ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Abatija (аббатство, abbey) Sk. klosteris

Abstrakcija (абстракция, отвлечённость, abstract, abstraction)

- mākslas vai iztēles forma, kas nav vērsta uz ārējās pasaules attēlošanu, arī teorētisks vispārinājums. Termins attiecināms uz jebkuru mākslas veidu.
Latviešu valodā ar to dažkārt apzīmē arī no reālās dzīves atrautos prātojumus. Ir arī šī vārda pozitīvais skaidrojums:"Grafika ar tās līniju un plākšņu rotaļu ir abstarktākā no radošām mākslām; tādēļ tā visvairāk atbilst mūsdienu cilvēka racionālismam". Tas ir citāts no brīvvalsts preses, veltīts Rīgas grafiķu biedrības izstādei.

1. attēlā - Frenks Stela - skulptūra "Ņūborga", nerūsējošais tērauds, 1995.g., Ernsta-Abbes laukums Jēnā, Tīringena, Vācija.
2. attēlā - abstrakcija no izstādes muzejā "Arsenāls", 2014.g. pavasaris.

Abstrakcionisms (абстракционизм, abstract art)

- mākslas stils, kas sliecas uz abstrakciju (novēršanos no reālā), kad tiek attēlots nevis esošais tēls, bet mākslinieka fantāzijā radies. Šis stils izmanto formas, krāsas un līnijas valodu, radot kompozīciju, kas pastāv neatkarīgi no ārpasaules realitātes. Nosaukums cēlies no vārda, ar ko apzīmē izklaidību. Stils uzplaucis XX gadsimtā un tam tiek veltītas gan vērienīgas izstādes, gan monogrāfijas, radušies pat abstrakcionisma novirzieni.
Viens no abstrakcionisma pasaulē plaši pazīstamajiem māksliniekiem ir Daugavpilī dzimušais Marks Rotko, kura gleznās nav asi iezīmētu kontūru, bet kuriem piemīt apslēpta jēga Pašlaik Rotko gleznas cenu ziņā ieņem ceturto vietu pasaulē (aiz Van Goga, Dalī un Pikaso). Dažkāret Rotko vārdu saista arī ar abstrakto ekspresionismu.

1. attēlā - Roberts Delonē "Logi atveras vienlaikus (pirmā daļa, trešais motīvs", 1912.g. Teita Galerija, Londona.
2. attēlā - Marks Rotko- "Bez nosaukuma No.24".

Abstraktais dzīvnieku ornaments (абстрактный орнамент с животными, abstract animal ornaments)

- ornaments, kurā tiek izmantots ģeometriskā pinuma motīvs ar dzīvnieku attēla elementiem (putnu vai dzīvnieku galvas, spārni, ķetnas, astes).
Šāda tipa ornaments ir arī Latvijas ģerbonī un naudas zīmēs, turklāt dzīvnieki var būt arī mitoloģiski, neesošie.

1. attēlā - Viljams Morriss "Vilnas mēbeļu audums ar pāviem un pūķiem", 1878.g.
2. attēlā - vitrīna ar abstrakto dzīvnieku ornamenta dekorējumu muzejā "Rīgas birža".

Abstraktais ekspresionisms (Абстрактный экспрессионизм, Abstract Expressionism)

- tā pamatlicējs ir Vasilijs Kandinskis, krievu mākslinieks, kas dzīvojis Minhenē pirms I Pasaules kara (grupa “Zilais jātnieks”) un kur atrodas viņa memoriālais muzejs. Vēlāk - kustība Amerikas mākslinieku vidū XX gadsimta 40. gados, kad gleznotāji sākuši izmantot milzīgus audeklus, piepildot tos ar straujiem otas triepieniem. Gleznošanas ātrums tika uzskatīts par tikpat svarīgu kā attēls (process būtiskāks par radīto tēlu), jo tas palīdzot atsegt zemapziņas plūsmu.
No latviešu māksliniekiem šo virzienu pārstāv ASV dzīvojošais Raimonds Staprāns, kura trešo darbu izstādi Rīgā demonstrēja 2006.gada oktobrī.

1. attēlā - Vasīlijs Kandiskis "Improvizācija 27 (Mīlestības dārzs II)", 1912.g., Metropoles Mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Raimonds Staprāns, "Zvejnieku laivas San-Francisko”, no 2006.g. ekspozīcijas LNMM.

Absurda literatūra (литература абсурда, literature of absurd, absurdity) latīņu: absurdus

- modernās literatūras veids, kas parādījies XIX gadsimta beigās un piedzīvoja uzplaukumu XX gadsimtā. Tā filozofiskajā pamatā bija eksistenciālisms. Stils noliedza reālismu un naturālismu, psiholoģismu un cēloņsakarību, pagātnes mantojumu, sabiedrības normas, novecojušos paņēmienus. Dīvainā kārtā šīs literatūras pamatlicēji, piemēram, F. Kafka (“Process””, “Pils”) daļēji pareģoja XX gadsimta nenormālās parādības – koncentrācijas nometnes, genocīdu un pārējās šausmas ar miljoniem nevainīgo upuru.
Latviešu literatūrā par absurda virziena pārstāvjiem tiek uzskatīti dramaturģijā režisors Hermanis Paukšs, kura viena no lugu izlasēm pat saucas “Ak Dievs, kādi murgi”, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis. Bereļa darbiem raksturīga sakāpināta stereotipu laušana un izteikti paškritiski ironiska attieksme pret “Svētajām govīm”.

Academia Petrina (Петровская академия, Academia Petrina)

- Kurzemes hercogistes pēdējā hercoga Pētera Bīrona 1775. gadā dibinātā akadēmiskā ģimnāzija (zemākās pakāpes augstskola) Jelgavā. Ēka celta klasicisma stilā ar baroka iezīmēm arhitekts dānis S. Jensens. 1773.-1774. gadā Johana Georga Zulcera uzaicinājuma vēstules ar hercoga pilnvarojumu saņēma Imanuels Kants un Johans Gotfrīds Herders, taču par profesoriem viņi nekļuva. Starp pirmajiem akadēmijas profesoriem bija dabaszinātnieks Johans Jakobs Ferbers, kas vēlāk kļuva par Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķi un matemātikas profesors, astronomiskās observatorijas dibinātājs Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers, kurš ne tikai gandrīz visu zinātnieka mūžu pavadījis Jelgavā, bet pat ticis tur apglabāts. Turklāt Beitlers pazīstams ar savām publikācijām par Jelgavas ģeogrāfiskajām koordinātēm, Merkūra pāriešanu pāri Saules diskam un novērojumiem par Jupitera pavadoņiem. Būdams Jelgavas patriots, viņš palika te par spīti piedāvājumam pāriet par matemātikas profesoru uz atjaunoto Tērbatas universitāti.
Uz tās bāzes, pieaicinot Eiropā pazīstamus zinātniekus, hercogs cerēja izveidot universitāti. Pašlaik tās telpās atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Muzeja darbība saistīta gan ar modernās mākslas ekspozīciju rīkošanu, gan piedalīšanos Jelgavas un Kurzemes hercogistes saglabājušos artefaktu eksponēšanu. Muzejā darbojas ļoti vērtīga ekspozīcija par Jelgavas novada atrašanos Kurzemes hercogistē.

1. attēlā - akadēmijas fasāde.
2. attēlā - Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers, Akadēmijas matemātikas profesors 1775,-1811. gadā

Advente, adventisms (адвент, адвентизм, advent, adventism,)

- Kristus dzimšanas gaidīšana, kurai Rietumu kristietībā sāk gatavoties četras nedēļas pirms ziemassvētkiem, katrā svētdienā (tās arī attiecīgi sauc) – speciālajā svečturī (dažkārt vainaga veidā) pakāpeniski aizdedzinot nedēļai atbilstošo sveču skaitu. Ar pirmo adventi baznīcā sākas jauns liturģiskais gads. Ar adventes vārdu saistīta arī protestantisma konfesija adventisms, kura sludina (gaida) Kristus otro atnākšanu Dieva tūkstošgadu valsti, pastaro tiesu.
Latvijā nedēļu pirms pirmās adventes atzīmē Mirušo piemiņas dienu, parasti novembra pēdējo svētdienu, tā ir Evaņģēliski luteriskās baznīcas tradīcija. Pēdējās desmitgadēs Adventes vainagu daudzveidība skatāma Ziemassvētku gadatirgos. Pirmo latviešu adventes draudzi 1896. gadā izveidoja bija Jānis Sproģis, latviešu izcelsmes adventistu mācītājs, kurš vienlaicīgi arī kristījās. PSRS laikā adventisms Latvijā tika apkarots un Dievnams Rīgā atdots atpakaļ Septītās dienas adventistiem tikai pēc neatkarības atgūšanas.

1. attēlā - Adventes vakara lūgšana, 2006.g., Sv. Marijas baznīca Grīnvilā, Dienvidkarolīnā, ASV.
2. attēlā - Adventistu baznīca Rīgā, Baznīcas ielā 12a.

Afiša (афиша, плакат, poster)

- jebkura noformēta papīra loksne, ko iespējams piestiprināt pie vertikālas sienas vai virsmas un kura domāta garāmgājēju intereses izraisīšanai (1.attēlā afiša aicina uz kabarē Parīzes kafejnīcā). Afiša var saturēt gan teksta, gan grafiskos elementus, kalpot kā sludinājums, paziņojums vai reklāma. Pēdējo divu gadsimtu laikā visā pasaulē afišas informē mūs par kultūras un politiskās dzīves notikumiem, mudinot apmeklēt, pirkt, pievienoties. Arī vairāki ievērojami mākslinieki nav izvairījušies pievērsties afišas noformēšanas žanram, padarot šo darbu pirmuzmetus par muzeju dārgumiem.
Latvijā atšķirībā no plakāta, afišas nekad nesatur politiskos saukļus tiešā veidā. Tām ir neitrāls raksturs un līdz ar to afišas, atšķirībā no plakātiem un uzbāzīgas reklāmas, ir atturīgākas un netiek apzināti bojātas.

1. attēlā - Anrī de Tulūzs-Lotreks "Vēstnieki:Aristids Brians", 6 krāsu litogrāfija, 1892.g., privātā kolekcijā.
2. attēlā - tekstuāla afiša pie ieejas Mākslas muzejā, 2014.g. vasara.

Aforisms (афоризм, aphorism)

- īsā formā izteikts vispārināts individuāls atzinums kādā filozofiskā, ētiskā vai sociālā jautājumā. Dažkārt tiek uzskatīts par patstāvīgu literatūras žanru. Izplatīts kopš antīkajiem laikiem. Pirmais autors, kurš izmantoja šo definīciju, bija Hipokrāts. Sākotnēji aforismi tika formulēti latīņu valodā, un ar to klāstu ir papildinātas vairākas populāras enciklopēdijas. Mūsdienās aforismu savairojies tik daudz, ka tos publicē tematiski (par dzīvi vispār, par mīlestību, naidu, draudzību, naudu utt.). Slavenākie aforismu autori - Larošfuko (Francija, XVII g.s.), Lihtenbergs (Vācija, XVIII g.s.), Bernards Šovs (Anglija, XX g.s.) un no mums tuvākajiem polis Ježi Lecs.
Zināmā mērā arī dainās ir daudz aforismu, bet par pirmo ievērojamo aforismu autoru – latvieti uzskata Reini Kaudzīti, M. Kaudzītes brāli, kuri kopā sarakstījuši pirmo latviešu romānu “Mērnieku laiki”. Tāpat pazīstami E. Veidenbauma, J.Sudrabiņa un Raiņa aforismi. 2007. gadā latviski iznākusi V. Kravja sastādītā “Aforismu enciklopēdija”. Dažus aforismus pat iemūžina ēku fasādēs saskaņā ar iestādes darbības mērķi, tā Latvijas Ārlietu ministrijas frontonā esošais aforisms tulkojumā nozīmē "Izlīguma spēju stāvēt pāri visam".

1. attēlā -

Afrodīte, Venēra (Афродита, Венера, Aphrodite, Venus)

- skaistuma un miesīgās mīlestības dieviete grieķu mitoloģijā, kura esot dzimusi no jūras putām, kas radās no nogalinātā dieva Urāna sēklas un asinīm Vidusjūrā Kipras salas tuvumā. Mākslinieku un dzejnieku mūžīgais iedvesmas avots un skaistuma etalons. Atbilstoši mītam, lai neizraisītu dievu starpā nepārtrauktu ķildošanos, Afrodīte tika saprecināta ar kroplo Hēfaistu, uguns un kalēju amata dievu. Afrodītes dēls ir slavenais Amors (Kupidons, Eross), kurš ar savām bultām sašauj nākamo mīlnieku sirdis. Dievietes dzimšanu attēloja viņai stāvam gliemežnīcā. Afrodīte pazīstama arī kā Citēra- mīlestības salas valdniece. Ar izcelšanos no Venēras lepojās pats Jūlijs Cēzars. Slavenākā statuja - Mēlas Venēra Luvrā, viena no slavenākām gleznām - Botičelli "Venēras dzimšana". Arī skaistākā Saules sistēmas planēta ir Venēra. Pat viena no populārākajām viesnīcu rezervēšanas sistēmām ir Venera.com...
Latviešiem ar Venēru ir īpašs sakars - mūsu Auseklītis, ko sauc par "rīta zvaigzni", patiesību sakot, nav vis zvaigzne, bet dūmakā tītā planēta Venēra. Savukārt, mūsdienu astrologi Latvijā ņemas ar "Venēras cilpu", proti, periodu, kas neesot piemērots mīlēšanai.

1. attēlā - Atikas skulptora Praksitela Knidas Afrodītes statujas (IV gs. p.m.ē.) romiešu kopija, restaurējis Ippolito Buzzi (XVI-XVII gs.).
2. attēlā - P.Tenerani "Venēra", XIX gs. sākums, statuja no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Aila (проем, opening)

- caurums, atvērums sienā durvīm vai logiem, tad to sauc par logailu. Ailas iespējams noformēt un dekorēt, romantiskajās gleznās ailas ir vīteņu apaugušas. Savukārt, seno mūru ailas konservācijas gaitā iespējams gan aizmūrēt, gan papildināt.
Ailas nocietinājumu sienās, kuras aplūkojamas arī mūsdienās, parādījās Latvijas teritorijā reizē ar akmens (mūra) celtniecību, ko ieviesa meistari no Visbijas salas un krustnešu amatnieki. Jāpiezīmē, ka senatnē gan logailām, gan durvju ailām bija arī militārās funkcijas, jo tās varēja diezgan viegli pārveidot par ambrazūrām šaujamo novietošanai.

1. attēlā - vairākas ailas, dažas aizmūrētas, klostera drupās, Parīze.
2. attēlā - divas ailas (durvju un loga) Kokneses pilsdrupās.

Ainavu glezniecība (пейзажная живопись, landscape painting)

- patstāvīgs glezniecības žanrs, kas izveidojies vēlīnajos viduslaikos un Renesansē, reālistiski vai stilizēti attēlojot dabasskatus, dažkārt tajos ietverot cilvēku vai dzīvnieku figūras, kā arī arhitektūras elementus. Žanram raksturīgs dalījums priekšplānā un dziļuma plānā, kas to tuvina skatuves dekorācijai; arī dabas skata attēlojums; kā patstāvīgs žanrs pakāpeniski izveidojās tikai 16. gadsimtā, līdz tam ainavu glezniecība uzskatīta par zemāku žanru salīdzinoši ar parādes portretu. Mākslinieku, kas pārsvarā attēlo dabas skatus – reālus vai izdomātus, sauc par ainavistu. Ainavas izvēli ietekmē pat mākslinieka izcelšanās, bieži vien arī bērnības atmiņas. Pirms fotogrāfijas parādīšanās ainavu glezniecība palīdzēja skatītājam caur attēlu paplašināt redzesloku, skatīt nepieejamo - ieskaitot tuksnešus, mūža mežus un kalnus. Romantiskie ainavisti mīlēja attēlot sabrukušos tempļus, sociālistiskā reālisma ainavisti - druvas un strādnieku pilsētu skatus.
Par ainavu latviešu valodā sauc arī lauka skatu, dabasskatu kā tādu. No pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem, kas pievērsušies ainavai, minams J. Feders, bet pasaules slavu vēlāk iemanto V.Purvītis, īpaši gleznojot sniegotos dabas skatus. Viņš arī uzskatāms par ainavas žanra pamatlicēju latviešu mākslā. Ainava latviešu mākslā popularitāti ieguva vēlāk, ap I pasaules kara laiku, kad tai aizrautīgi pievērsās ekspresīvais L. Svemps, kā arī kubisti L. Liberts, R. Suta un N. Strunke. Par vienu no spilgtākajiem pārstāvjiem uzskata K.Ubānu (1893.-1982.g.). 20.gadsimta otrās puses stilistiskos meklējumus apliecina B. Baumanes, O. Ābola, B. Bērziņa, I. Zariņa, kā arī daži M. Tabakas darbi. 2010. g. janvārī Rīgā notika Mākslas Aladēmijas rektora mākslinieka A. Naumova gleznu personālizstāde “XXI gadsimta ainava”.

1. attēlā - Džons Konstebls „Siena rati”, 1821.g., Ņujorkas Metropoles muzejs.
2. attēlā - Sergejs Vinogradovs "Karsta diena", 1935.-1936.g., no LNMM kolekcijas.

Aizguvumi (заимствования, borrowing)

- stilu, tēlu un valodas zināma piesavināšanās, kas parasti raksturīga māksliniekam vai mākslinieku grupai agrīnajā darbības periodā. Īpaši raksturīga gleznošanā, kad mācekļi atdarina sava meistara manieri. Tā, mākslinieki, kas pieder noteiktai skolai, savos darbos izmanto attiecīgās skolas dižgaru krāsu salikumu, pozas, sižetus. Venēcijas skolas vēlāko mākslinieku darbos jūtami aizguvumi no Tintoreto un Ticiāna. Tāpat ļoti izplatīti aizguvumi leksiskā un terminoloģijā, turklāt tiem bieži jāsatopas ar pretestību un neizpratni. Ir neizbēgamie aizguvumi - vārdi, kas ir atvasināti no "mirušajām valodām" - grieķu un latīņu, un bez tiem mūsdienu sabiedrība nav iedomājama. Diskusijas par aizguvumu pieļaujamo daudzumu leksikā raisās visur, bet pēdējā laikā gandrīz visi sūdzās par aizguvumiem no angļu valodas, kura tagad ielaužas pat citu lielo tautu leksikā.
Latviešu glezniecības sākotnējā attīstības posmā notika aizguvumi no krievu un vācu sižetu klāsta, kā arī tika aizgūti kompozīcijas un tehnikas labākie elementi. Tā, ļoti skaistā Kārļa Hūna "Jaunā čigāniete" ir spēcīgi ietekmējusies no Pēterburgas Mākslas akadēmijas XIX gadsimta pirmajā pusē ļoti populārā profesora Kārļa Brilova ("Pēdējās Pompejas dienas" autora) gleznas "Itāļu dienvidus" gan kompozīcijas, gan krāsu ziņā.

1. attēlā - Kārlis Brilovs "Itāļu dienvidus", 1827.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Jaunā čigāniete", 1870.g.

Aizsarggrāvis (ров, moat)

- ar ūdeni pildīts grāvis (var būt mākslīgs, bet biežāk daļēji pārveidota dabiska ūdensnskrātuve) apkārt pils vai pilsētas nocietinājumiem, karadarbības gadījumā atviegloja nocietinājumu aizstāvēšanu. Līdz ar artilērijas izmantošanu aizsarggrāvji, tāpat kā aizsargmūri, zaudēja savu nozīmi. Patlaban tie ir tūrisma objekti, kas sniedz ieskatu viduslaiku piļu dzīvē. Valstīs un pilsētās, kur ir saglabājušies t.s. pilsētu vārti (kā aizsargmūra elements), grāvji ir daļēji aizbērti un pārvērsti par pastaigu zonu.
Ar Rīgas kanāls, kas apjož Bastejkalnu, būtībā ir kādreizējā aizsarggrāvja paliekas (sastāda apmēram trešdaļu no tā kādreizējā platuma), bet labāku priekšstatu par aizsarggrāvju lomu viduslaiku piļu sistēmā sniedz grāvis ap Jaunmoku pili (75 km attālumā no Rīgas pa Ventspils šoseju), kaut gan tas ir viltojums. Jo šo "pseido -viduslaiku" pili ar visu apkārtni veidojis arhitekts Bokslafs 1901.gadā ar vienu pašu grāvi bez aizsargmūriem.

1. attēlā - ordeņa pils aizsarggrāvis Saarema salā, Igaunija
2. attēlā - Jaunmoku pils aizsarggrāvis, Latvija

Aizsargmūris (защитная каменная стена, defensive wall, curtain wall)

- kopš senatnes apdzīvotas vietas nepieciešamais aizsardzības elements. Pirmie mūri bijuši jau Divupē. Romieši apjozuši savas pilsētas ar masīviem akmens mūriem, kurus papildināja aizsargtorņi un vārti, arī viduslaikos pilsētu centrālā daļa bija apjozta ar mūri, veidojot cietoksni. Aizsargmūrus ar šaujāmlūkām un parapetu papildināja vārtu un torņu sistēma, kā arī vaļņi un grāvji. Vairākās Eiropas pilsētās ir saglabājušies pamatīgi aizsargmūru fragmenti, turklāt mūsdienās tie daļēji tiek pārbūvēti un papildināti - piemēram, aizsargmūris Bavārijas pilsētā Ambergā vispār pārvērsts par dzīvojamām mājām ar visām ērtībām.
Viduslaiku Rīgas aizsargmūra paliekas redzamas Jāņa sētā un blakus Pulvertornim, bet pašu mūri nojauca XIX gadsimta otrajā pusē. Par veco mūrējumu liecina sienas neviendabīgums, kur apakšā redzami gan dažāda izmēra akmeņi, gan visāda veida ķieģeļi. Senatnē aizsargmūri Rīgā, tāpat kā citās Viduslaiku pilsētās - cietokšņos, aizvien attālinājās no vēsturiskā centra, jo arī Zviedru vārti kādreiz atradās pilsētas aizsargmūrī, tikai vēlākajā.

1. attēlā - aizsargmūris Veronā ar torni un aizsarggrāvi, XIII-XIV gs.
2. attēlā - atjaunotais pirmais Vecrīgas aizsarmūris Jāņasētā, XIII gs.

Aizsargzīmes (оберег, protection signs)

- uz akmeņiem un citiem dabiskiem materiāliem veidotās zīmes virs vai uz durvīm, tās tāpat varēja vilkt arī ar ugunskura ogli. 1. atttēlā redzamos simbolus kādreiz lietoja ziemeļvalstu karotāji (vikingi), bet mūsdienās šīs zīmes labprāt izmanto seno ticējumu Asatru cienītāji. Tāpat sievietes joprojām labprāt izmanto dažādus piekariņus ar Austrumzemju tumšizilajiem akmentiņiem, kuriem arī piemītot aizsargspējas.
Latvijā starp izplatītām aizsargzīmēm bija Lietuvēna krusti (pasargāt no Nelabā) un ugunskrusti (pasargāt no ugunsgrēka). Par spēcīgākām tika uzskatītas Ūsiņa zīme un Māras krusts, ko parasti uzvilka uz cepjamās maizes pirms likšanas krāsnī. Māra bija latviešu folklorā atbildīgā par likteni, kā arī zemes un dabas spēkiem, un tās uzvilktās aizsargzīmes, atbilstoši ticējumiem, deva pamatīgumu un drošību. Mūsdienās uz ēku durvīm dažviet sastopama Kristīgā aizsargzīme K+M+B, kas nozīmē "Trīs ķēniņi Kaspars, Melhiors un Baltasars", pievienojot AD (Mūsu Kunga) attiecīgo gadu. Zīme esot jāuzvelk 6.janvārī, dienā, kad kad augšminētie Austrumu valdnieki bija ieradušies Bētlemē ar veltēm jaundzimušajam Kristum, Zvaigznes vadīti.

1. attēlā - Godbijības rats - seno vikingu aizsargzīme, domāta neuzvaramībai
2. attēlā - Māras krusts, no Mārtiņa koku fabrikas, 2014.gada Rīgas dienu gadatirgū.

Aizsaule (тот свет, afterworld)

- debesu valstība, Dieva dēlu dārzs. Jēdzienu mīl izmantot dzejnieki un fantastisko sacerējumu - romānu, filmu, seriālu - autori. Savukārt, paradosku autori, piemēram, Oskars Vailds, to izmanto pārnestajā nozīmē - tā vieta, kur mūsu vai nu nav, vai nu šīs vietas imītnieku viedoklis mums ir vienaldzīgs.
Latviešu folklorā mirušo valsts, kuru apdzīvo veļi – mirušo gari. Ieteicams, glabājot, apgādāt aizgājējus ar nepieciešamo iedzīvi, ieliekot to kapā. Ļoti izplatīts jēdziens gan dzejā, gan tēlotājā mākslā, kā arī nekrologos. Saukta arī par Viņsauli. Veļu mātes mitoloģiskā tēla ietekmē izscilais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls traģiskajā sižetā par bērna nāvi ietērpj nelaimi vēstošo veceni ar sirpi baltajās veļu drānās.

1. attēlā - Frančesko Traini vai Buonamiko Buffalmačo "Nāves triumfs", 1330.g., Kampozanto, Piza, Itālija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Nāve", 1897.g.

Akadēmisms (академизм, academism)

- sekošana mākslas konservatīvajām plūsmām, dogmatiska kanonu un autoritāšu ievērošana; pieķeršanās tikai mākslas klasiskajiem paraugiem – vienlaikus uzstādot mākslas darbu radītājiem augstas izpildījuma kvalitātes prasības. Tēlotājas mākslas novirziens, kas sāka izplatīties 16.-17. gadsimtā mākslas akadēmijās. Vairāki izcili klasicisma gleznošanas skolas meistari, tai skaitā Nikolā Pussēns, devuši priekšroku akadēmismam, jo tas garantēja perfektu izpildījumu un dramatisku cēlo jūtu kāpinājumu, kaut arī uzlika ierobežojumus tēmu izvēles jomā, nicinot "zemos žanrus".
Pirmie latviešu izcelsmes mākslinieki, starp tiem arī tādi izcili profesionāļi kā K.Hūns un J.Feders, būdami reālisti, pamatos arī sekoja akadēmiskajam kanonam nedaudz savādāk. Viņu darbos tas izpaudies kā izcila precizitāte detaļu attēlošanā. Ar to viņi atšķirās no nākamās paaudzes ("Rūķīšiem"), kuru gleznojums jau bija daudz brīvāks. Latviešu pirmās brīvvalsts mākslinieki – J.Kazaks, J.Grosvalds, K.Padegs u.c. arī piedzīvojuši nopietnus konfliktus ar akadēmiķiem, tai skaitā arī V. Purvīti. Daži mākslas zinātnieki uzskata, ka "sociālistiskais reālisms" arī savā ziņā pieskaitāms akadēmisma turpinājumam, jo tāpat prasa "rūpīgu sekošanu detaļām", pat zināmu līdzību fotogrāfijai, visai maz interesējas par attieksmēm un noskaņām, noliedz eksperimentālu mākslu un ar aizdomām izturas pret visu netradicionālo. Līdz ar to viens otrs gleznotājs "akadēmists" vēlāk labprāt attīsta tieši sociālistisko reālismu.

1. attēlā - Nikolā Pussēns "Sabīniešu nolaupīšana", XVII gs. vidus, Ņujorkas Metropoles muzejs.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Sofija Vītauta meita Vasīlija Tumšā kāzās ", 1861.g.

Akants (акант, acanthus)

- rotājums stilizētas dadža vai vīnogu lapas veidā. Tā nosaukums cēlies no Vidusjūras auga, un tā dziļi šķeltās lapas tāpat atgādināja gan dzelkšņus, gan magones. Ārkārtīgi iecienīts ornaments, ko veidoja no akmens vai koka. Sastopams kolonnu kapiteļos, frīzēs, frontonos, kā arī gleznu rāmju noformējumā. Akantu loma bija īpaša arī Viduslaiku ģerboņu (vapeņu) noformēšanā, tos pārsvarā greba no koka un vēlāk apzeltīja.
Akanti bieži rotā bruņinieku vai ordeņu ģerboņus, tiek izmantoti korintiskā ordera kapiteļa veidojumā vai kā patstāvīgi ornamentāli elementi. Rīgā akanti aplūkojami Doma un Pētera baznīcā vapeņos (ģerboņos), kas saglabājušies uz jomus atdalošām kolonnām. Vairākas jūgendstila māju fasādes arī rotā akantu kārtojumi un vaiņagi.

1. attēlā - akants Boloņā, Itālija
2. attēlā - akants uz Rīgas ēkas (Dzirnavu un Baznīcas ielas stūris).

Akmens laikmets (Каменный век, Stone age)

- Garš aizvēstures periods (ilga apmēram 2,5 miljonus gadu), kura laikā cilvēki un to priekšteči sāka izmantot no cietiem materiāliem (kaula un akmens) izgatavotus primitīvus instrumentus. Senākie instrumenti arheoloģisko izrakumu rezultātā atrasti Etiopijā netālu no Sarkanās jūras. Metālu senie cilvēki apstrādāt vēl nemācēja, tā izmantošana sākās tikai bronzas laikmetā. Mūsdienās populārākais akmens laikmeta attēlojums ir seriālā Flinstoni.
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā pētītas kopš XX gadsimta sākuma, bet pēc Otrā Pasaules kara Latvijas vēstures arheologi apzinājuši vairākas akmens laukmeta apmetnes mūsu teritorijā un sagrupējuši tās pa periodiem (paleolīts, mezolīts un jaunākais - neolīts). Joprojām aktīvi darbojas arheoloģiskās ekspedīcijas prof. I. Lozes vadībā, kad tiek atrastas dažādu laikaposmu akmens laikmeta apmetnes ar krama šķēpu uzgaļiem un vairāki instrumentu paraugi.

1. attēlā - akmens laikmeta instrumentu paraugi no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - Akmens laikmeta instrumentu paraugi no Valmieras apkaimes, dāvinājums.

Akmens tilts (viduslaiku) (каменный мост (средневековый), stonebridge (medieval))

- šo tiltu konstruēšana sākās jau antīkajā pasaulē, un pārsvarā tie bija arku tilti, kad akmens arkas, uz kontrforsiem balstītas, veidoja slaveno romiešu ceļu un akveduktu neiztrūkstošo sastāvdaļu. Vairāki šādi vairākus gadsimtus veci arku tilti redzami Rietumeiropas pilsētās, turklāt daži no tiem pat saglabājuši savu Viduslaiku izskatu, proti, ir dzīvojamo māju vai veikalu apbūvēti.
Latvijas teritorijā viduslaiku tilti nav saglabājušies, jo tolaik pilsētas Latvijas teritorijā tādām būvēm bijušas par sīku, un iedzīvotāji iztikuši ar pārcēlājiem, bet vēlāk ar pontona tiltiem. Daži mūra tilti pāri pils grāvjiem nav saglabājuši savu sākotnējo izskatu vai vispār, grāvjus aizberot, tika nojaukti. Vecākais tilts Latvijā ir vienīgais laukakmens mūra tilts pār Abavu Kandavā, būvēts 1873.gadā.

1. attēlā - "Ponte Veccio" Florencē ar saglabājušos apbūvi.
2. attēlā - Rialto tilts, XII gs., viens no četriem vecākajiem Venēcijas tiltiem.

Akolāde, iecelšana bruņinieku kārtā (посвящение в рыцари, accolade)

- ceremonija, pieņemot jaunu dalībnieku vai nu bruņinieku ordenī vai arī vienkārši ieskaitot jaunekli bruņinieku kārtā. Ja tā bija iestāšanās ordenī, ceremoniju veica ordeņa mestrs, svinīgi apkampjot jauniņo ap kaklu (ad collum latīņu valodā). Akolāde bija savdabīga militārās iniciācijas forma, turklāt ļoti gleznaina un pagodinoša, ko gan aprakstīja dzejā un prozā, gan attēloja tēlotajā mākslā, jo šis process it kā paaugstināja jaunekli, padarot viņu parmilitārajai aristokrātijai piederīgo. Valdnieka atteikšana veikt akolādi kādas dzimtas pārstāvim nozīmēja negodu. Akolādi veica vairākos posmos. Kad tīrs un attiecīgi saģērbts (baltajā kreklā) un zelta piešos pie zābakiem, nostājās vecākā bruņinieka priekšā, tas viņu apjoza ar zobenu. Turpmākās ceremonijas gaitā pretendents saņēma vai nu plakanisku sitienu pa plecu ar zobenu, vai nu pļauku uz kakla. Parasti akolādes laikā jauneklis nometās valdnieka priekšā uz ceļiem, bet valdnieks sākumā uzliek viņam zobenu uz kreisā pleca un, lēnām ceļot pāri galvai, uz labā pleca. Tad iesvētānais pieceļas un saņem valdnieka vai valdnieces svētību - dažreiz ar ordeņa emblēmu. Vārdi, ko teica valdnieks, Rietumeiropas valstīa atšķīrās. Tie varēja saturēt aicinājumu būt drosmīgam - vai arī, ja akolāde notika "pēc nopelniem", kad tā kļuva jau daudz retāk un domāta tikai augstmaņiem, kā pateicība par izrādīto drosmi.
Livonijas teritorijā uzņemšana bruņinieku kārtā notika caur pieņemšanu par brāli militāri garīgajā ordenī, sākotnēji - Zobenbrāļu ar melno krustu uz apmetņa, vēlāk par Livonijas ordeņa brāli. Ceremoniāls tiek rekonstruēts vēsturiskajos uzvedumos un filmās.

1. attēlā - Edmonds Leitons "Akolāde", 1901.g.
2. attēlā - tikko ieceltais Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks teatralizētajā uzvedumā Rīgas pilsētas svētkos pie sv. Pētera baznīcas.

Akrils (акрил, acrylic)

- sintētiska krāsa, kuru sāka izmantot XX gadsimta 40.-jos gados, un kurai piemīt gan eļļas krāsu, gan akvareļa īpašības. Tā tiek izgatavota no ūdenī izšķīdinātiem akrila sveķiem un pigmenta. Pēc uzklāšanas iztvaikojot, sveķu daļas izveido stigru un izturīgu krāsas slāni. Akrila krāsas ir ļoti piemērotas iesācējiem, tās var gan izspiest no tūbiņas kā eļļas krāsas, gan šķīdināt ūdenī. Akrila gleznas izskatās spilgtākas nekā ar eļļu gleznotās.
Akrilu izmanto arī vairāki citi jaunākās paaudzes mākslinieki, kuri aizraujas ar pilsētas urbānās vides attēlošanu, piemēram, Zane Tuča. Vēl vairāk ar akrila krāsu izmantošanu aizraujas atzītais Latvijas mūsdienu glezniecības pārstāvis Andris Vītoliņš. Viņš pievēršas padomju laika transportlīdzekļu attēlojumam un pamestiem rūpniecības objektiem, ar sintētiskā akrila toņu palīdzību izceldams to mehāniskos elementus un neatbilstību cilvēka un dabas vienotībai.

1. attēlā - "Kristus ciešanas" (akrils), modernās mākslas ekspozīcija Albertīnas muzejā Vīnē.
2. attēlā - Nadežda Koļesņikova "Zila zivtiņa" (akrils).

