas) cietoksnis, ko sāka celt vēl poļu laikos, bet pašreizējo izskatu cietoksnis ieguvis pēc 1812.gada kara ar Napoleonu, kļūdams par vienu no labākajiem Krievijas impērijas cietokšņiem.

1. attēlā - Zalcburgas cietoksnis, XI-XIV gadsimts.
2. attēlā - Daugavpils cietokšņa vārti uzbērumā.

Cilnis (Рельеф (скульптура), relief) Sk. reljefs

Cilvēka grēkā krišana (Грехопадение, the Fall of Man) Sk. Kārdinājums, kārdināšana

Ciļņains apmetums () Sk. stuks

Cirks (цирк, circus)

- Ar cirku izprot klejojošo izpildītāju dalībnieku) apvienību, kuru vidū ir akrobāti, klauni, dresētie dzīvnieki, trapeces (gaisa) un citu triku meistari, kā arī mūziķi. Tāpat par cirku sauc arī celtnes ar apaļu arēnu, jo paša cirka nosaukums cēlies no attiecīgā latīņu vārda un cirka sākotnējās nozīmes (piemēram, arī Kolizejs Romā pēc būtības bija cirks).
Rīgas cirks (Salamonska cirks) ir viens no vecākajiem stacionāriem cirkiem pasaulē, ēka būvēta pēc pirmā profesionālā latviešu izcelsmes arhitekta J. Baumaņa projekta 1888. gadā, un tai ir pilnīgi unikāla kupola konstrukcija, kurā kā materiāls izmantotas dzelzceļa sliedes.

1. attēlā - Amjenas cirks, 1889.gads, arhitekts E.Rikjē.
2. attēlā - Rīgas cirks.

Citadele (цитадель, citadel, stronghold) itāļu: citadella (maza pilsēta)

- varens cietoksnis vai feodālās pilsētas centrālā stipri nocietinātā celtne, kas domāta tās aizsardzībai. Par citadelēm dažkārt arī kļuva antīkās celtnes, tās pārbūvējot, papildinot un nocietinot. Viens no seno Romas imperatoru mauzolejiem vēlāk kļuva par citadeli vai Svētā Eņģeļa pili, kas kalpojis gan par cietoksni, gan cietumu. Citadeles būvēja arī ārpus pilsētām, aizsargājot ūdens ceļus. Grieķu pilsētās citadele bija akropole, bet romiešu- kapitolijs. Jēdzienu izmanto arī pārnestā nozīmē, vēloties izcelt parādības vai notikuma pozitīvās īpašības - tikumības citadele, godīguma citadele u.c.
Slavenākais franču izcelsmes citadeļu autors bija XVII gadsimta speciālists Vobāns, kura idejas izmantoja arī zviedri, veidojot Rīgas aizsardzības sistēmu. No Rīgas citadeles, kas būvēta XVII gadsimtā zviedru laikos, ir saglabājies kvartāla nosaukums Valdemāra ielas tuvumā un dažas noliktavas, kā arī Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, ko labāk pazīst kā koncertzāli “Ave Sol”. Rīgas Citadeles izskatu XVIII gs. beigās attēlojis savā akvarelī J.K. Broce.

1. attēlā - Svētā Eņģeļa pils Romā, bijušais imperatora Adriana mauzolejs.
2. attēlā - Johans Kristofs Broce "Citadele", 1784.g., LNMM kolekcija.

Cunfte (цех, craft, corporation, guild)

- viduslaikos pilsētas amatnieku korporācija, apvienība; cunftē apvienojās viena aroda strādājošie amatnieki, bet tās darbību regulēja šrāgas - statūti, kurus apstiprināja konkrētās pilsētas rāte. Tās saturēja meistara tiesību iegūšanas kārtību, sanāksmju un dzīru noteikumus, savstarpējās konkurences ierobežojumus, zeļļu līgšanas un atalgošanas noteikumus, kā arī vispārīgus noteikumus par dalībnieku un to ģimenes locekļu dzīvesveidu un uzvedību, pienākumiem un tiesībām. Acīmredzot sākotnēji tā bijusi mutvārdu tradīcija, kas galu galā tika fiksēta rakstiski. Šrāgas glabājās cunftu amata lādēs, pierakstītas uz pergamenta. Robeža starp ģildēm, kurās apvienojās tirgoņi un cunftēm, kur pārsvarā apvienojās amatnieki, Ziemeļeiropā nebija stingri izteikta. Tā, amatnieki, kas nodarbojās arī ar savas preces realizāciju, varēja būt ģildes locekļi. Cunftes pastāvēja pietiekami ilgi arī līdzās manufaktūrām, jo tās nosprauda pietiekami augstas prasības saviem dalībniekiem. Tiem bija jāiziet smags ceļš no mācekļa uz zelli, jo tikai caur augstu kvalifikāciju viņi varēja kļūt par meistariem un pilntiesīgiem cunftes locekļiem. Gadījumā, kad arods netika uzskatīts par pietiekami prestižu, apvienību sauca par brālību.
Livonijas teritorijā latviešu izcelsmes meistari bija tiesībās ierobežoti un apvienojās brālībās, bet vācu amatnieki – cunftēs. Pirmā zināmā cunfte Vecrīgā bija zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. gadā, kaut daudz agrāk (1280. gadā) minēta arī ādmiņu un kurpnieku cunfte. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Katras cunftes kase glabājās speciālā lādē un par to atbilbīgs bija vēlēts amata vecākais (aldermanis). Sākotnēji par mācekļiem Rīgas cunftēs drīkstēja piereģistrēt vienīgi brīvus (t.i. brīvā kārtā dzimušus) vīrus, kas dzimuši likumīgā laulībā un runāja vācu valodā, tomēr izņēmuma kārtā no 16. gadsimta cunftēs uzņēma arī zviedrus, poļus, latviešus, līvus, igauņus un citu tautību piederīgos. Mācekļi zeļļa diplomu ieguva pēc vismaz trīs gadu darba meistara darbnīcā, un viņi varēja iestāties cunftes zeļļu biedrībā. Amatnieku cunftēm līdzīgas šrāgas saņēma arī tirdzniecības palīgamatu brālības (Rīgā pirmā zināmā ir 1386. gada alusnesēju brālības šrāga). Senākā saglabājusies šrāgu grāmata Rīgā ir no XV gs. un glabājas Rīgas rātes arhīvā.

1. attēlā - diska centrālā daļa ar Ravensburgas pilsētas cunfšu uzskaitījumu, 1754.g., pilsētas vēstures muzejs.
2. attēlā - virvju vijēju cunftes lāde, 1697.g., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Četri jātnieki (Четыре всадника Апокалипсиса, Four horsemen of the Apocalypse)

- ir Apokalipses vēstneši, un tie pieminēti Jāņa Evaņģēlista Atklāsmes grāmatā. Viņi simbolizē galvenās nelaimes, kas piemeklēšot cilvēci pirms pasaules gala - mēri, karus, badu un nāvi. Jātnieku atribūti ir loks ar bultām, zobens, svari un izkapts. Populārs mākslas sižets, kuram Renesanses dižmeistars Albrehts Dīrers veltījis zīmējumu sēriju.

1. attēlā - Viktors Vasņecovs "Četri apokalipses jātnieki", 1887.g.
2. attēlā - Albrehts Dīrers "Četri apokalipses jātnieki", koka gravīra, 1497.-1498.g., Valsts Mākslas galerija, Karlsrūe, Vācija.

Četru ziedlapu ornaments (четырехлистник, quaterfoil, ornament)

- ģeometriski atgādina vienādas ziedlapiņas (apaļas vai ar nelielu smaili), kuras ir ievilktas kvadrātā. Atkarībā no ziedlapiņu veidojošā loka izskata četrlapis var atgādināt heraldisko rozi (Lankasteru vai Jorku no Rožu kara). Šāds ornaments bieži izmantots slavenāko Rietumeiropas gotikas katedrāļu logos un raksturo seno meistaru pieķeršanos simetrijai un tās skaistuma etaloniem. Agrākie četrlapja paraugi ir saglabājušies (sākotnējā izskatā) Parīzes Dievmātes katedrāles dienvidu transepta kolonnās. Savukārt, atsevišķi saglabājies tipisks gotiskā loga abu simetrisko daļu četrlapis kombinēts ar augšējo apaļo logu, kuram apkārt ir veselalas divpadsmit simetriskas noapaļotas ziedlapas. Tas ir fragments no 1284. gadā sabrukušās Bovē pilsētas katedrāles -toreiz visaugstākās Eiropā. Patlaban daži iekonservēti fragmenti ir aplūkojami Bovē restaurējamās bīskapa pils tuvumā 80 km attālumā uz ziemeļiem no Parīzes. Četrlapji kombinācijā ar vienādmalu trijstūriem ir redzami arī uz slavenā Florences baptistērija ārdurvīm (XIV gadsimts). Ir arī varianti, kur četrlapji daļēji pārklājas ēku frīzēs.
Četrlapja ornaments kā tāds ir visai bieži sastopams moderna ēku ārsienu gleznojumos, bet četrlapji vitrāžās un logu rāmjos vislabāk redzami Lielās ģildes fasādē Vecrīgā.

1. attēlā - fragments no Bovē pilsētas katedrāles XIII gs. loga augšdaļas ar diviem četru ziedlapu atveidojumiem.
2. attēlā - četrlapis Lielās Ģildes logā.

Čiekurveida tornīši (шишкообразные башенки, fir-cone-shaped turrets)

- mazi tornīši, kuru forma nedaudz atgādina gareniskus čiekurus un kuri pacelti virs ēkas jumta. Plaši izmantoti garīgo ēku dekorēšanai viduslaikos, kā arī historicisma celtnēs. Gadījumā, kad šie tornīši tika izmantoti sakrālajā arhitektūrā, to nobeigumu veidoja krusta puķe, kā tas ir redzams uz karaliskās Sv.Heronīma baznīcas Madridē.
Arī Rīgā ir savs dekoratīvs čiekurveida neogotikas (pseidogotikas) tornītis, kas XIX gs. beigās pēc D.Felsko projekta izveidots uz Svētā Jāņa baznīcas jumta Vecrīgā, nomainot veco, 1849. gada vētras laikā bojā gājušo. Tornītis lieliski iekļāvās XV gadsimta beigās pārbūvētas manierisma stilā baznīcas kopskatā. Arī Sv.Jāņa baznīcas tornīša smaile beidzas ar krusta puķi.

1. attēlā - čiekurveida tornīši uz Karaliskās Sv.Hieronīma baznīcas, XVI gs. sākums, Madride, Spānija.
2. attēlā - Sv. Jāņa baznīcas tornītis, Vecrīga, arh. D.Felsko.

Čukurs (конек, gable-end, crest)

- jumta kore, vieta, kur saiet kopā vairāki jumta slīpumi, būtisks konstruktīvs un dekoratīvs elements.
Čukuri parādās Latvijas celtniecībā vienlaikus ar pilsētu rašanos, jo drošas informācijas par to, kā izskatījušies jumti koka celtnēm pirms kristianizācijas, vienkārši trūkst. Patlaban Rīgā un arī dažu citu Latvijas pilsētu celtņu vidū joprojām dominē dažāda stāvuma divslīpu jumti, jo tie ir visvienkāršākie gan celtniecībā, gan kopšanā.

1. attēlā - senas ēkas čukurs Dižonā, Francija.
2. attēlā - daudzveidīgie čukuri uz Eižena Laubes 1909.g. celtā nama Brīvības ielā 47, Rīga.

Dadaisms (Дадаизм, Dada)

- nosaukums, ar kuru apzīmē starptautisko mākslas virzienu, ko dažkārt sauc arī par anti – mākslu (savu uzplaukumu piedzīvoja periodā starp 1915. –1922. gadu), tās centrs atradies Cīrihē. Virziens tika uzskatīts par reakciju uz augstprātīgo un tradicionālo mākslu. Tā pārstāvji, starp kuriem bija gan dzejnieki, gan mūziķi, gan gleznotāji, vadījās no savas fantāzijas, kas piešķīra ikdienas priekšmetiem citu nozīmi, piemēram, troksnis kā mūzika, saplēstais zābaks kā mākslas objekts. Neskatoties uz šķietamo izaicinājumu un aplamību, šis virziens sagatavoja augsni ekspresionismam. Kustība bija internacionāla, vairāki tās dalībnieki juta līdz komunismam un anarhismam.
Par dadaismu Latvijā informācijas maz, un tā ir visai pratrunīga. Daži to sauc par "garšīgo absurdu", no kura laimīgā kārtā esot bijis iespējams izvairīties. Savukārt, Klāvs Elsbergs, mūsu pāragri bojā gājušais talantīgais laikabiedrs, esot apgalvojis, ka viņa laimei dadaistu garā vajadzētu "gadsimtos ārdētu steku un skatu, kā Tulūz-Lotreks kaktā kaujas ar Ziemeļnieku". Latviskajā versijā dadaisma pazīmes (valodošanas) formulēti, uzsvērot teksta radīšanu kā spēli, pareizrakstības noliegšanu, kolāžu, tradīciju noliegumu un parodiju. Iespējams, ka pie šī žanra pieder pat bērnu pantiņi "Rīgā karš, Rīgā karš, Burbuļmātei deguns garš".

1. attēlā - Fransis Pikabia „Jauna amerikāņu meitene, deja”, 1913.g., Nacionālais Modernās mākslas muzejs Pompidū centrā, Parīze.
2. attēlā - dadaista Marsela Janko vārdā dadaisma muzejs, Einhoda, Izraēla.

Dainas (дайны, daina, folk songs)

- latviešu folkloras mutvārdu tradīcijas sastāvdaļa un kultūras mantojums pārsvarā četrrindu, retāk sešrindu dzejā. Pirmo reizi latviešu tautas dziesmu ar visām notīm publicēja Tērbatas universitētes profesors krājumā par 1632.-1635. gadu. Diezgan nopietnu dainu vākšanu aizsāka Baltijas vācieši -literāti XVIII gadsimta vidū. Starp tiem atzīmējams skolotājs un izglītotais Johans Gotfrīds Herders, kas pirmais arī ieviesis tautas dziesmas jēdzienu zinātniskajā literatūrā. Tomēr pateicoties izcilā darbarūķa Krišjāņa Barona vākšanas koordinētai sistematizācijai un apkopošanai, dainas iznāca sešos sējumos Jelgavā un Pēterburgā (1894.-1915), to skaits pārsniedz 1 miljonu. Kopš 2003. gada tiek veidots Latvju Dainu Interneta variants.
2001.gada 4. septembrī Kr. Barona izveidotais Dainu skapis ar 268815 dainu lapiņām ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā kā "The Cabinet of Dainas" - Dainu skapis. Paša Krišjāņa Barona vārds minams starp populārākajiem latviešiem un kalpo par tautas vienotības simbolu.

1. attēlā - piemineklis Krišjānim Baronam, skulptore Lea Davidova-Medene, Vērmanes dārzs, Rīga.
2. attēlā - Lidija Auza "Caur sidraba birzi gāju", 1970.g., LNMM kolekcija.

Dakstiņš (черепица, tile)

- keramikas jumta seguma elements, arī kārniņš, kas vienlaikus piešķir celtnei īpaši dižciltīgu un cienījamu izskatu. No šī izstrādājuma nosaukuma franču valodā (tuil) atvasināts kādreizējās slavenās Parīzes karaļu pils Tielrijas nosaukums un tagadējais Tielrijas dārzs.
Dakstiņu jumti Baltijā parādījušies jau XII gadsimtā, turklāt sākumā tie izmantoti baznīcās un pilīs. Kopš XIX gadsimta un to rūpnieciskās ražošanas uzsākšanas dakstiņi kļuvuši par vienu no iecienītākajiem jumtu seguma materiāliem, turklāt tagad mums ir ne tikai keramiskie, bet kompozīto materiālu dakstiņi. Keramisko dakstiņu trūkums ir to trauslums un smagums, kādēļ diezgan bieži, atjaunojot jūgendstila celtņu sarežģīto formu jumtus, dakstiņus nomaina pret skārdu.

1. attēlā - dakstiņu jumti Nesebārā, Bulgārija.
2. attēlā - dakstiņu jumts Konventa sētā, Vecrīgā.

Damasts (Дамаст, damask)

- grezns zīda audums (abpusējs vai vienpusējs) ar puķainu vai cita veida ornamentālu rakstu, ko veido, izmantojot dažādas aušanas tehnikas. Par raksta pamatni parasti izmanto gaišu matētu audeklu, bet pašam rakstam - spīdīgus atlasa diegus. No damasta izgatavoja gan tērpus, gan smagus galdautus, gan pārklājus. Eiropā audums ienācis no Austrumiem, par ko liecina tā nosaukuma saikne ar Damasku, jo tieši šīs pilsētas iedzīvotāji Viduslaikos aktīvi nodarbojās ar attiecīgā auduma ražošanu un tirdzniecību (jo dzīvojuši uz Zīda ceļa). Zīda damasta galdauti, austrumu ornamentu rotāti, kļuva par valdnieku portretu interjeru fonu. Luija XIV portretā damasta galdauts turklāt pasvītro karaļa ministra Kolbēra (pats tērpts melnajās drēbēs) lomu, veicinot dārgo zīda audumu manufaktūru izveidi Francijā.
Savukārt, kompozīcijas veidotāji Jelgavas Vēstures muzejā ļoti veiksmīgi apseguši ar košu sarkanā damasta galdu, pie kura sēž slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs (arī melnajā tērpā). Pārējie atribūti - kuģu modeļi, kartes, grāmata - palīdz radīt priekšstatu par šo neordināro personību, kura savā darbībā kombinē valdnieka greznību ar darītāja lietišķumu.

1. attēlā - Anrī Testelēns "Ludviķis XIV ar Kolbēru", 1667.g.,
2. attēlā - Hercogs Jēkabs pie galda (vaska figūra), Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija.

Danaīdu muca (Данаиды, daughters of Danaus)

- teiciens, kas apzīmē absolūti bezjēdzīgu darbu, tādu, kas nav padarāms, nevajadzīgs un neauglīgs. Kaut kas, kas tiek atkārtots regulāri, no tam nekļūstot jēdzīgāks. Teiciens cēlies no sengrieķu mitoloģijas, kad 49 valdnieka Danaja meitas par to, ka pēc tēva pavēles nogalinājušas savus vīrus kāzu naktī, tika Aīda valstī sodītas ar nepieciešamību visu laiku piepildīt cauru mucu. Sižetu labprāt attēloja mākslinieki, kas izvēlējušies klasiskos sižetus. Līdzīgs Sīzifa darbam ar akmens velšanu kalnā. Jāpiezīmē, ka viena no meitām, Hipermnestra, savu vīru pasaudzēja, un tamdēļ viņai bija lemts pēc nāves nevis nonākt Tartarā, bet Elizejas laukos - un arī tikt iemūžinātai mākslā (angļu Viduslaiku dzejnieka Čosera poēmā un vēlāk arī operās).
Latviešiem pazīstami teicieni par ūdens nešanu sietā. Mūsdienu dzīves kontekstā teiciens parasti tiek izmantots, apzīmējot, piemēram, ceļu seguma lāpīšanu rudens vai ziemas laikā.

1. attēlā - Dž.V. Vaterhauss "Danaīdas", 1903.g.
2. attēlā - nezināms autors "Hipermnestre", XV-XVI gs., Franču nacionālā bibliotēka.

Debesbraukšana (Kristus) () Sk. Kristus Debesbraukšana

Debesbraukšana (Marijas), Asunta (Вознесение богородицы, Ascension of Mary into Heaven (Assumption))

- atbilstoši Romas katoļu, pareizticīgo un pat daļas anglikāņu baznīcu uzskatiem, Dievmātes Marijas zemes dzīves beigās notikusi viņas uzņemšana debesīs, turklāt kopš 1950.gada katoļu baznīcā šo apgalvojumu uzskata par dogmu, kurai gan pastāv arī opozīcija. Marijas debesbraukšanu katoļu baznīca svin 15. augustā, un tie ir vieni no lielākajiem baznīcas svētkiem. Ļoti iecienīts gleznotāju sižets (Muriljo, Rubenss, Rafaels u.c.).
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena ir "Gada lielākie katoļu svētki. Uz Aglonu pēc svētības dodas ne tikai katoļu, bet arī citu konfesiju ticīgie un pat tādi, kuru vienīgā saikne ar baznīcu ir Aglona, kas ar likumu ir pasludināta par starptautiskas nozīmes svētvietu Latvijā, bet Jaunavas Marijas svētki – par valsts nozīmes svētkiem." Citēts pēc www.latvia.travel.

1. attēlā - Bartolomeo E. Muriljo "Dievmātes debesbraukšana", 1678.g., Ponses Mākslas muzejs, Puertoriko.
2. attēlā - nezināms autors "Dievmātes debesbraukšana", Sv. Franciska Romas katoļu baznīca, Rīga.

Debesskrāpis (небоскреб, skyscraper)

- ēka ar lielu stāvu skaitu, augstceltne. Stāvu skaits, ar kuru ēku sāk uzskatīt par debesskrāpi, nav konkretizēts, bet pirmo reizi vēsturē šo apzīmējumu sāka pielietot attiecībā uz daudzstāvu mājām ASV lielpilsētās (Čikāgā, Nujorkā, Detrotā), kuru pamatā bija tērauda konstrukcija un augstums – vismaz 100 m. Mūsdienās par augstceltnēm uzskata ēkas sākot ar 150 m augstumu, tās būvē no īpaša tērauda, dzelzsbetona, stikla un granīta.
Pirmo augstceltni Rīgā (pašlaik Latvijas Zinātņu akadēmija) sāka celt 1951. gadā, projekta autori bija latvieši, un tā bija iecerēta kā Kolhoznieku nams). Ekspluatācijā no 1960.g, stāvu skaits –21; vairākas līdzīgas augstceltnes ir Maskavā un tās visas tiek uzskatītas par Staļina laika arhitektūras pieminekļiem.

1. attēlā - debesskrāpji Barselonas ostā.
2. attēlā - Zinātņu Akadēmijas ēka, senākā augstceltne Rīgā, 1955.g.

Debesu manna (манна небесная, manna)

- Bībeles sižets, atbilstoši kuram, kad Izraēlas tauta pēc aiziešanas no Ēģiptes, klīdusi pa tuksnesi un tai bija izbeigusies maize, saņēmusi no Dieva "ēdamo substanci", baltu sīku graudiņu izskatā. Vārds esot cēlies no jautājuma"kas tas ir", kas senebreju valodā skanēja "man- nu". Mozus uz jautājumu esot atbildējis, ka tā esot Dieva atsūtītā maize. Vēlāk debesu manna ieguvusi plašāku jēdzienu - kaut kas, ko cilvēki saņem grūtajā brīdī, zināmā mērā uz to pat necerot. Ir vairākas slaveno mākslinieku gleznas, kuras veltītas šim sižetam, jo dod iespēju attēlot lielas cilvēku grupas dažādas emocijas necerētā glābiņa laikā.
Latviešu valodā vēsturisko un daļēji vāciski krievisko "debesmannā" bieži sadzīvē aizvieto ar vārdu "uzpūtenis", jo mūsu uztverē šis Bībeles jēdziens jau attiecināms drīzāk uz draiski attēloto Ausekļa Baušķenieka bērnu un arī pieaugušo iecienīto saldo ēdienu.

1. attēlā - Nikolā Pusēns "Izraēla tauta tuksnesī lasa mannu", 1637.-.1639.g., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Būs debesmanna", 1984.g., privātīpašums

Dekadence (декаданс, decadence) franču: décadence

- ar šo vārdu labprāt apzīmē morāles un kultūras krīzi, kas it kā sekojot attīstības augstākajam punktam, kulminācijai. Proti, pilnajai "kadencei" sekojot dekadence, un cilvēkus, kas ar šādu it kā pagrimumu aizraujas, sauc par dekadentiem. Vēsturiski dekadences nosodītāji mēdza pievērsties Romas sabrukumam, kuru it kā esot izraisījis morāles pagrimums vai dekadence. Arī tādas strāvas un virzieni literatūrā un mākslā, kad notiek novēršanās no reālisma, sociālajām, nacionālajām un humānisma idejām, pievēršoties mistikai, anomālijai, dažkārt pat šķietami sludinot pagrimumu un amorālo dzīves veidu. Par dekadenci tradicionāli sauca XIX gs. beigu un XX gadsimta sākuma norises Eiropas literatūrā un mākslā. Autoritārie un totalitārie režīmi centās apzīmēt ar vārdu "dekadence" visu to, kas bija pretrunā ar oficiāli sludināto ideoloģiju. Savukārt, objektīvāk vērtējot šo jēdzienu, izrādās, ka ar to saistīti gan simbolisms, gan citas estētiskās kustības, kuras sākotnēji tika raksturotas kā postošas. Jāatceras, ka kādreiz mākslas norietam pieskaitītas pat Edgara Po fantastiskās noveles, kā arī simbolistu gleznas un dzeja. Turklāt XIX gadsimta beigās grupa spožo franču literātu (tai skaitā T. Gotjē un Š.Bodlērs) pat oficiāli uzskatīja sevi par dekadentiem, tādējādi protestējot pret tā saucamo "banālo progresu".
2004. gada avīzes "Diena" publicēts raksts par Viktoru Eglīti (populārā rakstnieka Anšlava Eglīša tēvu), kurā viņš nosaukts par cildināto un pulgoto lielāko latviešu dekadentu. 2014.gadā Eglītis savā rakstu krājumā "Ceļš uz latvju renesansi" formulēja uzskatus par mākslu, kas, viņaprāt, "uzstājas pret tiesību, morāles tematu un abstrakciju diktatūru" - tādējādi parakstoties zem Rietumu dekadentu domām. Savukārt, arī spožākie XX gadsimta sākuma latviešu gleznotāji nav bijuši dedadences virzienam sveši. No 2015.g septembra līdz 2016.gada janvāra beigām Stokholmā notiek izstāde "Simbolisms un dekadence -ziemeļu perspektīva", kur ar 12 darbiem ir pārstāvēta LNMM kolekcija. Starp izvēlētiem darbiem ir gan vairāki Jāņa Rozentāla audekli (Princese ar pērtiķi tika pieprasīta īpaši), gan viņa paša meti Rīgas Latviešu nama freskām, gan Riharda Zariņa sērīgais oforts "Dzejnieka kaps". Ekspozīcijā tāpat ir pa vienam V.Purvīša, R.Pērles un J.Valtera darbam. Notiek "latviešu dekadences" gleznojumu starptautiskā atzīšana.

1. attēlā - Henriks Siemiradzkis "Orģija Romas impērijā", 1872.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Princese ar pērtiķi", 1913.g., LNMM kolekcija.

Dekoratīvā māksla (декоративное искусство, decorative art)

- kopā ar arhitektūru veido cilvēka lietišķi priekšmetisko vidi, piešķirot tai estētisko tēlainību. Dekoratīvās mākslas īpašības atklājas ansamblī, tas ir mākslas veidu kopums, bet tā paraugi mēdz būt arī īpašu funkciju- paklāji, salvetes, gobelēni, sedziņas, apģērba gabali.
PSRS laikos dekoratīvajai mākslai bija viena milzīga priekšrocība salīdzinoši ar "augstākajām mākslām"- tā drīkstēja nebūt ideoloģizēta un tās ietvaros tika pieļauta spilgta nacionālo elementu izcelšana. Līdz ar to latvieši centās savā sadzīvē pēc iespējas vairāk lietot nacionālās lietišķas mākslas radītos priekšmetus - sedziņas ar tautiskiem rakstiem, koka svečturus, keramiskos traukus, rakstainus cimdus un zeķes, jo tiem turklāt bija raksturīga arī daudz augstāka kvalitāte. Toreiz sieviešu rotās dominēja izstrādājumi no dzintara. Šīs tradīcijas tagad iet mazumā, bet cieņa pret tautiskiem ornamentiem dizainā saglabājas, pat interneta saitu noformēšanas līmenī. Tomēr latviešu tradīcijā dekoratīvā māksla vispilnīgāk realizēta tautas tērpu bagātībā un dažādībā.

1. attēlā - Viljams Morriss „Režģa tapešu dizains”, 1862.g.
2. attēlā - dekoratīvie dažādu Latvijas novadu tautas tērpi no salona "Klēts" Vecrīgā ar rotas lietām.

Dekoratīvās margas (декоративные перила, решетки, decorative railing)

- sākušas veidot arhitektūras ansambļu noformējuma būtisku daļu laikmetā, kad feodāļu pilis pakāpeniski zaudēja savas aizsargfunkcijas un sākušas pārvērsties lepnās rezidencēs, kad paceļamo tiltu vietā nāk greznas ārējās un iekšējās kāpnes. Metāliskās kaluma (dzelzs, čuguna) margas bija iespējams veidot visdažādākās formās, darinot no tām ziedus, volūtas un citas dekoratīvās struktūras. Dzelzi varēja kalt karstu nolūkā iegūt izsmalcinātas formas (jo tā bija pietiekami elastīga), bet lētākas čuguna margas ieguva, izmantojot speciālas atlejamās formas.
Dekoratīvās margas Latvijas pilsētās tāpat spēj piešķirt jebkuram balkonam, tiltiņam vai āra trepēm īpašu izskatu. Mākslinieka - kalēja fantāzija kombinācijā ar iespēju "pozicionēt sevi" mūsdienu Latvijā guvusi plašu atbalstu, tiek rīkoti kalēju amatniecības festivāli un tiek atjaunotas kādreizējo lepno Rīgas jūgenda villu un īres namu margas.

1. attēlā - kaltas dzelzs margas (paraugs) no Svētā Pāvila katedrāles Londonā Viktorijas un Alberta muzejā, Anglija.
2. attēlā - kaltas dzelzs trepju margas Dauderi, Rīga.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (Музей декоративного и прикладного искусства, Museum of Decorative and Applied Arts)

- ir muzejs, kura kolekcijā ietilpst daudzveidīgi mākslas un dizaina paraugi, kas spēj sniegt pārskatu par materiālās kultūras attīstību tās daudzveidīgajās izpausmēs, apkopojot mākslas izstrādājumus no keramikas, stikla, audumiem, metāla, kā arī juvelierizstrādājumus, mēbeles, kalumus, tērpu un apavu paraugus, dekoratīvo skulptūru, traukus, gleznojumus, zīmējumus, fotogrāfijas. Par pirmo un lielāko pasaulē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju tiek uzskatīts Viktorijas un Alberta muzejs Londonā, kas dibināts 1852.gadā un kura kolekcijas uzskaitē ir vairāk nekā 4,5 miljoni eksponātu. Muzejam pieder gan viena no lielākajām postklasiskās skulptūras kolekcijām, gan milzīgi Āzijas mākslas paraugi (no Ķīnas, Indijas, Japānas un Dienvidaustrumu Āzijas), kā arī eksponāti, kas attiecināmi uz musulmaņu kultūru, turklāt to klāsts ir vislielākais Rietumu pasaulē.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atklāts 1989. gadā Rīgas vissenākajā mūra ēkā – bijušajā Jura baznīcā Skārņu ielā, muzeja krājumus veido septiņas pamatkolekcijas (pārsvarā latviešu mākslinieku darbi) - tekstilmākslas, keramikas un porcelāna, metālmākslas, ādas mākslas, dekoratīvā koka mākslas, stikla mākslas un dizaina kolekcijas. Muzejs regulāri rīko arī senās modes mākslas kolekciju izstādes.

1. attēlā - Viktorijas un Alberta muzejs, Londona, Anglija.
2. attēlā - Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja ēka Skārņu ielā 10, Vecrīga.

Dekors (декор, decor)

- rotājuma sistēma celtnei vai mākslas izstrādījumam; dekoratīvā apdare. Katram laikmetam un stilam veidojas papildus rotājumu sistēma, kas atbilst gan pastāvošiem kanoniem un skaistuma izjūtai, gan tehniskajām iespējām. Senās Ēgiptes piramīdām dekora praktiski nav, to aizvieto majestātiskas formas un izmēri. Savukārt, rokoko laikmetā tieši dekors veido paliekošo iespaidu. Bez dekora vide kļūst vienmuļa un neizteiksmīga.
Dekors Latvijā mūsdienu izpratnē galvenokārt pastāvēja tikai tautas tērpā un tika minimāli izmantots ēku celtniecībā. Lauku dzīvē dekors ilgstoši tika reducēts uz koka mēbeļu pieticīgo apgleznošanu un īslaicīgu telpu noformēšanu ar meijām svētkos. Mūsdienu Latvijā daļai cilvēku pēkšņi kļūstot par "jaunbagātniekiem", izpratne par dekoru dažkārt tiek reducēta uz izdotās naudas daudzumu ar pilnīgu gaumes trūkumu.

1. attēlā - kapella Bavārijas lielhercogu pilsētas rezidencē Minhenē, sudraba un apzeltījuma dekors.
2. attēlā - apgleznotais skapis un lāde no Kurzemes zemnieka dzīvojamās istabas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Delfu orākuls (Дельфийский оракул, Delphyc Sibyl) latīņu: orare

- vārds cēlies no latīņu valodas darbības vārda "runāt", tāpat kā visiem pazīstamais "orators", bet, atšķirībā no citiem pareģotājiem (runātājiem) Delfu orākuls bija īpašs. Viņs darbojies Senās Grieķijas ievērojamajā reliģijas centrā 7. –6. gs. p.m.e. Parnasa pakājē, un senie grieķi uzskatīja šo vietu par pasaules centru, griežoties turp pēc nākotnes pareģojumiem. Delfu orākula pareģojumiem sekojuši gan karavadoņi, gan valdnieki, turklāt, pat Romai pārņemot antīkās pāsaules pārvaldīšanu, Delfu orākuls nebija zaudējis savu spēku. Senatnē pastāvēja uzskats, ka tieši ar Delfu orākula muti runājot dievi, atbildot uz cilvēku jautājumiem, kā arī interpretējot dabas parādības. Savādi, bet galvenā orākula lomu Delfos pildīja Pitija, Apollona tempļa priesteriene. Bija arī citas Apollona priesterienes - Sibilas, turklāt vēlāk to pareģojumi tika apkopoti īpašos tīstokļos, kā tas redzams arī Mikelanželo gleznojumā.
Delfu orākulam par godu informatīvais Baltijas ziņu portāls vairākās valodās nosaukts par Delfi, un jau 15 gadus tā ir otra apmeklētākā interneta vietne Latvijā. Portāls piedāvā ziņas, analītiskus materiālus, izklaidi, žurnālistu pārdomas, turklāt pēdējā laikā ir papildināts ar interneta žurnāliem. Portāls Latvijā piedāvā materiālus gan latviešu, gan krievu valodā, bet pārējās Baltijas republikās attiecīgi igauņu un lietuviešu valodā.

1. attēlā - Mikelandželo "Delfu Sibila", 1509.g.
2. attēlā - Džons Viljams Vaterhauss "Pie orākula", 1884.g.

Dendijs (дэнди, dandy)

- smalki ģērbies cilvēks, švīts, kurš, turklāt, pieder intelektuālajām aprindām. Vārds cēlies no angliskā apzīmējuma, to ieviesis un kultivējis slavenais angļu dzejnieks lords Bairons XIX gadsimta sākumā. Mākslā un literatūrā izplatīts tēls (sākot ar Puškina Oņeginu krievu literatūrā), bet īpašu ievērību guvis atbilstoši O.Vailda personībai un izskatam. Dendijs rada savu personību "dzīvojot spoguļa priekšā", viņš vēlas būt viņš pats, savā ziņā izcils - un vienmēr opozīcijā, viņš dzīvo, oponējot sabiedrībai, mētājoties ar paradoksiem, pārsteidzot apkārtējos. Pastāv uzskats, ka dendijs visu dzīvi tikai tēlo, jo, lūk, neesot spējīgs dzīvot reālu dzīvi. Tomēr mēs esam aizmirsuši gandrīz visus Vailda laikabiedrus, bet viņš pats joprojām ir tepat.
Par Rīgas XX gadsimta 30.-to gadu spilgtāko dendiju tika uzskatīts gleznotājs un grafiķis, ekstravaganta un savrupa personība, Kārlis Padegs, kas uzskatāmi redzams viņam veltītajā piemineklī pretī “Māmuļai”. Mūsdienu Latvijā eksistē gan portāls “Dendijs”, gan arī veikalu tīkls. Un arī slavenais Vailds nav aizmirsts - viņam veltītās lugas (un arī paša sarakstītās) joprojām tiek uzvestas, bet aforismi - piedzīvo atkārtotus izdevumus.

1. attēlā - Džovanni Boldini "Roberts de Monteskjū", 1897.g.
2. attēlā - piemineklis Kārlim Padegam, uzstādīts 1998.g., veidots pēc G.Kaņepa statuetes, tēlnieks A.Vārpa, arhitekts A.Heinrihsons.

Devīze (девиз, motto, slogan, bearing)

- īsi formulēts sauklis, frāze, kas izsaka idejas, ieceres un pat valsts uzbūves pamatprincipu, formāli apraksta sabiedrības grupas vai organizācijas vispārīgo motivāciju vai mērķus. Pēc devīzes atpazīst valsts iekārtu un tās orientāciju. Devīze var būt jebkurā valodā, bet senākās devīzes bieži vien izmantoja latīņu valodu. Viena no slavenākām devīzēm - arī sauklis - bija Lielās Franču revolūcijas "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Atpazīstamākās devīzes atspoguļo valsts atribūtikā, pieminekļos, monētās u.c. Devīze var būt arī pilsētai.
Devīzes uz māju fasādēm un frontoniem it īpaši kļuva par Rīgas uzplaukuma apliecinājumu periodā starp vecpilsētas mūru nojaukšanu un Pirmo Pasaules karu, kad bulvāru lokā pacēlās virkne skaistu īres namu, kurus projektēja gan latviešu izcelsmes, gan arī citu tautību veiksmīgākie arhitekti. Atbilstoši to laiku pieņemtajai tradīcijai, vairumā gadījumu devīzēs izmantota tieši latīņu valoda.

1. attēlā - Parīzes pilsētas ģērbonī kuģītī tās devīze, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē- "Šūpojas, bet negrimst".
2. attēlā - devīze uz jūgendstila mājas frontona Elizabetes ielā 23, Rīgā, arhitekts H.Hilbigs, 1903.g., tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Darbs uzvar visu".

Diaspora (диаспора, Diaspora) no grieķu: διασπορά

- tautas etniskās vai reliģiskās grupas daļa, kas atrodas ārpus mītnes zemes, no kuras tā cēlusies, turklāt tā izveidojusies dažādu iemeslu dēļ (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, bēgot no vajāšanas). Vēsturiski jēdziens ir ļoti sens, tas saistīts ar lielu tautu masu piespiedu pārvietošanu, tādu, kā ebreju izraidīšanu no Jūdejas, grieķu bēgšanu no Konstantinopoles pēc tās krišanas Osmāņu rokās u.c. Par diasporu mītnes vietu Eiropā kopš Viduslaiku beigām ilgstoši tika uzskatīta Holande - kā valsts, kas izcēlusies ar reliģisku toleranci, bet vēlāk tās lomu pārņēma Francija un Parīze it īpaši. Diasporu locekļi - starp tiem bija gan poļu insurgenti, gan Itālijas, Grieķijas un citu tautību brīvdomātāji - palīdzēja veidot Francijas galvaspilsētu par pasaules mēroga kultūras centru un dažādu tautību mākslinieku Mekku. Vēlāk par diasporu apmešanās vietu kļuva Ziemeļamērika, kurp devās milzīgas mītnes zemē vai nu vajātās, vai citādi cietušās ļaužu masas.
Latviešu tradīcijā ir arī vārds “klaids”, atvasināts no vārda “izkliedēt”, līdz ar to ir arī nosaukums “klaida latvieši”. Latviešu diasporas bijušas jau kopš XIX gadsimta beigām, kad ievērojama daļa latviešu zemnieku izmantoja Krievijas valdības piedāvājumu pārcelties uz dzīvi Sibīrijā, jo aramzemes trūkums Dzimtenē kalpoja par lielu kārdinājumu. Tādējādi Krievijas iekšzemē, un it īpaši Sibīrijā, izveidojās latviešu kolonijas, kuru iemītnieki centās saglabāt dzimto valodu, kultūru un tradīcijas. Par spīti PSRS laika represijām, joprojām ir saglabājies ievērojams "Krievijas latviešu" skaits. Savukārt, pēc II Pasaules kara, lielai daļai latviešu aizbraucot uz Rietumiem bēgot no gaidāmās kārtējās okupācijas, pakāpeniski izveidojās lielas "ārzemju latviešu" diasporas, pārsvarā Austrālijā, Kanādā, ASV un vairākās Latīņamerikas valstīs. Tās tāpat turpināja kopt latvietību - ar daļējiem panākumiem. Kā spēcīgākais latviešu diasporu vienojošais faktors allaž kalpojuši Dziesmu svētki. Pēdējos gados daudzi latviešu diasporas locekļi pat brauc piedalīties šajos svētkos uz Latviju, tomēr atgriezušies Dzimtenē pēc neatkarības atgūšanas ir tikai daži, jo jaunās mītnes zemēs notika neatgriezeniska asimilācija.

1. attēlā - Sergejs Prokudins-Gorskis "Ebreju bērni Samarkandā", 1910. gada krāsainā fotogrāfija, ASV Kongresa bibliotēka.
2. attēlā - 2011.gada Ziemassvētku vēlējums Kanādā dzīvojošiem latviešiem.

Diāna (Диана (богиня), Diana (mythology))

- šo dievieti senie Grieķi saukuši par Artemīdu, Apollona dvīņu māsu, un viņa bija dzīvnieku un augu pavēlniece, kā arī dieviete, kas palīdzēja sievietēm dzemdībās. Mākslinieki attēloja Diānu kā mednieci un nakts dievieti. Romā šīs dievietes kults bija īpaši populārs vergu vidū, jo tie Diānas tempļos baudījuši neaizskaramību. Mākslā īpašu popularitāti iemantoja mīts par Diānā iemīlējušos jaunekli Akteonu, kurš uzdrošinājies uzlūkot Diānas peldi, par ko tika pārvērsts par briedi un vēlāk medību suņu saplosīts. Francijā nevīstošo Diānas Puatjē skaistumu XVI gadsimtā cildināja tēlnieks Gužons, XX gadsimtā - princeses Diānas vārds tāpat bija leģendām apvīts un tēls - mākslas darbos - filmās, grāmatās - iemūžināts.
Latvijā ar šo vārdu galvenokārt saistīta Velsas princese Diāna, kuras harizmātiskais tēls un it īpaši traģiskā nāve izraisīja te dziļas skumjas. Latvijā līdz ar to kļuva populārs šis visumā neierastais meiteņu vārds. Senlatviešu Panteonā īstas līdzinieces dievietei - medniecei nav, bet attiecībā uz dzemdību aizbildni zināmā mērā Diānu varētu tuvināt Dēklai kā Laimei, kas "zīda, iešūpo, sargā."

1. attēlā - Diānas- mednieces statuja Briseles pilsētas parkā.
2. attēlā - "Versaļas Diāna", I-II gs. romiešu kopija no zudušā grieķu tēlnieka Leohara bronzas oriģināla, apm. 325.g. p.m.ē.

Dievišķā komēdija (Божественная комедия, Divine Comedy)

- itāļu XIV gadsimta dzejnieka no Florences Dantes Aligjēri slavenā poēma trijās daļās (“Elle”, “Šķīstītava”, “Paradīze”), ko uzskata par itāļu literārās valodas piedzimšanu. Poēmas varoni ceļojumos cauri šķīstītavai un ellei pavada romiešu dzejnieks Vergīlijs, bet cauri paradīzei vada mīļotā Beatriče. Sarakstīta starp 1308. un 1321. gadu, Dantem esot trimdā. Poēmas varoņi un to likstas bieži kalpo par tēlotājas mākslas darbu sižetiem, bet elles loki ar personāžu klejojumiem veido daudzu citu literāro darbu saturu. Starp citu, tā kā Dantes izraidīšana no dzimtenes bija saistīta ar Florences pāvesta atbalstītāju (gibelīnu) rīcību, bet pats Dante piederējis pretējai (gvelfu) partijai, dzejnieks zināmā mērā atriebies pāvestam, ievietojot viņu vienā no elles lokiem. Tradīcija kārtot rēķinus ar mākslas palīdzību gadsimtiem ilgi palīdzējusi radošajām personām pārvērst zaudējumus uzvarās. Tagad viens otrs valdnieks paturēs vietu vēsturē, tikai pateicoties vajātā laikabiedra asajai spalvai vai karikatūrai. Jēdziens "komēdija" saistīts ar autora apgalvojumu, ka ar laiku arī smagākie dzīves notikumi zaudējot savu smeldzi. Pēc tam vairāki citi autori, tai skaitā viens no XIX franču literatūras dižgariem Onorē Balzaks arī veidojis savu "Cilvēcisko komēdiju", vadoties no līdzīgiem apsvērumiem.
Latviski pilnīgs Dievišķās Komēdijas atdzejojums parādījies 1994.gadā Valda Bisenieka atdzejojumā. Bet daudz agrāk Zenta Mauriņa rakstīja, ka Dievišķā komēdija ... ir grēcīgā cilvēka ilgas pēc skaidrības, nepilnīgā cilvēka ilgas pēc pilnības, bet kāpšana kalnā pauž skaidrības ilgas.

1. attēlā - Džoto di Bondone "Dante Aligjēri", detaļa no freskas "Paradīze", Bargello pils, Florence.
2. attēlā - piemineklis Dantem Veronas vecpilsētas laukumā.

Dievība (божество, deity, divinity)

- mītiska būtne pagānu vai daudzdievību (politeisma) kultā, kas ir apveltīta ar pārdabiskām spējām, nosacīti var būt gan vīrietis, gan sieviete, gan iedomātais tēls. Senajā vāzes apgleznojumā, ko kopējis XIX gadsimta mākslinieks enciklopēdijai, attēlotas tieši "otrās šķiras" dievību - Hēbes, jaunības dievietes un dievu sūtnes - un Hērakla (pusdieva, proti Zeva un mirstīgās sievietes dēla) kāzas Olimpā.
Būtībā senlatviešu Panteonā ir pārstāvētas tieši dievības nevis dievi, turklāt pat vārdam Dievs latviešu teikās un pasakās drīzāk atbilst dievības loma. Tāpat Laima, Māra un Dēkla ir likteņa dievības.

1. attēlā - Volfgangs Rīgers - "Hēbes un Hērakla kāzas", zīmējums - kopija no Apūliešu vāzes, publicēts: Wilhelm Heinrich Roscher: Ausführliches Lexikon der griechischen und römischen Mythologie. v. 1,2., p. 1870
2. attēlā - nezināms autors dekoratīvā dievību grupa (uz ēdamgalda), baltais biskvīts, no Rundāles pils ēdamzāles.

Dievmāte (Богородица, our Lady)

- jēdziens tiek attiecināts uz Svēto Jaunavu Mariju, Jēzus no Nazarets (Kristus) māti. Rietumeiropā un Ziemeļeiropā ļoti bieži pilsētas katedrāles tiek veltītas tieši Dievmātei kā pilsētas un tās iedzīvotāju aizbildnei Dieva priekšā (piemēram, slavenā Parīzes Dievmātes katedrāle).
Latvijā ģimeņu aizbildnes svētnīca ir Skaistkalnes Dievmātes baznīca (Bauskas rajons), kuras pirmsākumi ir meklējami XVII gadsimta vidū un kas ir nozīmīgs katoļticības centrs Zemgalē un Kurzemē. Tā ir otrā (aiz Aglonas) populārākā svētceļojumu vieta Latvijā. Tāpat pazīstama Rīgas pils tuvumā esošā Sāpju Dievmātes baznīca, kurā notiek dievkalpojumi vairākās valodās, tai skaitā arī poļu.

1. attēlā - Notre Dame katedrāle Parīzē, XII-XIX gs.
2. attēlā - Skaistkalnes Dievmātes baznīca, itāļu baroks, pabeigta 1692.g.

Dievturība, neopagānisms (Неоязычество, Modern paganism, neopaganism)

- ir garīgā kustība (saukta arī par mūsdienu pagānismu), kas izpaužas kā tieksme atdzīvināt mitoloģizētos pagāniskos kultus, kas bija izplatīti dažādās Eiropas daļās pirms kristietības. Šīm kustībām ir vairākas kopīgas iezīmes, starp kurām noteicošā ir pieķeršanās senajiem folkloras un etnogrāfijas avotiem ar dažādu ticamības un arī sekošanas tiem pakāpi, aizraušanās ar tieši savas tautas (tautu grupas) vēsturiskā garīgā pārākuma izcelšanu. Kustība sasniegusi arī ASV, kur tās apoloģēti apgalvo, ka tā esot "vēsturiskās iedvesmas un mūsdienu kreativitātes sintēze". Ir izveidota pat neopagānisma teoloģija. Kustība tāpat ļoti izplatīta bijušās PSRS teritorijā, kur jau vairāk nekā 30 gadus parādās pseidovēsturiskās slāvu - "rusiču" hronikas, kā arī aktīvi darbojas sludinātāji un personas, kuru darbība pat tiek atzīta par ekstrēmisku.
Latvijā dievturība izpaužas kā senlatviešu pirmskristietības, faktiski pagānu ticējumu atdzīvināšana uz folkloras, mitoloģijas un dainu pamata. Kā reliģiskā kustība aizsākta 1925. gadā, pamatlicējs Ernsts Brastiņš. Ticējumu pamatā trīsvienība – Dieviņš, Māra un Laima. Dievturi noliedz kristietības izglītojoši progresīvo ietekmi un aicina “atgriezties pie senču tikumiem”.

1. attēlā - pagānu altāris rudens saulgriežus svinot, Rietumgotlande, Zviedrija, lielākais koka elks ir Freirs, mazais sarkanais- Tors, bet zīmējumā redzama Sola.
2. attēlā - piemineklis Ernestam Brastiņam Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla, 2006.g.

Dionīss, Bakhs (Дионис, Dionysus)

- bija vīnogu ražas, vīndaru un auglības dievs ar nelieām trakulības piedevām. Dionīsu uzskata par vienu no senākajām Grieķijas dievībām. Atbilstoši arheologu atradnēm un atšifrētiem tekstiem, viņa kults pastāvējis jau apmēram 1500 gadus p.m.ē, jo vīnam jau kopš dziļās senatnes bija liela loma antīkās Grieķijas dzīvē. Turklāt Dionisam senie grieķi piedēvēja lielu lomu teātra dzīvē (to vēlāk pārņēma arī romieši), bet tiem viņš pazīstams kā Bakhs, vārds, no kura vēlāk atvasinātas gan šīs dievības pavadones, draiskulīgās bakhantes, gan arī plašie auglības svētki, kuru laikā notika gājieni un gaviles ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu, kas esot izraisījuši ekstāzi un aizmiršanos. Ar Dionīsu (Bakhu) saistīts arī orģijas jēdziens, kura maigāka izpausme ir vēlākie karnevāli. Dionīss bija jaunākais starp olimpiešu dieviem un pēdējais starp uzņemtajiem to kārtā par spīti tam, ka viņa māte Semele bija mirstīgā un gāja bojā, kad Zevs viņai parādījies savā īstenajā izskatā.
Baltiešu mitoloģijā Dionīss vistuvāks ir Dieviņam, kurš tāpat rūpējas par labu ražu. Tomēr senlatviešu Dievs (drīzāk tomēr Dieviņš), kas vienlaikus ir arī "ētiskās kārtības noteicējs, kas soda ļaunos", ir daudz tikumīgāks par antīko Dionīsu - Bakhu. Tālab arī Augusta Folca attēlotais skulpturālais Dionīss vairāk atgādina kārtīgu zemnieku aizbildni nevis savu draiskulīgo un viegli apskurgušo antīko (vai Renesanses) prototipu.

1. attēlā - Karavadžo "Bakhs", apm. 1598.g., Ufici galerija, Florence, Itālija.
2. attēlā - Augusts Folcs "Dionīss", 1883.g., fon Strīka savrupnams, Aristida Briāna iela 9, Rīga.

Diptihs (диптих, diptych) sengrieķu: diptychos ‘

- divas gleznas (ciļņi, zīmējumi, vitrāžas), ko vieno kopīga ideja vai iecere; arī divdaļīgs, tematiski vienots mākslas darbs (Ādams; Ieva). Ar šo vārdu Vēlīnajā antīkajā laikmetā apzīmēja ziloņkaula burtnīcas vāku, kuru, turklāt, noformēja kā mākslas darbu. Šo diptiha iekšējo saturu veidoja Romas konsula dižo darbu uzskaitījums, rakstīts uz vaska tāfelītēm. Dažreiz diptihi tika pasniegti laulības ceremonijās, kā arī godinot, piemēram, dzejnieka un viņa mūzas savienību. Kopš Viduslaikiem vairāki koka paneļu gleznojumi tika darināti diptiha formā (uz iekšējām eņģēm), tos varēja salocīt un izmantot kā pārnēsājamo lūgšanas piederumu, atverot vajadzības gadījumā.
No latviešu māksliniekiem ar diptihiem aizrāvies Auseklis Baušķenieks (dubultais pašportrets), bet viņa pēdējos darbos parasti ir attēlotas vienas parādības divas puses. Savukārt, iespējams arī diptihs, kurā ir pārstāvēti pretstati. Tā, Jēkabs Kazaks bija iecerājis kā diptihu savus "Bēgļus" un "Peldētājas" kā divu pretstatu - kara un miera - simbolu. Diptiham mūsdienu Latvijā mēdz būt arī cits skaidrojums. Tā, Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā 2014. gada februārī piedzīvoja kameroperu viencēlieni jeb diptihs "Līsistrāte", ko radījuši Latvijas, Šveices un Vācijas mūziķi un mākslinieki.

1. attēlā - "Erceņģelis Miķelis, Teotokos, Jānis Kristītājs, erceņģelis Gabriēls", tradicionāla Bizantijas ikona, XVII gs., Sanokas vēstures muzejs, Polija.
2. attēlā - nezināms autors, gleznojums uz stikla "XVII gadsimts izpriecas", Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Diriģents (дирижер, conductor)

- lielākam izpildītāju skaitam rakstītu skaņdarbu un muzikāli dramatisku sacerējumu iestudēšanas un atskaņošanas vadītājs. Vairāki slaveni mūziķi iemantojuši popularitāti arī kā diriģenti.
Viens no pirmajiem latviešu izcelsmes diriģentiem bija komponists Jāzeps Vītols. Starp slavenākajiem latviešu izcelsmes diriģentiem mūsdienās ir Mariss Jansons, kas pašlaik vada Amsterdamas Karalisko orķestri un ir Grammy balvas laureāts. No jaunākajiem – diriģents Andris Nelsons, ko 2010. gadā Anglijas prese nosauca par “Birmingemas burvi”. Ipaša loma Latvijas muzikālajā dzīvē ir kordiriģentiem, kas vada Dziesmu svētkus.

1. attēlā - Londonas Barbikonhalle, Londonas Simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults Bernads Haitinks, 2011.g.
2. attēlā - diriģents Ārijs Šķepasts ar Rīgas Latviešu biedrības kori "Austrums" 2014.gada muzeju nakts koncertā.

Dizains (дизайн, design)

- īpaša projektēšanas metode, kad projektējamam objektam piešķir nevien funkcionālas, bet arī estētiskās, fizioloģiskās un psiholoģiskās papildus īpašības. Personu, kas piešķir izstrādājamam objektam vai pasākumam tā ārējo izskatu un formas, kuras apmierina gan ražotāju, gan patērētāju, sauc par dizaineru. Dizainera pamatdarbības lauki sākotnēji bija saistīti ar mākslu (gleznu, izrāžu noformēšana, dekorācijas u.t.t.), bet pēdējās simtgades laikā dizaineri nodarbojas ar apģērba, mēbeļu, sadzīves priekšmetu noformēšanu, kas saistīts ar masu produkcijas ražošanu un vienlaikus ar vēlmi nodrošināt patērētājam skaistumu par saprātīgu cenu. Visprogresīvākie izstrādājumi, tādi kā mobīlie telefoni un pat elektromobīļi izceļas ar formas un funkcijas elegantu savienību.
Daži I Republikas mākslinieku izstrādājumi ar praktisku lietojumu un tautisku noformējumu būtībā jau var tikt uzskatīti par agrīno dizainu. Šajā jomā strādājis arī grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis. Savukārt, mūsdienu Latvijā dizains kā speciālā tehnoloģiskā māksla tāpat saistīts ar tehnikas straujo progresu. Pašlaik Latvijā aizvien plašāks kļūst arī datorizētais dizains, un to var apgūt augstskolās kā speciālo mācību programmu. Latvijas amatnieki ir atjaunojuši Latvijas Amatniecības kameru, kur profesionālās organizācijas piešķir starptautiski atzītu meistara titulu. Būtībā tie ir dizaineri. Jaunieši, kas ieguvuši vidējo izglītību kādā amatniecības nozarē, labprāt turpina studijas dizainā. Latvijas dizaineru apvienība dibināta 1988.gadā un regulāri rīko tematiskos konkursus. Viens no tiem bija saistīts ar Ziemas Olimpiādes tērpu izstrādāšanu. Apvienība kopš 2008.gada pasniedz gada balvu labākajam dizainerim.

1. attēlā - miniatūrā elektromobiļa dizaina paraugs, Elizejas lauki, Parīze.
2. attēlā - Ansis Cīrulis "Mēbeļu garnitūra", XX gs. 30-tie gadi, Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejs.

Dodžs (дож, doge)

- Venēcijas Republikas vēlēts Maģistrāta Padomes galva, sava veida hercoga ekvivalents apmēram 1000 gadu pilsētas- republikas pastāvēšanas laikā. Kopš 1172.gada dodža amats bija vēlēts un par tā kandidatūru sprieda Venēcijas Lielā Padome, turklāt parasti izšķirošās balsis piederēja tā saucamajai četrdesmit vīru komitejai. Nominēšana izraisīja spraigas debates, kad bieži vien balsis par kādu no kandidātiem dalījās tieši uz pusēm. Līdz ar to kopš 1262.gada komitejai pievienoja vēl vienu locekli. Dažus gadus vēlāk, cenšoties ierobežot slavenāko ģimeņu varu Venēcijā, dodža vēlēšanas kļuva pavisam sarežģītas un daudzpakāpju. Dodži tika vēlēti arī Venēcijas konkurentē - Dženovas republikā, kur tos apstiprināja Lielā Padome. Kaut sākotnēji dodžu laicīgā vara bija milzīga, viņi tika pakļauti stingrai Lielās Padomes pārraudzīšanai, turklāt dodžam nedrīkstēja piederēt īpašumi ārpus republikas. Pēdējais Venēcijas dodžs zaudēja savu titulu tikai pašās XVIII gadsimta beigās, Bonapartam iekarojot Itāliju. Dodža varu simbolizēja tā ciešā savienība ar jūru, kas tika atzīmēta ar speciālu "laulību" ceremoniju, iemetot jūrā gredzenu. Par dodža amatu viņa portretos liecina gliemežvāki pogu vietā.

1. attēlā - Džovanni Bellini "Leonardo Loredāns - Venēcija dodžs", 1501.g.
2. attēlā - Džentili Bellini "Venēcijas dodžs Džovani Močenigo", 1478.g.

Dolomīts (Доломит, dolomite) no franču: dolomit (e)

- minerāls, kalcija un magnija karbonāts, celtniecības un apdares materiāls, pēc dabas nogulumiezis, sastopams nogāzēs un klintīs. Ir pat pazīstams dabas brīnums - Dolomītu Alpi, būtībā sārtās granīta klintis, kas apgaismojumā maina krāsu. Kad uz klintīm krīt pēdējie saules stari, tās iekrāsojas maigi rožainos, violetos un sarkanos toņos. Fenomens saistīts ar klinšu sastāvā esošajiem dolomīta, kalcija karbonāta un magnija savienojumiem. Senākās dolomīta celtnes bijušas jau Senajā Romā, un to joprjām pielieto ārējai apdarei valstīs, kur nokrišņi ir reti - Itālijā, Dienvidvācijā un Francijas dienvidos.
Viens no izplatītākajiem Latvijas materiāliem. To izmanto kamīnu, lapeņu, sienu, celiņu un žogu dekoratīvajai apdarei. Latvijā ir sastopams dzeltenīgu, sarkanīgu, zaļganu nokrāsu dolomīts ar lielāku un mazāku porainību un raksturīgo dzīslainību. Dolomīts tiek iegūts nelielu izmēru gabalos, tāpēc to parasti lieto zāģētu vai skaldītu plākšņu veidā, nevis masīvu. Dažāda izmēra akmeņus sagriež ar leņķa slīpmašīnu pēc vajadzīgiem izmēriem. Tā kā dolomīts pakļauts mitrumam, Latvijā to parasti izmanto kamīniem un citiem iekšējās apdares pasākumiem, bet ārsienām pielieto mākslīgo akmens dolomītu, ko iegūst no šķembām. Ārējai apdarei dolomītu pastiprina ar akmens laku. Ar gaišajām dolomīta plāksnēm veikta Kongresu nama apdare Rīgā.

1. attēlā - Noinšvānšteinas Bavārijas hercoga Ludviga II pils dolomīta trepes Dienvidvācijā. XIX gs. otrā puse.
2. attēlā - Kongresu nams, dolomīta apdare. Arhitekti J.Gertmanis un V.Kadirkovs, 1981.g.

Dominante arhitektūrā (доминанта в архитектуре, dominance in architecture)

- galvenā pazīme, vadošā ideja; arhitektūras ansamblī vai pilsētā – izteiksmīgākā celtne, parasti tāda, kas izceļas uz pārējo fona un dažkārt kļūst par attiecīgās vietas simbolu, kaut pretrunīgu. Piemēram, par Parīzes simbolu un dominanti mūsdienās uzskatāmais Eifeļa tornis kādreiz tika vērtēts kā galējā arhitektūras kļūme un cēlās galvaspilsētas tēla kropļojums. Tāpat par Vecās Londonas dominanti un pat Lielbritānijas simbolu uzskata Big Benu - Lielo pulksteņtorni Vestminsteras pils Ziemeļu galā. Tas ir trešais pasaulē augstākais pulksteņtornis (pabeigts 1858.gadā), un gandrīz katrā filmā par Londonu tas tiek šādā vai citādā veidā attēlots.
Par Vecrīgas dominanti pieņemts uzskatīt Pētera baznīcas torņa smaili, kuras mākslinieciskās īpašības patlaban neapšauba.Turpretī Zinātņu Akadēmijas ēku, kas dominē pār Latgales priekšpilsētu vai arī dažas pagājušā gadsimta 70. gadu augstceltnes Daugavas tuvumā, kā arī “Saules Akmeni” (Svedbankas ēku) pretējā krastā, pagaidām vairāk peļ nekā slavē.

1. attēlā - Vestminsteras pils puksteņtornis, 1858.g, Londona
2. attēlā - skats uz Rīgas pili no Ķīpsalas.

Doms, Doma baznīca (Домский собор, minster, cathedral)

- galvenā, parasti bīskapa baznīca, katedrāle. Vārds ir atvasināts no Dieva nosaukuma latīņu valodā - Domini. No šī paša vārda cēlusies arī dominante (redamākā celtne) un dominēšana. Ļoti bieži, bet ne vienmēr, Doma baznīca veltīta svētajam, kurš tiek uzskatīts par attiecīgās pilsētas aizbildni.
Vecrīgas centru veido Doma baznīca, tās celšanas sākuma gads – 1214., un to uzsācis tieši bīskaps Alberts. Sākotnēji Doma baznīca bija veltīta Jaunavai Marijai, Livonijas aizbildnei. Šādai baznīcai apkārt parasti veidojas vesela celtņu sistēma – krusta galerija, klosteris, saimnieciskās telpas. Doma baznīcas celtniecība turpinājās vairākus gadsimtus, pēdējā pārbūve notikusi jau XIX un XX gadsimtu mijā. Pašreizējā Doma izskatā izšķir senāko (romāņu stilā) celto altāra daļu, gotisko vidējo daļu, barokālo torni ar kupolu. Iekšpusē Doma galveno pērli veido ērģeles un vitrāžas. Mūsdienās Doms vienlaikus ir gan dievnams, gan muzejs, gan koncertzāle. Doma baznīcas un klostera ansamblis patlaban pieder gan valstij, gan Latvijas Evanģēliki luteriskai baznīcai un ir arhibīskapa katedrāle Rīgā.

1. attēlā - Barselonas Doms, veltīts Svētajai Barselonas patronesei Eilalijai, XIII-XV gs., skats no sāna.
2. attēlā - Rīgas Doms, skats no Doma laukuma.

Domskolas (Домские школы, Cathedral schools)

- viduslaikos īpašas mācību iestādes pie dombaznīcām, dažas no kurām vēlāk kļuvušas par universitātēm. Tās atradās bīskapu uzraudzībā un mācītu garīdznieku vadībā. Sauktas arī par latīņu skolām, jo mācības notika latīņu valodā.
Rīgas Domskola izveidota reizē ar pašu katedrāli un klosteri 1211.gadā, būdama senākā mācību iestāde Livonijā; vēlāk pārveidota par Rīgas rātes Domskolu (pēc Reformācijas), akadēmisko ģimnāziju un beidzot – par apriņķa skolu. Skola slavena ar to, ka XIX gadsimta beigās par tās skolotāju strādājis izcilais Apgaismības laika filozofs J.H. Herders. Rīgas Domskola jau kopš XVI gadsimta allž izcēlusi skaistu dziedāšanu (zēnu korus), un šī tradīcija turpinās arī mūsdienās.

1. attēlā - "Piligrimu skola" Vinčesteras katedrāles kora skola - zēnu sākumskola, dibināta apm. 676.g., Vinčestera, Hempšīra, Anglija.
2. attēlā - Domskola mūsdienās.

Donžons (донжон, dungeon)

- masīvs, viduslaiku cietokšņa teritorijā brīvstāvošs tornis ar apkārtmūra augstumā paceltu ieeju, cietokšņa aizstāvju pēdējā patvēruma vieta. Vēlāk arī viduslaiku cietums, kā arī šausmu stāstos un filmās izplatītais vampīru miteklis.
Viens no izteiksmīgākajiem donžoniem Latvijā ir Turaidas pilī skatāmais, Turaidas lielais tornis, kura celtniecība veikta 13. gadsimtā un kas vienīgais ir saglabājies no senā Turaidas cietokšņa. Tornis ir iemīļotā tūristu apmeklējuma vieta.

1. attēlā - Vensenas pils(XII-XIV gs.) Parīzē ar donžonu vidū, karaļu mītne, vēlāk tieši donžonā bija cietums slaveniem ieslodszītajiem.
2. attēlā - Turaidas pils donžons. Rekonstrukcija

Doriskais orderis (дорический ордер, doric order)

- viens no trim sengrieķu arhitektūras orderiem; masīvākais, smagnējākais, orderis ar visvienkāršāko kapiteli, kas nedaudz atgādināja tases apakšmalu; kolonnas stāva virsma varēja būt gluda vai ar iegrieztām seklām kanelūrām. Ar doriskām kolonnām rotātas galerijas Viduslaiku augstskolās (Padavas univeritātē, Krakovas augstskolā u.c.), kā arī muzeju un mūsdienu augstskolu iekšējie pagalmi, piešķirot iestādei svinīgumu.
Kolonnas ar visvienkāršāko kapiteli un bez rievtekām sāka plaši izmantot XIX gadsimta celtniecībā, kad tās veidoja no lētākiem materiāliem - piemēram - betona. Tā kā jebkura kolonna piešķir celtnei zināmu cienīgumu, ar tām sāka papildināt savrupmājas īpašnieki no inteliģences vidus. Rīgas Mežparkā tāda tipa kolonnas ir vairumā.

1. attēlā - doriskās kolonnas Milānas mākslas muzejā
2. attēlā - māja ar četrām doriskām kolonnām Kokneses prospektā Mežparkā, Rīgā.

Draudze (приход, parish, congregation)

- kādas noteiktas konfesijas baznīcas regulāro dalībnieku (baznīcēnu) kopa, proti, tie cilvēki, kas apmeklē dievkalpojumus un piedalās baznīcas organizētajos pasākumos, labdarībā u.c. Primārā sabiedrības vienība Rietumu kristīgajā pasaulē, kuras ietvaros notika visi svarīgākie pasākumi cilvēka dzīvē. Nokļūt ārpus draudzes nozīmēja tikt izstumtam.
Ir arī pacilātāka definīcija: “Dieva izredzēti, aicināti un sapulcināti cilvēki”. Mūsdienu Latvijā konkrētu draudzi sauc attiecīgā dievnama vārdā (piemēram, Sv. Jāņa draudze), vai atbilstoši novirzienam (“Jaunās paaudzes” draudze, viena no 83 Latvijas Baptistu draudzēm). Pirmā draudze, kurā viduslaiku Rīgā varēja pulcēties nevāci (senlatvieši un lībieši) atradusies Jēkaba baznīcā, toreiz ārpus pilsētas mūriem. Tās pieticīgi atturīgais izskats saglabājies līdz mūsdienām.

1. attēlā - Ambergas franciskāņu baznīcas (uz Marijas kalna) draudze pirms rīta dievkalpojuma, Dienvidvācija.
2. attēlā - Jēkaba baznīca Vecrīgā, celta 1225.gadā, skats no Mazās Trokšņu ielas.

Drāma (драма, drama, play)

- ar satricinošiem pārdzīvojumiem saistīts notikums; viens no trim literatūras pamatveidiem līdzās lirikai un epikai; viens no trim dramatiskās literatūras paveidiem līdzās traģēdijai un komēdijai. Eiropā žanrs parādījies jau Senajā Grieķijā. Autoru, kas sacer lugas, parasti sauc par dramaturgu, kaut viņš var rakstīt arī traģēdijas vai komēdijas (tad viņu dažkārt sauc arī par komediogrāfu). Drāmas var būt domātas gan uzvešanai teātrī, gan lasīšanai.
Vispopulārākais un joprojām spēlētākais latviešu dramaturgs, kura "radošais mantojums ir nepārejoša Latvijas teātru repertuāra daļa", turklāt to uzved arī krievu trupas, neapšaubāmi ir Rūdolfs Blaumanis. Viņa drāmas (tāpat kā vieglāka žanra lugas) ir augstvērtīgas, psiholoģiskas, tās var uzvest gan simboliski, gan reālistiski, gan pat pārvērst par literāro lasījumu. Dažas Blaumaņa drāmas - "Ugunī", "Indrāni", "Pazudušais dēls" ir tik kaislību, ciešanu un problēmu piesātinātas, ka būtībā tuvojas augstas traģēdijas žanram, tikai bruņinieku un valdnieku vietā uz skatuves darbojas latviešu zemnieki. Savukārt, par XX gadsimta spožāko latviešu dramaturgu tiek uzskatīts Mārtiņš Zīverts, kura vairākas lugas, par spīti tam, ka autors bija trimdā Zviedrijā, tikušas uzvestas Padomju Latvijā. Daži populārākie pēdējo gadu mūsdienu latviešu romāni, piemēram, Māra Bērziņa "Svina garša" pārtop drāmā uz Nacionālā teātra skatuves. Mūsdienu Latvijas dramaturgi ir apvienoti speciālajā ģildē.

1. attēlā - piemineklis dramaturgam Aleksandram Ostrovskim pie Mazā teātra, tēlnieks N. Andrejevs, 1926.g., bronza, Maskava.
2. attēlā - Teodors Zaļkalns "Piemineklis Rūdolfam Blaumanim", 1929.g., Bastejkalns, Rīga.

Drupas (развалины, ruins, remains)

- glezniecībā romantiskās ainavas komponents, parasti attēlojot dažas pussabrukušas un ar vītņu augiem pārsegtas kolonnas. Reālajā dzīvē kādreizējo lepno celtņu paliekas.
Mūsdienu Latvijā tiek veiksmīgi saglabātas vairāku ordeņa (Cēsu, Siguldas) un bīskapu (Raunas) piļu drupas, kas gan sniedz priekšstatu par kādreizējo varenību, gan kalpo par arheoloģisko pētījumu un izrakumu vietu.

1. attēlā - romiešu laikmeta viadukta drupas Boloņā, Itālija.
2. attēlā - Rīgas arhibīskapa pils drupas Raunā (XIII-XVI gadsimts).