Akropole (Акрополь, The Acropolis) sengrieķu: Ἀκρόπολις

- senatnes citadele, kas tika izvietota klinšainā kalna virsotnē pāri Senajām Atēnām, un kur joprojām saglabājušās vairāku augstvērtīgu antīko celtņu drupas - izcili arhitektūras pieminekļi, starp kuriem slavenākais ir Partenons. Vārds "akropole" ir grieķu izcelsmes saliktenis (akros - mala, galotne; polis - pilsēta). Kaut arī vairākās citās Senās Grieķijas pilsētās bijušas savas akropoles, tieši šī, Atēnu tuvumā esošā, liecina par to, kā Perikla laikmetā (495.-429.gg p.m.ē.), notika koordinēta kalna apbūve, kurā, neskaitot Partenonu, saglabājušies vairāki tempļi.
Rīgā paredzēta daudzfunkcionālā centra "Akropole" apbūve starp Maskavas ielu, Slāvu ielu un Slavu ielas satiksmes pārvadu pār dzelzceļu (2015.gada projekts). Pēc projektētāju domām, tas palīdzēs saglabāt Latgales priekšpilsētas vēsturiski industriālo mantojumu, jo projekta realizācijas vietā agrāk atradās slavenā Kuzņecova porcelāna fabrika. Teorētiski, savukārt, par zināmu vēsturiskās Akropoles līdzinieku Latvijas teritorijā var uzskatīt pilskalnu.

1. attēlā - Leo fon Kence "Akropoles rekonstrukcija ar Areopagu priekšplānā", 1846.g.
2. attēlā - Atēnai un Poseidonam veltītais templis Akropolē, būvēts starp 426.-420.g. p.m.ē.

Aksesuārs (аксессуар, accessory)

- piederums, blakuslieta, kas papildina kādu priekšmetu vai parādību. Tēlotajā mākslā nozīmīga detaļa, kas palīdz izcelt attēlojamā būtiskākās īpašības tieši (noteikta laikmeta ierocis karavīram, lūgšanu grāmata tikumīgai jaunavai u.c.). Aksesuāru atbilstība īpaši svarīga teātra mākslā, jo papildina tērpu. Sadzīves līmenī par aksesuāriek sauc cimdus, cepures, rotaslietas, jostas u.c. Kopš Renesanses izcilie mākslinieki arī izrādījuši lielu cieņu aksesuāru atveidošanai. Tā, Henrija VIII portretā redzamās smalkās kurpes un baltās zeķes izceļ īpašnieka aizraušanos ar dejām, smalkais duncis un cimdi liecina par turnīru cienītāju, bet apmetņa bagātīgie rotājumi papildina pašpārliecināto stāju un augstprātību.
Zināmā mērā par aksesuāriem var uzskatīt visas tautastērpa detaļas - prievītes, jostas, vaiņagus, mices, vīru cepurītes u.c., kas veido valkātāju koptēlu. Aksesuāriem jābūt pieskaņotiem krāsu salikuma ziņā un arī audumā.

1. attēlā - Hans Holbeins Jaunākais "Henrija VIII portrets", apm. 1537.g., Volkera Mākslas galerija, Liverpūle.
2. attēlā - tautas tērps ar aksesuāriem.

Akts (акт, nude)

- tēlotajā mākslā zīmējums vai glezna, kurā attēloti kaili modeļi, kailķermeņa attēlojums. Akts var būt arī gleznas sastāvdaļa, skice, etīde. Aktu zīmēšana ir profesionālā mākslinieka izglītības sastāvdaļa. Slavenākie akti saistīti ar spāņu galma mākslinieku darbiem XVI-XVIII gs. (Ticiāns, Velaskēzs, Goija). Par modeļiem visbiežāk kļuva slavenās kurtizānes, par ko liecina viņu matu rudā krāsa. Kailķermeņa attēlojums vēl XIX gadsimta glezniecībā tika uzskatīts par izaicinājumu.
Viens no pirmajiem aktiem (zīmētais vīrietis modelis) ir spožā Baltijas mākslinieka Kārļa Hūna darbs. Savukārt, Jāņa Rozentāla 1896.gadā gleznotā kailā modele darbnīcā jau XXI gadsimta sākumā izraisīja tādu sajūsmu, ka žurnāls "Māksla +" uz sava vāka publicēja variāciju par šo darbu, kur paša Rozentāla vietā attēlots Mākslas Akadēmijas profesors Kristaps Zariņš. Jāpiezīmē, ka Latvijas muzejos zīmēto un gleznoto vīriešu kailfigūru ir ļoti maz. Latviešu glezniecībā XX gadsimta otrajā pusē īpaši spilgtus aktus gleznojis Boriss Bērziņš, bet 2010. gada maijā iznācis Birutai Baumanei veltīts albums, kurā ir mākslinieces kā “neatkārtojamās aktu meistares” darbi. Tāpat arī vecmeistars A.Baušķenieks labprāt gleznojis aktus, novietodams sev tīkamus modeļus mūsdienu darbnīcas vidē.

1. attēlā - Ticiāns "Venēra no Urbīno", 1536.-1538.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Mākslinieka darbnīca", 1896.g., LNMM kolekcija.

Akts skulptūrā, kailfigūra (обнаженная статуя, nude statue)

- kailas figūras attēls ir Rietumu mākslas tradīcija, un tā nolūks bija attēlot vīrieša un sievietes ideālo skaistumu, cēlumu un spēku. Šo figūru ideālos paraugus sniedza Senās Grieķijas māksla, un šī tendence pēc ilgstoša pārtraukuma atdzima renesanses laikmetā. Par modeļiem māksliniekiem kalpoja atlēti, dejotāji, skaistules, karavīri. Alegoriskas figūras (mūzas, dievības, gari) arī bieži tiek attēlotas kailas. Slavenākie kailfigūru paraugi- Belvederas Apollons, Melas Venēra no antīkās pasaules, Mikelandželo "Dāvids" no Renesanses, Rodēna "Domātājs", 1880.g. Ir arī virkne jautro kailfigūru, piemēram "Čurājošais zēns" - Briseles simbols.
Latvijas mākslā slavenākā kailfigūra (vismaz ļoti minimāli piesegta) ir K.Zemdegas simbolskais Rainis kā tikko atmodies jauneklis dzejnieka memoriālā Raiņa kapos, bet draiskākās ir trīs plikas dejojošās meitenes Bastejkalnā. Visumā Latvijā kailfigūras tēlniecībā nav sevišķi izplatītas gan auksto laika apstākļu, gan tradīcijas trūkuma dēļ.

1. attēlā - Fraunsuā Djukenuā XVII gs. restaurētā Adonisa kailfigūra no Mazarīnī kolekcijas, Luvra.
2. attēlā - centrālā daļa no Raiņa memoriālā ansambļa Raiņa kapos, tēlnieks K.Zemdega, 1935.g.

Akvarelis (акварель, aquarelle)

- gleznošanas tehnika, izmantojot pārsvarā caurspīdīgas ūdenskrāsas, kad krāsu pigmentiem kā saistvielu izmanto līmi; arī pats mākslas darbs, kas izpildīts, izmantojot attiecīgo tehniku. Akvareļa tehnika, pateicoties augstai krāsas pigmenta dispersijas pakāpei, dod iespēju radīt viegluma, gaisīguma un smalko toņkārtu pārejas iespaidu. Akvareļglezniecībai raksturīga atsacīšanās no lineāra zīmējuma un skaidrajām līnijām. Tādējādi ar akvareļa palīdzību izdodas apvienot glezniecības un grafikas mākslinieciskās īpatnības. Akvarelis tiek uzskatīts par "izsmalcinātu gleznošanu", ne velti par tā dzimteni uzskata valstis, kur vārdam "smalkums ir īpaša nozīme" - Japānu un Ķīnu.
Latvijas tēlotajā mākslā iedibināts XIX gadsimta 2. pusē (A.Alksnis, J. Baumanis). Tā kā viņi kļuvuši par gleznotājiem Pēterburgas Mākslas akadēmijā, viņus spēcīgi ietekmēja XIX gadsimta krievu akvarelis, tai skaitā, Akadēmijas pasniedzējs Pētersi Čistjakovs ar tā smalko un caurspīdīgo gleznojumu. No XX gadsimta akvarelistu darbiem Latvijā īpaši oriģināli bija K.Fridrihsona (fantāzijas) un J. Brektes (Vecrīgas tēlojuma) akvareļi. Savdabīgs akvareļa meistars bija arī zemgalietis Eduards Jurķelis, kurš kļuva populārs ar savu sirsnīgo dabas tēla interpretāciju. Viņa akvareļiem raksturīgs dzidrums, viegls plūdums un savdabīga kompozīcija. Diemžēl mākslinieka darbu lielākā daļa gāja bojā II Pasaules kara laikā kaujās par Jelgavu. Pašu E. Jurķeli joprojām uzskata par vienu no nozīmīgākajiem latviešu akvarelistiem.

1. attēlā - Pauls Sezāns "Pašportrets", 1895
2. attēlā - Eduards Jurķelis "Jelgavas skats", 1945., privātīpašums.

Akvedukts (акведук, aqueduct)

- betona vai akmens celtne tilta arkādes izskatā, ko izmantoja ūdensvada cauruļu novietošanai, šķērsojot upes, kraujas, aizas. Senākie akvedukti Eiropā saglabājušies kopš Romas impērijas laikmeta.
Tā kā Romas Impērijā Baltijas jūras teritorija nekad nav ietilpusi, akveduktu te nav. Senākais saglabājies akmens mūra tilts Latvijas teritorijā (pāri Avabai pie Kandavas) ir būvēts 1873. gadā.

1. attēlā - I gs. P.m.ē. romiešu akvedukts Pont du Gard Francijas dienvidos.
2. attēlā - tilts pār Abavu pie Kandavas, Latvijia, fotgrafējis Jānis Sedols.

Alabastrs (алебастр, alabaster)

- šo nosaukumu izmanto divu baltu un gandrīz caurspīdīgu minerālu apzīmēšanai – sīkgraudainajam ģipsim un kalcītam; pirmais no tiem ir senatnes alabastrs, otrais – mūsdienu. Abi materiāli izceļas ar skaistu izskatu un ir viegli apstrādājami, tos izmanto mākslas izstrādājumos, it īpaši smalkajos grebumos. Pateicoties izcilajam baltumam, alabastru izmanto arī literārajos aprakstos (“āda kā alabastrs”) un statuju izveidošanai kapenēs un slēgtajās telpās, kur tās neapdraud klimatiskie apstākļi.
Latvijas teritorijā alabastra izstrādājumi gan saglabājušies to senatnīgajā formā, gan lielākoties ir atjaunoti, izmantojot mūsdienu materiālu restaurētajās XVIII-XIX gadsimta baroka un klasicisma celtnēs- Rundāles u Mežotnes pilīs.

1. attēlā - Šēnbrunnas pils iekšējās frīzes ģerbonis no alabastra, Vīne.
2. attēlā - rokoko stila vāžu palikteņi Rundāles pils Zilajā kabinetā.

Alambra (Альгамбра, Alhambra)

- Pēdējo Andalūzijas (Spānijas dienvidos) esošo arābu valdnieku, Granādas halofāta, XIII –XV gadsimtā izveidotais nocietinātās pils un tā dārzu ansamblis, mauru arhitektūras pērle. Alhambras dārzus literāri mākslinieciskajā tradīcijā pieņemts salīdzināt ar Paradīzes dārziem. Vēlāk tieši šis majestātisko celtņu, ūdens virsmu un augu valsts skaistums iedvesmoja turpmāko Dienvideiropas arhitektūru.

1. attēlā - Žebulons Alambra vakarā
2. attēlā - Žebulons Lauvu pagalma strūklaka, Alambra.

Alegorija (аллегория, allegory)

- tēlotajā mākslā abstraktā jēdziena attēls caur nosacītu tēlu; piemēram, taisnīguma dievieti attēlo ar aizsietām acīm un svariem rokās, miera dievietei rokās ir palmas zars, uzvaras dieviete ir spārnota, mīlas sūtnim Amoram ir loks un maks ar bultām u.c. Vēsturiskā žanra paveids, kurā notikumus un parādības atspoguļo simboliski, pārnestā nozīmē. Savā laikā abstraktās kvalitātes (tikumus, labos darbus) arī personificēja tēlos.
Latvijas ģerbonī trīs zvaigznes virs uzlēcošās saules ir triju novadu – Vidzemes, Latgales un Kurzemes alegorija. Šo alegoriju kā staltu sievieti, kas tur rokās trīs apzeltītas zvaigznes, redz visi Rīgas viesi rotājam Brīvīgas pieminekli. Savukārt līra virs Nacionālā teātra fasādes ir mākslas alegorija. Latviešu drāmā tāpat Lāčplēša (Spīdolas, Kangara, Laimdotas u.c.) tēliem piemīt attiecīgā alegoriskā īpašība - drosme, gudrība, nodevība, mīlestība).

1. attēlā - Eiropas kontinenta alegoriska skulptūra Vīnē, pie Dabas muzeja.
2. attēlā - Brīvās Latvijas alegorija, pēc Kārļa Zāles projekta statuju no vara izkala zviedru tēlnieka Ragnara Mīrsmēdena darbnīcā.

Alkovs (альков, alcove)

- padziļinājums sienā gultai, kas mēdz būt atdalīts no istabas ar pilāriem, balustrādi vai drapējumiem. Valdnieku un aristokrātu dzīves piederums, kas deva iespēju nodrošināt zināmu intimitāti parādes telpās miega laikā un publicitāti ģērbšanās ceremonijas laikā. Sākot ar Ludviķa XIV laikmeta ieviesto etiķeti, valdnieka guļamistaba bija domāta stingri reglamentētai ģērbšanās procedūrai, kas saglabājās līdz pat Franču revolūcijai un lieliski attēlota Sofijas Kopolas filmā "Marija Antuanete", 2006.g.
Rundāles pilī hercogu guļamistabas tika aprīkotas atbilstoši smalkākā Versaļas galma prasībām un attiecīgi gultas novietotas alkovos ar baldahīniem. Baldahīnus rotāja balto gārņu spalvas - augstdzimtības apliecinājums. Alkova ārpusē parasti novietoja greznus spoguļus, kas optiski paplašināja telpu.

1. attēlā - alkovs vienā no Nimfenburgas paviljoniem, Minhene, Vācija.
2. attēlā - alkovs hercoga guļamistabā Rundāles pilī, XVIII gs., virs baldahīna redzama Bīrona monogramma.

Alpinārijs (альпинарий, alpine garden, rock garden)

- akmeņdārzs vai dārza daļa, parasti uz paugura nogāzes, kur audzē ziedus, kas raksturīgi Alpu kalnu un priekškalnes pļavām, kā arī attiecīgus zemus staipekļus un sūnas. Kompozīcijas vidū parasti novieto lielus akmens bluķus, papildus dekorēšanai izmantojot netēstu akmeņu krāvumus, turklāt augi it kā aizpilda brīvās vietas starp akmeņiem. Pazīstami arī japāņu alpināriji, kuros augu tikpat kā nav, toties īpaša nozīme ir akmeņu izvietojumam.
Rīgā viens no iecienītākajiem alpinārijiem izvietots Bastejkalna nogāzē, kas vērsta pret pilsētas kanālu. To XIX gs. pašās beigās izveidoja pēc G. Kūfalta projekta, papildinot alpināriju ar strautiņu ar kaskādēm un ūdenkritumu. Mūsdienās alpinārijā novietots arī bērnu iecienītais Zirdziņš-Kuprainītis.

1. attēlā - Šēnbrunnas pils alpinārijs, Vīne, Austrija
2. attēlā - alpinārijs Bastejkalnā, Rīga.

Altārglezna (Алтарная картина, altarpiece (painting))

- reliģiska satura mākslas darbs, ar kuru izrotā telpu virs un aiz altāra kristīgajā baznīcā; mēdz būt izpildīts viena paneļa formā, vai arī diptiha,triptiha un pat poliptiha formā, kad visas daļas veido vienas sakrālās personas dzīves notikumi. Altārgleznas, visticamākais, sāka izmantot XI gadsimtā un tās kļuva par vienu no svarīgākajiem kristīgās mākslas paraugiem, it īpaši vēlīnajos Viduslaikos un kontrreformācijas laikmetā. Bet jau pirms tam bija izveidojies paradums dekorēt altāra telpu ar skulptūrām un relikvijām. Viena no slavenākajām Viduslaiku altārgleznām ir 1432. gadā gleznotais Gentas altāris, kas veidots poliptiha formā. Savukārt, ir arī altārgleznas, kurās attēlots noteikts sižets, bet notikuma galvenā persona atrodas centrā un ir pat lielāka izmēros, kā tas ir Buonsenjas "Dievmātē".
Tā kā luterāņu baznīcās svētbilžu katoļticības un pareizticības izpratnē nav (un arī nedrīkst būt, jo nav svēto kulta), galvenais gleznotāja pienākums bija veidot tieši altārgleznu, ar ko nodarbojušies jau pirmie profesionālie latviešu gleznotāji. Tā, Dundagas baznīcā joprojām atrodas J. Rozentāla altārglezna "Lieldienu rīts", turklāt Stendes baznīcai 1905. gadā Rozentāls gleznojis arī Kristus Debesbraukšanu. Altāgleznas veido arī mūsdienu latviešu mākslinieces - Helēna Heinrihsone Kolkas baznīcai (ko gan draudze 1993. gadā uzskatīja par neatbilstošu un pārāk modernu), bet, savukārt, Anitras Bērziņas klasiski izturētais "Svētais vakarēdiens" kā Madlienas baznīcas altārglezna nekādas draudzes pretenzijas neizraisa.

1. attēlā - Duččo di Buonosenja "Dievmāte", 1308.-1311.g., altārglezna Sijennas katedrālē.
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Svētais vakarēdiens", 2013.g., Madlienas Evaņģēliski luteriskās baznīcas altārglezna.

Altāris (алтарь, altar)

- kristīgajā Baznīcā upurēšanas simboliska vieta, kas parasti atrodas baznīcas austrumu daļā - apsīdā; iespējami arī varianti, kad altāris atrodas baznīcas vidū (ja tā ir pārbūvēta no mošejas). Pareizticīgajās un katoļu baznīcās altāris bieži atdalīts no pārējās daļas ar milzīgu altāra gleznojumu vai ikonu rindu, kuras veido sienu, ko dažreiz arī sauc par altāri vai retablu. Vieta, kur uzturas garīdznieks. Luterāņu baznīcās altāri, kas no draudzes nav atdalīts, parasti rotā altāra glezna vai altāra vitrāža.
Latvijā plaši pazīstama Kuldīgas svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskās baznīcas XIX gadsimta sākumā J. Špēra gleznotais “Kristus pie svētā vakarēdiena”, bet no pareizticīgo baznīcu altāriem – Kristus (pie) dzimšanas katedrāles altāris, ko gleznojis slavenais mākslinieks Vasņecovs. PSRS laikos, kad katedrālē atradās planetārijs, gleznojums bija apsegts un atjaunots tikai XX gadsimta beigās. Tāpat ļoti populārs ir greznās Skaistkalnes baznīcas (XVII gadsimta beigas) kokgriezuma altāris, kura augstums ir 12m.

1. attēlā - Sv. Nikolaja baznīcas altāris, Vīne.
2. attēlā - kokgriezuma altāris Skaistkalnes baznīcā, veidots itāļu baroka stilā.

Alu zīmējumi (наскальная живопись, cave wall painting) Sk. Sienu (alu) gleznojumi

Amazones (амазонки, Amazons)

- Mitoloģiskā sieviešu - karotāju cilts, kuras it kā mitušas senatnē pie Melnās Jūras un ir piedalījušās Trojas karā pilsētas aizstāvju pusē. Viņas pieminētas arī Hērakla varoņdarbos. Amazones dažkārt statujās attēloja ar vienu krūti - jo otra tika izdedzināta nolūkā labāk šaut ar loku. Vairākām senajām tautām saglabājušās leģendas par sievietēm - karotājām, arī Skandināvijas un ģermāņu sāgās tās ir pārstāvētas. Mūsdienu izpratnē amazones bija izteiktas feministes. 1984. gadā Polijā pat tika uzņemta filma "Mūsdienu amazones". Filmā tika prognozēta nākotnes sabiedrība, kurā dzīvos tikai sievietes, turklāt tās tiks pie bērniem ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Par zināmām cilvēces (vismaz tās vīriešu daļas) bailēm no Amazonēm liecina Dienvidamerikas visbīstamākās un joprojām vissliktāk izpētītās upes Amazones nosaukums. Savukārt, starptautiski pazīstamā Interneta izdevniecība "Amazone" piedāvā savus pakalpojumus joprojām esošajiem abu dzimumu lasītājiem.
Mūsdienu Latvijā Amazones vārds piešķirts Eduarda Lapiņa loka šaušanas sporta klubam - pilnīgā saskaņā ar senajām leģendām, un lauksaimniecības tehnikas apvienībai - acīm redzot, tāpat liekot uzsvaru uz to, ka "mūsdienu amazones" dominējot savstarpējās attiecībās, pat apstrādājot zemi, un vīrietim atvēlējot tikai palīga lomu bērnu radīšanā (izmantots raksts http://aptieka.lv).

1. attēlā - Pjers Eižens Emils Hebert "Amazone gatavojas kaujai (Karaliene Atiope vai bruņotā Venēra)", 1860.g., Nacionālā Mākslas galerija, Vašingtona.
2. attēlā - Talestrisa, Amazoņu valdniece, tiekas ar Aleksandru Lielo (gravīra, 1696.g., autors nezināms)

Ambrazūra (амбразура, embrasure, gun-port)

- atvērums nocietinājuma sienas robojumā, kurā aizstāvji varētu novietojot savu ieroci, apšaudīt uzbrucējus. Arī atvērums biezajā cietokšņa vai pils mūrī, ko sākotnēji izmantoja loka šāvēji, parasti šādā gadījumā ambrazūru sašaurināja uz ārpusi, apgrūtinot uzbucējam iespēju trāpīt un daļēji pasargājot aizstāvjus. Ambrazūras paturēja savu nozīmi arī parādoties šaujampulverim un lielgabaliem. Atšķirībā no šaujamlūkām ambrazūra parasti ir daudz platāka.
Rīgā ambrazūras redzamas Pulvertornī, bet Siguldā- Turaidas cietokšņa drupu donžonā.

1. attēlā - ambrazūra Svētā Eņģeļa pilī, Roma, XII-XIV gadsimts.
2. attēlā - ambrazūra Turaidas pils tornī.

Amfiteātris (амфитеатр, amphitheatre)

- masu pasākumu un izrāžu plaša ēka bez stacionāra jumta (“brīvā dabā, open-air”), parasti ovālā vai apaļa, kad centrālā daļa (arēna), kur notiek priekšnesumi, apjozta ar skatītāju rindām, kas izvietotas ar kāpumu. Šāds izkārtojums ļauj novietot lielu skaitu sēdvietu relatīvi tuvu spēles laukumam. Senajā Grieķijā amfiteātra vidū notika teātra izrādes, Senajā Romā – gladiatoru cīņas. Mūsdienu teātros par amfiteātri sauc partera pēdējās rindas. Vispopulārākie amfiteātri, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir Kolizejs Romā un Veronas amfiteātris, kurā ik vasaru notiek Operas festivāls.
Latvijā vārdam amfiteātris ir modernizēts izskaidrojums un atbilstoši tā principam tiek iekārtotas vai nu brīvdabas skatītāju zāles (piem. Mežparka estrāde), sporta halles un augstskolu auditorijas. Modernās sporta pilis (Rīgas Arēna) arī būvētas daļēji pēc amfiteātra principa.

1. attēlā - Kolizeja iekšskats. I gs.
2. attēlā - brīvdabas skatītāju zāle Dzegužkalnā, Rīgā.

Amors, Kupidons, Erots (Амур, Купидон, Эрот, Amor, Cupid, Eros)

- ar visiem šiem vārdiem senatnes Eiropas mākslā (un arī sadzīvē) apzīmē mīlas dievietes Venēras (Afrodītes) palaidnīgo bērnu, kurš ir iekāres, miesīgās mīlestības - un arī mīlestības vispārīgā nozīmē - simbols un sūtnis. Teicieni "Amora loks" var tikt attiecināti gan uz kaisli, kas pēkšņi iedegas, gan uz ārieni: "lūpas kā Amora loks" - pretstatā neemocionālajām, šaurajām lūpām, kuras it kā atspoguļo īpašnieka noslēgto un sīkumaino dabu. Šo dievu - Marsa un Venēras mīlas nelikumīgo atvasi (formāli Venēras vīrs bija uguns un kalēju dievs klibais un melnīgsnējais Plutons) attēlo gan kā skaistu, spārnotu jaunekli, kas vajā nimfu Psīhi, gan kā apaļīgi šķelmīgu puišeli ar loku un bultām, kurās slēpjas Amora (Erosa, Kupidona) spēks, jo mīla spēj pievārēt pat milža sirdi. Ar šo draisko dievību rados ir pat Rafaēla eņģeļīši slavenās Siksta madonnas priekšplānā - tiem gan nav loka un bultu, bet šķelmīgie smaidi un apaļīgie vaigi liecina par "amoriņu" kaitīgo ietekmi. Tāpat šādi draiskuļi ir bieži sastopami barokālo piļu iekšējā dekorā - ar bultām vai bez tām. Tad viņus sauc par putti - precīzi netulkojams vārds, kaut kas tuvu sīkajam ķerubam vai ķeruba mazulim. Šī trīskāršā dievība izjutusi kristietības ietekmi, kas allaž cenšas mīlestības divējādā būtībā (laicīgā - miesīgā un garīgā - mūžīgā) to pirmo, miesīgo, nosodīt. Par spīti tam, Kupidons (Amors, Erots) modernajā kultūrā tiek plaši atražots Svētā Valentīna dienas kontekstā.
Mūsdienu Eiropā - un Latvijā tai skaitā - šī jautrā un mīlestību izraisošā dievība tiek bezgalīgi atkārtota, tuvojoties Valentīna dienai - kopā ar loku, bultām un sarkano (mīlas skarto) sirdi. Kristīgās baznīcas attieksme pret šo palaidni (it īpaši sakarā ar Svētā Valentīna, likumīgās un baznīcas svētītās savienības patrona, kultu) ir dalīta, jo Amors (Erots, Kupidons) stingras morāles prasības mīlniekiem neizvirza.

1. attēlā - Fransuā Bušē "Venēra un Amors", 1751.g. Vallasa kolekcija, Londona.
2. attēlā - nezināms autors "Griestu gleznojums ar amoriem" E.Smiļģa teātra muzeja zālē.

Ampīrs, Impērijas stils (Ампир или имперский стиль, Empire style)

- stils, kas sekoja klasicismam Napoleona I impērijā, kur klasicisma demokrātismu un harmoniju nomaina parāde un patoss, pasvītrojot karavadoņa varenību. Saglabāja klasicismam raksturīgo orientāciju īpaši uz Senās Romas valsts perioda mākslu ar monumentalitāti, ģeometrisko precizitāti un ansambļa veidošanu. Celtņu iezīme - izstrādāta kolonnāde ar trīsstūra frontonu.
Latvijā viena no raksturīgākajām ampīra celtnēm Rīgā ir bijušais Arsenāls Torņa ielā, kur pēdējos gados darbojas mākslas galerijas. Ampīra stilā ir veidota arī Baltā zāle Rīgas biržā (arhitekts Bosse), kā arī lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā.

1. attēlā - Magdalēnas baznīca Parīzē, 1806.-1814.g., veltīta Napoleona Lielajai armijai.
2. attēlā - Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā, 1819.-1825.g. arhitekts K.F.Breitkreics.

Amulets, talismans (амулет, талисман, amulet, voodoo)

- priekšmets, kuram piedēvē cilvēku sargājošas un veiksmi nesošas īpašības. Amulets atbilst savam laikmetam, to ieteicams nēsāt līdzi. No amuletiem (figūriņām, zīmēm, dārgakmeņiem) cēlušies medaljoni. Vārdam amulets ir īpaša nozīme mākslā, ar to saistītas dažādas leģendas, turklāt tām ir pat vēsturisks pamats. Tā, daži amuleti īstenībā pasargājuši to valkātājus no šāviena vai zobena cirtiena. Amuleti cieši saistīti ar tautas ticējumiem par laimi nesošiem vai, gluži otrādi, nelaimi nesošiem priekšmetiem. Amuletu īpašības joprojām tiek apspēlētas horoskopos un spriedumos par noteiktiem dārgakmeņiem un to īpašībām. Mūsdienās Amuleti kļuvuši par reklāmas biznesa izsūtamo katalogu sadaļu.
Latvijā tradicionāli par amuletiem uzskata dažas saimniecībā noderīgas lietas, starp kurām svarīgākais ir pakavs. Vairākas saktas tiek veidotas sudraba pakava izskatā. Tāpat pie amuletiem pieskaitāms Nameja gredzens, Auseklītis, piekariņi ar rūnām un tautiskām zīmēm. Mūsdienu jauniešu vidū Latvijā, pieaugot Zaļo kustībai, īpašu popularitāti iemantojusi antiglobālistu zīme. Savukārt Latvijas katoļu baznīca pret laicīgiem un "pagānu" amuletiem izturas noraidoši un pat publicē nevēlamo zīmju sarakstus.

1. attēlā - "amulets ar turku aci", Irāna.
2. attēlā - Senās Ēģiptes amuleti- skarabeji no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas.

Anagramma (анаграмма, anagramme)

- burtu pārvietošana vārdā nolūkā izveidot citu vārdu no tās pašas burtu kombinācijas. Populāra nodarbe, meklējot vārdu (sevišķi personu) īpašo nozīmi galminieku aprindās. Dažkārt anagrammās centās saskatīt īpašu, slēptu saturu.

1. attēlā - anagramma

Anfilāde (анфилада, enfilade)

- viena otru nomainošu telpu rinda, kad durvju ailu asis atrodas uz vienas taisnes; anfilādes raksturīgas pilīm un parādes celtnēm. Šāds izvietojums kļuvis īpaši populārs baroka laikmetā. Parasti anfilādes telpas, nomainot viena otru, virzās no parādes istabām uz privātajām.
Latvijā vislabāk saglabājušās anfilādes ir aplūkojamas Rundāles un Mežotnes pilīs un tās tiek uzturētas un atjaunotas pēdējo triju gadu desmitu laikā, sniedzot priekšstatu par aristokrātijas piļu interjeru.

1. attēlā - anfilāde Clam-Gallas pilī, Prāga.
2. attēlā - Rundāles pils anfilāde hercoga spārnā pēc restaurācijas.

Anglikāņu baznīca (Англиканская церковь, Anglican Church)

- viens no trim galvenajiem protestantisma virzieniem, kura dogmās apvienojas luterāņu pārliecība par atpestīšanu caur ticību un katoļu postulāts par atpestīšanu ar baznīcas starpniecību. Pēc struktūras līdzīga katoļu baznīcai, bet tās galvu (arhibīskapu) ieceļ Anglijas karalis (vai karaliene) nevis ievēlē kardinālu konsils, turklāt karalis formāli skaitās baznīcas galva. Anglikāņu baznīcas ietvaros notika Bībeles tulkošana angļu valodā un arī pāreja uz šīs valodas lietojumu dievkalpojumu laikā, kas veicināja tautas garīgo attīstību un izpratni par tiesībām. Ārēji anglikāņu baznīcas saglabājušas katoļu sakrālo ēku greznās tradīcijas, jo pārsvarā tieši šīs ēkas turpināja izmantot.
Tagadējā Latvijas teritorijā anglikāņi parādījās līdz ar britu kopienas izveidošanos. Līdz XIX gs. vidum, kad Daugavas malā blakus Rīgas pilij uzcēla anglikāņu baznīcu, kopiena reliģiski bija saistīta ar Rīgas reformātu draudzi. Rīgā Anglikāņu baznīca ir vienīgā iecietīgā konfesija attiecībā uz seksuālām minoritātēm. Anglikāņu baznīcas ēka būvēta no Anglijā ražotiem sarkaniem ķieģeļiem pēc arhitekta Felsko projekta XIX gadsimta vidū, ir eklektisma paraugs un atrodas Daugavas krastā netālu no Rīgas pils.

1. attēlā - angļu gotikas paraugs, Londona
2. attēlā - anglikāņu baznīca Rīgā

Angļu klubs (Английский клуб, Gentlemen's club)

- Angļu valodā saukt par džentlmeņu klubu, iestādījums, ko iedibināja britu augstākās sabiedrības locekļi XVIII gadsimtā, un kas kļuva īpaši populārs t.s. vidusšķiras augstākajā slānī vīriešu un sieviešu vidū (klubi bija dalīti) XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Šo ideju pārņēma arī citas valstis, turklāt tajās klubi pārtikušajim vīriem paturēja tieši nosaukumu "angļu klubs". Šo iestādījumu locekļi allaž centās kaut kā izcelties citu vidū, par ko ir kaudze liecību - it īpaši angļu literatūrā. Konan Doila un Oskara Vailda darbos klubs ir vispopulārākā darbības vieta, bet Čārlzam Dikensam pat ir romāns "Pikvikas kluba piezīmes". Arī Krievijā viena no smalkākajām vietām Maskavā pirms revolūcijām bija Angļu klubs - tas izcēlās ar savu ēdienkarti un kāršu spēli, spēcīgi ietekmējot sabiedrisko domu, turklāt kluba biedru skaits bija visai ierobežos un to uzskatīja par sabiedriskās un politiskās dzīves centru.
Atbilstoši informācijai no Pegijas Bentones grāmats "Counting down" un Modas Redklifas "Baltijas stāstiem", ēkā, kurā patlaban izvietota Danijas vēstniecība Vecrīgā, Pils ielā 11 blakus Anglikāņu baznīcai, Pirmās republikas laikā atradās Angļu klubs, arī angļu jūrnieku klubs. Pirms Otrā Pasaules kara par angļiem sevi uzskatīja vairāki simti Rīgā dzīvojošie cittautieši (starp viņiem bija arī pēdējā pilsētas galvas Dž. Armisteda radi un pēcteči). Pateicoties Anglijas vēstniecības darbinieku ātrai un nesavtīgajai rīcībai, visiem "angļiem" izdevies 1940. gada vasarā izvairīties no palikšanas PSRS un aizkļut līdz Dzimtenei pa aplinkus ceļiem, jo Eiropā plosījās karš, bet angļu kopienas dzīve Latvijā pārtrūka pilnīgi.

1. attēlā - Džozefs Haimors "Džentelmeņu klubs", apm. 1730.g.
2. attēlā - bijušais angļu jūrnieku klubs Rīgā, pašreizējā Dānijas vēstniecība.

Angļu parks (английский парк, English garden; English landscape park)

- virziens dārzu un parku iekārtošanā, kas parādījies XVIII gadsimta Anglijā kā pretstats franču parkam, tas pārstāv idealizētu priekšstatu par dabu. Angļu parkam raksturīgs brīvs plānojums, kas ir maksimāli tuvināts dabiskajam, ūdens tilpnes, patvaļīgi izvietotie celiņi – takas. Slavenākais angļu parks (English Garden) kontinentālajā Eiropā atrodas Minhenē.
Latvijā atbilstoši šādam principam ir iekārtots Bastejkalns Rīgā (dārzu arhitekts Zeidaks), pils parks Mežotnē, kā arī parks Jelgavā uz salas, kur atrodas bijusī Kurzemes hercogu pils, patlaban Latvijas Lauksaimniecības Universitāte. 2007. gadā Latvijā Kultūras mantojuma dienas bija veltītas tieši vēsturiskajiem dārziem un parkiem.

1. attēlā - "angļu dārzs" Minhenē.
2. attēlā - angļu parks Jelgavā Lauksaimniecības Universitātes (bijušās Mītavas pils) tuvumā.

Animācija (анимация, animation)

- kustības ilūzijas radīšana, izveidojot datorā vai kino virkni attēlu, kurus rāda ar noteiktu ātrumu un noteiktā lielumā. Animācijas pirmsākumi saistīti ar ēnu teātri un mēģinājumiem radīt kustības efektu, attēlojot objektu dažādos kustības momentos. Pasaulē ilgāku laiku par slavenāko animācijas filmu ražotāju uzskatīts Volts Disnejs Holivūdā. Animācijas "zelta laikmets" saistīts tieši ar Volta Disneja filmām "Sniegbaltīte un septiņi rūķiši", "Bembijs" un slaveno Miki-peli, Pīteru Penu un "Alisi brīnumzemē". Animācijas filmas bija īpaši populāras PSRS laikā, jo tās ļāva autoriem izteikties nedaudz brīvāk, nekā aktieru filmās. Dažām krievu animācijas filmām, piemēram, "Ezītim miglā" bija pat filozofisks skanējums. Ne velti tagad, Krievijai virzoties uz autoritārimu,vairākas animācijas filmas tiek vainotas visos pasaules grēkos.
Latvijā animācijas filmu ražošana uzsākta 1969. gadā studijā “Dauka”. Patlaban īpaši populāras ir studijas “Animācijas brigāde” veidotā filma “Cūkas laime”, saņēmusi balvu 2010. gada vasarā starptautiskajā Bērnu filmu festivālā Francijā, V. Leščova filma “Spārni un airi” saņemā galveno balvu “Zelta dūju” 2009. gadā Leipcigā, bet J. Krāsona filma “Norīt krupi” 2010. gadā izpelnījās atzinību Kannu festivāla īsfilmu konkursā. Pēdējos gados tieši animācijas filmas kļuvušas Latvijā par spēcīgāko kino produktu starptautiskā mērogā. Līdzās klasiskiem izklaidējošiem stāstiem bērnu un ģimeņu auditorijai, arvien biežāk top kvalitatīvi ekrāna mākslas darbi, kurās vērojams spilgts autora rokraksts un tehniskā dažādība.

1. attēlā - Volts Disnejs, foto 1946.g.
2. attēlā - kadrs no animācijas filmas "Sāls", seriāls "Fantadroms", 1986.g., Latvijas Televīzija,

Animālists (анималист, animal painter, sculptur)

- mākslinieks, kas attēlo dzīvniekus - gleznotājs, tēlnieks, grafiķis u.c. Senākie animālisti pasaules kultūras vēsturē bijuši mednieki, kuri attēloja savu iecerēto medījumu - bulli, stirnu vai aizvēsturisko sumbri - uz seno alu sienām. Arī tie Senās Ēģiptes mākslinieki, kuri atstājuši mums Ēģiptes faraonu kaķu startujas, bijuši animālisti. Animālistu devums bija neatsverams pirms fotogrāfijas izgudrošanas, kad ekspedīciju laikā viņi attēloja svešzemju faunu un iepazītināja ar to savus tautiešus, kuri reti kad šķērsoja dzimtenes robežas.
Latvijas mākslas vēsturē par pirmo animālistu uzskata XVII gadsimta gleznotāju J.H. Baumani, bet visspilgtākais piemērs ir slavenais XX gadsimta tēlnieks K. Zaļkalns, kura granīta “Cūku” var aplūkot Mākslas muzejā. Šim latviešiem nozīmīgam dzīvniekam veltījis virkni darbu arī gleznotājs Boriss Bērziņš (sērija “Cūku bēres”).

1. attēlā - E.Fremjets "Zilonis", Orsē muzeja laukums, Parīze (bronza).
2. attēlā - Hāgenbeka cirka zilonis, sastādītājas tēva tēlnieka E. Rivoša skulptūra (porcelāns).

Animisms (анимизм, animism)

- seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ieskaitot dzīvniekus un augus. Arī priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm. Tādi mitoloģiskie personāži kā satīri, nimfas, najādes (nāriņas), sirēnas, kā arī sižeti par dzīvās būtnes pārtapšanu par ziedu vai augu (mīts par Dafni, kas kļūst par laura koku, glābjoties no Apollona, par Narcisu, kas kļūst par ziedu, Akteonu, kas pārvēršas briedī u.c.) ir apliecinājums animisma ietekmei uz mākslu un tās sižetiem. Agro Viduslaku Anglijā ir eps par Beovolfu, vēl vienu animisma izpausmi.
Latviešu tautas pasakās - tāpat kā daudzu citu tautām - ir visai izplatīta pārvēršanās ideja. Izskrienot cauri priedes saknēm, cilvēks pārvēršas par vilku (vilkači), peles pārvēršas par zirgiem, melnais runcis - par velnu, varde - par princesi u.t.t. Mūsdienu Latvijā diezgan daudzi tic, ka ne tikai cilvēkam ir gars, bet tas piemīt arī lietām un vietām, ar ko izskaidrojama gan tādu vietu, kā Pokaiņi, popularitāte, gan aizraušanās ar senajiem pagānu kultiem. Zināmā mērā populāra latviešu grupa "Vilkači", kas iekļauta "Encyclopaedia Metallum", izvēlējusies sev "animisku" nosaukumu.

1. attēlā - Antonio del Polladio "Apollons un Dafne", aptuveni 1470.-1480.g., Nacionālā Galerija, Londona.

Ansamblis (arhitektūras) (архитектурный ансамбль, architectural ensemble)

- objektu grupa, māksliniecisko elementu (ēku, pieminekļu, strūklaku, koku) kopums vienota iespaida radīšanai. Katrā laikmetā ansamblis raksturo pastāvošo valdošo priekšstatu par skaistumu un harmoniju, atspoguļojot tā telpiski māksliniecisko struktūru. Rietumeiropā sākotnēji ansambļi veidojušies stihiski, bet par pirmo ieplānoto ansambli kļuva Karaliskais Laukums Parīzē XVII gadsimta sākumā. Mūsdienā to pazīst kā Place de Vozhe.
Latvijā pazīstamākais ansamblis ir Rundāles pils ar tās parku, kā arī Bīriņu un Mežotnes pilis. Diemžēl daudzi ansambļi ir nopietni cietuši karu un paviršas saimniekošanas gaitā. Pašlaik lielākie strīdi Rīgā saistīti ar Okupācijas (bijušā Sarkano strēlnieku) muzeja ēkas neatbilstību Rāts laukuma ansamblim.

1. attēlā - Vecchia laukums, pretī redzama Angelo Mai bibliotēka, Bergamo, Itālija
2. attēlā - stihiski izveidojies Vecrīgā arhitektūras ansamblis Trīs brāļi- viduslaiku pilsētas būvniecības paraugs.

Ansamblis (mūzikas) (музыкальный ансамбль, musical ensemble)

- divu vai vairāku mūziķu grupa, kas atskaņo instrumentālu vai vokālu skaņdarbu. Katra mūzikas stila ietvaros ansambļa dalībnieku skaits mainīgs un tas atkarīgs gan no dziesmu repertuāra, gan no skaņdarbu stila. Divu izpildītāju grupu sauc par duetu, trīs – par trio, četrus – par kvartetu. Mūziķis, kas uzstājas viens, atskaņo, dzied vai dejo solo.
Latvijā ir virkne populāru mūzikas ansambļu, starp tiem senās un populārās mūzikas ansambļi, kā arī folkloras ansambļi, kurus dažkārt sauc arī par kopām.

1. attēlā - irāņu mūzikas ansamblis, 1886.g.
2. attēlā - folkloras ansamblis festivāla “Baltica” ietvaros Vecrīgā.

Antablements (антаблемент, entablement)

- klasiskā ordera sistēmā vainagojošā horizontālā sastāvdaļa, ko balsta nesošo elementu sistēma- kolonnas vai pilastri. Ir gan ēkas, gan arī tās sastāvdaļu antablementi. Ārpus klasiskās arhitektūras izmanto reti.
Antablementi Latvijas celtnēs visbiežāk atrodami ēkās, kas saistītas ar kultūras iestādēm - teātriem, muzejiem, koncertzālēm, kuras attiecināmas uz pilastrus un kolonnas izmantojošiem arhitektūras stiliem - klasicismu, historismu ar klasicisma un vēlīnā baroka elementiem, kā arī ar Impērijas un eklektikas stilu. Arī Nacionālā teātra ēka (būvēta 1902.gadā kā Rīgas Otrais teātris), arhitekts A.Reinbergs, attiecināma uz eklektisma stilu un satur tā dažādus elementus, tai skaitā klasisko orderu sistēmu vainagojošo sastāvdaļu.

1. attēlā - žandarmērijas muzeja fasāde, doriešu ordera antablemets virs pilastriem un atsevišķi stāvošas kolonas ar Romas vilceni.
2. attēlā - Nacionālā teātra spārna fasādes antablements ar joniešu ordera elementiem virs pilastriem.

Antiglobālisms (антиглобализм, anti-globalization movement)

- Kustības atbalstītāji cīnās pret to stāvokli, kas izveidojies pasaulē XX gadsimta beigās un, viņuprāt, raksturojas ar "valdošās elites" tieksmi uzspiest visai pasaulei tirgus interešu pārsvaru par dabiskajām un humānajām vērtībām. Antiglobālistu kustībā iesaistīti vairāki sociālie un intelektuālie slāņi, tai skatā Zaļo kustība, anarhisti, radikālāk noskaņotie cīnītāji pret tehnokrātisko pasauli. Antiglobālisti atbalsta dabisko produktu audzēšanu un tādu enerģijas veidu izmantošanu, kas minimāli kaitē dabai (elektromobiļi).
Antiglobālisti Latvijā savā saitā raksta, ka viņi "neiestājas pret progresu, zinātni, mobilajiem telefoniem, internetu un tamlīdzīgām lietām", bet tikai vēloties, lai civilizācijas sasniegumi nepaverdzinātu cilvēkus. Reālitātē Latvijas antiglobālisti bija pret eiro ieviešanu, bet viņi tāpat nebūt nevēlas atgiešanos pie lauku dzīves jaukumiem. Diemžēl, kā vairākas mūsdienu konservatīvās kustības, arī mūsu antiglobālisti pārāk aizraujas ar konspiroloģiskām "vispasaules oligarhijas sazvērastības" idejām. Toties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspisētas dienās dabai un skaistumam nebija politiskas pieskaņas.

1. attēlā - ar dabiskās zāles pārklāju apsegtais elektromobilis kā antiglobālistu sasniegumu simbols Parīzē.
2. attēlā - ziedi uzvar tehniku. Kompozīcija "Ziedu ballē" LU Botāniskajā dārzā.

Antikrists (антихрист, antichrist)

- Kristīgajā tradīcijā kāds, kas pārvērtīs pasauli pretēji Kristus morāles pamatiem, būtībā pazudinot to. Jēdziena skaidrojumam ļoti daudz variantu, ieskaitot agro luterticīgo kādreizējo pārliecību, ka tieši Romas Pāvests ir antikrists. Pēdējā laikā ar šo vārdu asociējas Larsa fon Trīra 2009. gadā uzņemtā filma “Antikrists”. Uzrādītajā Orvjeto katedrāles freskā Antikrists atrodas priekšplānā sārtās drēbēs un pozā, kas atdarina Kristu svētbildēs. Ir arī filozofa F. Nīčes grāmata "Antikrists". Mūsdienās otrādi apgrieztu latīņu krustu uzskata par Antikrista simbolu.
Mūsdienu Latvijā diskusijas par Antikristu notiek portālos, un atliek tikai pabrīnīties, kas tur tiek rakstīts. Tā, Jehovas liecinieki (sekta, kas ļoti aktivizējusi savu darbību Latvijā pēdējos gados), vispār uzskata, ka viņi esot vienīgie patiesie kristieši, bat visas pārējās reliģījas, savukārt, esot antikristi. Vē ir izplatīs jēdziens par Sātanu kā Antikristu.

1. attēlā - Luka Sinjorelli "Antikrista darbi" (apm. 1501.g.) no freskas Orvjeto katedrālē, Itālija.
2. attēlā - Luka Sinjorelli detaļa no freskas "Antikrista darbi" (Antikrists un Sātans), 1501.g.

Antiutopija (Антиутопия, Dystopia)

- sabiedrība vai kopiena, kuras dzīves pamati (principi) ir kaut kādā veidā biedējoši vai nevēlami, ideālās sabiedrības (utopijas) pretstats. Bieži parādās mākslas darbos, sākotnēji literatūrā, tomēr darbības laiku pārvietojot uz nākotni. Šādas sabiedrības parasti tiek raksturotas kā antihumānās, ar totalitārajiem valdniekiem un vides sabrukumu. Pie pirmām antiutopijām pieskaita čehu autora Karela Čapeka lugu R.U.R, kad pirmo reizi parādījās jēdziens par robotiem. Ļoti populāras ir "1984." (Nieneteen Eihgty-Four) Dž. Orvela un viņa tautieša Oldosa Hakslija "Brave New World", kā arī krievu autora J. Zamjatina romāns "Mēs". Antiutopijās cilvēce nonāk līdz absurdam novestajā tehnoloģiju vai totalitārā režīma varā. No pēdējiem antiutopijas žanra "dzīvajiem klasiķiem" būtu jāpiemin V. Voinovičs (bijušais disidents) ar savu pravietisko romānu "Maskava 2042" un V. Sorokins ( "Deņ Opričņika", "Saharnij Kremļ"). Visi šie darbi brīdina par sabiedrības dehumanizāciju, kas iestājas cilvēku pasivitātes un nedomāšanas rezultātā.
Latviešu literatūrā antiutopija kā žanrs nav izkopta, bet toties izcilie antiutopijas sacerējumi tikuši tulkoti latviski tikko radās iespēja. Tā, Zamjatina romāns "Mēs", ko par savu iedvesmas avotu uzskatījis Orvels, ticis tulkots 1990.gadā vēl pirms PSRS sabrukuma, bet Bredberija antiutopija "451 grāds pēc Fārenheita" joprojām tiek aktīvi iztirzāta arī gados jauno lasītāju vidū, tai skaitā prestižajā www.satori.lv, kas liecina par žanra nevīstošo popularitāti.

1. attēlā - Karela Čapeka lugas "R.U.R." izrādes marionešu teātrī afiša, 1939.g.
2. attēlā - Reja Bredberija antiutopijas "451 pēc Fārenheita" pirmā izdevuma vāks, 1953.g. Ballantine Books.

Antīkā pasaule (античность, Antiquity)

- Seno laiku vēstures periods, kas aptver seno grieķu un seno romiešu pasauli; nosacīti sākas otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus un beidzas ar Rietumu Romas impērijas krišanu 475. gadā. Par antīkās pasaules izcilākiem pieminekļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, un kuru formas joprojām tiek pielietotas, uzskata triumfa arkas, obeliskus un tempļus ar kolonnām.
Antīkās pasaules ēnā turpina dzīvot arī mūsdienu Eiropa. Visa mūsu likumdošanas un filozofijas terminoloģija, mākslas veidi - sākot ar senajiem un līdz pat vismodernākajiem - ir seno grieķu vai latīņu sakņu caurausti. Mūsu parlamentārieši ieņem vietas amfiteātros, kļūst par senatoriem, raksta kodeksus. Mūsu jaunieši piedalās - vai cer piedalīties - olimpiādēs, mūsu ārsti dod Hipokrāta zvērestu un raksta receptes latīņu valodā, aptieku simbols is Asklēpija čūska, mēs skatām nakts debesīs planētas, kurām ir romiešu (grieķu) dievību vārdi. Mākslinieki turpina pielūgt skaistuma dievieti Afrodīti, zinātnieki un revolucionāri alkst Prometeja darbu, valsts vīri tiecas pēc Cēzara un Maķedonijas Aleksandra lauriem, advokāti un žurnālisti godā Ciceronu... Antīkā pasaule ir mūžīga.

1. attēlā - Septimusa Severa triumfa arka, kas saglabājusies Romas Forumā.
2. attēlā - Asklēpijs, Apollona dēls un medicīnas dievs ar savu čūsku no Rundāles pils

Antīks (антик, antique)

- antīkās (klasiski senās) mākslas paraugi, galvenokārt, sameklēti arheoloģisko izrakumu gaitā Vidusjūras reģionā. Pastāv arī paplašināts antīka jēdziens,atbilstoši kuram uz to attiecināmi jebkuri priekšmeti ar zināmu māksliniecisku (vai vēsturisku) vērtību, ja to vecums pārsniedz 100 gadus. Tā, par antīku var uzskatīt XX gadsimta sākuma automobīli vai kādu citu spēkratu, un tādēļ tiek pat rīkotas antīko automobīļu sacensības. Antīko priekšmetu krāšana, uzpirkšana un izsoles ir pietiekami izplatīta parādība, tāpat kā antikvārās grāmatas un sadzīves priekšmeti. Turklāt antīkā izstrādājuma cenu dažas nodiluma pēdas, piemēram, apsūbēšana, pat padara vērtīgāku, jo liecina par tā vecumu.
Latvijas Aizrobežu mākslas muzejā antīkie paraugi (it īpaši statujas) ir kopijas (oriģināli lielākoties atrodas pasaules bagātākajos muzejos vai privātās kolekcijās). Tomēr amforas, amuleti un sīkāki priekšmeti ir oriģināli. Balstoties uz paplašināto antīka definīciju, tam pieskaitāmi mākslinieciski izstrādāti pagājušo gadsimtu sadzīves priekšmeti.

1. attēlā - antīkā biste no Florences muzeja kolekcijas.
2. attēlā - antīkais birojs no fon Bēru pils Ēdolē.

Apaļarka (круговая арка, rounded arch)

- Romāņu arhitektūras pārsedzes elements virs logu un durvju ailām, kā arī velvju veids romānikā un neoromānikas arhitektūrā. Viens no senākajiem Eiropas arhitektūras pārsedzes veidiem, kas saglabājies dažos tempļos un drupās Romas impērijas teritorijā.
Rīgā apaļarkas skatāmas Vecrīgas vecākajās baznīcās to senākajās daļās, kā arī atjaunotajās viduslaiku celtnēs ar romāņu elementiem.

1. attēlā - apaļarkas eja zem tilta Porta Rosa, IV gs. p.m.ē., bijušajā grieķu kolonijā Velijā, Itālija.
2. attēlā - apaļarka atjaunotajās Jēkaba kazarmās Rīgā, XVII gs. beigas.

Apaļā galda bruņinieki (Рыцари Круглого стола, Knights of the Round Table)

- par tiem laikiem - salas pamatiedzīvotāju cīņu ar iekarotājiem arī vēsta stāsti par karali Arturu, kurš kļuva par to varoni, kurš vadīja šo cīņu. Neraugoties uz tās neveiksmi, leģenda ievainoto karali nosūta uz burvju salu Avalonu, ceļš, uz kuru atklājas tikai nedaudziem. Uz šīs salas mīt elfi un fejas, tur tik lēni tek laiks, ka leģendu varoņi joprojām mīt paradīzes stūrītī, nemaz nenojaušot, ka planēta nodzīvojusi jau vairāk kā pusotra tūkstoša gadu. Tātad, vai patiešām dzīvojis karalis Arturs? Vai pastāvējusi Avalona? Izrādās, šie jautājumi ir nesaraujami savā starpā saistīti.
Māris Pļavnieks- Cilvēces atmiņā ir trīs karaļi Arturi - vēsturiskais Arturs, leģendu Arturs un bruņinieku romānu Arturs, pie tam, viens tēls plūstoši pārklājas otrā. Tādēļ atdalīt vēsturisko patiesību no izdomas ir pienācīgi grūti, ņemot vērā teiksmu senumu, kuras parādījās mūsu ēras VI gadsimtā. Šie gadsimti ne velti ir apvīti ar pasakainām versijām par dižo karali Arturu un viņa slavenajiem Apaļā galda bruņiniekiem, kuri paveica lērumu neticamu varoņdarbu. (no http://www.senioriem.lv/raksti/2012/5/14/avalona-un-karalis-arturs/).

1. attēlā - Evrārs Despenks "Svētā Grāla parādīšanās Apaļā galda bruņiniekiem", manuskripta ilustrācija, XV gs. otrā puse.
2. attēlā - ilustrācija no sera Tomasa Melorija grāmatas "Karaļa Artura jaunekļi" ar Apaļā galda bruņinieku Lanselotu, 38.lappuse.

Apaļloka stils (стиль круглых арок, round arch style)

- viens no savdabīgākajiem eklektisma mākslinieciski formālajiem paveidiem, kurā vienotā mākslinieciskā sistēmā saauga gan no Bizantijas arhitektūras, gan romānikas, gan renesanses formālās valodas patapināti elementi. Šo stilu zināmā mērā radīja Vācijas arhitekti XIX gadsimta vidū kā reakciju uz neogotiku. Stila mērķis bija sasniegt "cēlo vienkāršību un neoklasicisma varenību". Tas, savukārt, pavēra ceļu industriālo tieksmju attīstībai un pat virzījās uz vācu nacionālismu, jo beidzot tika radīts "īsteni vāciskais" arhitektūras stils, kad virs logiem tiek veidotas dekoratīvas pārsedzes ("uzacis") ar robojumu zem dzegām. Savdabīga detaļa - šāda apaļloka "Vācu nacionālajā stilā" stilā tika uzceltas vairākas Vācijas sinagogas...
Latvijas variantā šis stils daudz lielākā mērā tika ietekmēts arī no Krievijas sakrālās arhitektūras tradīcijām. Secīgi, kompozīcijai, kurā dominē apļloka arkām pārsegto logailu ritms, kopumā bija neoromānikas raksturs, bet dzelteno ķieģeļu virsmā iestrādātās gleznainās, tumši violeto glazēto ķieģeļu joslas ir no bizantiešu arhitektūras patapināts arhitektoniskās apdares paņēmiens. Šo stilu labprāt izmantoja vācbaltietis Daniels Felsko, būdams Rīgas pilsētas pirmais arhitekts, piemēram, atjaunojot Rīgas rāts ēku un būvējot vairākas mācību iestādes, tai skaitā reālskolu Valdemāra ielā un pašreizējās Valsts I ģimnāzijas ēku Raiņa bulvārī.

1. attēlā - fragments no Bavārijas Valsts bibliotēkas fasādes restaurācijas laikā, arhitekts Fr. fon Gertners, 1831.-1832.g.
2. attēlā - Rīgas valsts 2. ģimnāzija, arhitekts J.D.Felsko, celta 1876.-1879.g.

Apaļskulptūra (круглая скульптура, free-standing sculpture)

- brīvi stāvoša, no visām pusēm aplūkojama skulpturāla figūra vai figūru grupa. Viduslaikos kā pirmās apaļskulptūras 13. gadsimta vidū (Vācijas pilsētās Bambergā un Magdeburgā) parādījās akmenī cirstie jātnieki. Bieži izmantota parka skulptūrās vai kā strūklakas centrs.
Rīgā starp apaļskulptūrām īpaši populāra “Operas strūklakas” skulptūra; ir arī tādas apaļskulptūras, kas rotā ēkas fasādes, it īpaši eklektisma un jūgendstilā celtās mājas, piemēram, Rūpniecības ielā 1 (arhitekts R. Cirkvics, sieviete ar liru rokās, kas simbolizē mākslu un daili). Vairākas bronzas apaļskulptūras rotā arī citas, mazāk populāras strūklakas.

1. attēlā - Rodēna skulptūra "Domātājs", Rodēna muzejs, Parīze (bronza).
2. attēlā - skulptūra Rīgā Berga Bazāra strūklakas vidū.

Apbedīšana, apbedījums (захоронение, inhumation)

- mirušā ķermeņa rituālā novietošana kapā, kas mainās atkarībā no kultūras un laikmeta, veidodama gan arheoloģisko liecību, gan mākslas sižetu. Apbedījumus sauc arī par Senkapiem. Pie slavenākiem apbedījumiem pieskaita Ēģiptes piramīdas, antīkās nekropoles – “mirušo pilsētas” un milzu kapenes. Gadījumos, kad apbedījumā ievietoja attiecīgā laikmeta sadzīves priekšmetus, arheoloģisko izrakumu gaitā izdodas gūt virkni neapstrīdamu faktu par senatnes ikdienu.
Latvijā senākie apbedījumi glabā ap 300–400 senču paaudžu pēdas, bet to lielākā daļa nav redzama virs zemes, saglabājušies uzkalniņi un tā saucamās “Velna laivas”. Tās liecina par vikingu ilgstošu uzturēšanos Kurzemē laika posmā, kad kurši un vikingi regulāri nodarbojušies ar sirojumiem citu zemēs. Apbedījumi sniedz liecību par to, ka vairākus gadsimtus pēc kristietības ienākšanas latvieši turpināja glabāt mirušos atbilstoši senču ticējumiem.

1. attēlā - restaurēts traķiešu apbedījums (IV gadsimts p.m.ē.), netālu no Varnas, Bulgārijā.
2. attēlā - Arheloģisko izrakumu gaitā atsegti skeleti Puzes Lejaskroga kapsētā, 2006.g.

Apdare (arhitektūrā) (облицовка, head decoration (in architecture))

- ēku ārējais noformējums, kas, piešķirdams celtnei augstāku māksliniecisku vērtību, vienlaikus arī nostiprina ārējā seguma virsmu. Apdares materiālu izvēli nosaka gan materiālu pieejamība, gan tehnoloģiskās iespējas, gan meistaru kvalifiikācija, bet apdares estētisko risinājumu - valdošais stils un pasūtītāju preferences. Tā, Ēģiptes piramīdu un seno antīko celtņu ārsienas ir vienkārši tēstas un bez apdares virsmām, Senajā Romā parādās marmora plākšņu apdare, kas sasniedz savu apogeju vēlāk Viduslaikos, kad marmora raktuvju apgūšana Itālijā dod iespēju veikt baznīcu ārsienu apdari ar dažādas krāsas marmoriem, veidojot sarežģītus rakstus. Šīs gandrīz tūkstoš gadus vecās celtnes vairumā sastopamas Florencē.
Latvijas teritorijā pie visvienkāršākā ēku apdares veida pieder apmetums, ko sāka izmantot gandrīz reizē ar akmens celtniecību. Ja piļu apdarē tika izmantotas dažāda veida ciļņi un skulptūras, attīstoties ķieģeļu izmantošanai celtniecībā, XIX gadsimta beigās ārējā apdarē ienāk dažādas krāsas ķieģeļu rakstu izmantošana un keramiskās flīzes. Dažreiz fasādes papildina arī sīkie keramiski režģi un ažūro tornīšu horizontālās rindas - it īpaši historicisma un eklektikas celtnēs.

1. attēlā - baznīca Santa Maria Novella, XIII-XIV gs., gotika, baltā un zaļā marmora apdare, Florence.
2. attēlā - Mākslas akadēmijas (bijušās Komercskolas) fasādes logu apdare ar dažādas krāsas ķieģeļiem un režģojumu, Rīga.

Apgaismība (Просвещение, Enlightenment)

- intelektuāļu izraisītā kustība, kas iezīmēja svarīgu periodu Eiropas kultūras dzīvē sākot ar XVII gadsimta beigām. Vēlāk visu XVIII gadsimtu pat nosauca par "Apgaismības laikmetu". Tās pamatdomas formulēja vēl iepriekšējā gadsimtā filozofu un zinātnieku plejāde (Frensiss Bekons, Renē Dekarts, Baruhs Spinoza, Džons Loks u.c.), bet XVIII gadsimta Francijā par Apgaismotāju līderiem kļuva Voltērs, Didro un Monteskjē, kurus vēlāk sāka saukt arī par enciklopedistiem. Kustības domas balstīja pārliecība par racionālismu un idivīda personību nevis tradīcijām. Tādējādi tika veicināta interese par zinātni un tehnisko progresu pateicoties kritiskai pētnieciskai attieksmei pret dabas parādībām un sabiedrības procesiem. Tāpat novērojama humānistiskās domas otrā Renesanse. Jauno domāšanu raksturoja loģiskums, pēctecība, precīzi formulēti principi un atvērtība apgalvojumu maiņai gadījumā, ja tie nonāca pretrunā ar praksi. Galvenās iezīmessacelšanās pret autoritātēm, racionālisms, idejas par plašu tautas izglītošanu, atgriešanās pie dabas, deisms, cilvēktiesības. Pastāv uzskats, ka netiešā veidā Apgaismības laikmets noveda pie revolūcijām un feodālās sistēmas sabrukuma Eiropā - par spīti tam, ka paši apgaismotāji visai labi sadzīvoja ar tiem absolūtajiem valdniekiem, kurus uzskatīja par "izglītotiem monarhiem". Tēlotajā mākslā un literatūrā Apgaismība tika iemūžināta pārsvarā klasicisma stilā veidotajos darbos.
Līdzīgi kā Rietumeiropā, Kurzemes hercogistes, Vidzemes un Igaunijas provincē, XVIII gadsimtā sāka izplatīties Apgaismības idejas - sākotnēji dažādu kārtu izglītoto vāciešu starpā, bet pārsvarā luterāņu mācītāju un birģeru (grāmatu izdevēju, skolotāju, juristu, ārstu) un arī dažu muižnieku vidū. Apgaismības ideju izplatīšanos veicināja arī brīvmūrnieku ložas, kas lielu uzmanību veltīja indivīda garīgajai pilnveidošanai. Īpašu vietu Apgaismības kustībā Latvijā ieņem rakstnieks un publicists G.Merķelis, filozofs un rakstnieks J.H. Hāmanis, dzejnieks, Domskolas profesors un filozofs Johans Herders Herders, kā arī Vecais un Jaunais Stenderi - "Zemnieku Enciklopēdijas latviski" - veidotāji. Viņu pulkam pieskaitāms arī Rīgas liceja skolotājs un izcils zīmētājs Johans Broce, pateicoties kuram līdz mums nonākušas ilustrētas liecības par tā laika sadzīvi.

1. attēlā - Nikolā de Laržiljērs "Fransuā Marī Aruē Voltērs", starp 1724.-.1725.g.
2. attēlā - Garlībs Hevihs Merķelis (nezināma autora darbs).

Apgaismotais absolūtisms (Просвещённый абсолютизм, Enlightened absolutism)

- ir absolūtās monarhijas forma, kad monarhi, zināmā mērā ietekmējušies no Apgaismības idejām, XVIII gadsimtā centās realizēt savu absolūto varu reizē ar reformām, kas veicinātu valsts attīstību un uzplaukumu, lielā mērā balstoties uz sabiedrības izglītošanu un to principu, ko vēlāk nosauca par "mīksto varu". Apgaismotais absolūtisms uzskatīja, ka valdnieka vara izriet nebūt ne tikai no dievišķām tiesībām (svaidīšanas), bet arī no sociālā kontrakta, proti, atbildības tautas priekšā. Cik lielā mērā valdnieks atbilda "izglītotā" jēdzienam, bija atkarīgs no tā, kādā pakāpē viņš bija ar mieru pieņemt Apgaismības idejas. Šķiet, ka vistuvāk šim jēdzienam atbilda Austrijas imperators Jāzeps II, kurš 1781.-1782. gadā piešķīra savas valsts dzimtcilvēkiem pilnīgu brīvību (tās vāciskajā daļā), bet Ungārijas teritorijā, sīvās zemes magnātu pretestības dēļ, viņam izdevies piešķirt zemniekiem tikai personīgo brīvību. Jāzeps realizēja tiesu reformu, atcēla nāvessodu un spīdzināšanu, kā arī cenzūru. Viņš tāpat centies realizēt Austrijā ticības brīvību un pievērsa lielu uzmanību tautas skolu izveidei, tai skaitā arī meiteņu izglītošanai. Diemžēl sarežģīta politiskā situācija Eiropā un finansiālās grūtības mazināja Jāzepa reformu ietekmi.
Latvijas teritorijā izglītoto absolūtismu realizēja visai pretrunīgi vērtējamā Krievijas toreizējā valdniece Katrīna II. Vienlaikus sarakstoties ar Voltēru un Didro, teorētiski šo Apgaismības pīlāru domas atbalstot, Katrīna pilnīgi noliedza sociālā kontrakta ideju. Tomēr, publicējot savu "Nakaz" (ieteikumu kopu valsts pārvaldīšanai ar likumu sakārtošanu), viņa tā tekstā iekļāva vairākas tā laika filozofu, it īpaši Monteskjē, idejas, turklāt intensīvi atbalstīja mākslas un māksliniekus, liekot pamatus tam grandiozajam muzejam, ko tagad pazīst kā Ermitāžu. Katrīna lika pamatus meiteņu izglītībai un, kas ir visai būtisks Latvijai, atjaunoja Bīrona tiesības uz Kurzemes un Zemgales hercogistes troni, tādējādi netieši nodrošinot mums Rundāles pils pabeigšanu. Zināmā mērā viņa "nedaudz apcirpa" vācu baronu un it īpaši vācu maģistrātu privilēģijas. Turklāt tieši viņas valdīšanas laikā Vecajam Stenderam izdevies publicēt savu Augstās Gudrības grāmatu latviski. Katrīna aizrāvās ar antīko vēsturi un tālab labprāt lika attēlot sevi kā Taisnības dievieti.

1. attēlā - Pompeo Batoni "Austrijas imperators Jāzeps II (pa labi) ar savu brāli Leopoldu", 1769.g.
2. attēlā - Dmitrijs Ļevickis "Katrīna II kā Tiesību pavēlniece Taisnības templī ", 1783.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.

Apgrieztā perspektīva (обратная перспектива, inverse perspective)

- tēlojuma paņēmiens, kad personu un priekšmetu proporcijas atainotas atbilstoši attiecīgā vēsturiskā perioda kanoniem vai Baznīcas hierarhijai. Dažreiz to sauc par Bizantijas perspektīvu. Piemēram, Senajā Ēģiptē faraons allaž atainots daudz lielāks par pārējiem personāžiem, vai arī gleznās (svētbildēs) Madonna un svētie izmēros daudz lielāki par pārējām figūrām, tai skaitā arī donatoriem. Šāda perspektīva paredz, ka attēlojamais objekts tiek novietots starp novērotāju un redzamo virsmu. Rezultātā objekti, kas atrodas tālāk no novērotāja, tiek attēloti lielāki nekā ir īstenībā, bet tuvākie- sīkāki nekā īstenībā.
Latvijā šādu apgriezto perspektīvu iespējams skatīt pareizticīgo baznīcu ikonās, bet tā nav pietiekami izteikta. Toties Venēcijas mākslinieks, kurš acīmrdzot izjutis stingro Bizantijas ortodoksijas ietekmi, savā Madonnas gleznojumā baznīctēvu padarījis daudz sīkāku par Kristus bērnu- iespējams, gribēdams pasvītrot Baznīcas sekundāro lomu cilvēka attiecībās ar Dievu.

1. attēlā - Asuāna, Rietumu krasta piramīdu apgleznojums no Budapeštas muzeja kolekcijas
2. attēlā - Itāļu- Bizantijas skolas XIII gs. mākslinieks "Madonna ar bērnu", tronis un ķeblis ir apgrieztās perspektīvas paraugs.

Apkaluma ornaments (орнамент ковки, ornamental setting)

- vēlās renesanses un manierisma stila dekoratīvs elements. Interese par apkalumiem atdzima XIX gadsimtā, uzplaukstot sākotnēji modernismam un vēlāk Art Nuvo, kā arī pieaugot metālu apstrādes tehnoloģiskajām iespējām. Slavenais Antonio Gaudi kataloniešu modernismā plaši izmantojis apkaluma ornamentu, veidojot visdīvainākās kompozīcijas, kuras padarīja neatkārtojamas viņa projektētās celtnes.
Latvijā dekoratīvie apkalumi ar augu ornamentu no dzelzs tika izmantoti pūra lādēm, kā arī dekoratīvo portālu noformēšanā. Tomēr tādu daudzveidību, kā dienvidvalstu arhitektūrā, tie sasnieguši nav. Parasti tie ir iniciāļi ar augu ornamentiem.

1. attēlā - ieeja Gaudi projektētajā mājā Barselonā.
2. attēlā - ieeja kinoteātrī “Splendid palace”, Rīgā.

Apkalums (svētbildes) (риза, оклад, riza (robe), revetment)

- Metāliskais segums vai aplikācija, kas domāts ikonas dekoratīvajai pasargāšanai, parasti tiek izgatavots no metāla (zelta, sudraba u.c.) un atstāj neapsegtus tikai attēla zīmīgākos elementus. Segumu var papildus dekorēt ar dārgakmeņiem, pērlēm un pusdārgakmeņiem, kā arī krāsainiem slīpētiem stikliem. Tradīcija pārņemta no Bizantijas un īpaši izplatīta pareizticīgajās (krievu un grieķu) baznīcās. Svētbildes aizmuguri mēdza apklāt arī ar sarkanu samtu, un kādreiz šādu apkalumu veidošana bija vesela lietišķās mākslas nozare. Arī dažās katoļu baznīcās sastopami šāda tipa apkalumi.
Latvijas teritorijā saglabājušies apkalumi ir diezgan liels retums, jo šeit piedzīvota ilgstoša Reformācijas vara, kad lielākā daļa katoļu baznīcu rotājumu un greznumlietu ir gājusi bojā. Pārsvarā esošie svētbilžu apkalumi sastopami pareizticīgajās draudzēs, tomēr daži Viduslaiku paraugi ir skatāmi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā.