Dubultportrets (двойной портрет, double-portrait)

- dubultportretu ideja radusies Itālijas Renesanses glezniecībā, kaut tur pārsvarā tie bijuši valdnieku un to vai nu laulāto draudzeņu, vai mīļāko portreti, bieži vien profilā - ar uzsvaru uz portretējamo stāvokļa atribūtiem. Savukārt, flāmu glezniecība, kas aizrāvusies ar koncentrēšanos uz portretējamo personību sejām un viņu sabiedrisko lomu, veido dubultportretu ar amatvīru nozīmes pasvītrošanu - aiz zemās sienas, uz kuras redzams uzraksts.
Viens no piemajiem dubulportretiem Kurzemē (1848.gads) ir vācbaltu gleznotāja Jūliusa Dēringa darbs. Dzimis Drēzdenē un jau jaunībā sācis darināt portretus, kā arī aizrāvies ar etnogrāfisko tērpu dokumentēšanu, Dērings 1845. gadā ticis uzaicināts uz Jelgavu, kur strādājis par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā. Paralēli aktīvi nodarbojies ar portretu darināšanu un altārgleznu gleznošanu. Pašu latviešu glezniecībā īsto dubultportretu ir maz, pārsvarā ir ģimenes portreti - vai nu mākslinieka vecāki, sieva, bērni, vai nu, kā tas, piemēram, ir Ausekļa Baušķenieka darbos, galvenais varonis iedomāto tēlu vai dubultnieku ielokā.

1. attēlā - Rafaēls " Andrea Navagero un Agostino Beazzano", 1516.g., Doria Pamphilj galerija, Roma.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Brāļu Groševsku dubultportrets", 1848.g.

Dvīņu ēka (сдвоенный дом, semi-detached housing, duplex)

- šāds celtnes tips veidojas gadījumā, kad divas ēkas vieno kopīgais ugunsmūris (brandmauers) un tās abas ārēji izskatās kā viena otras spoguļattēls. Ideja radusies britu arhitektu vidū jau XIX gadsimtā kā tā saucamās "priekšpilsētu urbanizācijas simbols", bet kļuva īpaši populāra gan Eiropā, gan ASV un Kanādā priekšpilsētu apbūvē starp abiem Pasaules kariem. Būdamas ārēji ļoti līdzīgas, iekšēji mājas varēja stipri atšķirties. Dvīņu māju celtniecību spēcīgi ietekmēja gan Art Deco stils, gan iespēja pilsētniekam -individuālistam ietaupīt uz celtniecības izdevumiem, turklāt saglabājot lielāku sava dārza teritoriju.
Reizē ar intensīvu Mežparka apbūvi XX gadsimta sākumā, kad radās pilsētnieku vēlēšanās dzīvot "veselīgajā svaigajā gaisā", sāka īstenot vairākus savrupmāju projektus. Pēc I Pasaules kara un Mežparka apbūves noteikumu pieņemšanas, kad mājām bija jāatrodas vismaz 4 metru attālumā no ielas, gan no kaimiņu robežas, dvīņu māja izrādījās optimāls risinājums. Dvīņu ēku īstais entuziasts bija arhitekts G.fon Tīzenhauzens. Viņa celtās ēkas (sākot ar 1911.gadu) pārsvarā atrodas Stokholmas un Gdaņskas ielā, bet tagad īpaši interesanti vērot, kā šīs ēkas pārdzīvo mantisko noslāņošanos īpašnieku vidū.

1. attēlā - dvīņu māja Dižonā, Francija, vasarā.
2. attēlā - dvīņu māja Mežparkā, izskats mūsdienās.

Dzeguļi (зубцы, merlon)

- viduslaiku nocietinājumu vai tiltu arhitektūrā torņu vai mūru augšdaļas robojums, kura zemākās daļas noder šaušanai (kā ambrazūras), bet augstākās veido slēpni aizstāvjiem. Dzeguļu dekoratīvo formu gadījumā, ja to augšdaļa sākot no vidus ir šķelta un izvērsta, sauc par "bezdelīgas asti". Virs dzeguļiem iespējams arī stiprināt jumta segumu. Šāda tipa dzeguļi it īpaši bieži satopami Itālijas ziemeļos gan cietokšņos, gan pat viduslaiku tiltu mūrējumā, un tāpat labi pazīstami Maskavas Kremļa arhitektūrā, jo to arī XV gadsimtā būvējuši pēc Itālijas arhitektu plāniem.
Latvijas teritorijā Viduslaiku dzeguļi, kam būtu bijusi īsteni militāra nozīme, nav saglabājušies, toties tieksme dekorēt eklektikas un historicisma stilā būvētās ēkas ar dzeguļiem īstenojās, sākot ar XIX gadsimtu. Dzeguļu īpaši daudz muižu pilīs, kuras būvētas t.s. angļu-sakšu pseidogotiskajā stilā, uz kuru attiecināma arī vācu grāfa Frīdriha fon Medema Vecauces pils. Turklāt pēc kompozīcijas tā tik tiešām nedaudz atgādina viduslaiku nocietinājumu.

1. attēlā - Sforcas hercogu (XV gs) cietokšņa iekšējā pagalma mūris ar "bezdelīgas astes" tipa pārsegtiem dzeguļiem Milāna, Itālija.
2. attēlā - Vecauces pils ar torni,1842.- 1846.g.g. Pēc Berlīnes arhitekta Štīlera meta

Dzeltenā prese (желтая пресса, Yellow press)

- prese, kas vāc visāda veida tenkas par slavenību un politiķu privāto dzīvi, meklējot skandalozu un kompromitējošu informāciju. Žurnālistika, kas pievilina lasītājus pateicoties gan reālajām, gan izdomātajām sensācijām. Jēdziens radies XIX gadsimta otrajā pusē ASV, konkurējot diviem vadošajiem ikdienas avīzes izdevējiem un cīnoties par lasītāju jebkādiem paņēmieniem. Jēdziens esot cēlies no papīra, uz kura tika drukātas avīzes, dzeltenās krāsas (turklāt šis papīrs bijis lētāks par balto).
Dzeltenā prese mūsdienu izpratnē Latvijā parādījusies XX gadsimta pēdējā desmitgadē, un tās spožākie un ilgdzīvojošākie piemēri ir žurnāli "Kas jauns" un "Privātā dzīve", kas nemainīgi paliek vislasītāko izdevumu topā. Pēdējā laikā dzeltenajai presei veiksmīgi pievienojušies arī vairāki populārie Interneta portāli.

Dzelzs laikmets (Железный век, Iron age)

- periods civilizācijas attīstībā, kas seko Bronzas laikmetam, ko iezīmē dzelzs pārsvars, kura aptuveno sākumu datē ap 1500 gadiem pirms Kristus dzimšanas. Dzelzs un tērauda izplatība izsauca straujas pārmaiņas sabiedrības dzīvē, uzlabojot lauku apstrādi (dzelzs arkls) reliģiskos ticējumus un pat mākslas stilus. No arheologu viedokļa tas ir laikmets, kad atradnēs pārsvarā ir ieroči un darbarīki no dzelzs. Tas ir trešais no lielajiem civilizācijas attīstības periodiem, kuri raksturo civilizācijas agrīno attīstību. Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs ieguves tehnoloģiju varēja būt apguvušu heti, no viņiem to drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un Eiropas dienvidu reģioni. Ziemeļeiropā periods sācies vēlāk nekā dienvidos, apmēram 500 gadus p.m.ē.
Latvijas teritorijā tas ir periods, par kura sākumu nosacīti pieņem 1. gadu m.ē. Tas ilga līdz Livonijas krusta karu sākumam aptuveni 1200. gadā. Šis laika posms iedalās trīs daļās: agrais dzelzs laikmets, vidējais dzelzs laikmets un vēlais dzelzs laikmets. No šī perioda vidus saglabājušās pirmās rakstiskās ziņas par Latviju, kā arī ieroču, pārsvarā šķēpu, uzgaļi. Šis periods sakrita ar Vikingu laikiem Ziemeļeiropā.

1. attēlā - dzelzs uzgaļi no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - dzelzs uzgaļi no Latvijas kara muzeja (Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumi).

Dziesma par Rolandu (Песнь о Роланде, The song of Roland)

- Rolands bija Kārlim Lielajam kalpojis bruņinieks, kurš kļuva par XI- XII gadsimta franču varoņpoēmas galveno varoni. Reālajā dzīvē Rolands bija Bretaņas valdnieks, un vienīgais hronikas saglabājies pieraksts liecina par to, ka viņš kritis varoņa nāvē Rosenvalas kaujā pie dumpīgā basku ciemata Spanijā (Ibērijas pussalā) 778.gadā. Dziesma par Rolandu kļuva par franču Viduslaiku eposa, kurā ietverti gan reālās, gan mitoloģizētās epizodes no Francijas Karolingu laikmeta vēstures, slavenāko sastāvdaļu. Senā franču "Dziesma par Rolandu" vēlāk adaptēta vairākās formās - gan Renesanses eposos, gan gleznās, gan operās. Bet pats Rolands cauri gadsimtiem kļuvis par bruņinieka ideālu, kura tēls no Viduslaiku dziedājumiem un literatūras kļuvis par varonības un drošsirdības simbolu. Vairākas Rietumeiropas pilsētas labprāt Viduslaikos uzstādījušas savu Rolandu - pilsētu aizstāvju - skulptūras, bet 2011. gadā tapusi franču un spāņu kopīgā rekonstrukcijas filma "778.- Dziesma par Rolandu".
Atbilstoši Rīgas vēstures avotiem, arī Rīgā, līdzīgi vairākās Ziemeļvācijas pilsētās, jau XIV gadsimtā atradusies no koka darināta Rolanda statuja.

1. attēlā - astoņas dziesmas par Rolandu epizodes vienā gleznā, Rolanda hronikas.
2. attēlā - Rolanda statuja Rātslaukumā, oriģinālā 1897. gadā uzstādītā gājusi bojā kara laikā, mūsdienās uzstādītā ir precīza kopija, Rīga.

Dzimtbūšana (Крепостное право, serfdom, serfhood)

- zemnieku stāvoklis feodālajā iekārtā, kas daļēji līdzinājās senāko vēsturisko formāciju verdzībai. Zemnieki apstrādāja zemes gabalus, kas piederēja īpašniekam (muižniekam, lordam), turklāt viņu pašu tiesības bija ārkārtīgi ierobežotas. Šīs tiesības (vai, pareizāk sakot, to trūkums) laupīja zemniekam iespēju brīvi pārvietoties, un pārvērta tos par savu saimnieku "dzīvo īpašumu." Kaut pastāv uzskats, ka dzimtbūšana ir nepieciešamais feodālisma atribūts, vairākās Ziemeļeiropas valstīs (Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā) tā nav bijusi. Turpretī Austrijā, Prūsijā un Krievijā tā bija saglabājusies līdz pat XIX gadsimta otrajai pusei. Dzimtbūšanas zināms analogs bija modernā vergturība Amerikā, kas arī tika atcelta ap to pašu laiku.
Livonijas zemniecības atkarības veids no muižniekiem vai zemes kungiem (bruņiniekiem), kas sāka veidoties XV gadsimta vidū un pastāvēja, mainoties zemes valdniekiem, gan poļu, gan zviedru, gan krievu laikos. Daļējie brīvlaišanas akti Kurzemē un Vidzemē XIX gadsimta sākumā problēmu atrisināt nespēja līdz pat pilnīgajai brīvlaišanai 1861. gadā reizē ar Krievijas zemniecību. Dzīvesvietai piesaistītie zemnieki nedrīkstēja nēsāt ieročus un, secīgi, arī aizstāvēties pret patvaļu. Smagākais periods zemnieku stāvoklī Latvijā bija iestājies starp XVII-XVIII gadsimtu, kad tie ar visu savu miesu un mantu kļuva par muižnieku īpašumu, pirkšanas un pārdošanas objektu. Dzimtcilvēkus un to darbu Latvijas tēlotajā mākslā nav, tie ir pārsvarā aprakstīti literatūrā, konkrēti Andreja Upīša un Aleksandra Grīna romānos, kā arī slavenajā apgaismotāja Garlība Merķela sacerējumā "Latvieši".

1. attēlā - Viduslaiku ilustrācija, kas attēlo serfus (dzimtcilvēkus) un uzraugu ražas novākšanas laikā ar sirpjiem, no karalienes Mērijas psalmu grāmatas.

Dzimtenes stils (стиль швейцарского шале, Heimatstil, Swiss chalet style) vācu: Heimatstil

- jēdziens, kuru grūti izskaidrot; mākslinieciskā parādība, kas sakņojās senās vācu kultūrtradīcijās un izmantoja dzīvojamo ēku celtniecībā zemnieku māju telpveides principus, arhitektonisko tēlu un būvmateriālu lietojumu. Tēls radies XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā vāciski runājošās zemēs. Tā ēkas atgādināja Vācijas ciematu būves, kad vajadzēja gan rēķināties ar kaimiņiem, gan gleznaini iekļauties apkārtnē.
Rīgā šis stils tika pārņemts no vācu žurnāliem, un visspilgtāk redzams Mežparka apbūvē ar tās vasarnīcas tipa ēkām, kad mājas XX gadsimta sākumā pārsvarā būvēja vāciskajā garā, vienkāršas, baltas, ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, nostabilizējoties apziņai, ka skaistums ir nevis greznībā, bet vienkāršībā.

1. attēlā - viesnīca "Suedbahhotel", 1881.g., Zemeringa, Austrija.
2. attēlā - vienģimenes dzīvojamā māja, 1912.g., arhitekts H.Pīrangs, Hamburgas ielā 6, Rīga.

Dzīvžogs (изгородь живая, hedge, hedgegrow (clipped, unclipped))

- ir cieši viens otram blakus 'taisnā rindā sastādīta koku vai krūmu virkne ar nolūku izveidot "zaļo barjeru" teritorijas ierobežošanai. Koki vai krūmi tiek attiecīgi cirpti, veidojot arī alejas. Pirmie dzīvžogi esot ierobežojoši pat labības laukus jau senatnē, dažus datē ar Bronzas un Dzelzs laikmetu, kad sāka veidoties izpratne par sakārtotu ainavu un tie bija diezgan zemi, parasti līdz metra augstumam. Dzīvžogs kļuva par dārzu mākslas sastāvdaļu XVI gadsimta Itālijā (Florencē), vēlāk Versaļas dārzos XVII gadsimta Francijā un vairākās Anglijas pilīs, kā arī laukos. Dzīvžogi ieguvuši otru elpu un pārtapuši no zināma greznuma apliecinājuma par Vides ideju ieviešanu pilsētās, jo tie lieliski uzlabo atmosfēru un turklāt piešķir pilsētai gleznainu izskatu. Mūsdienās dzīvžogu regulāra cirpšana saistīta ar pilsētvides ainavas uzturēšanu un pilnveidošanu.
Rīgas un it īpaši tās vēsturisko priekšpilsētu teritorijā ir virkne dzīvžogu, kur izmanto gan košuma krūmus, gan īves un cipreses (to dzīvžogi sastopami arī kapsētās), gan ceriņus u.c. Dzīvžogus izmanto gan privātpersonas, gan iestādes. Patlaban visaugstākais dzīvžogs Ziemeļeiropā, kas veidots no liepām, papildus ierobežo Rīgas Valsts Vācu ģimnāziju Āgenskalnā, un tā izskats (it īpaši regulāri atjaunojamais "logs", kas dod iespēju "iemest aci" skolas teritorijā, ir Pārdaugavas lepnums. Kā raksta interneta žurnāla Par Āgenskalnu veidotājs Ilgonis Linde. "dzīvžogs ir skaists .. visos gadalaikos, pat ziemā tas ir taisns un akurāts". Savukārt, Latvijā iecienītie dzīvžogi no skuju kokiem saglabā savu izskatu cauru gadu.

1. attēlā - dzīvžogi kā aizsargs pret vēja izraisīto augsnes eroziju, Ziemeļdakota, ASV.
2. attēlā - dzīvžogs, kurš norobežo Rīgas Valsts vācu ģimnāziju no ielām ar samērā dzīvu satiksmi.

Edikts (эдикт, edict)

- augstākās varas rīkojums, paziņojums, pavēle, kas garantē mazākumam (kādas konfesijas pārstāvjiem) zināmas tiesības vai gluži otrādi, paziņo kādu esam ārpus likuma. Vēsturē pazīstamākais ir Nantes edikts par ticības brīvību hugenotiem (1590.gads), ko izdevis Francijas karalis Henrijs IV. Savukārt Vormsas edikts, ko 1521.gadā proklamējis Svētās Romas imperators Kārlis V, pasludinājis ārpus likuma Mārtiņu Luteru, aizliegdams arī Lutera rakstu lasīšanu un pārpublicēšanu; pat to atrašanās īpašumā kļuva par noziegumu. Līdz ar to edikts pieļāva Lutera nogalināšanu bez jebkāda tiesas procesa. Par vēl vienu vēsturē ievērojamu ediktu kļuva 1629. gadā cita Svētās Romas imperatora, šoreiz Ferdinanda II rīkojums, tā saucamais Restitūcijas edikts, ar ko tika mēģināts atgūt katoļu baznīcai tās īpašumus, kuri tika atsavināti atbilstoši Ausburgas miera (1559.g) noteikumiem. Ediktu izsludināšana bija svinīgs pasākums, ko valdnieki centušies iemūžināt, pasūtot tā laika pazīstamajiem māksliniekiem attiecīgās gleznas. Savukārt, gleznotājam tas devis lielisku iespēju vienlaikus iegūt gan pienācīgu atalgojumu un popularitāti, gan realizēt savas ieceres.

1. attēlā - Franss Purbuss jaunākais "Francijas Henrijs IV bruņās", 1610.g.
2. attēlā - Antons fon Verners "Luters Vormsā", 1877.g.

Eifeļa tornis (Эйфелева башня, Eiffel Tower)

- tērauda tornis Parīzē, kas tagad tiek uzskatīts gandrīz vai par Francijas simbolu, bet savā laikā XIX gadsimta beigās tika būvēts kā pagaidu konstrukcija Vispasaules tirdzniecības izstādei par godu franču revolūcijas jubilejai. Tā projekta autors franču inženieris Gustavs Eifelis, kura vaska figūra atrodas torņa virsotnes nelielajā muzejā. Sākotnēji parīzieši nebūt nav bijuši sajūsmā par "dzelzs monstru", bet visai drīz sākuši ar to lepoties. Turklāt kopš XX gadsimta sākuma tornis tiek izmantots radio un televīzijas pārraidēm, nerunājot par peļņu, ko nes tūristi, kuri vēlas uzbraukt tornī par pietiekami lielu naudu un ir ar mieru stāvēt garajās rindās pie kasēm.
XX gadsimta 90. gadu vidū vai katrs Latvijas iedzīvotājs, kuram bija palaimējies beidzot skatīt Parīzi savām acīm, kā obligātu suvenīru vedis no Parīzes draugiem un radiem minatūru Eifeļa torni. Zināmā mērā visi Latvijas (un it īpaši Rīgas) radio un televīzijas torņi ir Eifeļa torņa projekta iedvesmoti.

1. attēlā - Eifeļa tornis pirms negaisa.
2. attēlā - 1955.gadā pabeigtais pirmais televīzijas tornis Rīgā (augstums 110m).

Eiropas nolaupīšana (похищение Европы, Abdictiom (rape) of Europe)

- mitoloģisks sižets, cēlies Krētā, kurā Senās Grieķijas skaistuli Eiropu nolaupījušais Zevs attēlots kā balts vērsis. Pati Eiropa kā tēls pirmo reizi pieminēta Homēra Iliādē, bet senākā skulptūra, kura attēlo nolaupīšanas sižetu, glabājas Atēnās un to datē ar 5. gs. p.m.ē.
Baltijas tautu leksikā mūsdienās ārkārtīgi izplatīts teiciens, arī režisora A. Saulīša 1998. gadā uzņemtā filma par brīvo skaistumu, ko daudzi cenšas piesavināties.

1. attēlā - Valentins Serovs, "Eiropas nolaupīšana", 1910.g. Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Ieva Caruka "Eiropas nolaupīšana Jūrmalā", 2013.g.

Eklektika (эклектика, eclectic)

- Dažādu stilu sajaukums mākslā; arhitektūrā šis novirziens - eklektisms - parādījās XIX gadsimta otrajā pusē, tam raksturīga bagātīga dekoratīvo celtniecības ornamentu (akmens, ģipša, betona) izmantošana ārsienu izdaiļošanai, kā arī vienmērīgs elementu ritms ar piesātinātu dekoru. Dažkārt pagrūti novilkt robežu starp Jūgendstila un eklektikas celtnēm, jo ja pasūtītājam bija vēlme, "viņš varēja likt dekorēt māju ar tornīšiem un kalumiem pēc patikas" (Zanda Mirzāja, 2013,g, septembris). Tāpat par eklektiku mūzikā, literatūrā un pat filozofijā sauc izplatītu paņēmienu, kad idejas tiek smeltas no dažādiem avotiem, pieņēmumiem un stiliem. Šī definīcija ir visai subjektīva, jo pilnīgi vienots stils mākslā sastopams pietiekami reti un robežojas ar vienveidību.
Rīgā par daudzām XIX gs. beigu – XX gs. sākuma celtajām ēkām, tai skaitā Mākslas Akadēmiju (arhitekts Bokslafs), nav vienota viedokļa par piederību Jūgendstilam vai eklektikai. Arī Latvijas Saeimas nama “fasāde, laternas, dekoratīvie stabi un ķēdes ir eklektikas stila paraugi”. Eklektiski skaistas ir arī Rīgas parku rajona vairākas cetnes Raiņa bulvārī, Elizabetes un Ausekļa ielās. Pie eklektikas mūsdienu latviešu literatūrā var pieskaitīt arī visai populārus darbus, piemēram, Viļa Lācīša grāmatu grāmatu "Garais ceļš uz Hantimansijsku", kurā mijas indīgs modernisms ar humoru un pat happy-end'u, ko pieņemts uzskatīt par salkanās Holivūdas filmas nobeigumu mājsaimniecēm.

1. attēlā - Parīzes Lielā opera, arhitekts Garnjē, XIX gadsimta 60.-tie gadi.
2. attēlā - nams Ausekļa ielā 4, arhitekts R.H.fon Cirkvics, bijušais fon Maidela un fon Mellina nams, Rīga, renovēts.

Eklektiski dekoratīvais jūgendstils (эклектический декоративный модерн, art nouveau eclectic, decorative)

- celtnes, kuras apžilbina ar dekoratīvo elementu pārbagātību un kuru fasādēs nacionālie, starptautiskie, klasiskie un fantastiskie motīvi rada neierastas tēmas un kompozīcijas. Tādu māju aplūkošana izvēršas par mākslas mīklas atminēšanu. Slavenais Katalonijas arhitekts Antonio Gaudi arī izcēlies šādu māju celtniecībā, bet viņa slavenā un joprojām nepabeigtā Svētās Ģimenes katedrāle Barselonā ir kataloniešu dekoratīvās eklektikas virsotne.
Rīgā šāda tipa celtnes saistītas ar Alberta ielu un pilsētas galvenā būvinženiera Mihaila Eizenšteina vārdu. Kādreiz tieši to Latvijā bija pieņemts uzskatīt par jūgendstila simbolu un aizrautīgi kritizēt. Turklāt šajā kritikā saplūda kopā gan XX gadsimta I republikas prese: "mākslas noriets, dekadence.. nožēlojamā Alberta iela", gan PSRS ideoloģija, kad šī iela, kas tagad ir viena no tūristu visapmeklētākajām, vispār nebija gidu materiālos jāpiemin. Daļēji tādēļ, ka noplukušās bijušo skaisto namu fasādes bija kauns rādīt. Toties tagad katra atjaunotā māja tiek uztverta ar patiesu sajūsmu.

1. attēlā - Antonio Gaudi "Sagrada Familia" katedrāle Barselonā, būvdarbi sākti 1882.g.
2. attēlā - Alberta iela Rīgā, XIX gs. beigas, XX gs. sākums.

Ekrāns (kamīna) (экран для камина, fire screen sheetp, shield)

- kā dekoratīvs mēbelējuma elements sākumā bija domāts tīri utilitārajos nolūkos, lai pasargātu iemītniekus no pārāk liela atklātās uguns karstuma. Tomēr visai drīz izrādījies, ka dekoratīvi noformēts kamīna ekrāns spēj piešķirt telpām īpašu atmosfēru pat gadījumos, kad kamīnu nemaz nekurina. Tipiskie apgleznotie kamīna ekrāni parādījās XVIII gadsimta Francijā, un tos visai īpatnēji nosauca par "zirga ekrāniem". Platāks vai šaurāks vairoga formas ekrāns tika izgatavots vai nu no lakota reto šķirņu apgleznota koka, vai no biezas dekoratīvas drānas, papjē mašē vai pat bieza apgleznota stikla metāla rāmī.
Latvijas teritorijā kamīni pilsētnieku īpašumos līdz pat XIX gadsimta beigām bija pietiekami liels retums, jo apkurei pārsvarā tika izmantotas krāsnis nevis kamīni. Savukārt muižu iekārtojums ar visiem kamīnu ekrāniem pēc 1905.gada revolūcijas un vairākiem kariem gandrīz pilnībā gājis zudumā. Līdz ar to bija patīkami iepazīties ar kuldīdznieku atjaunoto turīga namīpašnieka interjeru un tajā iekļauto dekoratīvo kamīna ekrānu kabinetā pie kāršu galdiņa. Šis ekrāns pilnībā atbilst franču "zirga ekrāna" definīcijai gan pēc krāsu gammas, gan pēc četrām kājiņām.

1. attēlā - apgleznots melnkoka kamīna ekrāns Kornjaku pilī, XVIII gs., Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - kamīna ekrāns, XIX gs. beigas, turīga pilsoņa mājas rekonstrukcija Kuldīgas vēstures muzejā.

Ekspresionisms (экспрессионизм, expressionism)

- avangarda mākslas kustība, kurai raksturīga realitātes izkropļošana (pastiprināšana) nolūkā radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas; tai raksturīgas intensīvas (bieži – negatīvas, satraucošas, bailes raisošas) emocijas. Radusies XX gadsimta sākumā Vācijā. Tiek uzskatīts, ka ekspresionisms vismaz daļēji uzskatāms par pretstatu impresionismam. Viens no plašāk pazīstamajiem ekspresionisma pārstāvjiem glezniecībā ir norvēģis E. Munks un viņa glezna “Kliedziens”.
Latviešu tēlotajā mākslā pie spožākiem ekspresionistiem pieskaita J. Kazaku un J. Grosvaldu, un to darbos attēlotas I Pasaules kara šausmas, tai skaitā bēgļu gaitas. Savā laikā ekspresionistu darbība Latvijā izsauca bargu kritiku no akadēmiski noskaņotu mākslinieku puses, kaut tā ne tikai atbilda gadsimta sākuma reālijām, bet zināmā mērā prognozēja nākotnes šausmas. Turklāt, vairāki mākslinieki ekspresionisti nav sagaidījuši vecumdienas un tos laikus, kad viņu gleznas ne tikai eksponēs LNMM, bet to kopijas būs izliktas apraudzīšanai Valdemāra ielā muzeja remonta laikā starp izcilākjajiem dārgumiem.

1. attēlā - Ernsts Ludvigs Kirhners "Divi brāļi M.", 1921.g., Jaunā Pinakoteka, Minhene, Vācija.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Parīzes nomale", 1914.g., LNMM kolekcija.

Ekstravagance (экстравагантность, extravagance)

- savdabība, dīvainība, pārspīlējums, neiekļaušanās sabiedrībā, tai skaitā, valdošajās mākslas tendencēs. Piemēram, parādoties sirreālismam 1924. gadā, to apzīmēja kā “šausminošu ekstravaganci”. Tādu pašu ekstravaganci pārmeta arhitekta Gaudi celtajām ēkām Katalonijā un Hundertvasera celtnēm Vīnē. Tāpat par ekstravaganci sadzīvē uzskata tieksmi pēc izšķērdības, vēlmi iegādāties kaut ko, bez kā tīri labi var iztikt.
Latvijā ar “vieglu ekstravaganci” izceļoties 2006. gada sudraba jubilejas monēta “Barons Minhauzens”, kas izpelnījusies 2006. gadā godalgu monētu izstādē “Vicenza Numismatica”, Itālija. Tāpat Pirmās Republikas laikā ar īpašu ekstravaganci izcēlies savdabīgais pāragri mirušais gleznotājs Kārlis Padegs, kura pašportrets skopajās līnijās un krāsās atsedz mākslinieka savdabību un neiekļaušanos tradicionālajā portreta stilā.

1. attēlā - arhitekta Gaudi celtā māja Barselonā.
2. attēlā - Kārlis Padegs "Pašportrets", 1932.g.

Elēģija (элегия, elegy)

- viens no galvenajiem lirikas žanriem, arī lirisks dzejolis, gleznojums (vai skaņdarbs) ar skumju noskaņu.
Par elēģiju – skaņdarbu var uzskatīt slaveno Bethovena “Elīzei”, kas veltīta pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona sievasmāsai Elīzei fon Rekke. Latviešu mākslā populārs darbs ir izcilā grafiķa Sigizmunda Vidberga “Erotiskās elēģijas”- mākslas albūms.

Elizejas lauki (Елисейские Поля, Champs-Élysées) grieķu: Ἠλύσιον πεδίον [Ēlýsion pedíon]

- sākotnēji - Seno grieķu koncepcija par pēcnāves dzīves vietu, ko vēlāk pieņēma arī vairākas filozofu skolas un kulti. Atšķirībā no Aīda pazemes valsts, tā ir paredzēta varoņiem un dieviem, uzturēšanās tur ir laimes un miera pilna. Turklāt katrs no šiem laimīgajiem var piekopt to nodarbošanos, kas viņam likusies jaukāka dzīvam esot. Kaut kas līdzīgs kristiešu paradīzei un Arkādijai, izredzēto apmešanās vietai. Dažos dzejnieku darbos šo jēdzienu saistīja ar Laimes (izredzēto) salām. Elizejas lauki apdziedāti pat Homēra "Odisejā" un virknē vēlāko darbu, ieskaitot vācu dzejnieku Gēti.
Mūsdienu cilvēka izpratnē Elizejas lauki saistās ar skaistāko un garāko ielu Parīzē, kura sākas Konkordijas laukumā un beidzas pie Triumfa arkas, kur atrodas greznākie Parīzes veikali, kuras tuvumā ir Francijas prezidenta pils ar atbilstošo nosaukumu - Elizejas pils. Šī krāšņā iela ir redzēta franču režisoru filmās, tieši tur notiek Francijas lielākas manifestācijas un gājieni.

1. attēlā - Šarls Fišo - skats uz Elizejas laukiem XIX gs. 60-tajos gados no "Apaļā punkta" Konkordijas laukuma virzienā, ASV kongresa bibliotēka.
2. attēlā - "Apaļais punkts" mūsdienās.

Elkdievība, elks (идолопоклонство, идол, idolatrous worship, idol)

- Ar vārdu elkdievība apzīmē kāda objekta (dievības, dzīvnieka, priekšmeta vai tā attēla) pielūgšanu, ieskaitot ziedojumus un solījumus. Monoteistiskajās reliģijās elkdievība tiek apkarota un mūsu apziņā saistīta ar pirmskristietības laikiem. Materiālo priekšmetu, kas iemieso vai aizvieto dievību, sauc par elku. Kopš senatnes tiek veidotas elku statujas un statuetes, kā arī tiek pielūgti ar elku saistītie priekšmeti- koki un dzīvnieki. Dažreiz pati dievība kļūst par netveramu pielūgsmes objektu. Ja līdz XX gadsimtam par elkiem kļuva valdnieki, politiķi, rakstnieki un mākslinieki, vēlāk tiem pievienojās un pat aizēnoja aktieri, foto modeļi, sportisti un pop-zvaigznes. Mūsdienu elki tiek iecelti bruņinieku kārtā, viņiem veltī "zvaigžņu alejas", un lielvalstu galvas uzņem šos elkus savās rezidencēs.
Senatnē Latvijas teritorijā par elkiem tika uzskatīti svētkoki, svētbirzes, svētavoti un svētakmeņi. Mūsdienās, tāpat kā citur, elkdievību daži saista ar māņticību un dievturiem, citi, savukārt, runā par lietu un zīmolu elkdievības laikmetu. Par elkiem mūsdienu Latvijā tāpat kļūst slavenības, starp kurām goda vietā ir sportisti. tādi, kā mūsu kamaniņu braucēji, futbolisti un hokejisti, it īpaši tie, kuri. kā Sandis Ozoliņš, spēlējuši NHL līgā. Latvijā dažādu partiju politiķi vēlēšanu sarakstos iesaista slavenus sportistus un aktierus, kuru vārdi pievilina potenciālās vēlētāju balsis. Salīdzinājumam – I Republikas Saeimā šādu pārstāvju nav bijis vispār.

1. attēlā - ASV prezidents Ronalds Reigans ar toreizējo popmūzikas cienītāju elku Maiklu Džeksonu, 1984.g.
2. attēlā - hokejists Sandis Ozoliņš, Romualda Vambuta fotogrāfija.

Elles liesmas (адское пламя, hell fire)

- grēcinieku mūžīgo ciešanu un paša nelabā simbols, ko labprāt attēlo mākslinieki. Elle ir vieta, kurā nonāk grēcinieki un cieš mūžīgās mokas, Sātana valsts. Ellē esotdeviņi loki, kur grēcinieki sakārtoti atbilstoši noziegumu smagumam. Literatūrā ļoti izplatīti teicieni, kuros ietilpst elles tēls: Elles mokas; elles katli; elles pavēlnieks; ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem. Viduslaiku manuskriptā "Hortus deliciarum", kur ir plašs zemes prieku apraksts, ir arī elles liesmām veltītas ilustrācijas. Tas bija brīdinājums jaunajām novicēm, turklāt arī pirmā sievietes sarakstītā "enciklopēdija". Atbolstoši kristietībai, ellē grēcinieki nonāk pē Pastarās Tiesas.
Trimdas latviešu literatūrā (Žurnālā "Jaunā gaita", 1962.gada 35.numurā) publicēts Jāņa Sarmas raksts ar nosaukumu "Elles iemītnieki vai Donkihoti". Tur tiek aplūkots vairāk nekā 100 gadus vecs slavenā krievu fabulu autora stāsts par dzejnieku, kas tiekot ellē sodīts ilgstošai cepināšanai vārgajās, bet mūžīgi degošajās liesmās, jo esot ar savu amorālo dzeju nodarījis cilvēkiem vairāk ļaunuma nekā parastais ceļa laupītājs un slepkava. Dzejnieks turklāt ar saviem darbiem bojājis ne tikai tagadni, bet arī nākotni.

1. attēlā - ilustrācija Herrādas no Landsbergas "Hortus Deliciarum" manuskriptam, apm. 1180.g.
2. attēlā - Luka Sinjorelli "Nolādēto mešana ellē", 1499.-1504.g., San Bričio kapella, Orvjeto katedrālē, Itājija.

Eļļas glezniecība (масляная живопись, oil painting)

- Pāreja no koka dēļa uz audekla pavēra plašas iespējas eļļas glezniecībai. Eļļa ir saistviela, ko izmanto krāsu pigmentu pārvēršanai glezniecībā izmantojamās krāsās; eļās glezniecība ir gleznošanas veids, izmantojot attiecīgās krāsas, parasti stājglezniecībā. Par saistvielu var izmantot linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eiropā eļļas glezniecību sāka plaši izmantot no XV gadsimta pirmās puses, kad brāļi van Eiki pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu. Viens no van Eiku laikabiedriem bija R.Kempens, kas gandrīz tūdaļ sāka izmantot viņu izgudrojumu, gleznodams Pasludināšana triptihu (attēlā). Glezniecības vēsture nav iespējama bez eļļas krāsām, ir mākslinieki, kuri izmanto tikai tās. Pašu krāsu pagatavošanai nepieciešami pigmenti. Sākotnēji to skaits bija neliels (XIV gadsimta beigās nosauktas tikai 20 krāsas) un mākslinieki veidoja īsto toni uz paletes. Tagad skaits ir milzīgs, un, pateicoties ķīmijas progresam, turpina pieaugt.
Lielākā daļa latviešu profesionālo gleznotāju izmanto eļļas krāsas, pārsvarā gleznojot uz audekla, bet dažkārt izmantojot arī kartonus vai paretam koka dēļus. Ir arī mākslinieki, kuri citas tehnikas nemaz neizmanto, kā piemēram Jānis Pauļuks, turklāt viņš labprāt nodevies eksperimntiem glezniecības tehnoloģijas jomā. Pauļuks mūsu gleznotāju vidū izcēlies ar prasmi lietderīgi izmantot it kā neaprēķinātu krāsu pilienu haosu. Viņu grūti pieskaitīt kādai noteiktai skolai, jo pamatā nenoliedzot reālistiskās formas, viņš savus darbus veicis dekoratīvi dinamiskajā glezniecības manierē. Viņš mīlējis dzīvi, sauli un sievietes, atstādams savus iespaidus skatītājam.

1. attēlā - Alessandro Allori "Kristus ar Mariju un Martu", 1425.-.1428.g., eļļa, koks, Mākslas vēstures muzes, Vīne.
2. attēlā - Jēkabs Kazaks "Gaļas tirgotava", 1915.g.

Emblēma (эмблема, emblem, logo)

- nosacīts vai simbolisks kāda jēdziena, sabiedriskās domas, organizācijas vai idejas atveids. Emblēmas mūsdienu pasaulē dažkārt saistītas ar “preču zīmēm”, kas nodrošina izstrādājuma atpazīstamību, kaut vai slaveno automobiļu emblēmas. To lietošanu aizsargā speciāla Ženēvas 1949. gada Konvencija par papildu atšķirības emblēmu apstiprināšanu. Emblēmas ir cieši saistītas ar viduslaiku bruņniecību un tās ģerboņiem. Būtībā ģerboņa sastāvdaļas satur informāciju par varoņa dzimtu, pārliecību un preferencēm, turklāt emblēmas jāizprot simboliski, gluži tāpat kā olimpiskos gredzenus vai slēdzenes, kuras jaunlaulātie karina pie tilta margām.
Latvijā kultūras pasākumiem parasti tiek veidotas īpašas emblēmas ar tautiskiem simboliem vai elementiem, bet vidusskolas pēdējās klasēs notiek žetonu vakari, kad absolventi saņem žetonus ar savas skolas emblēmu.

1. attēlā - Sforca hercogu ģērbonis Milānas kastello
2. attēlā - bruņinieka ģērbonis, Aldara ielā, Vecrīgā.

Enciklopēdija (энциклопедия, encyclopaedia)

- zinātnisko un citu izzinošo izdevumu veids, kas satur uz dažādām nozarēm attiecināmo informāciju, turklāt tā ir sakārtota attiecīgā nacionālā alfabēta kārtībā. Enciklopēdijas pastāv apmēram divus gadu tūkstošus un vecāko no tām sarakstīja Plīnijs Vecākais 77.g. Modernās enciklopēdijas izauga no vārdnīcām XVII gadsimta laikā. Pirmā plašam iedzīvotāju slānim domātā enciklopēdija tika veidota Apgaismības laikmetā Francijā (D.Didro idejas par tautas izglītošanas nepieciešamību iemiesojums). Vēlāk radās virkne slaveno enciklopēdiju- Britu enciklopēdija, Itāļu enciklopēdija, franču Laruss, vācu Brokhauzs un Efrons u.t.t. Mūsdienās par modernāko enciklopēdiju kļuvusi elektroniskā daudzvalodīgā Vikipēdija.
Pirmās Republikas laikā par Enciklopēdiju kļuva konversācijas vārdnīca, ko sāka izdot 20.gs. 30. gados, bet nepaguva nobeigt. Parasti enciklopēdiju veido šķirkļi, kuru sastādīšanai pieaicina speciālistus. Faktiski par pirmo latviski sarakstīto enciklopēdiju varētu uzskatīt Gotharda Gotfrīda Stendera, saukta par Veco Stenderu (rakstnieka,valodnieka, vācu tautības mācītāja), pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā (1774. gads) par dažādiem zinātņu un ceļojumu jautājumiem. Pēc satura izklāsta veida tā bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā.

1. attēlā - Luī Mišels van Loo "Denī Didro", 1767.g
2. attēlā - Gothards Frīdrihs Stenders (Jaņa Rozentāla RLB pasūtījuma gleznas reprodukcija, 1896, autors nezināms).

Epistolārais žanrs (эпистолярный жанр, epistolary)

- literatūras veids, kura pamatā ir vēstules (korespondence). Vēstuļu rakstīšanas māksla Jaunajos laikos atguva popularitāti, kas bija zudusi reizē ar antīko pasauli. Ar vēstuļu rakstīšanu saistīti vairāki citi literārie žanri, tai skaitā “Romāni vēstulēs”, memuāru rakstīšana. Viens no populārākajiem un joprojām izmantojamajiem paraugiem – slavenais Šoderlo de Laklo XVIII gadsimta franču romāns “Bīstamie sakari”, kuram pastāv ekranizācijas, dramatizējumi un virkne rimeiku. Tāpat uz slaveno korespondentu piemēram, angļu rakstnieka Bernarda Šova un aktrises Stella Kempbelas sarakstes pamata tapušas lugas, tai skaitā "Mīļais melis". Mūsdienās žanrs piedzīvo krīzi, jo to aizvieto e-maili.
Lugā par Šova un Kempbelas saraksti uz Latvijas Nacionālā tēatra skatuves pagājušā gadsimta 60.tajos gados spīdējuši mūsu slavenākie aktieri, tai skaitā Kārlis Sebris un Elza Radziņa, un tad iestājies visai pagarš pārtraukums epistolārā žanra dramatizējumos. Tomēr 2009. gadā Rīgas Jaunais Teātris uzvedis lugu par pāragri bojā gājušo latviešu dzejnieku Klāvu Elsbergu, kuras pamatā ir Klāva nesen izdoto un apkopoto vēstuļu sējums. Tāpat sakarā ar Raiņa un Aspazijas jubileju 2015.gadā vairākos uzvedumos parādījās šī pāra sarakste. Un, beidzot, ir arī uzvedums "Vēstule draugam", kurā divi spoži Jaunā Rīgas teātra aktieki Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš izspēlē daļu no Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa sarakstes. Kā teikts recenzijā, "... tur attēlota abu dzejnieku vientulība, lielās personas vientulība un pat smeldze... bet vēstules ir ļoti trāpīgas."

Epitāfija (эпитафия, epitaph)

- piemiņas uzraksts vai pati kapu plāksne ar uzrakstiem vai simboliku. Tika novietota virs apbedījuma baznīcas velvēs. Dažreiz novietotas uz kapelu sienām kā piemiņas dēļi, pārsvarā ar uzrakstiem latīņu valodā. Pēc tam, kad tika izveidoti pilsētas kapi un apbedījumus baznīcās pārtrauca, daļa epitāfiju tika saglabāta kā interjera noformējuma daļa. Mūsdienās epitāfijas tiek analizētas tekstuālā satura ziņā, jo sniedz nepastarpinātu informāciju par laikmetu un tā īpatnībām.
Rīgā vairākas epitāfijas redzamas ārpus Doma baznīcas, jo ir iemūrētas Jaunielas ārsienā. Rīgā par slavenāko uzskata barokālu Niklāva Ekkes epitāfiju ar bareljefu blakus Jāņa baznīcai uz bijušā konventa ārsienas, kas nes epitāfijas adresāta vārdu. Šī epitāfija ir viens no nedaudzajiem baroka ciļņu pieminekļiem Latvijā.

1. attēlā - Gijoma de Fe epitāfija no Lilles muzeja kolekcijas, XV gs., Francija.
2. attēlā - Ekkes epitāfija Šķūņu ielā Vecrīgā, XVI gadsimta beigas.

Eposs (Эпос, Epic poetry)

- ir plašs, saistītā valodā rakstīts darbs par nozīmīgiem vēsturiskiem vai mitoloģiskiem, proti, leģendāriem notikumiem un varoņiem. To dažkārt sauc arī par varoņeposu, kurā tiek apdziedātas dievu un varoņu mitoloģiskās darbības, bet autora vārds parasti ir visai apšaubāms. Tādas ir slavenās sengrieķu poēmas "Iliāda" un "Odiseja", par kuru iespējamo autoru Homēru drošo rakstisko ziņu nav; senindiešu "Mahābharāta", babiloniešu "Poēma par Gilgamešu". Nedaudz vēlāk radās didaktiskais eposs, kur uz mitoloģiskā materiāla ir arī reālo problēmu un attiecību tēlojums.
Grieķu eposi un to slavenie varoņi allaž piesaistījuši Latvijas laicīgo valdnieku prātus, un to tēli - marmorā vai bronzā - rotājuši viņu rezidences, piemēram, Kurzemes hercogu pilis. Savukārt, Ziemeļeiropas tautām, kurām rakstniecība izveidojusies visai nesen, nacionāliem eposiem (Kalevala somiem, Kalevipoeg - igauņiem), kas ir konkrēto autoru pierakstīti vai, pareizāk sakot, daļēji sacerēti, tāpat ir liela kultūrvēsturiska nozīme, jo tajos iekļauta tautas mutiskā vēsture - gan savdabīgā interpretācijā, kas tos drīzāk tuvina varoņeposiem. Pie tādiem pieskaitāma arī Andreja Pumpura varoņpoēma "Lāčplēsis".

1. attēlā - Iliāde (eps) Ahils pārsien ievainoto Patroklu, gleznojums uz kausa, V gs. p.m.ē., Berlīnes senlietu kolekcija.
2. attēlā - Iliādes varoņa Menelaja biste Rundāles pils zālē, marmors

Erceņģelis (архангел, archangel)

- augstākā ranga eņģeļi atbilstoši vairākām monoteisma reliģijām, proti, jūdaismam, kristietībai un islāmam. Erceņģeļu skaits reliģijās atšķiras, kristietībā slavenākie (un biežāk attēlotie) ir Mihails (Miķelis), Gābriels un Rafaēls. Gābrielu mākslā tradicionāli attēlo sižetos ar Pasludināšanu, kur viņam rokas ir lilijas zieds, bet Miķeli – ar zobenu rokās izraidot grēkā kritušos Ādamu un Ievu no paradīzes vai arī ar šķēpu, cīnoties pret čūsku, kura iemieso Ļauno Garu. Tādēļ attēlos dažkārt Miķelis atšķiras no svētā Jura tikai ar spārniem.
Latvijā oriģinālās Viduslaiku svēto un eņģeļu statujas nav saglabājušās, jo tās tika iznīcinātas Reformācijas gaitā reizē ar krāsainajām vitrāžām un greznām svētbildēm. Līdz ar to mums jāiztiek ar pilsētas dekorēšanai izmantotiem erceņģeļiem no betona.

1. attēlā - erceņģelis Miķelis no sv.Miķeļa un sv.Gudulas katedrāles Briselē.
2. attēlā - erceņģelis MIķelis uz mājas ārsienas pretī vecās Ģertrūdes baznīcai.

Erkers (эркер, bau window)

- izbūve ēkas ārsienā, kas nesniedzas līdz zemei (bieži trijstūra vai noapaļotas formas). Palīdz palielināt mitekļa iekšējo telpu, vienlaikus uzlabojot tā apgaismojumu, jo erkers parasti tiek iestklots vai apgādāts ar vairākiem logiem pēc perimetra. Erkars piešķir celtnei īpaši oriģinālu izskatu un zināmu līdzību ar viduslaiku pili.
Skaists erkers, ko vainago sievietes skulptūra, aplūkojams Doma laukumā uz jūgendstila ēkas (Smilšu ielas stūris, Pēterburgas arhitekts Proskurņins), kas būvēta 1906.gadā kā Krievijas apdrošināšanas sabiedrības "Rossija" nams.

1. attēlā - torņveida erkers Parīzē.
2. attēlā - māja ar erkeru uz Smilšu ielas un Doma Laukuma stūra, Rīga.

Esplanāde (эспланада, esplanade)

- atklāta teritorija ap cietoksni, parasti liegta jebkurai apbūvei, arī plašs parks pilsētas centrā, saukta arī par glasisu, agrāk atradusies pilsētas nocietinājumu priekšā starp cietoksni un pilsētas apbūvi vai starp citadeli un pilsētu; kalpoja aizsardzības interesēm. Tā, Parīzes esplanāde (XVII gadsimts) atrodas blakus Militārajai skolai un tiek saukta arī par Marsa (kara dieva) laukumu. Tāpat par Marsa laukumu sauc arī St.Pēterburgas esplanādi, kas iekārtota gadsimtu vēlāk tādam pašam nolūkam.
Rīgas Esplanādē ir tikai trīs celtnes – Pareizticīgo katedrāle, Mākslas Akadēmija un Mākslas muzejs; ilgāku laiku teritorija izmantota militāro mācību nolūkā, kad Esplanādē notika karaspēka parādes. Apzaļumošana sākta 1902. gadā, bet XX gadsimta 20.-30. gados tur vairākkārt tika izbūvētas estrādes svētku vadīšanai). Kopš 1965.gada Esplanādē pie Raiņa pieminekļa septembra sākumā notiek Dzejas dienas.

1. attēlā - esplanāde Parīzē pretī Aleksandra III tiltam.
2. attēlā - esplanāde Rīgas centrā.

Estrāde (эстрада, dais, platform) franču: estrade

- paaugstinājums vai platforma, kur uzstājas orķestris, koris, atsevišķi mākslinieki u. tml. Ja estrāde ir iekārtota parkā vai pilsētas dārzā, paaugstinājuma skatuves daļu parasti pārsedz ar puskupolu. Savukārt, ja estrāde atrodas telpu iekšpusē, tās aizmugurē iespējams iekārtot telpas dekorāciju uzglabāšanai un tehniskos dienestus. Jēdzienu "estrāde" izmanto arī pārnestā nozīmē, runājot par mūzikas "vieglajiem žanriem". Viduslaikos ar vārdu "estrāde" apzīmēja paaugstinājumu halles dibendaļā, uz kura sēdošs valdnieks vai feodālis sprieda tiesu un, secīgi, padotie un tiesājamie tīri fiziski atradās zemākā stāvoklī.
Latvijā ir īpaši populāras estrādes brīvajā dabā, jo tas saistīts ar Dziesmu un deju svētku tradīcijām, kur nepieciešams pulcināt ļoti lielas cilvēku masas demokrātiskos apstākļos. Ir vairākas iecienītas un regulāri izmantojamas estrādes - Rīgā Mežparka estrāde, Ogrē, Dzintaros, kā arī dažas nelielas estrādes pagastu centros, pie mūzikas skolām.

1. attēlā - ASV prezidenta inagurācijas parāde Vašingtonā ar estrādi centrā.
2. attēlā - estrāde Dzegužkalnā, Rīga.

Evaņģēlijs (Евангелие, Evangel, gospel) grieķu: εὐαγγέλιον

- četras Jaunās Derības grāmatas, kurās aprakstīta Jēzus Kristus dzīve, nāve, augšāmcelšanās un mācība. Ir pazīstami vairāki kanoniskie Evaņģēliji (Marka (Gospel of Matthew), Jāņa, Lūka, Matīsa), kas tiek iekļauti Jaunajā Derībā. Evaņģēliju autorus sauc par evaņģēlistiem un to teksti veido pamatus agrīnajā kristietības literatūrā. Kristietībā četru kanonisko evaņģēliju vērtība ir ļoti augsta, jo tos uzskata par Atklāsmi, kas nākot no Dieva un ir centrāla ticības sistēmā. Eksistē arī nekanoniskie evaņģēliji - Jūdas evaņģēlijs, ko uzskata par apokrifu, un Toma evaņģēlijs, kas atrasts 1945.gadā Ēģiptē, kas satur liecibas par pirmajām kristiešu kopienām un to mutvārdu tradīcijām. Toma evaņģēliju veido 52 raksti, kurus esot veidojis Kristus māceklis Fīlips. Šis nekanoniskais eveņģēlijs piedzīvojis vairākus tulkojumus.
Kanonisko evaņģēliju tulkojumi latviešu valodā saistīti ar Bībeles tulkotāja mācītāja Ernsta Glika vārdu un notikuši XVII gs. beigās. Savukārt, nesen atrastais Toma evaņģēlijs ir iztulkots latviski 2014. gadā. Bet visai apšaubāmais Jūdas evaņģēlijs, kura rokrasts atrasts arī Ēģiptē 1983. gadā un parādījies atklātībā 2001.gadā Šveicē, kļuva tik sensacionāls, ka piedzīvojis tulkojumu latviski jau 2006.gadā.

1. attēlā - Gaudencio Ferrari "Kristus dzīves un ciešanu ainas", 1513.g., freska, Santa Maria delle Grazie baznīca, Itālija.
2. attēlā - Evaņģēlija grāmata latviski vecajā drukā no Kurzemes hercogu bibliotēkas , Rundāle.

Ērģeles (орган, pipe organ)

- sarežģīts pneimatisks mūzikas instruments, kura skanējums atbilst simfoniskajamm orķestrim, un kas veidots no dažāda izmēra gaisa stabulēm, pneimatiskās sistēmas un vadības pults ar roku klaviatūrām un kāju klaviatūru (pedāli). Roku klaviatūru (manuāļu) skaits mēdz būt no 1 līdz 7. Par ērģeļu reģistru sauc stabuļu rindu, kas piešķir skaņai noteiktu nokrāsu, tembru. Ir iespējamas ūdens ērģeles (hydraulis) un plēšu ērģeles (swell organ). Senākās ērģeles esot bijušas pat antīkajā pasaulē. Gandrīz visas Rietumu kristietības konfesiju baznīcas ir aprīkotas ar ērģelēm, bet paši mācītāji, it īpaši anglikāņu un luterāņu baznīcas, bieži vien spēlē ērģeles. Mūsdienās lielākajos dievnamos bieži notiek ērģeļ mūzikas koncerti.
Lielākās ērģeles Latvijā atrodas Liepājas Trīsvienības baznīcā, bet slavenākās ir pēc izmēra otrās - Rīgas Doma ērģeles. Pirmās ērģeles gāja bojā ugunsgrēkā, bet pašreizējās, vismaz ceturtās, būvētas Vācijā 1862. gadā; satur četras klaviatūras (manuāļus) un 125 reģistrus. Tai laikā tās bija lielākās ērģeles pasaulē. Ērģeļu galvenā prospekta (dekoratīvā ekrāna) centrālo daļu 17. gs. sākumā būvējis Lībekas meistars Rābs, un tā ir saglabājusies no iepriekšējām ērģelēm. 1983. gadā holandiešu firma Flentrop veica ērģeļu restaurāciju, pielietodama vismodernākās tehnoloģijas. Ērģelēm izcilajā Rīgas Doma akustikā ir neatkārtojams skanējuma skaistums. Tas atstāj lielu iespaidu uz klausītāju, apbur daudzus cilvēkus un pievilina mūzikas mīļotājus no visas pasaules. Ne velti šo ērģeļu iesvētīšanai speciālu skaņdarbu sacerēja slavenais Ferencs Lists.

1. attēlā - Huberts Van Eiki "Ģentes altāra fragments- Svētā Cecīlija spēlē ērģeles", 1432.g., Ģente, Beļģija.
2. attēlā - ērģeles Rīgas katoļu Sv.Alberta baznīcā ar minimāli piesegtu stabuļu sistēmu, XX gs. sākums.

Ērģeļu prospekts (проспект органа, rood screen)

- ērģeļu priekšpuses dekoratīvs noformējums, baznīcas apmeklētājiem redzamā daļa. Tipisks viduslaiku baznīcu arhitektūras elements, ko veidoja kokgriezuma tehnikā, dažkārt no akmens vai kā dekoratīvo apkalumu. Senatnē prospekta vertikālās daļas obligātais nobeigums bija krucifikss un prospekts nebija piesaistīts ērģelēm, tas atradās baznīcas altārdaļā. Ir arī varianti, kad ērģeles tika novietotas uz sānu sienas pretī kancelei.
Rīgas Doma prospekts pats par sevi tiek uzskatīts par izcilu baroka mākslas darbu, kas vienlaikus nosedz ērģeļu cauruļu sistēmu. Arī citās lielākajās (it īpaši luterāņu) baznīcās ērģeļu prospekti ir viens no nedaudzajiem greznības priekšmetiem.

1. attēlā - ērģeļu prospekts no sv.Miķeļa un sv.Gudulas katedrāles, Brisele.
2. attēlā - ērģeļu prospeks no Rīgas sv. Jāņa baznīcas (zviedru pilsētas Udevalles draudzes dāvinājums).

Ērkšķu vainags (терновый венец, crown of thorns)

- Kristus ciešanu atribūts. Mākslinieku iecienītais Jaunās Derības sižets – “Kristus kronēšana ar ērkšķu vainagu” vai “Ērkšķu kroņa uzlikšana”. Apzīmējums bieži tiek izmantots arī literatūrā.
Raiņa dzejoļu krājumā “Gals un sākums” vienā no dzejoļiem “Sāpes” akcentēts “Ērkšķu vaiņags dūrējs” – kā atgādinājums par cilvēka dzīvē neizbēgamajām ciešanām.

1. attēlā - nezināms autors "Kristus ērkšķu vainagā", XV gs., Vācija, pašlaik Varšavas Mākslas muzejā.
2. attēlā - nezināms autors, "Kristus apraudāšanas" detaļa ar noņemto ērkšķu vainagu, Sv.Alberta baznīca Rīgā.

Fajanss (фаянс, delft, faience)

- glazēts gaismas necaurlaidīgs keramikas veids; porcelāna “lētākais brālis”, ko izmanto arī kā apgleznojamo virsmu. Nosaukums saistīts ar pilsētu Ziemeļitālijā, kur tika izgudrota balta māla izstrādājumu glazūra no alvas oksīda, ko pēc apdedzināšanas varēja viegli apgleznot. Šo izgudrojumu, kas, iespējams, radies Tuvajos Austrumos vai Irānā jau pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, uzskata par svarīgāko keramikas vēsturē.
Ar fajansa apgleznošanu (reizē ar porcelāna) nodarbojās arī "Baltars" darbnīca XX gadsimta 30.-tajos gados. Rundāles pils Hercogienes kabinetā visi izstrādājumi, pat rakstāmskapis, nerunājot par daudzveidīgām vāzēm, ir no apgleznotā fajansa. Tāpat ļoti intersanti baltā māla apgleznotie izstrādājumi atrodas Aizrobežu mākslas muzeja kolekcijā (tagadējā "Rīgas birža").

1. attēlā - angļu fajansa apgleznotie trauki, XVIII gs., muzeja "Rīgas birža" kolekcija.
2. attēlā - dekoratīvais fajansa šķīvis, Latvija, 20.gs. 30-tie gadi.

Fantastika (literārais žanrs) (Фантастика, Fantasy, fabulousness)

- Literāri darbi, kuros notikumi un parādības aprakstītas nereālajā, vismaz pašreizējā laikmeta un vidē, neiespējamajā veidā, pārsvarā apspēlējot zinātnē vēl neizpētītas parādības un iespējas. Pastāv arī vēsturiskā fantastika, kurā galvenokārt tiek izmantota "ceļošana laikā", kā arī "šausmu fantastika".
Pirmais zinātniskās fantastikas stāstu krājums latviešu literatūrā "Bohēmijas zaglis" iznāca tikai 2011.gadā, autors - Didzis Sedlinieks, un tā paša gada beigās parādījās arī latviešu autoru fantastikas stāstu krājums "Purpura karaļa galmā".

Fantastiskā ainava (фантастический пейзаж, Dreamscape, Fantastic art)

- ir jēdziens, ko var izmantot gan tēlotajā mākslā, kad autors glezno savas fantāzijas augļus, tuklāt to vidū mēdz būt gan iedomātie augi un dzīvnieki, ieskaitot dažādus briesmoņus, gan foto un kinomākslā, it īpaši veidojot dekorācijas fantasy žanra filmām. Par īsteni fantastisku ainavu varētu nosaukt arī tādu attēlu, kas vistuvāks mūsu sapņiem vai "bijušo iespaidu nebijušai kominācijai" ainavu jomā. Slavenais sirreālists Dalī labprāt gleznoja fantastiskās ainavas, gan pārsvarā ar mistisko radījumu klātbūtni. Arī ainavas ar drupām, nedabisku apgaismojumu, nenosakāmo atrašanās vietu pieskaitāmas fantastiskajām ainavām.
Latviešu tradīcijā jēdzienu "fantastiskā ainava" visbiežāk lieto pārnestā nozīmē, t.i. kaut kāds dabas skats, kura vienreizējais skaistums tiek aprakstīts ar vārdu "fantastisks". Tomēr par reāli fantastisko ainavu var uzskatīt teiksmainos Pokaiņus un kaut vai krāteri Sāremas salā Igaunijā. Arī slavenā latviešu pirmās paaudzes peizāžista Jūlija Federa ainavām ar spokainu apgaismojumu un kailiem koku zariem piemīt fantastiskas noskaņas, turklāt vienu no šāda tipa gleznām "Mežs pēc vētras" (gleznota 1874.gadā) pat iegādājies toreizējais Persijas šahs. 'Mūsdienās gan fantastisko ainavu visvieglāk ir iegūt ar fotošopu.

1. attēlā - Kaspars Dāvids Frīdrihs "Abatija Eihvaldē", 1810.g., Vecā Nacionālā galerija, Berlīne.
2. attēlā - Jūlijs Feders "Ainava (ar drupām vakara gaismā)", 1891.g.

Faraons (фараон, pharaoh)

- tituls, ko izmanto mūsdienās gan zinātnieki, gan rakstnieki, apzīmējot Senās Ēģiptes valdniekus visas valsts pastāvēšanas laikā, kaut faktiski tas kļuvis par oficiālu tikai Jaunās dinastijas valdīšanas periodā, proti, apmēram 1,5 gadu tūkstošus p.m.ē. Vārds pēc būtības bija domāts Lielās mājas (valdnieka pils) apzīmēšanai. Farona varas atribūti – dubultais kronis ar kobru, un divi scepteri. Faraons tika uzskatīts par saules dieva Ra dēlu, taisnības dieva Hora iemiesojumu uz zemes un nāves dieva Ozirisa mantinieku. Gleznojumos faraons allaž tika attēlots daudz lielāks nekā apkārtējie. Faraona tēls ir ietverts arī vairākās Vecās Derības epizodēs un attēlots gan tēlotajā mākslā, gan literatūrā un mūzikā. Freskā attēlotie faraons Amenhoteps I un viņa māte abi attēloti kā valdnieki, turklāt viņi tika pielīdzināti dieviem mākslinieku un amatnieku ciematā, ko, šķiet, īpaši patronējuši. Tieši šie meistari arī radījuši slaveno Faraonu ieleju XVIII - XXI dinastijas periodā.
Oriģinālajā reljefā no Abu Simbelas tempļa attēlota pirmā vēsturiski dokumentētā Kauja pie Kadešas (mūsdienu Sīrijā), kas notika ap 1274.gadu p.m.ē., kura tika detalizēti aprakstīta, un, iespējams, bijusi vislielākā kara ratu kauja senatnē, kur esot piedalījušies vismaz 5 tūkstoši kara ratu. Latvijā ar faraoniem saistīta virkne notikumu - gan latviešu arheologu piedalīšanās XX gadsimta 20.-tajos gados arheoloģiskajās ekspedīcijās sakarā ar faraona Tutanhomona kapeņu atklāšanu, gan Boļeslava Prusa romāna "Faraons" tulkojums latviski, gan aizraušanās ar faraona sievas Nofretete portretu un pat atkārtotie Verdi operas "Aīda" uzvedumi.

1. attēlā - XVIII dinastijas faraons Amenhoteps I ar savu māti Ahmose-Nefertari (pa kreisi), abi ar valdnieku atribūtiem.
2. attēlā - Ramzess II kaujas ratos kaujā pie Kadešas, reljefs Abū Simbelas templī.

Farmācijas (aptieku) muzejs (фармацевтический музей, pharmacy (pharmaceutical) museum)

- Muzejs, kurā atspoguļota ārstniecisko vielu iegūšanas, to apstrādes, ārstniecisko un kosmētisko līdzekļu izgatavošanas, uzglabāšanas un izsniegšanas vēsture.
Rīgā 1987.gadā atklāts farmācijas muzejs (medicīnas vēstures muzeja filiāle), kas izvietots pašā Vecrīgas sirdī īpatnēji šaurajā XVIII gadsimta arhitektūras pieminekļa celtnē. Ekspozīcijā aplūkojama aptiekas trauku evolūcija.

1. attēlā - Farmācijas muzejs (senākā pilsētas aptieka) Fissenē, Bavārijā.
2. attēlā - farmācijas muzeja ēka Vāgnera ielā Vecrīgā.

Fasāde (фасад, facade, front)

- celtnes vai tās daļas ārpuse, parasti priekšpuse vai parādes puse, vertikālā virsma. Pret ielu vērstās fasādes veido tās ansambli. Jēdziens “fasāde”, “aiz fasādes”, “fasādes puse” tiek izmantots arī pārnestajā nozīmē, proti, gadījumos, kad vēlas atsegt notikumu patieso būtību vai stāvokli.
Rīgas bulvāru apbūvē arhitekti centušies izcelt ēku mākslinieciskās iezīmes un pasūtītāja gaumi, īpaši akcentējot fasādes. Dažkārt tieši fasādi greznoja īpašnieka iniciāļi, preferences un pat profili. Ēkas puse, kas bija vērsta uz pagalmu, visai bieži bija nesalīdzināmi vienkāršāka, tās apdarē netika izmantoti dekoratīvie elementi. Tāpat ēkām, kuras tika būvētas teritorijas iekšpusē, fasāde tik pat kā ne ar ko neizcēlās.

1. attēlā - XVIII gs. Amjenas teātra fasāde (arhitekts Russo, tēlnieks Karpentjērs), aiz kuras patlaban atrodas jauna teātra ēka.
2. attēlā - Kuldīgas pilsētas Dome (Jaunā Rāts), 1860.g., fasāde itāļu renesanses stilā.

Fauns (фавн, faun)

- lopu auglības dievība romiešu mitoloģijā, grieķu Pana un satīra radinieks; mežu, lauku, ganu un ganāmpulku aizstāvis. Romiešu tradīcijā gan spēj biedēt ceļotājus mežā, gan tiem palīdzēt. Gleznās bieži tiek attēlots ar āža kājām un robainu vainagu galvā. Fauns ir bakhanāliju (dievam Bakham veltīto svētku) dalībnieks, ar vīnogu lapām un ķekariem rotājies. 1912. gadā Parīzē Krievu baletu sezonas ietvaros tika izrādīts viencēliena balets "Fauna pēcpusdienas atpūta" ar Kloda Debisī mūziku un gleznotāja Leona Baksta dekorācijām. Uzveduma horeogrāfs un fauna lomas atveidotājs bija Vaclavs Ņižinskis - viens no slavenākiem XX gadsimta baletdejotājiem. Ņižinska horeogrāfija iezīmēja atkāpšanos no klasiskā baleta tradīcijām. Viņš piedāvājis jaunu dejas koncepciju, kura bija uz frontālo un profila pozu balstīta atbilstoši Senās Grieķijas v;ažu apgleznošanas tradīcijai.
Senlatviešu mitoloģijā tam tuvākais ir Ūsiņš; viņš ir auglības simbols, zirgu aizgādnis, kas atnes laukiem zaļu zāli un kokiem – zaļas lapas. Uzskata, ka tā ir dievība, par kuras lomu saglabājušās vairāk vai mazāk patiesas liecības. Ūsiņi sakrīt ar Jurģiem (23.aprīli) un Ūsiņam ir sava rakstu zīme, kar ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem.

1. attēlā - Hanss Toma "Fauns un jauneklis", 1887.g.
2. attēlā - Artūrs Baumanis "Bakhantes un fauni", 1885.g.

Favorītisms (фаворитизм, favouritism)

- jēdziens raksturo valdnieku vai valstsvīru tieksmi izvirzīt vadošajos amatos un visādi apdāvināt savus mīluļus, kuri parasti tiek pacelti pāri savai kārtai un spējām, izraisot pārējos skaudību un naidu. Sievietes favorītes bieži vien ieņem likumīgo sievu vietu valdniekam līdzās un absolūtajās monarhijās pat ietekmē valsts politiku. Gadījumā, ja šīs sievietes ir apveltītas ne tikai ar gaistošo skaistumu, bet arī ar prātu, tās spēj iezīmēt veselu laikmetu un to uzvārdi kļūst par īpašvārdiem. Favorītisms pazīstams kopš antīkās pasaules, turklāt arī grieķu mītos jau ir jūtama favorītu (gan vīriešu, gan sieviešu) klātbūtne, kas izrādījās visai paliekoša. Šīs skaistās sievietes- favorītes labprāt kopš XVI gadsimta gleznoja galma mākslinieki, bet mūsdienās viņu liktenim veltī vēsturiskos seriālus. Vienā no šiem seriāliem darbojas kardināls Volsijs, slavenā Anglijas karaļa Henrija VIII favorīts.
Latvijas kultūrā un kultūras vēsturē favorītu tiešā nozīmē ir visai maz. Pie tiem pieskaitāms Kurzemes hercogs Ernsts Bīrons, Krievijas ķeizarienes Annas favorīts, pateicoties kuram mēs varam lepoties ar B.Rastrelli būvēto Rundāles pili- vienīgo baroka pērli Baltijā. Savukārt par dieva Apollona favorītu atgādina mūsu smaržīgās pavasara puķes- hiacintes nosaukums.

1. attēlā - Sempsons Strongs "Kardināls Volsijs", apm. 1610.g., Kristus baznīcas koledža, Oksforda.
2. attēlā - nezināms autors "Ernsts Johans Bīrons".

Feja (фея, колдунья, fairy, witch) nobildēt laumas produkciju vai veikalu

- pasakaina būtne, kura apveltīta ar neparastām spējām, epu, leģendu, folkloras un literāro pasaku varone. Bieži tiek attēlota kā neatvairāma skaistule ar savas burvības atribūtiem- burvju nūjiņu, ziedu, putnu, kas viņai kalpo. Ir arī pretējais feju tips- briesmīgas vecenes, būtībā- raganas. Fejas ir saistītas ar antīkās pasaules moirām, kuras valdījas pār cilvēka likteni un tādējādi spēja būt gan labas, gan ļaunas. Mēs visi pazīstam fejas no slavenām pasakām (Pelnrušķīte, Apburtā princese un laika ziņā mums tuvāka Mērija Popinsa).
Latviešu (un arī lietuviešu) folklorā mistiska sieviešu kārtas būtne, meža gars, līdzīga grieķu driādei parasti saukta par Laumu, arī burve. Ir sastopamas gan labās, gan ļaunās laumas (raganas). Kārdinošās sievišķības iemiesojums, līdz ar to arī uzņēmums, kas ražo sieviešu apakšveļu, nosaukts par “Laumu”. Savukārt, mākslinieces Ērikas Kumerovas Kastaņu fejas ir caurspīdīgi gaisīgas un netverama valdzinājuma pilnas. Tās drīzāk līdzinās baleta "Ceriņu fejām".

1. attēlā - Falero Luī Rikardo "Lilijas feja", 1888.g.
2. attēlā - Ērika Kumerova "Ziedošo kastaņu dejas", 2012.g., izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", Rīga.

Festons, modelētā vītne (фестон, festoon)

- dekoratīvs elements, kurā attēlota galos iekārta ziedu un lapu vītne. Izcelšanās saistīta ar dabīgo ziedu vītnēm, kuras senatnē izmantoja svētkos, izrotājot ieejas durvis. Antīkajā pasaulē festoni bija altāru, frīžu un paneļu rotājums. Mezgli, kuros tika sasieta vītne, varēja tāpat būt īpaši dekoratīvi. Festonu izmantošana bija saistīta ar pilsētu ielu dekorēšanu, vēlāk tos pielietoja glezniecībā un skulptūrā. Šis dekoratīvais elements plaši izmantots neoklasicisma un jūgendstila namu fasāžu ārējā apdarē (no dažādiem celtniecības apdares materiāliem), dekoratīvajā mākslā, keramikā un arī juvelieru darbos. Ar festoniem rotāja arī gleznu rāmjus, bet sievietes, sākot ar rokoko laikmetu, izmantojušas festonus gan tērpu dekorēšanai, gan cepurēm, saulessargiem, somiņām.
Festonu izmantošana Rīgas arhitektūrā saistīta ar historicisma un jūgendstila ēkām. Pašas vītnes lapas mēdz būt gan stilizētas, gan ozola vai laura lapas atgādinošas. Ir sastopamas gan atsevišķās vītnes, gan vairāku vītņu kombinācija.