1. attēlā - "Pasludināšana" ar augšdaļas apkalumu no Barselonas Mākslas muzeja, XVI gs.
2. attēlā - Marijas nāve, Lielā Ģildes altāra daļa, XV gs. otrā puse, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Aplenkums (осада, окружение, siege, encirdement)

- ir pilsētas vai cietokšņa militārā blokāde iekarošanas nolūkā, par mērķi uzstādot padošanos novājināšanās vai tiešā uzbrukuma dēļ. Cietokšņu vai nocietināto pilsētu aplenkums izsenis bijis ilgstošo konfliktu iezīme, kad uzbrūkošai pusei nav izdevies ieņemt cietoksni (pilsētu) triecienuzbrukumā, jo otra ir ieņēmusi pietiekami drošas pozīcijas un atteikusies padoties, turklāt aizstāvju drosme un izturība radījusi vielu pārrunām un pat izlīgumam. Aplenkumi kā tādi ir kļuvuši par pamatu gan vēsturiskiem, gan literārajiem un pat leģendu apvītajiem aprakstiem, gan gleznām un skulptūrām, tie pieminēti arī Vecajā un Jaunajā Derībā. Viens no slavenākajiem mākslas darbiem, kas veltīts Kalē aplenkumam Simtgadu kara laikā, ir Ogista Rodēna skulptūra "Kalē pilsoņi", kuri, cerot paglābt savu pilsētu no aplencēju-angļu izlaupīšanas un izpostīšanas, brīvprātīgi devušies nāvē.
Latvijas senatnes vēsturē ir pieminēti vairāki aplenkumi - Beverīnas aplenkums 1208. gadā kā igauņu karagājiens pret letgaļiem un krustnešiem, Rīgas aplenkums 2010. gadā, kad Rīga tika atbrīvota no kuršu aplenkuma, Mežotnes aplenkumi 1219.-1220. gadā, kad zemgaļu virsaitis Viestards mēģināja padzīt vāciešus no Mežotnes pils, kura bija iecerēta kā Zemgales kristīšanas centrs (notikums pat iegājis popkultūrā fokloras ansambļa 1998.g albūmā kā dziesma "Vestarda cīņa pie Mežotnes. 1219." Aplenkumi pieminēti senajās hronikās, bet tēlotājā mākslā izteiksmīgākais, kas saglabājies, ir nezināma autora gravīra, kur attēlots (visai nosacīti) Rīgas aplenkums XVII gadsimta vidū. Tad, krievu-zviedru kara laikā cara Alekseja Mihailoviča karaspēks visai neveiksmīgi centies ieņemt Rīgu (lielgabalu apšaudes pēdas joprojām ir saskatāmas Pulvertorņa sienās). Savukārt, Ziemeļkara laikā ilgstošais Rīgas aplenkums (1709.-1710.g.) beidzies ar zviedru garnizona kapitulāciju (ko gan veicināja Vidzemes bruņniecības un rāts pozīcija un vienošanās ar Pēteri I par vācu muižniecības privilēģiju saglabāšanu). Par netiešu šī aplenkuma piemiņu kalpoja 1910. gadā (pārsvarā par Rīgas vācu kopienas naudu) uzstādītais piemineklis Pēterim I Rīgā.

1. attēlā - nezināms autors "Kalē aplenkums", 1346.-1347.g., no H. W. Koch: Illustrierte Geschichte der Kriegszüge im Mittelalter, S. 127, Bechtermünz Verlag, ISBN 3-8289-0321-5
2. attēlā - nezināms autors "Rīgas aplenkums 1656.gadā", XVII gs. gravīra.

Aplis kā simbols (символика круга, symbolism of the circle)

- bezgalības simbols, jo tam nav ne sākuma, ne gala. Arī mūžības un pilnības, kā arī mitoloģiskās harmonijas simbols. Olimpiskās kustības simbols – pieci kopā savīti dažādas krāsas apļi. Ļoti bieži svētbildes kopš Renesanses laikiem ievietoja apaļos rāmjos, bet, novietojot tēlus ārpus baznīcām, to ierāmēšanai izmantoja saules apveidu.
Latvijas tradīcijā aplis ir saistīts ar Saules riteni, gaismu un siltumu. 2011. gadā tieši Saules ritenis (aplis) bija Rīgas Līgo svētku simbols. Tāpat jebkurš vainags vai ozollapu, vai lauru, arī simbolizē bezgalību. Viens no šīs apļa bezgalības mūžibas atkārtojums ir mūsu laulības gredzens.

1. attēlā - saules ritenis (apļa simbols) Romā.
2. attēlā - kompozīcija Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī Rīgā.

Apokalipse (Апокалипсис, Apocalypse)

- pasaules gals, kas noritēs atbilstoši Jāņa Evaņģēlijā aprakstītajam, kad notiks atkārtotā Kristus atnākšana un viņš spriedīs tiesu, atdalot svētlaimīgos no nolādētājiem. Mūsdienu Apokalipse (Apocalypse now) ir 1979.g. ASV episka kara drāma. Sarunas par Apokalipses tuvošanos veicina lielas dabas katastrofas, cunami, zemestrīces. Jāņa atklāsmes grāmatā ir pieminēti četri jātnieki, kuri simbolizē galvenās nelaimes, kas piemeklēšot cilvēci pirms pasaules gala - mēri, karus, badu un nāvi. To atribūti ir loks, zobens un svari. Īpaši bieži atainoti Viduslaiku gleznās gan Rietumu kristietībā, gan Austrumu ortodoksijā. Viens no Renesanses dižgariem Albrehts Dīrers veltījis šim sižetam gleznu sēriju.
Apokalipses jātnieki ir 2000.-šo gadu sākumā Rīgā izveidoto frīkbaikeru braucēju apvienība. Dalībnieki izgatavo frīkbaikus, rīko darbnīcas, piedalās festivālos un pasākumos. Savukārt, 2014.g. septembrī Latvijas televīzijas skatītāji varēja iepazīties ar divu sēriju dokumentālo filmu "Apokalipse.Hitlers" par to, kā neveiksmīgs students un viduvējs mākslinieks, virzoties pa politiskās karjeras kāpnēm, nostādījis cilvēci pasaules kara un Apokalipses priekšā.

1. attēlā - Maķedonijas Osogova klostera viduslaiku plafona freska ar ainām no Apokalipses.
2. attēlā - Hanss Burkmairs "Jānis Evaņģēlists redz apokaliptisku vīziju Patmosā", 1518.g.

Apollons (Аполлон, Apollo)

- mākslas aizbildnis sengrieķu un Seno Romiešu (Fēbs) mitoloģijā. Zeva dēls, pār daiļajām mākslām valdošo mūzu aizgādnis, dziedātāju un dzejnieku patrons. Sākotnēji ganāmpulku aizgādnis, pamazām viņš arvien vairāk kļuva par gaismas dievu. Vēlāk viņu sāka uzskatīt par izceļotāju un jaundibināto grieķu koloniju aizstāvi un pēc tam arī par mākslas, dzejas un mūzikas aizgādni. Apollonu pieņemts attēlot kā daiļu jaunekli (parasti kailu) ar lauru vainagu galvā - skaistuma un cēluma etalonu. Apollona dvīņu māsa ir Artemīde (Diāna) un šis pāris nebūt ne vienmēr ir mīļš. Kā visi Olimpa dievi, arī šie ir atriebīgi un pašpārliecināti, tādējādi nežēlīgi apkauj visus nelamīgās Niobes bērnus - arī populārs tēlotās mākslas sižets.
Apollo teātris ar progresīvu ievirzi pastāvēja Rīgā no 1906. līdz 1908. gadam un atradies strādnieku priekšpilsētā Grīziņkalna pakājē Pērnavas ielā (vienlaikus tur bija arī viens no Rīgas iecienītākajiem krogiem). Trupā pārsvarā darbojās pēc 1905. gada revolūcijas sakāves likvidētā Jaunā Latviešu teātra aktieri, tai skaitā arī slavenais Eduards Smiļģis, vēlākā Dailes teātra dibinātājs. Nodibinoties Liepājas teātrim un Rīgas Jaunajam teātrim, “Apollo” bankrotēja. Mūsdienās viens no populārākajiem portāliem arī nes gaismas dieva vārdu - apollo.tvnet.lv.

1. attēlā - Atēnu skulpora Leočares "Apollona" vēlāka (apm. 120.-120.g) balta marmora kopija no bronzas oriģināla (350.-325.g. p.m.ē.), Vatikāna muzejs, Vatikāns.
2. attēlā - Apollona biste no hercoga ēdamistabas Rundāles pilī.

Apsīda (апсида, apse)

- altāra daļa baznīcā ar pusapaļu (pusapsīda) vai daudzšķautņainu izvirzījumu.
Romāņu stila apsīdām raksturīgas biezas sienas un šauri logi, tāda izskatās arī Rīgas Doma senākā (XIII gadsimtā celtā) daļa.

1. attēlā - Padovas Doma apsīda, XII gs.
2. attēlā - Rīgas Doma apsīda (XIII gadsimta sākums)

Apskaidrība, apskaidrošana (просветление, epiphany)

- stāvoklis, kurā persona – parasti dievs vai garīgais skolotājs nonāk pie patiesības apzināšanās. Reliģijā bieži saistīta ar “vīziju”. Vārds tiek lietots svinīgajā nozīmē, dažkārt par to sinonīmu uzskata jēdzienu “dievišķā atklāsme”. Apskaidrība ļauj skatīt pasauli citām acīm.
Imanta Ziedoņa “Epifānijas” (1978.g) arī it kā ļauj dzejniekam saskatīt ikdienišķas lietas citā, apskaidrotā redzējumā. Tām ir pat autora saīsināts skaidrojums: “Ceļš. Vērojums. Atklāsme”. Inga Ozola par Ziedoņa "Epifānijām" raksta: "Imants Ziedonis ir. Joprojām. Un būs. Visur izkaisījis savus pieskārienus kā rindu rindiņas, vējojas piemājas liepu zaros, pieneņu pūkās un plauktu plauktos...".

1. attēlā - Jeronīms Boshs "Epifānijas", triptihs, 1495.g., Prado muzejs, Madride.

Apustulis (апостол, apostle)

- klejojošs sludinātājs agrīnajā kristietībā (Jaunajā Derībā); parasti piemin 12 apustuļus – Kristus tiešos mācekļus, kā teikts Lūkas evaņģēlijā; no tiem pazīstamākie ir Pēteris – pirmais māceklis un katoļu baznīcas pirmais bīskaps, Romas pāvestu priekštecis, un Pāvils – vēstījumu autors un kristietības teorētiķis, kuriem parasti tika veltītas baznīcas (slavenākā – sv. Pētera katedrāle Romā). Visus apustuļus kopā mākslinieki attēlo gleznā "Svētais vakarēdiens", kur starp mācekļiem ir arī nodevējs Jūda Iskariots.
Arī Rīgā ir gan Pētera baznīca, ko rotā visaugstākais tornis, gan bijusī pareizticīgā Pētera un Pāvila baznīca Citadelē, kur patlaban atrodas koncertzāle “Ave Sol”.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Četri apustuļi", 1526.g., Vecā pinakotēka, Minhene
2. attēlā - Pētera un Pāvila baznīca Rīgā, bijušās Citadeles teritorijā.

Apzeltījums (позолота, gilding, plating)

- jēdzienā ietilpst vairākas dekoratīvās tehnikas, kad ar ļoti plānas zelta folijas kārtu tiek pārsegtas cietās virsmas, tādas kā koks, akments vai cits metāls nolūkā piešķirt virsmai spīdumu. Iespējama arī apsudrabošana, bet tā galvenokārt domāta priekšmetie, kas atrodas telpās. Savukārt apzeltījums tiek izmantots statuju un īpaši svinīgo ēku ilgstošai dekorēšanai, jo zelts visai lēni korodē. Apzeltīšanas procesā tāpat dažkārt izmanto arī ķimiskās reakcijas. Krievijā īpaši izplatīta tieši baznīcu kupolu apzeltīšana.
Apzeltījums Latvijas baznīcu arhitektūrā parādījies ar iekļaušanu Krievijas impērijā un pareizticības izplatību, tomēr tikai turīgākās draudzes varējušas atļauties šādu greznību. Patlaban ir atjaunots apzeltījums Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1. attēlā - Invalīdu Doma baznīcas apzeltītais kupols virs Napoleona kapenēm, Parīze.
2. attēlā - Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles kupolu apzeltījuma atjaunošana, 2014.g.

Arabesku rotājums (арабеска, scrollwork)

- ornamenta paveids, ko veido ģeometrisko figūru, loku, stilizētu lapu ziedu un uzrakstu kombinācija. Nosaukums saistīts ar ornamenta austrumniecisko izcelšanos. Par arabeskām sauc arī literāros sacerējumus ar izmeklētu formu, kā arī klasiskā baleta figūras.
Arabeskas labprāt izmantoja Jūgendstila arhitekti Rīgā, un tie bagātīgi rotā māju fasādes, kaut vai “Suņu nama” ārsienas Šķūņu ielā.

1. attēlā - arabesku rotājums Milānas katedrāles logos, Itālija.
2. attēlā - arabesku rotājums uz jūgendstila ēkas fasādes Rīgā, Šķūņu ielā 12/14, arhitekti Šēls un Šefels, 1902.gads.

Arbalets (арбалет, arbalets, cross-bow)

- aukstais viduslaiku šaujamierocis, dažreiz saukts par stopu, ko veido iestiprināts loks un palaižamās ierīces (bultas). Izcēlies ar tādu nāvējošo efektu (spēja sašaut bruņinieku no 90-100 soļu attāluma), ka vēlāk karadarbībā ticis aizliegts ar speciālu katoļu baznīcas lēmumu. Mākslā parasti augsti dzimušo valdnieku (prinču, karaļu) medību atribūts. Slavenais balets “Gulbju ezers” sākas ar to, ka princim māte pilngadības svētkos dāvina arbaletu.
Latvijā arbaletus varēja izmantot tikai vācu bruņniecībai piederošie muižnieki, jo šis šaujamierocis bijis gan smags, gan dārgs, turklāt zemnieki nemaz nedrīkstēja medīt.

1. attēlā - stopa vīrs uzvelk arbaletu.
2. attēlā - arbalets no Vācijas XVI g.s., Latvijas Kara muzeja kolekcija.

Arēna (арена, arena, circus)

- senās Romas amfiteātra vidusdaļa, sacensību laukums (arī gladiatoru cīņu vieta); plaša uzstāšanās un sacensību vieta, kur mūsdienās notiek arī populārās mūzikas koncerti.
Rīgas Arēna – daudzfunkcionāla halle sporta un kultūras pasākumiem uzcelta 2006.gadā pasaules hokeja čempionāta vajadzībām. Arēnas atklāšana notika ar Raimonda Paula "Dziesmu svētkiem" 2006.gada 18.februārī. Arēnā notiek arī Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšana un prestižākie savu un ārzemju izpildītāju koncerti (Moriā orķestris, A.Makarēviča Laika Mašīna u.c.).

1. attēlā - senā romiešu amfiteātra arēnas paliekas arheoloģiskajā parkā Karnuntums, Vīnes tuvumā.
2. attēlā - arēna "Rīga", Skanstes ielā 21, Rīga.

Arfa (арфа, harp)

- mūsdienās izmēros liels stīgu mūzikas instruments, kad stīgas iestiprinātas vertikālā rāmī. Agrāk (it sevišķi gleznās) – neliels, rokās turams trinkšķināmais instruments (mēlītes caurumos). Klasiskajā mākslā arfas parasti ir svēto vai eņģeļu rokās. Mūsdienu arfas satur līdz 48 stīgām, tām ir diatonisks skaņojums, bet pedāļu sistēma ļauj arfu pārskaņot uz jebkuru mažoru vai minoru. Atskaņojamo skaņu diapazons ir visai plašs- sešas ar pusi oktāvas (47 stīgu instruments).
Rīgas Domā, tā saucamajā studentu kora balkonā, saglabājies muzicējošas sv. Cecīlijas tēls pie ērģelēm; priekšplānā redzami arī citi tā laika mūzikas instrumenti, tai skaitā arfa.Nedaudz modernizēts un izskaistināts sv. Cecīlijas attēls mēdz kalpot par tēlu Doma zāles koncertu afišās.

1. attēlā - viduslaiku Eiropas arfa (Vartburgas arfa) ar dūcošas skaņas skaņošanas tapām, Vartburgas pils muzejs, Vartburga, Vācija.
2. attēlā - nezināms autors "Mūzikas alagorija (Sv. Cecīlija)", cilnis, krāsots kokgriezums, ap 1570.g.

Arhaiska māksla (архаичное искусство, archaic art)

- sengrieķu māksla, kuras gaitā izstrādāti ģeometriskā stila pilsētbūvniecības pamati, arhitektūras tipi, orderu sistēma un tēlu formas, kas balstās uz grieķu mitoloģijas. Arhaisko periodu datē ar 8. –6. gs. pirms Kristus. Gleznojumi ir lakoniski, attēlotās figūras ir diezgan nosacītas, to izvietojums atbilst tālaika populāro trauku formai un izmēram. Uz konkrētiem arhaiskās skulptūras paraugiem attiecināmi Kurosi - visai rupji apstrādātas vīriešu statujas, un koras - sievietes, tāpat diezgan neveiklas un strupas.
Rīgā arhaikas paraugus, pārsvarā kopijās, agrāk, pirms ugunsgrēka, varēja aplūkot Aizrobežu mākslas muzejā Rīgas pilī. Ipāšību "arhaisks" turpretī izmanto gadījumos, kad vēlas raksturot parādību vai virzienu kā galīgi novecojušu. Gadās arī savādāki piemēri. Tā, par nupat tapušo dokumentālo filmu "Pāri ceļiem un upēm" par Rīgas rajoniem, ko veidojuši 7 pasaulē pazīstamie latviešu dokumentālisti, viens no viņiem, režisors Ivars Seleckis, raksturo kā "taisītu mazliet arhaiskā stilā, ne tā, kā tagad taisa".

1. attēlā - asīriešu Karaliskās lauvas medības, 645.–635.g.p.m.ē., Ninives Ziemeļu pils, Mosula, Irāka.
2. attēlā - "Jātnieku došanās ceļā", gleznojums uz amforas, apm. 550.g. p.m.ē., Luvra.

Arheoloģija (археология, archaeology)

- cilvēces pagātnes izpēte un tās vēstures apzināšana, izmantojot saglabājušos materiālās kultūras atlieku uzkrāšanu un analīzi apkārtējā vidē. Arheoloģiskie izrakumi ir zemes slāņos vai zem ūdens atrodošos priekšmetu iegūšana pagātnes apzināšanai. Kā zinātne arheoloģija sākusi attīstīties Eiropā XIX gadsimtā sākotnēji kā antikvāro priekšmetu uzkrāšanas daļa. Slavenākie arheoloģijas atklājumi ir Trojas pilsētas drupas Mazāzijā un Pompejas atsegums Itālijā. Atradumi allaž veicina mākslas darbu apzināšanu un jauno, ar šiem atradumiem saistīto, tapšanu. Piemēram, sižeti par Pompejas pēdējo dienu attēloti gan literatūrā, gan glezniecībā un filmās.
Latvijā, tāpat kā citur, arheoloģiskos izrakumus veic senajās dzīvesvietās (apmetnēs, pilskalnos) un kapulaukos (senajās apbedījuma vietās). Jāpiezīmē, ka visai bieži cilvēki turpina apmesties uz dzīvi vienā un tai pašā izdevīgā vietā - uzkalnos, upju un ezeru tuvumā u.c. Latvijā senākie arheoloģiskie izrakumi izdarīti XIX gadsimtā un pārsvarā veikti agrā dzelzs laikmeta apmetnēs, pilskalnos un kapulaukos (I-V gadsimts p.m.ē). Arheoloģisko pētījumu rezultāti dod iespēju uzkrāt informāciju par senlatviešu (baltu), kā arī lībiešu, dzīvesveidu un materiālo kultūru. Arheologu labākie palīgi ir mākslinieki, kuri spēj precīzi atveidot atradnes - joprojām labāk nekā profesionālie fotogrāfi.

1. attēlā - arheoloģiskā profila piemērs (kultūrslāņu robežas ir marķētas), Augsburga, 2006.g.
2. attēlā - Arheoloģiskie izrakumi Asotes pilskalnā 1950. gadu sākumā (Elvīras Šņores vadībā).

Arhetips (архетип, archetype)

- neapzināta rīcības formula, kas tiek uzskatīta par nostabilizējušos paraugu; parasti asociējas ar tradīciju, kas, it kā būdama novecojusi, joprojām ir sastopama. Pie arhetipa uzvedības pieder vendeta- asinsatriebība, kas realizē principu "aci pret aci, zobu pret zobu". Ar šādu briesmīgu arhetipu vairākas Eiropas tautas nodzīvojušas līdz mūsdienām. Mūsdienu LU Klasiskās filoloģijas katedras pētniece Ilze Rūmniece uzskata Kainu un Ābelu par arhetipiem izsenis pastāvošajā brāļu konkurencē. Vēlāk šis arhetips kļuva par naidīgo brāļu pāru (tai skaitā likumīgā dēla un bastarda) tēmu pasaules vēsturē un mākslā, piemēram Šekspīra "Karalī Līrā" un "Hamletā".
Arī mūsdienu Latvijas psihologi apgalvo, ka vismaz sievietēm to būtības daļa tiek nodota kā bezapziņas mantojums no māmiņām un vecvecmāmiņām. Par vīriešu arhetipu runā retāk. Viens no šiem sieviešu arhetipiem it kā izkāpis no sengrieķu Eiripīda traģēdijas "Medeja", un tā ir Blaumaņa Raudupiete. Aplūkojot līdzības, abos gadījumos centrālais motīvs ir savu bērnu nogalināšana vai nepretošanās to nāvei un ar to saistītā sadursme starp mātes jūtām un sievišķo kaisli. Tomēr īstens latviešu tautas sievietes arhetips ir Kukažiņa, kura visiem saka mīļus vārdus un dod derīgus padomus.

1. attēlā - Vācija, XV gs. nezināma autora gleznojums "Kains un Ābels ar upuriem. Kains nogalina Ābelu", Britu Nacionālā bibliotēka.
2. attēlā - Līvija Rezevska "Kukažiņa", 1970.g., Kuldīgas tēlnieces Rezevskas skulptūru parks.

Arhibīskaps (архиепископ, archbishop, primate)

- vecākais bīskaps Baznīcas pārvaldē. Līdzīgi pāvestam, patriarhiem, kardināliem arhibīskaps pieder garīdzniecības augstākajam slānim. Tā, Kenterberijas arhibīskaps ir cilvēks, kas kronē Lielbritānijas monarhus. Viduslaikos un Jauno laiku sākumā, līdz pat Napoleona kariem, Vācijā arhibīskapam bieži piederēja arī laicīgā vara viņu pārvaldītajā teritorija, ko sauca par arhibīskapiju. Tā, Volfganga Mocarta tēvs bija kapelmeistara palīgs Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī.
Rīga vēsturiski kādreiz bija arhibīskapa pilsēta un Rīgas arhibīskaps bija baznīcas galva 7 bīskapijām Livonijā un Prūsijā. Tāpēc Rīgas pilsētas viduslaiku ģerboņos ir saglabājies bīskapa krusts. Latvijā pašlaik ir divi arhibīskapi – luterāņu un katoļu, turklāt katoļu arhibīskapu ieceļ Romas pāvests.

1. attēlā - Atēnu un visas Grieķijas arhibīskaps(1998.-2008.g) Kristodouloss.
2. attēlā - Latvijas Ministru prezidents tiekas ar Katoļu baznīcas arhibīskapu Zbigņevu Stankēviču, 2011.g.

Arhitektonika (архитектоника, architectonics)

- uzbūves māksliniecisko un konstruktīvo elementu kopums (piemēram, skulptūras pieslietas sienām lai labāk izceltu kompozīcijas veselumu), sastāvdaļu saliedējums mākslinieciskajā kopumā. Tas it īpaši redzams gan antīkajā monumentālajā celtniecībā, kad templis, akvedukts vai pilsētas mūris vienlaikus pilda vairākas funkcijas, saliedējot telpu un izdaiļojot to.
Visspilgtāk arhitektūras un skulptūras, tātad, konstruktīvā un mākslinieciskā elements sakausējums Latviešu mākslā ir jūtams Brāļu kapu ansamblī, it īpaši skulptūru, drīzāk skulpūrāli arhitektoniskajās ansambļa detaļās, kur kareivju grupas veidotas kā ansambli ierobežojošo sienu izciļņi, papildus balstot to un vienlaikus radot varoņu ielejas atbilstīgu noformējumu.

1. attēlā - Burgundijas hercogu pils iekšējā pagalma daļa, Dižona, Francija, XIV-XV gs.
2. attēlā - Brāļu kapu vārtu kompozīcija, tēlnieks K.Zāle, XX gs. 30-to gadu sākums.

Arhitektūra (архитектура, architecture)

- šis vārds var apzīmēt gan ēku un citu fizisku objektu projektēšanas un celšanas zinātni, gan māksliniecisko paņēmienu kopu, kas raksturo attiecīgo celtni (ansambli, pilsētu, laikmetu). Arhitektūras profesionāļus sauc par arhitektiem. Arhitekti savā darbībā sintezē mākslinieciskos uzskatus ar tehnikas sasniegumiem un paņēmieniem. Viņu darbības rezultātā bieži vien tiek pilnīgi izmainīti gan būvniecības principi, gan pilsētu ārējais veidols un funkcijas. Ilgstoši arhitektu vārdi palika nezināmi (izņēmums - viens no piramīdu arhitektiem Senajā Ēģiptē, kas vienlaikus bijis valdnieces padomnieks), Eiropā situācija izmainījās pēc tam, kad Bruneleski, izbūvēdams slaveno Florences katedrāles kupolu, radījis arhitekta statūta atzīšanu. Savukārt, slavenais angļu XVII gadsimta arhitekts Kristofers Rens jau tika apbedīts ar lielu godu paša celtās svētā Pāvila katedrāles kapenēs Londonā.
Latviešu nacionālā arhitektūra sāka attīstīties tikai XIX gs. otrajā pusē, pirmais latviešu izcelsmes akadēmiski izglītotais arhitekts – Jānis (Johans) Frīdrihs Baumanis, kurš pazīstams ar Rīgas bulvāru loka apbūvi. Attēlā redzmas vairākas J.Baumaņa projektētās ēkas, tai skaitā mūsdienu Vācijas vēstniecības ēka (Tjūdoru neogotika) un Francijas vēstniecības ēka (eklektisms).

1. attēlā - Florences jumti ar Bruneleski kupolu un Sinjorijas torni.
2. attēlā - Rīgas centrs ar bulvāra apbūvi (arhitekts J.Baumanis, XIX gs. beigas) ar Brīvības pieminekļa apakšējo grupu, tēlnieks K.Zāle, 1935.g.

Arhivolta (архивольт, archivolt)

- arkas posma apmale, parasti profilēta. Gotiskajos portālos bieži dekorēta ar figurālu ornamentu.

1. attēlā - arhivoltas virs baznīcas Santa Kroče trijiem portāliem, XIII gs. beigas, Florence.
2. attēlā - arhivolta virs portāla Reformātu baznīcā, Mārstaļu ielā 10, Vecrīgā.

Arhīvs (архив, archives; public records)

- valsts vai privātā dokumentu krātuve, kurā tiek uzglābāta dažāda veida vēsturiskā informācija ar tās sistematizāciju. Arhīvs glabā un apstrādā dokumentus, kā arī izsniedz izziņas uz šo dokumentu pamata. Nosaukuma izcelšanās saistīta ar Seno Grieķiju, kaut gan valsts dokumentu uzglabāšana sākusies daudz senāk un bijusi izplatīta pat senajā Ķīnā u.c. Arhīvu materiāli ir viens no drošākajiem un ticamākajiem informācijas avotiem, kas palīdz rekonstruēt pagātnes īsteno ainu. IT jomā ar vārdu "arhīvs" apzīmē kompaktētu informāciju.
Latvijas vēstures arhīvs nodibināts 1919. gadā pēc Ministru kabineta rīkojuma, bet kopš 1924. gada darbojas atbilstoši speciālajam Republikas prezidenta apstiprinātajam likumam. Kopš 1938. gada atrodas bijušajās lombarda telpās, kurām dokumentu apjomam pieaugot, uzceltas apjomīgas piebūves.

1. attēlā - valsts arhīvs Parīzē, bijušais Subīzu hotelis, XVII gs.
2. attēlā - Latvijas valsts arhīvs, bijusī lombarda ēka.

Ariadne (Ариадна, Ariadne)

- šis vārds kļuvis populārs pateicoties plaši pazīstamajam mītam par labirintu, ko Krētas salā izbūvēja tās valdnieks, nomitinot tā centrā briesmoni Mīnotauru, kuram regulāri bija jāziedo dzīvie upuri. Grieķu varonis Tēsejs, izmantodams valdnieka meitas Ariadnes doto dzijas kamolu, pēc briesmoņa nogalināšanas spēja atrast izeju no labirinta, kas citādi viņam nebūtu pa spēkam. Secīgi, jēdziens par Ariadnes pavedienu aizēno pašu Ariadni, turklāt arī Tēsejs izrādījies nepateicīgs un atdevis Ariadni dievam Dionisam (romiešu Bakham). Teicienu izmanto literāti, bet mākslinieki attēlojot daiļo Ariadni jebkurā gadsimtā, allaž piešķir viņai dzijas kamolu. Jēdziens par pavedienu ir cieši saistīts ar labirintu. Tas, savukārt, Labirints kā sens simbols saistās ar veseluma ideju. Labirints – dzīves ceļa metafora, šajā ceļā ir daudz negaidītu pagriezienu un šķēršļu.
2011.gada augustā galerijā Apsīda notika tekstilmākslinieces Zanes Kokinas izstāde "Ariadnes pavediens", kuras sākums bija Milānā pavasarī. Māksliniece izprot Ariadnes pavedienu kā saikni starp dažādām tautām un kultūrām, kā paņēmienu, kas palīdz izkļūt no neizpratnes, baiļu un šaubu labirinta.

1. attēlā - Nikolo Bambini "Ariadne un Tēsejs", XVII-XVIII gs., atrašanās vieta nezināma.
2. attēlā - Krimuldas labirints

Aristokrātija (аристократия, aristocracy, gentlefolks)

- izredzēto vai priviliģēto vara. Balstās uz dižciltīgās kārtas. Aristokrātija var būt vietējā (Francija, Krievija) vai arī svešinieku – iekarotāju (normaņi Viduslaiku Anglijā, spāņi – Amerikā). Tieši aristokrātijas pārstāvji kopš senatnes algojuši māksliniekus gan savu piļu celtniecībai un izgreznošanai, gan pašu personību iemūžināšanai nākamajām paaudzēm par informācijas avotu un prieku. Portretējamo pozas un tērpi, sākot ar viduslaiku beigām, parasti atbilst valdošajiem tikumiem un modei, kaut gan paši modeļi dažkārt ir nedaudz izskaistināti.
Baltijas teritorijā aristokrātiju kopš 13. gadsimta līdz pat 20.gadsimta sākumam veidoja vācu bruņniecības pārstāvji, kā arī daļa poļu un krievu muižnieku. Tikai daži no vietējiem Baltijas iedzīvotājiem, pārvācojoties, kļuvuši par aristokrātiem, piemēram, Līvenu dzimta. Ēkā, ko kādreiz būvēja kā Livonijas bruņniecības namu, pašlaik atrodas Latvijas Republikas Saeima. Par vietējo aristokrātu senajiem portretiem informācijas ir visai maz un pat esošie pirmo Kurzemes hercogu portreti ir vai nu ļoti sīki un slikti saglabājušies, vai nu tās ir vēlāko laiku aptuvenas kopijas - kā Gottharda Ketlera portets, kas gleznots pāris simts gadus pēc attēlojamā nāves.

1. attēlā - Pjero Dela Frančeska "Batista Sforca un Frederiko da Montefeltro", Milānas valdnieku ģimene, 1472.-1474.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Gotthards Ketlers" (pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs).

Arka (арка, arch)

- ailas lokveida pārsedze starp diviem balstiem, kas vienmērīgi sadala slodzi uz tiem; izšķir pusaploces, pakavveida, smailloka vai lauzto arku. Ir pazīstamas arī saražģītākās formas (trīslapiņu, robainās u.c.) arkas, kuru forma atbilst attiecīgajam laikmetam un tehnoloģiskām vajadzībām. Arkas parādījās jau gandrīz 2 tūkstošus gadu p.m.ē. Mesopotāmijas ķieģeļu celtnēs. Vēlāk Senie romirši sāka plaši izmantot dažada veida arkas savās celtnēs un pat radīja ideju par Triumfa arku, cauri kurai karavadonis iejāja pilsētā. Vairākas arkas viduslaikos tika izmantotas kā goda vārti vai arī vārti, caur kuriem pilsētā iejāja uzvarētāji. Vairākās Eiropas pilsētās joprojām saglabājušās simboliskās arkas - ieejas vārti vai "porti". Arku forma bieži vien atbilda valdošajam arhitektūras stilam. Tā, romāņu stila celtnes raksturo pusaploces arkas, bet gotiskās - smailloka vai lauztās arkas.
Arkas Latvijas teritorijā parādījās reizē ar mūra un ķieģelu celtniecību, un dažās vietās (ordeņa vai bīskapa) piļu drupās joprojām ir visai labi redzamas (piemēram, Koknesē vai Cēsu ordeņa pilī). Dažreiz vienlaikus redzamas joprojām izmantojamās arkas - piemēram, eja ar pusaploces arku sienā pie Jāņa baznīcas Vecrīgā ir dekorēta augšdaļā ar ornamentu, ko veido divas pusarkas ar leņķi vidū.

1. attēlā - smailloka arka Lionas nocietinājuma torņa ejā, Francija.
2. attēlā - arkas Jāņa Sētā, Vecrīgā; priekšplānā apaļā nocietinājuma ejā, aizmugurē smailloka restaurētajā sienā.

Arkatūra (аркатура, Blind arcade)

- nelielu dekoratīvu arku virkne (sienas dekorēšanai). Šo arku rindu mēdz saukt arī par "aklajām arkām" un tās plaši izmanto gan sakrālo, gan laicīgo celtņu dekorēšanai. Aklās arkas nesedz logus vai durvis, tās veido fasādes ornamentālās arhitektūras elementu, jo tām nav nesošās funkcijas. Dažkārt arkāde ir tik gara, ka veido pilnu frīzi. Arkādes izpildījumam var izmantot gan citu materiālu, gan iekrāsošanu, gan apdares materiāla kārtojumu rakstā. Tāpat nelielas dekoratīvās arkādes izmanto arī kapelu un baznīcu iekšsienu dekorēšanai, piemēram, izceļot veltījumus, uzrakstus vai piemiņas plāksnes. Par piederību noteiktam laikmetam liecina arkas forma - apaļā (romānika), lauztā (gotika) u.c. Arkatūras raksturīgas arī Bizantijas stila baznīcām Austrumeiropā un Krievijā, kā arī armēņu sakrālajām celtnēm.
Vecākā arkatūra Rīgā atrodas uz Doma baznīcas senākās (romāņu stilā celtās) apsīdas ārsienas un tā ir visai vienkārša. Toties historicisma stilā būvētās Rīgas ēkas lepojas ar daudzveidīgām arkatūrām, tai skaitā, izmantojot gan ķieģeļu kārtojumu arkā, gan krāsošanu un glazūru.

1. attēlā - gotiskā arkatūra uz Dievmātes kapellas sienām Briseles katedrālē (pabeigta 1500.g.).
2. attēlā - neogotiskā arkatūra uz Latvijas Mākslas Akadēmijas frīzes, arhitekts V.Bokslafs, XX gs. sākums.

Arkāde (arhitektūra) (Аркада (архитектура), Arcade (architecture))

- ar lokveida pārsedzi (arku) vainagotu arhitektūras elementu – pīlāru vai kolonnu virkne. Antīkajā pasaulē pēc šāda principa bieži veidoja celtnes ārējās sienas, it īpaši gadījumos, kad celtnei bija apaļa (cirka) forma. Tad šī virkne bija noslēgta, un vienas arkas labais balsts tika turpināts kā nākamās arkas kreisais balsts. Siltajā un mitrajā klimatā šāda arkāde varēja tikt veidota atsevišķi no dzīvojamām ēkām, nodrošinot pārsegtās ejas. Tā, piemēram, Boloņā atrodas vairāk nekā 6 km gara arkāde, ko veido 666 arkas, kas ved no pilsētas uz Sv. Lūkasa svētnīcu Apenīnu kalnā. Gotiskajā arhitektūrā arkādes izmantoja gan interjerā, gan ārpus ēkas, piemēram, veidojot klosteru krusta ejas.
Latvijas arhitektūrā iekšējās arkādes, kuras balsta parādes galeriju griestus, aplūkojamas klasicisma un baroka stilā celtajās pilīs (Rundāles, Mežotnes). Savukārt, ārējās arkādes, kuras veidotas kā celtnes ārsienas vai krusta ejas daļa, kas nodrošina gājiena dalībnieku pasargāšanu no lietus un sniega, ir izmantotas Rīgas Doma baznīcas krustejā, turklāt tās ir veidotas kā uz kolonnām balstīta sarkano ķieģeļu arku triāde, kur vidējai arkai ir gotiskā pārsedze, bet malējām - apaļās. Pati krusteja ir segta ar 29 krusta velvēm.

1. attēlā - divu līmeņu arkādes Marcela cirkā, I gs., Roma, Itālija.
2. attēlā - Rīgas Doma krustejas (XIII gs) ārējā arkāde, atjaunota XIX gs.

Arkādija (Аркадия, arcadia)

- mitoloģiskā laimes, mūžīgās vasaras, harmonijas un saskaņas zeme. Vārds cēlies no Senās Grieķijas kalnainās provinces nosaukuma. Tur, kalnu ganībās, esot dzīvojusi laimīga ganu cilts, kas nav pazinusi nedz bēdu, nedz ārpasaules kareivīgo dabu. Te radās jēdzieni par dabisko saskaņu, idili, harmoniju, kas vēlāk ietekmējuši dažādu utopisko zemju aprakstus. Renesanses laikmetā radās iespaids par Arkādiju kā vēlamo, bet nesasniedzamo, kaut ko līdzīgu zaudētai pagāniskajai paradīzei. Tā ir fantāzija, ko labprāt gleznoja mākslinieki, un ko saista ar Zelta laikmeta idejām. Arkādijas atbalss ir gan Vergīlija dzejā, gan Dantes "Dievišķajā Komēdijā". Šī fantāzija turpināja pastāvēt kopš antīkās pasaules laikiem, un tās atveidošanā mākslinieki sekoja valdošajam stilam. Tā, XVII gadsimta Nikolā Pusēna Arkādiju, atbilstoši valdošajam klasicismam, apdzīvo gani un ganes, kuri drīzāk izskatās pēc Senās Grieķijas dievībām.
Arī latviešu slavenākais pirmās paaudzes gleznotājs Janis Rozentāls savā pēdējā daiļrades periodā aizrāvās ar mitoloģiju - gan senlatviešu, gan antīko. Viņa Arkādiju apdzīvo XX gadsimta sākuma daiļavas - arī puskailas un kailas. Tīri ģimeniski te mīt arī bērni (jo, kā zināms, mākslinieks bija mīlošs vīrs un tēvs). Gaiši priecīgais kolorīts, māla trauki uz mielasta sedziņas, blondā meiča šūpolēs - tā ir impresionistu Arkādija Latvijā.

1. attēlā - Nikolā Pussēns "Arkādes gani", XVII gs. vidus, Luvra.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Arkādija", 1910.g, LNMM kolekcijas.

Arsenāls (арсенал, arsenal)

- ieroču un munīcijas noliktava, kā arī vieta, kur ieroči un mūnīcija tika ražoti, uzturēti, uzglabāti un vajadzības gadījumā laboti. Dažās Eiropas valstīs bija iespējami gan privātie, gan publiski izmantojamie arsenāli. Vēlāk šim vārdam "arsenāls" radās arī pārnestā nozīme, ar to apzīmē tādu iespējamo pasākumu kopu, kas var nemaz nebūt saistīta ar militārismu. Piemēram, meitene, gribēdama apburt jaunekli, liek lietā visu savu arsenālu - smaidu, kosmētiku, balsi, žestus u.c., tomēr arī šeit arsenāls kalpo iekarošanas mērķim.
Patlaban Arsenāls ir Latviešu nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Vecrīgā, kas XX gs. 80.-jos gados izvietota krievu vēlīnā klasicisma (ampīra) stilā celtajā (1832. gads, arhitekts J. de Vits) muitas noliktavas ēkā. Parasti tajā tiek organizētas modernās mākslas vai padomju laika mākslas darbu izstādes. 2001.gadā Rīgas 800. gadu jubilejas ietvaros Arsenālā eksponēta bērnu zīmējumu izstāde “Rīgas pilsēta Hanzas apvienībā”, ko organizēja Baltslāvu kultūras biedrība.

1. attēlā - Džovani Antonio Kanaleto "Skats uz iebrauktuvi arsenālā Venēcijā", 1732.g.
2. attēlā - arsenāla ēka Jēkaba laukumā Rīgā.

Art Deco (tēlotājā mākslā) (Арт Деко в изобразительном искусстве, Art Deco in Fine Arts)

- starp abiem Pasaules kariem attīstījies eklektiskā dizaina stils, kura nosaukums atvasināts no 1925. gada Parīzes izstādes, kas bija veltīta dekoratīvajai mākslai. Stilam raksturīga spilgtāk izcelta forma, krāsa un dizains, dodot priekšroku abstraktiem un stilizētiem motīviem, kā arī izmantojot īpaši košas krāsas.
Latviju stils sasniedza ar novēlošanos un sākotnēji ilustrācijā (N. Strunkes, ilustrējot A. Grīna ”Dvēseļu puteni”). Par spilgtāko pārstāvi Latvijā uzskatāms S. Vidbergs, bet lietišķajā mākslā tas jūtams R. Sutas un A. Beļcovas apgleznotajā porcelānā un gleznās.

1. attēlā - Lī Lourijs "Gudrība ar Gaismu un Skaņu", 1933.g., Rokfellera Centrs, Ņujorka.
2. attēlā - A.Beļcovas un R.Sutas memoriālais dzīvoklis ar abu mākslinieku darbiem, Rīga.

Artefakts (артефакт, artefact)

- mākslīgais darinājums, cilvēka roku darbs, kas īpaši interesē arheologus un sniedz liecību par pagātnes materiālo pasauli.
Latvijā pēdējā laikā ir izteikta interese par artefaktiem, kas saistīti ar Livonijas ordeņa (Livonian order) klātbūtni (ieročiem, iedzīvi u.c.).

1. attēlā - Romas Panteona oriģinālās ārsienas elements ar pilastru.
2. attēlā - XVI gadsimta ieroči no Vācijas un Krievijas, Latvijas Kara muzeja kolekcija.

Asīzes Francisks (Франциск Ассизский, Francis of Assisi)

- itāļu katoļu mūks un sludinātājs (XII gadsimta beigas - 1226.), Franciskāņu mūku ordeņa dibinātājs vīriešiem un un Sv. Klāras mūķeņu ordeņa dibinātājs. Sludinājis vienkāršību, saplūšanu ar dabu, iecietību, atturēšanos no kārdinājumiem un greznības, esot sapratis dzīvnieku un putnu valodu, sarunājies ar tiem un sludinājis viņiem. Atbilstoši leģendai, uz Franciska rokām parādījās stimgas- brūces, kuras raksturīgas krustā sistajam Kristum, kas liecinot par viņa svētumu. Viens no visvairāk pielūgtajiem svētajiem kristietības vēsturē, iecienīts mākslinieku darbu personāžs, parasti attēlots kopā ar kādu dzīvnieku.
Latvijā Svētā Franciska Romas Katoļu baznīca atrodas Rīgā, Latgales priekšpilsētā (Maskavas forštatē) un ir viena no nozīmīgākajām baznīcām katoļu garīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Baznīca būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, iesvētīta 1892.gadā. Arhitektoniski baznīcas ēka būvēta neogotikas stilā ar franču romānikas plānojumu. Pašreizējā draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Rīgas arhidiocēzē. Draudzē regulāri notiek Svētās Mises latviešu un poļu valodās.

1. attēlā - Džoto di Bondone "Svētā Franciska leģendas. Sprediķis putniem, freska, XIV gs. sākums, Sv. Franciska bazilika Itālijā.
2. attēlā - nezināms autors "Svētais Francisks", Sv.Franciska katoļu baznīca, Rīga.

Askēts (аскет, ascetic)

- cilvēks, kas atsakās no savu juteklisko tieksmju piepildīšanas un no pasaulīgiem labumiem nolūkā sasniegt ideālu tikumību, kādu morāles vai reliģisko ideālu. Senatnē šim vārda bija saikne ar svēto mūku atsacīšanos no “pasaules labumiem”. Kristietībā to saista ar vientuļnieku dzīvi, gavēšanu, atteikšanos no laulībām. Arī citās reliģijās askēts ir cilvēks, kas tuvojas Dieva (Dievības) izvirzītajām prasībām.
Askētiskms latviešu vidū ir visai reta parādība, jo zemnieku tautai, kas gadsimtiem cīnījusies par izdzīvošanu, atsacīšanās no ēdiena, mīlestības un jautrības vienkārši nav raksturīga. Ar visu to, cieņā ir mērenība.

1. attēlā - "Izkāmējis Buda kā askēts",II-III p.m.ē., Britu muzeja kolekcija.

Aspazija (Аспазия, Aspasia)

- vai Aspazija no Miletas (5.gs. p.m.ē)- viena no izcilākajām sievietēm Senajā Grieķijā, slavenā Atēnu valdnieka Perikla sieva, skaistule un intelektuāle, filozofijas disputu ar Sokrāta piedalīšanos dalībniece. Sievietes - ģēnija mīļotās, mūzas un draudzenes simbols.
Pirmā no spožajām latviešu dzejniecēm, Raiņa sieva Elza Rozenberga pieņēmusi Aspazijas pseidonīmu nolūkā izcelt savu gara brīvību un līdzvērtību daiļrades jomā. Demokrāte, cīnītāja par sieviešu emancipāciju. I Republikas laikā apbalvota ar vairākiem ordeņiem. 2004.gada aptaujā, ko organizēja portāls Apollo un Latvijas televīzija, noskaidrojot 100 ievērojamākos latviešus, ierindojusies 20.vietā (Rainis - 9.vietā). Ļoti komplicēta un daudzšķautnaina personība.

1. attēlā - Aspazijas biste, Vatikāna muzejs.
2. attēlā - Kārlis Siliņš "Aspazija", Aspazijas māja Dubultos, Jūrmalā.

Atēna (Афина, Athena)

- Viena no svarīgākām Senās Grieķijas dievietēm (viņas romiešu analogs ir Minerva)- gudrības, drosmes, iedvesmas, civilizācijas un pilsētu, taisnīgā kara, matemātikas, mākslu, arodu un prasmju aizbildne. Parasti tiek attēlota bruņās tērpta ar pūci un čūsku, kas rotā Atēnas vairogu. Ir arī attēli, kuros uz Atēnas rokas stāv spārnotā Uzvaras dieviete. Atēna ir cīnītāja, kuras vārdu joprojām nes Grieķijas galvaspilsēta, filozofijas patronese. Cīnītāji un varoņi īpaši godā Atēnu un mākslas darbos mīl atrasties uz Atēnas fona.Tāpat slavena ir Rafaela glezna "Atēnu skola".
Latvijā "Atēnu skolas" analogs attēlots Rīgas Anatomikumā. Latvijā no Atēnas atribūtiem tiek īpaši cienīta pūce. Vairākas skaistāko eklektiskā jūgendstila namu fasādes rotātas daudzām stilizētām pūcēm, bieži kombinācijā ar sievietes galvu, kas varētu būt arī Atēna. Turklāt katru gadu labākās mācību iestādes Latvijā cīnās par Pūces balvām. Pati Atēna, savukārt, ar visiem saviem atribūtiem - šķēpu, bruņucepuri un Medūzas galvu vairogā - stāv mūzu un mākslinieku grupas centrā virs ieejas Latvijas Nacionālās mākslas muzejā.

1. attēlā - Atēna pie ieejas Austrijas parlamentā, Vīne.
2. attēlā - Atēna kā mākslas aizbildne skulpturālas kompozīcijas centrā LNMM ēkas parādes fasādes frontonā, mākslinieks Augusts Folcs, XX gs. sākums.

Atgultne (ложе, couch, bedstead)

- mēbeles veids senajā Grieķijā un Romā; dzīru laikā romieši nevis sēdēja ap galdiem, bet atlaidās pusguļus. Vispār mēbeļu klāsts romiešiem bija ļoti ierobežots, tajā ietilpa tikai atgultnes, krēsli bez atzveltnēm, galdi un lādes. Mūsdienu atgultnes analogs ir kušete.
Mūsu slavenākā atgultne ir Lāčplēša gulta Lielvārdē, kura būtībā ir dižakmens, kas pēc formas atgādina gultu un atrodas tās vietas, no kuras cēlies Lāčplēsis, tuvumā. Lāčplēša gulta sver apmēram 80 tonnas un atrodas Lielvārdes parkā muzejā.

1. attēlā - antīkā atgultne ar galdiņu no sienu gleznojuma
2. attēlā - Lāčplēša gulta, Lielvārde , Jāņa Sedola fotogrāfija.

Atlants (атлант, atlas)

- atlants ir sens mitoloģijas varonis, viens no trijiem, kuri, atbilstošo leģendai, turējuši Zemi. Vairāku mītu varoņi, kuru attēlošanu balsta elementu izskatā sāka plaši izmantot kopš Renesanses. Atlantus parasti attēlo kā kailus vai puskailus vīriešu stāvus, kuri balsta balkonus, dekorē portālus un frontonus. Figūru izpildījums atbilst laikmeta stilam.
Rīgā atlanti balsta Nacionālā teātra fasādes lodžiju, kā arī vairāku Jūgendstila laikā celto ēku balkonus. Nosaukums cēlies no grieķu mitoloģijas, kur gigants Atlants balstīja debesu jumu. Vēl trīs atlanti balsta zemeslodi uz Itāļu vēstniecības ēkas jumta kores Vaļņu ielā Vecrīgā.

1. attēlā - Atlants Belvederas pils hallē, Vīne.
2. attēlā - Atlantu pāris Latvijas Nacionālā teātra fasādē, Folca darbnīca, XIX gs. 90.-to gadu beigas.

Atraidīto salons (Салон отверженных, Salon des refusés)

- Mākslas izstāde Parīzē (1863.gadā) Industrijas pils dažās zālēs, kur paralēli oficiāli akadēmiķu atlasītajiem darbiem tika demonstrētas žūrijas noraidītās skulptūras un gleznas. Šo izstādi uzskata par impresionisma pirmo oficiālo prezentāciju, un tā notikusi pateicoties imperatora Napoleona III dzīvajai interesei par mākslu.
Viena no gleznām, kas vēlāk kļuva par impresinisma ikonu, bija Eduarda Manē kompozīcija, kur tika attēlota kaila sieviete brokastojam apģērbtu vīriešu sabiedrībā Buloņas mežā. Sašutums, ko izraisīja šī glezna liekulīgajā XIX gadsimta vidus sabiedrībā, pašlaik šķiet pilnīgi neizprotams.

1. attēlā - Industrijas pils, patlaban tās vietā Parīzē atrodas le Grand Palais (Lielā Pils) ar Mākslas galeriju un Zinātnes un tehnikas muzeju.
2. attēlā - Eduards Manē "Brokastis uz zāles", 1862.-1863.g., Dorsē muzejs, Parīze.

Atribūts, atribūtika (атрибут, attribute)

- personāža vai priekšmeta noturīga īpašība vai arī tā funkcijas simboliskā zīme. Piemēram, dievu vēstnesim Merkūram - spārnotās sandales, mīlas dievam Amoram – loks ar bultām, Atēnai – čūska un pūce. Pazīmju, īpašību, priekšmetu kopums.
Arī senlatviešu dievībām bija savi atribūti, piemēram, čūska – Mārai, likteņa dievībai, sakrustotas vārpas – Ūsiņam, zirgu aizbildnim. Arī Taisnīguma dievieti Tēmīdu, kas izvietota uz atjaunotās Rīgas Domes, var atpazīt pēc aizsietām acīm un svariem. Savukārt, Ričards III, ko atveidoja E.Smiļģis, attēlots ar valdnieka- karavīra atribūtiem (bruņucepuri, apmetni).

1. attēlā - Ž.B.Simeons Šardēns "Mākslu atribūti", 1766.g. Luvra, Parīze.
2. attēlā - Jānis Roberts Tilbergs "Eduards Smiļģis karaļa Ričarda III lomā" ar skatuves mākslas atribūtiem, LNMM kolekcija.

Aube (чепец, bonnet)

- sieviešu galvassega, kurai nav apmales. Šo galvassegu dažādība laikmetu griežos bijusi visai daudzveidīga. Bija aubes, sasienamas zem zoda; bija apaļās cepurītes, kuras apspīlēja galvu; augstas koniskās aubes, kuras Viduslaikos sniedzās gandrīz metru virs galvas. Kā aubes drēbi izmantoja gan smagos samtus un biezo vadmalu, gan plāno zīdu un batistu. Aubes izrotāja ar lencēm un mežģīnēm, un to loma ilgstoši tika reducēta uz matu noslēpšanu. Aubes varēja izskatīties pat kā ap galvu apsieti turbāni, un tēlotā māksla atstājusi mums milzīgu sieviešu aubes paraugu kolekciju. Aubes galējā izpausme - musulmaņu sieviešu hidžabs, kad redzama tikai centrālā sejas daļa - praktiski bez zoda un pieres.
Latviešu tradīcijā, kā daudzām citām Eiropas tautām, aubei bija arī simboliska nozīme - jaunavām paredzēti vainadziņi (gan ar rakstu, gan pītie), bet precētai sievai - aube. Bija, saprotams, arī lakati, bet tos nēsāja gan precētas, gan neprecētās. Ar aubi saistīts senais teiciens par "Nonākšanu zem aubes" kā precēšanās simbolu ar attiecīgo paražu, kad jaunā sieva kāzu svinību beigu daļā (mičošana) nomaina plīvuru pret aubi (mice- vēl viens aubes nosaukums).

1. attēlā - Rodžers Van Veidens "Dāmas portrets", 1460.g., Vašingtonas Nacionālā Mākslas galerija A.W. Mellona kolekcija.
2. attēlā - latviešu sievas tautastērpa augšdaļa ar aubi, salons "Klēts" Vecrīgā.

Audekls (полотно, canvas)

- gleznas pamatne, uz kuras parasti glezno ar eļļas krāsām. Gleznošanai audeklu nostiprina rāmī. Arī pati glezna tēlainā valodā; izstādēs eksponē mākslinieku audeklus. Parasti pamatni veido no pietiekami bieza un rupja auduma, kas der buru, telšu vai mugursomu darināšanai, proti, tādiem izstrādājumiem, kuriem nepieciešams izturīgums. Pamatnes faktūra pastiprina gleznojuma telpiskumu. Audekls aizvietoja gleznotājiem koka paneļus, it sevišķi gleznojot ar eļļas krāsām. Viena no senākajām saglabājusies glezna uz audekla ir franču meistara madonna ar eņģeļiem, gleznota ap 1410.gadu, kas glabājas Berlīnes Mākslas galerijā. Tomēr, līdz XVI gadsimta vidum koka paneļi saglabāja savu vietu, kamēr tos izspieda Venēcijas buru meistaru austie audekli, kas izcēlās ar augstu kvalitāti.
latviešu profesionālie mākslinieki sākuši izmantot audeklu, pārlecot pāri koka dēļu pamatnei, ko izmantoja tikai amatieri. Audekls kā tāds kļuvis par sižetu kādai Ausekļa Baušķenieka ironiskajai gleznai, kur kailais modelis kāpj laukā no audekla, pārbiedēdams saģērbto mākslinieku. Toties Rozentāla modeis - firstiene Līvena, kādreizējā Mežotnes pils īpašniece, no sava audekla nekāpj, stingri sēdēdama krēslā.

1. attēlā - Djego Velaskess "Meninas", 1656.g., audekls, eļļa, Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Firstienes Līvenas portrets", 1899.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

"Augstās gudrības grāmata no pasaules un dabas"

- Gotharda Gotfrīda Stendera, saukts par Veco Stenderu (rakstnieka, valodnieka, vācu tautības mācītāja), pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā (1774. gads) par dažādiem zinātņu jautājumiem. Tā faktiski bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā un tā tapa laikmetā, ko sauc par Apgaismību. Šīs grāmatas parādīšanās, pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa domām, deva latviešiem milzīgu trumpi turpmākajās alkās pēc izglītības.

1. attēlā - titullapas fotogrāfija.
2. attēlā - Gothards Frīdrihs Stenders (Jaņa Rozentāla RLB pasūtījuma gleznas reprodukcija, 1896, autors nezināms).

Augstceltne (высотное здание, high-rise building) Sk. Debesskrāpis

Augšāmcelšanās (Воскресение, Resurrection)

- ir pārliecība par to, ka iespējama dzīve pēc ķermeņa fiziskās nāves, ko iespējams aplūkot divējādi: no vienas puses, ka iespējama dažu individuālo, to pelnījušo, dvēseļu augšamcelšanā, vai arī ticība tam, ka visu mirušo dvēseles atdzims Pasaules galam pienākot. Ticība tam, ka iespējama augšamcelšanās, raksturīga monoteismam (jūdaisms, kristietība, islams), bet vairākās senajos kultos ir varianti, kad dievības nomirst (Ozīriss Senajā Ēgiptē), bet vēlāk piedzimst no jauna. Savukārt, kristietībā centrālais moments ir Kristus nāve ar brīnumaino Augšamcelšanos svētdienā pēc piektdien veiktās krustā sišanas (kurai vēlāk seko Debesbraukšana). Augšamcelšanās saistīta ar ideju par dvēseles nemirstību. Ir arī gadījumi, kad atgriežas "it kā no viņsaules" cilvēki, kuriem bija iestājusies klīniskā nāve. Medicīnā šo parādību sauc par Lācara sindromu (ar atsauci uz Bībeles stāstu par to, ka Kristus atdzīvinājis Lācaru). Kopš viduslaikiem ļoti izplatīts tēlotās mākslas un mistiskās literatūras sižets, kas realizē cilvēces sapni par nemirstības iespējamību.
Ar Kristus Augšāmcelšanos Latvijā ir saistīti lielākie kristiešu svētki - Lieldienas. Līdz ar to mums ir gan Kristus Augšamcelšanās draudzes, gan gandrīz katrā baznīcā, tai skaitā reformētajā, ir attēlots reliģisks sižets ar Augšamcelšanos. Šī tēma tika iemūžināta arī vairākās epitāfijās, kuras tika izvietotas kādas dižciltīgās ģimenes kapellā. No profesionālo latviešu gleznotājiem šai tēmai bija pievērsies Artūrs Baumanis, attēlodams vēl vienu Bībeles epizodi, kad Kristus atdzīvinājis Jaira meitu.

1. attēlā - Lācara augšāmcelšanās, XV-XVI gs. koka skulptūra no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - Arturs Baumanis "Kristus un Jaira meitas Augšāmcelšanās", 1885.g.

Aula (актовый зал, atrium (architecture))

- sākotnēji - liela telpa bez jumta, kas izvietota celtnes iekšpusē un kas veidoja parastu sastāvdaļu Senās Romas būvēs, nodrošinot iekšējām telpām gaismu un ventilāciju. Vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt lielas halles plašu pasākumu organizēšanai un visai nosacīti mēbelētas. Cits aulas nosaukums ir halle vai aktu zāle. XIX un XX gadsimtā aulām mēdz būt stikla griesti un tās izvieto tiešā ieejas tuvumā.
Par aulu sauc telpu svinīgām sapulcēm Latvijas augstskolās ar kanceli. Mazajā LU aulā notiek svinīgas sapulces nelielam dalībnieku skaitam, Lielajā aulā – koncerti un augstskolas izlaidumi.

1. attēlā - aula zem pašreizējā Karaliskā laukuma Briselē, XVI gs. sākuma Spānijas karaļu rezidencē.
2. attēlā - LU izlaidums Lielajā aulā, Raiņa bulvārī 19, Rīgā.

Aušana (ткачество, weaving)

- auduma izstrādājumu darināšana aužamās stellēs, vienā no senākajiem cilvēces izgudrojumiem, kad divi diegu saišķi tiek sastiprināti taisnstūra režģī. Šis arods radies jau senatnē kā pīšanas uzlabojums nolūkā veidot lielus auduma gabalus. Šķiet, ka pirmās vertikālās aužamās stelles radušās jau akmens laikmetā, vismaz daži kapenēs saglabājušies neizjukušie auduma gabali liecina par šīs tehnikas izmantošanu. Audēji savā laikā bija pirmie amatnieki.
Latvijā joprojām populāra ir celu aušana, kad pavediens maina savu virzienu, radot tā saucamās prievītes - neiztrūkstošu tautas tērpu rakstu. Celu aušanas tehnika ir viena no senākajām tekstīliju darināšanas tehnikām Latvijas teritorijā. Celu aušanas rīki atrasti Latvijas teritorijā jau vidējā dzelzs laikmeta kapenēs. Seno celaiņu vilnas pavedienos saskatāmas četras krāsas – zila, dzeltena, sarkana, brūna, bet pamatam – fonam izmantoti gaišie linu pavedieni (Citēts no http://www.pvg.edu.lv/ Aušana).

1. attēlā - aužamās stelles, ar kurām senajā Ēģiptē veidoja audumus (rekonstrukcija) no Bergāmo Dabaszinību muzeja, Ziemeļitālija.
2. attēlā - aužamās stelles no Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīcijas "Tautas tērps Zemgalē".

Avangards (авангард, avantgarde) franču: avant-garde

- modernāko mākslas virzienu, pieeju, uzskatu un koncepciju izplatītais nosaukums XX gadsimtā, kuram raksturīgs veco formu noliegums un jauno ceļu eksperimentāls meklējums, nerēķinoties ar pieņemtām vērtībām un autoritātēm. Visumā apsteidz publikas vairākuma akceptētās kultūras parādības un gaumi. Par avangardistiem atbilstoši vārda izcelsmei sauc māksliniekus, kuri apsteidz kultūras plūsmu, meklējot jaunas formas un izpausmes līdzkļus. Avangardisma uzplaukums XX gadsimta sākumā sakrita ar revolūciju Krievijā un līdz ar to tieši tur 20.to gadu sākumā rosījās vesela mākslinieku plejāde. Ar laiku jebkurš avangards spēj kļūt par "nodrāztu patiesību" - atbilstoši Oskara Vailda teicienam par to, ka "visstraujāk noveco tas, kas ir modē".
Par ievērojamākajiem latviešu avangarda māksliniekiem uzskata Voldemāru Matveju un Gustavu Kluci, kas gan pārsvarā darbojies Padomju Savienībā XX gadsimta 20.-30. gados. 2007.g. beigās Latvijas Nacionālās mākslas muzejā notika avangarda darbu izstāde “Sarkanais cilvēks”, kur starp citiem Tretjakova galerijā esošiem darbiem bija arī G. Kluča kompozīcijas. Arī Ausekli Baušķenieku daži pieskaita avangardistiem, jo viņa sadzīviskā ironija un pilnīgi svaigs ikdienas skatījums – par spīti paša vecumam – neiekļaujas nevienā stingrā stila definīcijā.

1. attēlā - Dāvids Burļuks "Pavasara un vasaras atnākšana", 1914.g.
2. attēlā - Uga Skulme "Koncerts", 1923.g., LNMM kolekcija.

Avinjonas gūsts (Авиньонское пленение, Avignon Papacy)

- periods starp 1309. -1378. gadu, kad pāvestu rezidence atradās Avinjonā nevis Romā. Situācija radās dēļ konflikta starp pontifikātu un Francijas karali. Tā rezultātā ilgstoši pastāvošo itāļu kardinālu monopolu uz pāvesta amatu nomainīja franču izcelsmes pāvests Klements V, kurš pārvietoja pāvesta sēdekli uz Avinjonu. Šo periodu dažreiz sauc arī par "Pāvestu Bābeles gūstu" (ar atsauci uz Vecās Derības epizodi par jūdu gūstu). Gūsts izbeidzās, pāvestam Gregoram XI 1377. gadā atgriežoties Romā, bet vēl kādu laiku Avinjonā bija otrs pāvests, ko daļa ticīgo uzskatīja par īsto. Šādu katoļu baznīcu apkaunojošo situāciju izdevies novērst tikai 1417. gadā.

1. attēlā - pāvesta pils Avijonā, XIV gadsimts.
2. attēlā - Džordžio Vazari "Pāvests Gregorijs XI atgriežas Romā izbeigdams Avinjonas gūstu", 1571.-1574.g.

Āboliņa lapa, trīs ziedlapu ornaments (трилистник, trefoil)

- ir gotiskās sakrālās arhitektūras agrīnais elements, ko izmanto celtņu sienu logu ārējās daļas formas apzīmēšanai, kā arī dekoru celtņu paneļu un baznīcu velvju ribu dekorēšanai. Āboliņa lapas ornamenta ārējo formu veido triju vienādu apļu pārklāšanās, kam kristietībā ir simboliska - Trīsvienības - nozīme. Dažkārt āboliņa lapa tiek papildināta ar vēl vienu kristietības simbolu - vienādmalu trīsstūri. Šo ornamentu bieži izmanto masverkos.
Latviski eksistē jēdziens trejlapiņa, ar ko apzīmē parasto āboliņa lapu, to pašu, ko attēlo arī spēļu kārtīs kā "kreiču" simbolu.

1. attēlā - Benjakas gotiskās pils logu augšdaļas trejlapiņu formā, XII gs., Akvitānija, Dienvidfrancija.
2. attēlā - ornaments ar trejlapjiem nama fasādes augšdaļā, 1888.-1889.g., arhitekts J.F.Baumanis un 1904.g. A.Vite, Dzirnavu ielā 2, Rīga.

Ādama radīšana (сотворение Адама, The Creation of Adam)

- atbilstoši Bībelei, Dievs radīja Ādamu no māliem pēc "sava ģīmja un līdzības" radīšanas pēdējā dienā. Gleznās ir vairākas šāda procesa interpretācijas, bet, iespējams, pirmo cilvēku uz zemes, kurš lēnām atmostas dzīvei, pat labāk attēlo skulptūra ar palēninātām kustībām un atdalīšanos no mālainās augsnes.

1. attēlā - Mikelandželo Buanoroti "Ādama radīšana", apm. 1511.g., freska Siksta kapellā Vatikāna muzejā.

Āksts (шут, fool, jester)

- vēsturiski persona (sākotnēji tikai vīriešu dzimuma), kuras uzdevums bija uzjautrināt valdnieku vai kādu aristorkātu. Turklāt bija arī āksti (biežāk saukti par jordariem), kuri izklaidēja parasto tautu gadatirgu un svētku gadījumā. Viduslaiku āksti parasti valkāja kādu īpašu tērpu, daudzkrāsainu, pat ar dažādas krāsas piedurknēm. Ākstam bieži vien cepure bija ar zvaniņiem, ar ko tie brīdināja par savu tuvošanos un lomu. Viduslaiku āksti parasti bija apveltīti ar daudzveidīgām izklaidēšanas prasmēm, un to tēls allaž interesējis gan rakstniekus, gan gleznotājus, jo āksts, par spīti savam zemajam sabiedriskajam stāvoklim, drīkstēja caur jokiem pateikt valdniekam nepatīkamo patiesību - un netiktu sodīts. Angļu literatūrā slavenākais ir Šekspīra āksts "Karalī Līrā", franču - āksts Šiko A.Dimā romānos un Tribulē - Viktora Igo lugā "Karalis uzjautrinās", ko plašākā publika pazīst no Verdi operas "Rigoletto" kā Hercoga galma ākstu. Henrija VIII ākstam Vilam Sommeram pat piedēvē karaļa dienasgrāmatas autorību. Krievu literatūras tradīcijā arī ir āksti, bet biežāk nepatīkamās patiesības paudēji ir vientieši.
Viens no spožākajiem XX gadsimta latviešu dramaturgiem M. Zīverts savu lugu "Āksts" (sarakstīta 1937. gadā) veltījis tieši pašam Šekspīram - aktierim un dramaturgam, kurš vienlaikus pildījis arī "Āksta - humānista un drosminieka" funkciju, uzsverot teātra un atklātā humora lomu sabiedrības dzīvē cīņā pret neierobežoto varu. PSRS laikos Latvijā bija ļoti mīlams un atpazīstams aktieris Edgars Liepiņš- brīvdomātājs un āksts, kuram 2011. gadā tika veltīta Mārītes Balodes filma "Tiksimies maijā". Tā bija viena no aktiera "spārnotajām frāzēm", ar ko viņš beidza savus tik ļoti iecienītos koncertus. Velkot paralēles - latviešu auditorijas daļai tolaik Edgara Liepiņa koncertu ieraksti bija tas pats, kas krievu - Vladimira Visocka. Iespējams, mērogs bija cits, bet tautas mīlestība tāpat liela.

1. attēlā - Vils Sommers - Anglijas karaļa Henrija VIII āksts” XVII gs. nezināma autora gravīra.
2. attēlā - Ērika Kumerova "Āksts - patiesības paudējs", 2014.g., izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", Rīga.

Ātrijs (атрий, atrium)

- galvenā viesu pieņemšanas telpa romiešu privātmājā. Vēlāk ātriju sāka saukt arī par aulu, turklāt tās konstrukcija un izvietojums gadsimtu gaitā stipri mainījās, paturot tikai funkciju, proti spēju vienlaikus uzņemt pietiekami lielu daudzumu apmeklētāju svinīgos gadījumos.

1. attēlā - ātrija plāns
2. attēlā - ātrijs Pompejās (mūsdienās)

Babilonijas trimda (gūsts) (Вавилонский плен, Babylonian exile (captivity))

- senebreju piespiedu pārceļošana (kaut kas līdzīgs deportācijai) uz Babilonu (Divupē) pēc Jūdejas iekarošanas 6. gs. beigās p.m.ē. Pēc tam, kad Persijas valdnieks Kirs Lielais iekaroja pašu Babilonu, jūdi saņēma atļauju atgriezties Palestīnā (538.g. p.m.ē). Zinātnieki uzskata, ka pārceļošanai netika pakļauti pilnīgi visi, un arī atpakaļ atgriezās tikai daļa. Palicēji izveidoja kopienu svešajā zemē, un kopš tā laika radies jēdziens par diasporu - prom no dzimtenes dzīvojošajiem tautiešiem. Ilgas pēc zaudētās dzimtenes deva ierosmi dziesmu ciklam, kas dažādos veidos nonācis līdz mūsdienām, piemēram, slavenais dziedājums ""Rivers of Babylon".
Par trimdas latviešiem sauca to latviešu (un ne tikai latviešu, bet Latvijas iedzīvotāju) daļu, kas Otrā Pasaules kara beigās dažādos veidos nonāca Rietumu valstīs. Starp viņiem bija gan tie, kas devušies līdz vācu armijai atkāpjoties, gan tie, kas vienkārši izceļoja uz neitrālo Zviedriju, nevēlēdamies palikt PSRS okupācijā, gan tie, kas padevušies gūstā Sabiedrotajiem. Viņu turpmākie likteņi galvenokārt bija atkarīgi no Sabiedroto attieksmes, gan kopīgas, gan individuālas. Trimdas latvieši ilgstoši uzturēja savu latviskumu caur valodu, Dziesmu svētkiem, sabiedriskām organizācijām, baznīcu un literatūru. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, daži no viņiem, tai skaitā mūsu otrā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir atgriezušies mājās, tomēr lielākā daļa palika savā jaunajā dzimtenē. Trimdas latviešus nevajag jaukt ar ekonomiskajiem emigrantiem, kuru dzīvi modernajā literatūrā koši apraksta mūsu laikabiedrs Vilis Lācītis (Stroika ar skatu uz Londonu).