1. attēlā - festons XVIII gs. teātra fasādē ar lauru vainagu vidū Amjenas Gājēju ielā, Francija.
2. attēlā - festons virs durvju portāla, Valdemāra ielā, Rīga.

Fēnikss (Феникс, Phoenix)

- mitoloģisks putns (bieži tiek attēlots ar skaistas sievietes galvu), atdzimšanas un nemirstības simbols Senās Grieķijas tradīcijā, kur tas esot cikliski atdzimis pats no saviem pelniem. Dažreiz tiek uztverts saistībā ar Saules ritmiem -rītausma, dienas pilnplaukums, riets (dzimst rītā, iet bojā vakarā). Viens no mūsdienu bestselleriem par Hariju Poteru attēlots filmā "Harijs Poters un Fēniksa ordenis".
A/s "Feniks" Rīgas metalurģiskā lokomotīvju, vagonu un mašīnu fabrika dibināta 1895. gadā bijušās Karlīnes muižas (Karolinenhof) gruntsgabalā. Galvenās fabrikas ēkas celtas laikā no 1895. gada līdz 1914. gadam pēc arhitekta K. J. Felsko projektiem. No 1936. gada valsts a/s "Vairogs" rūpnīca, kurā ražoja dzelzceļa un tramvaja vagonus, autobusus, lauksaimniecības mašīnas, no 1937. gada, sadarbībā ar ASV firmu "Ford", ražoja arī vieglos automobiļus "Ford-Vairogs". No 1944. gada darbojās kā Rīgas Vagonu rūpnīca. Privatizācijas gaitā daļu bijušās rūpnīcas teritorijas ieguva firma "Elkor grupa".

1. attēlā - Frīdrihs Justins Bertuhs "Mistiska būne: Fēnikss", Ilustrācija no "Bilžu grāmatas bērniem", XVIII gs.
2. attēlā - A/s "Fēnikss" fabrikas administratīvais korpuss, XX gs. sākums, arhitekts K.J.Felsko, Rīga.

Filantropija () Sk. Labdarība

Filiāle (филиал, Affilate, branch office)

- meitas uzņēmums, mācību iestāde vai nodaļa, kas darbojas atsevišķi citā vietā, pat valstī, parasti pildot līdzīgas funkcijas un vadoties pēc līdzīgiem principiem. Jēdziens radies no latīņu saknes filis, ar ko apzīmē bērnu (dēlu vai meitu). Mākslas jomā filiāle attiecināma uz kāda liela muzeja nodaļu, kas atrodas ārpus galvenās ēkas, turklāt saistīta ar to tematiski.
Mūsdienu Latvijā šis jēdziens galvenokārt saistīts ar bankām vai izglītības iestādēm. Pazīstamākās ir Skandināvijas banku filiāles Latvijā. Attiecībā uz pašreizājo definīciju: tā ir uzņēmuma organizatoriski patstāvīga daļa, kura teritoriāli vai citādi nošķirta no galvenā uzņēmuma un kuras atrašanās vietā attiecīgā komersanta vārdā sistemātiski tiek veikta komercdarbība. Tagad īpaši populāras ir dažadas vēstures muzeju filiāles, jo tās iespējams izvietot restaurējamajās pilīs un muižās. Piemēram, Latvijas vēstures muzeja filiāle Siguldas ordeņa pilī sniedz priekšstatu par viduslaiku bruņojumu.

1. attēlā - Bernī hotelis, Pikardija provinces Vietējās Mākslas un Vēstures muzeja filiāle, Amjena, Francija.
2. attēlā - ieeja Latvijas Vēstures muzeja Siguldas filiālē (2011.gadā atsāktā Vārtu torņa restaurācija).

Filigrānais stils (Филигранный стиль, filigree work) no latīņu: filum (diegs) + granum (grauds)

- metāla priekšmeta pārklāšana ar zelta vai sudraba diegiem, nelielām zelta vai sudraba lodītēm. Eiropā parādās juvelierizstrādājumos agrīnajos viduslaikos, kaut seno etrusku kapenēs jau satopamas filigrānās broša, kuras ir sīko zelta lodīšu un ziedu dekorētas. Mūsdienās vārdu “filigrāns” izmanto, apzīmējot izcili smalku darbu vai izpildījuma tehniku. Bet zīmējumu uz īpaša graudaina papīra, ko izmanto svarīgiem dokumentiem, arī sauc par filigrānu.
Vērtējot 2010. gada Alvja Hermaņa uzvedumu Jaunajā teātrī “Ziedonis un visums”, kritiķis pat lieto teicienu “filigrānā parodija”. Zināmā mērā par filigrānā stila var uzskatīt Oļega Auzera sudraba kausu "21. gadsimta renesanse", kura smalki izstrādātā kompozīcija simbolizē gan pirmos augus, kurus Noass iestādīja pēc Grēku plūdiem, gan dzīvās būtnes, kuras simbolizē cilvēka garīgumu un nemirstību. Šis darbs liecina par to, ka skaistuma un smalkuma jēdzīens nav pazudis arī tehnokrātu pasaulē.

1. attēlā - Plakanais auskars, kas noformēts kā rozete, ko veido koncentriskie apļi no zelta lodītēm un ziediem. Etrusku darbs, apmēram 530.-480. g. p.m.ē.
2. attēlā - Oļegs Auzers "21. gadsimta renesanse", 2010.g., sudraba kauss no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Sudraba kabineta,

Flīģelis (флигель, концертный рояль, wing, grand piano)

- 1) arhitektūrā galvenās ēkas spārns, piebūve; bieži vien zemāka, bet stila ziņā saskaņota piebūve; 2) klavieru veids, proti, taustiņu stīgu mūzikas instruments, viens no populārākajiem pasaulē, atšķirībā no parastām klavierēm stīgas izvietotas horizontāli. Atskaņošanas laikā panāk īpašu skaņu, pielietojot pedāli.
Arhitektūrā flīģeļi raksturīgi turīgāko muižnieku muižas ēkai, kura dažkārt izskatījās pēc pils. Flīģeļus reizēm piebūvēja vēlāk, paplašinoties īpašnieka saimei un apaugot ar apkalpojošo personālu. Mūsdienās flīģeļu principu izmanto, veidojot piebūves pie skolām sporta zāļu vai baseinu vajadzībām, diemžēl ansambļa prasības vairs netiek ievērotas.

1. attēlā - Nimfenburgas ansamblis ar 2 flīģeļiem (Minhene).
2. attēlā - Kaucmindes muiža ar flīģeļiem, bijušais fon Palenu īpašums, domājams, S.Jesena projekts, XVIII gadsimta otrā puse.

Flīzes (облицовочная плитка, tiles)

- izstādājums (detaļa) no izturīga vai ilgi lietojama cieta materiāla – keramikas, akmens, pat neplīstošā stikla, ko var izmantot dažāda veida segumos, tai skaitā dekoratīvajos. Jumta segumiem tiek izmantotas flīzes, ko sauc par dakstiņiem vai kārniņiem. Keramiskās flīzes kopš senatnes izmantoja kā dekoratīvos sienu, grīdu un griestu segumus, veidojot no tiem dažādus ornamentus. Flīžu dekors bija īpaši izplatīts gan sakrālajā, gan laicīgajā arhitektūrā Austrumu zemēs.
Mūsdienu cilvēka izpratnē flīzes pamatā asociētas ar ūdeni, un, patiesi, īres namos, kurus sāka būvēt Rīga XIX gadsimta otrajā pusē, sākotnēji flīžu apdari izmantoja vannas istabās. Tomēr, laika gaitā godkārīgie īres namu īpašnieki sāka izmantot flīzes parādes kāpņu telpu dekorēšanai, jo tas nodrošināja vieglu kopšanu un labu izskatu. Jūgendstila mājām ar flīžu gleznojumiem sāka piepelnīties mākslinieki. Uz vienas no attēlā esošām flīzēm redzami kallu ziedi, kuri reizē ar lillijām un tulpēm iezīmēja Art Deko laikmetu.

1. attēlā - flīzes vienā no lielhercogu pils Nimfenburgas (17.-18.gs.) paviljoniem, Minhene, Vācija.
2. attēlā - flīžu paraugi (XIX gs. beigas, XX gs. sākums), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Flora, Floras valsts (царство Флоры, Realm of Flora)

- glezniecībā izplatīta klasiskā ainava ar lielu daudzumu ziedu un jaunām sievietēm puķainos, vieglos tērpos, ar vainagiem rotātām; sižets cēlies no Floras – romiešu ziedu un ziedoņa dievietes vārda. Viena no slavenākām gleznām par šo tēmu ir XVII gs. ir franču meistara Pusēna ”Floras triumfs”. Romiešu Mitoloģijā Floras vieta nav bijusi sevišķi ievērojama, un to pārsvarā saistīja ar Pavasara iestāšanos. Flora ir attēlota arī slavenajā Botičelli gleznā "Primavera".
Dažas Floras rotā Rīgas Biržas lepnās celtnes fasādes - ar saviem ziedu vainagiem un augļu groziem. Kādreiz Brīvības ielā bija diezgan populāra kafejnīca "Flora", bet tagad šī Ziedoņa dieviete apmetusies uz dzīvi Park Hotel iekšējā pagalma strūklakā.

1. attēlā - Aleksandrs Roslēns "Flora", XVIII gs., Bordo muzejs, Francija.
2. attēlā - Flora Park Hotel iekšējā pagalmā strūklakā, Vecrīga.

Floristika (флористика, floristics)

- lietišķās mākslas paveids, kad interjeru dizainā izmanto ziedu, augu un citu dabisko materiālu kompozīcijas, turklāt šie materiāli var būt dzīvi, kaltēti vai konservēti. Pasaulē izplatītā ikebana ir floristikas japāniskais veids.
Floristika Latvijā visbiežāk sastopama telpu dekorēšanā pirms svinīgiem pasākumie, kā arī veidojot līgavu pušķus. Tāpat pēdējos gados izplatīti mākslinieciski veidoti dažādu ziedu un augu kārtojumi pilsētas telpā, kas piešķir videi jaunu izskatu. Latviešu tautas tradīcija Jānos tāpat paredz lauku ziedu, paparžu lapu un meiju kārtojumu, ko varētu nosaukt par tautisko floristiku. Latvijā kopš 2001. gada iznāk žurnāls “Floristika”, kas ir pirmais un vienīgais profesionālais izdevums par ziedu dizainu. Tas atspoguļo labāko floristu darbus, seko jaunākajām floristikas tendencēm pasaulē.

1. attēlā - dažādu krizantēmu kārtojums kādā ēdināšanas iestādē.
2. attēlā - ziedu kārtošanas paraugi kādā Rīgas skatlogā.

Folklora (фольклор, folklore)

- folkloru veido leģendas, eposi, mūzika, mutiskā vēsture, sakāmvārdi, teicieni, mīklas, ticējumi, paražas un pasakas, kas ir tautas, etnosa vai noteiktas etniskās grupas kultūras mantojums. Parasti ar šo vārdu apzīmē to kultūras mantojuma daļu, kuras pirmavotu autoru noteikt ir pagrūti, toties attīstoties tautā lasītprasmei, folkloras tēli pakāpeniski kļūst par literārajiem, bieži vien mainot savu būtību. Folklora tieši saistīta ar arhetipu jēdzienu un dažkārt tās pārspīlētai izmantošanai mēdz būt arī negatīvas sekas. Proti, foklora nostiprina tautā ne tikai tikumus, bet arī aizspriedumus - pret vecām sievām, pret cittautiešiem, pat pret kaķiem un citiem zvēriem.
Latviešu tautas folkloras galveno daļu veido dainas, kas ir iekļautas UNESCO kultūras mantojumā. Patlaban Latvijā darbojas vairāk nekā 200 pieaugušo un bērnu folkloras grupas, par kurām informāciju var iegūt Folkloras serverī "folklora.lv".

1. attēlā - Montaņjas komūnas folkloras svētki Romā pie Laterānas.
2. attēlā - Ernests Brastiņš “Bārenītes radi” ar latviešu folkloras tēliem, LNMM.

Formālisms (формализм, formalism)

- formas īpašās vērtības uzsvērums mākslas darbā, saistīta ar mākslinieku tieksmi uz pašizteiksmi un neatkarību redzējumā, radies XIX gadsimta beigās. Koncepcija, kas noniecina darba saturu, un absolutizē mākslas darba formu.
No latviešu gleznotājiem teorijas līmenī to atbalstīja V. Matvejs, apgalvodams, ka “mākslinieks glezno nevis dabu, bet savu attieksmi pret to”. PSRS laikā – smags pārmetums māksliniekam, kas draudēja ar lielām nepatikšanām. Mūsdienās ar formālismu joprojām aizraujas mākslu studējošā jaunatne, piešķirdama šim novirzienam filozofisku zemtekstu "var nodziedāt odu taisnajam leņķim un izpeldēties sešstūrainā ezerā, kaut dabā tādas regulāras formas nemaz nepastāv".

1. attēlā - Kazimirs Maļevičs "Anglis Maskavā", 1914.g., Stedelijk Museum, Amsterdama, Holande.
2. attēlā - Sabīne Vekmane "Melnais kubs", 2015.g.

Forts (форт, fort) latīņu: fortis

- samērā liels noslēgts nocietinājums, arī neliels cietoksnis. Parasti tiek novietots pilsētas augstākajā daļā, uzkalnā, lai nodrošinātu savlaicīgu pilsētas iedzīvotāju brīdināšanu par ienaidnieka tuvošanos. Par fortiem mēdz saukt arī ir nocietinājumu sistēmas sargtorņu augstāko daļu. Fortu izcelšanās saistīta ar Seno Romu, kuras iekarojumu gaitā tika izstrādāta fortifikācija (nocietinājuma efektīvākais plānojums). Fortu veiksmīga aizstāvēšana (vai, gluži otrādi, kapitulācija) vēl pat Jauno laiku gaitā bija pilsētai liktenīga un bieži kļuva par mākslas darba iedvesmojošo pamatu. Tā, amerikāņu Mc Henry forta aizstāvēšana 1812. gada kara laikā pret angļu kuģiem rosināja ne tikai par gleznu un Frensisa Keija poēmas sižetu, bet dzejas rindas no šīs poēmas kļuva par ASV nacionālo himnu.
Patlaban pastāv iespēja apmeklēt Liepajas Karaostas Ziemeļu fortus, kuri atrodas cietokšņa ziemeļu daļā pie jūras, un pat piedalīties interaktīvajā spēlē "Bēgšana no PSRS". Cietoksnis būvēts XIX-XX gadsimtu mijā, lai pasargātu Liepājas (cariskās Krievijas) jūras kara bāzi iespējama uzbrukuma gadījumā. Līdz 1994. gadam tā bija PSRS slēgtā militārā teritorija. Arī Daugavgrīvas cietoksni dažreiz sauc par fortu, jo tas nevien sargāja Rīgu, bet no tā augstākā punkta (cietokšņā plānā ar to apzīmēts tieši baznīcas tornis) bija iespējams informēt rīdziniekus par naidīgo kuģu tuvošanos no jūras puses.

1. attēlā - forta nocietinājums ar sarga būdu torņa galā Florencē.
2. attēlā - bijušā baznīcas torņa (XIX gs.), vēlāk ūdenstorņa atliekas Daugavgrīvas fortā.

Fortūna, Laima (Фортуна, Fortuna) latīņu: Fortūna

- bija laimes (izdošanās) dieviete Senajā Romā, turklāt, būdama grieķu Panteona dievietes Tišes (Tyche) līdziniece, iemantoja milzīgu popularitāti, saglabājot to arī kristietībā - par spīti pagānisko dievību intensīvai apkarošanai. Izcelšanās neskaidra, it kā bijusi Jupitera meita, dažkārt attēlota arī kā Taisnās tiesas (ar apsēju uz acīm vai akla) dieviete un pat kā dieviete - ražas sargātāja. Fortunas simbols - laimes, bet, pareizāk sakot, tieši likteņa - labā vai ļaunā - rats (ritenis). Senajā Romā Fortūnas svētki sakrita ar mūsu Jāņiem (kad diena - tēlaini laime, sāk dilt, proti, maina virzienu). Cauri visiem VIduslaikiem horoskopos un pareģojumos nāk Fortūnas ritenis, arī Taro (zīlēšanas) kārtīs tas ir, turklāt tā ir ļoti svarīga kārts. Hronikās saglabājušās ziņās par Fortūnas teicējiem un secinājumiem - kad laime tevi nes augšup, neaizmirsti par iespējamo kritienu; kad krīti, centies kustību palēnināt un ceri uz nākotni. Līdz mūsdienām atnākušas intelektuālās (un ne tik ļoti) spēles, kur tu vari gan vinnēt, gan zaudēt. Cilvēka dabā ir riskēt, fortūnas nākotne ir nodrošināta, turklāt jebkura mākslinieka daiļrade, un it īpaši, atzinība, nav iespējama bez Fortūnas labvēlības.
Latviešu folklorā dievība - cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja ir Laima, kura gādā par jaunavām, apveltī tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu. Latviešu Laimas kults zināmā mērā saplūda katoļticībā ar Jaunavas Marijas kultu. Tāpat Laima palīdz topošām mātēm dzemdībās. Šokolādes fabrikas "Laima" firmas veikals Šķūņu ielā Vecrīgā ir bērna iemiesots priekšstats par Laimi. Savukārt, Raimondam Paulam meitenei laimi dāvā Māra nevis Laima, ar norādi, ka liktenis tiek piešķirts "bez laimes garantijām". Arī mūsu teicieni "laimīgs - nelaimīgs" ir citu tautu salikteņa (fortune-unfortune, счастье - несчастье) analogi.

1. attēlā - dieviete Fortūna ar likteņa ratu no Bokačo manuskripta, XV gs., Glazgovas universitātes bibliotēka, Skotija.
2. attēlā - Jēkabs Bīne "Dievs, Māra, Laima", 1932.g., LNMM kolekcija.

Forums (Romas) (Римский форум, Roman forum) latīņu: Forum Romanum

- plašs laukums Senās Romas pilsētas centrā, kur koncentrējās pilsētas sabiedriskā un tirdzniecības dzīve. Romas Forums pakāpeniski tika apbūvēts ar tempļiem un sabiedriskām celtnēm, samazinot centrālo laukumu vairāku gadsimtu laikā, un līdz ar to nekad nav veidojis stilistiski vienotu ansambli - par spīti diktatoru un valdnieku (Sullas, Cēzara, Oktaviāna Augusta) centieniem. Vairākus gadsimtus forumā risinājās svinīgās procesijas un triumfi, notika vēlēšanas, publiskās uzstāšanās un neapbūvētajā laukumā pat gladiatoru cīņas. Tepat tika uzstādītas statujas un monumenti, godājot izcilos romiešus - gan dzīvos, gan nelaiķus. Dažkārt statujas tika arī gāztas vai "apgānītas" - atbilstoši politiskās situācijas izmaiņām. Mūsdienās, būdams iespiests starp Palatīnu un Kapitolija pauguru, Forums izskatās kā gleznu drupu un arhitektūras elementu kopa, kas jau dažus gadsimtus rosina romantiskos māksliniekus atveidot to. Foruma daļās joprojām notiek arheoloģiski izrakumi.
Latvijā foruma jēdziens sācis atdzimt pēdējos PSRS pastāvēšanas gados, kad aktivizējās sabiedriskā doma un no augšas organizētos pasākumus nomainīja neformālās tikšanās. Arī pašlaik ar šo vārdu apzīmē plašas sabiedriskās domas pārstāvju sanāksmes vai diskusiju, kur lietotāji ar līdzīgām interesēm var atrast vērtīgu informāciju, apmainīties ar idejām (Inteliģences forums, mazākumtautību pārstāvju forums, zinātnieku forums). Latvijā darbojas ari Interneta resurss forumcinemas.lv.

1. attēlā - Forum Romanum, skats uz ziemeļaustrumiem no Saskaņas Lieveņa (Portico Dii Consentes).
2. attēlā - Kanaletto "Foruma drupas ar skatu uz Kapitoliju", 1742.g., Karaliskā kolekcija, Vindzoras pils, Anglija.

Fovisms (фовизм, fovism) franču: les fauves

- klasiskā modernisma agrākais virziens, nosaukums cēlies no franču vārda fauves, plēsoņas. Šādi 1905.gadā franču kritiķi nosauca Rudens salonā izstādīto darbu autorus. Tiem bija raksturīga tiešāka un spilgtāka krāsu izteiksme, vienkāršāka, izjustāka un iedarbīgāka glezniecība. Pastāv uzskats, ka fovistus ietekmēja postimpresionisti Van Gogs un Gogēns, kuri savās gleznās deva priekšroku nevis maigi dabiskajam, bet subjektīvi sakāpinātajam intensīvajam kolorītam. Jāpezīmē, ka paši "fovisti" sevi par tādiem nekad nav atzinuši. Pazīstamākais fovisma mākslinieks Anrī Matiss (viņa krāsaino litogrāfiju izstāde notika Rīgā 2005.gadā), pats apgalvoja, ka viņš gleznojot nevis sievietes, bet gleznas, un tālab modeļa deguns varot būt pat zaļš.
Raksturojot fovistiskās parādības latviešu glezniecībā, kā izteiksmīgākās parasti piesauc dažus Ģederta Eliasa darbus, kas gleznoti ap 1916. gadu vai nedaudz vēlāk un kam patiešām ir daudzas hrestomātiskiem "vizuāliem simboliem" nepieciešamās pazīmes: ikonogrāfijā, kompozīcijā, kolorītā. Savukārt, lielākā fovismam veltītā izstāde Rīgā notika 2007. gada martā LNMM Baltajā zālē. Pēc mākslas zinātnieces D.Lembergas iniciatīvas vēlāk tika izdots albūms ”Fovisma atskaņas: Latviešu glezniecība 1910 -1980”.

1. attēlā - Alfrēds Henrijs Maurers "Provansas ainava", starp 1912. un 1922.g., Amerikas Mākslas muzejs, Ziemeļkarolīna.
2. attēlā - Ilze Kalvāne "Afri Afro", izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma".

Fragments, detaļa (фрагмент, fragment) latīņu: fragmentum

- šis jēdziens civilizācijas vēsturē ir visai būtisks, jo laika gaitā lielākā daļa visa, ko cilvēku rokas un prāts radījis, neizbēgami aiziet bojā, sašķīst, sapelē, sabrūk, sadeg. Līdz ar to mūsu zināšanas par pagātni ir fragmentāras, nepilnīgas, tomēr dažkārt pēc kādas detaļas izdodas zināmā mērā, gan aptuveni, rekonstruēt bijušo - un dažreiz pat atjaunot to. Arī pagātnes mākslas darbi, kas nonāk līdz mūsdienām, dažkārt ir tikai fragmentos, kaut vai slavenais Pergamas altāris. Mūsdienu Vēstures muzejos visai bieži tiek izstādīti saglabājušies seno mākslas un pat sadzīves priekšmetu fragmenti. Tāda zinātne kā arheoloģija vispār pārtiek tikai no fragmentiem vai, labākā gadījumā, stipri cietušiem artefaktiem. Literatūrā (it īpaši piedzīvojumu un spiegu romānos) reālie notikumi bieži vien tiek rekonstruēti pēc tekstu fragmentiem. Tā, slavenā Žila Verna romāna "Kapteiņa Granta bērni" visa darbība notiek mēģinājumos noskaidrot pazudušā kuģa koordinātes pēc vairāku tekstu fragmentiem.
Arī Latvijas kultūras telpā (it īpaši arhitektūrā) par kādu mākslas darbu nākas spriest tikai pēc kāda fragmenta, piemēram, 1905.gada muižu dedzināšanu pārdzīvojušās pils daļas, Viduslaiku portāla puses, ērģeļu prospekta kādas figūras. Dažreiz saglabājies fragments ieņem goda vietu atjaunotajā celtnē. Savukārt, citreiz viens pats kādas gleznas elements spēj sniegt priekšstatu gan par autora personību, gan par mākslas darbu kopumā. Tā, draiskā un valdonīgā raganīgā skaistule Maijas Tabakas gleznas daļā (fragments) iemieso XVIII gadsimta Rundāles grezno un velnišķīgo dabu.

1. attēlā - dekoratīvā logaila- Bovē bīskapa pils fragments, no Pilsētas muzeja krājumiem.
2. attēlā - Maija Tabaka, fragments no gleznas "Kāzas Rundālē", 1974.g., LNMM kolekcija.

Franču logs, balkona durvis (французское окно, french window)

- ir jēdziens, kura izcelšanās sakņojas logu (durvju) risinājumā, kas pārsvarā bija raksturīgs Itālijas Renesanses celtnēm, bet ko franči savos XVI-XVII gadsimta Itālijas karos ir piesavinājušies. Būtībā tās ir iestiklotas dvīņu durvis, ko atver uz balkonu vai tieši parkā (dārzā). Franču arhitekti konstatēja, ka šāda durvju (arī loga) konstrukcija, kad stiklojums ir visā durvju augstumā, piešķir ēkai eleganci, regularitāti, izsmalcinātas proporcijas, turklāt nodrošina labāku telpu apgaismojumu, tādējādi paaugstinot iemītnieku komfortu. Franču logi ieguva plašu popularitāti Eiropas arhitektūrā un saglabā to pat laikmetā, kad elektriskais apgaismojums lielā mērā mazinājis prasību pēc pietiekamas āra gaismas.
Latvijas teritorijā franču logi ir skatāmi vairākās baroka un klasicisma laikmeta pilīs (Rundālē, Mežotnē), kā arī neogotikas celtnē (Bīriņu pils). Tur franču logi parasti atverami uz balkonu un tiem mēdz būt visai izsmalcināts risinājums. Savukārt, Rīgā, Baložu ielā, mūsu slavenais arhitekts Eižens Laube taisnstūra franču logu izmantojis kā ieejas durvis uz grezno halli.

1. attēlā - franču logi Pagodas paviljona 2.stāvā, XVIII g.s. sākums, Nimfenburga, Minhene.
2. attēlā - apakšstāva franču logs E.Laubes savrupmājā, 1924.g., Pārdaugava Rīga.

Franču parks (французский парк, the french garden)

- parks, kam raksturīgs ģeometrisks plānojums, balstīts uz simetrijas, tam ir liela platība ar vienotu celtnes un parka komponentu galveno asi. Koki un košumkrūmi apcirpti, radot perspektīvu. Par franču parka paraugu uzskata XVII gs. otrajā pusē izveidoto Versaļas parku, kas vēlāk atdarināts pārējā Eiropā.
Pašlaik tipiskākais franču parks Latvijā ietilpst Rundāles pils ansamblī, kas joprojām tiek pilnveidots gan atbilstoši sākotnējām iecerēm, gan ziedotāju un labdaru ieguldījumam.

1. attēlā - parks Minhenē.
2. attēlā - franču parks Rundāles pilī, atjaunots XXI gs. sākumā.

Freska (фреска, fresco, wall-painting) Itāļu: fresco (svaigs)

- mākslas darbs, kas radīts, gleznojot ar ūdenī izšķīdinātām krāsām uz kaļķu apmetuma (svaiga vai sausa); arī pašas glezniecības tehnikas nosaukums. Freskas izsenis rotājušas dievnamu un dzīvojamo māju sienas. Senākās saglabājušās freskas Eiropā atrodas Pompejas drupās. Slavenākās un jaunākas freskas Eiropā saistītas ar itāļu Renasanses glezniecību (Siksta kapella, senā krievu baznīcu apgleznošana), kaut Itālijā fresku tehniku klosteru un baznīcu sienu apgleznošanai plaši izmantoja jau sākot ar XII gadsimtu. Slavenā pirmsrenesanses mākslinieka Džoto Baldone darbi Itālijā arī ir izpildīti freskas tehnikā.
Mūsdienās freskas atgūst otro elpu, tā vismaz apgalvo Latvijā iznākošais žurnāls "Mana māja profesionāļiem" – gan izmantojot oriģinālu Itālijā izstrādātu tehnoloģiju. Vienlaikus notiek arī seno laiku fresku restaurācijas. Tā, 2015. gadā Latvijas - Polijas sadarbības projekta gaitā Latgalē Krāslavas sv. Ludviga katoļu baznīcā tika atjaunota Filipo Kastaldi XVIII gadsimtā gleznotā centrālā altāra freska "Svētais Ludvigs dodas krusta karā". Tā, pēc profesionāļu domām, "apliecina Eiropas 18.gadsimta iluzorās glezniecības tradīcijas klātbūtni Latvijā".

1. attēlā - freska virs portāla Berlīnes katedrālē, pabeigta 1905.g., historicisms.
2. attēlā - freska ainava pēc Vilhelma Purvīša darbu motīviem LNMM otrā stāva hallē pēc pēdējās restaurācijas.

Frīze (фриз, frieze)

- ornamentāli dekoratīva plastiskā josla celtnes sienas vidējā vai virsdaļā; arī dekoratīvā sienas, grīdas, griestu mala, kas rotāta ar ornamentu. Gan sakrālajās, gan laicīgajās celtnēs, frīzes dažkārt tiek papildinātas un dažādotas. Turklāt, ja celtnes frīzei sākotnēji bija ģerboņu vai valsts simbolikas dekorējums, revolucionāro notikumu gaitā tas var tikt nodauzīts vai apmainīts. Par spilgtu piemēru šādam frīzes liktenim kalpo Parīzes Dievmātes katedrāles Bībeles karaļi, kurus Lielās Franču revolūcijas gaitā iznīcināja reizē ar reālo Francijas karaļu kapeņu demolēšanu - aiz pārpratuma. Frīze tika atjaunota tikai 100 gadus vēlāk.
Tā, Latvijas bankas ēkas (Pils laukumā) galvenās fasādes frīzi rotā festoni un divgalvainais Krievijas impērijas ērglis, kā arī kartušas ar emblēmām. Latvijas Nacionālās operas frīze ir vienkārši taisnstūra josla starp portika kolonnām un trīsstūra frontonu, bet ir arī visai dīvainas frīzes.

1. attēlā - Parīzes Dievmātes katedrāles frīze, ko veido Bībeles karaļu statujas; būvēta XIII gs., restaurēta XIX gs. beigās.
2. attēlā - trejlapu arku frīze uz Mazās Ģildes, arhitekts J.D.Felsko, 1864.-1866.g., skats no Meistaru ielas puses.

Frontons (фронтон, pediment, frontpiece) latīņu: frons, frontis

- fasādes elements, bieži izmanto kā portālu dekoratīvu nosegumu trijstūra, pusloka vai riņķa segmenta formā, radies orderu arhitektūrā; ar dzegām noslēgta divslīpju jumtgale. Uzskata, ka frontons ir klasiskās, neoklasiskās un baroka arhitektūras būtisks elements, kas balstīts uz ēkas horizontālā antablementa (kura pamatā var būt gan kolonnas, gan pilastri). Frontoni saglabājušies pat dažos Senās Grieķijas tempļos un Senās Romas celtnēs. Īpaši grezni frontoni raksturīgi gan sakrālām, gan memoriālā rakstura celtnēm, gan teātriem, kas būvēti, izmantojot antīkās arhitektūras atskaņas. Tad frontonus izgrezno ar mitoloģiskām figūrām un sižetiem. Historicisma un neoklasicisma celtnēs frontonus, kuri nepilda nesošās konstrukcijas funkcijas, izmanto virs logiem un durvīm un sauc par sandrikiem.
Latvijas arhitektūrā ir sastopama diezgan liela frontonu dažādība - sākot ar Dienvidvācu neobaroka grezno trijstūra frontonu virs Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja Rīgā ar skulpturālu mūzu un dievību kompozīciju līdz veselai virknei daudz lakoniskāku sabiedrisko celtņu, kas tapušas XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā, ar pārsvarā trijstūra frontoniem. Tomēr daudz vienkāršāks un lakoniskāks Ziemeļblāzmas kultūras pils frontons lieliski iekļaujas gan pašas celtnes noapaļotajās formās, gan apkārtējā vidē.

1. attēlā - trīsstūra frontons virs ieejas Rodēna muzejā (bijušais Hotel Biron) no parka puses, XVIII gs. sākums, arhitekts Žans Obērs, Parīze.
2. attēlā - segmenta formas frontons Ziemeļblāzmas kultūras pilī, arhitekts nezināms, pēc A.Dombrovska uzmetumiem, ēka atklāta 1913.g., atjaunota 2013.g.

Funkcionālisms, arī konstruktīvisms (функционализм или конструктивизм, functionalism, constructionism)

- XX gadsimta sākuma modernais arhitektūras stils, galvenokārt saistīts ar rūpniecības attīstību, kam raksturīga celtnes ārējā izskata nosacītība atkarībā no tās konstrukcijas un iekšējā plānojuma. Īpaši polpulārs administratīvo ēku celtniecībā - bankas, korporāciju pārvaldes, aizdevumu kases, galveno pastu ēkas.
Rīgā viena no pirmajām un spožākajām funkcionālisma celtnēm ir VEF administratīvais korpuss Brīvības ielā, ko rotā Jupitera statuja, arī pārējās bijušās elektromehāniskās rūpnīcas Unions ēkas atbilst funkcionālisma prasībām. Tēlotajā mākslā konstruktīvisma ietekmi jūt L.Liberta agrīnajos darbos.

1. attēlā - Vīnes pasta krājkases ēka (tagad- muzejs), arhitekts Otto Vāgners, XX gs. sākums.
2. attēlā - ēka ar VEFa reklāmas torni un pulksteni, būvēta 1912.gadā, arhitekts P.Bērenss.

Futūrisms (футуризм, futurism)

- avangardiskās mākslas virziens, kas centās attēlot kustību tās secīgajos stāvokļos, izmantojot formu pārbīdi, krustošanos un atkārtošanos. Absolutizēja dinamismu. Apspēlēja pilsētas un rūpniecības tēmas. Bija īpaši populārs XX gadsimta sākumā Itālijā un Krievijā.
Latvieši tikās ar futūrisma “otro vilni”, kas, atšķirībā no pirmā, vairs nav bijis politizēts, kļūdami par “internacionālajiem futūristiem”, kuru vidū bija Kārlis Zāle, Arnolds Dzirkals, Romāns Suta, Aleksandra Beļcova un Niklāvs Strunke. Tieši Strunke kļuva par īsto futūrisma ideju izplatītāju Latvijā (un dāvāja Rīgai itālisko sveicienu “čau”).

1. attēlā - Natālija Gončarova "Riteņbraucējs", 1913.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Galds", ap 1924.g., LNMM kolekcija.

Gadatirgus (ярмарка, fair)

- ar šo jēdzienu kopš Viduslaikiem apzīmē cilvēku pulcēšanās vietu, kur notiek tirdzniecība ar pašražotiem produktiem un mājas dzīvniekiem, tos demonstrējot. Vienlaikus gadatirgos norisinās daudzveidīgas izpriecas, konkursi, karuseļi u.c. Mūsdienās gadatirgi kļuvuši par biznesa neatņemamo sastāvdaļu, ir saistīti ar dažādām saimniecības un rūpniecības nozarēm. Piemēram, lauksaimniecības apgabalos gadatirgos tiek demonstrēta jaunākā agrotehnika. Vēl viens populārs gadatirgu veids saistīts ar gadalaikiem un svētkiem - Ziemassvētku tirgus, Vasarassvētku tirgus u.c.
Latvijā gadatirgu tradīcija ir visai izplatīta. Ievērojamākie gadatirgi ir Tautas lietišķās mākslas gadatirgi (Brīvdabas muzejā), Miķeldienu un Mārtiņdienu gadatirgi Rīgā un citās pilsētās. Šie tirgi kalpojuši par iedvesmas avotu vairākiem latviešu profesionālajiem gleznotājiem sākot ar "Rūķu" biedriem un līdz pat mūsdienām, jo to attēlošanā iespējams tvert cilvēku personību daudzveidību. Pēdējā laikā gadatirgus organizē arī sakarā ar kādiem starptautiskiem notikumiem, turklāt amatnieki īpaši ieredzējuši gadatirgus Vērmanes dārzā, jo tos apmeklē daudz ārzemnieku.

1. attēlā - pašdarināto lietišķās mākslas priekšmetu gadatirgus Šarlotenburgā, Berlīne.
2. attēlā - amatieru izstrādājumu vasaras gadatirgus Vērmanes dārzā, Rīga.

Gaismēnas (светотени, light and dark)

- gaišo un tumšo laukumu mija, ar kuru tēlotājā mākslā pastiprina attēlojamo formu apjomīgumu, faktūru un dziļumu. To ietekmē attēlojamā priekšmeta forma un faktūra, kā arī apgaismojuma īpatnības, proti, skatītāja uztvere saasinās, kad attēla virsmā veidojas gaismēnas. Aizraušanās ar smalko gaismēnu spēli sākās impresionistu laikmetā, gleznojot plenērā (ārpus telpām), jo pirms tam, gleznojot telpās, svarīgāks bija kontrasts. Ir zināmi slavenie Kloda Monē Reimsas katedrāles gleznojumi, kur gaismēnu spēle dažādos apgaismojumos rada pilnīgi atšķirīgu uztveri. Savukārt, impesionistu ideju izcilais realizētājs Krievijā Valentīns Serovs savos sieviešu portretu gleznojumos dabā koncentrējies uz modeļa un dabas spontānu uztveri, kur gaisma un krāsa pateicoties smalkām gaismēnām, rada harmonijas izjūtu un svaigu, gleznainu pasaules uztveri.
Latviešu glezniecības klasiķis Janis Rozentāls savā daiļradē (tāpat kā V. Serovs), pakāpeniski ir aizrāvies gan ar klasiski reālistisko gleznošanu, gan ar impresionisma un simbolisma elementiem. Bet viņa sievas (somu dziedātājas) gleznojums ar bērnu rokās idejiski tuvs "Saules apgaismotai meitenei" un sniedz mums līdzīgu priekšstatu par sievietes-mātes un pavasara saules apspīdēta dārza harmoniju. Starp citu, par "Gaismēnām" tika nosaukta Kinohronika, kas iznāca Latvijā neilgi pirms neatkarības atjaunošanas un 90. gadu sākumā, un ko veidoja režisors Arnis Akmeņlauks. Tās nolūks bija līdzīgs - sakāpināt uztveri pateicoties gaišo un tumšo mirkļu pastāvēšanai sabiedrības dzīvē.

1. attēlā - Valentīns Serovs "Saules apgaismotā meitene", 1888.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Zem ķiršu koka", 1904.g., privātā kolekcija.

Galminieks, galms (Придворный, Двор (монарха), courtier, court (royal))

- persona, kura bieži (vai praktiski vienmēr) pavada valdnieku tā tuvumā, galmā. Valdnieks varēja būt gan pats monarhs, gan arī kāds no valdnieka ģimenes locekļiem. Vēsturiski tieši galms veidoja valdīšanas (un arī valdības) centru, tādējādi sociālā un politiskā dzīve bija cieši savijusies kopā. Turklāt Bizantijas galmā ar tā nepārtrauktām intrigām, indēšanām un nožņaugšanām galms spēja būt vienlaikus daudzsološa un bīstama vieta. Ja Agrīno Viduslaiku Eiropas valdnieki visai bieži pārvietojās kopā ar tuvākajiem galminiekiem, aizvien uzturoties dažādās pilīs un muižās (kā arī piešķīrot tās saviem galminiekiem), tad absolūtās monarhijas periodā galms parasti apmetās kādā noteiktā, īpaši izredzētajā pilī. Nebūt ne visi galminieki piederēja aristokrātijai, galma dzīvei bija nepieciešams arī štats (apkalpotāji), kur ietilpa garīdznieki, kareivji, sekretāri u.c. Piederība galma štatam veicināja virzību pa karjeras kāpnēm, bet īpaši ieredzētie galminieki spēja sasniegt pat tās virsotnes, nereti kļūstot par favorītiem. Slavenākais un lielākais Eiropas galms izveidojās Luija XIV laikā (XVII -XVIII gadsimtā) Versaļas pilī. Bet arī cituviet atradās vairāki milzīgie galmi, starp kuriem noslēpumainākā bija Aizliegtā pilsēta Pekīnā, kura pamatos vispār bija pilnīgi izolēta no pārējās Ķīnas dzīves. Galms un galminieki pateicoties savām ambīcijām un izšķērdībai pilsonības acīs deva pateicīgu vielu dažādu veidu mākslu uzplaukumam, gan tēlotājā mākslā un literatūrā, gan mūzikā. Galma izpriecas, balles, uguņošanas un pat loterijas padarīja to par sabiedrības dzīves centru. Turklāt galmi un galminieki joprojām rosina kultūras veidotāju fantāziju kino, teātra un pat datorspēļu jomā. Arī slavenajā mūsdienu bestsellerā par Hariju Potteru darbojas galminieki. Bet kulta seriāla "Troņu spēles" kārtējā sezona tiek nepacietīgi gaidīta, jo dod iespēju attēlot iedomu galmus un galminiekus kombinācijā ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem.
Līdz pat Livonijas sabrukumam jēdzieni par galmu un galminiekiem mūsdienu Latvijas teritorijā praktiski neparādās, turklāt šejienes bruņinieki un baroni bija pietiekami neatkarīgi savas konfederācijas ietvaros. Īsteni par galmu un galminiekiem kļūst iespējams runāt tikai sākot ar Kurzemes hercoga Jēkaba laikmetu, kad parādās gan neliels galms, gan pat galma gleznotāji, pārsvarā gan nezināmi autori. Īstais galms un galminieki saistīti jau ar Kurzemes hercogistes XVIII gadsimtu, turklāt viens no bijušajiem Kurzemes hercogistes ierindas galminiekiem Johans Bīrons, laika gaitā kļūdams toreizējās hercogienes Annas favorīts, vēlāk ne tikai kāpa šīs hercogistes tronī, bet gandrīz desmit gadus bijis milzīgās Krievijas impērijas nekronētais valdnieks. Savukārt galminieks Platons Zubovs bija Rundāles pils kārtējā (pēc Pētera Bīrona) īpašnieka - Valentīna Zubova brālis, bet portreta autors J.L.Eginks ir viens no spilgtākajiem XIX gadsimta sākuma vācbaltu gleznotājiem, kura labākie darbi ietilpst LNMM kolekcijā.

1. attēlā - Ž.Marks Natjē "Marija Anna de Meijī, Ludviķa XV galma dāma", 1740.g, Trianonas pils muzejs, Versaļa, Francija.
2. attēlā - Johanns Lebrehts Eginks "Platons Zubovs", XIX gs. sākums.

Gani pielūdz Kristu (Пастухи поклоняются Христу, The shepherds worship Jesus)

- atbilstoši Bībelei, naktī, kad piedzima Jēzus, daži gani atradušies Bētlemes tuvumā, ganot aitas. Viņiem parādījies eņģelis un paziņojis labo vēsti par Glābēja piedzimšanu, pateikdams, ka šie varot Jēzu aiziet apraudzīt, jo tas šepat tuvumā guļot silītē. Un vienam eņģelim esot pievienojies vesels eņģeļu pulks, Dievu slavinādams. Tad gani devušies apraudzīt Jēzu un patiesi to ieraudzījuši atbilstoši eņģeļa sacītajam. Un vēlāk gani tālāk izplatījuši šo labo vēsti. Tēmu mākslā atspoguļo kopš 4.gadsimta parasti kopā ar sižetu "Kristus dzimšana".
Sižets Latvijā atrodams dažās pareizticīgo konfesiju baznīcās, un tēlojumā ietverti nepieciešamie klasiskie atribūti - silīte un ēzelis, bet tas novietots tipiskajā latviešu lauku kūtī, kur glabājas arī siens. Luterāņu Latvijā zināms sižeta atspulgs ir aitiņas, kuras pirms Ziemassvētkiem tiek novietotas vai nu pie Jēkaba kazarmām, vai nu Doma laukumā bērniem par prieku. Tās arī saskan ar teicieniem "Labais gans" - Kristus, Dieva jērs u.c.

1. attēlā - Andrea Mantenja "Gani pielūdz Kristu", Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - nezināms autors "Gani pielūdz Kristu", sienas gleznojums, Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.

Gaudi arhitektūra (Архитектура Гауди, Gaudi architecture)

- Gaudi arhitektūra ir cieši saistīta ar viņa noslēpumaino personību. Pastāv uzskats, ka viņš "pārveidoja visu, ko veidoja, un pārveidoja arī pašu sevi". Viņa joprojām nepabeigtā "Sagrada familia" (Svētā ģimene) - katedrāle Barselonā - atgādina augošu stalaktītu mežu, un, būdama gandrīz mistiska, gan saista pirms-romāņu arhitektūru ar moderno pasauli, gan izmanto visādus tehnikas sasniegumus un pat bioloģisko formu dažādību. Turklāt vairākās viņa celtnēs jūtama satriecoša reālo un fantastisko motīvu apvienošana. Viņa darbi ir tik daudzveidīgi, ka Gaudi arhitektūra, atšķirībā no jebkura cita XIX-XX gadsimta arhitekta, nav atdarināma.
No abc būvniecības portāla, 27.06.2012.. "Ģeniālajam Antonio Gaudi -160." " Gaudi ...ir viens no pasaulē visu laiku slavenākajiem arhitektiem. Viņa darbi tiek gan slavēti, gan pelti, bet vienaldzīgo pilnīgi noteikti nav!...Viņa darbos atspoguļojas četras mākslinieka dzīves kaislības – arhitektūra, daba, reliģija un mīlestība pret savu dzimteni – Kataloniju.

1. attēlā - Casa Mila, 1906.-1912.g Barselonā. Pēdējais Gaudi laicīgās arhitektūras paraugs
2. attēlā - Gaudi māja ar galvaskausiem, Barselona.

Gaudi stils (Gaudí's style)

- Antonio Gaudi (1852-1926) Katalonijas spāņu arhitekts, spilgtākais t.s. Katalonijas modernisma un neo-gotikas pārstāvis. Savās celtnēs viņš rūpīgi izsrādāja katru detaļu, iekļaujot celtnes risinājumā gan keramiskās flīzes un pat flīžu lauskas, gan tērauda pinumus un režģus, gan gotiskās skulptūras, kuras pārplūda fantastiskajos augos, sēnēs un pat ūdens būtnēs. Viņš nekad nestrādāja pēc pilnīgi gataviem rasējumiem, bet deva priekšroku triju dimensiju modeļiem, nemitīgi pārveidojot tos.
"Gaudi savdabīgais stils pārsteidz gan viņa talanta cienītājus, gan betona džungļos uzaugušus pilsētniekus, gan izsmalcinātus arhitektūras pazinējus. Gaudi var nekļūdīgi atpazīt pēc plūstošajām ēku līnijām, krāsainu keramikas flīžu mozaīkām un mistiskās fantastikas pieskaņas. Trīs populārākie pieturas punkti maršrutā, kurā var apbrīnot Gaudi mākslas darbus, ir Sagrada Familia katedrāle, Guella parks un Mila māja (Casa Mila)" Citēts no Kasjauns.lv, 2013.g.5.marts.

1. attēlā - skulptūras grupa uz Gaudi stilā būvētās "Mūzikas pils" Barselonā, arhitekts L.D.i Montaners.
2. attēlā - ornamenti no Svētās Ģimenes katedrāles fasādes, Barselona.

Gavēnis (Lielais) (Пост (Великий), Fast (Lent))

- kristietības rituāls, kad noteiktā laika periodā (40 dienas) ticīgie nelieto uzturā gaļu un/vai piena produktus, kā arī citādi gatavojas Lieldienām. Visgarākais no gavēņiem. Simboliski to uzskata par dvēseles un miesas attīrīšanu, saistot ar 40 dienām, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī lūgšanās pirms došanās un Jeruzalēmi. Gavēnis sākas ar Pelnu dienu jeb precīzāk ar Pelnu trešdienu.
Nosaukums latviski izteiksmīgi liecina par senām saiknēm ar slāvu valodām, jo krieviski gavēšanai seko “разговление”, proti, atļauja lietot uzturā govs gaļu. Senslāvu valodā tā šo mājlopu arī sauca, “govjado”. No latviešu ticējumiem par pelnu dienu: pelnu dienā jāpiekar citiem kulītes ar pelniem, savukārt tam, kuram kāds kulīti piekāris, pienākums Lieldienās kārējam uzdāvināt olu.

1. attēlā - kristīgais garīdznieks uzvelk pelnu krustus uz ASV Jūras Karaspēkā dienējošo pierēm Pelnu dienas svinīgā pasākuma laikā.

Gleznojums uz koka (живопись на дереве, wood painting)

- kā viena no senākajiem materiāliem, ko lietoja gleznošanai, kad gleznoja, izmantojot līmes krāsu un temperas tehnikas. Vissenākie gleznojumi uz koka dēļiem (Fajumas portreti) veidoti jau pirms gandrīz diviem gadu tūkstošiem, un tie nonākuši līdz mūsdienām pateicoties tam, ka koka dēlis kā mākslas darba pamatne tika ļoti labi sagatavots. Flandrijā apgleznošanai domāto koka dēļu izgatavošana pat bija valsts monopols. Dēlim vajadzēja būt ideāli izžāvētam un sagatavotam kā pamatnei. Flandrijas mākslinieki brāļi van Eiki, XV gadsimta sākumā vēl gleznodami uz koka pamatnes, jau sākuši kā pigmentu saistvielu izmantot eļļu. Tas deva iespēju krāsu klāt vairākos slāņos un panākt izsmalcinātus toņus, uzjaucot tos tieši uz paletes un virsū uzliekot ļoti plānu caurspīdīgas krāsas kārtu - lazējumu. Uz koka dēļiem gleznotas arī gandrīz visas Austrumu kristietības slavenās ikonas, tai skaitā Andreja Rubļova "Svētā Trīsvienība". Diemžēl PSRS laiko ļoti daudzas ikonas gājušas bojā, pārvērsdamās "melnajos dēļos".
Galerija Bastejs organizē izstādes "Gleznojums uz koka", ko parasti pieskaņo Ziemassvētkiem, pieaicinot gan virkni pazīstamo mākslinieku, starp kuriem ir gan Kaspars Zariņš, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Laima Eglīte un virkne citu, tai skaitā gados jaunu mākslinieku. Organizētāji uzsver, ka koks kā pamatmateriāls lietots jau izsenis, būdams saistīts ar ikonu un viduslaiku glezniecības tradīciju, tādēļ šīs izstādes radot ilūziju par kaut ko senu un mistisku. Latviešu amatieru koka gleznojumi skatāmi Brīvdabas muzejā - kā vienkāršo koka virsmu izdaiļošanas elements.

1. attēlā - Hugo van der Gūss "Gani pielūdz Kristu", apm. 1480.g., eļļa uz koka dēļa, Gleznu galerija, Berlīne.
2. attēlā - nezināms autors "Muzicējoši eņģeļi", XVIII gs., gleznojums uz koka griestiem, Usmas baznīca, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā kopš 1935.gada.

Gleznojums uz zīda (роспись на шелке, painting on silk)

- senajā Ķīnā zīda izgatavošanas māksla tika atklāta jau vairāk nekā pirms 5 gadu tūkstošiem, un sākotnēji zīds pildījis arī papīra funkcijas (pirms tā izgatavošanas tehnikas atklāšanas turpat, Ķīnā). Proti, zīds tika izmantots kā gan apgleznošanas, gan korespondences pamatne. Ķīnā biežāk tika izmantots brīvais zīda apgleznojums ar rokām, bet Indijā - karstas batikošanas tehnika, kad ar vasku tika iezīmētas gleznojuma līnijas. Vasks novērsa krāsu izplūšanu un sajaukšanos, turklāt paša zīda pamatnes īpašības deva iespēju ilgāk saglabāt krāsu spilgtumu. Kopš XIX gadsimta, kad tika atklāts aukstās batikošanas paņēmiens, kā rezervējošo sastāvu izmanto tropiskā auga (guttas) sulu. Apgleznoto zīdu tomēr nav ieteicams pārāk ilgstoši turēt spilgtā saules gaismā - ka jebkuru gleznojumu. Eiropā zīda apgleznošanas tehnika, kurai ir nepieciešamas īpašas krāsas, nonāca tikai XX gadsimta sākumā, iespējams, caur to krievu emigrācijas daļu, kura pēc revolūcijas sākotnēji bija apmetusies Austrumāzijā, bet vēlāk pārcēlusies uz rietumiem. Jebkurā gadījumā jau XX gadsimta 20.-to gadu beigās apgleznotais zīds kļuva par Parīzes modes slavenību iecienītu materiālu. Ir saglabājusies informācija, ka Šaneles kundzes modes namā kādu laiku ar veiksmīgu zīda apgleznošanu nodarbojusies pēdējā Krievijas imperatora māsīca Marija (viņa jaunībā, būdama Zviedrijas prinča sieva, apmeklējusi gleznošanas studiju Stokholmā).
Trūkst precīzas informācijas, kad tieši Latvijā sākusies aizraušanās ar zīda apgleznošanu, bet jau vairākus gadu desmitus šis rokdarbu veids ir kļuvis ļoti polulārs, turklāt apgleznošanai izmanto dažādus zīda auduma veidus un pat akvareļkrāsas. Patlaban Latvijā darbojas vairāki zīda apgleznošanas kursi un studijas, turklāt dažādas tehnikas iekļautas pat mācību programmās, jo “Zīds ir kas īpašs – tilts starp garīgo un materiālo, reālo un nereālo, tagadni un pagātni ” (citēts pēc www.silkpainting.lv).

1. attēlā - nezināms autors "Trịnh Đình Kiên portrets", gleznojums uz zīda, XVIII gs., Vjetnamas Nacionālais mākslas muzejs.
2. attēlā - ar rokām apgleznots zīds no veikala "Jaunais salons" kolekcijas.

Gobelēns (гобелен, gobelin, tapestry)

- paklāju aušanas tehnika, kurā uz audu ripsa sējuma pamata ar krāsainiem diegiem tiek brīvi veidots zīmējums; pats tekstilmākslas izstrādājums, Rietumeropas lietišķajā mākslā saukts arī par špalēru. To uzskata par dekoratīvi lietišķās mākslas veidu. Vārds cēlies no attiecīgā XVI gadsimta franču krāsotāju ģimenes uzvārda, jo vēlāk šī ģimene, izmantojot flāmu špalēru tehnikas, kļuva par karaļa Luija XIV galma piegādātāju un Karalisko manufaktūru.
Šo mākslas veidu Latvijā XX gadsimta 60. gados aizsācis Rūdolfs Heimrāts, dibinot LMA Tekstilmākslas nodaļu, kas jau 70. gados sasniedza īpaši augstu profesionālo līmeni un izvirzījās starptautiskajā arēnā.

1. attēlā - franču gobelēns, XVII gs.
2. attēlā - Maija Grīnfelde "Kad saule lec", 1994.-1995.g. gobelēns, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Goda Leģiona ordenis (Орден Почетного Легиона, Legion oh Honour)

- Francijas augstākais Nacionālais ordenis, ko nodibināja Napoleons Bonaparts, vēl būdams Republikas Pirmais konsuls. To piešķir par izciliem militāriem vai civiliem nopelniem. Ordenis nav saistīts ar kārtu vai reliģiskām tradīcijām, tālab to izmanto par pamatu jaundibināmās valstis. Ordenim ir piecas pakāpes, no kurām zemākā ir kavalieris, bet augstākā – Lielais krusts. Ordeņa devīze – “Gods un Dzimtene".
Starp latviešiem, kas saņēmuši Goda Leģiona ordeni, ir Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore Ilze Brands-Kehris, kā arī Imants Freibergs, Latvijas eks-prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vīrs. Turklāt Rundāles muzeja direktors un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis ir apbalvots pat ar komandora krustu.

1. attēlā - virsnieka Goda leģiona ordenis
2. attēlā - Goda leģiona kaklarota, no Goda leģiona muzeja kolekcijas.

Golgāta, Kalvārija (Голгофа, Golgotha) Sk. Kristus ciešanas

Gondola (гондола, gondola)

- gara, šaura vienaira venēciešu laiva ar plakanu dibenu un augstiem galiem, īpaši piemērota kuģošanai šaurās ūdenstilpnēs. Gondoljērs neizmanto airus, bet garu kārti. Galvenais satiksmes veids Venēcijā līdz pat XX gadsimtam, pašlaik turīgāko tūristu iemīļotā izprieca un Venēcijas karnevālu neiztrūkstoša detaļa. Par gondolu sauc arī aerostata kabīni.
Latviešu skatītājs, pat nebūdams Venēcijā, iespējams, redzējis gondolas pildam visdažādākās funkcijas slavenajās Rietumu filmās. Tā, epopejās par Kaznovu, gondola kalpo par mīlnieku ligzdu, bet skumjajā angļu filmā "Dūjas skūpsts" melnā gondola ved varones mirstīgās atliekas uz Venēcijas kapsētu- Sanmikeles salu. Savukārt vairāki Pirmās Republikas latviešu mākslinieki (grafiķis Sergejs Antonovs, gleznotājs un scenogrāfs Ludolfs Liberts) labprāt attēlojuši Venēcijas ainavas ar gondolām.

1. attēlā - gondolas ar tūristiem Venēcijas kanālā.
2. attēlā - Ludolfs Liberts "Venēcija", 1930-tie gadi, LNMM.

Gorgona Medūza (Горгона Медуза, Medusa, a Gorgon)

- Viena no trim briesmonēm ar sievietes seju un čūskām matu vietā - gorgonām, un vienīgā, kura pēc grieķu mitoloģijas, tomēr bijusi mirstīgā. Viņas skatiens spējis pārvērst jebko dzīvo akmenī. Medūzu, skatoties savā vairogā kā spogulī, nogalināja varonis Persejs un kādu laiku izmantojis tās galvu kā ieroci, kamēr uzdāvinājis to Atēnai. Atēna, savukārt, to novietoja uz sava vairoga. Antīkajā literatūrā Medūzas galva tika izmantota kā velnišķīgā nāvējošā ierīce. Mūsdienu filmā "Titānu cīņa" varonis Persejs tāpat sākumā nogalina skaistuli Medūzu, lai vēlāk palīdzētu Olimpa dieviem pieveikt elles spēkus. Sievietes galvas ar matiem - čūskām ir ļoti izplatīts mākslas sižets, interese par kuru atdzimusi jūgendstila celtnēs.
Rīgas eklektiskajā jūgendstila būvēs ar Gorgonām aizrāvušies vairāki arhitekti un daudzām sieviešu galvām šķiet, matu vietā izmantotas čūskas, bet tās nav pietiekoši pārliecinošas. Savukārt, par Alberta ielas 4. numura būtnēm šaubu nav, jo tur matu galos skaidri saskatāmas čūsku galvas.

1. attēlā - Gorgonas Medūzas bronzas maska no Parīzes pilsētas muzeja (Karnevaleta) kolekcijas, XVII gs.
2. attēlā - trīs māsas Gorgonas (vidējā Medūza) uz M.Eizenšteina būvētā eklektiski dekoratīvā jūgendstila nama frontona Alberta ielā 4, 1904.g.

Gotika (готика, gothic)

- pārsvarā arhitektūras mākslas stils Viduslaiku Eiropā, kas radies 12. gadsimta Francijā un vēlāk izplatījies uz citām, tai skaitā, Ziemeļeiropas zemēm, katrā valstī iegūstams savus īpašus vaibstus. Nosaukums cēlies no gotu (ģermāņu) cilts un sākumā tika pretstatīts klasiskajam romāņu stilam. Visspožāk izpaužas arhitektūrā, kur apvienojas garīgais abstraktais pacēlums un pasaulīgās dzīves telpa. Šo stilu dažkārt angliski sauca arī par rayonnant (dominējošo) Raksturojas ar vertikālo tiekšanos uz augšu. Izcilu paraugu ir ļoti daudz, tai skaitā Pazīzes Dievmātes katedrāle un Reimsas katedrāle Francijā, kur kronējās tās valdnieki. Tēlotājmākslā noteicošā nozīme ir līnijai. Seju gleznojums tiecas uz nereālo, varoņu augumi maksimāli apsegti.
Vecuma ziņā otrā, gotiskā daļa ir saskatāma Rīgas Domā (t.s. ķieģeļu gotika), XIII gs, 70.tie gadi, kā arī tepat esošā Jēkaba baznīca, kas pirmo reizi dokumentos minēta 1225.gadā un šis datums ir redzams virs baznīcas portāla. Tomēr spožākais gotikas paraugs Latvijā ir Sv Pētera baznīca Rīgā, kas celta kā galvenais pilsētas draudzes nams turklāt tās tornī apvienotas baroka un gotikas tendences.

1. attēlā - Sv.Benjamina gotiskā katedrāle Dižonā, XIII-XIV gadsimts, uzcelta senās (VI gs. ) bazilikas vietā.
2. attēlā - Sv. Pētera baznīca Rīgā, altārā daļa ar gotiskiem logiem.

Gotika, liesmainā (пламенеющая готика, Flamboyant Gothic)

- Nosaukums cēlies no formu līdzības ar uguns liesmām; šī gotisko celtņu arhitektūra tiek uzskatīta par franču un spāņu gotikas pēdējo posmu XV gadsimtā ar uzsvaru uz bagātīgu un izsmalcinātu dekorēšanu. Arhitektūrā liesmainai gotikai raksturīgi “uz debesīm virzīti” baznīcu jumti un smaili logi, rozetes fasādēs, šauras augsto logu vitrāžas ar minimizētu pārējo sienu virsmu. Spilgtākie paraugi – Chartres katedrāle Francijas ziemeļos un St. Chapel divstāvu baznīca pašā Parīzes centrā, kurā pašlaik atrodas no Vensenas pils Kapellas pārvietotās relikvijas.
Visspožākā gotiskā sakrālā celtne Latvijā ir Svētā Pētera baznīca Rīgā, bet, diemžēl, liesmainās gotikas prasībām tā tomēr neatbilst, jo ziemeļvalstu pilsētas nav bijušas pietiekami turīgas, turklāt šādu izsmalcinātu un dārgu celtņu pasūtīšanai Baltijā nav bijis nedz materiālu, nedz valdnieku mecenātu.

1. attēlā - Vensenas pils Svētā kapella, XIV gadsimts.
2. attēlā - La Sainte-Chapelle baznīca Sitē salā Parīzē, XIII gs. sākums.

Gotika, ziemeļu (Северная готика, Gothic style, northern)

- Agrīnās Ziemeļu gotikas baznīcas sākotnēji mūrētas no laukakmeņiem un apmestas, to formas jau ir atbilst gotikas definīcijai tās vienkāršotā veidā (ar stāvo torni un relatīvi augstiem logiem, kurus noslēdz lauztā arka), un parasti tās ir vienjoma celtnes. Muhu salas baznīca atrodas vietā, kur 1227. gadā notika kaujas starp lielu kriestiešu karapulku, kura sastāvā bija gan paši krustneši, gan nesen kristījušies lībieši un leti, uzvarot vietējos iedzīvotājus, pēc kā teritorija nokļuva Livonijas bīskapijas pakļautībā, bet senās svētvietas vietā vēlāk tika uzcelta sv. Katrīnas baznīca.
Krimuldas baznīca, kas arī celta agrīnās ziemeļu gotikas stilā, ir viena no vecākajām mūra baznīcām Latvijā. Sākotnēji to sauca par Kubeles baznīcu, un tās vēsture saistīta ar gaujas lībiešu virsaiti Kaupo un tā piegriešanos kristietībai - ar turpmāko sadarbošanos ar krustnešiem. Krimuldas baznīca un mācītājmājas apkārtne ietilpst Gaujas Nacionālā parka kultūrvēsturiskās zonas teritorijā, kas ir īpaši bagāta ar vēstures liecībām un kultūras pieminekļiem.

1. attēlā - Svētās Katrīnas baznīca Muhu salā, agrīnā gotika, celta 1267.gadā, Igaunija.
2. attēlā - Krimuldas baznīca, celta 1205.g., pārbūvēta 17.gs vidū, 20.gs. sākumā.

Gotiskais raksts (готический шрифт, Gothic)

- rakstīšanas sistēma, arī alfabēts, kura pamatā ir latīņu burtu paveids, burti ir smaili, robaini un nedaudz atgādina rūnu rakstus. To dažreiz sauc par "melno burtu gotiku", ko izmantoja ģermāņi Karolingu impērijā, un ko raksturo ļoti neliels attālums stap burtiem. Gotisko rakstu joprojām izmanto grāmatu (un to nodaļu) virsrakstos, jo tas ir visai dekoratīvs un nedaudz atgādina kaligrāfisko rakstu. Gotiskā raksta izdomāto paveidu izmantoja Tolkiens savos fantastiskajos romānos par senatni, kur tā idejas piedēvētas elfu rakstu valodai.
Ilgāku laiku - sākot ar pirmajām garīgajām grāmatām latviešu valodā XVI gadsimta vidū un pakāpenisku literārās valodas un pat valodniecības attīstību - grāmatas tika drukātas vecā drukā jeb fraktūrā - gotiskajā rakstā. "Jauno ortogrāfiju 1908. gadā akceptēja ortogrāfijas komisija valodnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vadībā. Tā tika ieviesta ar likumu Latvijas Republikā no 1920. līdz 1920. gadam" (no Valsts Valodas aģentūras mājas lapas). Jāpiebilst, ka vairāki lētie izdevumi, t.s. "lubu literatūra" vēl labu laiku lietoja gotisko rakstu.

1. attēlā - dažādu veidu gotiskā alfabēta burtu paraugi.
2. attēlā - Grāmatas "Latviska svēta bērnu mācība" titullapa, 1794.g

Grafika (графика, graphic art, graphics)

- viens no tēlotājas mākslas veidiem, kura galvenie līdzekļi ir līnija un gaismēnas, proti, vienkrāsains attēls; pastāv stājgrafika (patstāvīgie darbi, kas uztverami bez apkārtējās vides, karikatūra, lietišķā grafika). Par grafiku sauc arī prezentāciju uz kādas virsmas, sienas, audekla, datora ekrāna, tā mēdz būt arī fotogrāfijas, diagrammas, ģeometrisko figūru izskatā. Māksliniekus, kas strādā grafikas tehnikā, sauc par grafiķiem.
Latvijā pazīstamākā bija Rīgas grafiķu biedrība (darbojusies no 1928. līdz 1938. gadam), darbību prezentēja kā kopīgās izstādes līdz 1934. gadam. Grupā bija pārstāvēti dažādu tautību pārstāvji (Vidbergs, Suta, Beļcova. Antonovs, Frīdlenders u.c.). 2008. gada rudenī Valsts mākslas muzejā notika grupas dibināšanas 80. gadadienai veltīta izstāde.

1. attēlā - Staņislavs Maslovskis "Zirgi stallī", apm. 1875.g., zīmējums uz papīra, Varšavas Nacionālais muzejs.
2. attēlā - A.Baušķenieks "7. zīmējums", 1946.-1948.g., no autora personīgās kolekcijas.

Grafiti (графити, graffiti)

- zīmējumi vai uzraksti, kurus senatnē ieskrāpēja uz sienām un priekšmetiem. Toreiz tie pildīja mūsdienu operatīvās informācijas funkcijas, būdami anonīmi. Senās Romas patriciāts neveiksmīgi centies šo mākslu apkarot, jo zīmējumu saturs nekad nav bijis glaimojošs un dažkārt pat izraisījis lielus publisku skandālus. Mūsdienās – uzraksti un zīmējumi, kas uzkrāsoti, galvenokārt ar aerosola krāsām uz dažādām lielām virsmām, dažkārt tiem ir politiska nokrāsa, bet biežāk tā ir pašizpausmes forma. Intersanta detaļa - grafiti mēdz iezīmēt sociālās dzīves izmaiņas. kad zīmējumi it kā cīnās savā starpā. Grafiti kultūra rada protestētājus un citādi domājošos, tā ir rados gan ar arhaisko, gan ar galēji moderno. Grafiti mākslinieki, tādi, kā Benksijs, savu popularitāti un ietekmi iegūst andergrauda pasaulē,
Mūsdienās attieksme pret grafiti Latvijā ir divējāda – no Baltijas čempionātu rīkošanas līdz policijas reidiem un zīmētāju aizturēšanai. Vairākas plaši pazīstamas kompānijas izmanto grafiti kā bezmaksas reklāmas veidu, jo apgalvo, ka šāda veida "apgleznošana" tiek veikta labdarības nolūkos. Savukārt, vairākas pazemes pārejas Rīgā līdz ar grafiti ieguvušas daudz cilvēcīgāku izskatu.

1. attēlā - apgleznotā siena bijušajā Austrumberlīnē.
2. attēlā - apgleznotā apakšzemes pāreja Latgales priekšpilsētā Rīgā.

Gramofons, patafons (граммофон, патефон, gramophone)

- senatnīgs mehāniskais skaņu plašu atskaņotājs, kur skaņas pastiprinājumam izmantota speciāla ierīce, ko sauc par tauri, jaunākajos pārnēsamajos modeļos, ko biežāk sauc par patafoniem atbilstoši franču ražotāju firmai "Pathe", šī taure noslēpta ierīces korpusā.
Vecmāmiņu un vecvecmāmiņu paaudzei gramofons atsauc atmiņā jaunības līksmību un kavalierus. 1930.gadā Latvijā parādījās firma «Bellakord – Elektro»", kura sāka izlaist plates gramofoniem un patafoniem. Līdz tam laikam plates bija tikai importētās, pārsvarā no Vācijas. Reālo gramofonu iespējams aplūkot datoru muzejā vai arī Ēdoles pilī.

1. attēlā - Francis Barraud "Viņa saimnieka balss", 1899.g., pazīstama kā 1900.gadā reģistrētā tirdzniecības marka "His Master's Voice".
2. attēlā - XX gs. sākuma gramofons starp mūzikas instrumentiem, Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcija.

Granīts (гранит, granite)

- Kristālisks iezis, kura galvenās sastāvdaļas ir laukšpati, kvarcs un krāsainie minerāli, ko izmanto apdares akmeņiem, krastmalām, pieminekļiem un to postamentiem. Granīts ir izturības simbols, jo tieši to izvēlas valstīs, kur ir lielas temperatūras svārstības.
No granīta Latvijā pārsvarā vai nu ceļ pieminekļus, vai nu granīta plāksnes izmanto administratīvo ēku ārējai apdarei. Latvijas granīts ir īpaši ciets, atšķirībā no dienvidvalstu granītiem.

1. attēlā - viena no slavenākajām granīta celtnēm pasaulē- Kolizejs Romā.
2. attēlā - dažādas krāsas granīti no Likteņdārza pie Daugavas.

Graustu rajons (трущобы, slum)

- biezi apdzīvots pilsētas rajons, kura apbūve radusies stihiski no nestandarta primitīviem mājokļiem vai arī no mājām, kuras ilgstoši apdzīvoja trūcīgi iemītnieki; mitekļi bieži atrodas pussabrukuma stāvoklī un liecina par bezcerību. Mūsdienu Rietumu pasaulē graustu jēdziens saistīts ar kriminogēno situāciju un pilsētu pārvalde zināmā mērā šādiem rajoniem atmet ar roku, kas situāciju neuzlabo. Starp mākslas veidiem, kuri iecienījuši graustu rajonu attēlošanu, pirmajā vietā ir kino, jo neoreālisma itāļu režisori par savu filmu varoņu dzīvesvietu labprāt izvēlējušies graustus.
Mūsdienu Latvijā graustu rajoni zināmā mērā saistīti ar bezdarbu un sabiedrības izteiktu noslāņošanos, kad turīgākie iedzīvotāji pārvietojas citur, bet trūcīgākie vai bezpajumtnieki nespēj un arī nevēlas sakopt savas mītnes. Kopumā, kamēr graustu rajoni Rīgā netiks savesti kārtībā, tie paliks neatkarīgās Latvijas kauna traips. Dzīvošana graustos ietekmē to iemītniekus, par ko stāsta kaut vai Rīgas Jaunā teātra uzvedums "Alberts", kā arī daži "Latviešu stāsti".

1. attēlā - grausti mūsdienu Odesā (2013.g. vasara).
2. attēlā - grausti Rīgas centrā, Dzirnavu ielā.