1. attēlā - Eduards Bendemans "Skumstošie jūdi trimdā" (Babilonijas upes krastā), 1832.g.
2. attēlā - Vecās Derības ilustrācija "Jūdu tautu ved gūstā", litogrāfija, 1904.g.

Bakhanālijas (вакханалия, Bacchanalia)

- Tā romieši sauca no Austrumiem nākušos svētkus par godu dievam Bakham (grieķu Dionīsam, vīndaru patronam). Svētkos piedalījās tikai sievietes, un tā pulcējās slepeni naktīs 16.-17 martā birzī kāda Romas paugura tuvumā. Vēlāk svinības sāka apmeklēt arī vīrieši, bet pasākumam bija ļoti slikta reputācija, tur it ka tikušas plānotas sazvērestības. Pamatā gan bija kas cits - bakhanāliju laikā sadzērušās dalībnieces (un dalībnieki) nodevušies izlaidībai un vardarbībām, kuras dažkārt pat beidzās ar kādu nāvi. Par spīti aizliegumiem, bakhanālijas turpinājās, bet vēlāk vārds kļuvis par īpašvārdu cilvēku nevaldāmas rīcības apzīmēšanai, zināmam dzīvnieciskumam. Mākslinieki, turpretī, labprāt atveidojuši personāžus, kas bija nometuši civilizācijas važas - it īpaši pēc tam, kad XVII -XVIII gadsimtā Eiropas kultūrā parādījās prātojumi par "dabisko cilvēku" un atgriešanos pie dabas.
Latviešu mentalitātes izpratnē bakhanālija ir uzdzīves, pat drīzāk orģijas, sinonīms.

1. attēlā - Loviss Korints "Bakhānietes dodas mājup", 1898.g.
2. attēlā - Luidži Bjename "Bakhāniete" no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Baldahīns (балдахин, baldachin, canopy)

- arhitektonisks veidojums ar kolonnām (virs baznīcas altāra, virs valdnieka troņa, virs parādes gultas). Viens no slavenākajiem baldahīniem (tēlnieka Bernini darbs) izvietots virs altāra Svētā Pētera katedrālē, kur tas balstās uz milzīgām pītajām kolonnām. Kolonnas, atbilstoši leģendai, sākotnēji bijušas pirmā kristīgā Romas imperatora Konstantīna dāvinājums un pat esot nākušas no slavenā Jeruzalemes Tempļa. Pats baldahīna pārsegs imitē bronzu. Kolonnu vidējā un augšējā daļa ir pārklāta ar olīvu un lauru lapām, kurās mitinās bites un mazie eņģelīši - puttiji, kuri nākuši no pasūtītāja - Pāvesta Urbāna VII Barberini ģimenes ģerboņa. Vienkāršāki baldahīni, parasti tomēr no grezna auduma, ģerboņiem un spalvu pušķiem rotāti, sastopami bijušajās valdnieku rezidencēs - šobrīd muzejos.
Pēc XX gadsimta revolūcijām un kariem no bijušām vācbaltu un krievu aristokrātu mītnēm ir saglabājies visai maz oriģinālo grezno gultu un to baldahīnu, bet Rundāles pilī tomēr to ir iespējams skatīt - no blīva zaļgana zīda, ar apzeltītu vinjeti vidū un diviem gārņa spalvu pušķiem augšdaļā.

1. attēlā - Bernīni baldahīns S.Pētera katedrālē Vatikānā.
2. attēlā - zīda baldahīns virs hercoga gultas Rundāles pilī.

Balets (балет, ballet)

- formalizēts deju priekšnesums, kas radies XV gadsimtā Itālijas Renesanses galmos. Sākotnēji izpildīts klasiskās muzikas pavadījumā, kas ietekmēja šo dejas formu. Guvis plašu popularitāti Ludviķa XIV laikmetā Francijā, vēlāk Krievijā un Anglijā. Klasiskais balets ir dejas augsti tehniskā forma ar savu soļu valodu un tradīcijām. XIX gadsimta beigās parādās slavenais Romantiskais krievu balets, kas iekaro pasauli un ietekmē baleta nākotnes attīstību. Mūsdienās paralēli klasiskajam baletam pastāv arī modernās baleta formas. Balerīnas kļuvušas īpaši populāras tēlotajā mākslā saistībā ar franču impresionista Degā tām veltīto sēriju. Mākslinieku, kas uzņemas veidot baleta uzvedumu teātrī, sauc par baletmeistaru vai horeogrāfu. Vairāku baletmeistaru vārdi kļuvuši par leģendām, vēlāk par viņiem sacer romānus un uzņem filmas. Pārsvarā par baletmeistariem, daļēji atmetot dejotāja gaitas, kļūst izcili baletdejotāji.
Profesionālais latviešu balets sāka veidoties 1919.gadā, būdams cieši saistīts ar Nacionālo operu. Pirms tam uz bijušā Vācu teātra skatuves uzstājās galvenokārt ārzemju baletdejotāji un baletmeistari. XX gadsimta divdesmitajos gados nodibināta baleta trupa, latviešu dejotājus apmāca krievu emigranti no bijušā Pēterburgas Marijas teātra. 1922.gadā tiek iestudēts balets “Veltīgā piesardzība”, titullomās – viesmākslinieki, pārējās– jauni latviešu dejotāji. Īpaša loma latviešu baleta izveidē ir Marijas teātra solistei, baletmeistarei un pedagoģei Aleksandrai Fjodorovai, kas Rīgas baletam dod stabilu profesionālu pamatu. Latviešu mākslinieki sākuši aizrauties ar baleta un balerīnu gleznošanu (vēlāk arī skulptūrām) tikai XX gadsimtā, parādoties Nacionālajam baletam un dejotājām. Par vienu no pirmajiem drosminiekiem kļuva grafiķis Sigismunds Vidbergs. Slavenākais latviešu izcelsmes dejotājs XX gadsimta otrajā pusē bija Māris Liepa, kura karjera pamatos risinājās Maskavas "Bolšoj" teātra trupā. Pāragri mirušajam dejotājam, kura bērni Andris un Ilze Liepas ilgus gadu organizē Latvijā baleta svētkus, nesen Nacionālās operas skvērā uzstādīts piemineklis, autori igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers.

1. attēlā - Edgars Degā "Deju klase", 1871.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Dzeltenās peles Nr.1", 2015.g., eļļa, audekls.

Balkons (балкон, balcony, gallery)

- iežogots ēkas ārsienas izvirzījums; izbūve ar skatītāju vietām virs partera (kinotēatrī) vai virs beletāžas (teātrī). Balkonu kā ēku ārējo dekoratīvi funkcionālo elementu dažādība attēlota gan literatūrā, gan tēlotajā mākslā. Džuljeta, stāvēdama uz balkona, klausās Romeo vārdos (un Džuljetas balkons jpprojām aplūkojams Veronā). Roksāna "Sirano de Beržerakā", arī stāvēdama uz balkona, sajauc divus iemīlējušos. Uz balkona margu pīķiem paliek karājāmies un mirstam de Bisī "Grāfienē de Monsoro". Un tie ir tikai daži literārie balkoni. No balkona dāma nomet cimdu lauvu vidū Šillera balādē.
Latviešu izglītotā, bet trūcīgā jaunatne paaudzēm noskatījusies teātra izrādes no paša augstākā balkona, kur redzamība slikta, bet cenas - zemas. Rīgas jūgenda balkoni ir tik daudzveidīgi un krāšņi, ka grūti izvēlēties skaistāko. Un, beidzot, pat vispieticīgākais dzīvoklītis daudzstāvu mājā kļūst jaukāks, ja tam ir kaut neliels balkons.

1. attēlā - dažāda veida apaļie balkoni Vīnē.
2. attēlā - balkons ar balustriem nama fasādē Tirgoņu ielā 4. arhitekti F.Šefels, H.Šēls, 1900.g.

Baltars

- Porcelāna apgleznošanas darbnīca Rīgā (1924.-1928.), ko dibināja mākslinieki modernisti R. Suta, A. Beļcova un S. Vidbergs. Idejas autors - Romāns Suta, kuram radās doma par modernā interjera izveidošanu. Nosaukums veidots kā saīsinājums no ars baltica. Radošā darbnīca deva iespēju arī citiem māksliniekiem - iesācējiem pilnveidoties apgleznošanā. Baltars sadarbojies ar Kuzņecova porcelāna fabriku. Darbnīcas izstrādājumus raksturo kubisma, futūrisma un Art Deco iedvesmotā ģeometrisko formu abstrakcija, izteiksmīgas krāsas, dekoratīvā izsmalcinātība. Diemžēl apgleznotais porcelāns nesedza pašizmaksas, un 1928. gadā mākslinieki bija spiesti darbnīcu pārdot gleznotājam K. Sutam. Darbnīca, par spīti visai neilgai pastāvēšanai, spēcīgi ietekmēja gan mākslas porcelāna, gan latviešu keramikas attīstību.

1. attēlā - Dekoratīvais šķīvis no A.Beļcovas un R.Sutas memoriālā muzeja kolekcijas.

Baltijas (arī Baltikas) skolotāju seminārs Kuldīgā

- dibināts cariskajā Krievijā1886.gadā kā mācību iestāde pagastskolu un draudžu skolu skolotāju sagatavošanai no 16-gadīgiem jauniešiem. Mācības notika pārsvarā krieviski, tikai dažas stundas notika latviešu vai igauņu valodā. Tā bija pareizticīgā mācību iestāde, un to absolvējuši vairākas latviešu izcelsmes slavenības, tai skaitā Vilis Plūdonis. Mācības un dzīve bija bezmaksas, pēc semināra beigšanas varēja stāties augstskolā.
Semināra ēka ir saglabājusies un pašlaik tur darbojas Tehnoloģijas un tūrisma profesionālā vidusskola. Bijušā semināra dārzā patlaban iekārtots Ģimeņu parks un tā izdaiļošanai notiek speciāli sponsētie plenēri ar koka dārza skulptūru izgatavošanu.

1. attēlā - Kuldīgas skolotāju semināra ēka mūsdienās, būvēta 1878.-1879.g.
2. attēlā - koka skulptūras no Kuldīgas atpūtas parka ģimenei.

Baltijas ceļš (Балтийский путь, Baltic Way)

- akcija Baltijas valstīs, kas notika 1989.gada 23.augustā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas 50. gadadienā, kad apmēram 2 miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, sadevušies rokās izveidoja gandrīz 600 km garu ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas, jo tieši šīs valstis bija kļuvušas par galveno pakta upuri. Paša pasākuma fotogrāfijas ir skatāmas muzejos, bet tā jēgu, proti, triju Baltijas valstu vēsturiskās vietas atgūšanu, vislabāk ilustrē A.Baušķenieka glezna "Vēstures baltie plankumi" - proti, ilgstoši noklusētā pagātne.

1. attēlā - Ausekļa Baušķenieka glezna "Vēstures baltie plankumi", kur vīģes lapu vietā ir triju Balijas valstu silueti.
2. attēlā - Sarma Līne "Baltijas ceļam veltīta pastmarka", 1990.g.

Baltijas Universitāte (Балтийский университет, Baltic University)

- Universitāte pārvietotām personām no Baltijas valstīm (II Pasaules kara bēgļiem), ko 1946.gadā sabiedroto okupētajā Vācijā atļāva nodibināt Anglijas valdība. Augstskola sākumā atradās Hamburgā, vēlāk – Pinebergā, un darbojās līdz 1949. gadam, kad sākās baltiešu masu izceļošana no Vācijas tālāk uz Rietumiem.

1. attēlā - Baltijas Universitātes halle Hamburgā ar trīs Baltijas valstu un universitātes fakultāšu ģerboņiem (1946).

Balustrāde (баллюстрада, balustrade, banister)

- balkona, jumta un terases nožogojums, kas sastāv no balustriem un horizontālās margas; balustrs, savukārt, ir balustrādes elements nelielas apaļas kolonnas vai stilizētās vāzes veidā.
Latvijas arhitektūrā balustrādes parādās reizē ar historicisma stila uzplaukumu vairumā celtņu, kuras pieder ļoti turīgiem pilsētas iemītniekiem un tiek būvētas pēc vecpilsētas mūru nojaukšanas prestižajos kvartālos aiz pilsētas kanāla.

1. attēlā - Parīze, Venesenes pils balustrādes, XIV-XVII gadsimts.
2. attēlā - terase ar balustrādi Kr.Barona ielā 12, Benjaminu nams, arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, vēlāk - E.Laube.

Baptisms (баптизм, Baptism)

- viens no protestantisma paveidiem, kurā draudzēs nav mācītāju, bet sludināt drīkst tas, kas jūt iedvesmu. Nosaukums cēlies no kristīšanas (baptise) vārda. Paši baptisti veido kristiešu grupu un savu baznīcu, kuras pārliecība balstās uz apzinātu pieaugušā cilvēka kristīšanos- pretēji visām pārējām kristīgajām konfesijām- turklāt ir paredzēta pilnīga kristāmā iegremdēšanās ūdenī. Vēl viens baptistu postulāts apgalvo, ka glābšanās iespējama caur ticību un dvēseles kompetenci vai brīvību. Baptisti sevi uzskata par protestantiem, bet ne visi.
Baptisms Latvijā ir relatīvi jauns, pirmās baptistu kristības notika 1861. gadā Užavas upē, toreiz vēl slēpjoties no oficiālās varas. Baptismam bija liela loma cilvēktiesību iedibināšanā Rietumu pasaulē, tai skaitā vergu atbrīvošanā ASV. Latvijas baptistu draudžu savienību vada bīskaps Pēteris Sproģis. Baptistu draudzes galvenā mītne Rīgā atrodas Matīsa ielā, atjaunotais vācu baptistu lūgšanas nams- Vīlandes ielā.

1. attēlā - Mazačo "Jaunpiegrieztā kristīšana", XV gs., Branači kapella, Florence.
2. attēlā - Rīgas vācu baptistu baznīca Vīlandes ielā 9 (1887.g.), arhitekts H.Šēls.

Baptistērijs (баптистерий, baptistery)

- kristietībā speciālā telpa, kas ir atdalīta no galvenās baznīcas un domāta kristīšanas sakramentam. Bieži veltīta Jānim Kristītājam. Dažreiz atradās arī ārpus baznīcas. Ja pati baznīca bija veltīta Jānim Kristītājam, to sauca par baptistēriju. Dažreiz sakrālo ēku kompleksu veidoja atsevišķi stāvoša baznīca (katedrāle), zvanu tornis un baptistērijs, kā tas ir Pizā ar slaveno slīpo torni. Tāpat ir īpaši iecienīts astoņstūru baptistērijs Florencē, pretī katedrālei; tā ir viena no senākajām Florences ēkām ar romāņu stila dekoratīvo zaļo marmora arku apdari.
Latvijā atsevišķi stāvošo ēku - baptistēriju klimatisko apstākļu dēļ sakrālajā celtniecībā nav bijis.

1. attēlā - San Džovani baptistērijs Florencē, XII gs. sākums.

Barbizonas skola (Барбизонская школа, Barbizon School)

- franču mākslinieku grupa, kas XIX gadsimta sākumā Fontenblo mežos, tālu no civilizācijas sākuši gleznot brīvā dabā. Mākslinieki attēloja dabas skatus, laukos strādājošos zemniekus, studēja gaismas efektus un atmosfēras ietekmi uz attēlu. Pazīstamākie starp barbizonišiem ir Koro (Corot) un Millē (Milet). Viņus var uzskatīt par impresionistu priekštečiem.
2010.gada martā, kad Latvijā Aizrobežu mākslas muzejā notika izstāde "Rodēna laiks", skatītājiem radās iespēja iepzīties ar Barbizonas skolas ietekmē strādājošo mākslinieku darbu - Kamilla Koro, Ežena Siserī "un citu meistaru vārdiem, ...jo Francijas māksla šajā periodā ir tīrradnis, no kura vēl ilgi iedvesmojās citu valstu gleznotāji un tēlnieki. Tā vēl arvien izraisa apbrīnu mākslas cienītājos visā pasaulē, citēts no Ārzemju mākslas muzejā atklās izstādi «Rodēna laiks». Pastāv uzskats, ka arī V.Purvīša jaunības darbos jūtama Barbizonas skolas ietekme.

1. attēlā - Žans Fransuā Milē "Vārpu savācēji", 1857.g., Dorsē muzejs, Parīze.
2. attēlā - Vilhelms Purvītis "Ainava", 1906.-1910.g.

Barokālais tornis (бароккальная башня, Helmet-cup tower)

- šos baznīcu un laicīgo celtņu torņus parasti greznoja vertikāli sakārtotie kupoli, kuri bija t.s. "bruņucepures" formā - ar ribām un izliekumiem. Vertikālajā šķērsgriezumā šie kupoli atgādināja vairāk vai mazāk smailas arkas. Katrs nākamais tornis bija izmēros mazāks, un to kopīgā veidule nobeidzās ar konisku smaili. Barokālie torņi ir viena no baroka laikmeta tipiskākajām iezīmēm, un interese par tiem atkal atdzima neobaroka laikmetā. Arī klasicisma laikmetā barokālie torņi saglabā savu lomu, jo piešķir it kā atturīgajai celtnei svinīgāku izskatu, turklāt tās bagātīgi pielieto arī laicīgo ēku torņu nobeigumos.
Latvijā baroka torņi parādās XVI-XVIII gadsimtā, un dažkārt tos ceļ, nomainot esošos senos romāņu vai gotikas stila torņus. Par iemeslu varēja kalpot negaisu izraisītie ugunsgrēki, kā arī pilsētu aplenkumi ar apšaudēm. Slavenākais no Rīgas barokālajiem torņiem ir meistara Bindenšū projekts- Pēterbaznīcas tornis, ko tagad plaši izmanto tūristi, kuri vēlas skaidrajā laikā aplūkot Rīgu no "putnu lidojuma", uzbraucot ar liftu līdz skatu platformai. Šī torņa smaili vaiņago apzeltīts gailis zirga lielumā.

1. attēlā - barokālie torņi Parīzē, skats no krastmalas; lielākais tornis virs kolonādes- Panteona.
2. attēlā - Pēterbaznīcas tornis Vecrīgā, XVII gadsimta vidus, pēdējo reizi atjaunots XX gadsimta 70.jos gados.

Baroks - dīvains, brīnumains (барокко, baroque)

- vēsturisks mākslas stils, kurā kombinējas klasicisma un romantisma elementi. Barokam raksturīgs majestātiskums, formu varenība, greznība, robežu nojaukšana starp arhitektūru, skulptūru un glezniecību. Glezniecībā pārsvarā ir košas krāsas, vērība tiek vērsta nevis uz lineāriem, bet tīri jutekliskiem risinājumiem. Baroks ir absolūto monarhu gadsimtu (XVII – XVIII) iecienītais stils.
Izcils baroka arhitektūras piemineklis Latvijā, būtībā pils ansamblis Latvijā, ir Rundāle, ko pasūtīja izcilam arhitektam B.Rastrelli Kurzemes hercogs Ernsts Bīrons. Par koka baroka paraugu Latvijā uzskata Ungurmuižu. Vecrīgā par baroka redzamākajiem paraugiem pieņemts uzskatīt turīgā pilsoņa Reiterna namu un it īpaši tā portālu Mārstaļu ielā (pašlaik tur atrodas Žurnālistu nams) un Pētera baznīcas portālus un torni. Abu objektu celtniecībā piedalījies Rīgas būvmeistars Bindenšu.

1. attēlā - Luvra, Mansāra korpuss, XVII g.s. vidus; klasisks baroka paraugs
2. attēlā - Rundāles pils no parādes iebrauktuves puses, B.Rastrelli, XVIII gs. otrā puse.

Bastejkalns (Бастионная горка, Bastion Hill)

- mākslīgais kalns Rīgas centrā, kas radies pēc Rīgas nocietinājuma mūru un vaļņu nojaukšanas XIX gadsimta otrajā pusē. Bastejkalns nedaudz vēlāk, 1880. gadā tika pārveidots pēc G. Kūfalta projekta, iekārtojot kaskādes ar ūdenskritumu un alpinārijiem, kā arī koka tiltiņu gājējiem, ko vēlāk nomainīja akmens tilts. Ap to pašu laiku Putnu biedrība uzdāvināja pilsētas Dārzu pārvaldei divus gulbju pārus, kuriem pēc arhitekta Šēla projekta uzcēla arī šodien redzamo (gan atjaunotā veidā) speciālo pseidojapāņu stila namiņu. Bez pieminekļiem, arhitektoniskām būvēm un skulptūrām (“Kumeliņš”, “Peldētāja”) kanālmalas apstādījumos ir piemiņas akmeņi abpus gājēju tiltiņam, kur 1991.g. janvārī gāja bojā Andrejs Slapiņš un Gvido Zvaigznons, slavenā režisora Jura Podnieka filmēšanas grupas kolēģi.

1. attēlā - Bastejkalns ziemā.
2. attēlā - Bastejkalns vasarā, labajā stūrī piemiņas dēlis Barikāžu laikā kritušajiem.

Bastions (бастион, bastion, bulwark)

- plānā piecstūrains, uz priekšu izvirzīts nocietinājums; parasti cietokšņa vaļņu vai mūru stūros.
Bastionu paliekas Rīgā var aplūkot Daugavgrīvas cietoksnī, kur tie pamatīgi aizauguši. Rīgā kādreiz bija Pankūku bastions; tagad tā vietā atrodas Nacionālā Opera, bet tur, kur mūsdienās Daugavas krastmalā darbojas multifunkcionālais centrs “Triangula bastions”, 16. –17. gadsimtā atradās pilsētas fortifikācijas sistēmas nocietinājumu centrs vai īstais bastions. Tas ir daļēji pieejams apskatei.

1. attēlā - Viens no bastioniem Klostenburgas nocietinājumu mūros, XII gs., Vīnes tuvumā, Austrija.
2. attēlā - Bastiona paliekas Daugavas krastmalā Vecrīgā.

Batālais žanrs, batālija (Батальный жанр, Battle painting)

- vārds atvasināts no franču saknes "bataille - kauja". Militārās (karadarbības, slaveno kauju) attēlošanas žanrs ir viens no senākajiem civilizācijas vēsturē, turklāt tā atveidošanai izmantoti visdažādākie materiāli, kad valdnieki vēlējušies iemužināt savas uzvaras un pazemot zaudētājus. Vairāki valdnieki pat veidoja savās pilīs galerijas, kuras tika veltītas šim žanram (Kara zāle Versaļā, 1812. gada galerija Ermitāžā u.c.). Vairākkārt tāda tipa gleznu pasūtīšana no valdnieku puses pat izraisīja sīvu konkurenci starp slaveniem māksliniekiem. Gleznas kalpo arī par informācijas avotu tērpu un bruņojuma ziņā, bet to izpildījums parasti atbilst valdošajam laikmeta stilam. Absolutisma laikmetā tas ir klasicisms, XIX gadsimtā - romantisms un reālisms, XX gadsimta laikmetā - pārsvarā ekspresionisms, kad cilvēce beidzot apjautusi žanra īsteni briesmīgo dabu.
Pirmie profesionālie gleznotāji no mūsdienu Latvijas teritorijas bija baltvācieši, un viņu gleznošanas maniere atbilda toreizējām klasicisma vai romantisma prasībām. Tā, Kurzemes hercogistē dzimušais Johans L. Eginks, vēstures ainu gleznotājs un portretists (ar Latvijas vēsturi viņu visciešāk saistīja glezna ''Aleksandrs I dāvina brīvību Baltijas provinču zemniekiem"), darbodamies Pēterburgā, veltīja batālajam žanram laikmetam tipisku gleznu par Ledus kauju "Aleksandra Ņevska uzvara par zviedriem 1240.gadā". Savukārt, latviešu gleznotājs Voldemārs Vimba, kurš aizrāvies ar vēstures sižetiem, XX gadsimta 30.-tajos gados piedāvājis savu romantizētu Saules kaujas versiju.

1. attēlā - Paolo Učello "Kauja pie San Romano", XV gs., Luvra.
2. attēlā - J.L.Eginks "Aleksandra Ņevska uzvara pār zviedriem 1240. gadā", ap 1824.gadu, LNMM kolekcija.

Batika (батик, batik)

- Auduma krāsošanas tehnika, kad uz auduma ar vasku izveido rakstu un tad to iegremdē krāsu šķīdumā, kā arī šādā tehnikā darināts audums. Esošais vaska režģis (vai raksts) pasargā audumu un dod iespēju māksliniekam, pakāpeniski noņemot vaskojuma daļu ar karstā ūdens palīdzību, gremdēt audumu dažādās krāsās, iegūstot vēlamo daudzkrāsainību. Batikošanas tradīcijas sastopamas vairākās valstīs, ieskaitot Nigēriju, Ķīnu, Indiju u.c., bet visslavenākais batiks tiekot darināts Javas salā Indonēzijā. Tieši šī batikošanas tradīcija ar 2009.gada UNESCO lēmumu iekļauta Cilvēces mutiskā un rokdarbu mantojuma krātuvē.
Batikošanai Latvijā sāka pievērsties XX gadsimta 20.-30.gados, bet uzplaukumu tā piedzīvoja 60.-70.gados. Latvijā batikošanai izmanto speciālās batikas krāsas vai akrīla krāsas, kā arī izmazgājamo līmi. 2010.gadā Rīgā Ārzemju mākslas muzejā notika Ķīnas batikas mākslas izstāde “Zilā nostaļģija".

1. attēlā - Indijas batikas maskas no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas.
2. attēlā - "Skroderdienas Silmačos", 1960.g., batika, Dekoratīvīs mākslas un dizaina muzejs, Rīga.

Baušļi, 10 pamatbaušļi (10 заповедей, 10 commandments)

- būtiskākie likumi vai aizliegumi, kuri uzskaitīti Svēto rakstu tekstā (Vecajā Derībā). Pirmais no baušļiem sludina monoteisma pamatus: ”Es esmu Dievs Tavs Kungs, Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Baušļi ir savdabīga Dieva un cilvēku vienošanās. Līdz ar to pastāv mākslā atainots sižets, kurā Mozus saņem uz akmens plāksnēm Dieva rakstītus baušļus.
Modernā cilvēka interpretācijā (Z. Rozentāls, 2010.g. oktobris), desmit baušļi esot “desmit Dieva doti likumi, kas apraksta priekšnoteikumus cilvēku morālei un no tās izrietošos tikumus. ....Dzīve bez baušļiem ir dzīve bez noteikumiem”. Doma baznīcas vitrāžā Mozus jau parāda ticīgajiem plāksnes, uz kurām redzami baušļu numuri.

1. attēlā - Rembrants van Reins "Mozus ar desmit baušļiem", 1659.g.
2. attēlā - altāra vitrāžas "Mozus un Elija" fragments no Rīgas Doma, XIX gs. beigas.

Bazilika (базилика, basilica)

- liela izmēra sabiedriska celtne, kas ir garenas formas un ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta vairākās daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks. Augšdaļā ir logi telpas izgaismošanai. Šāds celtnes tips ir aizgūts no Senās Romas, turklāt kristietības pirmajos gadsimtos romiešu tempļus pārbūvēja par baznīcām.
Vienu no slavenākām katoļu baznīcām Latvijā joprojām sauc par Aglonas baziliku, un tās plānojums atbilst nosaukumam. Baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta, ko 1993. gadā apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvels II. Kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta. Pašreizējais dievnams, kura tuvumā atrodas arī klosteris, uzcelts XVIII gadsimta beigās. Svētceļotāju centrs, kas pulcina vairākus simtus tūkstošu katoļu augusta vidū, kad atzīmēti Dievmātes Marijas Debesīs uzņemšanas svētki.

1. attēlā - Svētā Stefana bazilika Boloņā, XI gs.
2. attēlā - Aglonas bazilikas fasāde, 1780.g. vēlīnais baroks.

Baznīcas eja (боковой неф, aisle)

- Rietumu kristietībā baznīcas galvenā eja, ko latviski dažkārt sauc arī par aili (nejaukt ar loga vai durvju ailu) parasti novietota perpendikulāri galvenajam altārim un to ierobežo kolonnu rinda. Eja zināmā mērā atbilst latīņu krusta vertikālajai daļai, un gar to paralēli altārim novietoti draudzei domāti soli. Dažreiz eja atduras pret transeptu, bet ir arī gadījumi, kad tā turpinās apkārt apsīdei, kā tas ir vairākās senajās katedrālēs.
Latvijas baznīcās šāda eja atbilst dievnamiem, kas attiecas uz Rietumu kristietības tradicionālajām konfesijām - katoļticību un luterticību, proti, gadījumiem, kad draudze dievkalpojuma laikā sēž. Pareizticīgajos dievnamos Latvijā baznīcas ejas nav.

1. attēlā - centrālā eja sv.Gudulas un sv.Miķeļa katedrālē Briselē ar kanceli; būve sākta XIIIgs., pabeigta 1519.g.
2. attēlā - centrālā eja Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilikā, 1780.g., Latgale.

Baznīcas lievenis, nartekss (нартекс, паперть, narthex)

- dievnama priekštelpa vai vistuvākā ieejai vieta baznīcā, dažkārt paredzēta cilvēkiem, kuriem nav tiesību ieiet lūgšanu zālē, piemēram, ubagiem. Nartekss parasti izvietots baznīcas joma rietumu daļā - pretī altārim. Dažkārt tiek atdalīts no joma ar ekrānu vai režģi. Tāpat blakus narteksam pirms ieejas jomā varēja atrasties arī kristīšanas telpa, kurā pulcēties bērnu vecākiem pirms sakramenta. Austrumu kristietībā tā ir arī grēku nožēlošanas un dāvanu lūgšanas (dalīšanas) vieta.
Usmas baznīcas nartekss ir divdaļīgs ar noapaļotām koka durvīm starp ārējo un iekšējo daļu. Tas bija saistīts ar to, ka koka provinces baznīca (Rendā) ziemā bez šādas papildus telpas būtu pārāk auksta, turklāt iekšēja narteksa daļā atradās ģērbistaba kāzinieku un kristībnieku vajadzībām.

1. attēlā - Svētā Glābēja baznīcas Stambulā plāns ar ārējo narteku.
2. attēlā - baznīcas lievenis Usmas baznīcā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Baznīckalns (церковная гора, Church Hill)

- elkdievības laikmeta kulta rituālu norises vieta uz paugstinājuma, kalna vai uzkalna, saukta arī par svētkalnu. Vēlāk uzkalnos dažādos līmeņos tika būvētas baznīcas, klosteri un pat garīgās skolas un patversmes. Dažviet nosaukumi arī nedaudz mainījušies.
Pēc kristietības ienākšanas Baltijā dievnamus bieži būvēja baznīckalnos, turpat izvietojot arī kapsētas. Šādu baznīckalnu Latvijā ir diezgan daudz, viens no ievērojamākiem atrodas Daugavpilī 18. novembra ielā, un tur līdzās izvietoti četru konfesiju dievnami. Plaši pazīstams arī Turaidas baznīckalns Siguldā ar Turaidas Rozes piemiņas vietu, kur savu kāzu dienā bieži ierodas jaunlaulātie. Turklāt baznīca, kas atrodas uz šī baznīckalna, ir viena no vecākajiem koka dievnamiem Latvijā.

1. attēlā - baznīca Nonberga kalnā, Zalcburgā, Austrija.
2. attēlā - Turaidas baznīca kalnā, 1751.g., Turaidas muzejrezervāts.

Baznīcu nakts (Ночь церквей, night at the churches)

- Baznīcu nakts ideja līdz Latvijai ir atceļojusi no Austrijas un Čehijas. Pirms 10 gadiem Baznīcu nakts aizsākās Austrijā kā Kristīgās baznīcas konfesiju un draudžu kopīgi rīkots ekumēnisks notikums. Drīz pēc tam pasākums notika arī Čehijā un Slovākijā. Būtībā tas ir mēģinājums piesaistīt pret reliģiju visumā vienaldzīgo Rietumeiropas iedzīvotāju daļu ja ne pašai kristietībai, tad vismaz apziņai par baznīcas vietu mūsu kultūras telpā. Kopš 2012. gada Baznīcu nakts notiek arī Tartu, Igaunijā.
Rīgā Baznīcu nakti organizē starpkonfesionāla domubiedru grupa – nodibinājums "Fonds Baznīcu nakts". Pasākuma ieceri atbalsta Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. Tas ir pirmreizējs kultūras notikums, kad 6.jūnija naktī aptuveni 30 Rīgas baznīcas "aicina ikvienu interesentu doties ceļā un atklāt kultūras un garīgās vērtības, ko gadsimtiem glabā Rīgas dievnami". Jāpiebilst , ka pēdējos gados vairākas Rīgas baznīcas īpaši nodarbojas ar izglītojošās funkcijas veikšanu.

1. attēlā - paziņojums par baznīcu nakts pasākumiem 2014.g Hamburgā.
2. attēlā - paziņojums par pasākumu 2014.gada jūnijā pie Rīgas Doma ārsienas.

Baznīcvalsts (церковное государство, ecclesiastical state)

- dažkārt saukta par teokrātiju. Valsts, kuras pavēlnieki uzskata, ka tos vada Dieva griba, pārvalde balstīta uz reliģiskiem likumiem, ierēdņi un valsts galva ir dažādu rangu mācītāji. Apgaismības rezultātā Rietumeiropā šāda valsts forma izzuda gandrīz pilnīgi. Mūsdienu teokrātijas ir Vatikāns, Saūda Arābija un Irāna. Viduslaikos visilgāk pastāvēja valsts, ko sauca par Svētās Romas (vācu tautu) impēriju, kura pēc būtības bija diezgan tuva teokrātijai, jo tās vienotību noteica katoļticība. Šī visai nosacītā impērija pēc būtības bija senās Kārļa Lielā 800.gadā izveidotās Karolingu impērijas austrumu daļa (radusies pēc 843.gada notikušās sadalīšanas, kad no Rietumu daļas izveidojās mūsdienu Francija). Impērija tiecās uzņemties Senās Romas impērijas lomu Eiropas dzīvē, bet ar visai nosacītām sekām. Austrumu daļa eksistēja dažādās formās līdz pat 1806.gadam, kad tās atliekas oficiāli likvidēja Napoleons. Valsts teritorija nosacīti stiepās no Oderas upes Ziemeļos līdz pat Vidusjūras krastiem, un tās imperatoru vēlēja šaurs pārsvarā vācu valdnieku loks, kaut starp tiem bijis arī Čehijas karalis Kārlis IV un Spānijas karalis Kārlis V. Impēriju vienoja katoļticība un sadarbība ar Svēto krēslu. Pēc tam, kad Reformācijas gaitā Vācijas valstis sašķēlās atbilstoši to valdnieku ticībai, no Impērijas atkrita luterticīgās zemes. Vēlāk, pēc Vestfālenes 1648.gada miera līguma atlikušajā katoļticīgajā daļā dominēja Habsburgu monarhija.
Latvijas teritorijā kopš 12. gs beigām pakāpeniski pastāvējušas vairākas baznīcvalstis, sākumā – Livonijas bīskapija (dibinājis bīskaps Meinhards 1186. gadā kā Brēmenes pakļautībā esošo kristīto lībiešu valsti), vēlāk – kopš 1255. gada - pārtapusi par Rīgas arhibīskapiju; atjaunota kā Livonijas bīskapija 1586. gadā.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Svētās Romas vācu tautu impērijas imperators Maksimiliāns I", Mākslas vēstures muzejs, Vīne
2. attēlā - Livonijas bīskapijas Kokneses pils (1209.g) drupas.