Grāmatzīme (экслибрис, bookplate, ex-libris)

- mākslinieciski izpildīta zīme ar īpašnieka individuālo simbolu, ko ielīmē grāmatas iekšpusē, rotājošā īpašuma zīme. To dažreiz saukuši arī par “mini-grafiku”. Savā modernajā formā, attīstoties no Viduslaiku parastā ieraksta grāmatas iekšpusē, tā ārkārtīgi izpletusies; tajā ietilpst gan bibliotēku oriģinālās zīmes, gan tautiskie gleznojumi. Viena no senākajām grāmatzīmju koka iespiešanas formām saglabājusies no XV gadsimta Vācijā. Uz tās attēlotais eņģelis tur rokās īpašnieku (šoreiz klostera) ģerboni. Francijā senākā saglabājusies grāmatzīme datēta ar 1597. gadu. Pietiekami veca ir arī ASV pirmā grāmatzīme - tā atrodama uz 1642, gada Psalmu grāmatas.
Latvijā par izciliem grāmatzīmju meistariem uzskatīti Rihads Zariņš un Niklavs Strunke, Aleksejs Jupatovs, Pēteris Upītis. Arī Sigismunds Vidbergs savas dzīves veselu posmu veltījis grāmatzīmju veidošanai "latviskajā garā". Trimdas latviešu žurnāls “Jaunā gaita” pat nodibinājis Riharda Zariņa vārdā nosaukto balvu, kas tika piešķirta latviešu māksliniekiem neatkarīgi no dzīves vietas. Mūsdienu prestižās mācību iestādes, tādas, kā Rīgas Franču licejs, savā grāmatu zīmē iekļāvis gan Parīzes, gan Rīgas simbolus - Eifeļa torni un Pētera baznīcas torni.

1. attēlā - Norvēģijas karaļa Oskara II grāmatzīme, 1914.g.
2. attēlā - Rīgas Franču liceja ex libris.

Greznības likumi (законы о роскоши, Sumptuary laws)

- jau antīkajā pasaulē centās regulēt patēriņu un mēģināt nodrošināt cilvēka piederību noteiktai kārtai caur apģērba regulēšanu un rotas lietām. Viens no senākajiem grieķu likumiem (apmēram VII gadsimtā p.m.ē.) pasludina, ka "neviena brīva sieviete nedrīkst .. staigāt pa nakti vairāk kā vienas kalpones pavadīta, turklāt nedrīkst valkāt zelta rotas vai dārgakmeņus - izņemot gadījumus, ja viņa ir publiskā sieviete (prostitūta)". Vēlāk viscauri sabiedrības attīstībai valdnieki centušies ar greznības likumu palīdzību gan regulēt tirdzniecību (ierobežot greznumlietu importu), gan atvieglot sociālo kārtu un privilēģiju noteikšanu "uz aci", gan izmantot šos likumus papildus nodokļu iekasēšanai. Parasti šie likumi neļāva "vienkāršai tautai" tēlot aristokrātijai piederīgus, kā arī nodrošināja aristokrātiem atvieglotu pieeju luksusa precēm. Daži taupīgākie valdnieki, tādi, kā Francijas karalis Fīlips IV skaistais, arī izdeva "greznības likumus" - bet tas gan bijis taupības nolūkos, jo tie bija attiecināmi pat uz ēdienu daudzumu daudzveidību goda mielastos. Arī citos vēstures periodos Francijā (tāpat taupības nolūkos) tika izsludināti likumi par tērpu vienkāršošanu - pat galminiekiem, kas gan turpinājies tikai līdz Luija XIV valdīšanai, kad tieši izšķērdīgā greznošanās kļuva par lojalitātes apliecinājumu karalim. Šo muižniecības pieeju apģērba regulēšanai pārņēma arī bagātās Viduslaiku pilsētas, kuras tāpat izdeva savus greznības likumus - šoreiz nolūkā radīt īpašus noteikumus plaukstošajai buržuāzijai, trešās kārtas augstākajam slānim un zināmā mērā diskriminēt pārējos iedzīvotājus. Greznības likumi Hanzas pilsētās bija spēkā caurmērā līdz XVII gadsimtam, turklāt tie ne tikai reglamentēja tērpa audumu, bet arī fasonu - atbilstoši Reformācijas pieticības tikumiem. Likumi no vienas puses it kā ierobežoja māksliniekus, bet, no otras puses, padarīja atpazīstamu atveidoto personāžu piederību. Starp citu, Venēcijā pat tika reglamentēta sieviešu matu krāsa - proti, rudi mati bija kurtizānes atpazīšanas pazīme. Visas Marijas Magdalēnas ir rudmates.
No XIV gadsimta Rīgā dažādu kārtu iedzīvotāju sadzīvi un ģērbšanos regulēja vietējie "Greznības likumi". Tos izdeva rāte un par to ieviešanu rūpējās Rātes iecelti tiesneši. Par likumu neievērošanu bija jāmaksā sods. Likumi noteica, kāda auduma un piegriezuma drānas, kādas cepures un kaklarotas drīkst nēsāt pilsētas bagātie un nabadzīgie iedzīvotāji. Līdz ar to tērps liecināja par to, kādai kārtai rīdzinieks pieder - vai tas būtu rātskungs, amatnieks, tirgotājs, latvietis vai citai grupai piederīgs iedzīvotājs. Likums paredzēja, ka tikai Rīgas augstākās kārtas vācu iedzīvotājiem - rātskungiem un ģildes vadītājiem bija atļauja apģēbu darināt no zīda, samta, mežģīnēm u.c. "lepniem "audumiem. Latviešu un vācu tautības Mazās ģildes iedzīvotāju apģēbs bija jādarina tikai no vietējiem un parastiem audumiem. Greznības likumi ierobežoja arī amatnieku sievu un meitu greznošanās iespējas. Likums ierobežoja arī kalpones - tās nedrīkstēja nēsāt zelta rotas un audumus no citām zemēm. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā esošā Viduslaiku Rīgas iedzīvotāju tērpu atveidu ekspozīcija sniedz aptuvenu priekšstatu par kārtu atpazīstamību caur tērpiem.

1. attēlā - Ābrahams Bosse "Galminieks, sekodams 1633g.gada ediktam par greznības ierobežojumiem, atbrīvojas no mežģīnēm, lentēm un cakainām manžetēm".
2. attēlā - Viduslaiku Rīgas iedzīvotāju tērpu paraugi no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja.

Grota (грот, grotto)

- mākslīga vai dabiska ala. Antīkajā pasaulē grotas saistīja ar Delfu orakulu, Apollona avotiem un pat svētnīcām. Odisejs savā ceļojumā uz Dzimteni bija nonācis vienaicainā giganta Polifēma alā (grotā). Atbilstoši ticējumiem, grotu svētajos avotos dzīvoja nimfas. Viduslaiku Eiropā interese par grotām mazinājās, bet grotas kā parku ansambļu elementi kļuva populāri 18. gadsimtā. Grotas mākslas un literaturas darbos tiek izmantotas kā noslēpuma un kārdinājuma alegorijas. Ir pazīstama "Venēras grota" no Vāgnera operas "Tanheizers".
Vācu aristokrāti, būvējot savas lauku muižu pilis, līdzīgi saviem Rietumeiropas kārtas brāļiem, kopš XVIII gadsimta beigām romantiski aizrāvušies ar muižu parku papildināšanu ar kolonnām, grotām un dekoratīvajām vāzēm. Krāslavas pilī grāfa Plātera laikā veidotajā parkā, kas veidots itāļu stilā, arī bija vairākas akmens grotas. Nesen atjaunota tuvāk esošā grota Ziemeļblāzmas parkā (restaurācija pabeigta 2013.gada vasarā).

1. attēlā - mākslīgā grota Florences kalnā.
2. attēlā - mākslīgā grota Ziemeļblāzmas parkā, atjaunota 2011.-2013.g.

Groteska (гротеск, grotesque) vācu: Groteske; franču: grotesque

- ornamentālā kompozīcija, kurā fantastiski apvienoti arhitektoniskie elementi ar augu motīviem un dzīvnieku (tai skaitā mitoloģisko) figūrām. Glezniecībā reālo iespēju un elementu negaidīta kombinācija. Tāpat iespējama sapņu, murgu un autora fantāzijas sakausēšana gleznā, kad tēli pārtop viens otrā, radot pārspīlētu vīziju. Groteska iespējama arī literatūrā. Nosaukums cēlies no XVI gadsimta sākumā uzietajiem Nerona pils sienu gleznojumiem, kuri atradušies galerijās - grotās.
Kā raksta literatūras kritiķis Guntis Berelis, “groteskā īstenības deformācija spēj izmainīt gan ...stāstījuma tēlu, gan pašu objektu...” Savukārt, latviešu tēlotajā mākslā “groteskas tradīcijas un iespējas izmantojis gan smalki ironiskais Kārlis Padegs, gan naīvi rupjais Ivars Poikāns”.

1. attēlā - Hieronīms Boshs "Zemes prieku dārzs", triptihs, 1505.-1510.g, Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Kārlis Padegs "Tēja piecos no rīta morgā", 1935.g., LNMM kolekcija.

Guaša (гуашь, gouache, masking paint) franču: gouache

- gleznošanas krāsa, kuras pigmentu atšķaida ar ūdeni; ir blīvāka nekā akvarelis, jo tās pagatavošanai izmanto arī līmi. Tiek izmantota plakātos, papīra, kartona, audekla un zīda apgleznošanā. Krāsas necaurspīdīgas, ātri žūst, viegli jaucamas, labi klājas uz papīra. Sākotnēji ar šo terminu apzīmēja tehniku, ko izmantoja XVI gadsimta sākumā, pārklājot eļļas krāsas plāno gleznojuma kārtu ar temperu, lai piešķirtu darbam matējuma efektu. Gleznošanu ar guašu sākotnēji izmantoja kopš IX gadsimta persiešu miniatūrās, un Eiropā guaša sāka izplatīties XIV gadsimta. Savukārt, kopš XVIII gadsimta guašu sāka izmantot t.s. "jauktajās tehnikās", pievienojot ar to gleznotās smalkākās detaļas darbiem, kas veidoti kā pastelis.
Guašas krāsas savās kolāžās un fotomontāžās izmantojis viens no pasaulē visplašāk pazīstamajiem latviešu izcelsmes XX gadsimta konstruktīvisma māksliniekiem – Gustavs Klucis. Arī Niklavs Strunke, veidodams savu pasaku ilustrāciju sēriju, strādājis ar guašas krāsām, radot spilgtākus un noturīgākus toņus nekā akvareļos.

1. attēlā - Aleksandrs Marī Gilemens "Žēlsirdība", 1865.g., Valtera Mākslas muzejs, Baltimora, ASV.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Ilustrācija pasakai", XX gs. 20-to gadu beigas, LNMM kolekcija.

Gueļa parks (парк Гуэля, Park Güell)

- Dārza komplekss ar arhitektūras elementiem uz Barselonas pakalna, ko veidojis slavenais spāņu arhitekts Antonio Gaudi XX gadsimta sākumā. Tas ir lielākais dārzu arhitektūras komplekss Eiropas dienvidos, kas iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā. Komplekss turpina angļu dārza tradīcijas ar veiksmīgu dabiskā reljefa izmantošanu modernisma garā.
Aizraušanās ar Gueļa parku Latvijā sākusies ar neatkarības atgūšanu 1991.gadā. Jau visai drīz Rīgas Skolu valde organizē pirmo vēstures un kultūras vēsture skolotāju ekskursiju uz Barselonu ar uzsvaru uz Gaudi arhitektūru un viņa projektēto parku kā kaut ko tādu, kas PSRS iedzīvotājam asociējas ar pasaku.

1. attēlā - Gueļa parks pavasarī.
2. attēlā - Gueļa parka centrālā aleja.

Guļbūve (сруб, log home, corner- joint building)

- celtne, kuras sienas veido cits virs cita līmeniski likti apaļkoki vai šķautņi, kas savienoti pakšos vai statņos. Raksturīga ziemeļvalstīm, kur ir daudz mežu un viegli pieejama koksne. Tā, Skandināvijā un Krievijas ziemeļos pēc guļbūves tipa būvētas ne tikai dzīvojamās ēkas, bet arī baznīcas. Konstrukcija arī iespējama bez metāla stiprinājumiem kā instrumentu izmantojot tikai cirvi. Berlīnes tuvumā kopš XIX gadsimta sākuma pastāv vesela guļbūvju sādža Aļeksandrovka, kurā apmetušies uz dzīvi 1813.-1814. gada karagājienā ievainotie Krievijas zaldāti. Pateicoties vācu kārtībai, šīs mājas joprojām atrodas ļoti labā stāvoklī un vienlaikus ir savdabīgs tūrisma objekts.
Latvijā pirms kristietības praktiski visas celtnes bijušas guļbūves ieskaitot pilskalnu nocietinājumus. Diemžēl koka celtnēm ir visai īss mūžs. Tomēr Latvijā ir iespējams skatīt guļbūvju dažādību Brīvdabas Etnografiskajā muzejā, turklāt tās ir gan dzīvojamās mājas, kūtis, rijas, pirtis un pat krogs. Ilgstoši ierindas latvieša uztverē guļbūve saistījās ar arhaisku dzīves veidu (lauku dzīvi), bet XX gadsimta beigās, vēršoties plašumā idejām par veselīgu dzīves veidu guļbūvju privātmājas piedzīvo uzplaukumu, tiek gan būvētas pilnīgi jaunas un ar visām ērtībām aprīkotas, gan atjaunotas vecās - tādas, kā kapella attēlā.

1. attēlā - XIX gadsimta sākuma dzīvojamā māja Aļeksandrovkas ciematā Potsdamā, Vācija.
2. attēlā - Eleonorvillas muižas kapela (Latgale), 1815.g. no Latvijas Etnografiskā brīvdabas muzeja.

Gūtenberga Bībele (Библия Гутенберга, Gutenberg Bible)

- pirmais Bībeles drukātais izdevums, kas parādījies Vācijas pilsētā Maincā starp 1452- 1455. gadu un kļuva par pirmo lielu jaunas tehnoloģijas – grāmatu drukāšanas – praktisko un augstvērtīgu apliecinājumu. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 42 pirmā izdevuma eksemplāri, no tiem pilnīgi veseli- 21.
Patlaban Maincā funkcionē Grāmatzinību institūts, kurā studē arī daži jaunieši no Latvijas. Tā, Katarīna Baumane veic tur pētījumu “No Gūtenberga Bībeles līdz e-grāmatai”.

1. attēlā - vitrīna Gūtenberga bībeli ASV kongresa bibliotēkā, 1944.g.
2. attēlā - Radīšanas grāmatas sākums no Berlīnes Valsts bibliotēkas Gūtenberga bībeles eksemplāra.

Ģeometriskais ornaments (геометрический орнамент, Geometric ornament)

- jau senie grieķi uzskatīja,ka matemātika un māksla ir cieši saistītas disciplīnas. Līdz ar to daudzi mākslinieki guva iedvesmu no matemātiskajām attiecībām un studēja šo discilpīnu nolūkā pilnveidot savus mākslas darbus. Tāpat arī Renesanses mākslinieki, Viduslaiku Islāma valstu arhitekti un arī gotisko celtņu meistari aizrāvušies ar ģeometrisko figūru un līniju kārtojumu, piešķirot ēkām savdabīgi izteiksmīgu fasāžu dekoru. Islama arhitektūrā, kā arī Spānijas dienvidu celtnēs, ģeometriskais ornaments lieliski sadzīvoja ar arabeskām. Interese par ģeometrisko ornamentu jūtama arī Art Nouveau mākslas darbos. Ģeometriskais ornaments sastāv no abstraktām formām - taisnām, lauztām un līkloču līnijām, kā arī to veidotām figūrām un kombinācijām.
Latviešu kā baltu cilts ornamentu klāstā ģeometriskais ornaments ir visai labi izpētīts, izmantojot arheoloģisko materiālu. Jau sākot ar agro dzelzs laikmetu, pazīstami vairāki ģeometriskā ornamenta elementi trauku un ieroču dekorējumā: sīkas, šķērsām svītrotas strīpas, saulītes (riņķīši ar actiņu vidū), īsākas vai garākas taisnas svītras dažādos salikumos, taisni un slīpi krusti.

1. attēlā - ģeometriskais ornaments uz San Džovani baznīcas fasādes Florencē.
2. attēlā - arhitekts A.Vanags, 1907.g., nams ar retu nacionālo ģeometrisko ornamentu; Rīga, Kr.Barona iela 30.

Ģerbonis (герб, coat of arms, armorial bearings)

- pēc heraldikas (ģerboņa zinātnes) likumiem darināts simbolisks attēls. Savi ģerboņi ir valstīm, pilsētām, citās zemēs arī dižciltīgajiem cilvēkiem un pilsoņu kārtām. Ģerboņus darināja kā zīmētus attēlus vai kā ciļņus - metāla, akmens, krāsota koka. Aprakstot ģerboņus, pieņemts puses apzīmēt ne no skatītāju, bet no ģerboņu nesēja (tā zīmējuma kreiso malu sauc par ģerboņa labajiem sāniem).
Latvijas valsts ģerbonis apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 16. jūlijā. Autors ir grafiķis, profesors Richards Zariņš. Savukārt, vairāki saglabājušies veco muižu ciļņi - ģerboņi ir visai izteiksmīgi saistīti ar īpašnieku uzvārdiem. Tā, Ēdoles saimnieki fon Bēri (vācu Lāči) savā ģerbonī lāčus arī iekļāvuši. Vesela bruņinieku ģerboņu izstāde saglabājusies arī uz Doma baznīcas jomu kolonnām.

1. attēlā - Sforcas hercogu ģerbonis uz Milānas Kastello sienas.
2. attēlā - Vidzemes bruņinieku fon Bēru dzimtas ģerbonis virs Ēdoles pils vārtiem (atjaunots).

Ģēnijs (Гений (мифология), Genius (mythology)) Latīņu: genius [ˈɡɛ.nɪ.ʊs]

- Senajā Romā bija vadošais gars vai sargājošā dievība, zināms vēlākā kristietības sargeņģeļa analogs, kura funkcijas bija saistītas ar personas, ģimenes vai pat kādas vietas patronēšanu, uzraudzību. Vārda izcelšanās saistīta ar latīņu vārda skaidrojumu kā "ievadīšanu esamībā, radīšanu". Patiesību sakot, arī Senajiem grieķiem piemīta ticība šādas būtnes esībai, bet mazākā mērā. Romā ar ģēnija klātbūtni vai piedalīšanos centās izskaidrot izcilo personību dzīves ceļu un negaidītus panākumus, bet imperatora Augusta laikā ģēnijam sāka piedēvēt jau mūsdienīgāku izpratni - iedvesma, talants, neikdienišķība. Dzejā, un it īpaši tās raksturošanā ļoti izplatīts jēdziens. Īsteni mūsdienīgais vārda lietojums saistīts ar Apgaismības laikmetu, kad kādā slavenās Enciklopēdijas rakstā par ģēniju teikts, ka "tā ir persona, kuras dvēsele ir jūtīgāka un uztver citu emocijas, radot jaunas idejas un nebaidoties neko zaudēt". Kopš Renesanses glezniecībā radusies tradīcija mitoloģiskajos sižetos iesaistīt ģēniju kaila spārnota jaunekļa izskatā - viņš kronē vai iedvesmo māksliniekus, un pat var kļūt par revolūciju iedvesmotāju. Mākslas jomā epitetu "ģēnijs" dažkārt lieto nepelnīti, tomēr šai definīcijai atbilstošie patiesi spēj izmainīt cilvēces un civilizācijas attīstības vēsturi. Daži atzītie "ģēniji" pret citiem ģēnijiem mēdz iturēties visai kritiski. Tā, Ļevs Tolstojs noliedza Šekspīra lugas.
Latviskajā un mūsdienu cilvēkam tuvākajā skaidrojumā ģēnijs ir ļoti apdāvināta un oriģināla personība, kurai ir vēsturiska nozīme cilvēku sabiedrības attīstībā. Kā neapstrīdāmus ģēnijus parasti min izcilus zinātniekus, kuri izraisījuši apvērsumu savā jomā - Ņūtonu, Einšteinu. Attiecībā uz rakstniekiem katrai tautai ir sava "ģēniju" kolekcija. Latvieša apziņā ģenialitāte dažkārt robežojas ar ārprātu vai vismaz ar pamatīgu atkāpšanos no sabiedrības normām. Tā, piemēram, komponistu Imantu Kalniņu raksturo kā "politiski nesaprastu, bet muzikāli ģeniālu". Latvijā atzītais ģenijs ir Volfgangs Amadejs Mocarts, un kopš 2006.gada, kas bija pasludināts par Mocarta gadu, viņa mūzika tiek plaši atskaņota visā Latvijā.

1. attēlā - Ogistēns Dimons "Brīvības ģēnijs", kas vainago Jūlija kolonnu Parīzē Bastilijas laukumā, 1833.g
2. attēlā - nezināms autors "Mocarts ar ar Zelta Pieša ordeni, kas saņemts no Romas pāvesta 1770.gadā", 1777.g. kopija no zuduša oriģināla.

Ģilde (гильдия, guild)

- profesionāla pilsētas iedzīvotāju apvienība viduslaiku Eiropā, vēlāk šaurākā nozīmē tirgotāju apvienība, dalībnieku ekonomisko, politisko un sociālo tiesību aizstāvēšanai. Vēlāk ģildēs sāka apvienoties arī zinātnieki un mākslinieki, kā arī citi "brīvo profesiju" pārstāvji. Par ģildēm agrāk sauca arī ēkas, kurās pulcējās apvienības biedri.
Rīgā joprojām saglabājušās Mazās ģildes un Lielās ģildes ēkas. Mazā ģilde (pie pašreizējā Līvu laukuma) celta XIX gadsimta otrajā pusē pēc izcilā arhitekta J.D. Felsko projekta, patlaban tur atrodas Rīgas kultūras un mākslas tautas centrs. Lielā ģilde (atrodas pretī Mazajai) celta ap to pašu laiku (arhitekts K. Beine), eklektisma stila angļu gotikā, veiksmīgi saglabājot no agrākās ēkas divjomu sanāksmes telpu – Minstera istabu. 1965. gadā rekonstruēta un pielāgota koncertzāles vajadzībām.

1. attēlā - Torre della Castagna- viena no senākajām tirgoņu ģildēm Florencē, XII gs.
2. attēlā - abas Vecrīgas ģildes- Mazā Ģilde- pa kreisi, Lielā- pa labi.

Ģimenes kapliča (Семейная усыпальница, гробница, family vault (crypt))

- Strukturāli noformēta virszemes apbedīšanas vieta (agrākā kripta, kas atradusies zem baznīcas velvēm). Parasti domāta veselas turīgās ģimenes locekļu mirstīgo atlieku novietošanai kapsētā akmens celtnē, kas atgādina nelielu kapellu vai mauzoleju. Kapličas ir vienlaikus arī attiecīgā laikmeta arhitektūras formu pieminekļi. Pasaules slavenākās kapsētas lepojas ar savu kapliču cēlo skaistumu.
Latvijā saglabājušās vairāku tipu kapenes, diemžēl visai bēdīgā stāvoklī. Dažas no tām iespējams aplūkot Lielajos kapos, kā arī Jelgavas pils (pašreizējā Lauksaimniecības Universitātes) pagrabos. Vēl vienas kapenes un reizē kapliča atrodas Rīgā Pokrova kapos, kur pirms kanonizēšanas atradās pareizticīgā arhibīskapa Jāņa Pommera pīšļi.

1. attēlā - Menī ģimenes kapenes Perlašēza kapsētā, Parīze, Francija.
2. attēlā - Bergu ģimenes kapliča bijušajos Lielajos kapos Rīgā.

Ģipšakmens (гипсовый камень, gypsite, gypsum)

- dabiskais celtniecībā, pārsvarā apdares darbiem, izmantojamais nogulumiezis ziemeļu valstīs, kur nav marmora, ko tik plaši izmanto dienvidu valstīs nozīmīgu ēku apdarei.
Ģipšakmens ir viens no vērtīgākiem Latvijas dzīļu resursiem (citur Eiropā tā izplatība ierobežota). Nozīmīgākie ģipšakmens krājumi (ģipša karjeri) ir Sauriešu apkārtnē Rīgas rajonā un Saulkalnes apkārtnē Bauskas rajonā.

1. attēlā - Somijas prezidenta pils fasāde ar ģipšakmens apdari Helsinkos, celtniecību pabeidza arhitekts C.L.Engels 1843.-1845.g.
2. attēlā - vārtu ģipšakmens apdare jūgendstila mājā Elizabetes 10b, arhitekts M.Eizenšteins, 1903.g.

Halle (холл, hall) franču: halle

- sākotnēji - ēka, kurā ir tikai viena liela telpa; telpa saimes saietam viduslaikos, rezprezentatīvā priekštelpa vai vestibils; arī vieta svinīgiem pasākumiem un koncertiem, sākotnēji pārsvarā anglofoniskajās zemēs (Albert Hall Londonā). Dažkārt jēdziens lietojams paralēli aulai.
Mūsdienu Latvijā jēdziens galvenokārt saistīts ar ēkām, kas būvētas sporta pasākumiem – Ledus halles Liepājā, Daugavpilī; u.c., Sconto Halle Rīgā. Tomēr daudz krāšņākas un iespaidīgākas halles joprojam saistītas ar senāko un slavenāko mācību iestāžu vārdiem, turklāt šīs halles, būdamas svinīgas, noskaņo apmeklētāju izturēties ar cieņu pret attiecīgo iestādi, vai tā būtu LU galvenā korpusa, vai Mākslas Akadēmijas ieejas halle.

1. attēlā - halle Bavārijas hercogu rezidencē, kas tiek izmantota kā antīko skulptūru muzejs.
2. attēlā - halle Latvijas Mākslas Akadēmijā, arhitekts D.Felsko, 1903.g., Rīga.

Hanzas savienība (Ганзейский союз, Hanseatic League)

- komerciāla un aizsardzības tirgotāju ģilžu un to pārstāvēto pilsētu konfederācija, kas dominēja tirdzniecībā Ziemeļeiropā Vēlīnajos Viduslaikos un Jauno laiku sākumā (no XIII līdz XVII gadsimtam). Tās ietekmes sfērā atradās teritorijas no Ziemeļu jūras līdz Baltijas jūrai. Apvienība tika radīta nolūkā aizsargāt tirgoņu ekonomiskās intereses un diplomātiskās privilēģijas valstīs un pilsētās, kuras ietilpa tirdzniecības ceļos. Pilsētās, kuras ietilpa apvienībā, bija pat sava īpaša likumdošana un neliels karaspēks. Atskaņas par šo laikmetu saglabājušās līdz pat mūsdienām, kaut vai vācu gaisa līniju nosaukumā Lufthansa - ar uzsvaru uz to, ka apvienībā pārsvarā ietilpa vācu pilsētas.
No 300 pilsētām, kuras ietilpa šajā organizācijā, kas pakāpeniski pārvērtās par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju pilsētu politisku savienību, astoņas tā laika Latvijas pilsētas piederēja Hanzas savienībai, bet Rīga bija viena no galvenajām Hanzas pilsētām. Dažas Ziemeļkrievijas pilsētas - Pleskava un Novgoroda tolaik bija Ziemeļu Hanzas asociētie locekļi. Tādēļ, kad Rīgā tiek atzīmētas Hanzas dienas, tās notiek ar šo pilsētu pārstāvju piedalīšanaos. Savukārt, Hanzas tirgotāju ģilde ir mūsu slavenais Melngalvju nams.

1. attēlā - Hamburgas (vienas no Hanzas savienības līderēm) ģērbonis Hanzas krāsās- baltajā un sarkanajā.
2. attēlā - atskaņas no Hanzas peroda Rīgas dzīvē- skulptūra Rīgas biržas fasādē ar tirdzniecības un kuģniecības atribūtiem, D.Jensena darbnīca, 1856.g.

Hedonisms, hēdonisms (гедонизм, hedonism)

- uzskats, kurā par dzīves augstāko mērķi, darbības galveno motīvu un vērtību pieņem baudu. Šādas teorijas bija izplatītas gan viduslaiku Indijā, gan antīkajā Grieķijā, bet vēlāk Grieķijā to izspieda daudz mērenāka filozofa Epikūra teorija, kur cilvēka dzīves laime bija saistīta ar nelaimju mazināšanu un vienkāršu dzīves veidu, ar ētikas normu ievērošanu. Vēlāk ar hedonismu tika saistīta arī libertīnu kustība (XVII gadsimta Anglijā pēc Restaurācijas), XVIII gadsimta Francijā marķīza de Sada darbos. Libertīni uzskatīja, ka morālo normu ievērošana nebūt nav obligāta, bet fiziskās baudas ir primāras. Libertīnu postošās darbības rezultāti aprakstīti slavenajā Šoderlo de Laklo romānā "Bīstamie sakari". Mūsdienu hedonisma idejas liek uzsvaru uz savu laimi un baudu, tomēr cenšoties ar to nenodarīt pāri citiem. Literatūrā vislabāk pazīstamais hedonists ir Dorians Grejs no Oskara Vailda romāna "Doriana Greja ģīmetne", kur varonis neviļus pārdod savu dvēseli apmaiņai pret mūžīgu jaunību un baudu pilnu dzīvi.
Par hedonisma vai hēdonisma (par pareizrakstību nav vienotā viedokļa, tāpat kā par filozofiju vai filosofiju) latvisko versiju: “Veselīgi, tikumīgi un krietni var dzīvot, arī baudot”. Pie hēdonistiem var pieskaitīt arī daudzus "sabiedrības krējumam" piederošus cilvēkus, kuri atklāti lepojas ar dzīves baudīšanu, kas bieži vien atrodas uz netikumu robežas. Starp citu, Vailda vienīgo romānu latviski jau dažus mēnešus pēc publicēsanas žurnālā "Lippincott's", proti, 1890.gadā, tulkojis novelists Jānis Ezeriņš, kura daiļradē jūt zināmu Vailda atblāzmu. Arī slavenais Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis savas karjeras sākumā 1994. gadā uzvedis "Doriana Greja portretu".

1. attēlā - angļu žurnāla "Lippincott's" 1890.gada jūlija numura titullapa ar "Doriana Greja portreta" pirmo publikāciju.

Helēnisms (эллинизм, Hellenism)

- sengrieķu arhitektūras un tēlotājmākslas pēdējais periods (3. –1. gs. pirms Kristus). Ar hellēnismu saistītas grieķu pilsētas – polises ārpus pašas Grieķijas (Melnās jūras piekrastē, Sicīlijā, Tuvajos Austrumos, Ēģiptē). Vairākās pilsētās, piemēram, Agridzentosā Sicīlijā, saglabājušies tempļi ir skaists helēnisma piemineklis. Helēnisma kultūra uzplauka ap 280. g. p.m.ē., kad īpaši attīstīta bija matemātika, filozofija, māksla, it īpaši Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Pastāv strīdīgi uzskati par to, ka antīkās vēstures periods drīzāk beidzās 529. gadā, kad Bizantijas imperators Justiniāns I slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas.

1. attēlā - helēniskā pasaule 200 gadus p.m.ē., kreisajā pusē zilganzaļā krāsā iekrāsota Romas Republika un purpura krāsā- Kartāga.
2. attēlā - Atēna un Nīke cīnās ar Athena and Nike fight Alkyoneus (left), Gaia rises up from the ground (right)

Hepenings (хепенинг, happenning) angļu: happen

- mākslas parādība, kas apvieno plānotās un improvizētās teatrālās darbības, un kura vērsta uz auditorijas iesaistīšanu pasākumā. Hepenings tiecas paplašināt tradicionālās mākslas apjomus, jo tas ir dažādu mākslu sajaukums, turklāt process ir nekontrolējams un pakļauts gadījumam, ar augstu improvizācijas iespēju. Publiski izspēlējamā darbība, kam trūkst noteikta scenārija. Izveidojās ASV 20. gadsimta 50. gadu beigās.
Liepājā 2006. gadā realizēts vizuālās un skaņu mākslas festivāls “Mūzu hepenings”, bet Kultūras akadēmijas studenti– režisori 2010. gada rudenī pat sarīkoja hepeningu Āgenskalna tirgus centrālajā paviljonā. Arī vairāki nelieli teātri, kas saradušies pēdējā laikā, savās izrādēs izmanto hepeninga elementus, jo skatītāji sēž aktieru tuvumā un tiek iesaistīti darbībā.

Heraldika (геральдика, heraldry, armory)

- vēstures palīgnozare, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Tā izveidojās 19. gadsimta 2. pusē. Tās pirmsākumi saistīti ar heroldu lomu bruņinieku turnīros, jo viņi izskaidroja dalībnieku ģerboņu izcelšanos un to nozīmi. Pēc aristokrātijas varas samazināšanās revolūciju rezultātā, ģerboņu pētīšana palikusi vēsturnieku ziņā. Heraldika ir arī mācība par ģerboņiem un citām simboliskām zīmēm. Māksliniekus allaž vilinājusi ģerboņu simbolika un tie centušies gleznās, it īpaši klasicisma un impērijas stilu lakmetā parādes portretos iekļaut heraldikas atribūtus - lauvas, karaliskās lilijas, ērgļus un grifonus.
Tā kā jebkuras jaunizveidotās valsts nostiprināšanās izvirza prasību pēc heraldiskajām zīmēm, arī 1. Latvijas republika veltīja šim jautājumam pienācīgu uzmanību un mākslinieks Ansis Cīrulis, izstrādādams Latvijas valsts ģerboni, sekojis heraldikas likumiem. Latvijā kopš 1988. gada atjaunota Heraldikas komisijas darbība (nodibināta 1923.gadā, darbojusies līdz 1940.gadam), kas veido un uztur informatīvo bāzi par ģerboņiem.

1. attēlā - dažu ģerboņu sakopojums uz Hofburgas imperatoru pils kompleksa Vīnē, Austrijā.
2. attēlā - vairāku varu heraldika senākajā Rīgas ģerbonī (torņi- pilsēta cietoksnis, atslēgas un krusts- bīskapa pilsēta, lauvas- bruņniecība).

Hercogiste, hercogi, hercogienes (герцогство, duchy, dukedom)

- teritorija, lēņu muiža (īpašums), ko pārvalda hercogs vai hercogiene. Termins tiek lietots praktiski tikai Eiropā, turklāt te saglabājusies vienīgā suverēnā Luksemburgas Lielhercogiste. Viduslaikos neatkarīgas un dažkārt ļoti lielas hercogistes (tādas, kā Burgundija, Akvitānija vai Bavārija) mēdza būt pat spēcīgākas un bagātākas par kaimiņu karalistēm un ilgstoši saglabāja savu suverenitāti. Hercogistes bija īpaši izplatītas Centrālajā Eiropā un Ziemeļitālijā (Vācu tautu Svētājā Romas impērijā). Parasti hercoga titulu piešķīra karaļi savas dzimtas locekļiem. Starp citu, tieši spožākās hercogistes Viduslaiku beigās īpaši dāsni atbalstīja māksliniekus.
Latvijas teritorijā vairākus gadsimtus pastāvējusī Kurzemes un Zemgales hercogiste no 1562. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju, būdama Polijas - Lietuvas vasaļvalsts, kura sākot ar Ziemeļu karu pakāpeniski kļuva atkarīga no Krievijas impērijas un pilnīgi zaudēja patstāvību 1795. gadā pēc III Polijas galīgās sadalīšanas. Pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sākotnēji bija Livonijas ordeņa mestrs, pēdējais - Pēteris Bīrons (kura trešā sieva bija Doroteja fon Medema), pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā, atteicās no troņa un īpašumiem par prāvu naudas summu, kas deva viņam iespēju iegādāties prāvus īpašumus Rietumeiropā un pat nodibināt speciālu stipendiju māksliniekiem Boloņas universitātē Itālijas ziemeļos. Tomēr par slavenāko Kurzemes hercogu tiek uzskatīts Jēkabs Ketlers, kurš valdīja XVII gadsimta vidū.

1. attēlā - Džošua Reinolds "Devonšīras hercogienes portrets", 1775.-1776.g., Hangtingtonas muižas bibliotēka, Anglija.
2. attēlā - Anželika Kaufmane "Doroteja fon Medema, Kurzemes hercogiene", 1785.g., Rundāles pils.

Herma (герма, herma) grieķu: ἑρμῆς [herma]

- četršķautņu balsts ar figurālu augšdaļu galvas vai krūšutēla veidā, izmantots frontālo balkonu un logu apmaļu dekorēšanai, īpaši izplatīts baroka, neobaroka un eklektisma stilos. Arī dekoratīvais jūgendstils labprāt izmanto hermas. Sākotnēji galva attēloja grieķu tirdzniecības un ceļojumu aizbildni dievu Hermesu.
Rīgas arhitektūrā pārsvarā ir sastopamas tieši hermas ar sieviešu galvām, kuras sākotnēji izmantotas historicisma un eklektikas ēkās. Hermas uz ēkas Smilšu ielā 14 harmonē ar skaistām izliktām latrernām, kuru raksts un izliekums atkārto hermas formu. Savukārt, hermas uz Krievu drāmas teātra fasādes sakārtotas rindā un daļēji pilda pilastra kapiteļa funkcijas.

1. attēlā - pāra hermas Milānā, baznīcas portāla labajā pusē.
2. attēlā - herma Kaļķu ielā 14, Vecrīga, bijusī banka, pašlaik Krievu Drāmas teātris, atjaunots.

Hernhūtes brāļi (Гернгутские братья, Bohemian Brethren)

- luterisma virziens, kas lika uzsvaru uz dzīvi atbilstoši Kristus prasībām nevis tikai uz evaņģēlija skaidrošanu. Hernhūtieši, saukti arī par Morāvijas brāļiem, ne vien sludināja tikumisku un askētisku dzīvesveidu, bet arī paši bija šāda dzīvesveida paraugs. Jau savas darbības sākumā hernhūtieši sāka veidot zemnieku skolas, skolotāju darbam sagatavojot spējīgus jauniešus no zemnieku vidus. Viņu aktivitātes izsauca lielu neapmierinātību jezuītu vidū, kas panāca kustības aizliegumu Bohēmijā un Morāvijā.
Hernhūtes brāļi ieradušies Latvijā XVIII gadsimta sākumā no Bohēmijas un “radīja grandiozu apvērsumu, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņem kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai…”. 1736.g. Jēkaba baznīcā sprediķoja hernhūtiešu kustības dibinātājs grāfs Nikolaus fon Cincendorfs. Hernhūtes brāļi iedibināja Vidzemē koru dziedāšanas tradīcijas un pirmās atturībnieku biedrības. No hernhūtiešu ģimenēm Latvijā cēlies dzejnieks Poruks un mākslinieks Purvītis. Brīvdabas muzejā ir rija, kurā hernhūtes brāļi noturēja savas sapulces un dibināja skolu.

1. attēlā - Cincendorfs sludina dažādu tautību cilvēkiem,
2. attēlā - dzejnieks Jānis Poruks (1871.-1911g.), fotogrāfs nav zināms.

Hēfaists, Vulkāns (Гефе́ст, Вулкан, Hephaestus, Vulcan) grieķu:: Ἥφαιστος Hēphaistos

- vai arī Uguns dievs, viena no senākajām dievībām antīkās pasaules Panteonā, atbild par vulkānu darbību un kalēju arodu, pats būdams visprasmīgākais kalējs. Par Hēfaista izcelšanos pastāv vairāki mīti. Būdams Zeva un Hēro dēls, viņš esot piedzimis tik vārgs un klibs, ka tā saniknotā māte esot nometusi dēlu no Olimpa, kur jūrā par viņa audžumāti kļuva dieviete Tetisa. Vēlāk, jau Trojas kara laikā, audžudēls atmaksāja Tetisai, izkaldams viņas slavenajam dēlam Ahillam brīnumainās bruņas. Dzīvodams jūras dzelmē, Hēfaists kļuva par fantastisku kalēju, turklāt viņa izstrādājumi atdzīvojās. Uzzinājis par savas mātes noziegumu, Hēfaists izkala zelta troni un nosūtīja uz Olimpu kā dāvanu Hēro. Kad šī tronī iesēdusies, viņu aptinušas neredzamās važas. Tikai vīna aizbildnim Dionīsam, kalēju piedzirdot, izdevies pierunāt atbrīvot grēcīgo māti. Romieši, pārņemot no grieķiem Hēfaistu, nosauca viņu par Vulkānu un, būdami vairāk darītāji nekā sapņotāji, padarīja Vulkānu par vienu no visvairāk godājamajiem dieviem - turklāt viņš bijis arī izcils ieroču meistars. Jau Romas pastāvēšanas agrīnajos laikos Vulkānam bija veltīti tempļi un katru gadu 23. augustā tika svinētas Vulkanālijas, kur dievu atveidojošais aktieris bija ar kalēja veseri. Tēlotajā mākslā (gleznās) Vulkāns - Hēfaists atpazīstams pēc tumšākas ādas (no darba smēdē) un nebūt ne dievišķā izskata. Savukārt, mēs neviļus pieminam šo personāžu ik reiz, kad kaut kur notiek vulkāna izvirdums.
Pārdabisks Kalējs (acīm redzot, Vulkāna latviskais variants), kas liecina par visu tautu Panteonu līdzību, tiek pieminēts vairākās tautas dziesmās (dainās). Tur viņš gan kaļ debesis un Daugavā birst ogles, gan kaļ Dieva dēlam jostu vai piešus, gan Saules meitai kaļ vainadziņu vai gredzenu. Jau piezemētāki kalēji ir vēlākās tautas dziesmas "aiz kalniņa dūmi kūpa" varoņi, tur brāļi kaļ māsai pūru. Kalēja darbībai ir sakars ar Pērkonu -to palaikam sauc arī par Debesu kalēju.

1. attēlā - Antonijs van Deiks "Tetisa saņem no Hēfaista bruņas Ahillam", 1630.1632.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Augusts Folcs "Kalēji", 1910.g.; K.Pēkšēna stateniskā jūgendstila nama frontons, Hospitāļu iela 5, Rīga.

Hēlijs (Saules kults) (Гелиос, Helios) grieķu: Ἥλιος Hēlios, latīņu Helius

- bija Saules personifikācija Grieķijas mitoloģijā, kur Hēlijs, būdams Visumu sakārtojošais spēks, pārceļojis no daudz senākajām reliģijām. Ēģiptē to sauca par Ra, bet pirms tam Senajā Šumērā viņš bija Utu, debesu dievība. Grieķijā Hēlijs uzskatīts par titāna Hiperiona un titānes Hesiodes dēlu, Mēness dievietes Selēnes un rītausmas dievietes Eosas brāli. Hēliju raksturoja kā titānu - skaistuli ar Saules starojošo kroni galvā. Viņš izbrauc ik rītu savā četrjūgā no okeāna, vedot Sauli šķērsām debesu jumam pāri okeānam un atgriežas rietos atpakaļ okeāna dzelmē. Vēlākajos mītos Hēlijs no titāna pārtop jau dievā- olimpietī. Ne velti ķīmiskais elements, kas atrodams Saules spektrā, nosaukts par Hēliju. Romiešu mitoloģijā Hēliju saukuši par Neuzvaramo Sauli.
Saule senlatviešu mitoloģijā tika uzskatīta par debesu sētas saimnieci, kura pārvietojās (te ir izteikta līdzība ar antīkās pasaules mītiem) ratos vai kamanās ar diviem vai trim zirgiem. Savukārt, pa jūru vai ezeru Saule esot bridusi kājām vai braukusi laivā. Dažādos tautas dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū. Ir pieminētas arī Saules meitas - līgavas, kuras pļaujot "zīda pļavas", vērpjot dziju, pat kurinot pirti. Viņu darbarīki esot no zelta vai sudraba. Atsevišķos dainu variantos Saule (tāpat kā grieķu Hēlijs), pārnakšņo jūras vidū (arī aiz deviņām jūrām, iespējams, okeānā).

1. attēlā - Liela izmēra nezināma autora Hēlija statuja, marmors, II gs, Neues Museum,
2. attēlā - Janis Rozentāls "Sales meitas", apm. 1912.g., LNMM kolekcija.

Hēra (Гера, Hera)

- vai Romiešu Junona -Dievu pavēlniece (kā jau Zeva sieva), laulību un ģimenes aizbildne. Hēra atbalsta sievietes dzemdībās, būdama viena no vecākajām Antīkās Grieķijas dievībām. Viņas simboli - pāvs, granātābols, kronis, lauva un govs. Hēra ir Krona un Rejas jaunākā meita. Kā jau likumīgās laulības aizbildne, pati Hēra regulāri cieš no Zeva neuzticības un atriebīgi vēršas pret vīra mīļākām un to bērniem - debesu valdnieka bastardiem. Mākslinieki centās Hēru attēlot kā majestātisku un svinīgu figūru, kuras galvu sedz īpašais cilindriskais Lielās Dievietes kronis. Granātābols, ko Hēra bieži vien tur rokās, simbolizē auglīgās asinis. Viņai nav sveša tīri sievišķīgā godkārība, kālab Hēra piedalījās strīdā par skaistākās titulu un, kā zaudētāja, vēlāk Trojas kara laikā esot atbalstījusi grieķus.
Eklektikas un dekoratīvā jūgendstila viens no iecienītākajiem un krāšņākajiem putniem, ko var skatīt gan Rīgas centra, gan arī Pārdaugavas namu fasādēs, neapšāubāmi, ir pāvs - Hēras putns. Rīgā ir skaistumkopšanas salons "Hēra", bet visai savdabīga persona, Andra Šķēles kādreizējais politiskās kampaņas veidotājs Jurģis Liepnieks, savu meitu nosaucis par Hēru. Ambīcijas, vai? Attiecībā uz pāvu starp Erīnijām Elizabetes ielā. Par spīti tam, ka tās ir tikai Erīnijas, par ko liecina čūskas uz viņu galvām, abu galvassegas atgādina Lielās Dievietes Hēras kroni.

1. attēlā - Hēra no Kampaņjas, romiešu kopija no grieķu oriģināla, apm. II gs., Luvra
2. attēlā - Hēras pāvs starp divām Erīnijām uz ēkas Elizabetes ielā 10b fasādes vainagojumā, arhitekts M.Eizenšteins, 1903.g., Rīga

Hērakls (Геракл, Heracles)

- viens no slavenākajiem un mīļākajiem Senās Grieķijas varoņiem, pus-dieviem, pus-cilvēkiem (Zeva dēls), vīrišķības un drosmes simbols. Senajā Romā pazīstams kā Herkuless, un vairākas romiešu imperatoru dinastijas centās atvasināt savu izcelšanos no viņa. Pazīstams galvenokārt caur saviem divpadsmit varoņdarbiem, kuru nosaukumi kļuvuši par īpašvārdiem (Augija staļļi, Lernas hidra, Nemejas lauva, cīņa ar Atlantu u.c.c.). Vēlāk, atbilstoši mītiem, ieguvis nemirstību. Kopš senatnes kalpojis par vīrišķības ideālu, ko labprāt atveidoja tēlnieki Grieķijā un Renesanses mākslinieki.
Latvijā lielu popularitāti iemantojušas grāmatas bērniem ar nosaukumiem, kuri satur vārdu "Herkuless". Savukārt Latvijas sporta pedagoģija akadēmija jau vairākus gadu septembra sākumā svin Hērakla svētkus, kuru galvenais mērķis ir "iesvētīt" pirmā kursa studentus un uzņemt tos mācību iestādes saimē, iepazīstinot ar studiju biedriem un vecāko kolēģu pieredzi. Tāpat latviski tulkoto kriminālromānu cienītāji un filmu skatītāji labi pazīst Erkilu Puaro, slaveno Agatas Kristijas izmeklētāju, kurš tas pats Hekuless vien ir, tikai franciski runājošais beļģis, un arī ir divpadsmit varoņdarbu veicējs.

1. attēlā - Hērakls ar Nemejas lauvu, Hofburgas iekšējais pagalms, Vīne.
2. attēlā - 2013.gada 2.septembra "Hērakla svētki" LSPA (no avīzes "Diena")

Hieroglifiskā rakstība (иероглифическая письменность, hieroglyphics)

- senākais rakstības veids, kurā vārdus un jēdzienus sākotnēji apzīmēja ar saprotamiem zīmējumiem - hieroglifiem. Tos uzskatīja par zināmu svētuma izpausmi, kas Renesanses laikmeta dažkārt prezentēja ezotēriskās idejas. Vēlāk hieroglīfus vienkāršoja, bet dažos latīņu alfabēta burtos saglabājusies līdzība ar to attēloto dzīvnieku atspoguļojumu (piemēram, burts S ir latīniskās čūskas -serpent - atdarinājums). Pazīstamas vairākas senās hieroglīfiskās rakstības sistēmas- Anatolijas, Krētas, Ēģiptes un Maiju, kā arī mūsdienu, kuras joprojām izmanto Japānā, Ķīnā un dažās citās Austrumāzijas zemēs. Hieroglīfiskie raksti mūsdienās pilda arī dekoratīvās funkcijas mākslā un dizainā, ar tiem klāti obeliski un stēlas, kas atvestas uz Eiropu no Austrumu zemēm. Daži Austrumu hieroglīfi kalpo par dekoratīvās kaligrāfijas paraugiem, tos ierāmē un liek pie sienas.
Dažas latviešu folkloras sarežģītākās zīmes arī nedaudz atgādina vienkāršotus hieroglīfus.

1. attēlā - gleznojums Nefertari kapa kamerā, 1298.–1235.g. p.m.ē.
2. attēlā - papirusa noraksts, hieroglifi, Latvijas Universitātes bibliotēkas kolekcija.

Himēra (химера, chimera) grieķu: Χίμαιρα [Chímaira]

- mītiska būtne - ugunsspļāvēja, sākotnēji briesmonis grieķu mitoloģijā, kas piedzimis Ehidnai un Tīfonam. Vēlāk pretīgs radījums, ļauno spēku simbols, ko viduslaiku mākslinieki parasti izmantoja baznīcu fasādēs par apliecinājumu tam, ka ļaunie gari no svētās telpas tiek izraidīti. Pirmās slavenās himeras jau XIII gadsimtā tika izvietotas gar Parīzes Dievmātes katedrāles ārsienām. Mūsdienās vārdu lieto galvenokārt pārnestā nozīmē, atgriežoties pie pirmsaknēm un apzīmējot ar šo vārdu nereālas idejas, kuras labāk nemaz nemēģināt iemiesot.
Latvijas arhitektūrā himeras parādījās laicīgo celtņu fasādēs historicisma un eklektikas apbūvē. Tās zaudējušas sākotnējo simboliku, paturot tikai dekoratīvās funkcijas. Dažās ēkās, kuras būvētas kā īres nami, himeras ir savienotas ar notekcaurulēm. Tā, vairākas himēras redzamas uz A.Felsko 1903.gadā jūgendstilā celtās mājas jumta Blaumaņa ielā Rīgā, bet tās nav ne tuvu tik izteiksmīgas kā himēru pāris, kura uztveri nedaudz apgrūtina apavu veikala izkārtne.

1. attēlā - himēra uz Parīzes Upurētās Sirds baznīcas Monmartras kalnā, XIX gs. beigas.
2. attēlā - K.Pēkšēns, dzīvojamās mājas Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.) balkonu balstošais himēru pāris, jūgendstils.

Himna (гимн, hymn, national anthem)

- svinīga dziesma, kas pauž slavinājumu reliģijai, valstij, organizācijai, pasākumam vai kustībai. Dziedājums, ko uzskata par vienu no svarīgākajiem valstiskuma simboliem. Himna Eiropas literatūras vēsturē radusies jau antīkajā literatūrā, tai ir sena un neskaidra vēsture, kas rosina uz plašām analīzes un interpretācijas iespējām. Himna kaut kā neskaidri saistīta ar romiešu laulību aizbildni dievu Himeneju, it īpaši tādēļ, ka Senajā Romā laulības savienībai augstākajās aprindās bija nevis sakrāls, bet valstisks raksturs. Dzejā un mūzikā iecienīta atzinības forma - "Himna mīlestībai, drosmei, skaistumam u.c.".
Mūsdienu Latvijas himnu sarakstījis Baumaņu Kārlis, un tā kļuvusi par vienu no būtiskākajiem Pirmās Atmodas elementiem. Arī vēlāk, Latvijas valstiskumam atjaunojoties un vēl pirms tam, XX gadsimta 80.-to gadu beigās, pirmie kopīgie "Dievs, svētī Latviju" dziedājumi izraisīja patiesu saviļņojumu klātesošajos.

1. attēlā - Ružē de Lils pirmo reizi dzied Marseljēzu 1795.g.
2. attēlā - veltījums Dziesmu svētku 100 gadu jubilejai Kronvalda parkā ar Latvija himnas notīm un teksta pirmo pantu.

Hiperreālisms, fotoreālisms (гиперреализм, hyperrealism)

- XX gadsimta otrās puses tēlotās mākslas stils, kam raksturīgs precīzs realitātes atveidojums, asi noteiktās figūru formas, “skarbās īstenības” attēlojums. Dažkārt saukts arī par superreālismu. Galvenā tematika – pārspīlēti bezpersoniskā mehanizētā pilsētas dzīve. Attēlotie objekti – banāli.
Starp latviešu māksliniekiem, kas 70.jos gados pievērsušies šim stilam, jāmin Imants Lancmanis (“Suvorova iela”).

1. attēlā - Rafaela Spense "Flamingo", 2012.g.
2. attēlā - Imants Lancmanis pie paša gleznotajām rozēm, 2007.g.

Historisms, arī historicisms (историцизм, historicisms)

- mākslas stils, kas bija īpaši izplatīts arhitektūrā XIX gadsimta beigās un kam raksturīga zināma slaveno stilu un pat ēku aizguvuma izmantošanas tradīcijas atbilstoši celtnes mērķiem. Stils parādījies kā reakcija uz pārāk stingrām klasicisma formām. Par historicismu sauc arī domāšanas veidu, kas īpaši uzsver laikmeta īpatnības un atkarību no tām.
Tā, Rīgas birža būvēta venēciešu palazzo stilā (tirdzniecības templis), Vācu teātris (pašreizējā Nacionālā opera) – klasicisma stilā – mākslas templis. Vēl viena burvīga historicisma stilā celtā māja, kuras čukurā sēž skursteņslauķis, atrodas uz Kaļķu un Skārņu ielas stūra Vecrīgā, un tās arhitekts Bokslafs jebkurai celtnei piešķīris kaut nelielu līdzību ar baznīcu.

1. attēlā - Trīs Drakonu pils Barselonā, 1887.-1888.g., arhitekts D.Montaners, sākotnēji Starptautiskās izstādes paviljons.
2. attēlā - ēka uz Kaļķu un Šķūņu ielas stūra Vecrīgā, arhitekts K.Bokslafs, 1898.g.

Hitons (хитон, chiton, tunic) grieķu: χιτών, khitōn

- sengrieķu (no arhāika perioda līdz hellēnismam) vīriešu un sieviešu apģērbs no vilnas vai linu auduma. Bija divas hitona formas – senā (doriskā), kad drēbe vienkārši tika sasprausta pie pleca, un jaunākā (joniskā), kad kreklveidīgu formu veidoja saspraužu rinda un vidū tika izmantota josta. Hitona garums bija atkarīgs no valkātāja vecuma, dzimuma un sociālā stāvokļa. Vīriešiem hitons tika gatavots no pārlocīta auduma gabala ar kakla izgriezumu, sānu vīles tika sašūtas, atstājot vaļā roku caurumus. Plecu līmenī hitonu nostiprināja ar saspraudēm, bet militāro vingrinājumu laikā vienu no pleciem ērtības labad atbrīvoja. Viduklī hitonu apsēja ar jostu, un vīriešiem - karavīriem tā garums tika saīsināts līdz celim (atšķirībā no amatpersonu garajiem hitoniem). Hitona apakšējā mala bija jāapšuj; savukārt, atirusi apakša ar vaļējiem diegiem kalpoja par sēru pazīmi. Hitonus valkāja arī antīkās pasaules aktieri.
Mūsu platuma grādos hitons pārtapa senlatvieša kreklā, kuram tāpat bija nepieciešama josta, bet karavīram senlatvietim krekla garums tāpat, šķiet, bija ap ceļgaliem. Jāatzīst, ka senatnes tērpu rekonstrukcijām autentiskums piemīt visai nosacīti, jo nav saglabājušies nedz zīmējumi, nedz statujas, nedz detalizēti tērpu apraksti. Dažādi iespējamo senlarviešu "hitonu paraugi" skatāmi rekonstrukcijās, piemēram, Viduslaiku turnīros un Pilsētas dienās.

1. attēlā - Kārlis Heinrihs Štracs "Doriskais hitons", ilustrācija grāmatai "Sieviešu apģērbs un tā dabiskā attīstība", skenēts no 3., 1904.gada izdevuma.
2. attēlā - "Senlatviešu vīri", Daugmales bruņinieku turnīrs, 2012.gada vasara

Hospitāliešu ordenis (орден Госпитальеров, Hospitallers religious order)

- militāri reliģisks ordenis, ko nodibināja Jeruzalēmē XI gadsimtā, kad tas uzsāka savu humāno misiju - palīdzot aprūpēt un ārstēt krustnešus un svēceļotājus. Sākotnēji ordeņa darbību atbalstīja itāļu tirgoņi no Amalfi. No ordeņa nosaukuma atvasināti mūsdienu jēdzieni par hospitāli (slimnīcu karavīriem), hospisu - slimnīcu, drīzāk patversmi, neārstējamiem slimniekiem, lai atvieglotu viņu ciešanas, un pat hosteli, kas ir viesnīca pieticīgiem ceļotājiem. Ordenis turpina savu darbību līdz mūsdienām, gan mainot nosaukumu un pakļautību. Pēc tam, kad I Krusta kara laikā 1099.gadā kristieši ieņēma Jeruzalēmi, mūks vārdā Žerards sāka veidot hospitāļu tīklu ceļā uz Svēto Zemi. Līdzās Tempļa bruņiniekiem, hospitaljēri kļuva par vissievērojamāko krustnešu spēku Palestīnā. Arī sv.Pāvila hospitālis Barselonā, būdams izcils historicisma piemineklis (ietilpst UNESCO mantojumā), atbilst kādreizējiem ordeņa dibinātāju principiem, kaut būvēts XX gadsimta sākumā. Pēc 2009.gada jūnija uzsākta restaurācija ar nolūku vēlāk to izmantot kā Medicīnas vēstures muzeju.
Latvijas iedzīvotājiem šī ordeņa darbība ir pazīstama zem cita vārda, proti, kā Svētā Jāņa Palīdzība vai arī Maltas hospitāliešu biedrība. Pēc Latvijas Neatkarības atjaunošanas šī biedrība nopietni atbalstījusi trūkumā nonākušos iedzīvotājus, bērnu namus, patversmes un pat slimnīcas ar medikamentiem, pārtiku un apģērbu, kā arī deva iespēju vairākiem topošiem ārstiem apgūt pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas ierobežoto iespēju apstākļos. Biedrība joprojām palīdz Latvijas invalīdiem ar transportu un medicīnas tehnikas ieguvi.

1. attēlā - Sv.Pāvila (Sant Pau) hospitālis Barselonā, starp 1901.-1930.g., arhitekts L.-de.Montaners.
2. attēlā - Svētā Jāņa Palīdzības Latvijā logotips.

Hotelis (отель, hotel)

- Viduslaikos un jauno laiku sākumā ar šo vārdu apzīmēja bagāto aristokrātu (hercogu un karaļa ģimenes locekļu) celtņu kompleksu, kas atradās pašā pilsētā un kurā veidojās kaut kas līdzīgs nelielam galmam. Šāda tipa hoteļi, kuros apmetās arī no provinces atbraukušie tuvinieki un draugi, joprojām veido dažu Rietumeiropas galvaspilsētu arhitektūras pērles, kurās tiek izvietoti muzeji un sabiedriskās iestādes (arhīvi un bibliotēkas). Vēlāk vārds mainījis sākotnējo nozīmi, kļūdams par augsta ranga viesnīcu. Šo vārdu labprāt izmanto grāmatu un filmu autori savu darbu nosaukumos, līdz pat šodienai.
Latvijā vārdam hotelis ir tikai mūsdienu nozīme, jo viduslaikos vācu aristokrāti nelielajās pilsētiņās - cietokšņos (starp kurām bija arī Rīga) nekad nav uzturējušies ilgstoši un iekārtoja savas muižas prom no tirdzniecības un kņadas lauku īpašumos.

1. attēlā - hercogu Subīzu hotelis, sākotnēji celts 1375.gadā konnetabla Olivjē de Klisona vajadzībām, pārbūvēts XVIII gadsimta sākumā. Mūsdienās tajā izvietots Francijas nacionālais arhīvs.
2. attēlā - hercogu Sillī hotelis Sv.Antuāna ielā, Parīze, XVI gs.

Hugenoti (Гугеноты, the Huguenots)

- Francijā tā sauca protestantus (Reformācijas piekritējus, Kalvina un Lutera ideju atbalstītājus). Šī kustība XVI gadsimta Francijā izvērtās par reliģisko karu sēriju. Franču dinastijas karaļi, kuri valdīja XVI gadsimtā, centās apkarot hugenotus, kuri nosodīja galma izšķērdību un izlaidīgu dzīves veidu, kā arī sāka apdraudēt monarhijas idejas kopumā. Valuā dinastijai izmirstot, tronī kāpa hugenots, pirmais no Burbonu dinastijas karaļiem Henrijs IV (Navarras karalis un Valuā brālēns). Viņš gan pats pārgāja katoļticībā, bet pasludināja zināmu ticības brīvību hugenotiem (Nantes ediktu). Tomēr cīņa starp katoļiem un protestantiem nebūt nav bijusi galā, un pēc gadsimta (sakarā ar Nantes edikta atcelšanu) hugenotu lielākā daļa bija spiesta Franciju pamest, dodoties uz Ameriku. Mūsdienu Kanādas franciski runājošās provinces Kvebekas iedzīvotāji pārsvarā ir šo hugenotu pēcteči. Hugenotu (citādi ticošo, protestantu) tēlam veltīti vairāki slaveni literatūras darbi, tai skaitā Prospēra Merimē "Kārļa IX valdīšanas hronika", Henriha Manna romāni par Henrija IV jaunību un brieduma gadiem. Gleznās hugenotus, pat dižciltīgos, atpazīšanai parasti attēloja melnajās (tumšajās) drēbēs, bez izšuvumiem un rotājumiem - pretstatā grezni ģērbtajiem katoļiem. Atpazīstamākais starp vēsturiskajiem hugenotiem bija Francijas karalis Henrijs IV (sākotnēji Navarras karalis), saglabājušies vairāki viņa portreti. Ir arī slavena XIX gadsimta pirmās puses franču opera "Hugenoti", komponists Džakomo Meijerbeijers. Interesanta detaļa - PSRS laikā operai tika izveidots jauns librets un to atskaņoja ar nosaukumu "Dekabristi".
Viens no nozīmīgākajiem XIX gadsimta baltiešu māksliniekiem un vēsturiskā žanra aizsācājiem latviešu glezniecībā bija Madlienā dzimušais Kārlis Hūns, kura sižetos hugenotu tēma ir plaši pārstāvēta. Tur ir gan Bērtuļa nakts priekšvakars, kan Bērtuļa nakts aina, gan arī tipiskā vecā hugenota - kareivja portrets. Savukārt, attiecībā uz literetūras darbiem, kas atspoguļo latviski šo periodu, Neatkarības atjaunošanas pirmajos gados iznāca virkne dažāda līmeņa tulkotu vēsturisko romānu, kuru galvenais varonis bija tieši Henrijs IV - dēkainis, drosminieks, meitu mīlnieks, hugenots, kas bezbailīgi iztur likteņa triecienus ceļā uz Francijas troni. Arī "visu laikmetu iemīļotais" d'Artanjans cēlies no hugenotu provinces - Bearna (Gaskoņas), kas gan viņam netraucēja, gluži tāpat kā Henrijam IV, savus varoņdarbus veikt jau katoļu rindās...

1. attēlā - Vasīlijs Poļenovs "Hugenotes apcietināšana", 1875.g.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Vecais kareivis no hugenotu laika", 1870.g.

Humānisms (Гуманизм, Humanism) latīņu: humanitas

- ir viena no ētikas kategorijām filozofijā, kā arī uzskatu sistēma, kas Eiropā radusies Renesanses beigās, zināmā mērā atdzīvinot antīko autoru (Aristoteļa, Epikūra, Sokrāta u.c.) uzskatu sistēmu pirms kristietības. Tās būtība - paša cilvēka, tā garīgās pasaules un vērtības izcelšana, zināmā mērā novēršoties no pārdabiskā un dievišķā. Humānisms izceļ cilvēka individualitāti, nenonicinot arī kolektīva, it īpaši, kolektīvās domāšanas, vērtību, uzsver nepieciešamību neaizrauties ar dogmām, dodot priekšroku racionālajai domāšanai, jēdzieniem par taisnīgumu un netaisnīgumu un it īpaši par brīvu, ar aizspriedumiem neapgrūtinātu, domas lidojumu. Humānisma domātāju attiecības ar reliģiju ir visai komplicētas, jo to vidū bija gan dziļi ticīgie ļaudis, tādi, kā slavenais Tomass Mors, gan tolerantais Roterdamas Erasms, gan visu apšaubošie brīvdomātāji - Mišels Monteņs, Renē Dekarts un pat ciniķis Nikolo Makiaveli. Modernajā pasaulē humānistu kustību parasti saista ar sekulāro (no jebkuras konfesijas atdalīto) domāšanu, kas vērsta uz cilvēku kā tādu un vairāk tiecas pēc zinātniskām atziņām nevis pēc pārdabiskā notikumu norises iemesla meklējumiem.
Par vienu no pirmajiem Latvijas teritorijā XVI gadsimtā dzīvojošajiem humānistiem tiek uzskatīts Dāvids Hilhen (latviskotais Iļķēns), jurists un Romiešu tiesību zinātājs, Polijas karaļa, Rīgas pilsētas un Vidzemes zemes amatpersona. Viņš bija Vidzemes zemes tiesību un likuma kodeksa autors un viens no Rīgas bibliotēkas dibinātājiem. Viņa humānista darbība redzama starpnieka lomā, izlīdzinot Kalendāro nemieru izraisītās pretrunas starp Rīgas pilsētu un Polijas karali, kura pakļautībā toreiz atradusies lielākā daļa mūsdienu Latvijas teritorijas. Rezultātā pilsētas privilēģijas tika saglabātas.

1. attēlā - Hans Holbeins Jaunākais "Roterdamas Erasma portrets", XVI gs. sākums, Luvra.
2. attēlā - 1591. gada 2. janvārī humānistam Dāvidam Hilhenam ar brāļiem piešķirtais ģerbonis.

Hundertvassera arhitektūra (архитектура Хундертвассера, architecture of Hudertwasser)

- Vairākas Vīnes XX gadsimta otrās puses celtnes atbilst jēdzienam “pasakainā arhitektūra”, jo neiekļaujas nevienā klasifikācijā. Šo fantastisko celtņu autors F. Hundertvasers uzskatījis, ka cilvēka ideālai mājai jāatgādina droša un individualizētā ala – bet ar vairākiem dažādā līmenī izvietotiem logiem, turklāt jāizvairās no taisnām līnijām. Hundertvasera mājas piešķīrušas klasiskajai Vīnei pavisam citu, nedaudz draisku, izskatu. Kopumā autors projektējis 37 namus, bet ne visi paredzēti dzīvošanai, starp tiem ir gan ūdenstornis, gan sabiedriskā tualete Jaunzēlandē.
Latvijas ekskursanti allaž pieprasa, lai viņi tiktu nogādāt pie slavenajām Hudndertvasera mājām, jo šī vizīte ļauj pieaugušam cilvēkam justies atgriežamies bērnībā.

1. attēlā - māja Hundertvassera ielā, Vīne, Austrija.
2. attēlā - māja, kurā kādreiz dzīvoja filozofa L.Vitgenšteina māsa un pulcējās Vīnes filozofu pulciņš.

Iedzimtais grēks (первородный грех, original sin)

- populārs mākslas sižets no Vecās Derības ar paradīzes koku un čūsku – kārdinātāju. Eksistē ļoti daudz sižeta interpretāciju, bet daži elementi ir nemainīgi- viņš, viņa un čūska.
Iedzimtais grēks (peccatum originale) jeb samaitātības stāvoklis, kurš sekoja Ādama pārkāpumam un iedzimst visos viņa pēcnācējos, sevī ietver: a) pārmatoto vainu (culpa hereditaria) un b) pārmantoto samaitātību (corruptio hereditaria). Citāts ņemts no www.ebaznica.lv.

1. attēlā - Žaks Žozefs Tisso "Dieva lāsts", starp 1896.-1902.g., ebreju muzejs, Ņujorka
2. attēlā - Jans Brēgels Vecākais un Pēteris Pauls Rubenss "Ādama un Ievas grēks", 1617.g., Karaliskā Mākslas galerija, Hāga, Dānija.

Iekšējais pagalms (Патио, Patio)

- iekšējie pagalmi parādās jau senās Romas sadzīvē gadījumos, kad turīgi patrīcieši veido veselus apdzīvotus kvartālus, tiem piederošās teritorijas ir izolētas. Iekšējo pagalmu tradīciju viduslaikos ievēro klosteri un aristokrāti, tāpat tie ir iecienīti mauritāņu arhitektūrā. Dažkārt iekšējo pagalmu apzaļumo, bet citreiz tā ir bruģēta telpa, ko ierobežo vienā stilā ieturētas ēkas.
Latvijas teritorijā vēsturiski iekšējais pagalms ir vairāku nelielo piļu- cietokšņu neatņemamā sastāvdaļa, it sevišķi, ja ši pils ir būvēta pēc konventa principa. Tāda pagalma centrā parasti izvietota aka, bet to ierobežojošās ēkas sienas papildinātas ar galerijām. Mūsdienu lielpilsētās iekšējie pagalmi ilgstoši asociējās ar tumsu, mitrumu un atkritumu kaudzēm, pēdējā laikā vidusšķirai piederīgie cenšas atjaunot slēgto iekšējo pagalmu apzaļumošanas un labiekārtošanas tradīciju.

1. attēlā - iekšējais pagalms aiz Sv.Marka katedrāles starp dožu pils spārniem, Venēcija.
2. attēlā - ekskursanti Ēdoles pils iekšējā pagalmā, kādreizējais fon Bēru īpašums.

Iesvētīšana, konfirmācija (конфирмация, confirmation, consecration)

- kristietības rituāls (sakraments), kas izmantots, lai piepulcētu jauniešus pilntiesīgajiem draudzes locekļiem (Rietumu kristietībā). Apzināta kristietības dogmu pieņemšana. Mūsdienu skolās un augstskolās notiek “iesvētīšana ģimnāzistos/studentos”. Iesvētīšana katoļticībā notiek samērā agri (sākot ar 7 gadu vecumu), luterticībā - daudz vēlāk, kad jaunietis jau apzināti prot lasīt un skaidrot Bībeli.
Senlatviešiem, atbilstoši ticējumiem, iesvētīšana bija vērsta uz maģiskā spēka iegūšanu. Tāpat joprojām iesvētī mājas pamatakmeni, celtni, karogu vai kādu pasākumu. Piemēram, 1988. g. Februārī Rīgā notika Vides aizsardzības kluba karoga (zaļš-balts-zaļš) iesvētīšana, kas kļuva par būtisku Trešās Atmodas epizodi.

1. attēlā - vācu kokgriezums "Iesvētīšanas dievkalpojums", 1679.g.
2. attēlā - Aleksandrs Romans "Iesvētīšanas diena", 1904.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

Ikars, Ikara spārni (Икар, Icarus) sengrieķu: Ἴκαρος [Íkaros]

- šis teiciens parasti tiek saistīts ar cilvēkiem, kuru ambīcijas un velmes pārsniedz viņu iespējas. Ikars, atbilstoši Griķijas mitoloģijai, bija slavenā Labirinta arhitekta Dedala dēls. Abus Krētas valdnieks pēc Labirinta izbūves turējis ieslodzījumā. Lai atbrīvotos no gūsta, Dedals uzkonstruējis spārnus, sastiprinādams putnu spalvas ar vasku. Viņš brīdinājis dēlu ka, izmēģinot spārnus, nedrīkst celties pārāk augstu, jo Saule varot izkausēt vasku. Ikars tēvam nepaklausīja, jo bija pārņemts no savas spējas lidot, un lidojums beidzās ar kritienu. Iecienīts mākslas sižets ar filozofisku alegoriju.
Latvijas nelielās pilsētas Priekules ģerbonī ir spārnotais Ikars. Jo leģenda, kas atceļojusi līdz mūsdienām, vēsta, ka senās Priekules muižas kalējs tālā pagātnē esot īstenojis lidojumu ar paša veidotiem spārniem. Viņu atbalstījis toreizējais muižas īpašnieks barons Korfs, kura muižā mūsdienās ir skola. Saglabājusies arī XVII gadsimta baznīca, no kuras torņa lidojis Kurzemes sapņotājs. Pilsētā vasarā regulāri notiek Ikara svētki, godinot uzdrīkstēšanos, kura gan var slikti beigties. Savukārt mākslineices V.Pelšes "Nokritušais Ikars" liecina par sižeta aktualitāti, it īpaši bankas ekspozīcijas kontekstā. Jo zināms, ka bankas veicina gan lidojumu, gan kritienu.

1. attēlā - Jakobs Peters Govi "Ikara lidojums", 1635.-1637.g., Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Nokritušais Ikars", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Ikebana (икебана, ikebana)

- ziedu sakārtošanas māksla Japānā (ziedu sakārtošana saskaņā ar likumu); radusies 15.gs. kā tējas dzeršanas ceremonijas sastāvdaļa, kaut gan jau 6. gadsimtā budistu mūki veica rituālus, kuru laikā uz aktāra pie Budas kājām tika likti dzīvi ziedi. Pats ikebanas vārds cēlies no vairāku jēdzienu kopas (dzīvība, dzimšana un līdzsvars). Tāpat kā vairākas senās Austrumu ceremonijas, ikebana joprojām ir augstā cieņā, jo, gan radot jaunas formas, gan pārveidojot un pielāgojot vecās, tā nodrošina tradīciju pastāvēšanu un paaudžu kultūras nepārtrauktību. Tāpat kā kaligrāfija un japāņu miniatūra, ikebana ir redzama gan publiskajā telpā, gan mākslas galerijā, tās attēlus publicē kartiņās un plakātos, notiek regulāri ikebanas meistaru konkursi. Piedalīšanās ar ikebanas ekspozīciju saistītajos pasākumos tiek pielīdzināta operas vai mūzikas festivālu apmeklēšanai.
Latvijā interese par ziedu kārtošanu, kas drīzāk ietilpst jēdzienā "floristika" ir apzināti sakritusi ar aizraušanos ar Austrumu kultūrām, it īpaši, japānisko elementu, un tās pirmsākumi sastopami XX gadsimta 30. gadu mākslā, piemēram, Sigizmunda Vidberga darbos. Latviešu mentalitātei ir tuvs apgalvojums par to, ka nodarbošanās ar ikebanu ļauj cilvēkam atgūt iekšējo mieru un sasniegt harmonijas stāvokli. Tagad, savukārt, mums ir radusies iespēja iepazīties ar oriģinālu Japāņu ziedu kārtošanas mākslu, ko organizē Japānas vēstniecība. Piemēram, 2013. gada rudenī Jelgavā un Rīgā ikebanas meistare Midori Jamada rādīja interesentiem, kā veidot ikebanas kompozīcijas, piešķirot ziediem, augiem un citiem dabas materiāliem citu veidolu. Latvijā turklāt gan tiek rīkotas pavasara ikebanas izstādes ar “dabas kompozīcijām”, gan šīs kompozīcijas visai savdabīgā veidā (ar salmiem, žagariem un zaļumiem) izdaiļo mūsu pilsētvidi.

1. attēlā - japāņu ikebanas paraugs.
2. attēlā - ikebana pastalās pie veikala, pretī Vecajai Ģertūdes baznīcai.

Ikona, svētbilde (икона, образ, icon)

- Kristus, Dievmātes, eņģeļu, svēto vai Svēto rakstu epizožu attēlošana glezniecībā, kad attēls vēlāk kļūst par kristietības pielūgšanas objektu. Svētbilde (kurai tiek piedēvētas maģiskās īpašības un kurai par godu tiek rīkoti baznīcas svētki); Tihvinas Dievmātes ikona, Lurdas Dievmāte. Luterāņu baznīcās ikonu vietā ir altārgleznas; mūsdienu datoru tehnikā ikona nozīmē piktogrammu, kura simbolizē kādu programmu vai dokumentu. Tāpat vārdu lieto arī pārnestā nozīmē, piemēram, nosaucot kādu mūsdienu elku (piemēram, pop– zvaigzni) par “ikonu”.
Latvijas teritorijā ikonas vārds sākotnējā nozīmē kā Dieva, Dievmātes vai svēto tēls pārsvarā sastopamas pareizticīgo baznīcās. Ikonu personāži gleznoti atbilstoši Bizantijas kanonam - attālināti, statiski, cēli, tādi, kurus var pielūgt. Dažas svētbildes, kuras gleznojuma manierē ir pietuvinātas pareizticībai, ir sastopamas arī katoļu baznīcās, it īpaši tajās, kur dievkalpojumi notiek latgaļu (un dažkārt arī krievu un baltkrievu) valodās. Ikonas pasargāšanai no "laika zoba", kā arī tās svinīguma izcelšanai, tiek izmantots apkalums, kad paliek redzamas tikai sejas (un dažkārt rokas).

1. attēlā - vissenākā ikona ar Kristu Visuvareno (Pantocrator), VI gs., Sv.Katarīnas klosteris, Sinaja kalns, Palestīna.
2. attēlā - Dievmāte ar Jēzu, apkaltā ikona grebtā koka rāmī, Ņevas Aleksandra baznīca, Rīga.

Ilustrācija (иллюстрация, illustration)

- attēls, kas papildina vai paskaidro tekstu; uzskatāms, konkrēts piemērs. Ilustrācijas loma īpaši augsta to cilvēku uztverē, kas iegaumē informāciju (un arī to iegūst) nevis caur vārdu (dzirdi), bet caur tēlu (redzi). Līdz ar to īpaši iecienītas bērnu ilustrētās grāmatas, ceļveži, mākslas albūmi. Mākslinieku, kas darina kādam tekstam ilustrācijas, sauc par ilustratoru. Visai oriģināli ir gadījumi, kad rakstnieks pats ilustrē savus darbus. Mūsdienās arī populāra profesionālā datorprogramma Adobe Illustrator.
Ilustrētās grāmatas Latvijā sāka parādīties XVIII gadsimta beigās, bet ilustrētie teksti latviešu valodā - XIX gadsimta otrajā pusē un pārsvarā tie bija kalendāri. Ilustrāciju mākslas uzplaukums saistīts ar Pirmo Republiku. Viens no ievērojamākajiem grāmatu mākslas aizsācējiem bija gleznotājs J.R.Tilbergs, un tikpat veiksmīgi ar to nodarbojās gan grafiķis S.Vidbergs, gan rakstnieks J.Jaunsudrabiņš, lieliski ilustrējot paša sarakstīto "Balto grāmatu". XX gadsimta 30-tajos gados īpašu popularitāti kā bērnu grāmatu autors un ilustrators kļuva Alberts Kronenbergs. Vēlāk, PSRS laikos, Latvijas lasītāju vidū kļuva īpaši populāra grafiķe un bērnu bilžu grāmatu autore Margarita Stāraste (V.Purvīša skolniece), ar kuras varoni Zīļuku izaugušas vairākas Latvijas bērnu paaudzes.

1. attēlā - Džons Teniels "Baltais Trusis", ilustrācija grāmatai "Alise brīnumzemē", 1865.g.
2. attēlā - Alberts Kronenbergs ilustrācija grāmatai "Mazais ganiņš", 1931.g., LNMM kolekcija.

Impresionisms (импрессионизм, impressionism)

- tēlotās mākslas (sākumā glezniecības stils), kad galvenā mākslinieka uzmanība tiek veltīta gaisa un gaismas videi. Stila nosaukums cēlies no Kloda Monē gleznas “Impresijas (iespaidi)”. Stils radies Francijā XIX gadsimta septiņdesmitajos gados un iezīmēja laikmetu, kad mākslinieki sāka aizvien vairāk pievērst uzmanību apgaismojuma un laika maiņas ietekmei uz attēlojamo objektu. Impresionisma manierē gleznotie portreti, it īpaši O.Renuāra darbi, izceļas ar vieglumu, maigām krāsām un autora simpātijām pret modeli.
No latviešu klasiķiem ievērojama impresionisma ietekme jūtama J.Rozentāla un it īpaši J.Valtera darbos (“Pīles”, “Jelgavas tirgus laukums”), kā arī vēlīnajos V.Purvīša darbos.'Savukārt literatūrā pie darbiem, kur jūtama impresionisma ietekme, pieskaita Jāņa Akurātera "Kalpa zēna vasaru" un dažus vēlinos Raiņa dzejoļu krājumus ("Sudrabota gaisma" un "Mēness meitiņa").

1. attēlā - Ogists Renuārs "Divas māsas, uz terases", 1881.g., Čikāgas Mākslas institūts.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Pikniks", 1913.g.

Indriķa Livonijas hronika (Хроника Генриха Латыша, Chronicle of Henry of Livonia)

- Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots, senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā (latīņu valodā) hronika, kas pieder pie krusta karu literatūras un aptver laika posmu no bīskapa Meinharta līdz bīskapa Alberta laikiem (aptuveni no 1180. gada līdz 1227. gadam). Iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26. gads ar pielikumu, kas uzrakstīts vēlāk, 1227. gada februārī. Par autoru uzskata katoļu priesteri Latviešu Indriķi, bet tas nebūt nepierāda viņa patieso izcelšanos, par ko turpina strīdēties mūsdienu zinātnieki.
Pirmais hronikas tulkojums latviski iznāca 1936. gadā, bet pilns teksts – 1993. gadā paralēli latīņu tekstam un papildināts ar vērtīgiem Ē. Mugurēviča komentāriem. Lasot Livonijas Indriķa hroniku, var uzzināt, ka 1198. gadā pie Kubes kalna (apmēram vietā, kur mūsdienās atrodas Latvijas Mākslas akadēmija) notikusi krustnešu un lībiešu kauja, kurā krita otrais Rīgas bīskaps Bertolds: “Lībieši bēg; bīskaps zirga ātruma dēļ, kuru viņš slikti vadīja, tika iejaukts bēgošajos. Divi lībieši viņu satver, trešais, vārdā Imauts, ar šķēpu no muguras caurdur, citi saplosa viņu locekli pa loceklim” (II: 6).

1. attēlā - Indriķa Livonijas hronikas manuskripta lapa.
2. attēlā - Aleksandrs Stankevičs "Indriķa hronika", 2012.g.

Industriālā sabiedrība (индустриальное общество, industrial society)

- ir sabiedrības modelis, kura pamatā ir zinātniski tehniskā revolūcija ar tehnisko jaunievedumu plašu izmantošanu razošanā un pārvaldē. Šādā modelī strauju mainās sociālās sakarsmes un uzvedības formas, mazinās aristokrātijas un baznīcas loma, priekšplānā izvirzās rūpnieki un finansisti, racionālā domāšana ņem virsroku pār ideāliem plāniem. Uz šo modeli Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrība pakāpeniski pārgāja pēc XVIII gadsimta industriālās revolūcijas. Par šīs sabiedrības simbolu kļuva rūpnīca un vēlāk arī šķiru cīņa, jo par spīti tam, ka zināmā mērā samazinājās plaisa starp augstmaņiem un tautu, jaunbagātnieku vara un tikumi izraisīja tautas naidu un neapmierinātību. Jāatzīmē, ka hierarhisko statusu sistēmu nomainījusi savstarpējo līgumu sistēma, paaugstināja prasību pēc stingru likumu izveides un rezultātā noveda pat pie sociālās valsts. Šīs valsts esību izsauca augšu bailes no bēdīgā XX gadsimta sociālo revolūciju pieredzes un veselīgais saprāts. Industriālās sabiedrības laikā daudzkārt pieauga tautas līdzdalība valsts pārvaldē.
Rīgas Valsts 2. ģimnāzija kādreiz būvēta kā Rīgas pilsētas reālskola, kuras absolventiem vajadzēja nākotnē kļūt par tehnikas speciālistiem. Līdz ar to viena no divām fasādes statujām papildināta ar tehnikas atribūtiem. Patlaban otrā statuja, kura attēlo sievieti ar meiteni skolnieci, ir apliecinājums tam, ka vēlāk, 1916.gadā zēnu reālskolai pievienota meiteņu skola, kur izdevies realizēt vidējo izglītību latviešu valodā pateicoties "Latviešu izglitības biedrībai".

1. attēlā - sieviete- industriālās sabiedrības simbols pie Trīs Drakonu pils, Barselonā.
2. attēlā - sieviete- tehniskās izglītības simbols uz Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas fasādes, arhitekts D.Felsko, 1879.g.

Iniciālis (инициал, заставка, initial letter)

- sākotnēji bija antīkajā vai viduslaiku rokrakstā teksta pirmais burts. Agrīno viduslaiku tekstos nereti aizņēma pusi lapas, dažreiz iniciālis tika veidots kā zvēra ķepa vai dēmona galva. Tāpat augstmaņi labprāt ievietoja iniciāļus savos vapeņos un pat sponsorēto iestāžu nosaukumos. Iniciāļus iegravē dārgmetāla galda piederumos, izšuj galdautos un gultas veļā.
Mūsdienās iniciāļus cenšas iekļaut ekslibros vai grāmatu zīmēs. Tāpat vairāku Rīgas namu fasādēs (augšējā daļā vai virs portāliem) saglabājušies– vai atjaunoti- dekoratīvie īpašnieku iniciāļi– monogrammas. Romantiski stilizētajās mājās ar jugendstila ornamentiem iniciāļus novietoja, papildinot tos ar attiecīgā novirziena simboliem- saules stariem un nelieliem maskaroniem. Arī mūsdienu Latvijā joprojām izplatīta tradīcija izdaiļot ar iniciāļiem dāvinājumus dārgmetālos.

1. attēlā - liels iniciālis L romāņu stilā izdotas Bībeles.
2. attēlā - īpašnieka iniciāļi uz īres nama zelmiņa Valdemāra ielā 23, Rīga, 1901.g., arhitekti Fr.Šefels, H.Šēls, restaurēta 2006.g.

Inkrustācija (инкрустация, inlay)

- lietišķās, dekoratīvās mākslas tehnika vai zema reljefa dekoratīvais elements no krāsainiem akmeņiem vai dažādu koka šķirņu gabaliņiem. Baroka laikmetā mēbeļu virsmas apgleznoja un dekorēja, kā arī apstrādāja, izmantojot inkrustāciju, ar to paraugiem var iepazīties, aplūkojot piļu interjeru.
Rundāles pilī tiek izstādīti daži inkrustēto mēbeļu paraugi, kuros iestrādāts perlamutrs, ziloņkauls, pusdārgakmeņi, tomēr Latvijā īpaši populārs inkrustācijas veids, ko sauc arī par “koka mozaīku” vai intarsiju, kad apdarē tiek izmantoti dažādu koksnes veidu gabaliņi, kā arī dzintars.

1. attēlā - koka kastīte, inkrustēta ar ziloņkaulu, apm. 300.-400.g, Karaliskais Ontario muzejs, Toronto, Kanāda.
2. attēlā - sarkankoka apgleznots birojs, inkrustēts ar ziloņkaulu, XVIII gs., Rundāles pils viesistaba.

Instalācijas māksla (искусство инсталляции, installation art)

- mūsdienīgs specifisks telpas noformēšanas veids, kad trīsdimensionālie vidē izvietotie objekti pārveido tās uztveri novērotāja acīs. Instalācijas mēdz tikt uzstādītas iekštelpās, noformējot kādu pasākumu vai izstādi, un tad tās nav īpaši ilgstošas. Mainoties ekspozīcijai, parasti nomaina arī instalāciju. Arī ārpus telpām novietotās instalācijas mēdz būt gan ilgstošas un gaumīgas (tādas, kas pievērš uzmanību kādas kultūras iestādes darbam), kā tas Milānas "Mazā teātra" gadījumā, gan īslaicīgi uzstādītas un provokatīvas. Ārējās instalācijas dažkārt dēvē arī par publisko mākslu vai intervenci.
2010.gada beigās Rīgā, gatavojoties 18. novembra svinībām, mākslinieki veidoja gaismas objektus, kas pārveidoja pilsētas telpu (“Staro Rīga”), bet vēlāk kā instalācijas daļa kalpoja gan pasaku sižeti Bastejkalnā, gan “Rīgas Ziemassvētku egļu ceļš”. Tagad instalācijas bagātina Rīgas pilsētas vidi un rosina radošo makslinieku fantāziju. Starp pagaidu instalācijām jāmin Gunas Pogas oriģinālās govis, kuras tiek veidotas no malkas pagalēm un pat tiek pārvietotas, būdamas iedzīvotājiem īpaši mīļas sava vienkāršā risinājuma dēļ. Savukārt, kārtējās Ziemassvētku egles priecē acis ar savu dažādību - no kartona paralēlskaldņiem un silēm līdz trauslajai eglītei zem lietussarga.

1. attēlā - telpiskas instalācijas paraugs Milānā pie Bērnu teātra.
2. attēlā - telpiskā instalācija Līvu laukumā Rīgā no sērijas “Rīgas Ziemassvētku egļu ceļš”.

Intarsija (интарсия, intarsia)

- koka virsmas mākslinieciskais apstrādāšanas veids, iestarpinot tajā citas koksnes (dzintara, akmens, marmora, pusdārgakmeņa) gabaliņus, veidojot noteiktu ornamentu vai kompozīciju. Rezultātā rodas mozaīkas tipa glezna. Izteiksmīgumam labi kalpo arī atšķirīgs pulēšanas vai, gluži otrādi, materiālā dabiskās faktūras izcelšanas paņēmiens. Intarsijas elementi pirms koptēla veidošanas tiek individuāli apstrādāti un vēlāk sastiprināti uz virsmas. Var uzskatīt, ka kopš XX gadsimta izplatītās bērnu un pieaugušo populārā Puzzle likšana ir demokrātiskā intarsija, Intarsija mēdz būt kā līdzena, tā arī grumbuļaina, kas piešķir tai telpiskumu.
Latvijas lietišķajā mākslā intarsija ir ļoti izplatīta, turklāt to izmanto, veidojot pat gleznas un it īpaši Rīgas panorāmu. Diemžēl, veicot šāda tipa intarsiju fotografēšanu, attēls nespēj radīt pārliecinošu iespaidu par izstrādājuma kvalitāti. Līdz ar to, labāku iespaidu par šo apstrādes veidu var gūt muzejos.

1. attēlā - fra Damiano da Bergamo intarsija "Ģeometriskas figūras", 1537.g., Sv. Dominika Bazilikas Muzejs, Boloņa, Itālija.
2. attēlā - rokoko stila galdiņš ar intarsijas apdari no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Interjers (интерьер, interior) latīņu: interior

- arhitektūrā celtnes iekštelpa vai telpas daļa, tās arhitektoniskais vai mākslinieciskais izvietojums; glezniecībā žanrs, kas attēlo iekštelpu skatus. Saglabājušies pagātnes interjera paraugi pārsvarā sastopami lielpilsētu vēstures muzejos vai arī restaurētajās pilīs, turklāt priekšstats ir vienpusējs, jo iedzīvotāju lielākās daļas reālie interjeri laika gaitā izzūd. Visvairāk interjerus savā daiļradē gleznoja tā saucamā Flāmu skola un ģeniālais Vermeijers no Delfiem.
Reālā interjera paraugi saglabājušies Brīvdabas muzeja lauku māju iekārtā, bet tie ir visai vienkārši un sniedz priekštatu par lauku cilvēku ierobežotām iespējām savas sadzīves izdaiļošanā. Daudz greznāks interjers aplūkojams dažos atjaunotajos muižnieku īpašumos - Bīriņos, Jaunpilī, Ēdolē, kaut tam trūkst autentiskums, jo pāri mūsu zemei gājuši kari, okupācijas un revolūcijas. Latviešu mākslā interese par interjeru uzplaukst XIX gadsimta beigās reizē ar Jūgendstilu, bet pārsvarā tomēr kā sadzīves žanra sastāvdaļa.

1. attēlā - XIX gs. beigu franču ierēdņa guļamistaba, no Parīzes pilsētas vēstures muzeja kolekcijas.
2. attēlā - XIX gs. beigu Kuldīgas pilsētas ierēdņa ziemas dārzs un kabinets, Pilsētas novadpētnieciskais muzejs.

Interpretācija (интерпретация, interpretation)

- radošs mākslas darba izpildījums, kad izpildītājs piedāvā savu darba skaidrojumu; mēģinājums izskaidrot esošo dokumentu, vēsturisku faktu vai liecību, meklējot tajā apslēpto nojēgu. Interpretācijas mēdz savā starpā konfliktēt, jo tām allaž ir subjektīvs raksturs. Tā, flāmu gleznotājs Krānahs savu preferenču garā interpretē slaveno sižetu par strīdus ābolu.
Latvijas vēsturē pie spilgtākiem interpretāciju konfliktiem pieder 1905. gada revolūcijas notikumi, Sarkanie Strēlnieki un II Pasaules kara leģionāri. A.Baušķenieks piedāvā pazīstamā krievu gleznotāja Vasņecova sižeta par trim senslāvu spēkavīriem moderno interpretāciju, saglabājot gleznas kompozīciju.

1. attēlā - L.Krānahs Vecākais „Parīda tiesa”, 1530.g., SentLui Mākslas muzejs, Misuri, ASV.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Trīs tūristi", 1984.g., privātīpašums.

Islams (Ислам, Islam)

- monoteistiska reliģija, kuras pamati formulēti Korāna Sūrās. Reliģijas dibinātājs VII gs. m.ē. Muhameds. Islama sekotājus sauc arī par musulmaņiem (muhamedāņiem). Atbilstoši Islamam, Dievs Allāhs ir vienīgais un nepārspējamais, bet Muhameds ir Allāha pēdējais pravietis; savukārt, Ābrams, Mozus un Kristus Islāmā arī tiek uzskatīti par praviešiem, tikai maznozīmīgākajiem nekā Muhameds. Patlaban pasaulē dzīvo aptuveni 1,5 miljardi musulmaņu. Islāmam ir divi galvenie atzarojumi – šiīti un sunnīti, turklāt sunnīti ir vairākums. Islama krāsa ir zaļais. Tā kā ortodoksālā islama tradīcija aizliedz attēlot cilvēkus, dzīvniekus un pat reālos augus, mums par islama sludinātājiem var būt tikai pastarpināts iespaids.
Islama tēma latviešu mākslā parādās Pirmā Pasaules kara laikā, kad daudzi mākslinieki nonāk bēgļu gaitās vai armijā. Starp tiem jāatzīmē modernists Jāzeps Grosvalds, kurš sava neilgā mūža laikā gleznojis gan Spānijā Segoviju, gan noslēpumainās sievietes Bagdādes ielās.

1. attēlā - sievietes islamā, Officer fotogrāfijas.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Trīs sievietes Bagdādes ielās", 1916.g., no LNMM kolekcijas.

Izkārtne (вывеска, signboard)

- gleznota, speciāli veidota vai grebtā (no kokā vai kāda cita materiāla) zīme, ar kuras palīdzību izceļ veikala, kroga, vai kāda cita iestādījuma darbīvas virzienu, piesaistot garāmgājēja uzmanību. Senajā Ēģiptē un Romā izkārtnes veidotas no akmens vai terakotas. Vairāki izkārtnes veidi attēloja nodarbošanos tieši (stilizēts zābaks virs kurpnieka veikala, kliņģeris - virs maiznīcas u.c.). Dažas izkārtnes, savukārt, bija simboliskas - piemēram, augļotāja iestādījumu apzīmēja ar trim bumbām. Izkārtnes gleznošana Viduslaikos bieži vien kļuva par mākslinieka pirmo soli uz atpazīstamību un kārtīgu honorāru, un vēlāk no dažām no tām pat radās preču zīmes vai leibli. Vairāku pilsētu vēstures muzeji rūpīgi kolekcionē un izstāda vecās izkārtnes, kuras kalpo par uzskatāmu civilizācijas attīstības liecību.
Arī Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejs piedāvā apmeklētājiem iepazīties ar izkārtņu daudzveidību laika gaitā. Jāpiezīmē, ka gleznotās izkārnes saglabājušās vissliktāk, no koka grebtās ir ķirmju sagrauztas un vislabākā stāvoklī ir kalumi. Dažas vecās izkārtnes tiek izmantotas arī tagad, jo tās piešķir vecpilsētu ielām senatnes kolorītu.

1. attēlā - senlaicīga izkārtne Monpeljē pilsētā, Francijas dienvidos.
2. attēlā - mucenieku darbnīcas izkārtne (XIX gs. sākums) no Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcijas.

Izrakumi (раскопки, excavation)

- arheoloģisko atradņu zemes slāņos vai zem ūdens atrašana un ļoti rūpīga izcelšana ar pierakstu veikšanu un centieniem minimāli sabojāt atrasto. Izrakumu gaitā arheologi pielieto īpašu instrumentāriju un cenšas virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk, atsedzot slāni pēc slāņa. Veiksmīgi veikto izrakumu rezultātā izdodas rekonstruēt tālu pagātni un veikt visbrīnišķīgākos atklājumus, pie kuriem Eiropā pieder Pompejas izrakumi, Mazāzijā- teiksmainās Trojas pilsētas atklāšana, un Krētas salā- slavenais Labirints.
Senākie arheoloģiskie izrakumi Latvijā sākās XIX gadsimtā un galvenokārt bija saistīti ar pilskalniem un pāļu celtniecību Āraiša ezera apkārtnē. Izrakumi Vecrīgā sniedza virkni informācijas par Daugavas gultnes izmaiņām, bijušo Rīgas ostu un pirmo krustnešu pili. Priekšstatu par senlatviešu dzīves veidu paplašina izrakumu rezultāti Siguldā un Burtnieku ezera apkārtnē. Patlaban izrakumi tiek veikti gadījumos, kad plāno jaubūves vietās, kur ir iespēja atrast iepriekšējo laikmetu pēdas, tā saucamo kultūras slāni.

1. attēlā - romiešu apmetnes vietas Vīnes tuvumā izrakumi (Petronell-Carnuntum) ar vienlaicīgu daļēju rekonstrukciju brīvdabas muzejam.
2. attēlā - izrakumi Tukuma pils tuvumā (2013.g rudens), darba vadītājs Rūdolfs Brūzis, Dr. hist.

Izsole (аукцион, торги, auction, tender)

- pasākums, kura gaitā tiek pirktas un pārdotas lietas, mākslas priekšmeti un pat pakalpojumi nevis par iepriekš noteiktu cenu, bet solīšanas (pārsolīšanas) gaitā. Ja izsole tiek rīkota kā izpārdošana (veikalam, privātpersonai vai uzņēmumam bankrotējot) un ieņēmumi domāti parādu segšanai, solīšanas gaitā sākotnējā cena parasti krītas. Tad šo izsoli sauc par ūtrupi, bet procesa vadītāju - par ūtrupnieku. Ja izsoli organizē vērtīgo (antīko, reto, šedevru) pārdošanai, tā pārvēršas par vairāksolīšanu - aukcionu. Izsole ir pasākums, kura gaitā atklājas cilvēku slepenās kaislības un negaidītie tikumi. Tālab izsoles bieži iekļūst ne tikai tēlotajā mākslā, bet arī lugās un romānos, it īpaši Anglijā, kur tās ir populāras jau vairākus gadsimtus, un kurām ir pasaulslaveni brendi -"Šotby", "Cristy". Izsole varones tēva bankrota gadījumā spoži aprakstīta Tekereja romānā "Godkārības tirgus", bet visai jokains "pašmāju pasākums", kura gaitā vieglprātīgais mantinieks sarīko savu dižciltīgo senču portretu izpārdošanu, turklāt ūtrupnieks parastā āmura vietā (ar kura sitieniem tiek apstiprināts darījums) izmanto pārdevēja sarullētu ciltskoku, Šeridana lugā "Mēlnesības skola".
Latviešu literatūrā ir aprakstīta visai savāda izsole. Tā ir Jēkaba Janševska romāna "Brandavā" nodaļas "Uz pilsētu, no pilsētas" tā saucamā kalpu ļaužu ūtrupe. Tās dalībnieki ir kalpi, kas taisās doties prom no laukiem uz pilsētu un kuriem jātiek vaļā no darba rīkiem un lietām, kas pilsētā nebūs noderīgi, piemēram, no ratiem ar koka asīm. Savukārt, modernajā informācijas telpā eksistē portāls http://utrupe.lv, kur piedāvā visdažādākās preces, tai skaitā transportlīdzekļus.

1. attēlā - Tomass Roulendsens u.c. "Londonas mikrokosms Kristi izsolē", 1808.g.

Īdas (иды, ides)

- trešā no trim romiešu nosauktajām mēneša dienām; garajos mēnešos piecpadsmitais datums, pārējos – trīspadsmitais. Pastāv vēsturisks novērojums, ka īdas (sevišķi marta), ir bīstamas valdniekiem (Cēzara, Pāvila I un Aleksandra II nogalināšana iekrita tieši marta īdās).
Kad Latvija ietilpa Krievijas Impērijas sastāvā, 1881.gada 1.martā (pēc vecā stila), Pēterburgā tika nogalināts cars- atbrīvotājs Aleksandrs II, kurš pirms 20 gadiem, atceldams impērijā dzimtbūšanu, pavēris ceļu uz izglītību un labāku dzīvi arī mūsu senčiem. Zināmāmērā var uzskatīt, ka mūsu kultūras sasniegumu straujums ir tieši saistīts ar šo 1861.gada valdnieka aktu. Tādēl baznīca "Spas na krovi", kas uzcelta St.Pēterburgā vietā, kur nogalināts Aleksandrs II, allaž ir latviešu tūristu apskates objektu vidū. Šī baznīca būvēta senkrievu stilā un tika atjaunota savā krāšņumā tikai pēc PSRS sabrukuma.

1. attēlā - Vinčenco Kamučīni "Cēzara nāve",1798.g.
2. attēlā - baznīca "Spas na krovi", arhitekts A.Parlands, pabeigta 1907.g.

Īres nams (доходный дом, tenement house)

- vairāku stāvu dzīvojamā ēka, ko īpašnieks būvējis kā savdabīgu peļņas avotu. Jebkura dzīvojamā māja, kurā mitinās vismaz 3 atsevišķas ģimenes, piekopdamas katra savu saimniecību un maksādamas par to īres maksu īpašniekam. Īres noteikumi mēdz būt dažādi- ilgstoši, uz laiku, ar tiesībām pieņemt apakšīrniekus vai bez tām. Īpašnieks izmanto īri gan īpašuma uzturēšanai, gan hipotēkas maksājumiem, gan vēlāk peļņai. Eiropā īres nami kā rūpals sāk parādīties XIX gadsimta otrajā pusē un to piedāvātā dzīves kvalitāte var radikāli atšķirties- no greznajiem apartamentiem līdz strādnieku mitekļiem ar koplietošanas telpām. Ja īres nams atradās labā rajonā un bija paredzēts maksātspējīgiem īrniekiem, tā projektēšanais tika pieaicināts kvalificēts arhitekts, tādējādi nodrošinot reklāmu savam darbam un radot paliekošu māksliniecisko vērtību.
Rīgā īres namu uzplaukums sākas pēc nocietinājumu mūru nojaukšanas ar bulvāru loka eklektikas apbūvi, un šo centra īres namu iemītnieki atšķirās pēc savas turības pakāpes. Glaunākie dzīvokļi, kurus apdzīvo augsta ierēdniecība, tehnokrāti, ārsti un muižniecības pārstāvji, vērsti ar logiem uz bulvāri; iekšējo pagalmu apbūve domāta sīkai ierēdniecībai. PSRS laikā lielie īres namu greznie dzīvokļi pārsvarā tika pārvērsti komunālajos dzīvokļos un pamatīgi nolaisti. Tālab bijušo skaisto īres namu atjaunošana ir darbietilpīgs un ļoti dārgs process.

1. attēlā - īres nams Vīnē, XIX gs. beigas.
2. attēlā - īres nams Elizabetes ielā 10b, arhitekts M.Eizenšteins, jūgendstila paraugs, 1903.g.

Īslaicīgā māksla (недолговечное искусство, temporary art)

- pēdējās desmitgadēs notikušas izmaiņas publiskajā sfēra, tai skaitā pilsētas vidē, kurā cilvēki uzturas ne tikai pārvietojoties no darba vai uz darbu, bet arī vienkārši pavada laiku. Līdz ar to parādījušās vairākas nodarbes, kurām pat izgudroti īpaši vārdi. Viena no šīm parādībām ir tā saucamais šopings, turklāt šo vārdu bez tulkojuma saprot visas Eiropas tautas. Savukārt, īslaicīgā māksla arī kļuvusi visai populāra un tās izpausmes ir novērojamas visdažādākos veidos. Tās ir ledus skulptūras un ar to veidošanu skatītāju priekšā saistītie konkursi, smilšu skulptūras vasarā- tematiskās, atbilstoši aktualitātēm, vai fantastiskās, ziedu kompozīcijas, noteikta stila darinājumu konkursi utt. Šiem mākslas darbiem nav domāts ilgs mūžs, bet tās priecē iedzīvotājus, palīdz ieaudzināt bērnos cieņu pret mākslas radīšanu un harmonizē sabiedrību. Sarunas, kas raisās, aplūkojot īslaicīgās mākslas paraugus, mudina cilvēkus socializēties un veido pretdarbību virtuālajai pasaulei. Šo mākslas veidu sauc arī par brīvdabas mākslu.
Īslaicīgā māksla sāk ieņemt aizvien plašāku vietu arī mūsdienu Latvijas dzīvē. Tā, starptautiskie ledus skulptūru festivāli notiek jau kopš 1998.gada. 2014.gada februārī šis festivāls notika Jelgavā, kur ledus skulptūru veidošanai bija paredzētas vairāk nekā 40 t. ledus un apmeklētāji varēja novērtēt ap 50 ledus skulptūrām, kuras tika veidotas par tēmu "Brīnumzeme". Festivāla programmā bija arī konceri,. uguņošana, gaismu un mūzikas šovi. Savukārt Rīgā pirms Jāņiem kā īslaicīgās mākslas paraugi tiek izvietoti ganāmpulki, kur govis veidotas no pagalēm. No pēdējiem notikumiem - 2014.gada novembrī Latvijas tēlnieku komanda, piedalities ledus skulptūru festivālā "Polārā Rapsodija" Krievijas ziemeļos, ieguva pirmo vietu ar kompozīciju "Ziemeļu valdnieks", kur bija attēlots ods.

1. attēlā - Fīlipa Hāsa augu un augļu kompozīcija no tēmas "Četri gadalaiki" Milānas centrālajā laukumā 2011.g pavasarī.
2. attēlā - smilšu skulptūra Jelgavā (tēma sports), 2012.gada jūlijs, 6. Baltijas smilšu skulptūru festivāls.

Januss (Янус, Janus)

- Senajā Romā un mitoloģijā Januss bija sākuma un beigu, kā arī mūžīgo pārvērtību dievs, kas simbolizēja dzīvības formu nepārtrauktību, vienlaicīgo vēršanos pagātnē un nākotnē. To parasti attēlo kā viena un tā paša tēla pretēji vērstos profilus, līdz ar to saucot par divkosīgo dievību. Par godu šim dievam romieši nosaukuši janvāra (Januarius) mēnesi. Januss bija arī durvju un vārtu patrons, ar to saistīti jēdzienu par "ieiešanu durvīs" - piedzimšanu, un iziešanu pa durvīm - nāvi. Tāpat senatnē kara laikā tempļu durvis bija atvērtas, bet miera laikā tā aizdarīja, pasvītrojot to, ka divdomīga situācija ir beigusies. Teiciens par kāda cilvēka divdomīgās uzvedības asociāciju ar šo dievu ir vairāk nekā 2 gadu tūkstošus vecs.
Latviešu mākslinieks Auseklis Baušķenieks ļoti mīlējis apspēlēt Janusa tēmu un nebūt ne nosodoši. Pazīstami viņa vairāki darbi, kur cilvēku pūlis pakāpeniski virzās apburtajā lokā no piedzimšanas līdz galējam sabrukumam pāri dzīvības upei, kā arī lielisks pašaportrets "Es un mans dvīņu brālis", kas izpildīts tieši Janusa stilā.

1. attēlā - Januss kopā ar Atēnu Šēnbrunnas pils parkā, Vīne.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Januss", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Jaunava Marija (Дева Мария, Virgin Mary)

- saskaņā ar Jauno Derību Jaunava Marija bija Jēzus Kristus māte un namdara Jāzepa sieva. Lielākā daļa kristiešu un musulmaņu uzskata, ka Marija Jēzus ieņemšanas brīdī bija jaunava. Par to, vai jaunavība saglabājusies arī pēc dzimšanas, teologi turpina strīdēties. Jaunavas Marijas tēlam mākslā, it īpaši glezniecībā, veltīts mazāk darbu nekā Madonnai ar bērnu, jo viņa pārsvarā attēlojama kā šķīstā pusaudze, toties viņai veltī dzeju, prozu, kā arī kristietībai pievērstās zemes un tautas.
Krustnešu iekarotā Baltijas teritorija, turpmākā Livonija, arī saukta par Marijas zemi un tika veltīta Jaunavai Marijai. Par to joprojām liecina tā saucamā Tizenhauzenu kapelas vitrāža Rīgas Domā, kur zobenbrāļu bruņinieks veltī savu iekarojumu Jaunavai Marijai. Tā kā Latvijā vadošā konfesija ir luterticība, kur ikonu un Marijas kulta nav, arī Jaunavu Mariju pieņemts attēlot ar bērnu rokās.

1. attēlā - Jaunava Marija altārgleznā "Pasludināšana" no Barselonas pilsētas vēstures muzeja kolekcijas, autors nezināms, XV-XVI gs.
2. attēlā - Jaunava Marija ar Kristu uz atjaunotā Melngalvju nama fasādes Vecrīgā kā Hanzas pilsētas aizbildne.

"Jaunā gaita"

- trimdas latviešu mēnešraksts, kas kopš 1955. gada iznāk Kanādā, Toronto. Patlaban uztur aktīvus sakarus ar Latviju. Tā 2010.g. marta numurā publicēts RJT galvenā režisora A. Hermaņa raksts, bet Rīgas literārais klubs ¼ Satori savos pasākumos labprāt pievēršas izdevuma saturam. "Jauno gaitu" un ar to saistīto informāciju var apskatīt šeit.

Jānis Kristītājs (Иоанн Креститель, John the Baptist)

- jūdu sludinātājs (arī pravietis), vēlāk svētais kristietībā. Pareģoja Kristus atnākšanu un vēlāk arī kristīja Jēzu Jordanas upē. Viena no svarīgākām reliģiskajām personām kristietībā, islamā un vēl dažās Austrumu konfesijās, kurās Jānis Kristītājs tiek uzskatīts par pravieti. Vairumā gadījumu tiek attēlots kā bārdains askēts zvērādās (pieaudzis) vai kā Kristus vienaudzis- puišelis un arī radinieks- gleznās par Kristus bērnību, allaž tiek attēlots turot krustu rokās atpazīšanai. Atbilstoši Jaunajai Derībai, gājis bojā mocekļa nāvē, viņam nocirta galvu, pēc jūdu valdnieka Heroda pavēles, tā pameitas Salomē mudināta.
Vecrīgā viena no skaistākajām sakrālajām celtnēm ir tieši Jāņa baznīca (atrodas pretī Pētera baznīcai un blakus Jāņa sētai). Uzcelta 1297. gadā, pārbūvēta pēc 1500.gada. Tās iekšpuse lepojas ar “zvaigžņu velvēm”, bet ārpuse- ar vienīgo pakāpju zelmini un divām 16. gs. skulptūrām, kuru oriģināli ir cietuši laika gaitā. Viena no tām ir tieši Jānis Kristītājs, ko atjaunojis 1926. gadā tēlnieks K. Rončevskis, bet patlaban redzamā skulptūra ir Rončevska darba kopija.

1. attēlā - Andrea del Sarto "Jānis Kristītājs", 1528.g.
2. attēlā - Konstanīins Rančevskis "Jānis Kristītājs", Jāņa baznīcas altāra apsīdas 1926.gada skulptūras kopija, Vecrīga

Jāņu vakars (вечер накануне Ивана Купала, St. Jonh Eve) Sk. Līgo svētki

Jātnieks, statuja (конная статуя, equestrian statue)

- Pazīstams Eiropā no senatnes, bet tā kā šādas statujas uzstādīšana bija ļoti dārga, parasti portretējamie jātnieki bija valdnieki vai karavadoņi. Vissenākais jātnieks, atrasts Grieķijā, datēts ar VI gadsimtu p.m.ē. Imperatora Marka Antonija jātnieka statuja Romas Forumā (II gs) kļuva par paraugu virknei “Jātnieku” Renesanses un absolūto monarhiju laikmetā Eiropā.
Rīgā 1910. gadā tika atklāts “Bronzas jātnieks”- piemineklis imperatoram Pēterim I, kas Pirmā pasaules karā evakuācijas laikā stipri cietis. Pieminekļa “replika”atjaunota 2000, gadā, bet par tās uzstādīšanu Rīgas Dome nespēj vienoties.

1. attēlā - imperators Leopols zirgā Hofburgā, Vīnē, Austrija.
2. attēlā - karalis Ludviķis XIII zirgā, bijušajā Karaliskajā laukumā, Parīze.

Jezuītu ordenis (Орден иезуитов, Society of Jesus)

- katoļu reliģiskais ordenis (nodibināts 1534. gadā, dibinātājs spānis Ignācijs Lojola, ordenis darbojies kā spēcīgs Kontrreformācijas ierocis), kura funkcijās ietilpa gan protestantu apkarošana, gan izglītojošana, gan misionārisms. Ordeņa priekšgalā atrodas ģenerālis.
1582. gadā ordenis uzsāka darbību Latvijā, nodibinot Rīgā pirmo garīgo semināru Latvijas teritorijā. Latvijā tieši pateicoties jezuītu pūliņiem XVI gadsimtā parādās pirmā grāmata latviski. Viņu ietekme bija īpaši spēcīga poļu laikos un ilgstoši saglabājās Latgalē. Pašlaik jezuītu darbība Baltijas valstīs notiek galvenokārt Lietuvā (darbojas divas jezuītu ģimnāzijas Viļņā un Kauņā). Kādreiz jezuītu baznīca bija Ikšķilē, bet, atbilstoši Katoļu kalendāram, ordenis kā tāds Latvijā beidzis pastāvēt XIX gadsimtā, un uz 2012.gadu Latvijā skaitījās vien 5 jezuīti.

1. attēlā - Jezuītu ordeņa emblēma.
2. attēlā - Daugavpils Jezuītu baznīca, XVIII gs. vidus, sagrauta 2.Pasaules kara laikā, fotogrāfija no LNB kolekcijas.

Joms (придел, часть церкви, nave)

- baznīcas nošķirtā (katedrāles) daļa, kas ir perpendikulāra altārim, tātad, vērsta no rietumiem uz austrumiem; parasti bazilikās ir centrālais joms (augstāks par diviem ārējiem), kas ir atdalīts no tiem ar kolonnu rindu vai arkādi. Labu apgaismojumu centrālajam jomam nodrošina logi apsīdā.
Vairākās Rīgas Rietumu konfesiju baznīcās (Jāņa baznīcā, Pētera baznīcā u.c.) ir izmantota t.s. triju jomu konstrukcija, kad centālais joms ir atdalīts no blakus jomiem. Arī Vecās Ģertrūdes baznīca, tipisks eklektisma paraugs neogotikas stilā, grezns un izkopts, veidots kā trīsjomu bazilika. Šāda konstrukcija mūsdienās dod iespēju noturēt baznīcās ne tikai dievkalpojumus, bet arī dažādus koncertus, jo nodrošina brīvu klausītāju plūsmu un pietiekami labu redzamību, jo sānu jomos ir iespējams novietot papildus solus paralēli centrālajam jomam.

1. attēlā - centrālais joms Svētā Pētera baznīcā, arhitekts Ž.B.Lassuss, neogotika, Dižona, Francija.
2. attēlā - centrālais joms Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Neogotika, arhitekts D.Felsko, XIX gadsimta otrā puse

Joniskais orderis (ионический ордер, ionic order)

- izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām daļām. Kolonnai ir bāze, kapitelis atgādina divus daļēji atritinātus tīstokļus (vai divgalu volūtas), kolonnas stāvam iegrieztas dziļas vertikālas rievtekas vai kanelūras. Celtnes arhitrāvs sadalīts horizontālās joslās, bet ēkas frīzi bieži vien rotā bareljefu josla. Kopš klasicisma stila izplatīšanās Eiropas arhitektūrā, ēkas fasādēs izmantotas vairāku orderu kolonnu un pilastru kombinācijas, turklāt kolonnas izvieto pat dažādos līmeņos, kā tas ir, piemēram, Svētā Sulpīcija baznīcā Parīzē.
Sākotnēji ēku fasādes, kuru noformējumā izmantots joniskais orderis, parādījās augstmaņu lauku muižās. Pirmās ēkas, kur tiktu izmatotas fasāžu kolonnas, parādījās Rīgā XIX gadsimta sākumā, un tās bija klasicisma stilā celtās pareizticīgo baznīcas (Ņevas Aleksandra, Pētera un Pāvila Citadelē). Īstais kolonnu uzplaukuma laikmets sācies XIX gadsimta otrajā pusē un turpinājās līdz pat Pirmajam Pasaules karam, turklāt olonnas administratīvo ēku celtniecībai historicisma un neoklasicisma stilā.

1. attēlā - Svētā Sulpīcija baznīcas otrais līmenis ar joniskā ordera kolonnām, Parīze, XVII - XVIII gs., klasicisms.
2. attēlā - joniskā ordera kolonnas un pilastri Latvijas Ārlietu ministrijas fasādē, Rīgā, Valdemāra ielā 3, arhitekti E.Laube un A.Vite, 1913.g., neoklasicisms, bijusī bankas ēka.

Jumiķis augstkāpējs (кровельщик – верхолаз, roofer, steeplejack)

- amatnieks, kas veic jumtu, tai skaitā baznīcas smaiļu un zvanu torņu, veidošanas un labošanas darbus, strādājot lielā augstumā. Viduslaikos jumiķu darbs bija īpaši pieprasīts, veidojot un labojot cietokšņu torņu jumtus, turklat darbs prasīja īpaši augstu kvalifikāciju kombinācijā ar drosmi uz bezbailību, jo bija saistīts arī ar risku tikts saspertam ar zibeni, strādājot augstumā. Čunftes, kurās apvienojās jumiķi - augstkāpēji, drīzāk tuvinājās mākslinieku apvienībām. It īpaši liela drosme bija nepieciešama arī nodarbojoties ar papildus pārklājumu (zeltījumu) veidošanu. Līdz ar to jumiķis ar pilnām tiesībām tika iemužīnāts arī tēlniecībā.
Brīnišķīgais arhitekts Vilhelms Bokslafs, kas bija liels gotikas cienītājs un gandrīz katrai, arī laicīgai ēkai, centies piešķirt "kaut ko no gotiskās baznīcas", ne velti novietojis uz pārbūvētās Vecrīgas mājas jumta draisko jumiķi ar saviem atribūtiem, un viņš patiesi izskatās esam rados savam franču amata brālim, kas stāv Briselē. Mūsdienās Latvijas Amatniecības kamerā ietilpst arī jumiķu brālība, kuras statūti nedaudz atgādina vecos Viduslaiku noteikumus, kad māceklim pirms kļūt par īstu jumiķi, jāiziet arī zeļļa prakse.

1. attēlā - Albers Desenfans "Jumiķis", XIX gs. beigas, bronza Mazās Sabonas parks, Brisele.
2. attēlā - jumiķis uz dzīvojamās mājas Kaļķu ielā 6, pārbūvējis arhitekts V.Bokslafs, 1898.g., Vecrīga.

Jumis (дух полей, двойчатка, spirit of the fields, twin (ear/fruits))

- druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divas saaugušas vārpas. Zemnieki šādu izgrebtu simbolu parasti novietoja uz jumta virs dzīvojamās mājas, klēts vai kūts. Jumim vajadzēja nodrošināt gan bagātu ražu, gan tās veiksmīgu uzglabāšanu. Pastāv uzskats, ka šī zīme ir vismazāk ietekmēta no kristietības.
Jumis kā zīme saistīts ar auglību un dažādiem lauku rituāliem, jo tam viss padodas dubultā. Arī mūsdienās Jumis pilda tautas ticējumos tādu pašu lomu kā pakavs, jo nesot laimi vai vismaz pasargājot no nelaimes. Šo zīmi auž jostās un cimdos, iecērt virs durvīm, pagrabiem, klētīm un zem čukura pat modernajās celtnēs. Jumis nodrošinot mājai bagātību un saticību.

1. attēlā - Jumja simbols uz jumta Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
2. attēlā - Jumja simbols zem modernās privātmājas čukura Āgenskalnā, Rīga.

Jurģi, Jurģu diena (Юрьев день, St. George Day)

- senie slāvu tautassvētki, kurus svin pavasarī un vēlāk pieskaņoja sv. Jura (sv. Georga) dienai. Svinību dienu, proti, 23. aprīli (pēc Gregora kalendāra), sasaista ar attiecīgā svētā sodīšanu ar nāvi impretatora Diokletiāna valdīšanas laikā 303. gadā. Pirms zemnieku galīgas paverdzināšanas Krievijā, tie Jurģos drīkstēja iet pie cita muižnieka. Dienas atcelšana iezīmēja pilnīgas dzimtbūšanas sākumu.
Diena latviešu folklorā (seni pavasara svētki), ko uzskata par vasaras sākumu, kad govis laiž ganībās, sākas pieguļas un ganu laiks. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimta sākumā Jurģi latviešu kultūrā izveidojās par līgumu izbeigšanas termiņu. Pēc Saules kalendāra Jurģu diena iezīmēja viduspunktu starp pavasara saulgriežiem un vasaras saulgriežiem (Jāņiem). Tā bija diena (faktiski nedēļa) pēc Jurģiem, kad zemnieki drīkstēja pārcelties pie citiem saimniekiem. Jurģus Latvijā izsenis sauc par Ūsiņa dienu, jo Ūsiņš, viena no visvairāk interpretējamām latviešu dievībām, tiek dēvēts par gaismas un pavasara, kārtības uzturētāju, bišu un zirgu dievu. "Ūsiņš valkāja baltās drānas,... atnākot, palaida sauli debesīs un atnesa zaļu zāli". Ūsiņa zīme saistīta ar saimnieciskā gada sākumu, atgādina divus ar mugurām saliktus E burtus un ir izplatīts rokdarbu raksts.

1. attēlā - nezināms XIX gs. autors "Pavasara Jurģu svinēšana Krievijā".
2. attēlā - dūrainis ar Ūsiņa rakstu no daiļamatniecības veikala "Klēts" Vecrīgā.

Juvelieris (ювелир, lapidary, jeweller)

- speciālists vai mākslinieks, kas izgatavo rotaslietas un greznuma priekšmetus, pārsvarā izmantodams cēlmetālus (zeltu, sudrabu, platīnu), kā arī dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, apstrādājot tos, pulējot un gravējot. Kā juvelieri sākuši savu karjeru vairāki slavenie tēlnieki, starp kuriem visslavenākais bija Renesanses dižgars Benvenuto Čellini. Viņš sāka ar grezniem zelta sālstraukiem, bet beidza ar bronzas Perseja statuju, kura joprojām grezno viņa dzimtās Florences Sinjorijas laukumu. Mūsdienās šis jēdziens vairāk saistīts ar dārgakmeņiem, bet īpašības vārds juveliers nozīmē kaut ko ļoti smalku un skaistu. Visos gadsimtos šis arods izraisījis gan apbrīnu, gan nenovīdību. Arī lielākie skandāli un noziegumi vēsturē allaž bija saistīti ar juvelieriem un viņu izstrādājumiem, it īpaši gredzeniem un kaklarotām. Viena no šīm (karalienes Marijas Antuanetes kaklarota) pat esot paātrinājusi LIelo Franču revolūciju.
Juvelieru izstrādājumu vēsture sniedzas gadu tūkstošos p.m.ē., tomēr zināms, ka dzintars kļuvis par vienu no pirmajiem īstajos juvelierizstrādājumos izmantojamo pusdārgakmeni – ne tikai Baltijā, bet arī Tuvo Austrumu valstīs un Marokā. Mūsdienu Latvijas juvelierus sagatavo Oļegs Auzers. Viņš savā saitā apgalvo, ka šis arods nodrošinot augstu materiālu labklājību, bet noklusē aroda bīstamību.

1. attēlā - Petrus Kristus "Juvelieris savā veikalā", 1449.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - vācu juvelieru XIX gs. sākuma izstrādājumi no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Jūda, Jūdass (Иуда, Juda)

- mīļākais Kristus māceklis, kas to nodeva, ar skūpstu uzrādot romiešu zaldātiem. Izplatīts reliģisks sižets – “Jūdas skūpsts”. Parasti Jūdass tiek attēlots ar naudas maišeli, kurā atrodas “nodevības 30 graši”. Pēc leģendas vēlāk Jūdas esot pakāries uz apses, kas joprojām trīcot, atceroties nodevēju.
2008. gada sākumā Nacionālajā teātrī iestudēta D. Heira luga “Jūdas skūpsts”, režisors Dž. Dž. Džilindžers, kurā tiek iztirzāta nodevības tēma mūsdienu skatījumā. Lugai bija milzīga popularitāte. Latviešu Jūdasa analogs ir Kangars, nodevēja tēls eposā par Lāčplēsi, mūsu tradīcijā kļuvis par īpašvārdu. “Savas atbaidošās dabas un liekulības dēļ Kangars ir pilnīgs pretstats latviešu tautas varonim Lāčplēsim”.

1. attēlā - Džotto di Bondone "Jūdas skūpsts", detaļa no freskas Skrovenji kapellā, Itālijā.
2. attēlā - aina no lugas "Jūdas skūpsts" uzveduma Latvijas Nacionālajā teātrī.

Jūgendstils (модерн, югендстиль, art nouveau, style floreal) Sk. Moderns

Jūgendstils (racionālais) (деловой, рациональный модерн, labour-saving Art Nouveau)

- jūgendstila paveids, kas izmantoja ķieģeļu celtniecības sasniegumus XX gadsimta sākuma arhitektūrā. Šo stilu sāka plaši izmantot dzīvojamo māju celtniecībā lielajās pilsētās, kur bija nepieciešams sekot gan apbūves plāniem, gan poteciālo iemītnieku prasībām pēc sakārtota mājokļa.
Pateicoties ķieģeļu ražošanas pilnveidošanai un to pieejamībai, Rīgā tika uzcelta virkne skaistu un pārdomātu sabiedrisko ēku, no kurām daudzas joprojām funkcionē, tai skaitā arhitekta R. Šmēlinga projektētās “sarkanās skolas”, un P. Stradiņa slimnīca (tās vecie korpusi), Āgenskalna tirgus un Latvijas Ugunsdzēsības Depo ar tā torni.

1. attēlā - XX gadsimta sākuma dzīvojamās mājas Helsinkos.
2. attēlā - Latvijas Ugunsdzēsības muzejs, celts 1912.gadā, arhitekts R.Šmelings.

Kabarē (кабаре, cabaret) franču: cabaret

- iestādījums, kurā iespējams vienlaikus ēst, iedzert, vērot priekšnesumu un dejot. Kabarē parādījās sākotnēji Francijā laikaposmā, ko sauc par Skaisto Laikmetu, t.i. XIX gadsimta 70.-to gadu beigās. Pēc būtības tās bija kafejnīcas, kurās notika koncerti, tādējādi zināmā mērā tika nedaudz jauktas robežas starp sociālajiem slāņiem. Cenas turp bija visai demokrātiskas, kas izskaidrojams ar turīgo īpašnieku vēlmi veidot kaut ko oriģinālu. Vispopulārākie kabarē Francijā bija Melnais kaķis (Le chat noir) un Ganu Trakumi (Les Folies Bergére). Tieši Melnais kaķis kļuva par pirmo mākslinieku kafejnīcu Monmartrā un kopš dibināšanas 1881.gadā iemantoja milzīgu popularitāti mākslinieku, intelektuāļu un tūristu vidū, pulcinot laikmeta spožākās personības. Pateicoties plašajam apmeklētāju lokam, mākslinieki pat spēja veiksmīgi pārdot savus darbus kādam no turigajiem klientiem. Diemžēl pakāpeniski izrāžu kvalitāte kritās, tās kļuva drīzāk vulgāras nekā izklaidējošas, un Melnais kaķis 1897.gadā beidza pastāvēt. Folies Bergère noturējās ilgāk un turpināja pievilināt apmeklētājus par spīti relatīvi augstām cenām, jo tur valdīja visai brīva atmosfēra - drīkstēja smēķēt, skaļi sarunāties, pat iejaukties izrādes gaitā - tātad, zināmā mērā ignorēt sociālās normas. 1972. gadā piedzīvoja triumfu Boba Fossa filma "Kabarē" ar Laizu Minelli galvenajā lomā, kur Vācijas vēsture XX gadsimta pirmajā pusē parādīta caur kabarē atmosfēras un ritma maiņu - ieskaitot Hitlera nākšanu pie varas.
Latvijas Nacionālajā teātrī pēc augšminētās filmas motīviem uzvesta luga "Kabarē". Tas esot smeldzīgs stāsts par "likteņiem un pasauli, kas gribēja paglābties no nākotnes un neko negribēja zināt par rītdienu". Kaut kas līdzīgs kabarē Latvijā izveidojās Jūrmalā XX gadsimta 80.-tajos gados, kur tikt bija visai grūti, jo tolaik šis pasākums zināmā mērā līdzinājies "aizliegtajam auglim" un bija slavens tālu ārpus Latvijas. Toties tagad pašā Vecrīgas centrā, Kaļķu ielā, atrodas mūzikhalle Kabarē Burlesks, kas piedāvā skatītājiem izrādi "The Time Mashine" (Laika mašīna).

1. attēlā - Teofils Aleksandrs Steinlens "Melnā kaķa turnejas afiša", 1896.g.
2. attēlā - kabarē Kaļķu ielā, Vecrīga.

Kailā maha (Маха обнажённая, The nude maja (La maja desnuda))

- ir viena no plaši pazīstamajām slavenā spāņu mākslinieka Fransisko Goijas gleznām, kas tapusi XVIII gs. beigās Spānijas premjera Manuela Godoja privātā pasūtījuma rezultātā (tolaik aktu gleznošana tika uzskatīta par noziegumu). Pasūtītājs bija iecerējis gleznas novietošanai speciālu kabinetu - kopā ar citiem "plikajiem" modeļiem. Eksistē arī Goijas gleznotā identiskā "Apģērbtā maha", turklāt tolaik klīda baumas, ka par modeli māksliniekam kalpoja slavenā (un visai izlaidīgā) aristorkārte - hercogiene Kaetāna Alba. Glezna iedvesmojusi virkni citu mākslinieku, starp tiem bija viens no impresionisma pīlāriem Eduards Manē, kura gleznā "Brokastis zālienā" tāpat ir kails modelis, kas izskatās pilnīgi mierīgi saģērbto vīriešu vidū. Savā laikā "kailajai mahai" pārmesta īpaša nekautrība, ar kuru viņa - bez jebkādiem pārsegiem un vīģes lapām - raugās skatītājos.
Mūsdienu latviešu gleznotāja Frančeska Kirke, kura pazīstama ar savu vēlmi padarīt pagājušo gadsimtu slavenības, varoņus un skaistules - tēlotās mākslas šedevru personāžus - mūsdienām tuvākus, savai pēdējai personālizstādei izvēlējusies spānisko nosaukumu "La Fiesta", un viņas traktējumā Kailās mahas ķermenis ir klāts ar tetovējumu, turklāt īpašu, proti, tās ir slavenās Valensijas mežģīnes.

1. attēlā - Frančesko Goja"Kailā Maha"", 1797-1800, Prado muzejs, Madride
2. attēlā - Frančeska Kirke " Pēc kailās mahas motīviem. Valensijas mežģīnes"

Kains un Ābels (Каин и Авель, Cain and Abel)

- atbilstoši Vecajai Derībai, Ādama un Ievas divi dēli. Kains tiek raksturots kā zemnieks, kurš audzē labību, bet viņa jaunākais brālis Ābels ir gans. Kains bija pirmais, kurš piedzima, bet Ābels - pirmais, kuram bija lemts nomirt. Kains pastrādā pirmo slepkavību, jo ir greizsirdīgs uz brāli, kura upuris Dievam bija paticis labāk. Tēlaini to var uztvert kā zemkopju pārsvaru pār ganiem, vai arī nākamās kultūras centienus apspiest iepriekšējo. No otras puses, Kainu un Ābelu uzskata par arhetipiem izsenis pastāvošajā brāļu konkurencē, kas vēlāk kļūst par naidīgo brāļu pāru tēmu pasaules vēsturē un mākslā. Ir arī versija par to, ka Kains bija cēlies no kritušā eņģeļa. Ar šo Bībeles epizodi saistīta virkne seno teicienu un jēdzienu, kaut vai Kaina zīmogs, Kaina lāsts utt.
Reiz Dievs radīja eņģeli. Šis eņģelis bija neuzvarams. Dievs lika eņģelim apsargāt Kainu pēc tam, kad tas bija nositis savu brāli Ābelu. "Kāpēc tu par šo slepkavu tā rūpējies?"- citi eņģeļi neizpratnē jautāja Dievam. "Tāpēc, ka man ir vajadzīgs arī pēdējais no cilvēkiem"- Dievs atbildēja. Tā ir pasaka bērniem, ko sacerēja mūsu populārais mācītājs Juris Rubenis, un ko publicēja avīze "Diena". Latviešu literatūrā Kaina un Ābela problēmu aplūkojuši Viktors Eglītis savās "Pasaules mistērijās", bet Ēriks Ādamsons novelē "Kaina skaudība".

1. attēlā - Bartolomeo Manfredi "Kains nogalina Ābelu", apm. 1600.g., Mākslas Vēstures Muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Anrī Vidals "Kains", 1896.g., statuja Tilerī dārzā, Parīze.

Kalevala (Калевала, the Kalevala)

- XIX gadsimtā Eliasa Lenrota izveidots poētisks eposs uz somu un karēļu mitoloģijas pamata, kura nosaukums tulkojams kā “Kaleva zeme”. Tiek uzskatīts par somu nacionālo eposu un vienu no svarīgākiem Somijas literatūras stūrakmeņiem, kas stiprinājis somu nacionālo identifikāciju, valodas attīstību un atmodas kustību, beigu beigās veicinot neatkarīgas valsts pasludināšanu 1917. gadā. Kalevalas poēma satur 22795 rindas, sadalītas 50 dziedājumos.
A. Pumpura poēmas “Lāčplēsis” ideja ir radusies “Kalevelas” iespaidā. Kalevalu latviski tulkojis L. Laicēns.

1. attēlā - Āre Āltonens "Ilmatara un pīles", 1946.g., Sibēliusa parks, Helsinki, Somija.
2. attēlā - 1995.gada Latvijas pastmarka.

Kalevipoegs (Калевипоэг, the Kalevipoeg)

- Igauņu eposs, ko literāri apstrādājis Fr.R.Kreicvalds, izmantojot par paraugu somu Kalevalu. Galvenais varonis – Kalevs, tēva trešais dēls, pēc virknes piedzīvojumu esot nodibinājis valsti (Igauniju?), bet viņa kapa vietā Tallinnas Dombergā tagad uzcelta Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāle.
Latviski izdots 1964. gadā Eno Rauda tulkojumā.

1. attēlā - Oskars Kalli "Ilustrācija Kalevipoegam".
2. attēlā - Kārlis Zāle "Lāčplēsis", travertīna cilnis, 1935.g., Brīvības pieminekļa elements, Rīga.

Kalifs (калиф, caliph)

- visaugstākais musulmaņu politisko un reliģisko līderu tituls, kura traktējums sunītu un šiītu vidū atšķiras. Savos spriedumos, rīcībā un darbos kalifs vadās tikai no šariata likumiem. Kalifāta (kalifa valstī) sistēmā mēdz būt gan pārmantošanas, gan vēlēšanu sistēma. Sunītu kalifi manto tikai laicīgo varu, šiītu – gan laicīgo, gan garīgo. Mūsdienās vairākas islāma kustības tiecas pēc vispasaules kalifāta atjaunošanas. Eiropas kultūras vēsturē īpašu lomu nospēlēja Viduslaiku arābu kalifāti mūsdienu Pireneju pussalas teritorijā, ieviesdami virkni arhitektūras, dzejas un dārzu mākslas tradīcijā, sk. Alhambra.
Viens no kalifiem, ko latviešu lasītājs pazīst no arābu pasaku apkopojuma "Tūkstots un viena nakts" ir reālais Haruns Al-Rašids, kurš ir ne tikai dažu pasaku galvenais varonis, bet esot arī viens no autoriem, skat. Clot, André (1990). Harun Al-Rashid and the Age of a Thousand and One Nights. New Amsterdam Books. ISBN 0-941533-65-4.

1. attēlā - pēdējais Otomāņu dinastijas kalifs Abdulmesids II, 1923.g.
2. attēlā - Jūliuss Kekerts "Haruns Al-Rašids pieņem Kārļa Lielā delegāciju", 1864.g.

Kaligrāfija (каллиграфия, calligraphy)

- ļoti elegants un dekorēts raksts, ko izpilda glītrakstīšanā pieredzējis speciālists. Arī māksla rakstīt skaidrā un skaistā rokrakstā. Bija īpaši augstā cieņā laika posmos pirms grāmatu iespiešanas parādīšanās. Mūsdienās saglabā savu nozīmi gadījumos, kad tiek noformēti dažāda veida rakstiski apbalvojumi dekoratīvajos nolūkos. Ilgus gadus skolas izglītībās sākumposmos bija priekšmets "glītrakstīšana", bet tehniskajās augstskolās, noformējot rasējumus, bija jāiemācās rakstīt ar tušu dažādos "šriftos". Tas pats bija jāprot grāmatu noformētājam - pielāgojot burtu izpildījumu laikmetam.
2013.gada 25.septembrī Latvijas universitātes bibliotēkā tika atklāta izstāde "Kaligrāfija Latvijā" Pirmie kaligrāfisko rakstu paraugi izstādē ir no XIV gs. Tās ir senās baznīcas liturģijas grāmatas, līgumi, privilēģijas, valdnieku un bīskapu vēstules. Senās grāmatas rakstīja ar roku, sevišķi izceļot virsrakstus, teikumu vai atsevišķās nodaļas pirmos burtus. Misiņa bibliotēkas krājumōs ir gan profesionālo kaligrāfu, gan pat ielu mākslinieku darbi. Izstādē bija pārstāvēti arī moderno mākslas skolu kaligrāfijas paraugi, kā arī tā saucamā "nepieradinātā" vai alternatīvā kaligrāfija.

1. attēlā - kaligrāfijas paraugs no 1407.g. Bībeles latīņu valodā.
2. attēlā - A.Cīrulis „Rīgas Grafiķu biedrības izstādes plakāts”, 1932.g.

Kalums (ковка, чеканка, forging)

- metāla apstrādāšana aukstā vai uzkarsētā stāvoklī ar āmuru un presi, piešķirot tam mākslinieciskā izstrādājuma formu (režģis, ornaments, spals). Īpaši skaisti ir tērauda kalumi, kurus izmantoja slavenais Barselonas arhitekts A. Gaudi.
Rīgā senāko kalumu paraugi saglabājušies Doma un Pētera baznīcā kā kapeņu nožogojumi. Patlaban Rīgā parādās aizvien jauni dekoratīvie kalumi, gan restaurētajās, gan jaunajās celtnēs, kas piešķir pilsētai izsmalcinātu kopskatu.

1. attēlā - dekoratīvie kaluma režģi Barselonas balkonos.
2. attēlā - dekoratīvais kalums uz Latviešu biedrības nama balkona.

Kalvinisms (Кальвинизм, Calvinism)

- protestantisma novirziens, ko dibināja Šveicē Žans Kalvins (Ženēva, 1536 gads). Ļoti stingra, neiecietīga un kareivīga konfesija, pat “izceļas ar reliģisku fanātismu, apkarojot katoļticību”. Ja Luters “aizvācis no baznīcas visu to, kas ir pretrunā ar Bībeli”, tad franču teologs esot “aizvācis no baznīcas visu to, kas Bībelei neesot vitāli nepieciešams”. Kalvīnisma teoloģija ir racionāla un mistiku noliedzoša. Kalvins pat likvidēja baznīcās altārus. Francijā kalvinistus sauca par hugenotiem, un to lielāko slaktiņu 1572.g. Parīzē pazīst kā bēdīgi slaveno Bēruļa nakti. Dogmātu pamatā ir ideja par predestinenci un iedzimto cilvēka grēku. Mūsdienās kalvīnisms īpaši izplatīts Šveicē, Holandē un Skotijā.
Latvijā lielas intereses par šo protestantisma novirzienu nav, iespējams, tieši tā pārlieku lielās stingrības dēļ, toties vienam no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem K. Hūnam ir pat vairākas gleznas par Bērtuļa nakts sižetu, kuras aplūkojamas LNMM XIX gadsimta glezniecības zālē. Rīgā pirmā reformātu draudze reģistrēta 1590. gadā. Rīgas reformātu dievnams Mārstaļu ielā būvēts kā īsta kalvīnistu baznīca baroka stilā par holandiešu un vācu reformātu līdzekļiem. Pašlaik baznīcas ēka pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai un tur darbojas arī Jauniešu centrs. Baznīcas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

1. attēlā - kalvinistu baznīca Amjenā, Francija.
2. attēlā - reformātu baznīca, arhitekta Kr. Meinerta projekts, 1727.-1733.g., Vecrīga.

Kaļķakmens slāneklis (известняк слоистый, limestone schist)

- sens nogulumiezis, vērtīgs celtniecības materiāls. Sastāv pārsvarā no kalcīta un sastopams tādās vietās, kur no apakšzemes izplūst ar bikarbonātiem piesātināti ūdeņi. Akmens ir porains, tajā pat saglabājušās pārakmeņojušos augu paliekas. Kaļķakmens ir viegli apstrādājams gan ar zāģi, gan ar griezni, gan ar nazi, turklāt augstumā tas sacietē, vēlāk kļūdams sala izturīgs. Arhitektūrā no tā izzāģē apdares nelīdzenās virsmas, skulptūrā - vispārinātus un vienkāršotus tēlus. Senākais saglabājies kaļķakmens apdares paraugs - Lielā Gizas piramīda Eģiptē, viens no kādreizējiem septiņiem pasaules brīnumiem.
Latvijā pietiekami izplatīts derīgais izraktenis, dabiskais celtniecības materiāls, izmantojams pieminekļiem un sabiedriskām celtnēm. Jautājums par kaļķakmens plašu izmantošanu pacēlās Latvijā pirmo reizi, izstrādājot Brāļu kapu memoriāla koncepciju, jo bija nepieciešams liels izturīga akmens daudzums, bet granīta izmantošana būtu pārāk dārga. Latvijas universitātes ģeologi uzgāja lielas kaļķakmens slānekļa atradnes Allažos, netālu no Rīgas, kas arī vēlāk tika izmantots Brāļu kapu noformēšanā. Mūsdienās lielākās kaļķakmens atradnes Latvijā sastopamas Saldus rajonā.

1. attēlā - Abatija Notre Dame de Pontaut, Gaskoņa, Francija. Kaļķakmens, XII gs.
2. attēlā - Brāļu kapu ieejas vārtu (propileju) augšdaļa, XX gs. 30-tie gadi, Rīga.

Kambarkungs (Камергер, chamberlain) franču: chambellan

- augsta ranga galminieks, kas pārvalda valdnieka vai kāda cita valdošās dinastijas locekļa galma saimniecību kopumā. Sākotnēji šis amats bija saistīts ar Romas pāvesta saimnecības vadītāju (saucās camerarius), turklāt viņš bija arī kardināls, pāvesta uzticamības persona, kuram bija izcila loma pat pāvesta vēlēšanu ceremonijas laikā, jo viņš pārvaldīja pāvesta kasi. Viduslaiku Eiropā kambarkungs varēja būt arī valsts kases pārvaldnieks. Vēlāk, absolūto monarhiju laikmetā, kambarkungs bieži vien ir goda amats, ar kuru saistās vairāk priekšrocību nekā pienākumu, drīzāk ceremoniāla figūra. Katrā galmā kambarkungam bija sava veida grezns parādes tērps, tādēļ viņu labprāt attēloja parādes portretos. Dažkārt valdnieks piešķīra šo amatu kā atlīdzību par kādu pakalpojumu.
Kambarkungs ar iespējami latvisko izcelšanos bija Ernsts Bīrons, kurš vēlāk kļuvis par Kurzemes hercogu. Sākotnēji viņš uzsācis dienestu hercogienes atraitnes Annas (Pētera I brāļa meitas) kancelejā, kur pateicoties hercogienes labvēlībai taisījis strauju karjeru, piecu gadu laikā no ierēdņa kļūdams par galma kambarkungu.