Bābeles tornis (Вавилонская башня, Tower of Babel)

- izplatīts klasiskās mākslas sižets, kur attēlota Vecās Derības leģenda par cilvēku vēlmi uzcelt torni līdz debesīm. Šīs aplamās tieksmes rezultātā Dievs esot radījis valodu bagātību, kas pasākuma iespējas izjauca. Bībele to skaidro ar Dieva vēlēšanos apkarot cilvēka lepnības garu. Te daudzvalodība tiek uztverta kā sodība un cilvēku kontaktus apgrūtinošais šķērslis. Tēma ir vilinājusi ne tikai gleznotājus Renesanses laikmetā, bet arī mūsdienu kinorežisorus. Tā, 2006.gadā Kannās ar panākumiem izrādīta Alehandro Gonsales Injaritu filma "Bābele".
Latviešu tradīcijā ar jēdzienu "Bābele" tiek izprasta kņada, troksnis, vairāku cilvēku runāšana reizē pat vienā valodā, bet otrā neklausoties. Ir pat teiciens "Kā Bābelē". Toties mūsu kaimiņu (un valodas grupas brāļu lietuviešu) māksliniece Jurāte attēlo savu Bābeles vīziju - ne tikai nav uzcēluši, bet arī paši izklīduši. Gandrīz vai neuzceltā komunisma alegorija.

1. attēlā - Pīters Brēgels Vecākais "Bābeles tornis", 1563.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne
2. attēlā - Mikolaitīte Jurāte „Cits tornis”, 2007.g.

Bāka (маяк, lighthouse)

- ir celtne, kas bija domāta kā vadugunis jūrniekiem jau sākot ar senatni, kad vēl pat nav bijušas skaidri iezīmētas ostas, palīdzot izvairīties no zemūdens klintīm, iezīmējot drošāku kuģošanu. Sākotnēji ugunis, kas palīdzēja jūrniekiem orientēties, izvietoja uz platformām, kuras, savukārt, iekārtoja uz pauguriem vai klintīm krasta tuvumā. Antīkajā pasaulē ar bāku iezīmēja arī vietu, kur kuģim jāiebrauc ostā. Viena no antīkās pasaules bākām - Farosa pie Aleksandrijas -pat tika uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, kura diemžēl zemestrīces rezultātā vēlāk sabruka. Bāku svarīguma dēļ tās tika attēlotas pat kaltajās monētās un mozaīkās, turklāt monētas ar Ostijas bāku Romas tuvumā ir pat saglabājušās. Moderno bāku ēra aizsākās XVIII gadsimta beigās un bija saistīta ar ceļojumiem pāri Atlantijas okeānam, jo tagad bākas sāka kalpot kā zināms kuģu maršruts, jo, pateicoties tehnikas sasniegumiem, bākas kļuva iespējams novietot uz jūrā esošajām platformām, tāpat atzīmējot kuģošanai bīstamās vietas.
Latvijas piekrastē, kā jau valstij ar ļoti garu jūras robežu un senām kuģošanas tradīcijām - gan Kurzemē, gan Vidzemē - saglabājušās pietiekami daudzas bākas, kuras tiek iekļautas pat tūrisma maršrutos. Miķeļtornī atrodas augstākā bāka Baltijā - Miķeļbāka, bet Kolkasraga bāka atzīmē divu jūru satikšanās vietu. Attiecībā uz Vidzemes bākām pastāv arī leģendas par kādu baronu, kurš, izlikdams maldu ugunis naktīs uz pagaidu bākas - platformas, izraisījis kuģu avarēšanu, lai vēlāk tos varētu aplaupīt.

1. attēlā - slavenās Aleksandrijas bākas Farosā 2006. gada grafiskā rekonstrukcija.
2. attēlā - Dekoratīvā bāka pie Rīgas brīvostas pārvaldes Kronvalda parkā.

Bāze (основание, база, base)

- kolonnas vai pilastra arhitektoniski veidotā apakšdaļa (pēda). Šai apakšdaļai ir gan stabilitāti nodrošinošā, gan dekoratīvā funkcija. Bāze mēdz būt gan taisnstūra, gan apaļa. Dažādos mākslas stilos bāze ir pagarināta un pat grūti pateikt, kurā vietā tā pārvēršas par kolonnas stāvu. Tāpat ir bāzes, kuras atgādina mitoloģiska dzīvnieka ķetnas vai ķermeņa daļu.
Latvijas dievnamos un sabiedriskajās celtnēs kolonnu un pilastru bāzes parādās reizē ar klasicisma un baroka stiliem, bet Rietumu pasaules izšķēdrību formās neiegūst, parasti tās ir veidotas stabilitātei nevis košumam; dziļā rieva starp augšējo un apakšējo bāzes gredzenu un papildus bloku stirpinājums ar mūrējumu veido koka kolonnas apakšdaļu.

1. attēlā - lauva, kas kalpo par marmora kolonnas bāzi pie ieejas Bergamo baznīcā, Ziemeļitālija.
2. attēlā - kolonnas bāze pie ieejas Jēzus baznīcā Rīgā, Elijas ielā 18, atjaunota XIX gs. sākumā.

Beletāža (бельэтаж, piano nobile; gallery)

- lielas dzīvojamās ēkas galvenais un krāšņākais dekorēts stāvs, parasti otrais, kura griesti ir nedaudz augstāki nekā citiem, kopš Renesanses tiek izvietots virs apakšstāva, kur atradās palīgtelpas un kalpotāju apdzīvotas istabas; teātros – pirmais balkons virs partera.
Rīgas moderna celtnēs labi izceļas uz rustikotā apakšstāva fona. Tāpat beletāžas redzamas arī lauku muižu dzīvojamo ēku un piļu arhitektūrā, kad atsākas aizraušanās ar historicisma stila būvniecību un kombinēto plēsto laukakmeņu un ķieģeļu izmantošanu.

1. attēlā - ziemeļu moderna ēka ar izteiktu beletāžu Helsinkos.
2. attēlā - Kropotkina neogotiskā Jaunā pils Siguldā ar beletāžu un skatu torni, 1881.g. Būvmeistars Jānis Meņģelis no Cēsīm.

Belveders (бельведер, pinnacle, belvedere)

- tornītis, ēkas virsbūve; dārza celtne ar kupolu un galeriju; dažreiz arī arhitektūras ansambļa nosaukums, kad viena no parka ansambļa celtnēm izvietota pretēji otrai uz paaugstinājuma. Vatikāna Belvederā atrodas slavenā Apolona statuja ar attiecīgo nosaukumu – Belvederas Apolons.
Rīgā ir tikai dažas mājas ar belvederu un tās visas ir būvētas gadsimtu mijā. Visi belvederi izskatās apmēram vienādi. Tie ir stūra apaļie torņi ar vairākiem ovāliem vertikāliem logiem un režģa apjoztu skata laukumu uz jumta.

1. attēlā - belveders Katalonijas parkā, Barselona.
2. attēlā - restaurējamā māja ar stūra apaļo belvederu, Kalnciema ielā 2a Rīgā.

Benjamiņu nams (дом Беньяминов, Benjamins House)

- māja, par kuras nosaukumu pastāv zināmas domstarpības, jo senākajos arhitektūras izdevumos tā figurēja kā "Pfāba nams", proti, vācu lieltirgotāju Pfābu ģimenes ligzda, ko uzcēla visai drīz pēc Vecrīgas mūru nojaukšanas. Pastāv vēl kāda, no kultūras entuziastu rindām radusies versija - māju it kā esot uzdāvinājis savai mīļākajai kāds no krievu lielkņaziem (vai pat toreizējais imperators, kas gan skan visai nepārliecinoši).
viena no greznākajām dzīvojamām ēkām Rīgas bulvāros, kas veidota Florences renesanses formās 1876.gadā pēc vācu arhitekta projekta. Ēkai piekļaujas terase ar galeriju no kolonnām, kuras augšdaļā apvienotas. 1. Republikas laikā māja piederēja populārā žurnāla "Atpūta" un laikraksta "Jaunākās ziņas" izdevēju Benjamiņu pārim. Padomju laikā ēkā atradās Latvijas Rakstnieku savienība un dažu laikrakstu redakcijas.

1. attēlā - Benjaminu nama fasāde Rīgā, Kr.Barona ielā.
2. attēlā - Benjaminu nama terase, skats no Alfrēda Kalniņa ielas.

Bēgšana uz Ēģipti (Бегство в Египет, Flight into Egypt)

- reliģisks sižets, kas attēlo Jaunās Derības stāstu par to, kā Svētā ģimene ar mazuli Jēzu uz ēzeļa dodas prom no dzimtenes, jo Dieva atsūtītais eņģelis viņus brīdinājis par Hēroda (Jūdejas valdnieka) nodomu apkaut jaundzimušos zēnus sakarā ar pravietojumu. Sižetam pievērsusies virkne slaveno mākslinieku kopš Renesanses, jo tas deva iespēju attēlot ne tikai pašas sakrālās figūras, bet arī dabu un dzīvniekus.
Arī daži mākslinieki, kas cēlušies no Baltijas, tai skaitā vācbaltieši, attēlojuši šo sižetu sentimentālisma garā, kas vācu gleznotāju vidū bija joprojām populārs XIX gadsimta pirmajā pusē. Viens no šiem paraugiem glabājas Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja kolekcijā.

1. attēlā - Džoto Bondone "Bēgšana uz Ēģipti", 1306.g. Kapella Padovā, Itālija.
2. attēlā - Aleksandrs Heibels (Rīgas vācietis) "Svētā ģimene ceļā uz Ēģipti", 1846.g. LNMM kolekcija.

Bērnu literatūra (Детская литература, Children's literature)

- bērnu (un arī jaunatnes) literatūras jēdzienā ietilpst stāsti, grāmatas, žurnāli, dzeja, dziesmu teksti - viss, kas izraisa attiecīgās auditorijas interesi, un patlaban var pieņemt, ka bērnu literatūra ir kaut kāds īpašs žanrs. Tomēr šis apzīmējums kā tāds radies stipri vēlāk. Katrā ziņā pirms grāmatu drukāšanas laikmeta par tās eksistenci nav iespējams runāt. Arī vēlāk daudz kas no tā, ko mēs tagad pieskaitām "bērnu literatūrai", sākotnēji bija domāts pieaugušajiem un vēlāk adaptēts bērnu auditorijai - pārsvarā papildināts ar morālu un reliģisku pieskaņu, tieši audzināšanas mērķiem domātu. Starp tām bija arī vairākas slavenas XVII-XVIII gadsimta autoru grāmatas (Robinsona Kruzo piedzīvojumi, Gulivera ceļojumi), kuras līdz bērniem nonāca nedaudz "uzlabotajā un šķīstākajā" veidā. Par bērnu literatūras "zelta laikmetu" uzskata XIX gadsimtu un XX gadsimta pirmo pusi, kad virkne ļoti talantīgu rakstnieku Eiropā un ASV rada klasisko bērnu literatūru, turklāt starp viņiem ir arī pārsvarā pieaugušajiem rakstošie un pat klasiķi (Dikenss, Tolstojs, Vailds, Stīvensons, Tvens, Londons). Dabiski, bērnu literatūrā ietilpst arī bezgalīgie pasaku krājumi. Savukārt, dažas pasaulslavenās un nevīstošās grāmatas ("Trīs musketieri", "Grāfs Montekristo","Kapteiņa Granta bērni", "Noslēpumu sala", "Trīs vīri laivā") vienkārši pārceļo uz bērnu (drīzāk jauniešu) auditoriju. Bērnu literatūra (un kopīga grāmatu lasīšana) kļūst par mājas izglītošanas būtisku sastāvdaļu.
Latvijā visai ilgi savas oriģinālās bērnu literatūras nav, tiek tulkoti daži krievu un vācu valodā tapušie darbi, arī ar moralizējošu pieskaņu, tādi, kā slavenie Makša un Morica piedzīvojumi, kur nepaklausīgie puikas beigās saņem pelnīto sodu. Oriģinālo darbu pirmajiem paraugiem piemīt bērnības atmiņu stils - Birznieka Upīša "Pastariņa dienasgrāmatas" triloģija, Viļa Plūdoņa "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas", Jāņa Akurātera "Kalpa zēna vasara". Par pirmo tieši bērniem domātu literāro darbu var uzskatīt Annas Brigaderes pasaku "Sprīdītis". Īstais uzplaukums bērnu literatūrā latviešu valodā sākas pēc II Pasaules kara, kad virkne talantīgu autoru meklē iespēju izvairīties no politiskas cenzūras un "rakstīt bērniem" vai tulkot populāro ārzemju rakstnieku bērnu autorus - A.Lindgreni, A.Milnu, T.Jansoni. Latviski tika izdota bērnu klasikas sērija "Sprīdīša bibliotēka", kas kļuva par latviešu inteliģences privāto bibliotēku neatņemamu sastāvdaļu. Pēc Neatkarības atjaunošanas bērnu literatūra Latvijā piedzīvo jaunu uzplaukumu. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir Bērnu literatūras centrs un ik gadu tiek pasniegta Jāņa Baltvilka balva Bērnu literatūrā.

1. attēlā - Smith, Jessie Willcox "ilustrētas pasaku grāmatas vāks", XIX gadsimta vidus.
2. attēlā - Ernesta Birznieka-Upīša "Pastariņa dienasgrāmatas" mūsdienu izdevuma (Zvaigne ABC) vāks.

Bērtuļa nakts (Варфоломеевская ночь, St.Bartholomew’s Day Massacre)

- protestantu (hugenotu) masu slepkavības Parīzē naktī uz 1572.gada 24. augustu (sv. Bētuļa diena), ko organizēja katoļu partijas vadoņi ar toreizējā Francijas karaļa Kārļa IX negribīgu piekrišanu. Katoļi, lai labāk atpazītu viens otru, stiprināja pie bruņucepurēm baltus krustus. Šis briesmīgais notikums izraisījis visai atšķirīgu reakciju tā laika Eiropā (Romas pāvests licis izkalt medaļu par godu ķeceru apkaušanai, bet protestantu Anglija un Holande ietērpās sērās). Vēlāk notikums kalpojis par sižetu vairākiem māksliniekiem gan literatūrā (A.Dimā romānā "Karaliene Margo", H.Manna romānā "Karaļa Henrija IV jaunība"), gan kinematogrāfijā.
Šis baltais krusts redzams pazīstamā latviešu (vai baltvācu) izcelsmes gleznotāja K. Hūna gleznā “Bērtuļa nakts priekšvakarā”, kad katolis to stiprina pie savas bruņucepures. Par to, ka gleznas varonis ir katolis, var spriest pēc viņa greznā krāsainā tērpa ar mežģīnēm (protestanti parasti ģērbās tumšās drēbēs bez dekoratīvas apdares).

1. attēlā - Fransuā Dibuā "Bērtuļdienas slepkavības", 1572.-1584.g. (autors - Amjenā dzimis hugenots).
2. attēlā - Kārlis Hūns "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (1868), LNMM.

Bibliotēka (библиотека, library)

- tradicionālajā izpratnē – grāmatu un citu informācijas avotu kolekcija, kā arī telpas un personāls, kas apkalpo lasītāju; šaurākā izpratnē – privātā grāmatu kolekcija, kurai ir īpašnieks. Pirmās publiskās bibliotēkas vairāk līdzinājās rokrakstu arhīviem un bija jau Divupē un vēlāk Senajā Ēģiptē, bet īpaši uzplauka helēnistiskajā pasaulē (Aleksandrijas bibliotēka).
Viena no senākajām bibliotēkām Latvijā, Rīgas Centrālā bibliotēka, dibināta 1906.gadā, izmantojot Rīgas Rāts ziedojumu. Sākumā atradās privātajā dzīvoklī, un grāmatu krājumā bija nepilni 3 tūkstoši sējumu. Latvijas Valsts bibliotēka dibināta 1919.gadā ar valdības lēmumu un atradās Jaunielā 26 Vecrīgā. Savukārt, Misiņa bibliotēka bija vecākā un pilnīgākā tieši latviešu literatūras krātuve, un tās dibinātājs ir izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862-1945).

1. attēlā - ieeja senākajā Parīzes bibliotēkā, kas atrodas bijušā hercogu hoteļa telpās.
2. attēlā - bijušās Misiņa bibliotēkas telpas Rīgā, Skolas ielā 25, 1899.g., arhitekts K. Pēkšēns.

Biedrība (общество, товарищество, voluntary association, union)

- cilvēku brīvprātīgi izveidota plašāka vai šaurāka grupa, ko vieno noturīgas attiecības, darbošanās, intereses, reliģiskie vai politiskie ticējumi, piederība kādai kārtai vai etniskajām saknēm, pat gaume. Kopš senatnes pazīstamas literātu, gleznotāju un mākslas cienītāju biedrības. Sīkākas biedrības sauc arī par pulciņiem. Biedrībā cilvēku uzskatu vienotībai nav jābūt tik stingrai kā brālībā. Mūsdienu biedrību jēdziens paplašināts arī ar biznesa aspektu - "biedrība ar ierobežotu atbildību". Pēdējā laikā tradicionālajām biedrībām pievienojušās arī eksotiskās - jogas cienītāju, ekologu un pat vēsturisko cīņu atdzimšanas biedrības. Biedrību daudzveidība liecina par nevalstisko organizāciju lomas pieaugumu mūsdienu sabiedrībā. Visai interesants biedrību darbības rezultāts ir piemineklis, ko par saviem līdzekļiem uzstādījuši Pasta baložu biedrības locekļi. Tas ir veltīts drosmīgajiem putniem, kuri Pirmā pasaules kara laikā nodrošinājuši sakarus franču armijai.
Vissenākā biedrība Latvijā ir Rīgas Latviešu biedrība. 1868. gadā latviešu inteliģences pārstāvju, uzņēmēju un tirgoņu dibinātā organizācija, kas aktīvi darbojusies līdz 1940. gadam (atjaunota 1989. gadā). Starp tās dibinātājiem bija ierēdnis B.Dīriķis, fabrikants R. Tomsons un pirmais profesionālais latviešu arhitekts J.F. Baumanis, arī pašreizējās ēkas projekta autors. Ēkas fasādi rotā J. Rozentāla gleznojums. Neoklasicisma stilā celtais piecstāvu nams, kura ieeju grezno pulēta sarkanā granīta kolonnas ar joniskiem kapiteļiem, tam piemīt arī tipisks jūgendstila elements - dekoratīvs panno, ko sarežģīta krāsaina cementa un mozaīkas ielikuma tehnikā veidojis J.Rozentāls. Alegoriski rādīti Skaistums, Spēks un Gudrība, kā arī Māksla, Zinātne, Rūpniecība un Lauksaimniecība. Biedrība visā savas pastāvēšanas laikā rīko ar tautas tradīcijām saistītus sabiedriskus pasākumus, atbalsta tautas kolektīvu darbību un nevairās arī no saimnieciskām aktivitātēm, jo lielas ēkas uzturēšanai pilsētas centrā ir nepieciešami ievērojami līdzekļi.

1. attēlā - "Baložiem ceļotājiem, kas krituši karā", 1936.g., Lilles citadele, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - Rīgas Latviešu biedrības ēka, arhitekts J.F.Baumanis, būvēts 1869.g, atjaunots 1910.g.

Bikšu lentes ordenis (Орден Подвязки, Order of the Garter)

- senākais bruņniecības ordenis viduslaiku Anglijā. Nodibinājis Eduards III XIV gadsimta vidū kā vienu no augstākajiem apbalvojumiem un atskaņām no karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku laikmeta. Ar ordeņa rašanos saistītas vairākas leģendas. Viena no populārākajām vieno karali Eduardu III un vai nu grāfieni Solsberiju, vai nu Eduarda nākamo vedeklu visai amizantajā situācijā, kad dāmai balles laikā noslīdēja zeķu saite (toreiz jau zeķturi nav bijuši izgudroti), bet galantais karalis to pacēla un atdeva ar vārdiem: "Kauns tam, kas te saskatīs ko ļaunu". Pats par sevi saprotams, ka izglītotais karalis to pateica latīņu valodā, un šī frāze vēlāk kļuvusi par ordeņa devīzi. Citas versijas nav tik romantiskas. Ordenī ietilpsts vesels elementu komplekts, un tas attēlots arī atsevišķi.
Ordeņa locekļu (bruņinieku) un ar ordeni apbalvoto personu loks ir visai šaurs. Tajā ietilpst pats monarhs, Velsas princis, ne vairāk kā 24 īstenie locekļi un daži papildus (āršatata) locekļi. Starp ordeņa locekļiem var būt arī sievietes (Dāmas), turklāt šo ordeni monarhs ir tiesīgs piešķirt pats, bez vienošanās ar premjerministru un valdību. Tā ir viena no nedaudzajām karaliskajām privilēģijām, ko izdevies paturēt Anglijas valdniekiem.

1. attēlā - Bikšu lentas ordeņa kavaliera goda zīmju komplekts (piederējis kādam Saksen-Koburgu-Gota nama loceklim).
2. attēlā - Bikšu lentas ordeņa kavalieris, Lankasteras hecogs Henrijs, apm.1440.-1450.g.

Biktssols (исповедальня, confessional)

- sols vai krēsls dievnamā grēksūdzes vajadzībām katoļu baznīcā. Parasti tiek noformēts tādā veidā, lai grēksūdzi dzirdētu tikai mācītājs un tādējādi var izskatīties kā neliela kabīne ar restoru lodziņu. Greznākajās baznīcās arī biktssols parasti ir mākslas priekšmets, turklāt tā konstrukcija Viduslaikos patiesi nodrošināja grēksūdzēja anonimitāti. Literatūrā un tēlotājā mākslā (pēdējos gados vēsturiskajos seriālos) biktssola režģis tiek apspēlēts kā nedroša robeža starp priesteri un grēcinieku.
Mūsdienu katoļu baznīcās Latvijā, tāpat kā daudz kur citur Rietumeiropā, biktssols ir vienkāšots, dažkārt tam piesprausts paziņojums, kādā valodā iespējams izsūdzēt grēkus. Parasti tās ir latviešu, poļu, krievu un vācu - vismaz Rīgā. Vienkāršie krēsli gar sienu grēkus izsūdzēt gribošajiem gan ir tikai dažās baznīcās, biežāk tā ir "dzīvā rinda".

1. attēlā - barokāls biktssols Briseles katedrālē (koks).
2. attēlā - mūsdienu biktssols Rīgas Visu Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā.

Biķeris (чаша, Holy Chalice)

- dzeramais kauss, parasti metāla, ko kristīgajā tradīcijā izmanto dievkalpojumā, atceroties Svēto vakarēdienu, asociētu ar vīnu kā Kristus asinīm. Vārdu izmanto tēlaini, visizplatītākais ir teiciens “Lai šis biķeris man iet secen” (да минует меня чаша сия). Biķeri mēdz būt arī svinīgi galda piederumi vai kādas apvienības simbols, tad tie saukti par pokāliem. Biķeru darināšana un izrotāšana ir prasmīgu juvelieru darbs, kas pazīstams kopš senatnes. Vairāki Renesanses tēlnieki, strādādami kā zeltkaļi, arī labprāt veidojuši biķerus no cēlmetāliem garīgiem un laicīgiem valdniekiem. Biķera jēdzienu saista arī ar Svēto Grālu, un katoļu baznīca uzskata, ka Svētais Biķeris joprojām esot atrodams. Arī viens no populārāko Džoanas Roulingas grāmatu par Hariju Poteru nosaukumiem - "Harijs Poters un Uguns Biķeris" satur šo vārdu.
Vairāki smalko biķeru paraugi (sākot ar XVIII gs. juvelieru, pārsvarā vācu un krievu izcelsmes darināti no sudraba ar apzeltījumu) aplūkojami Latvijas muzejos. Saprotams, ka senākie un īstenie biķeri tikuši pārkausēti Reformācijas laikmetā, jo luterticība Eiharistijas sakramentu neatzina. 1907.gadā "Imantas" apgādā iznāca pirmais Edvarta Virzas dzejoļu krājums "Biķeris", kuram gan nebija lemts gūt kādu atbalstu. Tieši otrādi, "labāko aprindu" kritika šo krājumu ar erotikas pieskaņu novērtēja kā "zemisku, netiklu un nešķīstu". Autoram nācies izdzert "rūgto biķeri". Viena no pēdējām Latvijā pazīstamās krieviski rakstošās autores Marinas Kosteņeckas grāmatām nosaukta “Šis biķeris man neies secen”, kurā ir daudz autores pašapziņas un rūgtuma.

1. attēlā - biķeris no Antiohijas, VI gs. pirmā puse, sudrabs ar apkalumu, Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - biķeris starp paplāti un alus krūzi, apzeltīts sudrabs, XIX gs. vidus, muzeja Rīgas Birža kolekcija.

Birģermeistars (бургомистр, burgomaster, mayor)

- pilsētas galva, mērs, pārsvarā viduslaiku centrālās un ziemeļu Eiropas valstīs, kā arī Itālijas ziemeļos. Arī rāts vēlēts pilsētnieku vecākais (maģistrāta vecākais), izpildvaras vadītājs pilsētas līmenī. Ļoti svarīga persona - it īpaši laikos, kad "trešā kārta" vai buržuāzija sāk ieņemt vadošu lomu sabiedrības dzīvē. Birģermeistaru loma bija it īpaši augsta pilsētu - valstu vai "brīvpilsētu" gadījumā. Vārda izcelšanās ģermāniska (no vārda burg - pilsēta). Bergamo pilsētas galvas tērps ar kažokādas apdari liecina par viņa turīgumu, bet salocītā papīra lapa, iespējams, satur ziņojumu Venēcijas senātam, jo Bergamo ietilpa Venēcijas valdījumos Zemeļitālijā.
Rīgas pilsētas pēdējais galva pirms 1917.g. revolūcijas bija Džordžs Ārmisteds, anglis pēc izcelšanās, kuram 2006. gada rudenī pie Nacionālās operas uzlikts piemineklis par privātiem līdzekļiem. Ar Armisteda vārdu saistīti ievērojami uzlabojumi Rīgas iedzīvotāju dzīves kvalitātē (gāzes un vēlāk arī elektrības apgaismojums, tramvajs, skolu, pilsētas slimnīcas, muzeju un ceļu aktīva celtniecība). Viņa pārvaldes laikā uzcēla ūdenssūkņu staciju, attīstīja ūdensvadu tīklu un pat nodibināja Rīgas Zooloģisko dārzu. Viņš darbojies Rīgas mēra amatā no 1901. gada.

1. attēlā - Bartolomejs Bruins Vecākais "Birģermeistars Arnold fon Brauvailers", 1535.g., Vallrafa-Riharca Muzejs, Ķelne.
2. attēlā - piemineklis Džordžam Armistedam, uzstādīts par uzņēmēja J.Gomberga līdzekļiem 2006.g.

Birojs (mēbele), sekretārs (Бюро (мебель), desk, bureau)

- ir sadzīves apmēbelējuma priekšmets, kas pārsvarā domāts rakstīšanai un rakstāmpiederumu uzglabāšanai, turklāt tas vienlaikus var kalpot arī kā greznuma priekšmets. Birojs parasti satur gan galda virsmu (uz kuras mūsdienās novieto datoru, kas pakāpeniski nomainījis rakstāmmašīnas un agrākos rakstīšanai domātos komplektus, ieskaitot tintnīcas un spalvu komplektus), gan arī dažāda veida atvilknes, tai skaitā "slepenās" - līdz ar to arī biroja otrais nosaukums, ar noslēpumu glabāšanu (sekretu) iespēju. Pirmais birojs "ar noslēpumu" izgatavots 1730.gadā, un tolaik tika klasificēts kā "dāmu mēbele", būdams skapītis vēstuļu papīram ar atklapējamo dēli šo vēstuļu rakstīšanai. Biroja kā mēbles rašanos var saistīt ar salonu un Apgaismības raksturu, kad smalkais tonis izvirza prasības pēc daiļā un garīgā apvienošanas. Biroju darināšana kļūst par izcilo mēbeļmeistaru specializāciju, birojus sāk darināt valdošajā stilā, dekorējot ar intarsijām un inkrustācijām, grebtiem elementiem un dažāda veida ornamentiem. Parīzē glabājas karaļa Ludviķa XV sekretārs, kurš izmaksāja pasūtītājam milzīgu summu, tā korpuss bija veidots no retu koku koksnes, bruņurupuču bruņu, smalku sudraba un apzeltītās bronzas kalumu klāts, turklāt aprīkots ar sarežģītu slēdzeņu sistēmu. Daudzveidīgie slēdži un atvilknītes dod meistariem iespēju apliecināt savas - un klientu - fantāzijas, rosinot rakstniekus, it īpaši kriminālstāstu autorus pievērsties birojiem kā noslēpumu glabātājiem.
Saprotams, ka Latvijas teritorijā biroji- sekretāri varēja parādīties tikai glaunajās muižās un pilīs tāpat ne agrāk, kā XVIII gadsimta beigās, bet to lielākā daļa aizgāja bojā revolūcijās, dumpjos un karos, kā arī vienkārši cietušas laika zoba un restauratoru trūkuma dēļ. Tomēr daži jauki paraugi ir saglabājušies, un starp tiem ir arī nezināmā meistara darināts birojs, kas kādreiz piederējis slavenā Kuldīgas čellista Kārļa Davidova ģimenei.

1. attēlā - XVIII gs. sekretārs, Raiss-Engelhorna muzejs, Mannhaima, Vācija.
2. attēlā - birojs no Kuldīgas pilsētas muzeja, XIX gadsimta beigas, restaurēts XXI gs. sākumā.

Birokrātija (бюрократия, bureaucracy) franču: bureau un grieķu: κράτος

- ierēdņu īstenotās pārvaldes sistēma, vara, kas balstās uz iespējām piekļūt svarīgai informācijai un naudas plūsmām valstī un reizē ir valsts pastāvēšanas nepieciešamais komponents, ar kura funkcionēšanu pieņemts būt neapmierinātiem. “Gigantisks mehānisms, ko vada sīki cilvēki”. Starp birokrātiem var būt gan ministri, gan sīki klerki. Būtisks birokrāta darbs kopš sendienām ir saistīts ar nodokļu iekasēšanu. Tēlotajā mākslā birokrāti parādās gan parādes portretos, gan literatūrā, gan kalpo par apcelšanas objektu pantiņos un karikatūrās - par spīti tam, ka bez birokrātijas mūsdienu sabiedrības funkcionēšana nav iespējama. Līdz ar to slaveno birokrātu - valstsvīru tēli veido daļu no cilvēces kultūras mantojuma, bet dehumanizācija, kas pavada birokratizāciju, aprakstīta rakstnieka Franca Kafkas slavenajā "Procesā".
Mūsdienu Latvijas (un arī citu ES valstu) problēmas būtība ir tā, ka ierēdņu skaits strauji aug, bet to funkcijas sabiedrības vairākumam nav skaidras. Turklāt mūsu birokrātijai piemīt dabiskā tieksme nepārtraukti radīt jaunus amatus, kuru lietderīgums bieži vien ir apšaubāms un saistīts ar partiju interesēm. Birokrātija kā izsmiekla objekts bieži parādās Gata Šļūkas karikatūrās un Lato Lapsas indīgajās publikācijās portālos.

1. attēlā - Kī Jungs "Studentu konkurss par birokrāta amata ieņemšanu Ķīnas impērijā", 1540.g.
2. attēlā - Pīters Brēgels Jaunākais "Nodokļu iekasēšana", 1640.g., Dienvidkarolīnas Mākslas muzejs, Losandželosa.

Birža (биржа, exchange)

- Iestāde, kur notiek valūtas operācijas, pērk un pārdod vērtspapīrus, veic tirdznieciskos darījumus; arī ēka, kur šie darījumi notiek. Jēdziens radies viduslaiku Lombardijā un iezīmēja tirdzniecības izcilo lomu pilsētu attīstībā, kad biržas līdzās rātsnamiem un ģildēm kļuva par pilsētu simboliem. Mūsdienās pilsētas Rietumeiropā to biržu ēkās, kam piemīt augsta māskslinieciskā vērtība un ir pietiekami plašas telpas, rīko modernās mākslas izstādes. Arī vecajā Parīzes biržas ēkā 2014.gada pavasarī notika šāda izstāde.
Rīgas biržas ēkas (arhitekts Felsko) celta laikā no 1852.-55. gadam Venēcijas palazzo stilā, laika gaitā mainot savas funkcijas, bet pēc pēdējās restaurācijas kļuvusi par Mākslas muzeju "Rīgas Birža". Muzejā eksponē skaistākos un vērtīgākos paraugus no Aizrobežu mākslas muzeja, kas pārtraucis savu darbību pēc ugunsgrēka Rīgas pilī. PSRS laikos bieži tika filmēta Rietumeiropas piļu lomās. 2013. gadā Rīgas birža saņēmusi muzeju īpašo balvu un turpina ar savām izcili noformētām izstādēm pulcināt skatītājus, turklāt organizējot tikšanās ar tiem.

1. attēlā - Parīzes vecā birža, kurā agrāk notika ar labību saistītie darījumi (1765.gads).
2. attēlā - Rīgas birža

Biste (бюст, bust)

- cilvēka krūšutēls (metālā, akmenī) apaļajā skulptūrā. Senos romiešus parasti atveidoja tieši ar marmora krūšutēlu palīdzību. Pateicoties romiešu bistēm, līdz mums nonākusi informācija par tās valstsvīru, filozofu, rakstnieku un senatoru ārieni. Šīs bistes veidoja pamatus reālistiskajam portretam.
Rīgas ielās senākās bistes ir mākslinieka J. Rozentāla biste blakus Mākslas akadēmijai un apgaismotāja Herdera biste pretī ieejai Doma baznīcā. Ļoti interesanta biste, kas veltīta mūsu dižajam režisoram Eduardam Smiļģim, atrodas viņa memoriālajā muzejā Pārdaugavā, bet izstāžu zāle "Arsenāls" Vecrīgā izlikusi apskatīšanai veselu virkni šāda tipa pieminekļu, kas veltīti mūsu māksliniekiem - gleznotājam Borisam Bērziņam, komponistei Lūcijai Garūtai u.c.

1. attēlā - Napoleona biste (XIX gs.) Parīzes pilsētas vēstures muzejā (Carnavalette).
2. attēlā - Burkards Dzenis "Jāņa Rozentāla biste", 1936.g., Rīga.