1. attēlā - Francija valsts kambarkungs hercogs Tur d'Ovenjs, 1684.g.
2. attēlā - Lavrentijs Serjakovs "Bīrons un viņa paraksts", gravīra, no Korjakova portreta.

Kamelota (Камелот, Camelot)

- pils un galms, kas tiek saistīti ar leģendāro karali Artūru un viņa Apaļā galda bruņiniekiem. Kaut tiešo pierādījumu par Artūra karaļgalmu trūkst, klintis Kornvolā pietiekami tuvas leģendārajiem aprakstiem, un visa vide atbilst priekšstatiem par romantiskiem piedzīvojumiem un cēliem tikumiem. Mūsdienās Kamelota turpina iedvesmot filmu radītājus un priecēt skatītāju miljonus. Viena no svarīgākajām personām Kamelotā ir burvis Merlins, tas, pateicoties kuram, karalis Artūrs vispār kļūst par valdnieku. Pēdējos gados BBC izlaiž seriālus, kuros galvenais ir tieši Merlins- jo viņa tēls uztrauc un uzrunā laikabiedrus tāpat kā prerafaelītus XIX gadsimta Anglijā.
Latvijā Kamelotas funkcijas pilda it kā nogrimusī Burtnieku pils. Par šo ezeru, kurš esot atlidojis no citurienes, ir daudz leģendu. Laimdotas tēvs Burtnieks un viņa nogrimusi pils Burtnieku ezera dibenā attēlota Andreja Pumpura "Lāčplēsī" un Raiņa lugā "Uguns un nakts". "Vakaros viņi staigāja Burtnieka ezera malā; Laimdota stāstīja tam (Lāčplēsim) par ezerā grimušo pili." Ir arī versija par to, ka lidojošais un savu vietu meklējošais ezers esot uzgāzies virsū baznīcai, kas ar visiem torņiem nogrimusi. Arī leģendās par Kamelotu vienmēr ir ezers, kas it kā atdalot reālo pasauli no nereālās, ēnu vai mirušo valsts. Te latviešiem, gluži kā citām tautām ar senām saknēm un garu pirmsrakstības periodu, "Vēsture kļūstot par mītu, bet mīts - par vēsturi" (A.Līvens, "The Baltic Revolution").

1. attēlā - Gistava Dorē Kamelotas ilustrācija no grāmatas "Karaļu idille", 1868.g.
2. attēlā - Uldevena koka pils - 12. gs. senlatviešu koka pils atveidojums, darināts mākslinieka A.Liepiņa vadībā.

Kancele (кафедра- в церкви, pulpit)

- arhitektoniski veidota un dekorēta paaugstināta vieta baznīcā, no kuras lasa Bībeli vai teic sprediķi, parasti izvietotā tādā vietā, no kuras vislabāk dzirdama mācītāja balss. Kanceles veido atbilstoši valdošajam mākslas stilam un dekorē saskaņā ar piederību noteiktai konfesijai. Reformātu (luterāņu, adventistu u.c.) baznīcās kanceles ir vienkāršākas. Tādu vienkāršu kanceli iespējams aplūkot vairumā luterticīgo valstu. Katoļu baznīcās, it īpaši valstīs ar izkoptu gaumi un prasmīgiem amatniekiem, kanceles kļūst par mākslas šedevriem.
Visai vienkārša un sena kancele redzama evaņģēliskajā luterāņu Usmas baznīcā (1643.g.), kas patlaban atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Doma baznīcas kancele tika vairākkārt pārbūvēta un pēc XIX gadsimta beigu darbiem veidota pseidogotikas stilā ar apustuļu figūrām. Skaista barokāla kancele rotā Skaistkalnes Dievmātes - Latvijas Ģimeņu Aizbildnes baznīcu. Latvijā ir arī Velna kancele – Mazsalacas parka tūrisma objekts, kas atrodas stāvajā senlejas krastā, un no kura, atbilstoši leģendai, velns esot teicis savas runas, “līdz viņu no novada bija padzinuši”.

1. attēlā - barokāla melnkoka kancele sv.Gudulas un sv.Miķeļa katedrālē, autors Antverpenes tēlnieks Ferbruggens, pabeigta 1699.g., Briselē.
2. attēlā - kancele Skaistkalnes Dievmātes baznīcā, itāļu baroks, pabeigta 1692.g.

Kandelabrs, stāvlampa (канделябр, candelabra, candelabrum)

- dekoratīvs žuburains svečturis ar vairākām dažādos līmeņos izvietotām svecēm, kurā patlaban sveces tiek aizvietotas ar sveču liesmas formas elektriskām spuldzēm. Īpaši izplatīts rokoko laikmetā, kad kandelabri kalpoja vairāk telpu izdaiļošanai nekā apgaismošanai. Kandelabra nosaukums cēlies no sveces skanējuma latīņu valodā. Kandelabrs varēja stāvēt gan uz grīdas, gan uz mēbeļu virsmas. Dažreiz kandelabrs pat veido dekoratīvās stāvlaternas nobeigumu.
Mums apkārt kandelabri sastopami muzejos (Dabas muzeja trepēs, pie Biržas muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kāpņu telpās), bet viskrāšņākie oriģinālie kandelabru paraugi grezno Rundāles pils zāles.

1. attēlā - kandelabrs pie ērģelēm Sv.Sulpīcija baznīcā Parīzē.
2. attēlā - stāvlampa Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Kanelūras, rievtekas (канелюра, cannelure, fluting)

- vertikālas gropes, visbiežāk pilastra vai kolonnas stāvā. Radot gaismēnu spēli, kanelūras it kā padara kolonnas stāvu slaidāku un izteiksmīgāku. Gropes mēdz būt arī citādas formas, piemēram, slīpas, kuras sastopamas Tuvo Austrumu seno tempļu kolonādēs.
Latvijas arhitektūrā joniskā ordera kolonnas ar rievtekām raksturīgas vairākām XX gadsimta sākumā neoklasicisma stilā būvētām administratīvajām ēkām, pārsvarā bankām, jo toreiz Rīga bija kļuvusi par vienu no Krievijas impērijas finanšu galveno darījumu centru.

1. attēlā - Amjenas muzeja fasāde ar joniešu kolonnām un labi redzamām kanelūrām, XVIII gs.
2. attēlā - joniskā ordera kolonnas ar rievtekām Latvijas Ārlietu ministrijas fasādē, Rīgā, Valdemāra ielā 3, arhitekti E.Laube un A.Vite, 1913.g., neoklasicisms, bijusī bankas ēka.

Kanopa (Канопа, canopic jar) grieķu Κάνωβος vai latīņu Canopus

- bija Senās Ēģiptes rituālais trauks, visbiežāk alabastra krūka ar vāku cilvēka vai kāda dzīvnieka galvas izskatā. Tādos traukos ēģiptieši uzglabāja iekšējos orgānus, kas tika izņemti no miroņa ķarmeņa pirms mumificēšanas. Sākotnēji orgāni tika rūpīgi skaloti, bet vēlāk iegremdēti traukos ar balzamējošo šķidrumu; šo šķidrumu ieveda no Kanobas (vieta arī noteica trauka nosaukumu). Vissenākās kanopes atrastas valdnieces Hetepheresas (slavenā faraona Heopsa mātes) kapenēs 1925.gadā. Teorētiski katrai mumijai bija iecerētas četras kanopes. Attiecībā uz vākiem - viens bija rotāts ar paviāna galvu (dievs Hapi); traukā glabājās plaušas. Otrs - ar vanaga galvu (Kvebehsenufs), kur lika zarnas. Trešais ar šakaļa galvu (dievs Duamutefs) bija paredzēts kuņģim, un ceturtajā - ar cilvēka galvu (dievs Amsets) - ievietoja aknas. Visi augšminētie bija valdnieka-dieva Hora dēli.
Spriežot pēc kanopu satura aprakstiem, tā, ko bija iespējams aplūkot muzeja "Rīgas Birža" Senajai Ēģiptei veltītajā ekspozīcijā, bija domāta augstdzimušā ģenerāļa balzamētajām zarnām, jo tās vāks bija ar vanaga galvu.

1. attēlā - Complete set of canopic jars, circa 900 and circa 800 BC. The Walters Art Museum
2. attēlā - kanopa no augstdzimuša ģenerāļa kapenēm, Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāde "Senā Ēģipte."

Kantrimūzika (музыка кантри, Country music)

- ar to apzīmē populārās Amerikas mūzikas žanru, kas radies XX gadsimta sākumā ASV dienvidu lauku rajonos un ko varētu uzskatīt par savdabīgu imigrantu valsts tautas mūziku. To veido balādes un deju mūzika ar pietiekami viegli uztveramu melodiju, turklāt tās atskaņošanai piemēroti dažu tautu instrumenti - sākot ar vijoli un ģitāru, un beidzot ar nēģeru iecienīto bandžo. Žanrs ieguvis īpašu popularitāti pēc II Pasaules kara visā Rietumu pasaulē, attīstoties mūzikas ierakstu pieejamībai un saglabā to – ar noteiktām lokālajām iezīmēm, nomainoties vairākām autoru un izpildītāju paaudzēm. Viena no ASV kantri mūzikas ikonām - Džonijs Kešs, kura brīnišķīgais bas-baritons un sirsnīgs dziedājums priecējis dažāda vecuma auditoriju neticami ilgi, gandrīz līdz mākslinieka nāvei 2003. gadā 72 gadu vecumā.
Latvijā par zināmu kantri stila analogu var uzskatīt Zaļumballes mūziku, ko atskaņo neformālajā danču gaisotnē, bet pēdējos gados Latvijā pat eksistē countrymusic.lv saits, kas rīko ikmēneša balsojumu par kantri stila labāko grupu,aptaujā konkurē vietējās grupas, piemēram, Sestā jūdze, Emburgas zēni, Country stones. Turklāt kopš 1999. gada Latvijā notiek Kantrimūzikas festivāls "Country Bauska", kura iniciators bija Latvijas Radio 2 kantri mūzikas programmas vadītājs Uldis Ozoliņš. Festivāls parasti notiek jūlija vidū un pulcē daudzus pašmāju māksliniekus un viesus no ārzemēm.

1. attēlā - Džonijs Kešs, 1916.g. (Sun Recording mākslinieks).
2. attēlā - Bauskas kantrī mūzikas festivāla karogs.

Kapakmens (надгробие, effigy)

- kapakmeņu tradīcija ir ļoti sena, turklāt to veids un par aizgājēju sniegtā informācija ir ļoti būtiska mūsdienu cilvēkam, jo sniedz ieskatu izdzisušās civilizācijas ikdienā, ticējumos un pat hierarhijā. Apbedījumi dažādās Eiropas daļās ievērojami atšķiras pēc tradīciijas un kapakmeņiem izmantotā materiāla, kur joprojām pirmās vietas dala marmors un granīts. No pirmā iespējams veidot pat pietiekami smalkas figūras, toties granīta pieminekļi, it īpaši obeliski, ir daudz izturīgāki.
Kapakmeņi mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā parādās XVIII gadsimta beigās, kad pēc kārtējās mēra epidēmijas sekoja valdības aizliegums glabāt turīgos pilsoņus- draudžu locekļus- zem baznīcu velvēm. Attiecībā uz trūcīgākiem iedzīvotājiem, kurus arī pirms šī aizlieguima glabāja kapos, viņu kapu vietas ar īstiem kapakmeņiem netika apzīmētas. Patlaban Latvijā sācies īsts kapakmeņu bums, kas ir dabiskās sekas PSRS laikos valdošajām grūtībām tikt pie kapakmens vispār.

1. attēlā - Ričarda Lauvassirds un Angulemas Izabelas kapakmens Fontevro abatijā Francijā, XIII gs. sākums.
2. attēlā - Garlība Merķeļa kapakmens, Katlakalna kapi, Ķekavas novads. Rīgas Latviešu biedrības veltījums 1869.g.

Kapara (vara) jumts (медная крыша, copper roof)

- vai, biežāk, kapara kupols, ir ieņēmis īpašu vietu - sākotnēji garīgo celtņu, bet vēlāk arī laicīgo ēku darināšanā, ko nosaka vara īpašības. Sākot ar katedrālēm un pilīm, no dzīvojamām mājām līdz iestādēm, varu izmanto dažādos arhitektūras elementos, tai skaitā arī notekcaurulēs - gan vienkāršajās, gan dekoratīvajās, darinot smailes, sienu pārsegus un celtnes savienojumus. Vara izmantošana arhitektūras vēsturē saistīta ar tā izturīgumu, stiprību, pretkorozījas īpašībām, kā arī kapara segumu dekoratīvo izskatu. Sākotnēji segums ir spožs, zeltains, bet ar laiku iegūst cēli zaļganu krāsu (oksidējies jeb apsūbējis varš), kas tālāk nerūsē un nedilst. Tālab ir iespējams atšķirt kapara segumu no citiem metāliem, jo tam nav vajadzīga nedz zeltīšana, nedz krāsošana. Kaparu izmanto arī interjera elementu darināšanai, piemēram, ūdensvadam un apsildīšanas caurulēm vannas istabās.
Kapara segumus Latvijā līdz pat XX gadsimtam varēja sastapt baznīcu piramidālajos jumtos un kupolos, vēlāk parādījās arī turīgāko savrupmāju kapara jumti. Vairāku Rīgas baznīcu torņu piramidālie jumti (tai skaitā Jēkaba baznīca) vai barokālās bruņucepures tāpat ir darinātas no kapara un jau ir pamatīgi apsūbējušas, respektīvi, izskatās zaļganas, toties svaigi restaurētais Doma baznīcas barokālais tornis pagaidām spīd visā godībā, piešķirot īpašu skatu Rīgas panorāmai.

1. attēlā - Franciskāņu klostera baznīcas tornis ar apsūbējušu kapara segumu, Amberga, Bavārija.
2. attēlā - Rīgas Doma baznīcas barokālais tornis, 1776.g pēc 2015.g. restaurācijas, tālāk redzams apsūbējušais Jēkaba katedrāles tornis.

Kapela (капелла, часовня, chapel)

- neliela baznīca (telpa) vai arī lielās baznīcas daļa dievkalpojumiem, lūgšanām vai relikviju uzglabāšanai katoļticībā vai anglikāņu baznīcā; arī neliels mūziķu kolektīvs dziedāšanai speciālajās telpās. Katedrālēs ar starpsienām un kolonnām atdalītas kapelas parasti veltītas vai nu kādam svētajam, vai nu ir augsti dzimušās ģimenes īpašums. Viena no slavenākajām kapelām pasaulē atrodas Florencē un veltīta Toskānijas lielhercogiem Mediči. Kapelas iekšpusē atrodas virkne pieminekļu, kurus šīs dzimtas prinčiem veidojis pats Mikelandželo. Tas ir izcils arhitektu, tēlnieku un augstmaņu sadarbības rezultāts.
Arī latviešu tradīcijā šis vārds ir uztverams divējādi. Tā, vairākām Rīgas Doma baznīcas kapelām ir piešķirts nosaukums atbilstoši kādai slavenai vācbaltu muižnieku dzimtai, kuras vapeņi vai kādas citas pazīšanas zīmes attēlotas tās sienās vai veidotas kā tematiskā vitrāža. Piemēram, Tīzenhauzenu kapela baznīcā ievērojama ar to, ka tās vitrāžā attēlots Livonijas veltījums Vācijas bruņniecībai, kurai šī dzimta piederēja.

1. attēlā - Mediči kapela Florencē, XV, XVI, XVII gs., daļa no San Lorenco bazilikas.
2. attēlā - arhibīskapa Jāņa Pommera kapela, līdz kanonizācijai kalpojusi par kapliču.

Kapenes (гробница, sepulchre, crypt)

- arhitektūras celtne (veidojums), kurā atrodas nelaiķa pīšļi un kura iemūžina atmiņas par aizgājēju. Kapu kapenes parasti tiek veidotas vai nu atbilstoši laikmeta valdošajam stilam, vai nu attiecīgās dzimtas tradīcijām. To skulpturālais rotājums bieži satur ģerboņus un kristīgo simboliku. Kapenes zem baznīcas sauc arī par kriptām, bet tās mūsdienās galvenokārt satur tikai valdnieku dzimtu apbedījumus. Tā, Berlīnes katedrālē atdusas visas Hoencollernu dzimtas aizgājēji. Kapeņu rotājumā var ietilpt skulptūras un kolonnas, kuru stils saglabā atmiņas par kādreizējām gaumes prioritātēm. Kapenes ir dažādu mākslas pārstāvju īpaši iecienītas. Kādreiz tās gleznoja romantiskie mākslinieki un aprakstīja sentimrentālie dzejnieki, bet mūsdienās kapenēs notiek šausmu filmu darbība un slepenie rituāli.
Latvijā saglabājušās vairāku tipu kapenes, diemžēl visai bēdīgā stāvoklī. Dažas no tām iespējams aplūkot Lielajos kapos, kā arī Jelgavas pils (pašreizējā Lauksaimniecības Universitātes) pagrabos. Īpaši iecienīts ir gotiskais stils, jo vācbalu muižniecība, kuras pārstāvjiem tika veidotas šīs kapenes, pārsvarā saistīja savus radu rakstus ar vācu gotiku. Marģers Zariņš sarakstījis vairākus stāstus no "kapu sērijas", kur būtiska loma atvēlēta Fītinhofu dzimtas kapenēm Lielajos kapos.

1. attēlā - dažādas gotiskas kapenes Perlašēza kapsētā, XVIII-XIX gs., Parīze, Francija.
2. attēlā - gotisko kapeņu drupas Rīgas Lielajos kapos, XVIII-XIX gs.

Kapitelis (капитель, capital, chapiter, cap) latīņu: caput

- vertikālu balstu (kolonnas, pilastra) vainagojums (pēc kapiteļa arhitektoniskā risinājuma var noteikt balsta orderi). Vārds atvasināts no latīņu galvas nosaukuma. Kapitelis var būt gluds, veidots ar volūtām, rotāts ar dažādām lapu kombinācijām un pat ar stilizētu dzīvnieku galvām. Visumā kapiteļi tika veidoti atbilstoši valdošajam stilam un pasūtītāja gaumei, kā arī materiāla pieejamībai. Mūsdienās bieži vien par kādreizējās celtnes un tās kolonnu izskatu liecina tieši saglabājušies kapiteļi, piemēram, romiešu Forumā.
Latvijas arhitektūrā kapiteļu dažādība saistīta ar historicisma, īpaši neoklasicisma stilā celtajām ēkām. Ir arī kapiteļi, kuru stils ir visai eklektisks ar nacionāliem elementiem, augiem un pat čiekuriem. Attēlā redzamais joniskais kapitelis var lieliski noderēt par modeli, kaut gan viņa izcelšanās ir neskaidra.

1. attēlā - kapitelis no Adriāna mauzoleja stūra pilastra, baltais marmors, m.ē II gadsimta 3.-4. desmitgade, Svētā gara pils - muzejs, Roma.
2. attēlā - joniešu ordera kapiteļa paraugs pie LU ēkas, Rīga.

Kapitolijs, Kapitolija paugurs (Капито́лий, Капитоли́йский холм, Capitol, Capitoline Hill) latīņu: capitol

- sākotnēji bija tā (viena no septiņiem) Senā Romas pakalna nosaukums. Uz šī pakalna atradās Kapitolija templis, kur senatnē notika senāta sēdes un tautas sapulces. Tagad Kapitolija paugurā Romā ir saglabājušās tikai dažas antīkās drupas, jo tas gandrīz pilnībā aizbūvēts ar Viduslaiku un Renesanses palacco. To telpās ir izvietots Kapitolija muzejs, bet centrā atrodas Mikelanželo izplānotais laukums, kuru rotā imperatora Marka Aurēlija statujas kopija. Mūsdienās paša Kapitolija jēdziens pārsvarā saistīts ar ASV Kongresa ēku Vašingtonā, kura, turklāt, būvēta 1800 gadā neoklasiskajā stilā, regulāri papildināta un pārbūvēta. Par Kapitolijiem arī vairākās citās valstīs (Francijā, Centrālā Amerikā) sauc ēkas, kurās notiek likumdevēju varas pārstāvju tikšanās.
.

1. attēlā - Kapitolija augstākā vieta (laukums) mūsdienās.
2. attēlā - ASV Kapitolijs, skats uz rietumu fasādi.

Kapsēta (кладбище, cemetery, graveyard)

- definē kā laukumu vai noteiktu teritoriju, kas atvēlēta mirstīgo atlieku novietošanai un mūsdienās vairs nav obligāti piesaistīta baznīcas rituāliem. Senatnē šādas "mirušo pilsētas" veidoja veselas ielejas (Ēģiptē) vai tika izvietotas pazemē (Romas katakombas). Šo principu līdz mūsdienām saglabājuši vairāki pareizticīgo klosteri, apglabājot mirušos mūkus (Pečoru klosteris Krievijā, netālu no Igaunijas robežas). Atkarībā no apglabātajām personālijām un mākslinieciskā noformējuma kapsēta dažkārt pārvēršas par tūrisma objektu - Perlašēza kapsēta Parīzē, San Mikele sala Venēcijā, Novodevičje kapi Maskavā u.c.
XVIII gadsimta beigās uz pašreizējās Miera ielas galu, toreizējo tālo Rīgas nomali, sāka pārvietot apbedījumus, kuri agrāk tika veidoti baznīcu velvēs, vismaz attiecībā uz turīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Patlaban tas, ko pieņemts uzskatīt par Lielajiem kapiem, atrodas starp Mēness ielu un dzelzceļu Saulkrastu virzienā.

1. attēlā - abatijas San Miniato (XII gs) kalnā kapsēta, Florence.
2. attēlā - Rīgas Lielie kapi (2013.g. rudens).

Kara (armijas) muzejs (Военный музей, Army museum)

- Ieroču vai militārās mākslas muzeji ir ievērojama kultūras dzīves sastāvdaļa gandrīz katras tautas vēsturē, jo diemžēl zinātnes, tehnikas un pat mākslas progress pārsvarā saistīts ar izgudrojumiem un sasniegumiem kara tehnikas un tehnoloģijas jomā - tāpat kā literatūra un tēlotā māksla vairumā gadījumu gadsimtiem ilgi izvēlējusies savus varoņus no karotāju vidus kopš Iliādes laikiem. Tamdēļ arī daudzi Armijas muzeji, tādi, kā Armijas muzejs Parīzē (izveidots 1905.gadā uz vairāk nekā pirms gadsimta dibinātā Artilērijas muzeja bāzes), Karaliskais Armijas un Ieroču muzejs Londonā, Ieroču palāta Maskavā, kalpo par Vēstures muzeju militāro sastāvdaļu. Turklāt Parīzes Armijas muzejs pat atrodas blakus Napoleona kapenēm Invalīdu namā... Līdz ar to Kara muzeju apmeklējumi tiek iekļauti ne tikai tūrisma maršrutos, bet arī izglītības programmās. Bez šaubām, kā patriotiski audzinošās programmas sastāvdaļa.
Latvijas Kara muzeje dibnāts I Pasaules kara laikā kā Latviešu strēlnieku muzejs un kopš 1919.gada atrodas Pulvertornī (XIV gs.) - vienā no bijušajiem 25 Vecrīgas nocietinājuma torņiem. 1937.-1939. gadā realizēts Pulvertorņa piebūves projekts, kas deva iespēju izvietot telpās sistematizētās kolekcijas un hronoloģiskās ekspozīcijas ar bagātīgu dokumentu, ordeņu, fotogrāfiju un ieroču klāstu, kas sniedz priekšstatu par Latvijas militāri politisko vēsturi. Muzeja darbībā okupāciju laikā bija pārtraukta un atjaunota līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu.

1. attēlā - Kara galerija Karaliskā Armijas muzeja Līdsas filiālē, Anglija.
2. attēlā - Pirmā Pasaules kara ekspozīcija Latvijas kara muzejā Rīgā.

Karaliene jaunava (королева-девственница, virgin queen)

- XVI gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā notika neplānots pavērsiens sabiedrības uzskatos par sievietes domāšanas un rīcības spējām par spīti tam, ka līdz feminismam un sufražistu kustībai vēl bija visai tālu. Anglijā kāpa tronī Elizabete I, kuras valdīšanas laiks iezīmēja ne tikai Britu impērijas aizsākumu, bet arī spožus sasniegumus literatūras, teātra un daudzveidīgu zinību jomā. Zināmā mērā var uzskatīt, ka Elizabete, palikdama neprecējusies, bija uzticīga savam solījumam "tikt salaulātai ar Angliju". Nerunājot par izcilām valodnieces dotībām (rakstījusi dzeju, tulkojusi senos autorus no grieķu valodas uz latīņu), Elizabete spēlējusi vairākus mūzikas instrumentus, un atbalstījusi tālos aizjūras braucienus. Turklāt, būdama ārkārtīgi veikla diplomāte, Elizabete bija arī apveltīta ar personīgo drosmi, jo nevis slēpās no tuvojošās Lielās spāņu Armādes, bet bruņās tērpusies zirga mugurā uzmundrinājusi savus brīvprātīgos karavīrus. Šī karaliene - jaunava rosīnājusi (un turpina to darīt) mākslinieku uzmanību - gan tēlotājā mākslā un dzejā, gan mūsdienu filmās, televīzijas seriālos un arī teātrī.
Īpatnējā veidā, par spīti tam, ka Latvijai pašu izcelsmes kronēto valdnieku nav bijis, tieši periodā, kad mūsu valsts tagadējās teritorijas lielākā daļa atradusies Zviedrijas pakļautībā (kopš 1621.gada līdz XVIII gadsimta sākumam), Zviedrijas tronī kopš 1632. līdz 1654. gadam atradusies vēl viena jaunava - karaliene Kristīne. Jāpiezīmē, ka augšminētā Elizabete I bija viņas elks un paraugs. Kristīne bija sava tēva, "Ziemeļu lauvas" un slavenā karavadoņa Gustava II Ādolfa vienīgā meita, kura kāpa tronī pēc sava tēva nāves kaujā pie Licenas, bet patiesi valdīt sākusi 18 gadu vecumā. Kristīne tiek uzskatīta (arī līdzīgi Elizabetei) par sava laikmeta visziglītotāko sievieti ar dziļu interesi par grāmatām, gleznām, skulptūrām un filozofiju (sarakstījusies ar franču filozofu un zinātnieku Dekartu), vēlējusies padarīt Stokholmu par Ziemeļu Atēnām nevis karot. Viņas nevēlēšanās precēties kombinācijā ar miermīlīgo politiku izraisījusi skandālu Zviedrijā, un, savus mērķus par tautas izglītošanu nesasniegusi, Kristīne 1654.gadā atteikusies no troņa par labu savam brālēnam Kārlim Gustavam. Atšķirībā no Elizabetes, Kristīne novērsās no protestantisma un pārgāja katoļticībā. Vēlāk, pēc vairākiem klejojumiem pa Eiropas galmiem, Kristīne apmetusies Romā, kur bija lieliskās attiecībās ar pāvestiem, nodarbojās ar mākslu un pat nodibināja teātri bijušā Romas cietuma telpās. Viņa ir vienīgā valdniece - sieviete, kuras sarkofāgs atrodas Romas pāvestu kriptā. Viņas dzīve atainota vairākās lugās, gleznās un filmā (The King Girl, 2015.g.)

1. attēlā - nezināms autors "Elizabete I kronēšanas tērpā", 1558.g., no grāmatas "Anglijas karaļi".
2. attēlā - Jakobs Henrijs Elbfass "Karaliene Kristīne 16 gadu vecumā", 1642.g., Gripshollas pils, Zviedrija.

Kardināls (кардинал, cardinal)

- augstākā garīgā amatpersona Katoļu baznīcas diocēzē, parasti bīskaps, ko amatā ieceļ pāvests. Vecmeistaru gleznās kardinālus var atpazīt pēc sarkanām drēbēm un cepurītes. Pazīstams arī neliels koši sarkans putns ar izteiktu cekuli un lielu knābi, kura nosaukums atbilst kardināla tērpa aprakstam.
2010.g. vasarā kardināls Jānis Pujāts sakarā ar 80 gadu sasniegšanu iesniedzis pāvestam atlūgumu no diocēzes vadītāja amata. Patlaban katoļu baznīcas galva Latvijā ir arhibīskaps- metropolīts Zbigņevs Stankēvičs.

1. attēlā - kardināla tērps ar sarkano cepuri, no Vīnes pilsētas muzeja kolekcijas.
2. attēlā - nezināms meistars „Kardināla Šarla Burbona portrets”, XVI gs. otrā puse.

Kariatīde (кариатида, caryatid)

- arhitektūrā balkona balsta kolonna vai pilastrs jaunas drapētas vai puskailas sievietes izskatā. Kariatīdes sākotnēji parādījušās antīkajos tempļos Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Vēlāk tās tika izmantotas klasicisma stila civilajās ēkās, lielākoties tādās, kuras bija saistītas ar mākslu vai likumdošanu. Dažādas miesas būves kariatīdes- ar atraisītiem matiem vai bez tiem- atbilda pasūtītāju gaumei un laikmeta skaistuma etalonam. Kariatīdes ir vairumā sastopamas historicisma stila celtnēs, kuras radās vairākās Eiropas galvaspilsētā XIX gadsimta vidū paralēli Bulvāru loku izveidei Parīzē, Vīnē un Maskavā.
Rīgā kariatīdes sastopamas galvenokārt jūgendstila un eklektikas celtnēs. To lielākā daļa tāpat atrodama XIX gadsimta beigu- XX gadsimta sākuma būvēs. Diemžēl, sešas skaistās kariatīdes no historicisma stilā celtās ēkas Pārdaugavā Uzvaras bulvārī nonāca Gaismas pils pagrabstāvā (ēka nojaukta, atbrīvojot vietu bibliotēkas celtniecībai).

1. attēlā - kariatīdes pie Vīnes apgabala Tiesību pils, arhitekts A.V. fon Monteforte, 1875.-1881.g, neorenesanse, Šmerlinga laukums 11, Vīne.
2. attēlā - kariatīdes Elizabetes ielā 33, arhitekta M.Eizenšteina 1901.g. pirmā jūgendstilā celtā ēka.

Karma (карма, karma)

- indiešu filozofijā un reliģijā cilvēka dzīves darbības seku kopums, kas uzlabo vai pasliktina viņa nākamās dzīves veidola iespējas, proti, vai tu pacelsies uz augstāku attīstības pakāpienu, vai, gluži otrādi, kritīsi zemāk. To var Rietumu filozofijas garā skaidrot kā cēloņu un seku principu. Karmas likumu koncepts atrodams jau Vēdu astroloģijā. Karma esot simbols, kas izsaka noslēpumaino Providences spēku – vismaz tā apgalvo arī mūsdienu portāli. Turklāt nozīme esot ne tikai cilvēka darbiem, bet arī domām. Šādā veidā tiek skaidrotas arī cilvēka pašreizējās dzīves nelaimes un slimības - viņš izpērkot savas iepriekšējās eksistences kļūdas.
Nezinātājam par karmu īsi varētu teikt tā: viss mūsu darītais un nodarītais atgriežas atpakaļ jeb – latviešiem ierastāk – "ko sēsi, to pļausi" un "kā mežā sauc, tā atskan". Šķiet, līdzīgs sakāmvārds sastopams visu tautu kultūrās, arī tajās, kurās karmas jēdziens neeksistē. Mūsdienu Latvijā teorijas par karmām un čakrām kļuvušas visai populāras. Būtībā šeit Austrumu reliģijām un kristietībai attiecībā uz to, ka katram būtu jāizdzīvo savu darbību sekas, nekādu pretrunu nav. Kaut gan jautājums par to, vai cilvēka rīcības sekas ir jūtamas arī nākamajās paaudzēs, ir visai strīdīgs. Attēlotais Dzīves Ritenis ar sešām"valstībām" budismā tiek saukts par Bhavačakru.

1. attēlā - Karmas simbols- bezgalīgais mezgls.
2. attēlā - Tapšanas ritenis (Wheel of Becoming) vai Bhavačakra - tradicionāls tibetiešu budisma gleznojums

Karnevāls (карнавал, carnival)

- tautas svētki zem klajas debess; tiem raksturīgi gājieni, teatralizētas spēles, rotaļas, dejas; mūsu dienās īpaši populāri Latīņamerikā, arī masku balle. Karnevāla atribūts - pārģērbšanās, tas ir notikums, kura laikā zūd atšķirības starp kārtām, tautām un pat dzimumiem. Vēsturiski tulkojumā no latīņu valodas vārds nozīmē "ardievu, gaļa", jo to parasti svin nedēļā pirms gavēņa sākuma, kā atvadas no ziemas priekiem. Tālab karnevālu svinības īpaši izplatītas katoļu zemēs - Itālijā (slavenie Venēcijas karnevāli), Dienvidamerikā (Riodežaneiro), kuram gatavojas visi iedzīvotāji, no miljonāriem līdz trūkumcietējiem.
Par vēsturiskām karnevāla tradīcijām Latvijā zināms maz, jo pēdējos gadsimtos Latvija (izņemot trūcīgāko novadu Latgali) bijusi pārsvarā luterticīga. Tomēr jau kopš 1973.gada atkārtojas slavenie Mākslas akadēmijas karnevāli, kuros grūti tikt, bet pēdējos gados karnevālus organizē ēnu dienā gan pilīs, gan slidotavās (Lido) un pat uz Daugavas ledus. Topošo mākslinieku karnevāli sākās jau Pirmās Republikas laikā un norisēs piedalījās virkne slavenību, tādu kā Romāns Suta, Auseklis Baušķenieks un Anšlavs Eglītis.

1. attēlā - karnevāls Venēcijā, 2009.gada februāris.
2. attēlā - 2014.gada Mākslas akadēmijas karnevāla dalībnieki.

Kartuša (картуш, cartouche, frame) franču: cartouche

- volūtām rotāta vairoga vai daļēji attīta tīstokļa veida ornamentālā kompozīcija, kuras iekšpusē novieto ģerboni, emblēmu vai uzrakstu. Vecākās kartušas atrodamas Senajā Ēģiptē (IV dinastijas laikā), kad gareniskajā rāmītī, kas atgādina sapītu striķi, atradās valdnieka vārdu apzīmējošie hieroglīfi. Tieši pateicoties kartušās iekšpusē esošajam uzrakstam ar Ptolemaja un Kleopatras vārdiem XIX gadsimta sākumā franču zinātniekam Šampoljonam izdevies atšifrēt ēģiptiešu hieroglīfus. Šodienas izpratnē dažkārt kartušā ievieto firmas nosaukumu vai logo.
Viduslaiku muižnieku un ģilžu ģerboņi zināmā mērā arī atgādināja bagātīgi greznotas ornamentālās kompozīcijas. Latvijā kartušas rotā ēku celtnes sākot ar klasicisma laikmetu. Kartušu iekšpusē kādreiz bijušie iniciāļi un ģerboņi ir pamatīgi cietuši, daudz kur ir palicis tikai dekoratīvais rāmītis ar kādreizējā izlauztā uzraksta vai kompozīcijas pēdām. Savukārt, dažas atjaunotās kartušas, kā, piemēram, uz bijušā Vācu teātra vai Vāgnera Zāles ēkas Vecrīgā, satur mūzikas un muižniecības simbolus. Jo XVIII gs. vidū šīs ēkas celtniecību un teātra darbību atbalstījis mecenāts barons fon Fitinhofs, senās muižnieku dzimtas atvase.

1. attēlā - Ovāla kartuša ar Ptolemaju dinastijas valdnieces Kleopatras III vārdu no Kom Obo tempļa Ēģiptē
2. attēlā - kartuša ar ierakstu (ēkas uzcelšanas gads), arhitekts J.Alksnis, rekonstruēta 2015.g., Antonijas iela 26, Rīga.

Katafalks (катафалк, hearse) franču: catafalque

- gan paaugstinājums, uz kura novieto zārku bēru ceremonijas laikā, gan transportēšanas līdzeklis, ko izmanto zārka nogādāšanai no baznīcas līdz kapiem (mūsdienās - arī uz krematoriju). Sākotnēji, piemēram, Senajā Romā, Katafalku ar zārku un nelaiķi atdarinošu statuju, vienkārši nesa ceremoniālajā gājienā, turklāt attiecībā uz valdnieku bērēm šī tradīcija turpinājās līdz pat XVI gadsimtam. Apbedīšanas arodā katafalki ilgstoši saukti arī par "nelaiķa karietēm", kurus vairākus gadsimtus vilkuši zirgi - izrotāti ar sēru atribūtiem (melniem krustiem) un melnām spalvām greznajās ceremonijās, vienkārši kleperi citos gadījumos. Mūsdienās zirgus nomainījuši speciālās formas motorizētie katafalki (pirmie parādījušies Parīzē XX gadsimta sākumā), kaut gan īpaši svinīgās ceremonijās joprojām izmanto zirgus vai citus, attiecīgajai valstij raksturīgus mājdzīvniekus, piemēram, vēršus. Senākā katafalka noformējuma sastāvdaļa - melni vai tumši aizkari - saglabājusies mūsdienās kā tonētie motorizētā katafalka stikli. Paša katafalka ārējais izskats daļēji liecina par nelaiķa sabiedrisko stāvokli un apbedītāju gaumi.
Latviski tautā saukts par "līķa ratiem", mūsdienās - par sēru auto. Latvijā pēdējos gadsimtos apbedīšanas ceremonijai piešķir īpašu nozīmi, tuklāt ceremonijas nodrošanāšana "atbilstoši tradīcijām" pēdējās desmitgadēs kļuvusi visai būtiska. Tā kā personas ķermeņa transportēšana ir viena no svarīgākām apbedīšanas procesa sastāvdaļām, mūsdienu Latvijā izmanto "sertificētu katafalku" - piemērotas formas automobīli. Priekšstatu par to, kā izskatījās relatīvi greznie katafalki Latvijas teritorijā XIX gadsimtā, var gūt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

1. attēlā - zirgu iejūga katafalks, Menas štats, tika izmantots no 1895. līdz 1930.gadam, Transporta muzeja ekspozīcija, Bangorā, ASV.
2. attēlā - katafalks, XIX gs. beigas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Katakombas (катакомбы, catacombs) latīņu: cata tumbas

- dabiski vai mākslīgi veidota pazemes eju sistēma; tur iespējams apbedīt mirušos (klosteru katakombās); tāpat agrīnie kristieši Romas katakombās veidoja savas pirmās draudzes, slēpjoties no vajāšanas. No šī vārda cēlies arī mūsdienu jēdziens par “katakombu baznīcu”, kas nav atkarīga no laicīgās varas. Literatūrā katakombas parādās gan gotiskajos romānos, gan slavenajā Viktora Īgo grāmatā "Nožēlojamie", kur Žans Valžans, izstaigādams Parīzes katakombas, glābj ievainoto Mariusu.
Arī Latvijā ir savas "gandrīz katakombas", kuras gan saistītas nevis ar tiem, kas glābjas no vajāšanas, bet ar tiem, kas plāno karus un rēķinās ar to sekām. Netālu no Rīgas, tomēr attālumā, kas garantētu zināmu drošību iespējamā kodolkara gadījumā, PSRS militāristi deviņus metrus zem zemes iekārtoja milzīgu bunkuru 2000kv.m platībā savām vajadzībām. Slepenības zīmogu tam noņēma tikai 2003.gadā. Tā bija viena no stratēģiski vissvarīgākajām vietām Padomju Latvijā ar autonomu saimniecisko struktūru un tā laika vismodernāko aprīkojumu. Gribētāji var apmeklēt šīs "katakombas" un iepazīties ar XX gadsimta 80.-to gadu elites dzīvesveidu, iepriekš piesakot ekskursiju Līgatnes "Pansionātā".

1. attēlā - katakombu paliekas Romā, I p.m.ē.-III m.ē., Itālija

Katalogs (каталог, catalogue)

- alfabētiski vai pēc kāda cita principa sakārtots un sistematizēts saraksts. Mākslas jomā ir iespējami daudz un dažādi katalogu veidi. Starp tiem visvienkāršākais un vissenākais ir bibliotēkas grāmatu katalogs (kopējais, pa tēmām, valodām u.c.). Šādi katalogi tapuši jau senatnē reizē ar rokrakstu un grāmatu uzglabāšanu bibliotēkās. Kādreizējie katalogi veidoti pat uz papirusa un pat māla plāksnītēm, toties mūsdienu katalogs visbiežāk uztverams kā IT neiztrūkstošais elements. Attiecīgi eksistē arī īslaicīgie katalogi - kādas izstādes eksponātu katalogs, mūzikas ierakstu katalogs. Pēc būtības, vairāki GOOGLE šķirkļi arī ir sava veida katalogi, piemēram, vēsturisko filmu katalogs.
Par vienu no slavenākajiem katalogiem Latvijas kultūras vēsturē var uzskatīt Krišjāņa Barona veidoto "Dainu skapi", bet par vismodernāko - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Elektronisko katalogu, kurā iekļauti visu bibliotēkas krājuma izdevumu apraksti: latviešu valodā, sākot ar 1990.gadu, svešvalodās - ar 1996.gadu, krievu valodā - ar 2000.gadu, neatkarīgi no tā izdošanas gada. Katalogs tiek regulāri papildināts ar biežāk pieprasīto agrākajos gados saņemto izdevumu aprakstiem.

1. attēlā - kartiņu katalogs Jēlas universitātes Sterlinga bibliotēkā, XX gs. 1. puse, ASV.
2. attēlā - ar roku rakstīts Kurzemes hercoga bibliotēkas kataloga noraksts (2.- teoloģisko grāmatu daļa), 1906.g., Valsts vēstures arhīvs.

Katedrāle (собор кафедральный, cathedral)

- pilsētas vai klostera galvenā baznīca, kurā dievkalpojumus vada augstākā garīgā persona (bīskaps, arhibīskaps, kardināls). Viduslaikos – pilsētas un tās apkārtnes garīgās dzīves centrs. Pasaules lielākās katedrāles – Sv.Pētera (Romā), Sv.Pavīla (Londonā), Reimsas katedrāle Francijā, Seviljas katedrāle Spānijā. Viena no slavenākām katedrālēm ir arī Svētās Marijas Ziedu katedrāle Florencē, kuras kupolu veidoja meistars Bruneleski. Vēlāk viņa projektu tālāk attīstīja, būvējot S.Pētera katedrāli Romā, dižmeistars Bramante.
Tā kā Rīga ir daudzkonfesionāla pilsēta, mums ir vairākas katedrāles – Doma baznīca (luterticīgo katedrāle), Jēkaba baznīca (katoļticīgo katedrāle) un Kristus (Pie)dzimšanas katedrāle pareizticīgajiem. Dažkārt par otru pareizticīgo katedrāli uzskata Rīgas Svētās Trijādības katedrāli, kura PSRS laikā patiesi bija galvenā baznīca, jo Kristus Piedzimšanas katedrālē tolaik bija izvietots Rīgas planetārijs.

1. attēlā - Santa Maria del Fiore katedrāle Florencē, Itālija. Skats no fasādes. Celtniecība sākta XIII gadsimtā, pabeigta XV gadsimtā.
2. attēlā - Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle Rīgā (pirms kupolu zeltīšanas).

Katoļticība (Католицизм, Catholocism)

- vispārīgs termins, ar kuru apzīmē vienu no kristietības virzieniem, kas izveidojās, kad Kristīgā baznīca 1054.gadā sašķēlās katoļticīgajos (Rietumu baznīca) un pareizticīgajos (Austrumu baznīca). Vēsturiskajā kontekstā šo terminu izmanto kā pretstatu protestantismam. Starp kristīgajām konfesijām tā ir lielākā, jo par katoļiem sevi uzskata vairāk nekā 1 miljards Zemes iedzīvotāju. Rietumu katoļu baznīcas galva ir Romas pāvests, kurš vienlaikus ir arī baznīcas valsts Vatikāna galva. Pašlaik Romas pāvests ir Francisks.
Pēc vācu kanoniķa un hronista Brēmenes Ādama liecībām, mēģinājumi ieviest kristietību Baltijā sākās jau 11. gadsimtā, kad 1070. gadā Kurzemē, Latvijas rietumdaļā, pēc Dānijas karaļa pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca. Ar jēdzienu "kristietība" šajā laikposmā jāsaprot katoļticība. Līdz Latvijas teritorijas austrumiem pirmie kristīgo vēsti atnesa krievu pareizticīgie misionāri no Polockas. Livonijas teritorijā 13.-15. gadsimtā izveidojās Rīgas virsbīskapija, kurai bija pakārtotas 40 draudzes. Pašlaik Latvijā ir 247 katoļu draudzes – lielajās pilsētās tās ir skaitliski kuplas, mazajos ciematos – nelielas, taču ar ne mazāk stipru reliģisko pārliecību (no Katoļu baznīcas ofociālā portāla).

1. attēlā - Santa Maria Maggiore baznīca, Bergamo, Itālija.
2. attēlā - Sāpju Dievmātes baznīca Rīgā, XVIII gadsimta beigas.

Kazarmas (Казарма, barracks, quarters)

- sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja pagaidu mītni karaspēka daļām, bet vēlāk tas sāka nozīmēt speciālas ēkas karavīru uzturēšanai. Tas tika darīts nolūkā nodalīt karavīrus no civilajiem iedzīvotājiem, nostiprinot disciplīnu, veicot treniņus un militāro sagatavošanu. Dažkārt kazarmas pat sauca par "zaldātu disciplīnas fabrikām", turklāt to ēkas patiesi izcēlās ar vienveidību un neizteiksmīgumu. Ar šo vārdu saista jēdzienus "kazarmu gars, kazarmu disciplīna" - individuālisma un personības izpausmju ierobežošana. Vēlāk kazarmas izmantotas arī citu līdzīga rakstura iestāžu izmitināšanai, piemēram, Vīnes valsts policijas kazarmas, kuras vairāki atceras pēc filmas par Komisāru Reksi.
Jēkaba kazarmas Vecrīgā no 18. gadsimta sešdesmito gadu beigām līdz 1784. gadam piebūvētas pilsētas nocietinājumu zemes vaļņiem. Kazarmas daudzkārt pārbūvētas. Pašreizējām līdzīgu veidolu tās ieguvušas pēc vaļņu nojaukšanas 1860.gadā. Vēlāk izmantotas dažādu iestāžu vajadzībām. Padomju varas gados tās aizņēma armijas iestādes. 1995. izstrādāts projekts pašreizējo ēku izbūvei.

1. attēlā - kadetu kazarmas Bergamo, Ziemeļitālija ar piemiņas obelisku Pirmajā pasaules karā kritušajiem jauniešiem.
2. attēlā - atjaunotās Jēkaba kazarmas no Kara muzeja puses Vecrīgā.

Kazemāts (каземат, Casemate) franču: casemate

- zem cietokšņa vaļņa (starp bastioniem) izbūvēta velvēta telpa ar šaujamlūkām. Sākotnēji par kazemātu sauca velvju telpas, kurām vajadzēja būt necaurejamām, tādām, kur varēja zināmā drošībā uzturēties karavīri vai glabāt munīciju un pārtiku. Vēlāk, jau XIX gadsimtā gadsimta sākumā, franču militāto celtņu speciālists inženieris Barons Hakso sācis projektēt brīvi stāvošus betona kazemātus, kurus bija iespējams būvēt virs aizsargvaļņa. Kazemātus turpināja izmantot pat Otrajā Pasaules karā nolūkā pasargāt krasta artilēriju no pretinieka aviācijas uzlidojumiem. Savukārt, vairāku cietokšņu kazemātus (piemēram, Petropavlovskas cietokšņa St. Pēterburgā) vēlāk izmantoja par politisko pretinieku ieslodzījuma vietu.
Ļoti labi saglabājušies Daugavgrīvas cietokšņa kazemāti, kā arī kazemāti Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī, kuros esošie lielgabali varēja apšaudīt pretinieku. Šo cietoksni, kas ir saglabājies gandrīz pilnībā, būvēja un papildināja sākot ar 1810. gadu (gatavojoyies iespējamajam karam ar Napoleonu) līdz pat 1878. gadam, un līdz XIX gadsimta beigām Dinaburgas cietoksnis ar tā kazemātiem bija viens no Impērijas 1.klases cietokšņiem, kas tomēr pakāpeniski zaudēja savu nozīmi. Tomēr tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies XIX gadsimta pirmās puses cietoksnis Austrumeiropā.

1. attēlā - kazemāts Luksemburgā, XVII gadsimta cietoksnis.
2. attēlā - kazemāts, skats mūsdienās, Davgavpils cietoksnis, Latvija.

Kārdinājums, kārdināšana (искушение, temptation)

- nepārvaramā vēlēšanās iegūt aizliegto, parasti ļauno spēku iedvesta. Psiholoģiski - nekontrolējama dziņa pēc baudas, kas prasa tūlītēju realizāciju, turklāt šai darbībai sveši morāli ētiskie apsvērumi. Tēlotajā mākslā īpaši izplatītie sižeti saistīti ar Vecās Derības Ģenēzes grāmatas zīmīgu epizodi - Ievas kārdināšanu paradīzes dārzā (čūska – kārdinātāja) un Grēkā krišanu, kam sekoja izraidīšana no Paradīzes. Sižeta attēlošanai pievērsusies vesela plejāde mākslinieku, sākot ar XII gadsimta visai primitīvu akmens reljefu, kas glabājas Klinī abatijā Francijā līdz izsmalcinātiem dekadences gleznojumiem, kur obligātie atribūti ir un paliek pati puskailā Ieva, čūska un koks ar aizliegto augli. Ir arī vairāki sižeti, kas veltīti svēto kārdinājumiem, kad varonis svārstās starp labo un ļauno. Vēl viens slavens sižets saistīts ar Sātana iecerēto Kristus kārdināšanu, un arī tas ir plaši attēlots glezniecībā. Savukārt, literatūrā un pat tautu vēsturē gandrīz katrs izcils sacerējums vai sasniegums saistīts ar kārdināšanas variācijām. Tā var būt vara, bagātība, mīlestība, slava - atkarībā no indivīda vai situācijas. Jāpiezīmē, ka paradoksu meistars Oskars Vailds diezgan ciniski atzīmēja, ka "Vienīgais veids, kā var pārvarēt kārdinājumu, ir nodošanās tam".
Latviešu literatūra pašos pirmsākumos, proti, brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki", pamatīgi iztirzā kārdinājuma tēmu - turklāt tie, kas kārdinājumam (mantai) pretojas, nebūt nav tie laimīgākie. Arī Blaumaņa prozā gandrīz katrs varonis sastopas ar kārdinājumu - no Kristīnes "Purva bridējā" , kuru kārdina ar mantu līdz Raudupietei, kuru kārdina kaisle. Toties Rozentāla gleznas Ievu pie paradīzes koka kārdina vecā, tradicionālā čūska - Nelabais.

1. attēlā - Luka Kranahs Vecākais "Ieva", 1528.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kārdināšana", 1913.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

Kārta, trešā (третье сословие, third estate)

- pirmsrevolūcijas Francijā visi pārējie iedzīvotāji, gan pilsētnieki, gan zemnieki, kas neietilpa divās pirmajās kārtās un maksāja nodokļus. Trešā kārta uzsāka cīņu par savām tiesībām jau Viduslaiku beigās, turklāt šīs cīņas vadīja pilsētu buržuāzija, veidodama savu pārstāvju palātas. Cīņa bija visai sīva un trešās kārtas vadoņi, tai skaitā Parīzes tirgoņu prevo Etjens Marsels jau XIV gs. vidū pēc panākumiem cīņās pret karali, beigās tika nodevīgi noslepkavots, tomēr pateicīgā trešā kārta vēlāk uzcēla viņam pieminekli Parīzes centrā. Francijas Lielās Revolūcijas sasniegumi arī saistīti ar trešās kārtas izcilo lomu feodālisma palieku likvidēšanā.
Latvijas trešā kārta ir, pēc Andrieva Niedras definīcijas, "sīkgrutnieku bērni", tie, kas aiziedami no laukiem, sākot ar XIX gs. veidojuši pirmos izglītotos pilsētniekus- latviešus un arī cīnījušies par to tiesībām visās iespējamās jomās- tirdzniecībā, kultūrā, izglītībā, uzņēmējdarbībā u.c. Šo cilvēku likteņi attēloti latviešu literatūrā Augusta Deglava romānā "Rīga", pirmā daļa "Patrioti" (1911.g.), otrā daļa "Labākās familijas" (1920.g.).

1. attēlā - piemineklis Etjenam Marselam pie Parīzes rāts ēkas.
2. attēlā - Pirmās pilsoniskās Rīgas pārstāvji, A.Deglava romāna "Rīga" varoņi skvērā, kas atrodas Deglava un Pērnavas ielu krustojumā.

Kentaurs (Кентавр, centaur)

- grieķu mitoloģijā mežonīga būtne ar ķermeņa apakšdaļu kā zirgam, bet augšdaļu - kā cilvēkam; kentauri, atšķirībā no divkājainajiem satīriem, bijuši četrkājaini; mītos un leģendās pieminētie senākie kentauri pieder vīriešu dzimumam un dažkārt izceļas ar īpašu gudrību kā meža dēmoni un simbolizē cilvēka varu pār dzīvnieku (jātnieks, kas valda pār zirgu). Ļoti izplatīts sižets antīkajā mākslā un Renesansē.
Lielākā glezna no LNMM krājumiem un vispār lielākā glezna Latvijā ir austriešu XIX gadsimta gleznotāja Hansa Makarta audekls "Lapitu un kentauru cīņa" (190,5 x 381,5 cm) neobaroka stilā; šī glezna skaitās četrpadsmitais no 100 lielākiem mākslas dārgumiem Latvijā. Gleznā attēlots sengrieķu mīta sižets, kad lapitu ķēniņa dēla kāzās kentauri mēģināja nolaupīt līgavu. Arī mūsdienu gleznotājai Aijai Zariņai ir audekls ar nosaukumu "Kentaurs, putns un zilonis III".

1. attēlā - Lorāns Markests "Kentaurs Ness", 1892.g. Tilerī dārzs, Parīze.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Kentaurs skolotājs", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Kiklopi, ciklopi (Киклопы, Cyclops) sengrieķu: Κύκλωψ

- milži ar vienu aci, Urāna (debesu) un Gejas (zemes) dēli. Esot, atbilstoši Homēram, augstprātīgi un ļauni, tiem piederot ganāmpulki. Ar visu savu "dievišķo" izcelšanos visplašāk pazīstamais kiklops Polifēms, kas attēlots “Odisejā”, tomēr bijis mirstīgs, būdams jūras valdnieka Poseidona dēls. Daži senie autori saista kiklopus ar titāniem. Tur vēsture kļūst pavisam savāda, jo, atbilstoši citam senatnes autoram, Hesiodam, Tartarā gāztos - kiklopus Zevs esot atbrīvojis, un pateicīgie milži piešķīruši Zevam zibeni, Aīdam - bruņucepuri, kas padara neredzamu un Poseidonam - trijžuburi, un ar šo ieroču palīdzību dievi pieveikuši sacēlušos titānus.
Savukārt, Latvijā šis kiklops Polifēms parādījies uz Nacionālās Operas skatuves 2005.gadā, kad tika uzvesta Hendeļa baroka opera “Akīds un Galateja”, kā briesmīgs milzis, kas nogalina savu sāncensi- varones nimfas Galatejas mīļoto. Dažus gadus vēlāk (2014.gadā) tika izveidots projekts "Ciklops TV" nolūkā izrādīt vēlīno 1980.gadu eksperimentālo mākslu, par kuru mūsdienu skatītājs praktiski neko nezina. Ideja par šādu pieeju, it kā pārvarot šodienas tieksmi visu redzēt tikai no viena viedokļa (ar ciklopa vienīgo aci), radās pēc Latvijas- Francijas videomākslas festivāla.

1. attēlā - kiklopa statuja, Dabas vēstures muzejs, Londona.
2. attēlā - kiklopa Polifēma galva, marmors, vai nu grieķu oriģināls apm. 2000 gadu p.m/ē., vai vēlāka romiešu kopija, Mākslas muzejs, Bostona.

Klasicisms (классицизм, classicism)

- vēsturiski saprot kā tēlotās mākslas virzienu, kas 17. gs. attīstās kā baroka pretmets, bet tā uzplaukums Eiropā saistīts ar 18. gs. otro pusi – 19. gs. pirmo trešdaļu. Klasicismu glezniecībā raksturo zīmējuma dominante pār kolorītu. Klasicisma varonis ir savas valsts pilsonis, kas augstu vērtē savu pilsonisko godu un pienākumus. Klasicismam arhitektūrā raksturīga antīko elementu, piemēram, dažadu orderu kolonnu un pilastru izmantošana, simetrija un proporcijas. Dažkārt klasicisma stilā celtās ēkas pieskaita vēlīnajam barokam.
Pirmā celtne Rīgā, kurā parādās klasicisma formas bija Rātsnama jaunā ēka pēc arhitekta J. fon Etingera projekta 1750. - 1765. g., kuru uzcēla vecā nama vietā. Raksturīgi šī stila pieminekļi ir Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca, Jēzus baznīca, Arsenāla ēka. Pazīstamākā un labi atjaunota klasicisma stilā celtā pils Latvijā atrodas Mežotnē, tās arhitekts Berlics izmantoja slavenā Džakomo Kvarengi plānus. Pils agrāk piederējusi slavenajai Līvenu dzimtai, mūsdienās tur ir neliela viesnīca un dažreiz tiek rīkoti klasiskās mūzikas koncerti.

1. attēlā - Vandomas laukuma daļa, arhitekts Ž. Mansārs, XVIII gs. sākums, Parīze, Francija.
2. attēlā - Mežotnes pils parādes fasāde, arhitekts J.G.Ā.Berlics, 1798.-1802.g.

Klasicisms (pilsoniskais) (гражданский классицизм, civil classicism)

- arhitektūras stils, ko izmantoja turīgo birģeru (pilsētnieku) mājokļu celtniecībai sākot ar 18. gs. Stilam raksturīga pievēršanās detaļām, zināms mājīgums, rūpīgums. Logi ir pietiekami lieli, lai sniegtu pienācīgu apgaismojumu, portāliem un dažiem logiem ir pusloka vai trīsstūra sandriks. Fasāde nav pārblīvēta ar dekoratīvajiem elementiem.
Pilsoniskā klasicisma spilgtākais pārstāvis Latvijā bija arhitekts Kristofs Hāberlands. Vecrīgas arhitektūrai veltītajos darbos Hāberlands tiek saukts par "Rīgas jaucējs - Rīgas cēlējs", jo iespējams, ka viņa uzcelto māju vietā kādreiz atradušās ievērības cienīgas celtnes. Viena no skaistākajām un vērtīgākajām Hāberlanda celtnēm Šķūņu ielā 5, kur patlaban atrodas Tehniskā un patentu bibliotēka, kā arī vienīgā pilsētā autentiskā ovālā zāle ar ozolkoka paneļiem, diemžēl no ārpuses izskatās visai noplukusi, kaut arī atrodas Doma laukumā.

1. attēlā - XVIII gs. sākuma ēka Veronā, Reomīra ielā (pilsoniskais klasicisms ar barokālo portālu un logailām).
2. attēlā - K.Hāberlanda celtā māja Vecrīgā, XVIII gs. beigas, Tēatra un R.Vāgnera ielu strūris, atjaunota XXI gs. sākumā.

Klasiskā arhitektūra vai agrīnais klasicisms (классическая архитектура или ранний классицизм, Classical architecture)

- cēlusies no senās Grieķijas un senās Romas arhitektūras, un pat pēc Romas impērijas bojāejas tās tradīcijas saglabājās Rietumeiropas lielākajā daļā. Savukārt, Bizantijas impērijā uz šo klasisko elementu pamata izveidojies īpašais Bizantijas stils. Agrīnais klasicisms Eiropā sākās Karolingu dinastijas laikmetā. Par klasiskās arhitektūras pazīmēm uzskata noteiktu kolonnu veidojumu ar to dalījumu pēc orderiem, arku sistēmu un sekošanu antīkās mākslas kanoniem. Renesanses laikmetā aizraušanās ar klasisko arhitektūru, it īpaši kolonādēm, kļūst redzama, tomēr tā vairs tik stingri netiecas pēc kārtības, pieļaujot atkāpšanās no tās. Vēlāk ar klasisko arhitektūru aizraujas autoritārie valdnieki - sākot ar Napoleonu un beidzot ar Staļinu un Hitleru.
Dabiski, īsto klasiskās arhitektūras paraugu Latvijas teritorijā nav un nevar būt, tomēr šīs arhitektūras atskaņas redzamas gan klasicisma laikmeta muižās (Mežotnē, Dzērbenē, Straupē u.c), neoklasicisma celtnēs un pat VEFa kultūras pilī, XX gadsimta totalitārā režīma piemineklī. Mežotnes dzimtmuižas īpašnieki fon Līveni XVIII gadsimta beigās bija pasūtījuši Pēterburgas galma arhitektam Džakomo Kvarengi savas klasicisma stilā ieplānotās pils metu. Mūsdienās pilī notiek koncerti un svinīgi pasākumi, bet pati pils ir klasicisma ainavu parka cetntrālā daļa.

1. attēlā - ieejas kolonāde ar noslēdzošo frontonu Parīzes Panteonā, XVIII gs. beigas, klasicisms, arhitekts Ž.Ž. Suflo.
2. attēlā - arhitekts J.Berlics "Mežotnes pils", 1799.-1802. g.g., pēc Kvarengi meta

Kleopatra (Клеопатра, Cleopatra)

- ir viena no tām nedaudzajām reāli dzīvojušajām sievietēm, bez kuras kultūras un it īpaši mākslas vēsture būtu nepilnīga, jo uzskaitīt Kleopatrai veltītus darbus nemaz nav iespējams. Fantastiska biogrāfija, jo Kleopatra prezentēja sevi kā Ēģiptes dievības Izīdas reinkarnāciju, bija intelektuāla skaistule un intrigante, Jūlija Cēzara un Marka Antonija mīļākā (citus valdniekus un valstsvīrus, kas viņas dzīvē nospēlējuši tikai īsu epizodi, nemaz neminot), rīkoja slavenās dzīres ar pašas dalību dievietes Afrodītes lomā, un pat mira noslēpumainā nāvē - pašnāvībā, nevēloties kļūt par uzvarētāja triumfa sagūstīto dalībnieci. Ar to gadsimtu garumā pilnīgi pietiek rakstniekiem, komponistiem un dzejniekiem, filmu režisoriem, un pat datorspēļu autoriem. Reālajā dzīvē Kleopatra bija pēdējā helēnistiskās Ptolemaju dinastijas valdniece, kura ieguva troni asiņaino brāļu - māsu cīņu rezultātā, paturēja to pateicoties Jūlijam Cēzaram un savai prasmīgajai valdnieces politikai, bet zaudēja varu, Antoniju un dzīvību sadursmē ar uzlēcošu Oktaviāna Augusta zvaigzni.
Latviešu skatītāji varēja sajūsmināties par Kleopatru slavenajā Holivūdas filmā, kur Ēģiptes valdnieces lomu tēloja Elizabete Teilore, un nedaudz vēlāk līdz lasītājiem nonāca ļoti jauka, pietiekami saistoša poļu autora grāmata par Kleopatru, kas iznāca populārajā sērijā "Stāsti par vēsturi". Modernās meitenes Latvijā ļoti uztrauc jautājums par to, vai Kleopatra patiesi bijusi tik skaista? Jo, lūk, tas ir Interneta publikāciju biežākais motīvs. Un ja nu nav bijusi, ko tad?

1. attēlā - Lourens Alma Tadema "Antonijs un Kleopatra", 1885.g.
2. attēlā - Žans Leons Žeroms "Cēzars un Kleopatra", 1866.g.

Klio (Клио, Clio)

- mūza, vēstures aizbildne, Zeva un atmiņas dievietes meita, gleznās alegoriski parasti attēlota kā jauna sieviete ar pergamenta rulli vai piemiņas plāksnēm. Slavenajā Jana Vermeijera gleznā māksliniek atveido savu XVII gadsimta Holandes Klio ar grāmatu pergamenta vākos un jūtamu līdzību ar slaveno "Meiteni ar pērli"- galvas pagriezienā un krāsu salikumā. Klio tēls parādās arī dzejā par varoņiem un to vērtējumu ar vēstures acīm.
Latvijas neatkarībai atjaunojoties, veiksmīgi darbojusies telestudija “Ar Klio acīm”, kur tika atspoguļota Latvijas vēsture un kultūras norises (nosaukums ir aizgūts no igauņu romānu autora J. Krosa); patlaban iznāk arī žurnāls krievu valodā “Klio”, kas veltīts Latvijas vēstures problēmām.

1. attēlā - Pjērs Minārs "Mūza Klio", 1689.g.
2. attēlā - Klio uz Valdemāra ielas 9 nama fasādes Rīgā.

Klosteris (монастырь, cloister)

- vienas ticības brāļu (katoļticības vai pareizticības) viena dzimuma pārstāvju apvienības forma ar vienādotu askētiskās dzīves kārtību kopējās sakrālajās un sadzīves telpās. Reformācija klosterus neatzīst. Vīriešu klosteri angliski parasti sauc arī par friary, monastery, bet sieviešu klosterus – par nunnery, convent. Gadījumā, kad klosteris bija īpaši ievērojams pateicoties vai nu piederībai varenam ordenim, vai nu kādam no laicīgajiem valdniekiem, to saukuši par abatiju. Starp slavenākajām ir Vestminsteras abatija Londonā ar angļu Panteonu un Klinī Francijā ar savu bibliotēku. Katoļu klostera celtņu kompleksā ietilpa mūku dzīvojamās ēkas ar cellēm, viena vai vairākas baznīcas un administratīvā ēka. Senākos pareizticīgo klosterus, kuri pildījuši arī cietokšņu funkcijas, sauc par Lavrām (Trīsvienības Sergija Lavra Krievijā, Kijevas- Pečoru Lavra Ukrainā).
Latvijā ir saglabājušies daži klosteri, tai skaitā Rīgā pareizticīgo sv. Trijādības klosteris, Aglonā – katoļu Aglonas bazilikas klosteris. Slavenākais tuvākais vīriešu klosteris atrodas Pečoros Krievijā netālu no Igaunijas robežas.

1. attēlā - klostera komplekss Svētā Jeruzaleme, XI-XIII gs., priekšplānā Sv.Stefana bazilika, Boloņa, Itālija.
2. attēlā - sieviešu klosteris Rīgā, Kr.Barona ielā, blakus Sv.Trijādības baznīcai.

Klusā daba (натюрморт, still life)

- mākslinieciski sakārtota tematiski tuvu priekšmetu kompozīcija; dažreiz papildināta ar medījumu, zivīm un attiecīgā laikmeta atribūtiem. Žanrs, kas atklāj lietu metafizisko būtību, piemēram, atbilstoši interpretācijai, lilijas ziedi vāzē norāda uz Pasludināšanu.
No latviešu gleznotājiem ar kluso dabu, gleznotu eļļā, Pirmajā Republikā aizrāvās Rīgas mākslinieku grupa XX gadsimta 20. gados. Arī mūsdienās ļoti populārs žanrs, kuram tika veltītas tradicionālas izstādes “Klusā daba. Lietu daba”, kad dažādu paaudžu meistari apspēlē tai skaitā arī seno meistaru darbu motīvus. Citi, piemēram, Sandra Krastiņa, savās “klusajās dabās” ietver pat mikroskopu.

1. attēlā - Hanss Memlings "Ziedi vāzē", 1480.g. Tisenes-Bornemicas muzejs, Madride.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Klusā daba", LNNM kolekcija.

Koka baznīcas (деревянные церкви, wooden churches)

- sākotnēji tika celtas valstīs vai novados, kur kristietība ienāca pirms akmens celtniecības un mūrēšanas. Ja Senajā Krievzemē (Kijevā, Novgorodā) kristietība un akmens celtniecība hronoloģiski sakrita, tad novados, kuri atradušies tālu no centra, toties bija pamatīgi klāti mežiem, ilgstoši saglabājās tendence būvēt dievnamus no koka. Tas pats novērojams arī Skandināvijā, kur saglabājusies vissenākā koka "karkasa baznīca" (aptuveni 1130.g, Urnesa). Krievijā, Ukrainā un Polijā, savukārt, ipaši populāras kļuva tēstās baznīcas, pēc guļbūves principa. Būvju stils bija visai dažāds - no pilnīgi vienkāršām, izbām līdzīgām celtnēm, līdz pat augstiem torņiem ar rotājumiem, grebumiem un ļoti kvalitatīviem namdaru darbiem. Kaut lielākā daļa šādu baznīcu attiecināma uz pareizticību, ir saglabājušās arī vairākas katoļu koka baznīcas Polijā un uniātu - Rietumu Ukrainā. Dažas no tām vēl ne tikai darbojas, bet ir arī iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā atrodas Bornes baznīca, kuru agrāk uzskatīja par vecāko saglabājušos koka baznīcu Latvijā (apmēram XVI gadsimta pirmajā pusē), bet zinātnieks O.Spārītis, veicot pamatīgu materiālu analīzi, tomēr uzskata, ka baznīca būvēta pāris gadsimtus vēlāk. Patlaban par vecāko koka baznīcu Latvijā tiek uzskatīts Latgales Indricas katoļu Svētā Jāņa Kristītāja dievnams, turklāt arī tā draudze esot senākā Latgalē. Toties skaistākā koka baznīca Rīgā ir Jēzus luterāņu baznīca Latgales priekšpilsētā, ko rotā gan klasiskais portiks ar četrām kolonnām, gan dekoratīvais tornis, turklāt tā celta jau XVII gadsimtā, vairākkārt degusi un pedējo reizi atjaunotā pēc 1812.gada pēc K.F.Breitkreica projekta, būdama lielākā klasicisma stila koka monumentālceltne Latvijā.

1. attēlā - uniātu aizkarpatu tipa koka baznīca, Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - Jēzus luterāņu baznīca Rīgā, Elijas ielā 18, skats no sāna.

Kokošņiks (кокошник (архитектура), kokoshnik, corbel)

- noapaļots vai ķīļveida dekoratīvais ārsienu elements tradicionālajā Krievijas arhitektūrā, pēc formas atgādina attiecīgo neprecēto jaunavu nacionālo galvastērpu Senajā Krievzemē. Atšķirībā no nesošajiem velvju elementiem, kokošņikam arhitektūrā ir tīri dekoratīvā funkcija un slodzi tas nenes. Pašā Krievijā sakrālajā celtniecībā ārkārtīgi izplatīts elements, it īpaši XVI-XVII gadsimtā, ar to dekorēja gan slīpo jumtu pamales, gan novietoja kokošņikus gar logiem, gan kārtoja rindās gar velvēm. Kokošņikus izvieto gar ārējām sienām, pie baznīcas daudzskaldņu telts pamata, dekorē logu augšējās apmales. Parasti kokošņikus kārto līmeņos, turkāt katra nākamā līmeņa velvjsienas ir mazākas izmēros. Ļoti savdabīgs un krāšņs dekorējums, ko izmantoja arī krievu historicisma laicīgajās celtnēs.
Latvijā kokošņikus var aplūkot vairāku pareizticīgo baznīcu arhitektūrā, tie parādījās reizē ar krievu meistaru un strādnieku ierašanos sākotnēji hercoga Bīrona piļu celtniecības laikā. Tomēr labāk saglabājušās pareizticīgās baznīcas, kuras celtas sākot ar XIX gadsimta otro pusi. Savukārt, māksliniece Anitra Bērziņa izpelnījusies plašu popularitāti gan Latvijā, gan ārpus tās, veidojot dažadas kompozīcijas ar stikla kokošņikiem.

1. attēlā - pareizticīgo baznīcas tornis ar kokošņikiem Baltkrievijā.
2. attēlā - robainie kokošņiki uz Ķemeru baznīcas.

Koktēlniecība, kokgriezums (резьба по дереву, carving in wood, xyloglyphy)

- tēlniecības paveids, kad attēlu iegūst, izkaļot (grebjot) to no koka– vai nolūkā iegūt figurālu attēlu (skulptūru), vai arī veidojot ornamentu (reljefu). Kalšanai tiek izmantoti speciālu instrumentu komplekti. Eiropā koktēlniecība īpaši uzplauka līdz ar kristīgās kultūras izplatīšanos, aktīvi iekārtojot un izgreznojot baznīcas.
Latvijā meistarus, kas nodarbojas ar kokgriezumiem, sauc par koktēlniekiem. No tiem īpaši ievērojami bija Kurzemē baroka laikmetā strādājušie, kuru darbus iespējams aplūkot grāmatā par Ventspils koktēlniekiem. Padomju Latvijas laikos ļoti populārs tēlniecības veids un pāragri misrušā tēlnieka Igora Vasiļjeva darbi, kurš labprāt strādāja kokā, joprojām pieskaitāmi pie tēlniecības virsotnēm. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika Jāņa Poļaka izstāde ”Koktēlniecība. Konceptuālais dizains”. Tāpat vairāki daudz senāki koktēlniecības paraugi ir skatāmi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Viens no šādiem paraugiem, izteiksmīgs un vienkāršots, ir Lielais Kristaps.

1. attēlā - vācu meistara "Noņemšana no krusta", XV gs. koka skulptūras grupa no Katalānijas muzeja kolekcijas, Barselona.
2. attēlā - madonna ar bērnu, nezināms autors, no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas; koks.

Kolāža (коллаж, collage) franču: coller [kɔ.laːʒ]

- mākslas tehnika, kad papīra un auduma gabali, tāpat kā daži nelieli priekšmeti tiek pielīmēti pie plakanas virsmas. Kopumā tie ir mākslas darbi, kas tiek radīti no atšķirīgiem elementiem, kuru kombinācija sniedz negaidītu efektu. Par kolāžas elementiem var kalpot izgriezumi no žurnāliem un avīzēm, krāsaino papīru strēmeles un pat atgriezumi, fotogrāfiju fragmenti, audekla gabaliņi. Pirmie kolāžu sāka izmantot kubisti Georgs Braks un Pablo Pikaso. 1912. gadā Pablo Pikaso radīja slaveno “Kluso dabu ar krēsla pinumu”, un ar šo mirlki var uzskatīt, ka kolāža oficiāli kļuvusi par modernās mākslas atzītu sadaļu. Mūsdienu pasaulē kolāžas ir īpaši izplatītas, jo, pateicoties tehnikas sasniegumiem, amatieru līmenī ar tām var nodarboties jebkurš, kam ir šāda vēlēšanās - pateicoties interneta resursu tehnoloģiskajiem padomiem.
Par izcilu kolāžas meistaru uzskata latviešu izcelsmes mākslinieku Gustavu Kluci, kas 1938.gada februārī gājis bojā komunistu represijās Maskavā. 2014. gadā Latvijā notika plaša Kluča darbu izstāde, kuras ievērojamu daļu veidoja tieši kolāžas, turklāt to krietna daļa bija saistīta ar PSRS politisko reklāmu. Savos darbos Klucis pārsvarā izmantojis fotogrāfijas, tematisko tekstu un ģeometrisko formu kombināciju.

1. attēlā - Kurts Švitters "Undbild", 1919.g., Štutgartes pilsētas galerija, Vācija.
2. attēlā - Gustavs Klucis "Atlēti" no pastkaršu sērijas, 1928.g.

Kolekcionārs (коллекционер, collector)

- tas ir cilvēks, kas vāc un sistematizē vienveidīgus priekšmetus, veido kolekciju. Daļēji tas ir hobija vai garās aizraušanās ar kaut ko veids. Kolekciju veidi mēdz būt visai dažādi - mākslas priekšmeti, markas, senās monētas (numizmats), porcelāns, pat tabakdozes un pīpes. Kolekcijai rodas vērtība galvenokārt tad, kad tās elementi tiek sistematizēti un aprakstīti, kad krājējs vadās no noteiktas idejas un zināšanām. Dažreiz, kad vērtīga kolekcija tiek atstāta pilsētai vai valstij, uz tās bāzes veidojas muzeji. Tādā veidā radās slavenā Tretjakova galerija Maskavā, Frika galerija Ņujorkā, Rodēna muzejs Parīzē - tur gan pārsvarā ir paša dižā tēlnieka darbi, bet ne tikai. Sevišķi interesanti ir tie kolekcionāri, kuri vienlaikus bija arī zinātnieki, ceļotāji un pētnieki, it īpaši, ja viņi vēlāk novēlēja savas kolekcijas dzimtajai pilsētai, tādējādi radot bagātus muzejus. Viens no tiem bija Ernsts Grandidjē, franču rūpnieks un naturālists, kas novēlēja savu porcelāna kolekciju Luvrai.
Viens no slavenākajiem Rīgas XVIII gadsimta kolekcionāriem bija ārsts un bibliogrāfs Nikolajs Himzelis. Dzimis Rīgā, mācījies Domskolā, studējis medicīnu Kēnigsbergā un Getingenē. 1715. gadā ieguvis medicīnas doktora grādu. Daudz ceļojis un sakrājis lielu bibliotēku, kā arī vēstures, dabaszinātņu priekšmetu un mākslas darbu kolekciju. Vēlāk šo kolekciju N.Himzeļa māte nodevusi Rīgas pilsētai. 1773. gadā ar Rīgas rātes lēmumu tika nodibināts N.Himzeļa muzejs (Himzeļa kabinets), kas bija pirmais muzejs Rīgā. Savukārt, viena no lielākajām mūsdienu mākslas priekšmetu kolekcionārēm spāņu deju dejotāja Marta Alberinga 1999. gadā atdāvināja savas kolekcijas Rīgas un Valmieras muzejiem, kur tās arī ir aplūkojamas.

1. attēlā - Onorē Domjē "Kolekcionārs pie savas Rietumu mākslas darbu krājumiem", 1857.-1860.g.
2. attēlā - memoriālā plāksne par godu pirmā Rīgas muzeja kolekciju dibinātājam.

Kolizejs (колизей, Colosseum)

- milzīgs eliptisks amfiteātris senās Romas centrā, būvēts no betona un akmens, saukts arī par cirku, kurā senatnē notikušas gladiatoru cīņas un pat jūras kaujas Romas iedzīvotāju izklaidēšanai. Daļēji saglabājies līdz mūsdienām kā izcils romiešu arhitektūras piemineklis (I gadsimts). Nosaukums cēlies no vārda colos- milzīgs un līdz šodienai tiek izmantots, aprakstot izmēros lielas celtnes vai parādības.

1. attēlā - kolizejs mūsdienās, Roma.
2. attēlā - "Kolizejs"- lielākais Barselonas kinoteātris.

Kolonāde (Колоннада, colonnade) franču: colonnade

- viena vai vairākas kolonnu rindas ar vai bez pārseguma. Kolonāde var veidot ēkas daļu vai arī būt patstāvīgs arhitektūras veidojums. Kolonādes var tikt izmantotas portikos un galerijās, kuras izvietotas visā ēkas (un pat ielas) garumā, kā tas ir slavenajās Boloņas ielās, var aptvert pagalmu vai laukumu, kā arī, atkārtojot ūdenstilpni, kļūt par apkārtējās ainavas sastāvdaļu. Par vienu no slavenākām kolonādēm Rietumeiropā uzskata Svētā Pētera katedrāles kolonnādi Romā, kuru veidojis arhitekts Bernini, un kura kā spārni aptver milzīgo laukumu. Savukārt, daudz tuvāk Latvijai atrodas arī ļoti labi pazīstama Kazaņas katedrāles pusapaļā kolonāde St. Pētrburgā, arhitekta A.Voronihina šedevrs. Savukārt, XVIII gs. beigās atbilstoši Francijas karaļa brālēna Orleānas hercoga iecerētajā Monso parkā kolonāde izvietota gar mākslīgo ezeru, un tās attēls ūdenī rada fantastisku iespaidu. Ja kolonādi izmanto telpu iekšpusē, ar to parasti noformē plašas zāles, vienlaikus gan šķeļot, gan vienojot parādes interjera telpu.
Latvijas arhitektūrā kolonādes bija lauku lepnāko muižu elements, un to skaits parasti bija neliels, turklāt pārsvarā kolonādes tika izmantotas kā portiki vai pat balkonu nesošās konstrukcijas. Iekšējā kolonāde parādes telpās kopš XVIII gadsimta ir arhitekta Hāberlanda celtajās pašreizējā Rīgas vēstures un kuģniecības lepnajā zālē ar antresolu. Savukārt, viena no Rīgas atpazīstamākajām vietām kopš XX gadsimta sākuma bija "Kolonādes kiosks", kurā pakāpeniski gan patiesi pārdeva preses izdevumus, gan parfimēriju, kan itāļu picas. Tomēr uzrakstu "Kolonāde" uz fasādes tas ieguvis visai nesen.

1. attēlā - dekoratīvā "romiešu" kolonāde Monso parkā, arhitekta Karmontela projekts, 1778. g Parīze.
2. attēlā - Kolonādes kiosks Rīgas centrā, 1903.g. arhitekta A.Reinberga projekts (atjaunots XXI gs. sākumā).

Kolonna (Колонна (архитектура), Column) grieķu: κιων, στύλος, latīņu: columna

- ēkas elements vai balsts, parasti ar apaļu šķērsgriezumu, kā arī patstāvīga konstrukcija, kas kalpo par pamatu skulptūrālajai kompozīcijai vai bistei. Ļoti sens arhitektūras elements, kura izgatavošanai izmantoti marmors, granīts, smilšakmens u.c. Iespējamas arī metāla kolonnas. Kolonnas izšķir pēc to orderiem. Mēdz būt monolītas kolonnas un kolonnas, kuras veidotas no atsevišķiem posmiem, kolonnas ar gludu stāvu un rievotas kolonnas; vertikālās rievas sauc par kanelūrām vai rievtekām. Brīvi stāvošās kolonnas, kā arī kolonnu pāri pieskaitāmi antīkās pasaules kultūras mantojumam. Arī Vandomas kolonna veidota par godu Napoleona uzvarai pie Austerlicas un tās stāvs ir dekorēts ar citām uzvarām veltītiem sižetiem.
Latvijas arhitektūrā kolonnas pārsvarā izmantotas klasicisma arhitektūras paraugos, gan laicīgajos, gan sakrālajos. Kādreiz Rīgā atradusies arī brīvi stāvoša Uzvaras ģēnija kolonna, slavenās Pēterburgas Aleksandra kolonnas radiniece, kura tāpat bija veltīta uzvarai pār Napoleonu. Vairāki kapu pieminekļi Rīgas senākajos kapos arī veidoti kā kolonnas, tāpat dažādu orderu kolonnas (pat koka) saglabājušās pat pussabrukušo celtņu fasādēs, bet brīvi stāvošās monumentālās kolonnas ar statuju mums, diemžēl, nav.

1. attēlā - Napoleonam veltītā kolonna Vandomas laukumā Parīzē. Sākta 1806. gadā un atlieta no lielgabaliem (arhitektu grupa, tēlnieks Pjērs Beržerē)
2. attēlā - Kolumbam veltītā kolonna Barselonā Vidusjūras krastā.

Kolonnas stāvs (Ствол колонны, fust)

- kolonnas vidējā daļa vai serdenis (stienis), atrodas starp bāzi un kapiteli. Stāva profils nedaudz sašaurinās kapiteļa virzienā. Stāvs mēdz būt gan gluds, gan ar rievtekām, atkarībā no ordera, uz kuru attiecas kolonna. Tāpat iespējami visdīvainākie stāvi ar pinumiem un dažādu dekoru, kurus labprāt izmantoja arābu un Dienvideiropas arhitektūrā viduslaikos, kā arī jūgendstila celtnēs visās pilsētās, kur šis stils XIX gs. beigās - XX gs. sākumā kļuva populārs.
Klasiskās arhitektūras paraugos Rīgā un Latvijā līdz XIX gs. beigām tika novēroti gludie vai rievainie kolonnu stāvi, bet vēlāk, kļūstot populāram romantiskajam jūgendstilam, kolonnu stāvi kļuva aizvien daudzveidīgāki un to fulkcionālo nozīmi pārņēma dekoratīvā. Sastopamas arī nelielas dekoratīvās kolonnas ar pīto stāvu, bet tās parasti domātas portālu noformēšanai.

1. attēlā - XVI gs. baznīcas fasāde ar pītiem kolonnu stāviem Pueblā, Barselonā, Katalonija.
2. attēlā - jūgendsitla ēkas fasādes daļa ar divu augu augļu dekorētiem kolonnu stāviem, Smilšu iela 12, dzīvojamais nams celts 18.gs., pārbūvēts par īres namu (1897.) arh. K.J. Felsko.

Kolonnu zāle (Колонный зал, The Pillar Hall)

- parādes zāles noformēšanas stils, kura nosaukums saistīts ar XVIII gadsimta beigu krievu arhitekta Matveja Kazakova vārdu, kaut iekšējais parādes (troņa zāles) kārotjums ar vairāku kolonnu rindām principā bija pazīstams kopš antīkās pasaules un joprojām tiek izmantots virknē augstākā līmeņa pasākumu organizēšanai. Kolonnu zāles bijušas izplatītas gan Austrumu, gan Rietumu sakrālajā un laicīgajā arhitektūrā. Kolonnu zāles mūsdienu izpratnē tomēr biežāk attiecas uz klasicisma arhitektūras paraugiem. 1784.-1787.gadā, pārbūvējot Muižniecības namu Maskavā, M.Kazakovs iekšējā pagalma vidū izveidoja Kolonnu zāli ar 28 iekšējām korintiešu stila koka kolonnām ar baltā marmora segumu. Vēlāk izrādījies, ka šāda tipa zālei piemīt ideāla akustika, un tālab tā mūsdienās tiek izmantota kā koncertzāle.
Arī Latvijā ir vairākas Kolonnu zāles, turklāt pirmo rašanās laiks ir visai tuvs Kazakova risinājumam. Tā, Kolonnu zāle pašreizējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā sākotnēji tikusi būvēta bibliotēkas vajadzībām bijušā Doma klostera austrumu spārnā laikā no 1778. līdz 1787.gadam pēc arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām klasicisma sabiedriskajām telpām. Laika gaitā to sākuši dēvēt par Kolonnu zāli, jo tās balkonu ar galeriju balsta kolonnas, kuru krāsojums imitē marmora virsmu. Mūsdienās zālē noriek arī kamerkoncertu pasākumi. Arī vairākās aristokrātu muižās Latvijas teritorijā tāpat ir sastopamas kolonnu zāles. Piemēram, Jaunmoku mednieku pilī, ko arhitekts V. Bokslafs būvējis XIX gadsimta beigās toreizējam Rīgas pilsētas mēram Dž. Armistedam neogotikas stilā, pirmajā stāvā arī ir kolonnu zāle - tikai šeit plašās telpas griestus balsta slaidas čuguna kolonnas.

1. attēlā - Konstantīns Uhtomskis "Sv. Georga zāle", akvarelis, 1862.g.
2. attēlā - kolonnu zāle Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Kolorīts, krāsu gamma (колорит, colouring, colour scheme)

- gleznotāja izvēlēto krāsu kopīgais raksturojums. Krāstoņu savstarpējo attiecību sistēma mākslas darbā. Dominējošais krāstonis vai krāsu kopiespaids, piemēram, telpā; arī tāds, kam piemīt kaut kas savdabīgs, iespaidīgs. Dažreiz saukts arī par krāsu gammu. Pastāv uzskats, ka krāstoņu skaits no visai ierobežotās gammas viduslaikos mūsdienu sabiedrībā ir ļoti pieaudzis, kas izskaidrojams nevis ar progresu mākslā, bet tehnoloģijās krāsu pigmentu izveidē. Krāstoņu izvēle ir lielā mērā atkarīga arī no mākslinieka izvēlētā sižeta traktējuma, kā arī no valdošās glezniecības manieres. Tā, gleznojot trūcīgus personāžus nabadzīgajā vidē, XIX gadsimta beigu "Peredvižņiku" spilgtais pārstāvis Bogdanovs- Beļskis izvēlējies zilgani pelēcīgu krāsu gammu pie durvīm stāvošā zēna augumam, un tikai aizmugugures fona dzeltenīgie toņi klasē, uz kuru zēns tiecas, padara gleznojuma noskaņu nedaudz gaišāku.
Vairākiem latviešu gleznotājiem, kurus saistījis "vienkāršais, būtiskais un patiesais", piemēram, pāragri mirušajam Leo Koklem, darbos krāsu gamma arī bija noskaņota uz zaļgano, zilgano vai brūngano toņu izmantošanu. Pirmajā Jāņa Rozentāla darbā, kurā ir skaidri saskatāma nacionālā tematika (un, iespējams, pat saikne ar mūsu pirmo "īsto" romānu, proti, "Mērnieku laikiem", arī jūtama skumja brūngani pelēcīga tērpu gamma uz zilgani zaļgano blāvo debesu fona.

1. attēlā - Nikolajs Bogdanovs-Beļskis "Pie skolas durvīm", 1897.g., Valsts Krievu muzejs, Sankt-Pēterburga, Krievija.
2. attēlā - Janis Rozentāls - gleznas "No baznīcas" fragments, 1894.g., LNMM kolekcija.

Komēdija (Комедия, comedy) grieķu: κωμῳδία [kōmōidía]

- vispārējā nozīmē - luga ar laimīgām beigām. Mūsdienu izpratnē tas ir jebkura satura vai nozīmes darbs, kura humoristiskais komponents domāts smieklu izraisīšanai, pārsvarā teātrī, televīzijā, kino u.c. Komēdijas izpratne ir jāatšķir no tās akadēmiskās nojēgas, proti, komiskā teātra, jo Eiropā kopš Senās Grieķijas laikiem to saista ar Atēnu demokrātiju, kad publisko satīru interpretēja komiskie aktieri teatralizētā veidā. Tēatra mākslas jomā tā ir izrāde (luga), kuras saturā ir dažādas sadzīviskas, arī jūtu, problēmas bez traģiskā elementa, pārsvarā labdabīgas. Komēdija mēdz būt arī sociāla, kad it kā jautrais darbības tonis un asprātīgās replikas zināmā mērā maskē satīrisko sabiedrības vājo punktu izcelšanu. Aristotelis uzskatījis komēdiju par zemāko dramaturģijas žanru, kas domāts masu publikas izklaidei. Tomēr pastāv arī pamatots uzskats, ka XVIII gadsimta dramaturga P.Bomaršē lugas "Figaro kāzas" uzvešana pat esot tuvinājusi 1789. gada Lielo franču revolūciju. Komēdijās pat negatīvie personāži, būdami smieklīgi, nekļūst par ļaunuma iemiesojumu, drīzāk par izsmiekla objektu. Slavena ir itāļu komēdija, t.s. Comedia del Arte, kad tās tradicionālie personāži ir noteiktās maskas-tipi. Kad komēdija ir tuvāka "joku lugai", to sauc arī par vodeviļu.
Par pirmo latviešu komēdiju autoru pieņemts uzskatīt Rūdolfu Blaumani, turklāt viņa komēdija "Skroderdienas Silmačos" ik gadu jau vairākus gadu desmitus tiek uzvesta Nacionālajā teātrī gandrīz mēnesi katru vakaru pirms Jāņu dienas. PSRS laikā, kad Līgo svētki oficiāli tika uzskatīti par buržuāziski nacionālistisku pasākumu, "Skroderdienu" uzvedums kļuva par nacionālo tradīciju. Par pirmo komēdijas uzvedumu latviešu valodā tiek uzskatīta no vācu valodas tulkota un 1868.gadā pašdarbnieku aktieru uzvestā luga "Žūpu Bērtuls".

1. attēlā - L.Klozada piemineklis slaveno komēdiju autoram Bomaršē, 1895.g, Parīze.
2. attēlā - pašdarbnieku izrādes "Žūpu Bērtuls" afiša, 1868.g., Eduarda Smiļģa Teātra muzejs.

Kondotjērs (кондотьер, leader of mercenaries, freelancer) itāļu: condottieri

- algots karavadonis viduslaikos, galvenokārt, sadrumstalotajā Itālijā. Kondotjērus parasti algoja kāda Itālijas brīvpilsēta vai pat Romas pāvests. Viduslaikos, kad cilvēka pesronīgajai drosmei, bezbailībai un aukstasinībai bija daudz lielāka nozīme, mākslinieki labprāt veidoja kondotjēru- jātnieku statujas pilnā bruņojumā. Ne velti to otrais nosaukums itāļu valodā nozīmēja "riska kapteiņus". Mūsdienās ar angļu vārdu freelancer apzīmē visbiežāk brīvās profesijas pārstāvi (žurnālistu, IT-speciālistu, mākslinieku), kas ir “neatkarīgais darba ņēmējs”, proti, nestrādā konkrētam saimniekam.
Latviešu mentalitātes izpratnē kondotjērs ir vienkārši brutāls ailgotnis, kuram pilnīgi vienalga, par ko cīnīties, un kuru interesē galvenokārt laupījums. Tomēr obkektivitātes dēļ būtu jāatzīst, ka gandrīz katrs vēlāk slavenās baronu dzimtas dibinātājs Baltijā, sākotnēji bijis lielākā vai mazākā mērā kondotjērs, proti, ordeņa bruņinieks, kas par piedalīšanos Krusta karā ticis pie īpašumiem Livonijā.

1. attēlā - Andrea Verokio "Bartolommeo Kolleoni", 1481.-1496.g., Venēcija, Itālija.
2. attēlā - Donatello "Gatemalata" (kondotjēra jātnieka statuja) Padovā, 1445.-1453.g.

Konservācija (консервация, conservation, preservation)

- posms, kas ir nepieciešams, lai būtu iespējama mākslas darba atjaunošana. Piemēram, pirms gleznas restaurācijas vajadzīga tās zinātniskā un tehnoloģiskā izpēte. Konservējot daļēji sabrukušās celtnes, veselos fragmentus norobežo tā, lai skatītājam rastos priekšstats par patieso ēkas uzbūvi.
Dažreiz konservācija veicama gadījumos, kad restaurācijai (it īpaši ēkas) trūkst līdzekļu. Šādus konservācijas paraugus var aplūkot, piemēram, Bauskas un Cēsu ordeņa pilī, kā arī Raunas bīskapijas pilī. Arī Rīgā vairākas vēsturiski nozīmīgas celtnes tiek konservētas, diemžēl līdz īstai restaurācijai nenonākot.

1. attēlā - iekšējās sienas fragmenta konservācija Sforca cietoksnī Milānā.
2. attēlā - Hāmaņa muižiņas konservācija 2013.gada decembrī pēc 20 sabrukuma gadiem un ugunsgrēka, Rīga, Pārdaugava.

Konsole, kronšteins (консоль, console, bracket) franču: console

- elements, kas balsta no sienas virsmas izvirzītu celtnes daļu vai konstrukciju (mēdz būt volūtas vai akanta telpiskās lapas formā). Viens konsoles gals ir stingri nostiprināts pie sienas, bet otrs - ir brīvs, turklāt uz šī brīvā gala (kas ir izliekts pretējā virzienā) iespējams stiprināt karnīzi, izvirzījumu, kā arī gaismekli vai izkārtni. Konsole bieži vien tiek kalta, un tās forma mēdz atgadināt drakonu, čūsku, ķirzaku vai nāras asti (arī zivi).
Vecrīgā ārējās konsoles, kas atrodas ēku fasādes, pārsvarā domātas tieši laternu stiprināšanai, un visai bieži ir samērā vienkāršas, drīzāk tie ir metāla kronšteini. Tomēr dažās jūgendstila mājās tās var būt izpildītas pietiekami greznas, pat fantastiskas, un piešķir fasādei izsmalcinātu izskatu, kā tas ir arhitekta Hilbiga celtajā mājā Smilšu ielā.

1. attēlā - gaismeklis uz kronšteina Parīzes spāņu krodziņā, St.Antuāna priekšpilsētā.
2. attēlā - dekoratīvs kronšteins ar laternu Smilšu ielā 14, Vecrīgā, arhitekts H. O. Hilbigs, bijusī noliktava, pārbūvēta par īres namu 1890.g.

Konstruktīvisms (tēlotājā mākslā) (Конструктивизм, constructivism (art))

- ir virziens arhitektūras filozofijā un tēlotājā mākslā, kas sākotnēji radies pēcrevolūcijas Krievijā ap 1919 gadu, un tā pamatā bija autonomās mākslas idejas noraidīšana. Kustības pamatidejas bija saistītas ar vēlmi vienot dažādus mākslas veidus, piešķirot tiem sociālo skanējumu. Konstruktīvisms izpaudās (un turpina to darīt) poligrāfijā, glezniecībā, fotogrāfijā un grafiskajā dizainā. Piemēram, tas izpaudies kā fotogrāfijas kompozīcijas tuvināšana ģeometriskām formām, no paradoksālā skatpunkta, pielietojot tilpuma samazināšanu (ar to aizrāvies viens no konstruktīvisma dibinātājiem Aleksandrs Rodčenko). Konstruktīvisma idejas spēcīgi ietekmēja XX gadsimta tēlotājo mākslu it īpaši grafikas un industriālā dizaina jomā, kā arī scenogrāfiju, teātri, baletu, mūziku un pat modi, kur sākās aizraušanās ar taisnām līnijām un ģeometriskām formām. Konstruktīvisms glezniecībā centies ieturēt stabilu krāsu gammu: melnais, sarkanais, baltais un pelēkais ar nelielām zilā un dzeltenā piedevām. XX gadsimta otrajā pusē konstruktīvisms tēlotājā mākslā uz vairākiem gadu desmitiem zaudēja savas pozīcijas, bet 1980.gadā grafiķis un dizainers Nevils Brodijs (Neville Brody) sācis veidot plakātus konstruktīvisma stilā, kas atmodinājis publikas interesi, un nodrošinājis šīm idejām jaunu elpu.
Izcilākais un ārpus Latvijas visplašāk atpazīstamais mākslinieks Georgs Klucis, kura dzīve traģiski aprāvās Staļina represiju laikā 1938. gadā, pēc savas pārliecības un daiļrades grafiskā mantojuma bijis īstens konstruktīvists, par ko Latvijas publika varēja pārliecināties 2014.gadā plašajā darbu izstādē "Kāda eksperimenta anatomija". Viņa ģeometriskie eksperimenti ieturēti tipiskajā konstruktīvistu krāsu gammā.

1. attēlā - Ļubova Popova "Pianists", 1916.g., Kanādas Nacionālā galerija.
2. attēlā - Gustavs Klucis "Konstrukcija", 1921.g., LNMM kolekcija.

Kontrforss, balstošais pīlārs (контрфорс, buttress, counterfort) franču: contre force

- vertikāls balsts, kas uztver gotiskās velves sānspiedienu un vienlaikus pastiprina konstrukciju, arī izvirzīta vertikālās sienas daļa. Kontrforsus sāka apzināti pielietot tad, kad pārāk augstas gotisko katedrāļu sienas kļuva nedrošas no izturības viedokļa. Mēdz būt gan ārējie, gan iekšējie kontrforsi. Visai bieži kontrforsus pielieto kopā ar arkbutāniem - ārējām arkām, kuras raksturīgas Rietumeiropas gotiskajām baznīcām, un pēc būtības ir konrforsa dekoratīvais paaugstinājums.
Latvijas arhitektūrā kontrforsi parādās reizē ar Jēkaba baznīcu Rīgā, kura sākta būvēta agrās gotikas formā ap 1225.gadu, un pabeigta ap 1300.gadu. Tās augšējie stāvi un smailes uzcelti ap XV gadsimta beigām un, iespējams, tieši tad radās arī nepieciešamība pēc ārējiem balstošajiem pīlāriem. Patlaban Jēkaba baznīcas pelēcīgie un smagnējie kontrforsi vislabāk izceļas pretī Saeimai uz sarkano ķieģeļu ārsienu fona.

1. attēlā - Parīzes Dievmātes katedrāles kontrforsi, XII-XIV gs. skats no aizmugures.
2. attēlā - Jēkaba baznīcas kontrforss, XIII-XV gs.

Kontrreformācija (Контрреформация, Counter - Reformation)

- katoļu baznīcas kustība, kas bija vērsta pret reformāciju un centās no jauna saliedēt katoļticīgos. Tajā ietilpa gan pasākumi pret protestantu kustības dalībniekiem, gan to izslēgšana no baznīcas un ķeceru rakstu aizliegumi. Visu novirzienu reformāti tika pasludināti par ķeceriem un valstīs, kur katoļticībai bija izdevies saglabāt savas pozīcijas, reformātus vajāja un pat sodīja ar nāvi, izmantojot Inkvizīciju. Bet šo jēdzienu saista arī ar katoļu baznīcas centieniem atdzimt un attīrīties. Tā, Trientas koncilā tika aizliegta indulģenču pārdošana, baznīcas amatu pirkšana un pārdošana, kā arī pastiprinājās centieni atjaunot stingru kārtību klosteros, uzlabot garīdznieku izglītošanu un pievērsties misionāru darbībai kolonijās. Par vienu no kontrreformācijas instrumentiem kalpoja 1540.gadā nodibinātais Jezuītu ordenis. Ar kontrreformāciju saistīta virkne slaveno gleznotāju darbu, starp kuriem vispopulārākais ir flāms Pīters Pauls Rubenss, kā arī tā saucamā katoļticības garīgā atdzimšana ar jauno svēto un pat ticības mocekļu parādīšanos. Tā kā katoļticība joprojām saglabāja savu patronu lomu mākslā, baroka šedevri zināmā mērā bijuši šīs garīgās atdzimšanas inspirēti, jo to vairums bija veltīts reliģiskajiem sižetiem - Pasludināšanai, Kristus ciešanām, un it īpaši Jaunavas Marijas kultam, jo tās tēls parādās pat batālā žanra gleznās. Laikā, kad luterāņi tiecās iznīcināt jau esošos reliģiskā satura tēlus savās baznīcās, kontrreformācijas mākslinieki pastiprināti veidoja gan attiecīgās gleznas, gan skulptūras. Arī slavenie Mikelanželo Vatikāna gleznojumi ir kontrreformācijas inspirēti.
Latvijā kontrreformācija sakrita ar poļu laikiem, kalendāra nemieriem un latviešu rakstu valodas izplatību. Centieni atjaunot katoļticību Latvijā sākās pēc Livonijas sabrukuma, kad tā nonāca Žečepospolitas (apvienotās poļu-lietuviešu) katoļticīgās valsts atkarībā. Pēc Rīgas nonākšanas karaļa Stefana Batorija rokās te ieradās jezuīti, kuriem tika nodota Jēkaba baznīca. Tomēr pašā Rīgā, kas iepriekšējos gadu desmitos bija kļuvusi stingri luteriska, jezuītu panākumi bija vāji. Jāatzīst, ka tieši pateicoties jezuītu darbībai sāka parādīties pirmie garīgie krājumi latviešu valodā.

1. attēlā - Pīters Pauls Rubenss "Austrumu gudrie pielūdz Jēzu", 1624.g., Karaliskais Mākslas muzejs Antverpenē, Holande.
2. attēlā - Santi Gučjego "Stefana Batorija kapa piemineklis", XVI gs. beigas, Vāvele, Krakova, Polija.

Konventa nocietinājuma pils (Фортификационное сооружение типа конвента, Convent fortification castle)

- klostera dzīvojamā ēka, kā arī pils tips viduslaikos, kam četri pils korpusi ar torņiem aptver taisnstūrveida pagalmu. Arī pats klosteris vai nocietināta viduslaiku pils, kuras korpusi no četrām pusēm ietver taisnstūra iekšējo pagalmu. Vārda skaidrojums saistīts ar norobežošanos no ārējās pasaules gan garīgajos, gan laicīgajos nolūkos. Vēlāk šadus kompleksus visai bieži izmantoja kā cietumus. Literatūrā šāds celtņu tips pastāv joprojām fantastiskajos romānos, kur varonim jātiek vai nu iekšā, vai nu, pārvarot dažādas briesmas, no tās jābēg.
Izcils konventa nocietinājuma pils (pagalms, ap kuru pa perimetru kārtoti būvķermeņi) paraugs Latvijā ir Cēsu pils, kuras celtniecības sākumposms tiek datēts no 1207.gada līdz 1236.gadam. Tas ir konventa tipa celtņu komplekss, ko ieskauj nocietinājuma grāvji. Dažas konventa tipa pilis ir atjaunotas, piemēram, Ēdoles pils. Nedaudz jaunāks, bet labi saglabājies, ir Šlokenbekas pils komlekss netālu no Tukuma. Arī Rīgas pils piederēja šim tipam, bet nekādu grāvju sen nav.

1. attēlā - konventa tipa ordeņa pils Sāremā, Igaunija.
2. attēlā - konventa tipa centrālā daļa pirmajā Jelgavas pilī, makets no Jelgavas muzeja.

Konventa sēta (Двор Конвента, Convent Yard)

- klostera dzīvojamā ēka, kā arī pils tips viduslaikos, kam četri pils korpusi ar torņiem aptver taisnstūrveida pagalmu, klosteris vai nocietināta viduslaiku pils, kuras korpusi no četrām pusēm ietver taisnstūra iekšējo pagalmu.
Rīgā par konventa sētu sauc ēku kompleksu Vecrīgā, netālu no bijušās pirmās ordeņa pils Jāņa sētā, no kuras saglabājusies Jura baznīca. Patlaban komplekss ir daļēji restaurēts un pārsvarā pilda tūrisma objekta funkcijas ar vairākiem muzejiem, hoteļiem un veikaliem. Starp konventa tipa celtņu paraugiem ir arī labi saglabājusies Ventspils pils ar cietoksni.

1. attēlā - konventa tipa ordeņa pils Sāremā, Igaunija.
2. attēlā - Konventa sēta Vecrīgā (pēc restaurācijas).

Korāns (Коран, Koran)

- Galvenie Islama svētie raksti, islama svētā grāmata (tas pats, kas kristiešiem – Bībele), kas satur 114 sūras jeb nodaļas. Tur atrodami reliģiskie, tiesiskie, tikumiskie un sadzīviskie noteikumi un pamācības. Lai iepazītu musulmaņu kultūru no pirmavota, nepieciešams iepazīties ar Korāna tekstu.
Latviski korānu XXI gadsimta sākumā tulkojis dzejnieks Uldis Bērziņš.

1. attēlā - Korāna zelta burtiem rakstītā sūra virs ieejas Stambulas mošejā.
2. attēlā - korāna sūra no Andalūzijas, XII gs.

Kori, lukta (хоры, loft, gallery)

- vieta tradicionālo Rietumu konfesiju baznīcā, kur pulcējas dziedātāji dievkalpojuma laikā. Kādreiz atradusies katoļu baznīcas altārdaļā un bija domāta garīdzniecībai, pat apgādāta ar skaistiem dekorētiem sēdekļiem. Tagad parasti atrodas augstākajā līmenī pretī altārim.
Kori vai luktas latviešu baznīcu arhitektūrā saglabājušies pat koka Usmas baznīcā Brīvdabas muzejā, kur tie atrodas galerijā pretī altārim. XIX gadsimta būvētajās Rīgas baznīcās parasti vienjoma telpas apjož koka luktas ar margām. Luktas ir sastopamas arī laicīgajā arhitektūrā, piemēram, mācību iestāžu aulās garīgo pasākumu noturēšanai.

1. attēlā - lukta XII gs. katedrāles rietumu daļā Lielajā Novgorodā, Krievija.
2. attēlā - lukta LMA (bijušās Biržas Komercskolas) aulā, neogotika, XX gs. sākums, Rīga.

Korintiskais orderis (коринфский ордер, corinthian order)

- ir pēdējais no trim klasiskajiem orderiem antīkajā Grieķijas un Romas arhitektūrā. Tas tiek uzskatīts par viskrāšņāko un dekoratīvāko. Būdama līdzīgs joniskajam orderim, atšķiras no joniskā ordera ar bagātāk dekorētu kolonnu kapiteli (ar akanta lapām, volūtām, gliemežvākiem u.c.), slaidāku kolonnas stāvu, bet arī lēzenāku pašas celtnes jumtu. Stila nosaukums saistīts ar Senās Grieķijas celtniekiem no pilsētas Korintas, un tas kļuva īpaši populārs Senajā Romā Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā, kad tika izbūvēts Augusta Forums. Renesanses laikā, kad atdzima interese par senatni, atsākās korintiešu ordera kolonnu plašs lietojums. Korintiskā ordera kolonnas- ar variantiem - ir sastopamas arī mošeju arhitektūrā.
Ēku, kuras tiktu būvētas ar visiem korintiskā ordera elementiem (īsteni antīko) Latvijā, saprotams, nav, bet Rīgā ar korintiešu (korintiskā) ordera kolonnām ir izrotātas ieejas Nacionālajā teātrī, Vēstures un kuģniecības muzeja zāle, kā arī vairākās citās klasicisma un historicisma stila celtnēs.

1. attēlā - Ņujorkas Galvenā pasta fasādes kolonnas, arhitekti MakKims, Mīds un Vaits, 1913.g.
2. attēlā - korintiskās koka kolonnas Jēzus luterāņu baznīcas fasādē, XIX gs. sākums.

Koris (Хор, chorus)

- ļoti sens teātra mākslas elements, ar ko jau Senajā Grieķijā apzīmēja cilvēku grupu, kura dramatiskās izrādes laikā ar savu kopīgo tekstu izcēla un pastiprināja aktieru darbību. Mūsdienās ar šo vārdu pārsvarā apzīmē dziedātāju ansambli, kas pamatā izpilda kora mūziku. Vissenākās kora dziedāšanas tradīcijas izveidojās baznīcu koros, kad garīgo mūziku izpildīja ne tikai draudze, bet arī speciāli sagatavoti dziedātāji, lielāko tiesu no draudzes locekļu bērniem.
Latvijā kordziedāšanas tradīcija saistīta ar psalmu dziedāšanu luterāņu baznīcā un Hernhūtes brāļu kustību. Tās popularitāte latviešu sabiedrībā joprojām ir ļoti augsta, turklāt mums ir milzīga koru daudzveidība, notiek regulāras koru skates, ir gan akadēmiskie un profesionālie, gan amatieru kori. Arī izglītības sistēmā skolu un augstskolu vairumam ir savi kori. Pēdējā laikā kori pat piedalās Teātra nakts pasākumos, demonstrējot savu mākslu brīvajā dabā (Citadelē).

1. attēlā - jauktā kora koncerts Votiv baznīcā Vīnē.
2. attēlā - jauktā kora "Austrums" koncerts svaigā gaisā 2014.gada maijā Teātra nakts ietvaros.

Korporācija (studentu) (Студенческая корпорация, Student’s association, fraternity)

- studentu apvienība, kuras darbība sakņojas Eiropas universitāšu tradīcijā. Korporāciju kustība sākusies jau XI un XII gadsimta mijā vispirms Francijas un Itālijas augstskolās, kur no citurienes atbraukušie studenti, galvenokārt vācieši, nodibināja savas nacionālās organizācijas. Korporācijām raksturīga stingra biedru hierarhija, katrai ir savas krāsas un simbolika. Korporāciju biedri labprāt piekopa visāda veida aristokrātiskās nodarbošanās- jāšanu, paukošanu, pat duelēšanos un neatteicās arī no alus dzeršanas.
Vecākā latviešu studentu korporācija Lettonia (dibināta 1870. gadā Tērbatā, krāsas – sarkanbalts -sarkans), krievu studentu vecākā korporācija Latvijā Fraternitas Arctica dibināta 1880. gadā Rīgā. Šobrīd Latvijā darbojas 23 studentu korporācijas un 12 studenšu korporācijas, to jumta organizācija ir Prezidiju konvents. Tā kā 1.Republikas laikā virkne studentu uzskatīja korporācijas par vācu kundzības atliekām, paralēli nacionāli orientētie studējošie jaunieši organizēja "Vienotnes", kurās valdīja demokrātiskāks gars bez izteiktas hierarhijas.

1. attēlā - nezināms autors "Studentu kroga aina", 1810.g.
2. attēlā - Latvijas studentu korporāciju biedri gatavojas ikgadējam 18.Novembra gājienam no LU uz Brāļu kapiem Rīgā, 2013.g.

Koturnas (котурны, buskins) franču: cothurne

- zābaks ar biezām zolēm, sengrieķu aktiera kostīma sastāvdaļa, kas piešķīra aktierim nepieciešamo proporciju attiecībā pret relatīvi lielajām traģēdijas maskām un kostīmiem. Vēlāk arī teiciens, ko izmantoja pārnestā nozīmē - persona, kas vēlas būt pārāka par citiem, runāt nedabiski. Zināmā mērā nākotnes kurpes uz augstiem papēžiem ir cēlušās no koturnām.
Senlatvieši, dabiski, koturnās nav staigājuši, un tāpat nav saglabājušies to viduslaiku aktieru, kuri, iespējams, savā tēlojumā šīs Seno romiešu sandales ir izmantojuši, attēli Latvijas mākslā. Tomēr, laikam ritot un historicisma stilam plaukstot Rīgas arhitektūrā, uz lepnāko māju fasādēm ir iespējams sameklēt skulptūras, kuru kājās ir koturnu līdzinieces, kā tas ir kādā no mūsu jūgendstila granda Mihaila Eizenšteina ēkā.

1. attēlā - koturnas.
2. attēlā - nezināms autors "Jaunava ar koturnām kājās", 1906.g, Alberta ielā 2a, Rīgā

Krāsu gamma (цветовая гамма, color gamut)

- noteiktā secībā salikti krāstoņi. Parasti raksturīgi mākslinieciskā virziena, tautas vai novada pārstāvjiem. Tāpat iespējams raksturot arī konkrētā gleznotāja iecienīto krāsu gammu. Piemēram, Rembrants, kas tiek uzskatīts par vienu no slavenākiem visu laiku māksliniekiem, savu krāsu gammu pārsvarā izvēlējies no sarkanā, brūnā un zeltainā toņiem, kontrastam izmantojot melno vai balto. Ir arī virkne izcilo gleznotāju, kuri izvēlas krāsu gammu atbilstoši mirkļa noskaņojumam, zilgani pelēko briesmās, košo- priekā.
Kaut pieņemts uzskatīt, ka latviešiem raksturīga neizteiksmīga (nepietiekami koša) krāsu gamma, proti, dzeltenīgie un brūnganie toņi, Latvijas Olmpiskās delegācijas tērpos 2010.g Ziemas spēlēs dominēja baltais, sarkanais un melnais ar iestrādātiem latvisku rakstu motīviem. Savukārt, visai modernisks Ilzes Strekavinas "Airētājs lielos viļņos" risināts gandrīz Rembrantiskajos toņos, turklāt tie atbilst tradicionālajai latviešu gaumei.

1. attēlā - Rembrants Van Reins "Saskijas van Ulenburhas portrets", 1633.-1634.g., Vecmeistaru galerija, Kasele, Vācija.
2. attēlā - Ilze Strekavina "Airētājs lielos viļņos", 1988.g., LNMM kolekcija.

Kristietība (христианство, christianity)

- monoteistiska reliģija, kas ir balstīta uz Kristus dzīves un mutiskās mācības, kas ir apvienota Jaunajā Derībā. Mūsdienās sevi uzskata par kristiešiem vairāk nekā divi miljardi pasaules iedzīvotāju. Kristiešu lielākā daļa tic tam, ka Kristus bijis Dieva dēls, vienlaikus dievišķīgs un tomēr Cilvēks, cilvēces Glābējs (Pestītājs), kura nākšanu pareģoja Vecās Derības pravieši. Kristīgā baznīca mūsdienās sadalīta vairākos virzienos, bet tās pamatdalījumu veido Romas katoļu baznīca, protestantisms un Austrumu ortodoksija (pareizticība). Kristus dzīve ir aprakstīta četros evanģēlijos- Marka, Mateja, Jāņa un Lukasa, kuri gan sarakstīti stipri vēlāk par Kristus krustā sišanu.
Kristietība Latvijā ienākusi gandrīz vienlaikus no austrumiem (Kijevas Krievijas) un rietumiem (krustneši). Par austrumumu un rietumu paralēlo ietekmi liecina garīgās terminoloģijas jauktais raksturs, kur mijas austrumslāvu un latīņu elementi, kā arī joprojām pastāvošie visi trīs kristietības virzieni ar vairumu atdalījušos baznīcu, kuras sākotnēji uzskatītas par ķecerībām- septītās dienas adventisti, dažādas baptistu draudzes, metodisti u.c. Mūsdienu Latvijā saradušās arī pseido-kristīgās baznīcas, tādas kā "Jaunā paaudze", kurām juku laikos izdevies piesaistīt pietiekami lielas draudzes.

1. attēlā - evanģēlista Mateja skulptūra San Džovāni bazilikā Laterānā, Roma, autors Kamillo Ruskoni(1711.-1715.g).
2. attēlā - Rīgas Doma baznīcas kancele ar apustuļu, evaņģēlistu un kristīgo tikumu alegoriju, kokgriezums, XVII gs. otrā puse, meistars T.Hence.

Kristus ciešanas (Страсти Христовы, Passions of Christ)

- ar to pieņemts apzīmēt Kristus dzīves pēdējo īso posmu, sākot ar viņa ierašanos Jeruzalēmē nedēļā, kad jūgu tauta gatavojas Lieldienu svētkiem un beidzās ar sišanu krustā, kas veido centrālo notikumu kristietībā. Šis posms sākas ar Kristus triumfālo ieiešanu (iebraukšanu) Jeruzalēmē un tajā ietilpst Svētais vakarēdiens, Luģšanās olīvu Dārzā ar sekojošo Jūdas nodevību un Kristus apcietināšanu, tiesu un Golgātu. Atbilstoši Evaņģēlijam, kalns Jeruzalēmes mūru tuvumā, kur Kristus tika krustā sists. Golgāta pati par sevi bija noziedznieku soda vieta. Mākslā šo sižetu parasti attēlo ar krustā sisto Kristu priekšaglā (ir arī varianti ap pārējiem sodītiem laupītājiem). Tāpat izplatīts sižets ir arī ceļš uz Golgātu vai Sāpju Ceļš (Via Dolorosa). Kad XVI gadsimta beigās parādījies Evaņģēlija tā saucamais Karaļa Jēkaba tulkojums, vārda Golgāta vietā dažreiz lieto vārdu Kalvārija, kas ir tuvāks latīņu transkripcijai. Par Golgātu pārnestā nozīmē sauc ciešanas un mocības. Līdz mūsdienām vairākās katoļticīgajās valstīs ārpus Svētās Zemas ir izveidotas savas Kalvārijas, kurās pirms Lieldienām ticīgie izstaigā kaut ko līdzīgu paša Kristus ceļam, turklāt daži pat nes smagus koka krustus. Eksistē arī cits apzīmējums - Kristus pasijas (tulkojumā no latīņu valodas). Ar pasijām, savukārt, apzīmē arī skaņdarbus, kuri veltīti Kristus vai svēto ceišanām. 2004. gadā ASV tika uzņemta filma ar Melu Gibsonu Kristus lomā, kuras pamatā bija Jaunās Derības teksti. Filma izraisīja pretrunīgus viedokļus. Ar ciešanām saistīti arī ērkšķu vainags un krustā sišana.
Latvijas katoļu baznīcās Kristus ciešanas ir mākslas sižets, kur tiek attēlotas Jēzus Kristus dzīves un mocības pēdējās 12 stundās, sākot ar lūgšanos olīvu dārzā un beidzot ar krustā sišanu. Parasti katoļu baznīcu sienās tiek novietotas gleznas ar speciālu numerāciju katrai no pēdējām 12 Kristus dzīves stundām.

1. attēlā - Antonio Gaudi "Golgāta" (Svētās Ģimenes baznīcas ārsiena), Barselona, Katalonija, Spānija.
2. attēlā - nezināms autors "Kristus ciešanas X", Sv. Alberta Romas katoļu baznīca, Rīga.

Kristus dzīve (жизнь Христа, Life of Jesus)

- ir atspoguļota četros kanoniskajos Jaunās Derības Evaņģēlijos, kuri kalpo par Kristus dzīvesceļa izziņas avotiem. Tāpt ir arī informācija, kas gūstama no apustuļa Pāvila vēstījumiem (epistolām), kuri tika sarakstīti pēc pāris gadu desmitiem. Šī tēma tika bagātīgi atspoguļota sakrālajā glezniecībā, un tajā iekļautas visnozīmīgākās epizodes - sākot ar dzimšanu, bēgšanu uz Ēģipti u.c., īpaši plaši atspoguļojot Kristus brīnumdarbus, kristīšanu, pārveidošanu, kārdināšanu, ciešanas, augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Šos sižetus Viduslaiku un Renesanses māklsinieki iekļāvuši arī poliptihos. Savukārt, klasicisma un baroka mākslā sižeti jau attēloti tuvāk laicīgās mākslas kanoniem, pārsvarā atbilstoši gleznotāja prioritātēm un gaumei. Literatūrā pazīstami vairāki darbi, tai skaitā franču autora Renāna "Kristus dzīve", bet kopš kino parādīšanās tika uzņemtas vairākas filmas. Gandrīz katrai Kristus dzīves epizodei tēlotājā mākslā veltīts bezgalīgs daudzums darbu, it īpaši Krustā sišanai un Svētajam vakarēdienam.
Latviešu glezniecībā tieši Kristus dzīvei veltīto darbu ir maz, toties gandrīz katras katoļu baznīcas interjerā uz sienām ir attēlotas Kristus ciešanas (augošā secībā), sākot ar Pilāta tiesu un beidzot ar apraudāšanu pēc noņemšanas no krusta. Tāpat vairāki profesionālie mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls) ir veltījis Kristus dzīvei dažas gleznas - "Kristus ar Bērniem", "Krisus un samāriete".

1. attēlā -
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kristus svētī bērnus", Mets Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcas altārgleznai, 1910.g., LNMM kolekcija.

Kristus kārdināšana (Искушение Христа, Temptation of Christ)

- Sižets par to, kā Sātans kārdinājis Kristu, ir aprakstīts visos Ēvanģēlijos, un tā būtība formulēta Tumsas valdnieka mēģinājumos kārdināt Kristu ar neierobežoto varu pār pasauli gadījumā, ja tas būs ar mieru locīt ceļus Sātana priekšā. Gadījums it kā noticis pēc tam, kad Kristus bija 40 dienas tuksnesī badojies. Pastāv vairāki mākslinieciskie attiecīgās tēmas risinājumi, starp kuriem ir gan ļoti seni, tādi kā Viduslaiku ilustrācijas no Berī hercoga stundu grāmatas līdz pat filozofiskiem Kristus- domātāja XIX gadsimta gleznojumiem.
Latviešu tēlotajā mākslā sižets netika atrasts, un tas izskaidrojams ar latviešu glezniecības pārsvarā laicīgo raksturu, kā arī tuksnešu un klinšu iztrūkumu, kuri veido sižeta ainavu.

1. attēlā - Dučo di Buonisenja "Kristus kārdināšana", 1308.-1311.g., Frika galerija, Ņujorka.
2. attēlā - nezināma autora mozaīka "Kristus kārdināšana", XII g.s., Sv. Marka katedrāle, Venēcija.

Kristus Debesbraukšana (Вознесение Христа, Ascension of Jesus)

- jaunajā Derībā teikts, ka Kristus savā atdzimušajā miesā četrdesmitajā dienā pēc augšāmcelšanās ticis uzņemts debesīs savu vienpadsmit mācekļu (apustuļu) klātbūtnē. Atbilstoši Bībeles stāstam, eņģelis paziņojis izbrīnītajiem mācekļiem, ka Kristus otrā atnākšana notikšot tādā pašā veidā. Atsauces uz šo parādību ir Lūkas un Marka Evaņģēlijos, kā arī Apustuļu darbos. Mākslinieku Iecienīts sižets, kas devis iespēju attēlot vairākus cilvēku tipus vienkopus.
Rīgā Kristus Debessbraukšanai veltītas divas pareizticīgo baznīcas, no kurām vienā dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Otrā baznīca ir tā saucamā krievu baznīca, tā atrodas pašā Latgales priekšpilsētas sākumā, netālu no centrālās stacijas.

1. attēlā - Pjetro Perudžino "Kristus debessbraukšana", ap. 1496.–1500.g., Lionas Mākslas muzejs, Francija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kristus debesbraukšana", Mets Stendes baznīcas altārgleznai, 1903.g., LNMM kolekcija.

Kronēšana (коронация, coronation)

- ceremonija, kuras laikā valdniekam (un tā dzīvesbiedram) tiek baznīcas ceremonijas gaitā piešķirta ar regālijām nodrošinātā vara, tai skaitā uzliekot galvā kroni. Slavenākās vēsturiskās kronēšanas – Kārļa Lielā un Napoleona kronēšana (vienīgās Romas pāvestiem piedaloties). Mūsdienu valdnieku kronēšanas ceremonijas paturējušas vairākus Viduslaiku elementus un atribūtus. Krievijas impērijā cars kronēšanas laikā tika simboliski “salaulāts” ar savu tautu. Mūsdienās “kronē” arī sporta, mākslas vai skaistuma konkursu uzvarētājus. Mākslā pastāv arī izplatīts sižets “Svētās Marijas (Dievmātes) kronēšana”.
2010.g septembrī Rīgas Doma ziemeļu ieejā notika senākā sienas gleznojuma “Svētās Marijas kronēšana” atklāšana pēc restaurācijas. Šis gleznojums nonācis līdz mums pateicoties tam, ka veicot XIX gadsimta beigās Rīgas Doma restaurāciju, arhitekts un senās mākslas cienītājs Vilhelms Neimanis rūpīgi pārzīmējis saglabājušos fresku.

1. attēlā - Jakobs Toritti "Jaunavas Marijas kronēšana", mozaīka, baznīcas Santa Maria Maggiore apsīda, Laterāns, Roma.
2. attēlā - nezināms autors "Svētās Marijas kronēšana", sens Rīgas Doma baznīcas sienas gleznojums, restaurējis V.Neimanis.

Kronis (корона, венец, coronet, crown)

- vienkāršotajā izpratnē ir vainagveidīga grezna galvasrota, valdnieka varas simbols, kā arī pats vainags. Kronis pats par sevi bieži vien kļūst par mākslas priekšmetu, jo tā veidošanā piedalās labākie juvelieri, senākie zeltkaļi. Kroņa veidi ir visai dažādi, sākot ar dārgakmeņiem un valsts simboliem rotātām zvērādas cepurēm (tāds ir Britu impērijas valsts kronis, ko rotā Melnā prinča rubīns vai slavenā Krievijas "Monomaha cepure" ar smailu konusu, ko vaiņago krusts) līdz vieglākiem un smalkākiem kaltiem dārgmetālu vainagiem ar zobainu virsmu, tāpat bagātīgi izrotātiem ar dārgakmeņu kompozīcijām. Viduslaiku tradīcijā arī augstmaņiem bija hierarhijai atbilstošie kroņi. Tā, XIV gadsimta Francijas pērs drīkstēja ceremoniju laikā likt galvē kroni ar astoņiem zobiem un lilijām - Kapetingu varas simbolu. Savukārt, mākslinieki, atveidojot vēsturiskus sižetus vai pašu valdnieku parādes portretus, allaž ar lielu pietāti gleznojuši kroņus.
Kaut arī daži Latvijas vēsturnieki mēdz lietot vārdus "ķoniņš" vai "ķēniņš", aprakstot senlatviešu proto-valstu valdniekus (Lamekinu, Viesturu, Kaupo u.c.), par viņu kroņiem nekādu ziņu nav. Savukārt, vaiņags - būtībā kroņa ekvivalents, sastopams gan dainās, gan arī to mākslinieku darbos, kurus interesē folklora un tautas tērpi. Tā, Nīcas meiteņu galvas rotā pērlēm dekorēti vainagi- koši kroņi ar zobiņiem.

1. attēlā - Fridrihs fon Amerings "Austrijas imperators Francis II", 1832.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Džemma Skulme "Nīcas meitas", 1998.g.

Krucifikss (распятие, crucifix)

- modelēts (veidots) vai gleznots krustā sistais Kristus.
Latgalē (arī Polijā un Lietuvā) krucifiksus novieto ceļa krustojumā, lai ceļinieks varētu vērsties pie Dieva arī neapmeklējot speciāli baznīcu, un tad krucifikss apzīmē miniatūru kapelu. J. Streiča filmā “Cilvēka bērns” viena no slavenākām epizodēm ir mazā Boņuka lūgšana pie Dievmātes krucifiksa.

1. attēlā - krucifiksi Barselonas pilsētas muzejā.
2. attēlā - krucifikss Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Krusta kari un krustneši (крестовые походы и крестоносцы, Crusades and crusaders)

- vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Kari sākās sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncīlā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi. Par krusta kariem sauc arī jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā, tai skaitā Rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās nekristītās tautas Eiropā. Krusta karu dalībnieki sevi dēvēja par krustnešiem. Došanās Krusta karā daudziem kalpoja par grēku izpirkšanu. Tā, pat slepkavību bruņinieks varēja izpirkt, dodoties karot pret musulmaņiem vai "pagāniem". Krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību. Vēsturnieki parasti aplūko septiņus krusta karus, kuri izbeidzās Austrumos pēc Francijas karaļa Ludviķa Svētā nāves karagājiena laikā 1270. gadā.
Livonijas Krusta kari bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ar šo jēdzienu apzīmē mūsdienu Latvijā un Igaunijā dzīvojošo tautu iekarošanu un kristīšanu XII un XIII gadsimtā, kā arī cīņas ar Lietuvas (toreiz vēl nekristītās) un jau kristīgās Senkrievijas ziemeļu pilsētām Polocku, Novgorodu un Pleskavu. Iekarotās teritorijas tika novēlētas jaunavai Marijai un tām tika piešķirts kopējs nosaukums Marijas Zeme ar tiešo pakļaušanu Romas pāvestam. Vēlāk Modenas bīskaps Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senjoriem. 1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē. Kā krusta karu Baltijā materiālie pieminekļi kalpo krustnešu ordeņu piļu drupas.

1. attēlā - Svētā Ludviķa statuja pie Sakrekēras bazilikas Monmartrā, XX gs. sākums, Parīze.
2. attēlā - Livonijas odeņa XV gs. mestra fon Borha ģerbonis ar krustnešu simboliku uz Siguldas pils sargtorņa fasādes (atjaunots XXI gs. sākumā).

Krusta puķe (крестоцвет, finial)

- gotikas arhitektūrā izplatīts elements, kas noslēdz tornīšu smailes un veidots kā ziedpumpurs ar četriem vertikāliem atzarojumiem. Bieži šo elementu izkala no akmens, tas izcēla un izrotāja vertikālos celtnes elementus. Visumā nosaukums "krusta puķe" ir aptuvens, jo nebūt ne katrai puķei ir krusta forma. Tomēr gotisko baznīcu smaiļu dekorēšanā šai puķei ir tieši krusta forma, kura profilā pasvītro dekoratīvā elementa kristīgo nozīmi.
Senatnē celtajās Latvijas gotiskajās baznīcās krusta puķes nav saglabājušās (vai arī nav bijušas), jo Ziemeļu gotikas arhitektūra bijusi atturīgāka un pieticīgāka. Toties neogotikas un historicisma celtnēs šo dekoratīvo elementu izmantojuši vairāki arhitekti. Krusta puķes vairumā rotā Vecās Ģertrūdes baznīcas tornīšus. Tāpat šāda puķe ļoti labi redzama uz Rīgas Pāvila baznīcas torņa smailes, jo arī šī baznīca būvēta neo-gotikas stilā. To projektējis arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves darbu turpinājis arhitekta dēls Hermanis. Baznīca iesvētīta 1887. gadā.

1. attēlā - krusta puķes uz baznīcas smaliēm (Marija no Zīges), Vīne.
2. attēlā - krusta puķe uz Pāvila baznīcas smailes, Rīga.

Krusta velve (крестовые своды, cross vault)

- pārseguma forma, kas rodas, divas pusaploces velves sakrustojot; romānikas baznīcas pārseguma modulis vai elements.
Krusta velves sastopamas visās viduslaikos celtajās baznīcās Latvijas teritorijā, tai skaitā arī krusta ejās. Senākās romāņu stila krusta velves saglabājušās pirmās Zobenbrāļu pils atliekās Jāņa sētā un patlaban nav pieejamas, toties Doma baznīcas centrālās ejas gotiskās krusta velves ir ļoti labi saskatāmas.

1. attēlā - Svētās Marijas baznīcas eja, XIII gs., Abrucco, Itālijā.
2. attēlā - krusta velves Rīgas Domā, XIII-XV gs, pēc atjaunošanas XIX gs. beigās.

Krusteja (крестовая галерея, cloisters)

- ar krusta velvēm segta galerija sakrālai procesijai, ēku savienošanai vai arī eja, kas atrodas ap klostera iekšējo pagalmu. Galerija it kā atkārto ēkas ārējo sienu, veidojot četrstūrainu pagalmu, kas kopīgs baznīcai un tās klosterim, norādot uz šī arhitektūras kompleksa vienotību. Kā rakstīts attiecīgajās pamācībās celtniekiem, tāds risinājums "veido nepārtrauktu un stingru arhitektūras barjeru starp mūku garīgo pasauli un tiem zemniekiem un zemniecēm, kuri strādā un dzīvo ārpus klostera". No otras puses, krustaejas ir visai gleznainas un ļauj izvērsties celtnieka (vēlāk arī mākslinieka) fantāzijai, izmantot kolonādes, pārsedzes, dažāda tipa arkas koptēla ieguvei. Kombinācijā ar koptu mauriņu un ziediem krusteja vasarā līdzinās ainavas parkam.
Rīgas Domā krustaeja ir baznīcas senākā daļa, celta XIII gadsimtā un ir izcils agrās gotikas meistardarbs Baltijā. Tā ir gandrīz 120 m gara, segta ar 29 krustveida velvēm, to ietver pret iekšējo pagalmu vērsta arkāde ar kaļķakmens kolonnām. Krusteja vairākas reizes atjaunota, turklāt notikusi arī arheoloģiskā izpēte. Patlaban tur atrodas vairāki eksponāti no blakus esošā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas- lielgabali un to piederumi, kapaplāksnes, zudušo Rīgas celtņu akmens dekoru un kalumu fragmenti.

1. attēlā - Senankas abatijas krustejas daļa ar zvanu torni, XII gs, Dienvidfrancija.
2. attēlā - krusteja Rīgas Domā, XIII-XIV gs.

Krusts (latīņu, katoļu) (латинский крест, Latin cross)

- krusts, kura šķērskoks ir īsāks nekā verikālais elements; pārsvarā ir katoļu un pārējo Rietumu kristīgo konfesiju baznīcu pamatā; nāves kontekstā – atbilstoši kristiešu tradīcijai to liek uz kapakmeņiem un kapiem, jo tas simbolizē Kristus nāvi. Tāpat latīņu krustu izmanto anglikāņu un luterāņu altāru noformēšanā, turklāt tas parasti izvietots izolēti, uzsverot Kristus vientulību ciešanu gaitā. Latīņu krusts ir arī katoļu krucifiksu pamatne, kur vēlāk tas tiek dekorēts vai papildināts ar paša krustā sistā Glābēja figūru. Krusts bez Kristus tēla, savukārt, simbolizējot ticību Augšāmcelšanās brīnumam, iemiesojot laika posmu starp nāvi un Augšamcelšanos.
Latvijā vairumā gadījumu Rietumu kristietībai piederošo baznīcu torņu smailes tradicionāli vainago gaiļi, jo tie esot modrības simbols. Tomēr, sākot ar XIX gadsimta otro pusi, luterāņu draudzes izvēlas vienkāršāku un kristietības pamatiem atbilstošāku baznīcu noformējumu ar latīņu krustu, kā tas ir gan lielākajā Pārdaugavas baznīcā (divi krusti divu torņu galos), gan Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskajā dievmnamā Grīziņkalnā.

1. attēlā - latīņu krusts virs Jēzus baznīcas Briselē.
2. attēlā - latīņu krusts virs Svētā Pāvila baznīcas Rīgā, G.Hilbiga projekts, 1887.g., angļu gotika.

Kubisms (кубизм, cubism)

- avangarda paveids, kas radies Francijā XX gadsimta sākumā un kura mākslinieki uzsvēra objektu ģeometriskās formas, attēlojot priekšmetus kā plakņu, apjomu un robežlīniju sakopojumu. Kaut Pols Sezāns pārsvarā tiek uzskatīts par postimpresionistu, viņa attēloto akmeņlauztuvi jau attiecina uz kubisma agrīno formu, kur mākslinieki zināmā mērā it kā saplacina telpiskos objektus, padarot tos divdimensionālus – it kā gleznotu ārpus perspektīvas un telpiskuma. Slavenākie XX gadsimta kubisma pārstāvj pasaules mākslā- Pablo Pikaso un Žoržs Braks.
No latviešu gleznotājiem jāmin Rīgas mākslinieku grupai piederīgie J. Kazaks, R. Suta, O. Skulme, V. Tone, A. Beļcova u.c. Latvijas mākslas muzejs 2002. gadā izdevis speciālu katalogu, kurā apkopoti materiāli par kubismu Latvijas mākslā, tai skaitā skulptūrā un porcelāna apgleznošanā. Arī dažos Gustava Kluča darbos jūtams kubisms.

1. attēlā - Fernāns Ležē "Vīrietis un sieviete", 1921.g., eļļa uz audekla, Indianopoles Mākslas muzejs, ASV.
2. attēlā - Romāns Suta "Arlekīns ar ģitāru", 1923.g., LNMM kolekcija.

Kults (культ, cult, worship)

- būtnes vai cita objekta pielūgšana, ar to saistītās ceremonijas, reliģiskas vai sadzīviskas. Dažreiz jēdzienu pastarpina mūsdienu izpratnē, piemēram, lietu kults, jaunības kults, aktieru kults, modes kults, naudas kults. Parādījies pat jēdziens par “kulta personu”. Dažiem kultiem mēdz būt arī pozitīva loma, piemēram, pēdējā laikā sāk veidoties “veselīga dzīves veida kults”. Savukārt dažādu konfesiju lūgšanas nami tiek saukti par “kulta ēkām”. Viduslaikos, savukārt, īpaši populārs kļuva Daiļās Dāmas kults - zināmā mērā spītējot drūmajam un cietsirdīgajam laikmetam. Sievietes skaistuma ideālu noteica Madonna (Dievmāte), kurai bija jābūt slaidai un trauslai, vēlams ar šauru vidukli un pat gandrīz plakanām krūtīm. Dāmas matiem bija jābūt gariem, lokainiem un zeltainiem, acīm - zilām vai zaļām, degunam - īsam un taisnam, lūpām- pilnīgām, turklāt skaistumu papildināja bedrīte uz zoda. No estētikas viedokļa tēls bija nedaudz pretrunīgs, jo, no vienas puses, ķermeņa skaistums skaitījās grēcīgs, bet, pateicoties apspīlētām tērpa formām, zināmā mērā tika izcelts. Ideālajai Dāmai vajadzēja pārvietoties sīkiem solīšiem, nolaistām acīm - bet graciozi, veikli pieturot garo kleitu. Akvitānijas Alienora, kas paguva būt secīgi gan Francijas karaļa, gan Anglijas karaļa sieva, ārēji atbilda visiem skaistuma kanoniem, bet par spīti trauslajai ārienei bija gan valdonīga, gan drosmīga, gan gudra - un arī nežēlīga. Viņas kapa piemineklis diezgan labi attēlo šīs XII gadsimta Daīļas Dāmas būtību un joprojām kalpo par kulta objektu māksliniekiem un dzejniekiem, tāpat kā Senajā Akvitānijā. XX gadsimts iepazīstināja Eiropu ar jaunu - totalitāro valstu vadoņu kultu (Staļina, Hitlera, Musolīni), kam bija raksturīgas vai visas seno pagānu tautu kultu iezīmes. Diemžēl, virkne galma mākslinieku palīdzēja šiem kultiem nostiprināties.
Latvijā par kulta personām bieži vien kļūst pāragri bojā gājušie mākslinieki, piemēram piemēram, Mārtiņš Freimanis un Kaspars Streičs. Savukārt, par mūsu Daiļo Dāmu (kuras piederība latviešu kultūrai ir zināmā mērā mitoloģizēta, jo viņa bija pēc izcelšanās vāciete), var uzskatīt Turaidas Rozi. Mūsdienu Latvijā attieksme pret dzīvajām VIP-personām par kultu parasti nepārvēršas, bet "fanošanai" par sportistiem un mūziķiem tomēr piemīt neliela pagānisko kultu deva. Attiecībā uz vadoņa kultu Latvijā - tas atbilstoši Ulmaņa režīma autoritārajai nevis totalitārajai dabai laimīgā kārtā nav atstājis tik postošas sekas mūsu tautas apziņā.

1. attēlā - nezināms autors "Akvitānijas Eleonora", akmenī kalts kapakmens veidols, XIII gs. sākums, Fontenvrē abatija, Dienvidfrancija.
2. attēlā - Turaidas Rozes piemiņas vieta pie Turaidas baznīcas Siguldā.

Kupols (купол, cupola, dome) latīņu: cupella, no grieķu: κύπελλον

- speciālas konstrukcijas telpisks ēkas vai būves pārsegums, kura ārējā forma ir izliekta pussfēra. Arī ornamentāla struktūra, ko novieto kāda lielāka jumta virsotnē. Kupols ļauj pārsegt ēku ar lielu platību bez iekšējiem atbalstiem, jo kupolu veidojošie elementi turas ar blakus esošo elementu svara radītā spiediena palīdzību. Pazīstams jau gandrīz 5 gadu tūkstošus un tā senākie paraugi ir sastopami Austrumu arhitektūrā, modernizēts Senajā Romā un īpaši izmantots sakrālajās celtnēs. Viens no slavenākajiem Rietumeiropā ir sv. Pētera katedrāles kupols Romā, kura projektēšanā piedalījies arī Mikelanželo. Savukārt, Stambula var lepoties ar milzīgo Svētās Sofijas baznīcas kupolu, kas ir tikai nedaudz mazāks par S.Pētera katedrāles kupolu, bet daudz vecāks (VI gadsimts).
Rīgā ar skaistiem kupoliem lepojas Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle Brīvības bulvārī, kuras svinīgā atklāšana notika 1884. gadā (arhitekta R. Pflūga projekts, kas atgādināja Sv Sofijas katedrāli Konstantinopolē). Tāpat ievērības cienīgs ir vislielākais apzeltītais kupols virs vecticībnieku Grebenščikova lūgšanas nama Latgales priekšpilsētā.

1. attēlā - Sv.Pētera katedrāle ar Bramantes slaveno kupolu (XVI gadsimta sākums), Vatikāns.
2. attēlā - Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā (pēdējās kupolu apzeltījumu atjaunošanas laikā 2014.g).

Kuzņecova porcelāns (Кузнецовский фарфор, Kuznecov's china)

- slaveno porcelāna un fajansa ražotni vecticībnieks Trofims Kuzņecovs nodibināja 1832.gadā Duļevas ciemā Vladimira guberņā netālu no Maskavas. Vecticībnieki Krievijā nedrīkstēja būt valsts dienestā un tālab pievērsušies sākotnēji tirdzniecībai, bet vēlāk - rūpniecībai. Lielāku uzplaukumu ražotne, kas pārtapa biedrībā, piedzīvoja sākot ar XIX gadsimta otro pusi, kļūstot par Krievijas galma piegādātāju, piedaloties ar milzīgiem panākumiem starptautiskajās izstādēs. Pēc revolūcijas Krievijā uzņēmums tika nacionalizēts un visumā panīka. Pēc PSRS sabrukuma ražotne Krievijā atjaunota, turklāt darbā pieaicināti bijušo ilgstoši uzņēmumā strādājošo dinastiju pārstāvji. Patlaban apvienība pārsvarā veic individuālus pasūtījumus Krievijas valdības, oligarhu un ārzemju bagāto interesentu labā.
Kuzņecova fabrika Rīgā ir tieši saistīta ar kādreizējiem uzņēmuma uzplaukuma gadiem, jo tika nodibināta 1841. gadā, ņemot izejvielas netālu no pašas rūpnīcas ēkas pie Daugavas. Sākotnēji fabrika ražoja pusfajansu, bet vēlāk, kopš 1851. gada, arī porcelānu, izveidojot milzīgu un ļoti populāru ražotni, kurā pirms I Pasaules kara strādāja 2650 cilvēki. Kara laikā krietna daļa fabrikas iekārtu evakuēta uz Krieviju, bet pēc kara 20.gadu sākumā ražotne atjaunota jau kā akciju sabiedrība. Fabrika intensīvi sadarbojās ar slaveno apgleznošanas biedrību "Baltars" un tās māksliniekiem. 1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim pēc Romāna Sutas skicēm apgleznoto kafijas servīzi. Pēc neatkarības atjaunošanas Baltslāvu biedrība Pētera palastā sarīkoja Kuzņecova porcelāna izstrādājumu izstādi no veco rīdzinieku kolekcijām.

1. attēlā - Sidora Kuzņecova fajansa fabrikas izstrādājumi, XIX gs. vidus, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
2. attēlā - bijušās Rīgas Kuzņecova fabrikas padomju laika produkcijas paraugi (XX gs. 40.-50.-tie gadi), Porcelāna muzeja kolekcija.

Kvadriga (Квадрига, quadriga) Latīņu: quadri un iugum

- rati vai vezums, kurā iejūgti četri zirgi. Šāda tipa pajūgi tika izmantoti Romas impērijas zirgu skriešanas sacīkstēs, un šī tradīcija tika pārmantota no senatnes olimpiskajām spēlēm. Saukti arī par kaujas vai kara ratiem. Viens no senākajiem šādu ratu attēliem ir ar spārnoto uzvaras dievieti Niki (no 425. g. p.m.ē.) no tā saucamā Atēnas bareljefa, pašlaik glabājas Britu muzejā Lomdonā. Kvadriga ir ļoti izplatīts mākslas sižets kopš senatnes, jo tas simbolizē dievu (dievību) vai varoņu goda braucienu. Bija Slavas kvadrīgas kā triumfu simboli, kur pajūgu vadīja Uzvaras vai Likteņa dieviete. Tīri mākslas nozīmē, kvadrigas vadīja Apolons vai Febs, simboliski izdzenājot Nakti un izstarojot gaismu. Ar kvadrigām vaiņagotas arī vairākas Triumfa arkas, tai skaitā Ģenerālā Štāba arka St. Pēterburgā, Brandenburgas vārti Berlīnē, teātru un parlamentu ēku frontoni. Jēdzienu par kaujas Slavas ratiem izmanto arī poētiskā vai pārnestā nozīmē.
Par zināmu kvadrigas līdzinieku latviskajā izpratnē var uzskatīt četrjūgu, bet ne folklorā, ne mākslas darbos tas attēlots nav.

1. attēlā - divas kvadrigas (augšējā apzeltīta) Barselonas parka strūklakas ansamblī.
2. attēlā - Brandenburgas vārtu kvadriga, 1788.-1791.g, tēlnieks J.G.Šadovs, Berlīne.

Kvadrs (квадр, quadro)

- regulārā paralēlskaldņa formā rupji aptēsts akmens, ko lieto celtniecībā. Slavenās Ēģiptes piramīdas veidotas no blokiem un vēlāk dekorētas ar kvadru plāksnēm. Kvadrus īpaši labi kombinēt ar citiem celtniecības materiāliem, tādējādi izceļot virsmas faktūru, kā arī atdalot celtnes stāvus.
Nacionālā romantisma laikmetā dabiskā akmens kvadri (no šūnakmens, kaļķakmens vai smilšakmens) tika izmantoti fasāžu apdarei. Brīvības pieminekļa postamenta apdarē izmantoti kvadri no travestīna. Mūsdienu Latvijā arī arhitektūras un celtniecības firmu nosaukums.

1. attēlā - kvadru un šūnakmens kombinācija Somijas Mākslas muzeja (celta 1905.-1910.g.) ārsienu apdarē.
2. attēlā - kvadru apdare uz ēkas Doma laukumā 4, inž.-arhitekts A.Maidels, 1926.g.

Ķekarveidīgs tornis (Кистевидная башня, Cluster shaped tower)

- dekoratīvo torņu daudzveidība piešķir gan pilsētai kopumā, gan konkrētai ēkai, īpašu izskatu, nodrošina tā atpazīstamību. Šie torņi mēdz būt atseviški stāvoši, un tad tie pat nodrošina pilsētai tās īpašo vietu (slavenais šķībais Pizas tornis), gan pilsētas iesauku (Boloņu tā arī sauc Itālijā par torņu pilsētu, jo to skaits sniedzas pāri diviem desmitiem), gan tie vienkārši izceļ celtnes savdabīgumu - kā daudzie tornīši, kuri atgādina ķekarus, čiekurus vai kādus citus iedomu augus. To galotnēs mēdz būt gan krusti (sakrālajās celtnēs), gan dažādi ziedi un vēja rādītāji (laicīgajās celtnēs). Dažkārt tornīšu rindas uz laicīgo celtņu jumtiem veido "akmens mežģīnes".
Latvijas teritorijā Viduslaiku celtnēs dekoratīvo tornīšu praktiski nav bijis - vai arī tie galīgi nav saglabājušies skarbo vēju un salu dēļ. Savukārt, tādi arhitektūras stili, kā Renesanse un Baroks, kuru dekorā tornīši ieņēma ievērojamu vietu, Latvijā sakrita ar Reformācijas kanonu, kad liekā dekorēšana tika uzskatīta par izšķērdību. Tālab tornīšu daudzveidība te parādās tikai XIX gadsimtā un it īpaši uzplaukst historicisma un eklektikas celtnēs, turklāt tornīšu smailē sāk uzziedēt brīnumaini veidojumi.

1. attēlā - ķekarveida dekoratīvais tornītis (attēla kreisajā pusē) uz Briseles baznīcas jumta karnīzes.
2. attēlā - ķekarveida tornītis uz Sv. Jāņa baznīcas (celta starp XIII-XV gadsimtu) jumta, 1849.g., Vecrīga. Uzstādīts kārtējās pārbūves laikā.

Ķerubs (херувимчик, путти, cherub, putto)

- eņģelis jūdaismā un kristietībā, kopā ar serafīmiem pieder pie augstākās pakāpes Dieva valstības eņģeļu hierarhijā. Kristīgajā mākslā ir divi ķerubu tipi, no tiem tetramorfiem var būt pat divas vai četras galvas. Tomēr tēlotajā mākslā kopš Renesanses laikiem ķerubus attēlo kā draiskus tuklus puišeļus ar (vai bez) spārniem. Klasiskās gleznas kā arī plafoni bieži tiek papildināti ar dažādiem apaļīgiem ķerubiem, kurus sauc arī par putti.
Par to, kas ir ķerubs, notiek pārrunas gan Latvijas baznīcu oficiālajos portālos, gan speciālajās (no angļu valodas pārņemtajās) vietnēs, bet tās spēj tikai radīt jautātāju galvās zināmu haosu. Mākslas jomā - kādreizējie jaukie ķerubu mazuļi katoļu baznīcu gleznojumos gandrīz visi gājuši bojā Reformācijas laikmetā - reizē ar krāsainajām vitrāžām. Bet tie, kurus ir iespējams redzēt, apdzīvo sienu un griestu gleznojumus (un slulptūras veidojumus) Rundālē un Mežotnē.

1. attēlā - Nikolā Pussēns 'Ķerubi", starp 1625.-1630.g.
2. attēlā - divi ķerubi (bez spārniem) uz durvju apmales Rundāles pilī.

Ķēniņš Dāvids (царь Давид, King David)

- pirmoreiz parādās Vecās Derības sižetā kā ganu zēns, kad jūdu cilti apdraud briesmonis un milzis Goliāts. Divcīņā Goliātu pieveic ganu pusaudzis Dāvids, trāpīdams pa galvu ar lingas mestu akmeni. Vēlāk Dāvids kļūst par jūdu valdnieku- dzejnieku un mūziķi, psalmu autoru. Pastāv leģenda, ka Jēzus Kristus cēlies no Dāvida cilts.
Kristīgajā baznīcā ar Dāvida vārdu saistīti psalmi, kurus augstu vērtē baznīcas tēvi. Citāts no Jāņa Zeltamutes: "Psalmu dziedāšana vienmēr izraisa gaviles priecīgajiem un iepriecina grūtsiržus". Laicīgā rīdzinieka uztverē ar Dāvidu asociēta seštūru zvaigzne, kas rotā Izraēlas karogu un arī vairākas celtnes Rīgā. Savukārt, ar Dāvida uzvaru pār Goliātu pieņemts apzīmēt vājākā pārākumu pār stiprāko. Inese Vaidere (Eiropas parlamenta deputāte no Latvijas 2004. - 2014. gadā) rīkojusi starptautisko konferenci "Dāvids un Goliāts: mazās tautas totalitāro režīmu jūgā".

1. attēlā - „Ķēniņš Dāvids” (miniatūra), no Egberta Psalmu grāmatas, X gs., nacionālais arheoloģijas muzejs, Cividale, Friuli-Venēcija Džūlija reģions, Ziemeļaustrumitālija.
2. attēlā - Dāvida zvaigznes starp citiem simboliem uz LMA frontona (skats no Kalpaka bulvāra) Rīgā.

Ķēžu bruņukrekls (сетчатая кольчуга, chain armour, chain mail)

- bruņukrekls, kas bija darināts no sīkiem dzelzs (tērauda) gredzeniem, kuru stiprināšanu un tērpa izmēru pielāgoja bruņinieka augumam. Agrākie šāda tipa atrastie kalēju meistardarbi tiek attiecināti uz ķeltiem (atrasti ķelšu virsaiša apbedījumā Rumānijā), bet pastāv versija, ka tas ir etrusku izgudrojums, kas attiecināms uz IV gs. p.m.ē. Bruņukreklu izplatība - no Eiropas līdz Ziemeļāfrikai un Vidējiem Austrumiem caur Centrālo Āziju un Tibetu līdz Korejai un Japānai, kur izmantoja kombinētos krūts aizsargus - bruņukreklu ar plākšņu daļām. Bruņukrekli - un it īpaši smalko gredzenu bruņuvestes - tiek izmantotas kā aizsarglīdzeklis pret saduršanu līdz pat mūsdienām. To loma ir apspēlēta vairākos romānos un filmās, kad gaidāmais upuris izglābjas pateicoties zem apģērba nemanāmajai bruņuvestei. Pat slaveno hobitu Frodo izglābj no bojāejas plānais bruņukrekls. Tāpat ķēžu bruņukreklus (no dažādien stipriem materiāliem) izmanto operatori, uzņemot filmas par plēsoņām, piemērām, haizivīm.
Latvijā darbojas nometnes “Senlatvieši”, kuru dalībnieki paši darina bruņukreklus, izmantojot 11.-13. gadsimta atradumu fragmentus; tie veidoti no griezumā apaļas stieples. Bet pašā pēdējā laikā, atsākoties restaurācijas darbiem Siguldas ordeņa pilī, radās iespēja aplūkot pēc seniem pierakstiem izveidoto gredzenu bruņukreklu - ar visu blīvo ķiveri un ādas vesti.

1. attēlā - Gredzenu bruņukrekls ar sasienamām plāksnēm vidū. Mogolu dinastija, XVI gs.
2. attēlā - Livonijas ordeņa bruņinieka gredzenu bruņukrekls ar ādas vesti, Siguldas pils muzejs.

Ķieģeļu gotika (Кирпичная готика, Brick Gothic)

- Šis gotikas veids, kurā akmens vietā par galveno celtniecības materiālu kļuva ķieģeļi, īpaši izplatīts Viduslaikos Vācijas ziemeļos, ir Hanzas laikmeta arhitektūras mantojums.
XXI gadsimta sākumā Rīga piedalījās attiecīgajā Eiropas projektā “Eiropas ķieģeļu gotikas maršruts”, kas bija domāts ķieģeļu gotikas mantojuma saglabāšanai Baltijas valstu piekrastes pilsētās (Latvijā, Vācijā, Dānijā, Polijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā). Uz ķieģeļu gotiku daļēji attiecināma Jēkaba baznīca Rīgā- pirmā baznīca, kuras draudzes locekļi bija nelatvieši un sākotnēji atradusies ārpus pilsētas mūriem. Vēl viens ļoti skaists ķieģeļu neogotikas paraugs ir Latvijas Mākslas akadēmijas ēka, kuras formas un sarkano ķieģeļu raksts ar melno glazūru padara šo ēku par vienu no arhitekta V.Bokslafa pērlēm.

1. attēlā - XIV gs. ķieģeļu arku tilts ar robojumu, balstlits uz kontrforsiem, Verona, Ziemeļitālija.
2. attēlā - Latvijas Mākslas akadēmija (sākotnēji Biržas Komercskola), arhitekts V.Bokslafs, 1905.g., Rīga.

Ķieģeļu stils (кирпичный стиль, brickstyle)

- viens no eklektisma formālajiem novirzieniem, kad fasādes veidotas tikai kā ķieģeļu mūrējums un tām apkārt ir figurāli izmūrētas dzegas. Šim stilam raksturīgs skulpturālo rotājumu trūkums - jo tie nav veidojami no ķieģeļiem, un, no otras puses, mūrējuma ormnamentālo detaļu bagātība ar plākšņu strukturēšanu, mijoties glazētiem un matētiem sarkaniem ķieģeļiem.
Latvijā ķieģeļu stilā XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā būvētas gandrīz visas rūpnīcas apkārt vēsturiskajam centram, kā arī vairākas veselības aprūpes iestādes, skolas, kazarmas, administratīvās ēkas un noliktavas. Šo stilu dažkārt dēvēja par "kroņa stilu". Ēkas fasādes izcelšana notiek pateicoties apmesto un neapmesto elementu mijai.

1. attēlā - Berlīnes virszemes metro stacijas ēka, 1882.g., viena no pirmajām stacijām.
2. attēlā - Āgenskalna tirgus, arhitekts R.Šmelings, būve uzsākta 1911.g., pabeigta 1925.g.

Ķīļu raksti, ķīlraksts (клинопись, Cuneiform)

- viena no senākajām rakstīšanas sistēmām, kuras attēli saglabājušiies uz apdzedzināta māla plāksnēm. Sākotnējās piktogrammas (IV gadu tūkstotis p.m.ē) Šumēra valstī pēc apmēram tūkstoš gadiem kļuva stilizēts, iespējamo apzīmējumu skaits samazinājās un kļuva abstraktāks, turpinādams vinkāršoties bronzas laikmetā. Ķīļrakstu veidoja ar neasiem irbuļiem uz māla plāksnēm, bet rakstu zīmes vēlāk kļuva par pamatu seno persiešu alfabētam. Vēlāk ķīļu zīme atbilda vai nu veselam vārdam, vai zilbei. Oriģinālie šumeras raksti kļuva par pamatu daudzām rakstu valodām Divupē un tās apkārtnē, vēlāk tos izspieda fenīķiešu alfabēts, un gandīz 2 gadu tūkstošus ķīļrakstu teksti nebija lasāmi, kamēr XIX gadsimtā tie tika atšifrēti.
Ar zināmu fantāzijas devu var uzskatīt, ka Latvijā ķīļu rakstu paveids (ideogrāfiskā rakstība, kad zināmu saturu atspoguļo ar nosacītām zīmēm) ir pastāvējusi t.s. bezrakstu periodā. Proti, bijušas visādas "maģiskās zīmes", kurām piedēvēts īpašs spēks. Uzskatīt par burtu vai zilbju atveidi tautas etnogrāfiskos rakstus tomēr nav pamata, kaut gan senatnes apjūsmotāji cenšas to darīt.

1. attēlā - Gudea statuja ar ķīļrakstiem, Šumēra, apm. 2150 p.m.e., Luvra.
2. attēlā - arhaiskais šumēru ķīļraksts, XXVI gs. p.m.ē.

Ķīļveida arka (клиновидная арка, ogee arch)

- arhitektūrā šis jēdziens attiecināms uz arku, ko veido divi ķīļi, kas būtībā ir viens otra spoguļattēls ar savienojumu augšējā daļā. Šādas arkas parādījās gotiskajā arhitektūrā XIII gadsimta beigās un atdzima historicisma celtnēs kā izteiksmīgs dekoratīvs elements. Dažkārt tās sauc par S-veida arkām. Šādas arkas ļoti bieži izmanto kā dubultloga noformējumu.
Ķīļveida arkas Latvijas arhitektūrā parādās reizē ar historicisma un nacionālā romantisma stilā celtajām ēkām XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā. Tas piešķir īres namiem savdabīgu siluetu.

1. attēlā - ēka pie kanāla Venēcijā ar vairākām ķīļveida arkām, XV-XVI gs.
2. attēlā - nams ar ķīļveida arku dekoru Rīgā, Brīvības ielā 85, 1912.g., arhitekts E.Laube.

Labais gans (Добрый пастырь, Good Shepherd)

- Kristus kā dvēseļu gans. Bībelē alegorija par aitām un to ganiem ir visai izplatīta, ir teiciens par "melno avi", kura esot izraidāma no ganāmpulka, leģenda par bagāto un nabago ar vienīgās aitas atņemšanu, par pazudušās aitas meklēšanu u.c. Līdz ar to māksliniekiem kopš viduslaikiem labpaticis attēlot Kristu kā "labo ganu", bet rakstniekiem un teologiem aprakstīt rūpes par katru draudzes locekli, zināmā mērā paaugstinot mācītāju līdz dvēseļu gana līmenim.
Latvieša mentalitātei īpaši tuvi vārdi no Jāņa evaņģēlija par saimnieka attieksmi pret savām aitām, kuras visas viņam ir tuvas un kuras viņš nepametīs briesmās. Arī šo domu var skaidrot ne tikai kristietības, bet vispārējās morāles garā, proti, tas, kas jūt atbildību, uzņemas arī risku un ir gatavs upurim.

1. attēlā - Bernhards Plokhorsts "Dievs ir mans labais gans", XIX gs., Vācija.
2. attēlā - tēlnieki Šauss un Gervins "Labais gans", XVII gs. beigas, smilšakmens, Sv. Pētera baznīcas portāls, Vecrīga.

Labdarība (благотворительность, benefaction, philanthropy)

- modernajā izpratnē tā ir privātā iniciatīva, kas ir vērsta uz sabiedrības labumu un dzīves kvalitātes celšanu bez personiskā labuma gūšanas. To dažkārt sauc arī par filantropiju. Ļoti būtiska humānās sabiedrības iezīme. Par pirmo labdari tiek uzskatīts titāns Prometejs (bieži attēlots mākslas darbos), kas atnesis cilvēcei uguni, samaksājot par savu rīcību ar ilgstošām mokām.
Mūsdienu Latvijā ir ļoti izplatītas daudzveidīgas labdarības akcijas, kurās piedalās ārkārtīgi dažādas cilvēku grupas – no Saeimas deputātiem līdz aktieriem un skolēniem. Labdarība atšķiras no mecenātisma un sponsoriem ar to, ka tās merķauditorija ir "dzīves pabērni" - cilvēki ar īpašām vajadzībām, vecie ļaudis, nelaimēs cietušie. Katru gadu pirms Ziemassvētkiem Latvijā sākas akcija ar naudas vākšanu dažādu grupu trūcīgajiem ļaudīm, kad katrs akcijas dalībnieks par piemiņu saņem papīra eņģeļi.

1. attēlā - Simons Vuē "Debesu labdarība", 1640.g., audekls, eļļa, Luvras muzejs, Parīze, Francija.

Laicīgais valdnieks (светский правитель, temporal, secular ruler)

- valdnieks, kura vara tiek nodota vai nu mantošanas ceļā, vai arī tās nesējs tiek vēlēts; viduslaikos un Jauno laiku sākumā Eiropā par laicīgajiem valdniekiem varēja būt arī katoļu baznīcas augstās amatpersonas (bīskapi, arhibīskapi), bet garīgais valdnieks šajās teritorijās bija pāvests. Pirms Reformācijas laicīgie valdnieki atradušies zināmā atkarībā no Svētā Krēsla varas. Izglītotie laicīgie valdnieki kopš Renesanses visai bieži nodarbojušies ar zinātnes, mākslas un māklsinieku atbalstīšanu, kā arī rūpējušies par savas personības un tuvinieku tēlu iemūžināšanu portretos un statujās. Starp laicīgajiem valdniekiem mākslas atbalstīšanas jomā īpaši izcēlušies Lorenco Lieliskais 15. gadsimta Florencē, franču karaļi Francisks I un Ludviķis XVI, Anglijas karalis Kārlis I, Spānijas imperators Kārlis V, Prūsijas karalis Frīdrihs II un Krievijas ķeizariene Katrīna II, kuri visi ir pelnījuši mūsdienu ekskursiju vadītāju visdziļāko pateicību.
Piemēram, bīskaps Alberts bija Livonijas laicīgais valdnieks. Bet daudz tuvāki laicīgo valdnieku definīcijai bija gan Kurzemes hercogi (laikaposmā starp XVI gadsimta vidu līdz XVIII gadsimta beigām), kā arī to lielvalstu, kuras dažādos laikos valdījuši pār mūsdienu Latvijas teritoriju, valdnieki. Starp tiem īpaši minams Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs- Tērbatas universitātes dibinātājs. Pēc dažiem datiem, karalis vēlējies dibināt augstskolu Rīgā, bet vietējo vāciešu skopums un nevēlēšanās šo pasākumu atbalstīt laupīja mūsu pilsētai iespēju kļūt par vissenākās laicīgās augstkolas Baltijā mājvietu.

1. attēlā - Andrea Verrokkio "Lorenco Mediči", 1480.g.
2. attēlā - nezināms autors "Gustavs II Ādolfs", XVII gs.

Laicīgā arhitektūra (светская архитектура, secular architecture)

- laicīgās arhitektūras jēdzienā ietilpst visas tās celtnes, kurām nav sakrālais, proti, ar reliģiju saistītais, raksturs – dzīvojamās un sabiedriskās ēkas (slimnīcas, mācību iestādes, tiesībsargājošās, militārās un pārvaldes institūcijas), celtnes, kas nodrošina iedzīvotājus ar visāda veida pakalpojumiem (ūdenstorņi, spēkstacijas, noliktavas, transporta mezgli u.c.) Arī triumfa arkas, uzvaras obeliski un memoriāli attiecināmi uz laicīgās arhitektūras pieminekļiem.
Par Vecrīgas senākajiem laicīgās arhitektūras autentiskiem pieminekļiem var uzskatīt XV- XVI gadsimta noliktavas un dzīvojamās mājas.

1. attēlā - Ambergas pilsēts rāts, 1358.g. gotika.
2. attēlā - spīķeris Vecpilsētas ielā 10, celts apm. XVI gs., XIX gs. vēl funkcionēja kā linu tirgotāja noliktava.

Lajs (прихожанин – не священнослужитель, layman, laywoman) grieķu: λαϊκός [laikos]

- draudzes loceklis, kas nav garīdznieks, arī citas konfesijas piederīgais. Dažreiz arī nespeciālists, nepraša, kāds, kam savā darbības jomā trūkst profesionalitātes. No šī vārda tiek atvasināti jēdzieni par "laicīgo mākslu", "laicīgo literatūru" un laicīgiem pasaules uzskatiem, kur ir ticības elements, bet nav piederības tikai un vienīgi garīgumam.
No Romas Katoļu baznīcas saita Latvijā:" Laji ir visi kristieši, kas Kristībā uzņemti Kristū un caur to iekļauti Dieva tautā, kas Baznīcā un pasaulē pilda Dieva tautai uzticēto sūtību. Lajus raksturo tas, ka viņi dzīvo pasaulē laicīgās realitātes vidū".

Landtāgs (ландтаг, provincial assembly, state diet) vācu: Landtag

- pārstāvju sapulce vācu valodā runājošās valstīs, atsevišķās zemēs (pavalstīs) un provincēs. kā arī Ziemeļitālijā. Arī Lihtenšteinas parlaments. Landtāgam ir likumdošanas vara pārvaldāmajā teritorijā attiecībā uz problēmām, kas neietilpst kopīgajā valsts kompetencē, kurām ir reģionāls raksturs. Arī kārtu sapulce Vācijā un Livonijā Viduslaikos, suzerēna un tā vasaļu sapulce. Mūsdienās Vīnes Rāts ēka kalpo gan kā Pilsētas Dome, gan kā Landtāgs.
Kurzemes landtāgs (tā sastāvā bija bruņniecība un hercoga padomnieki) sācis darboties no 1561.g. un pulcējās samērā regulāri, sākumā pēc hercoga pavēles, vēlāk – regulāri, hercogam piedaloties. Risināja politiskos, saimnieciskos un savstarpējo strīdu jautājumus, nodarbojās ar likumdošanu. Paralēli darbojies arī Vidzemes landtāgs Krievijas impērijas ietvaros. Landtāgi likvidēti 1920. gadā vienlaikus ar bruņniecības privilēģiju pilnīgu atcelšanu. Savukārt, ēkā, kas kādreiz būvēta kā Vidzemes landtāgs, mūsdienās atrodas Latvijas Saeima.

1. attēlā - Vīnes rātsnams, 1883.g., arhitekts Frīdrihs fon Šmits, neogotika, Austrija.
2. attēlā - bijušais Vidzemes landtāgs (Bruņniecības nams), pašlaik Latvijas Republikas Saeima, eklektika, arhitekti R.Pflūgs un J.Baumanis, 1863.-1867.g.

Lapene (беседка, arbaor, pergola, gazebo)

- dārza vai parka atklātā celtne, nojume, kura balstās uz stabiem (koka, akmens, ķieģeļu) un kuras sienas bieži veidotas no režģiem. Var tikt veidota arī kā daļēji pārsegta viegla eja, ap kuras sienām un jumtu vijas dekoratīvie augi vai vīnogas. Tādas lapenes bieži vien veido dārza labirintu ejas valdnieku vasaras rezidencēs, piemēram, Austrijas imperatoru pilī Šenbrunā. Lapenes bija populāras gan Senajā Romā, gan XVII-XVIII gadsimta dārzu arhitektūrā.
Rundāles pils parkā, kā arī vairākās romantiski iekārtotajās vācbaltu muižās tāpat bija dažāda tipa lapenes - no klūgu pinumiem, un arī mūsdienu Latvijā interese par tām atdzimst. Arī mūrēta lapene, kas atgādina miniatūru klasisku portiku un atrodas Rīgas parka centrā ir šo vācbaltu romantisko celtņu līdziniece.

1. attēlā - lapene ar vēja rādītāju ziemā, Baringtona, ASV.
2. attēlā - Rīgā, Kronvalda parkā, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja celtā būve Senās Romas lapenes stilā 1901.g. (sakarā ar Rīgas 700-gadi).

Lari, mājas gari (лары, домовые, Lares, household deities)

- romiešu dievi, kam nebija ne veidola, ne skaita, ne mitoloģijas. To pielūgšanai izmantoja mājas altāri, kur glabāja sīkas laru figūriņas vai amuletus. Lari varēja būt konkrētu vietu sargājošie spēki, un arī ģimenei varēja būt sargājošais gars.
Latviešu mitoloģijā tiem līdzīgi ir pavarda gari (mājas kungi), kurus pieskaita zemākajai dievību grupai un tiem ir arī lokālie nosaukumi (Vecainis, Cepļa dievs, Ašgalvis). Dažkārt tradīcija novietot šādu mājas garu virs ieejas mājoklī sastopama pat jūgendstila celtnēs.

1. attēlā - Augusta lara statuete, romiešu-gallu laikmets, bronza, Bretaņas muzejs, Renna, Francija.
2. attēlā - mājas gari Rīgas dienu gadatirgū.

"Latviešu avīzes"

- pirmais visilgstošāk iznākušais preses izdevums latviešu valodā, sāka iznākt Jelgavā 1822. gadā un to izdošana turpinājās līdz 1915. gadam. Pirmajos gados autori galvenokārt bija vācu mācītāji, bet nedaudz vēlāk pārsvars jau bija latviešiem. Starp avīzes autoriem bija Ansis Leitāns, Ernsts Dinsbergs un mūsu vietējais autodidakts dzejnieks Neredzīgais Indriķis. Laikraksta pirmais redaktors K.F.Vatsons, kas, būdams vācietis, aizrāvies ar latviešu etnogrāfiju un pagātni, pat sastādīja pirmo lasāmo grāmatu latviešu bērniem.
Latviešu avīžniecībai veltīto grāmatu ”Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. 1822—1865” sarakstīja Rita Zelča, un to 2009. gadā laida klajā izdevniecība “Zinātne”. Mūsdienās nosaukumu "Latvijas avīze" pārņēmusi bijusī "Lauku avīze", vispopulārākais un izdzīvojušais izdevums (kopš 1988.gada) ar vairākiem pielikumiem, kuram ir plašs lasītāju loks, galvenokārt ārpus Rīgas.

1. attēlā - pirmās latviešu avīzes trešā izdošanas gada gājuma titullapa.
2. attēlā - "Latvijas avīzes" redakcijas ēka Rīgā, Dzirnavu ielā 21.

Latviešu strēlnieki (латышские стрелки, Latvian riflemen)

- karavīri, kas speciālo Latviešu strēlnieku pulku sastāvā piedalījās 1. pasaules karā, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas Pilsoņu kara kaujās. Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 40 000 kareivju. Viens no visvairāk atpazīstamajiem Sarkaniem strēlniekiem PSRS laikā bija Jukums Vācietis. Viņš bija Latviešu strēlnieku komandieris Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918.-1919.) Krievijas Pilsoņu kara laikā. Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību "latviešu fašistiski-teroristiskajā spiegu organizācijā". Vēlāk daļa strēlnieku atgriezās neatkarīgajā Latvijā, bet citi palika Padomju Krievijā, turklāt viņu daļa gāja bojā Staļina represiju laikā. PSRS periodā tika izcelti un godināti tikai tā saucamie Sarkanie strēlnieki, kuriem bija veltīti gan speciālais muzejs (pašlaik Okupācijas muzejs), gan virkne pieminekļu.
Viens no izcilākajiem latviešu strēlniekiem bija profesionālais karavīrs un zemnieku dēls Frīdrihs Briedis. Pirmā Pasaules kara laikā, būdams drošsirdīgs izlūks, tika apbalvots ar virkni ordeņu, bet līdz ar Latviešu strēlnieku bataljona dibināšanu, kļuva par rotas komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās un ticis vairākkārt ievainots. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš vadīja sacelšanos pret boļševikiem pie Volgas. 1918.gadā nošauts kā balto kontrrevolucionārās kustības organizators. Pēc nāves par varonību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar visu šķiru Lāčplēša kara ordeni.

1. attēlā - piemineklis Latviešu Sarkaniem strēlniekiem Rīgā, rāts laukumā, 1965.-71.g.g., autori V.Albergs, Dz.Driba, G.Lūsis-Grīnbergs.
2. attēlā - piemineklis pulkvedim Briedim pie Rīgas 13. vidusskolas, uzstādīts 1998.g (skolā ir arī pulkveža Brieža memoriālais muzejs).

Latviešu Indriķa hronika () Sk. Indriķa Livonijas hronika

Laukakkmeņu apdare (отделка 'под валуны', rubble wall masonry)

- ir apdare, kurai izmanto t.s. laukakmeņus - vietējo celtniecības materiālu, kuram mēdz būt dažāda izcelsme - dolomīta, smilšakmens, kaļķakmens un šūnakmens šķembas, granīta akmeņi, pat lielāku akmeņu atlūzas, tai skaitā visi "akmeņi", kas palikuši pēc ledājiem un tiek katru gadu uzieti arumos. Laukakmeņu izmantošana celtniecībā ļoti izplatīta Maltas salā, Sicīlijā un arābu valstīs, kā arī Itālijas kalnu rajonos, kur zeme klāta ar dažāda izmēra dabiskajem akmeņiem un ir citu celtniecības materiālu trūkums. Laukakmeņus ļoti labi var izmantot iežogojumu celtniecībai laukos (zemās sienas), kā arī nogāžu nostiprināšanai, jo ūdens šīs sienas praktiski nebojā, turklāt laukakmeņu mūrējums ir arī visai dekoratīvs un nedārgs. Celtnieki labprāt izmanto laukakmeņu apdari. Dažreiz par laukakmeņiem sauc vienkārši neregulāras formas akmeņus, kuri zināmā mērā atgādina ar rokām darinātus ķieģeļus.
Latvijā laukakmeņu mūrējums visbiežāk tika izmantots ceļa krogu un šķūņu celtniecībai, bet ir arī vairākas lauku baznīcas, kuras tāpat mūrētas no laukakmeņiem, it īpaši Latvijas ziemeļos, kur ik gadu, pavasaros apstrādājot laukus, uzrodas aizvien jaunas laukakmeņu kaudzes gar ceļiem. Apbūvē izplatoties historicisma un nacionālā jūgenda stiliem, arhitekti sāka labprāt izmantot laukakmeņu apdari, jo tā deva iespēju bez īpašiem izdevumiem piešķirt celtnei oriģinālu izskatu, vienlaikus akcentējot vietējās tradīcijas.

1. attēlā - Svētā Gara (St.Spirito) baznīca, XV gs., Bergamo, Ziemeļitālija.
2. attēlā - īres nams, 1908.g., arhitekts P.Mandelštams, akmens mūra ārsienas apdare, tiek atjaunota.

Lauku muiža (поместье, имение, Estate, manor house)

- feodāls zemes īpašumu veids, kad īpašnieks zemi neapstrādāja personīgi, bet guva no tās ienākumus. Atbilstoši Rietumeiropas likumdošanai, par muižas īpašnieku varēja kļūt, likumīgā veidā saņemot to no valdnieka - laicīgā vai garīgā. Muižā varēja ietilpt lauki, pļavas, meži, draudzes un pat ciemata teritorija. Šaurākā nozīmē par muižu sauc šāda īpašuma pārvaldes ēku vai ēku kompleksu, kurā ietilpst kungu māja vai pils, muižas pārvaldnieka māja, kā arī dažādas saimnieciskas un rūpnieciskas būves. Ilgāku laiku par muižu īpašniekiem varēja būt tikai aristokrātijas (muižniecības vai augstākās garīdzniecības) pārstāvji. Reliģijas karu un revolūciju laikmetā muižas īpašnieku skaits un sastāvs spēcīgi mainījies, izvirzoties priekšgalā turīgajiem trešās kārtas pārstāvjiem.
Latvijas teritorijā muižas sāka veidoties pēc krustnešu iekarojuma, kad bīskaps Alberts piešķīra saviem vasaļiem Lielvārdes un Ikšķiles pilis kopā ar zemi un ļaudīm, kas to apstrādāja. Vēlāk lielās zemes platības pa gavbaliem tika izpārdotas ienācējiem no Vācijas, tādējādi veidojot vācbaltu muižniecību, kura saglabāja savas tiesības uz zemi. Latvijas teritorijā vārds muiža cieši saistīts ar jēdzienu bruņniecība, jo tieši no kādreizējiem Livonijas bruņiniekiem izveidojās vēlākā vācu muižniecība (Latgalē- poļu muižniecība). Latviešu tautas apziņā vārdam ilgstoši bija negatīvs skanējums kā svešās varas iemiesojumam. Līdz ar to dumpju un revolūciju laikā muižas Latvijas teritorijā ir pamatīgi cietušas un tikušas atjaunotas lielākoties periodā starp 1905.gada revolūciju un 1940.gadu. Tagad muižas, kuru ēkās PSRS laikā galvenokārt tika izvietotas skolas, piedzīvo jaunu renovācijas periodu, gan kā skolas, gan kā muzeji.

1. attēlā - Radzivilu lauku muižas ēka Biržos, Lietuva, XVI gs. beigas.
2. attēlā - Dzērbenes muižas ēka, celta XVIII gs., atjaunota 1929.g., Kurzeme.

Laulības pēc pilnvaras (брак по доверенности, proxy marriage, wedding)

- ceremonija, ko gadsimtu gaitā pielietoja, noslēdzot laulības valdnieku starpā, jo līgavai (princesei), dodоties pie līgavaiņa uz kaimiņu valsti, jau bija jākļūst par nākamās valsts pavalstnieci. Tādējādi baznīcas laulību ceremonijas laikā līgavaini aizvietoja kāds augstmanis. Slavenākās tāda tipa laulības – Napoleons I ar Mariju Luīzi, Aragonas Katrīna – ar Anglijas princi Artūru. XVII gadsimtā mākslinieks P. Rubenss attēloja šādas laulības savā slavenajā sērijā, kas bija veltīta Marijas Mediči laulībām ar Henriju IV. Savukārt, 2003. gadā šāda tipa laulības tika noslēgtas starp kosmiskajā stacijā esošo kosmonautu un viņa līgavu.
Latvijas vēsturē laulības pēc pilnvaras nenotika, jo trūka atbilstošā līmeņa valdnieku. Vienīgās augstmaņu kāzas Rundāles pilī ir mūsdienu mākslinieces Maijas Tabakas fantāzija par XVIII gadsimta galminieku dzīvi.

1. attēlā - P.Pauls Rubenss. Kāzas pēc pilnvaras (per procuram) Florencē (Toskānas hercogiene Marija Mediči precas ar sava līgavaiņa Francijas karaļa Henrija IV pilnvaroto), apm. 1622.-1625.g., Bratislavas galerija
2. attēlā - Maija Tabaka "Kāzas Rundālē", 1974.g., LNMM kolekcija.

Lauru vainags (лавровый венец, laurel wreath)

- vainags, kas veidots no vai nu salocītiem lauru koka zariem, vai nu pašām laura lapām. Ar lauru vainagu, ko atbilstoši mitoloģijai valkājis mākslas aizbildnis Apolons, vēlāk kronējuši uzvarētājus gan Olimpiskajās spēlēs, gan dzejnieku konkursos. Senajā Romā lauru vainagu veidoja zirga pakava formā un tas bija triumfatora piederums. Arī Uzvaras dieviete kopš senatnes tur rokā lauru vainagu. Ļoti izplatīts tēls tēlotajā mākslā un literatūrā.
Arī adventes vainagu iespējams veidot no lauru lapām, jo tās "simbolizējot" uzvaru pār vajāšanu un ciešanām. Latvijā teicienu par lauru vainagu ļoti bieži izmanto pārnestā nozīmē, bet tēlotajā mākslā simbols nav zaudējis savu nozīmi, īpaši skulptūrā.

1. attēlā - divi lauru vainagi (figūras rokā un uz postamenta kāpnēm), Vīne, piemineklis kaujai pie Zentas, 1697.g.
2. attēlā - māja Smilšu ielā 8, Vecrīgā, skulptūru autori Z. Oto un O. Vasils.

Lauta (лютня, lute)

- stīgu strinkšķināmais instruments, kurā stīgas izvietotas pamatnes dēlim paralēlajā plaknē. Sākot ar Viduslaikiem līdz pat vēlīnā baroka laikmetam lautu izmantoja daudzveidīgas instrumentālās mūzikas atskaņošanai, un lauta zināmā mērā pildīja mūsdienu klavieru funkcijas. Mūziķi, kas spēlēja lautu, saukuši par lautistu. Bija tāpat meistari, kuri darināja labākās lautas, piemēram, galma orķestru vajadzībām. Renesanses laikā lauta vispār tika uzskatīta par vissvarīgāko instrumentu, atskaņojot laicīgo mūziku. Lautistus labprāt gleznoja mākslinieki, dažas gleznas pat vēlāk izraisīja pārpratumus attiecībā uz izpildītāja dzimumu, piemērām, Karavadžo glezna dažos aprakstos figurē kā "jauneklis, kas spēlē lautu", bet citos, savukārt, kā "jauniete, kas spēlē lautu". Instrumentu izmantoja arī dziedātāja pavadījumam. Lauta ir rados ar bumbierveidīgo Tuvo Austrumu strinkšķināmo instrumentu, ko sauc par udu.

1. attēlā - Francis Halss "Lautu spēlējošais nerrs", 1620.-1625.g., Luvra.
2. attēlā - Artemizija Džentileski "Pašportrets kā lautas spēlētājai", 1615.g.

Lauvas (Львы, Lions)

- vissenākais monumentālās tēlniecības piemineklis Grieķijas Mikēnās, kur vārtu augšējā daļā atrodas divi milzīgu lauvu ciļņi, pasvītro šī majestātiskā dzīvnieka vietu kultūrā- gan antīkajā pasaulē, gan arī vēlāk- monoteistiskajās reliģijās. Lauva ir spēka, drosmes un pat cēluma simbols. Pat arābu pasaules pērlē Alambrā ir strūklaka, kas dekorēta ar lauvām. Lauvas attēls rotā gan valstu ģerboņus, gan ēku portālus un fasādes, gan tiek izmantots kā brīvi stāvoša statuja. Lauvas, līdzās sfinksām, bieži izmanto krastmalu dekorēšanai. Salīdzinājums ar lauvu literatūrā domāts kā pagodinājums. Lauvas vienīgais uzvarētājs varonis ir Hērakls; lauvas ādās staigāja slavenais romietis Antonijs, Cēzara draugs; safari lielākais medījums ir lauva. Lauva (Leo, Leons) ir Romas pāvestu un karaļu vārds.
Latvijas tēlotajā mākslā, sākotnēji ģerboņos un vēlāk skulptūrā - lauvas parādās reizē ar bruņniecību, heraldiku, baroka arhitektūru un Apgaismības laikmeta muižām. Iebrauktuve slavenajā Rundāles pilī arī noformēta ar pīlāru pāriem, kur novietotas lauvas. Rīgā, Brīvības ielā ir arī Lauvu nams, kura fasādi rotā lauvu maskas.

1. attēlā - Lauvu vārti Mikenās, XIII gs. p.m.ē., Grieķija, 1897.gada stereofotogrāfija.
2. attēlā - viena no divām Vērmanes parka lauvām, Rīga.

Lāčplēsis (Лачплесис, Bearslayer (Lāčplēsis))

- latviešu eposa un teiku varonis, arī Andreja Pumpura tāda paša nosaukuma poēma un Raiņa lugas “Uguns un nakts” varonis, drošsirdības, uzticības un patriotisma simbols latviešu literatūrā un tēlotajā mākslā. Atbilstoši mītam, lācenes dēls, kam ir lāča ausis. Attēlots virknē pieminekļu – lielākoties cīnāmies ar Melno bruņinieku, krustnešu un iekarotāju iemiesojumu. Jelgavā 1932.gadā tika atklāts K.Jansona veidotais piemineklis pilsētas atbrīvotājiem “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”. Attēlā redzamais “Lāčplēsis”atgriezies nišā uz Saeimas ārsienas nesen – viņu nojauca II Pasaules kara laikā un tikai pēc neatkarības atjaunošanas sākotnējās skulptūras kopija atgriezusies savā vietā. PSRS laikos Lāčplēša vārds bija piešķirts vienam no bagātākajiem kolhoziem Latvijā Lielvārdes tuvumā - tur, kur atrodas teiksmainā "Lāčplēša gulta". Līdzīgi varoņi ir sastopami arī citu ziemeļu tautu sāgās, piemēram, slavenais Bearwolf angļu literatūrā.
Skulptūras grupa ar Lāčplēsi rotā Brīvības pieminekli Rīgā (bareljefs no kaļķakmens vai travertīna), akcentējot mitoloģiskā tēla lomu latviešu tautas cīņā par neatkarību. Šis tēls iemūžināts arī mūsdienu rokoperā vai Latviešu mūziklā ar Zigmāra Liepiņa mūziku un Māras Zālītes libretu pēc Andreja Pumpura eposa motīviem. Tās pirmatskaņojums 1988. gada 23.augustā Rīgas Sporta manēžā (Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā) kļuvis par izcilu Trešās Atmodas notikumu un nacionālo hītu, bet vairākas dziesmas un to izpildītāji (Ivo, Ieva Akurātere) – par tautas Atmodas simboliem.

1. attēlā - Lāčplēsis (pirmskara statujas kopija) Latvijas Saeimas ārsienas nišā.
2. attēlā - Lāčplēsis ar Spīdolu (pa kreisi) un Melno Bruņinieku ar Kangaru (pa labi) uz plafona zālē E.Smiļģa muzejā.

Leda un gulbis (Леда и лебедь, Leda and the Swan)

- ir stāsts un mākslas sižets, kas cēlies no Grieķijas mitoloģijas, kur Zevam izdevies savaldzināt Spartas valdnieka sievu Ledu milzīga baltā gulbja izskatā esot. Šīs savienības rezultātā piedzima skaistā Helēna (vienīgā Zeva meita no mirstīgās sievietes), kuras dēļ vēlāk izcēlies Trojas karš. Ir arī literāri aplūkota cita versija - Leda no savienības ar Zevu izdējusi divas milzu olas, no kurām izšķīlusies gan Helēna, gan viņas dvīņubrālis Polideiks. Antīkajā mākslā liela izmēra skulptūru par šo tēmu nav, toties sižets tika attēlots sīkplastikā, gemmās, un terakotas eļļas lampās. Saglabājusies arī IV gadsimta Kipras mozaīka ar šo sižetu. Vēlāk, pēc pamatīga pārtraukuma, sākot ar Renesansi, tēmai atkal pievērsušies gleznotāji, jo tā deva iespēju attēlot krāšņu un kailu sievietes miesu - ar zināmu erotikas pieskaņu. Ledu un gulbi tolaik gleznoja Leonardo, Koredžo un Rubenss - katrs atbilstoši savam skaistuma etalonam un izpratnei par erotikas pieļaujamo robežu.
Latviešu literatūrā un tēlotājmākslā ilgstoši tik "kutelīgi" sižeti nav cilāti, pirmais šo tradīciju lauzis Indulis Zariņš 1993. gada atbilstošā nosaukuma gleznā. Tomēr tur gulbis nebūt neatrodas bīstamajā tuvībā no priekšplānā gulošas Ledas, viņš ir kaut kur aizmugurē - putns kā putns, atšķirībā no Renesanses mākslinieku majestātiskā eksemplāra, iespējamā Zeva iemiesojuma. Savukārt, tēlnieces Viktorijas Pelšes jau XXI gadsimta sākumā veidotajā skulptūrā jūtama zināma tuvība antīkajam sižetam.

1. attēlā - Pētera Paula Rubensa XVI gs. kopija no Mikelanželo gleznojuma "Leda un gulbis", Nacionālā galerija, Londona.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Leda un gulbis", Rietumu bankas ekspozīcija.

Leģenda, teiksma (легенда, legend) latīņu: legenda

- teika vai teiksmans stāsts par kādu vēsturisku notikumu, personu, vietu, diezgan bieži saistīts ar neskaidru nosaukumu izcelšanos un to folkloras skaidrojumiem. Tāpat leģenda mēdz būt rakstnieku populāro darbu inspirēta, un tādā gadījumā tās tēls vai sižets iegūst visai plašu auditoriju - Leģenda par doktoru Faustu, leģenda par Kārļa Lielā bruņinieku Rolandu u.c. Pie tādām pieder arī leģenda par Šalotas lēdiju (Lady of Shalott), ko savā balādē aprakstīja slavenais angļu dzejnieks Alfreds Tenisons, un kas kļuva par iedvesmas avotu vairākiem gleznotājiem, it īpaši no pre-rafaelītu vidus. Ir arī virkne gadījumu, kad vēsturiskās personas dzīve burtiski apaug ar leģendām, kaut vai nostāsti par ir kā bijušajiem nākotnes pareģojumiem. Leģenda mūsdienās saistīta ar elku (kino, teātra, modes pasaules) dzīvi, un šie elki cenšas atbilst savai "leģendai". Arī īpašība vispārākajā pakāpē tiek apzīmēta kā leģendāra.
Latvijas tradīcijā vārda "leģenda" sinonīms agrāk bija "teika, teiksma", bet vēlāk leģenda ieņēma savu vietu it īpaši tūrisma ceļvežos, aprakstot kādu no Latvijas muižām vai pilīm. Gandrīz katrai šāda tipa būvei ir sava leģenda - lielākoties par nožņaugtu (piesmietu) jaunavu vai neuzticīgo sievu, kuras mieru neradušais gars klīst pa pils istabām naktī. Tā, Rundāles pilī esot Melnā dāma, kura noteiktās vakara stundās slīdot cauri pils gaiteņiem augšup uz kādreizējā īpašnieka, negantā uzdzīvotāja, Valeriāna Zubova kabinetu. No latviešu gleznotājiem ar leģendām aizraujas Maija Tabaka, un dara to ļoti izsmalcināti. Starp citu, arī viņas "Ballē Rundāles pilī" jūtams šīs pašas Melnās Dāmas leģendas atspulgs.

1. attēlā - Dž. Vaterhauss „Šalota lēdija”, 1888.g. mākslas galerija Kornvolā.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Teiksma", ap 1897.g., kartons, eļļa, LNMM kolekcija.

Lendārts (лэндарт, land art)

- zemes māksla, jēdziens radies XX gadsimta 60.gados ASV, saistīts ar dabas aizsardzību. Lendārta mākslas darbi tiek radīti dabā, neapdzīvotā vietā, izmantojot dabas materiālus – akmeņus, zemi, smiltis, ūdeņus, lapas, čiekurus, gliemežvākus, šie darbi kļūst par daļu no ainavas. Roberta Smitsona lendarta skulptūrā izmantoti dubļi, sāls kristāli un bazalta klints atlūzas no apkaimes.
Vairākus Pokaiņos esošos objektus no dabiskajiem materiāliem var uzskatīt par lendārta paraugiem, tomēr tuvāk šai definīcijai ir veidojums no milzīga koka celma, kas atrodas Rīgas zooloģiskajā dārzā blakus tā pirmās iemītnieces mežacūkas Trīnes akmens tēlam, un arī zināmā mērā atgādina šo zvēru.

1. attēlā - Roberta Smitsona skulptūra "Spirāle Džetija", 1970.g., izveidota pie Lielā Sāļā ezera, Jutas štats, ASV.
2. attēlā - mežacūkas Trīnes atveids Rīgas zooloģiskajā dārzā.

Licejs (Лицей, Lyceum) sengrieķu: Λύκειον [Lykeion]

- senatnē - vieta Atēnu tuvumā, pie Apollona tempļa, kur mācīja viens no senatnes slavenākajiem domātājiem un zinātniekiem Aristotelis. Mūsdienās - arī vidējo speciālo mācību iestāžu nosaukums, kuru programma ir visai dažāda. Krievu vēsturē ir atstājis dziļas pēdas licejs, kas atradies Carskoje Selo netālu no Pēterburgas, un ko absolvējušas vairākas slavenības, tai skaitā dzejnieks Aleksandrs Puškins.
Rīgas Ķeizariskais licejs (1675-1804) līdz 1710.gadam pastāvējis kā Kārļa skola, ko dibinājis Zviedrijas karalis Kārlis XI. Licēja strādāja Indriķa hronikas pirmais izdevējs J.Arnts un pazīstamais kultūras pētnieks, etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofers Broce (sk. Broces kolekcija). Vēlāk to nosauca par Ķeizarisko liceju (jau Rīgai esot Krievijas impērijas sastāvā), uzcēla tam jaunu ēku, mainīja orientāciju no klasiskās uz piesātinātu ar militārajām disciplīnām, bet 1804.gadā pārveidoja par ģimnāziju. Patlaban Rīgā par vienu no prestižākajām mācību iestādēm tiek uzskatīts Franču licejs (dibināts 1921.gadā ar Francijas vēstniecības atbalstu). Vēsturisko nosaukumu zaudēja okupāciju laikā un atguva 1990.gadā.

1. attēlā - ieeja Marselas Pardē (franču pretestības varones) vārdā sauktajā licejā Dižonā, Burgundija.
2. attēlā - Kārļa liceja vēsturiskā XVII gadsimta ēka mūsdienās, Vecrīga.

Lielā brīvības harta (Великая хартия вольностей, The Great charter of liberties, Magna Carta) latīņu Magna Carta

- ir ārkārtīgi svarīga vienošanās ar pavalstniekiem - dumpīgiem baroniem, ko 2015. gadā bija spiests parakstīt toreizējais Anglijas karalis Džons Plantagenets. Vienošanās tekstā nepopulārais valdnieks garantēja pavalstniekiem baznīcas tiesību saglabāšanu, apsolīja izbeigt pretlikumīgu baronu apcietināšanu, nodrošināt ātru un taisnīgu tiesu, kā arī samazināt feodālās iemaksas par labu tronim. Hartas ieviešanai vajadzēja sekot padomei, kas sastāvēja no 25 baroniem. Harta kļuva par svarīgu Anglijas politiskās dzīves daļu, turklāt katram nākamajam monarham bija jāatjauno paraksts zem dokumenta. Anglijas Parlamentam darbojoties gadsimtu gaitā, Lielās brīvības hartas loma samazinājās, bet XV gadsimta beigās interese par šo dokumentu atkal pieauga. Tolaik vēsturnieki un juristi bija pārliecināti, ka Harta bija kaut kas līdzīgs senajai Anglijas konstitūcijai (gandrīz vai Anglosakšu laikmetā it kā bijušajai), kas esot garantējusi individuālās angļu brīvības. Lielā harta izpelnījusies virkni atsauču daiļliteratūrā (un pat ģeogrāfiskajos nosaukumos), tā tiek pieminēta filmās, seriālos un datorspēlēs, bet karalis Džons ir kļuvis nevis par progresīvā, bet par galīgi vājā monarha - neveiksminieka simbolu. Savukārt, izcilais ASV prezidents F.D.Ruzvelts 1941.gadā savā inagurācijas runā atsaucies uz Lielo Hartu kā "iedvesmojošo agrāko dokumentu cilvēces demokratizācijas vēsturē". 2015. gada 15.jūnijā Lielbritānija ar vērienu atzīmēja šīs hartas 800.-to gadadienu.
Pēc būtības, arī 1990.gada 4.maija Latvijas PSR Augstākās padomes Neatkarības deklarāciju var uzskatīt par Brīvības hartas analogu Latvijas valstiskuma atjaunošanas procesā.

1. attēlā - Lielās Brīvības hartas 1225.gada eksemplārs ar lielo Karalisko zīmogu, Britu bibliotēka.
2. attēlā - no XIX gs. romantizētās hronikas "Karalis Džons paraksta Lielo brīvības hartu".

Likteņa dieves, moiras (Богини судьбы, Мойры, Morai, the weird sisters)

- grieķu mitoloģijā Moiras (latīņu valodā - Parkas, Fatas) ir likteņa dieves, kuras aužot cilvēka mūža dzīparu. Ģermāņu mitoloģijā šīs dieves sauc par Nornām. Apzīmējot nenovēršāmo, mēs runājām par fatālo, likteņa lemto. Dieves ir trīs -vērpēja Kloto, Lahēzisa - likteņa piešķīrēja un beidzot Atroposa - tā, kas seko likteņa nenovēršamībai. Atbilstoši grieķu mitoloģijai, Moiras ir neatkarīgas, vadās pēc nepieciešamības un likteņa nolemtības, sekojot, lai katram piešķirtais liktenis tiktu realizēts atbilsoši mūžības likumiem. Dieviem un cilvēkiem ir jāpakļaujas Moirām, vienīgi pats Zevs ir tiesīgs vismaz diskutēt ar viņām. Viņas pieminētas Homēra darbos un Platona "Republikā", kur tiek sauktas par Anankes (nepieciešamības) meitām. Dieves tiek uzskatītas par primārajām, tādām, kuras sastopamas vairāku seno kultūru (Ēģiptes, Indijas) mitoloģijā. Šekspīrs iesaistījis šīs dieves kā trīs burves savā lugā "Makbets", bet viņš šo ideju bija smēlies no senajām skotu leģendām. Vēlāk šie tēli parādās ne tikai uz skatuves, bet arī tēlotajā mākslā, un pat XXI gadsimta jauniešu subkultūrā ir to atskaņas - novele "The Third Witch" (Trešā ragana), kā arī personāži bestselleru sērijā par Hariju Potteru.
Latviešu folkloras viena no komplicētākajām dievībām, ko saista gan ar likteni, gan ar zemes un dabas spēkiem, ir Māra (skanējums pat nedaudz atgādina Moiru). Viņa ir materiālās pasaules pārstāve, sieviešu aizstāve. Ļoti izplatīts tēls visās mākslas jomās, ieskaitot dramaturģiju un mūziku. Literatūrā starp tām ir Māras Zālītes luga "Pilna Māras istabiņa", mūzikā - savulaik ļoti populāra Raimonda Paula dziesma ar Leona Brieža vārrdiem "Dāvāja, dāvaja, dāvaja Māriņa...Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu", kur tieši norādīts uz Māras saistību ar piešķirto likteni. Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādsānu trijstūris ar virsotni uz leju (atkal maģiskais trijnieks). To var attēlot arī kā līkloci, zalkti. Uz maizes klaipiem pirms likšanas krāsnī arī attēlotas Māras zīmes, šoreiz Māras krusts vai krustu krusts. Ir arī senākais Māras zīmes variants, vienkārši horizontāla līnija. Šīs zīmes, atbilstoši ticējumiem, piešķirot pamatīgumu un drošību, saistību ar dabas un zemes spēkiem.

1. attēlā - Johans Gotfrīds Šadovs "Trīs moiras", cilnis uz Aleksandra fon der Marka kapakmens, Berlīlnes Vecā Galerija.
2. attēlā -

Likteņdārzs (Сад Судьбы, Garden of Destiny)

- piemiņas vieta visiem tiem iedzīvotājiem, “kas Latvijai zuduši XX gadsimtā.... cietuši karos un totalitārajos režīmos”, uz Kokneses salas pie Daugavas. Dārza tapšanā, pēc autoru ieceres, var piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs. 2011. gada projekts. Tā ir kopīgi lolotā dāvana Latvijai simtajā dzimšanas dienā.
Ikviens var sniegt savu atbalstu un palīdzēt sasniegt kopīgo mērķi. Iespējami gan ziedojumi naudā, gan materiāli un pakalpojumi, gan darba rokas. Turpinot projektu, Likteņdārzā notiek ikgadējas talkas, labdarības koncerti un dažādi novada pasākumi. Projektu atbalsta "Kokneses fonds", kurā darbojas akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet tā dibinātāji ir Marta un Vilis Vītoli.

1. attēlā - Likteņdārza plāns.
2. attēlā - amfiteātris ar akmeņu krāvumu "Pelēkais saulriets" Likteņdārza Daugavas krastā.

Livonija (Ливония, Livonia)

- jeb Māras zeme bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidojusies teritorija vai arī ordeņa valstiņa Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā. Vēlāk tika pārveidota par konfederāciju, kurā ietilpa arī Sēlija, Zemgale un Kurzeme. Konfederācija sabruka Livonijas kara rezultātā 1561. gadā. Livonijas konfederāciju pārvaldīja landtāgs, Livonijas ordeņa mestrs un augstākās amatpersonas, kā arī arhibīskapiju pārstāvji. Augstākie kungi Livonijā skaitījās Romas pāvests un Vācijas ķeizars, bet viņu ietekmi te īpaši nejuta. Pilnīgas varas Livonijas laikā nebija nevienam, jo notika nepārtrauktas ķildas starp ordeni un Rīgas arhibīskapu, turklāt pati Rīgas pilsēta pamīšus nostājās te bīskapa, te ordeņa pusē.
Livonijas mantojums mūsdienu Latvijā dažādos tās dzīves posmos tika vērtēts atšķirīgi. Nacionālās atmodas laikā - un arī Pirmās republikas laikā - uzsvars tieka likts uz Livonijas kā iekarotājas un apspiedējas lomu (cīņa ar Melno bruņinieku - vācieti, tieksme izcelt "700 verdzības gadus"), PSRS laikā visumā šis vērtējums saglabājās, izceļot šķirisko raksturu. Savukārt, atjaunotās Republikas laikā vērtējums kļuvis līdzsvarots, atzīmējot kristianizācijas labvēlīgās sekas- mūra celtniecību, rakstu valodu, pilsētu dibināšanu un valstiskuma tiesisko noformēšanu.

1. attēlā - Gerharda Merkatora Livonijas konfederācijas karte, Amsterdama, 1634.g.
2. attēlā - Johanna Portantiusa Livonijas karte (ar mežiem un pilsētām), 1573.g.

Livonijas Indriķa hronika () Sk. Indriķa Livonijas hronika

Līgo svētki (Ночь под Ивана Купала, Midsummer night)

- visiecienītākie latviešu svētki, kurus svin gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no viņu izcelšanās. Galvenais svētku elements – Jāņugunis, ko aizdedzina pirms saulrieta, un kam jādeg līdz rītausmai, līgošana ar Jāņu apdziedāšanu, vainagu pīšana no jāņuzālēm un ozollapām. Jaunieši iet pāros meklēt papardes ziedu, mīlējas, dejo un mazgā sejas rīta rasā, pārējie- dzied Ligo dziesmas, dzer alu, ēd jāņusieru un citādi līksmojas. Par vēl vienu Līgo svētku tradīciju vairākus gadu desmitus kļuvusi R.Blaumaņa saspēles lugas "Skroderdienas Silmačos" izrādīšana Latvijas Nacionālajā teātrī dažu nedēļu garumā, kā arī attiecīgās izstādes, kas veltītas šis lugas uzvedumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas pakāpeniski arī Rīgas Dome kļuvusi par šo tautisko svētku visai veiksmīgu organizētāju, rēķinoties ar to, ka nebūt ne visiem Rīgas iedzīvotājiem ir radi laukos un svinēt īstus Jāņus. Līdz ar to, par spīti nelabvēļu komentāriem, no gada uz gadu pieaug to rīdzinieku skaits, kuri svin Jāņus galvaspilsētā. Turklāt notiek atbalstīto pasākumu virkne Jāņu ieskaņošanai Rīgas pakalnos, kultūras centros, Teātra muzejā.

1. attēlā - Silmaču māju dekorācija no Eduarda Smiļģa Teātra muzeja Rīgā.
2. attēlā - līgošana Dzegužkalnā 2014.g. Jāņu vakarā.

Lubu jumts (лубяная крыша, roof shingle, thatching)

- jumta segums no augu izcelsmes materiāliem, kas atšķiras no viengabalainas koksnes, viens no dabiskākajiem un senākajiem jumta materiāliem. Izplatīts Baltijas valstīs un Polijā. Jumtu veido no taisnstūra gabaliem, tos pārklājot un sākot ar apakšu, kori vēsturiski nostiprināja ar kaparu.
Vēl saglabājies Latvijas laukos, it īpaši šķūņu jumtos. Dabiskie jumta segumi beidzot arī Latvijā kļūst aizvien populārāki, jo tās ir laika pārbaudītās vērtības. Daudzi māju īpašnieki pēdējos gados interesējas arī par lubiņu (skaidu) jumtiem. – “Māja”, NRA pielikums, 2004. gads.

1. attēlā - Lielākais lubu jumts ar divām jumta logu rindām, Zakopane, Polija.
2. attēlā - dzīvojamā ēka ar lubu jumtu, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Ļaunais gars, demons (Злой дух, демон, evil spirit, demon)

- pārdabiskās būtnes - pa pusei dievības vai gara - nosaukums. Tas ieņem it kā starpstāvokli starp cilvēkiem un dievībām (dieviem). Sākotnēji demonam varēja būt nenoteikta daba, viņš bija spējīgs gan uz ļaunu, gan uz labu darbu. Kristietībā - tāpat kā judaismā - par demoniem sāka saukt visas pārdabiskās būtnes, kuras attiecināja arī uz pagānisma tradīcijām. Vēlāk radās versija par demoniem kā "kritušajiem eņģeļiem", atkritējiem. Savukārt, māksla un mākslinieki pret demoniem allaž izturējušies ar simpātijām, kā pret patiesības meklētājiem, tiem, kas "visu apšauba" un saceļas pret neierobežoto varu.
Demona tēls ir īpaši populārs krievu mākslā pateicoties Mihaila Ļermontova poēmai "Demons" un lieliskajiem Mihaila Vrubeļa gleznojumiem, kā arī brīnišķīgai Antona Rubinšteina operai "Demons". Vrubelis iedomājies savu demonu kā "garu, kurš ir netik daudz ļauns, bet drīzāk cietošs un pārdzīvojošs, bet neapšaubāmi varens".Latviešu XIX gadsimta literāti arī bija nokļuvuši Ļerrmontova "Demona" ietekmē, gan atdzejodami šo poēmu, gan veltīdami tam savu dzeju. Arī opera "Demons" bija starp pirmajām, ko atskaņoja Nacionālā opera - un tā turpina skanēt Operas svētkos, bet paša Demona partiju brīnišķīgi dzied mūsu skaistākais bas-baritons Egīls Siliņš. Savukārt, latviešu spilgtākais XIX gadsimta rakstnieks Rūdolfs Blaumanis veltījis ļaunajam garam vienu no savām tāda paša nosaukuma lugām (sarakstīta 1891. gadā), kas piedzīvojusi vairākus uzvedumus teātros, sākot ar uzrakstīšanas gadu līdz pat 2008. gadam Nacionālajā teātrī. Tur gan jēdzines izprotams pārnestā nozīmē - tas ir ļaunais gars, ko ienes Cīruļu mājās ziņa par loterijā laimēto lielu naudas summu, kas visu dzīvi sagriež kājām gaisā.

1. attēlā - "Nelabais intervē Konfederācijas galvu", XIX gs. 60. gadi
2. attēlā - Mihails Vrubels "Sēdošais dēmons", 1890.g., Tretjakova galerija, Maskava.

Madonna ar bērnu (Богоматерь с младенцем, The Virgin and child)

- tēlotajās mākslas – pārsvarā glezniecības – ārkārtīgi izplatīts sižets, kurā attēlota Dievmāte ar Kristu – bērnu. Parasti slavenākajām madonnām pievieno gleznotāja (Ticiāna madonna) vai pasūtītāja (Siksta madonna) vārdu, vai nu kādu zīmīgu atribūtu (madonna ar ziedu, madonna krēslā). Krievu glezniecībā Dievmātes tēls ar bērnu (ikona) tiek gleznots kādā noteiktā tradīcijā un bieži kļūst par brīnumdarītāju.
Ilgāku laiku latviešu gleznotāji nebija uzdrošinājušies attēlot sievieti- māti ar atkailinātu krūti. Tā, Janis Rozentāls, kurš bieži gleznojis savu sievu ar bērnu, nekad nav viņai piešķīris klasisko madonnas izvietojumu un bērna pozu. Arī Rozentāla agrāk gleznotās modeles ar bērnu, kas tiek zīdīts ar krūti, ir kautrīgs un pilsonisks madonnas variants. Toties Auseklis Baušķenieks novietojis XX gadsimta strādājošo sievieti- māti tipiskajā renesanses madonnas pozā, gan sēžot pie rakstāmmašīnas. Ja viduslaiku madonnas attēlotas svēto vai eņģeļu sabiedrībā, mūsdienu madonnu novēro viņas priekšnieks.

1. attēlā - Fra Filippo Lippi "Madonna ar bērnu un diviem eņģeļiem", 1465.g., Uficci galerija, Florence, Itālija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Māte ar bērnu (Sievas portrets ar pirmdzimto)", 1904.g., LNMM kolekcija.

Magnāts (магнат, magnate, baron) latīņu: magnatus

- ir jēdziens, ar ko vēsturiski secīgi apzīmēja: Senajā Romā - personas, kurām piederēja lielas latifundijas vai vienkārši lielbagātniekus, turklāt tādus, kam bija arī politiska ietekme sabiedrībā. Vēlāk Viduslaiku Eiropā jēdzienu attiecināja uz īpaši lielu teritoriju (feodālo zemju) īpašniekiem, turklāt vairākās Austrumeiropas karalistēs (Ungārijā, Polijā) magnāti bija patiesi apveltīti ar milzīgu politisku ietekmi, no to vidus t.s. vēlētajās monarhijās tika virzīti pat valdnieki. Arī Viduslaiku Anglijā tika lietots magnāta jēdziens, parasti tie bija kāda karaļnama vai ar to saradojušos dzimtu atvases, un to saimei tika pieskaitītas no 60 līdz 100 ģimenēm. Varenākie no tiem veidoja no saviem nomniekiem pat karaspēku vajadzības gadījumā un bieži vien spēja mainīt karalistes likteni, pēkšņi iesaistoties vienā no karojošo pretinieku pusēm. Pēc Rožu (brālēnu) kara beigām Henrijs VII pamatīgi samazināja magnātu skaitu un atņēma tiem tiesības veidot savu karaspēku - ar attiecīgiem tērpiem un emblēmām. Savukārt, Ungārijā un Polijā magnāti turpināja plaukt, tie varēja pat atšķirties no valdnieka pēc konfesionālās piederības, pulcināt karavīrus un ietekmēt politiskos lēmumus. Krievijas vēsturē pazīstami poļu magnāti, kuri XVII gadsimta sākumā pat veiksmīgi atbalstīja Viltvārža Dmitrija karagājienu uz Maskavu, ko stiprināja laulības ar magnāta Mnišeka meitu. Starp slaveniem poļu-lietuviešu magnātiem mināma arī Radzivilu dzimta, kura, savukārt, bija rados ar XIV gadsimta Lietuvas valdnieku Vitautu, un kuras locekļi deva nopietnu ieguldījumu vairāku valstu, tai skaitā arī Prūsijas un Krievijas, kultūras mantojuma izveidē. Viņi skaitījās arī Svētās Romas impērijas prinči (valstsgrāfi), un viena no to skaistākajām pilīm Nesvežā (mūsdienu Baltkrievijā) ietilpst UNESCO vēsturuskajā mantojumā. Mūsdienu kultūrā vārdu "magnāts" biežāk izmanto, runājot par "preses magnātiem" vai multimiljonāriem, kādas rūpnieciskās nozares monopolistiem.
Latvijas teritorijā tās dažādos laika periodos magnāti bija vācbaltu un poļu izcelsmes, turklāt to dzimtas arī savā starpā bieži saistījās. Mūsdienu latviešu vēsturnieks Viktors Naglis pētījis vairākas t.s. Inflantijas magnātu dzimtas - Borhus, Plāterus, Hilzenus, Budņickus, un to devumam Latgales kultūrā 2006.gadā pat tika veltīta izstāde Nacionālajā Bibliotēkā. Savukārt, par vienīgajiem magnātiem ar lībiešu dzimtas saknēm var pieņemt Līvenus. Par to dzimtas aizsācēju uzskata līvu "gandrīz ķēniņu" Kaupo. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī grāfi Ungern-Štenbergi. Vēlāk Baltijā palikušais Līvenu zars (otra daļa devās uz Zviedriju) kalpoja Krievijas imperatoriem, turklāt Šarlote fon Līvena par guvernantes pienākumu pildīšanu Katrīnas II ģimenē ieguva īpašumā Mežotnes pili. Kopš 1801. gada Līveni kļuva Svētās Romas impērijas prinči. Dzimtai piederēja vairāki ievērojami valstsvīri, karavīri, diplomāti un politiķi - kā Johans Līvens, ģenerālis, kas karojis pret Napoleonu. Mūsdienu Latvijā magnāta jēdziens tiek piemērots finansistiem un ar naftu saistītajiem bagātniekiem, turklāt vārdam ir pietiekami neitrāla, drīzāk pozitīva, pieskaņa - atšķirībā no "jaunbagātniekiem" vai "haizivīm".

1. attēlā - nezināms autors "Staņislavs Radzivils", XVIII gs., Vēsturisko dārgumu muzejs (Bandinelli palasts), Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Firsts Johans Līvens", 1849.g.

Maģija (магия, Magic, sorcery) latīņu: mageia

- mistikas sastāvdaļa, tehnika, ar kuras palīdzību tiekot panākta vienotība ar dabu; darbība, kuras mērķis izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku vai apkārtējo pasauli. Maģija mēdz izpausties dažādos veidos atkarībā no kultūras konteksta. Ticēšana maģijai un pārdabiskajiem spēkiem pazīstama kopš cilvēces agrīno kultūru pastāvēšanas, tās ietekme jūtama virknē moderno meditāciju un reliģisko prakšu rituālos arī mūsdienās. Kaut kādā veidā maģiskos spēkus mēs piedēvējam "zīmēm un novērojumiem". Zinātnieki atzīst, ka arī šķietami kultūras ziņā attīstītajās sabiedrībās ticēšana maģijai joprojām ir visai izplatīta.
2011.gadā portāls “Kas jauns” rakstīja, ka Latvijā “valdot melnā maģija” un tā esot bīstama lāstu mode. Latvija, tāpat kā bijušās PSRS zemes, kopš pagājušā gadsimta 80.-to gadu beigām piedzīvo veselu "maģijas bumu". Vairumā parādījušies "melnās un baltās maģijas" saloni un pat kursi, attīstījusies vesela nozare, kas reklamē "lāstu noņemšanu". Turklāt, joprojām pastāvot izteiktai disproporcijai vīriešu un sieviešu vidū, šiem maģijas saloniem nodrošināts pieprasījums.

1. attēlā - Džons V. Vaterhauss "Kirke piedāvā Odisejam kausu ar burvju dziru", 1891.g.
2. attēlā - gaišreģa un fotogrāfa Eižena Finka pases fotogrāfija, 192