Bizantijas arhitektūra (архитектура Византии, Byzantine architecture)

- Bizantijas impērijas arhitektūra, kas turpināja Senās Romas tradīcijas stilistiski un tehnoloģiski, papildinot tās ar Austrumu tradīcijām un sakrālajās celtnēs izmantojot grieķu krusta plānojumu. Celtnes kļuva sarežģītākas, līdzās akmeņiem izmantoja mālus un ķieģeļus, koka grebumus aizvietoja ar krāšņām un košām mozaikām, alabastra aizvirtņi mīkstināja krītošo gaismu. Bizantijas arhitektūra spēcīgi ietekmēja Krievijas, citu pareizticīgo zemju un vairāku Itālijas pilsētu (Venēcijas, Padovas) sakrālo celtņu arhitektūru. Tā, Svētā Antonija bazilika Padovā, kura nedaudz atgādina slaveno Sv. Marka katedrāli Venēcijā, ar savām vairākām apsīdām un pussfēriskajiem kupoliem, ir visai tuvu Bizantijas arhitektūras kanonam.
Īstenā bizantiešu stilā celto dievnamu Latvijā nav, jo attiecīgajā laika posmā te valdīja Rietumeiropas celtniecības tradīciju stili - romāņu, vēlāk gotika. Toties mums ir vairākas krievu- bizantiešu stilā (vai, pareizāk sakot, neobizantiešu stilā) būvētās sakrālās ēkas, starp kurām atzīmējama Svētās Trijādības katedrāle (celta pēc viena no spilgtākajiem arhitektiem - modernistiem K. Pēkšēna projekta) Rīgā, Kr. Barona ielā. Vēl iespaidīgāka un visiem labi pazīstama ir eklektisma periodam raksturīgā neobizantiešu stilā būvētā Kristus Piedzimšanas katedrāle, kas kļuva par pirmo Rīgas Esplānādes laukumā uzbūvēto celtni. Katedrāles būvapjomu vainago pieci kupoli (sākotnēji bija ar zeltītām ribām un krustiem), bet dzelteno ķieģeļu sienas ieklātas ar horizontālām sarkanbrūnu plāksnīšu joslām. Katedrāles celtniecība bija ieilgusi pēc tam, kad, pateicoties imperatora Aleksandra II dāvinātiem 12 zvaniem, tā bija jāpapildina ar zvanu torni. Katedrāle piedzīvojusi dažādus periodus - PSRS laikā tai nozāģēti krusti un ierīkots Planetārijs. Pēc Neatkarības atjaunošanas Katedrāle pakāpeniski atguvusi zaudēto, bet pēdējos gados tas kupoli pat tiek zeltīti pilnībā, kas sākotnējā arhitekta Roberta Pflūga projektā nav bijis.

1. attēlā - Svētā Antonija bazilika Padovā, XIV-XV gs.
2. attēlā - Kristus Piedzimšanas katedrāle, R. Pflūga projekts, 1876.-1884.g, Brīvības bulvāris, Rīga.

Bizantijas māksla (Искусство Византии, Byzantine art)

- mākslas virziens, kura saknes meklējamas antīkajā pasaulē, bet tas attīstījies Austrumu ortodoksijas gaisotnē Austumu Romas impērijā ar centru Konstantinopolē (330.-1453.). Glezniecības un mozaīkas paraugos tam raksturīga stingra sekošana reliģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem, svinīgums, pacilātība un pat zināms figūru stīvums. Bizantijas stila garīgās glezniecības paraugi saglabājušies arī Itālijā. Vairāki slavenie proto-Renesanses meistari, tai skaitā izcilais fresku meistars Džoto, savos darbos tāpat pauduši reliģisko sižetu augsto traģiskumu un maigo cilvēciskumu.
Latvijas iedzīvotājiem nav obligāti jādodas uz Turciju, lai baudītu Bizantijas mākslu. Tās paraugi - pārsvarā freskas - ir skatāmas gan Grieķijas Tesalonikos (Svētā Demetrija baznīcā), gan Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, gan arī Romas vecākajās baznīcās, kā arī Jeruzalemē un pat Damaskas Lielajā mošejā.

1. attēlā - nezināms autors "Kristus apraudāšana", freska, 1164.g., Nerezi, Skopjes tuvumā, Maķedonija.
2. attēlā - nezināms autors "Svētais Demetrijs ar donatoriem", mozaīka no Sv.Demetrija baznīcas Salonikos, VII-VIII gs., Grieķija.

Bībele (Библия, Bible)

- vārds, kuru sākotnēji izmantoja jūdi un kristieši savu kanonisko tekstu apzīmēšanai, kā arī grāmata vispār. Mūsu uztverē tie ir Svētie raksti, kuros ietilpst Vecā un Jaunā Derība. Jauno Derību veido četri Evaņģēliji, par kuru autoriem uzskata Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Vienlaikus arī vēsturiska liecība, ko daļēji apstiprina arheoloģiskie izrakumi un citas liecības. Visizplatītākā grāmata pasaulē. No tās atvasināts arī vārds “bibliotēka”. Malmesberijas abatijas Bībele pārrakstīta Beļģijā, bija domāta lasīšanai tikai pašā klosterī.
Pirmo pilno Bībeles tulkojumu latviski veicis Alūksnes (toreizējās Marienburgas) mācītājs Ernsts Gliks ar nosaukumu “Tā svētā grāmata” 1685.-1691. gadā. Bībeles teksts latviski kļuva pieejams pateicoties Rīgas izdevēja un Apgaismības dalībnieka Hartknoha darbībai.

1. attēlā - latīņu valodā rakstītā Bībele no Malmesberijas abatijas Anglijā, 1407.g.
2. attēlā - Hartknoha 1794.gadā latviski izdotā Bībele, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Bībeles tulkojumi (переводы Библии, translation of Bible)

- Terminu "Bībele" izmanto gan judaisti, gan kristieši, bet kanonisko tekstu sakopojums tajos ir atšķirīgs. Turklāt arī kristietības ietvaros kanoniskos tekstu kombinē dažādi, papildinot tos vai atsakoties no dažiem tekstiem. Vecākais saglabājies kristiešu Bībeles manuskripts grieķu valodā attiecināms uz IV gadsimtu, turklāt sākotnēji Vecā Derība bija sarakstīta ivritā un arāmiešu valodā, bet Jaunā derība arī grieķu valodā. Pirmais tulkojums latīņu valodā parādījies IV gadsimtā un pazīstams kā Vetus Latina teksts, kuru sistematizēja un papildināja sv.Hieronīms, jaunā versija (Vulgate) līdz pat XVI gadsimtam kalpoja par oficiālo Bībeles tulkojumu latīņu valodā. Ilgus gadsimtus Rietumu baznīcā dievkalpojums notika latīņu valodā, un Bībeles (Svēto rakstu) lasīšana bija pieejama tikai garīdzniecībai. Pilni teksta tulkojumi vietējās valodās pirms Reformācijas tika uzskatīti par zaimošanu. Pirmais tulkojums angļu valodā 1383. gadā (Vīklifa Bībele) tika aizliegts, bet čehu valodā Bībele tika iztulkota 1360.gadā. Slavenākie pirmie pilnie tulkojumi - M.Lutera (1522.gads) vācu valodā un Tindaila Jaunā Derība angļu valodā (1534.gads). Ap to pašu laiku parādījās arī tulkojums franču valodā, ko gan publicēt izdevies tikai Holandē.
Latviski visu Bībeli pirmoreiz iztulkoja Ernsts Gliks, Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs, 1685. gadā. Šis tulkojums publicēts daudz reižu, vairākkārt rediģēts. Pēdējās redakcijas galvenais valodas redaktors bija profesors Ernests Blese. Šis tulkojums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publicēts arī Latvijā 1997. gadā. 1995. gadā Latvijas Bībeles biedrība uzsāka darbu pie jauna Bībeles tulkojuma. 1999. gadā izdoti Evaņģēliji un Apustuļu darbi, 2001. gadā — Vēstules un Jāņa atklāsmes grāmata, 2007. gadā — visa Jaunā Derība. Izdevniecība "Zinātne" izdevusi vairākas Vecās Derības grāmatas atsevišķos izdevumos.

1. attēlā - Domeniks Girlandaijo "Svētais Hieronīms savā darbistabā", 1480.g.
2. attēlā - piemiņas akmens pie E.Glika stādītā ozola Alūksnes tuvumā, kur atradusies mācītāja draudze.

Bīdermeijers (Бидермеийер, Bidermeier)

- eklektisks mākslas stils 19.gs. pirmajā pusē un vidū (radies pēc Vīnes 1815. g. Kongresa), izplatīts galvenokārt Vācijā un Austrijā, dažkārt saukts par klasicisma buržuāzijas variantu, saistīts ar urbanizāciju un industrializāciju, pievēršoties mājoklim un tā labiekārtošanai. No ampīra aizguva vienkāršību un lakonismu. XX gadsimtā ieguvis dekoratīvā stila apzīmējumu attiecībā uz mājokļa iekārtojumu un mēbelēm, kļūdams par sinonīmu labklājībai un mājīgumam.
Pirms ugunsgrēka Rīgas pilī Latvijas Valsts prezidenta apartamentu interjerā Bīdermeijera stils bija pārstāvēts stilistiskajā kopainā reizē ar ampīra mēbeļu paraugiem. Latvijā Bīdermeijera mēbeles bija ļoti populāras vācbaltu pilsoniskajās aprindās un vēlāk arī starp latviešu turīgākajiem pilsētniekiem. Diemžēl, Latvijas teritorijā XX gadsimta laikā tieši pilsētnieku mājokļi bija visvairāk cietuši karos, revolūcijās, deportācijās un holokaustā. Līdz ar to izveidotie memoriālajos dzīvokļos un muzejos interjeri savākti no dažādiem avotiem.

1. attēlā - Bīdermeijers viesnīcā Prīnā, Bavārijā.
2. attēlā - birojs un krēsls Bīdermeijera stilā no E.Smiļģa mājas XX gs. sākums.

Bīskapija, diecēze (епископство, bishopric, diocese)

- kristīgās baznīcas noteiktā teritoriālā vienība, kura pārvalda bīskaps. Kristietībai kļūstot par oficiālo reliģiju Romas impērijā IV gadsimtā, garīdzniecība sāka ieņemt oficiālus posteņus provincēs līdzās laicīgajiem Impērijas ieceltiem valdniekiem, tika izveidota formālā baznīcas hierarhija, kas zināmā mērā darbojās paralēli laicīgajai varai, un to atbildības jomas pārklājās. Pēc Rietumu Romas impērijas sabrukuma V gadsimtā, liela daļa Rietumeiropas bīskapu faktiski pārņēma bijušo Romas gubernatoru lomu, un viņu pārvaldītās teritorijas kļuva par pavalstīm, kur valdnieks bija augsta ranga garīdznieks. Lielākās bīskapijas sauca par arhibīskapijām, un tajās ietilpa vairākas bīskapijas.
Pirmā katoļu baznīcvalsts mūsdienu Latvijas teritorijā bija Livonijas bīskapija, kas izveidota de facto 1186. gadā (dibinātājs Meinards). Oficiāli bīskapija pastāvēja no 1201. līdz 1255. gadam kā padota Brēmenes arhibīskapijai, tad no 1255.gada līdz 1582. gadam tā bija Rīgas arhibīskapija. Sākotnēji Livonijas bīskapijas sastāvā ietilpa arī ordeņa zemes, vēlāk radās vairākas sīkākas bīskapijas. Savukārt, pēc Livonijas kara beigām poļu karalis Livonijas katolisko bīskapiju atjaunoja. Formāli tās pastāvēšana izbeidzās 1798. gadā pēc pilnas Latgales inkorporēšanas Krievijas impērijā. Mūsdienu Latvijas teritorijā ietilpst četras diecēzes: Rīgas, Liepājas, Jelgavas un Rēzeknes-Aglonas diecēze. Kopš 1997.gada 15.novembra Latvijas bīskapi ir apvienoti Latvijas Bīskapu konferencē, kas ir mūsdienīga Katoļu baznīcas nacionālās vai teritoriālās sadarbības forma, skat. Latvijas Bīskapu konference.

1. attēlā - Romas Impērijas bīskapijas uz m.ē. 400.-to gadu.
2. attēlā - bīskapijas Livonijas teritorijā 1260.gadā (izdalīta Rīgas arhibīskapija).

Bīskaps (епископ, bishop) grieķu ἐπίσκοπος, epískopos

- kristīgās baznīcas augstākais garīdznieks noteiktā teritoriālajā vienībā (diecēzē). Grieķu valodā termina skaidrojums nozīmēja "augstākais pārraugs". Gan Romas katoļu, gan Austrumu kristietībā, gan anglikāņu baznīcā bīskapi pretendē uz to, ka viņu garīgās varas saknes ir sekošana Kristus mācekļu, 12 apustuļu pēdām, un viņi esot to tiešie mantinieki. Vairākas reformētās baznīcas (luterāņi, metodisti), tāpat uztic baznīcu lietu vadīšanu bīskapiem, taču šo pēctecību apustuļiem neuzsver. Pēc oficiālajām kristietības atziņām "Bīskapam atbilstoši Kristus vārdiem uzticēta atbildība par Kristīgās kopienas locekļu vadīšanu, mācīšanu un pestīšanu".
Pirmie trīs bīskapi Baltijā, kuru vārdi saistīti ar kristietības ienākšanu – Meinhards, Bertolds un vāciskās Rīgas dibinātājs Alberts fon Bukshēvdens. Ar Alberta - garīdznieka, diplomāta un politiķa vārdu - saistīti vairāki izcili notikumi Rīgas pilsētas vēsturē - gan Doma baznīcas un Domskolas dibināšana XIII gadsimta sākumā, gan Zobenbrāļu ordeņa izveidošana, kā arī Livonijas kā Marijai veltītās zemes parādīšanās Eiropas vēsturē. Doma baznīcas iekšējā pagalmā 1897. gadā uzstādīja pieminekli Albertam, bet I Pasaules kara laikā tas bija pazudis. Atjaunots par vācbaltu un viņu pēcteču ziedotajiem līdzekļiem Vācijā un uzstādīts Rīgas 800 gadu jubilejas svinību laikā 2001.gada vasarā. Mūsdienu Latvijā darbojas 4 katoļu bīskapi, tai skaitā Rīgas arhibīskaps, 3 luterāņu bīskapi, tai skaitā Rīgas arhibīskaps un Pareizticīgo baznīcu vada Latvijas Metropolīts.

1. attēlā - bīskaps no Boloņas vecpilsētas.
2. attēlā - bīskapa Alberta skulptūra uz Doma baznīcas sienas.

Blokēka (блочное здание, block building)

- Celtnes, kuras XX gadsimta 20.-30.tajos gados sāka realizēt Eiropas un ASV lielpilsētu pašvaldības nolūkā radīt plašākam iedzīvotāju slānim pieejamu un labiekārtotu mājokli. Tas bija saistīts ar pēckara periodu un Krievijā notikušo revolūciju, kuras rezultātā Rietumu pasaulē sākās strauji uzlabojumi strādājošo iedzīvotāju dzīvē, kā arī pilsētu infrastruktūras attīstība un pieejamība.
Rīgas pašvaldība sāka realizēt attiecīgo programmu 1927.gadā un dažu gadu laikā tika uzceltas vairākas ēkas ar labiekārtotiem vienu- divu istabu dzīvokļiem. Ēkas parasti aptvēra plašu pagalmu.

1. attēlā - Blokēka Barselonā, XX gadsimta 30-to gadu apbūve.
2. attēlā - Blokēka Rīgā, Ausekļa ielā 11, uz Vašingtona laukuma stūra.

Blūzs (блюз, blues)

- sākotnēji afroamerikāņu līriska, skumja solodziesma, vēlāk – mūzikas virziens, parādījies ASV XX gadsimta 20-to gadu sākumā kā “melno” mūzika, ko izpildīja pārsvarā bandžo vai ģitāras, retāk ansambļa pavadījumā. Blūza melodijām raksturīga atbilžu – jautājumu struktūra. Blūzs atstāja milzīgu iespaidu uz džezu un popmūziku.
Latvijā kopš 2007. gada notiek blūza festivāls, bet kopš 2010. gada - blūza svētki Siguldas pilsdrupu estrādē. Filmu ar Raimonda Paula mūziku "Lietus blūzs" Rīgas Kinostudijā 1982. gadā uzņēma režisors Oļģerts Dunkers.

1. attēlā - kadrs no B.B.Kinga (viena no blūza klasiķiem) uzstāšanās 2009.gadā.
2. attēlā - no otro Latvijas Blūza svētku afišas.

Bohēma (богема, Bohemian way of life)

- brīva, netradicionāla mākslinieku dzīves un daiļrades stila apzīmējums, rīcība, kas nerēķinās ar sabiedrības normām; paši stilam piederīgie cilvēki; parasti raksturīga studentiem un topošajiem māksliniekiem, it īpaši Parīzē; arī slavenās Dž. Pučini operas nosaukums.
Latvijā 1919. gadā tika atklāta leģendārā bohēmas kafejnīca "Sukubs", kuras nosaukums atvasināts no diviem tā laika mākslas populārākajiem virzieniem - supermatisma un kubisma. Kafejnīcas sienas apgleznoja seši jaunie laviešu modernisti, starp kuriem bija arī Romāns Suta, tur pulcējās latviešu bohēma ar savām jautrajām izdarībām. 2012.g. beigās A.Beļcovas un R.Sutas memoriālajā muzejā notika izstāde, kas bija veltīta šim oriģinālajam latviešu pirmās brīvvalsts iestādījumam.

1. attēlā - Adolfo Hohenšteina afiša par Džakomo Pučīni operas "Bohēma" izrādi, 1896.g.
2. attēlā - veģetārās bohēmas kafejnīcas, ko vadīja R.Sutas māte, reklāma, XXgs. 20.-tie gadi.

Brālība (братство, brotherhood, fraternity)

- dažāda veida domubiedru apvienība garīgajā, saimnieciskajā vai sociālajā jomā; atšķirībā no biedrības, daudz lielāku lomu piešķir savu locekļu morālajām īpašībām un līdztiesīgumam. Apvienības locekļi uzrunā viens otru par brāļiem. Apzīmējumam ir arī savdabībs mistisks piesitiens, proti, pastāv teicieni “asins brālība”, kā arī mūsdienās pietiekami bīstama organizācija “Ēģiptes musulmaņu brālība”. Arī viena no mūsdienu populārākā autora Džona Tolkīna (filozofa un rakstnieka) slavenā "Gredzenu pavēlnieka" grāmatām nosaukta tieši par "Gredzena brālību".
Latviešu garīgajā attīstībā milzīga loma bija Hernhūtes (Bohēmijas) brāļiem. Tāpat viduslaikos Livonijas pilsētās vienā nozarē strādājošie amatnieki ne-vācieši (latvieši) apvienojās nevis cunftēs, bet brālībās.

1. attēlā - Rožukroņa brālībai veltīts triptihs Sv. Lambeta baznīcā Diseldorfā, 1679.g.
2. attēlā - triju latviešu izcelsmes brālību piemiņas bareljefs Kungu ielā, Vecrīgā.

Brāļu kapi (Братское кладбище, Brethern cemetry, grave)

- ir memoriālais ansamblis, ko kāda valsts veido, lai godinātu savus kritušos karavīrus. Viens no šādiem ansambļiem - Ārlingtonas kapi ASV, tika izveidots pēc XIX gadsimta Pilsoņkara beigām netālu no Vašingtonas nolūkā atzīmēt kaut vai pēc nāves tautas samierināšanos, ar godu apbedot kara veterānus, kuri bija krituši abās frontes pusēs. Šī vieta agrāk piederēja ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona mazmazmeitai, kura vienlaikus bija arī Konfederātu ģenerāļa Lī sieva. Ārlingtonas kapos turpina glabāt karos kritušos, kā arī tos valstsvīrus, kuri bijuši militārajā dienestā. Kapu piemiņas plāksnes ir visas vienādi vienkāršas, un Džona Kenedija kaps neatšķiras no citiem. Kapu ansamblis 2014. gada maijā svinēja savu 150.-to gadadienu, un katru gadu tur maijā ar ASV prezidenta piedalīšanos tiek atzīmēta Piemiņas diena. Kapu ansambļa arhitekts Dž.Tanners ir apblabāts Piemiņas memoriāla amfiteātra daļā, jo arī viņš bija Pilsoņkara veterāns.
Latvijas nacionālā svētvieta, valstiskas nozīmes memoriāls ansamblis Rīgas Brāļu kapi. Tie uzcelti par godu Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem. Ansambļa veidošanā piedalījās Brīvības pieminekļa autors tēlnieks K. Zāle un dārzu arhitekts A. Zeidaks. Viss kapu iekārtojums – alejas, apstādījumi, mūžīgā uguns, Mātes Latvijas skulptūra – veido pieminekli neatkarības izcīnīšanai un nacionālajai identitātei. Brāļu kapu (tāpat kā Brīvības pieminekļa) uzturēšana finansējama no valsts budžeta.

1. attēlā - Arlington House
2. attēlā - Ieejas vārti Rīgas Brāļu kapos. 1924.-1936., ansambļa autors arhitekts E. Štālbergs.

Brīvās mākslas (Семь свободных искусств, Liberal arts education)

- zināšanas un prasmes (sauktas arī par septiņām brīvajām mākslām), kuru pārvaldīšana un apgūšana klasiskajā antīkajā pasaulē bija pieejama tikai brīvajiem pilsoņiem, tiem, kuri bija tiesīgi piedalīties valsts dzīvē. Senajā Grieķijā to skaitā ietilpa piedalīšanās publiskajās debatēs, spēja aizstāvēt sevi tiesā un būt tiesnesim, kā arī tiesības uz militāro dienestu. Vergiem un nepilsoņiem tādas tiesības nav bijušas. Brīvo mākslu apguves mērķos ietilpa tikumīgas un zinošas, ar pašcieņu apveltītas personas veidošana, un tajās sākotnēji ietilpa trīs disciplīnas - gramatika, retorika un loģika. Viduslaiku gaitā, izglītībai nonākot baznīcas uzraudzībā, sarakstu papildināja ar aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju (tur ietilpa arī astroloģija). Kopumā Renesanses humānisti šo klāstu nedaudz izmainīja, izslēdzot loģiku, bet aizvietojot to ar filozofiju un dzeju. Tādā veidā klasiskā izglītība, kurā ietilpa seno valodu apguve, sākot ar XVI gadsimtu un pat līdz XX gadsimtam palīdzēja veidot Eiropas intelektuālo eliti un zinātniekus.
Kad akadēmiķi Vilhelmu Purvīti 1919.gadā iecēla par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, viņš organizēja Brīvās mākslas darbnīcas, vēlāk pašam kļūstot par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru. Nosaukums Brīvās mākslas darbnīcas saskanēja ar pēc revolūcias laikmeta garu un nozīmēja saišu saraušanu ar tradicionālo akadēmisko mākslinieku izglītību. Mūsdienās brīvo mākslu jēdziens Latvijā ir nedaudz transformējies, būtībā mums ir brīvmākslinieki, proti, mākslinieki, kuri nesastāv oficiālajās apvienībās, oponē valdošajam mākslas stilam un ir brīvi domājoši, daļēji arī neatzīti, pat nedaudz anarhisti. Liepājā eksistē pat "Brīvās mākslas darbnīca" jauniešiem un bērniem, kuras mērķis sakrīt ar antīko: iemācīties radīt skaistumu, vērtīgi pavadot laiku.

1. attēlā - Herrads fon Landsbergs "Filozofija un septiņas brīvās mākslas", XII gs.
2. attēlā - Vilhelma Purvīša fotogrāfija, XX gs. sākums.

Brīvdabas muzejs (этнографический музей, музей под открытым небом, open-air museum)

- galvenokārt ir muzejs, kas specializējas veco celtņu savākšanā un izvietošanā atbilstošajā vidē nolūkā sniegt priekšstatu par vēsturisko ainavu, zināmā mērā restaurējot to. Dažreiz tādi muzeji ietilpst "dzīvās vēstures" muzeju kategorijā, jo tajos tiek demonstrēts arī senais dzīves veids, piekopti vecie arodi, parādīta ēdienu gatavošana uz atklātās uguns, sviesta kulšana, darbs smēdē, podniecība u.c. Pirmie brīvdabas muzeji mūsdienu izpratnē radušies XIX gadsimta beigās Skandināvijā, jo tur bija iespējams pārvietot uz noteiktu, muzejam atvēlētu vietu, saglabājušās koka celtnes. Vēlāk radās virkne līdzīgu muzeju citur pasaulē, tai skaitā arī muzeji, uz kuriem jau tika pārvietotas arī akmens un mūra celtnes nolūkā sniegt priekšstatu par Viduslaiku pilsētu dzīvi. Patlaban Eiropā vien vairāk nekā 30 valstīs ir Brīvdabas muzeji. Starp tiem ir arī arhitektūras muzejs Puebla (Poble Espanyol), kas izvietots ļoti gleznainajā vietā un kura autentiskajās celtnēs no dažādiem Spanijas novadiem un laikmetiem iespējams gremdēties pagātnes arhitektūras krāšņumā, baudīt moderno mākslu un atpūsties mierīgajā nomales vidē. Muzeju veido 117 autentiskas ēkas, un tas rekonstruē reālo provinces pilsētu ar ielām, dzīvojamām mājām, baznīcu, skolu, teātri, amatnieku darbnīcām un restorāniem.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas atrodas Juglas ezera krastā, dibināts 1924. gadā un ir viens no vecākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, līdzīgi muzeji agrāk dibināti Skandināvijas valstīs. Te aplūkojamas visu Latvijas novadu zemnieku, zvejnieku un amatnieku ēkas un iedzīves lietas, dažādu konfesiju baznīcas, arī ceļa krogs un vējdzirnavas. Mūsdienās muzejā notiek dažādi folkloras pasākumi un gadatirgi, kā arī iespējams aplūkot seno arodu meistaru darbu (kalēju, audēju u.c.).

1. attēlā - pasaules pirmais Brīvdabas muzejs - "karaļa Oskara kolekcija" - tagad "Norvēģijas tautas muzejs", 1888.g., Bygdøy pussala, netālu no Oslo, Norvēģija.
2. attēlā - Latgales kapella ar zvanu, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Brīvības statuja (Статуя Свободы, Statue of Liberty)

- pasaulē visslavenākā Brīvības statuja (to sauc arī par Brīvību, kura nesot gaismu Pasaulei) ir milzīga skulptūra neoklasicisma stilā, un tā atrodas Brīvības salā Ņujorkas ostā Manhetenā. Statuja, ko izstrādāja tēlnieks Fr. Augusts Bartoldi, un ko uzstādīja 1886.gada 28. oktobrī, bija Francijas tautas dāvinājums ASV tautai (līdz ar to tās samazinātā kopija atrodas Parīzē). Idejas autors - franču jurists un politiķis Eduards Labuljē. Statuja veidota kā milzīga sieviete apmetnī - Brīvības iemiesojums, romiešu dieviete Libertas, kurai rokās ir tumsu kliedējošā lāpa un Likumu tabula ar Amerikas Neatkarības datumu, proti, 1776.gada ceturto jūliju. Pie statujas kājām ir sabrukušās važas. Šis piemineklis ir atbrīvošanas simbols un sveiciens miljoniem imigrantu, kas atraduši mājas ASV. Francija finansēja statujas izveidi, ASV - nodrošināja vietas izvēli, kā arī postamentu un tehnisko aprīkojumu.
Brīvības piemineklis Rīgā, ko neapšaubāmi ietekmējusi slavenā Brīvības statuja, ir 42 metrus augsts obelisks, viens no nozīmīgākajiem Latvijas monumentālās arhitektūras un mākslas pieminekļiem (tēlnieks K.Zāle, arhitekts E.Štālbergs) Rīgas centrā, celts 1931.– 1935.gadā. Obelisku vainago Mātes Latvijas statuja, kas paceltajās rokās tur trīs zvaigznes (Kurzemi, Latgali, Vidzemi). Piemineklis simbolizē latviešu tautas brīvības un neatkarības centienus un būvēts par labprātīgiem ziedojumiem. Uz pieminekļa postamenta ir vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, bet tā pamatni veido vairākas skulpturālas grupas, kurās simboliski attēlotas epizodes no Latvijas tautas cīņas par neatkarību. Vieta, kur stāv goda sardze, kā arī notiek svarīgas ceremonijas, un kuras pakājē allaž ir ziedi - pārsvarā Larvijas karoga krāsu sakārtojumā.

1. attēlā - Brīvības statuja (tās palielinātā kopija atrodas ASV) Parīzes Mākslu un Arodu muzeja pagalmā, autors F.O.Bartoldi, 1886.g.
2. attēlā - Brīvības piemineklis, tēlnieks K.Zāle, arhitekts E.Štālbergs) Rīgā, celts 1931.– 1935.g.

Brīvkungs (вольный рыцарь, baron)

- no 14. gs. beigām sīka firsta, kas bija neatkarīgs no lielkungiem, apzīmējums. Dažās vācu zemēs saukts arī par baronu. Uz brīvkungiem tika attiecinātas muižnieku kārtas privilēģijas.
Latvijā plaši pazīstams Duntes muižas (Vidzemes jūrmalā) brīvkungs barons Minhauzens, kura tituls minēts, laulājoties ar kaimiņmuižas grāfieni, bet piedzīvojumi joprojām izraisa patiesu interesi.

1. attēlā - franču barona kronis
2. attēlā - nezināms autors "Kārlis Frīdrihs Hieronīms brīvkungs fon Minhauzens", 1752.g., reprodukcija, Minhauzena muzejs, Bodenverdera, Vācija.

Brīvlaišana (zemnieku) (освобождение крестьян, emancipation of serfs)

- zemnieku dzimtbūšanas centralizēta atcelšana ar attiecīgo atbrīvošanas noteikumu formulēšanu, ko veic valdības institūcijas. Zemnieki ieguva tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties arodus pēc pašu ieskatiem.
Viens no radikālākajiem pavērsiena punktiem Latvijas lauku attīstībā XIX gadsimta pirmajā pusē. Krievijas patvaldība, atceļot dzimtbūšanu Kurzemē (1817.g) un Vidzemē (1819.g) tomēr atstāja visas pārējās tiesības uz zemi, lopiem un darbarīkiem baronu rokās, kas izraisīja smagu krīzi laukos, jo “zemnieki bija brīvi mirt badā”. Šis notikums esot attēlots J.Eginka gleznā "Aleksandrs I atcēļ dzimtbūšanu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē 1817.gadā", ko nav izdevies sameklēt, turklāt gleznā aplam apvienoti divi notikumi. Īsts zemnieku dzīves uzlabojums sākās tikai pēc pārdesmit gadiem, izbeidzoties “klaušu laikiem”, bet reālu pārvietošanās brīvību Latvijas zemnieki (ieskaitot arī Latgalē dzīvojošos) ieguva tikai pēc 1861. gada, kad Aleksandrs II atcēla dzimtbūšanu visā Krievijas Impērijā.

1. attēlā - Piemineklis Aleksandram II Helsinkos.
2. attēlā - Boriss Kustodijevs "Zemnieku brīvlaišana. Manifesta lasīšana", 1907.g., Ņižņij Novgorodas mākslas muzejs, Krievija.

Brīvmūrnieki, brīvmūrniecība (вольные каменщики, масоны, freemason, freemasonry)

- kustība vai brālība, kuras pirmavoti meklējami XVI gadsimta beigās vai XVII gadsimta sākumā, kaut daži avoti apgalvo, ka masonu (mason, mūrnieku) pamati meklējami Zālamana tempļa celtniecības laikā vai pat faraonu laikmetā Senajā Ēģiptē. Viens no brīvmūrniecības galvenajiem principiem – ticība Augstākai būtībai (Dievam), ko uzskata par Galveno Pasaules arhitektu. Kustība darbojas paralēli baznīcai, bet nav tieši saistīta ne ar vienu konfesiju, jo iestājas par ticības un gara brīvību, kā arī par pamatīgu laicīgu cilvēku izglītošanu, atbilstoši otrajam masonu nosaukumam- "Iluminatori" (apgaismotāji). Plašāka sabiedrība masonu kustību parasti nesaprot un piedēvē tai visas iespējamās ļaunprātības. Brīvmūrnieku pamatvienība ir loža, kuras priekšgalā atrodas maģistrs vai mestrs.
Latvijā vissenākā masonu loža “Ziemeļzvaigzne” nodibināta 1750.gadā. Savukārt, 2005. gada martā pirmo reizi Latvijas vēsturē Rīgā notikusi brīvmūrnieku kultūras nedēļa. No Latvijas Lielložas saita: "...Brīvmūrnieku darbības pamats ir loža. Tā ir garīgā darba centrs, satikšanās vieta un īpašs apziņas stāvoklis. Lai darbs būtu sekmīgs, ir nepieciešama atklāta, godīga un izpalīdzīga saskarsme. Lai apzīmētu savu ciešo vienotību un savstarpējo uzticību, brīvmūrnieki sauc sevi par “brāļiem”. Ložas saviesīgajā dzīvē piedalās arī brīvmūrnieku sievas un ģimenes. Neraugoties uz to, tradicionāli brīvmūrniecība ir vīriešu vienotne. Šeit nav pretrunu ar vīriešu un sieviešu vienlīdzības ideju, jo arī biedrības, kas apvieno tikai vīriešus vai tikai sievietes, ir likumīgas un saprātīgas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas formas." Par slavenāko latviešu masoni tiek uzskatīta eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga.

1. attēlā - nezināms autors "Uzņemšana masonu ložā Parīzē", 1745.g.
2. attēlā - Rīgas brīvmūrnieku ložas "Zum Schwert" meistara krēsls, XVIII gs. otrā puse, no Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcijas.

Brīvpilsēta (вольный город, city state, free city)

- neatkarīgs veidojums ar visiem administratīviem atribūtiem, ko veido pilsēta un tai piegulošās teritorijas. Jēdziens radies vēl Senajā Grieķijā (šādas pilsētas sauca par polisēm) un bija īpaši izplatīts Viduslaikos, kad brīvpilsētas bija neatkarīgas no vietējiem feodāļiem un bija pakļautas tieši centrālajai varai.
Rīga baudīja brīvpilsētas statusu 20 gadus – periodā no Livonijas sabrukuma 1561. gada līdz nonākšanai Polijas varā 1581. gadā.

1. attēlā - "brīvpilsēta Regensburga", ilustrācija no Georga Brauna un Fransa Hogenberga "Civitates Orbis Terrarum", 1572.g.
2. attēlā - bruņinieks Rolands, brīvpilsētas simbols.

Broces kolekcija (коллекция Бротце, Broce Collection)

- Johana Kristofa Broces, kādreizējā Rīgas liceja pedagoga, vēsturnieka un novadpētnieka Baltijai veltīto zīmējumu un aprakstu kolekcija “Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente ...”, unikāla vēsturiska liecība. Kolekcijas sējumos apkopoti tūkstošiem zīmējumu un aprakstu, kas attēlo visdažādākās sadzīves un saimnieciskās dzīves jomas. Bieži tās ir vienīgās liecības par vēsturiskiem objektiem, personām un notikumiem, daudzos gadījumos J. Kr. Broces materiāli papildina citus vēstures avotus.

1. attēlā - nezināms autors "Johans Kristofs Broce".
2. attēlā - Johans Broce "Rīgas panorāma 1650. gadā".

Bronza (бронза, bronze)

- viens no svarīgākiem soļiem civilizācijas attīstībā bija metalurģijas aizsākums, kad cilvēki pievērsās metālu kausējumu ieguvei, sākotnēji sadzīves un militārām vajadzībām, vēlāk skulptūru veidošanai. Tieši no bronzas kā metāla, kas vēlāk netika pārkausēts naudā, ir vairumā saglabājušies pieminekļi vadoņiem, zinātniekiem un māksliniekiem. Parīzē pat milzīgā Vandomas kolonna ir veidota no bronzas.
Arī latviešu tēlniecībā bronza tika izmantota lielu skulptūras grupu veidošanai. Savā laikā, kad Rīgā 1910. gadā tika atklāts piemineklis Pēterim I, to pat nosauca par "Bronzas jātnieku" - pēc analoģijas ar slaveno St. Pēterburgas "Vara jātnieku", kur tāpat bija attēlots imperators zirga mugurā, tikai Rigas piemeneklī zirgs stāvēja mierīgi. Šis piemineklis vēlāk, I Pasaules kara laikā, nogrima netālu no Igaunijas krastiem, pēc tam Latvija to atpirka, bet oriģināls atjaunots netika. Savukārt, pašā Rīgas centrā, Pareizticīgo katedrāles skvērā, stāv cita, 1812.gada kara varonim, Krievijas ģenerālfeldmaršalam Barklajam de Tolli veltīta statuja - kādreizējās, tāpat I pasaules kara laikā bojā gājušā pieminekļa bronzas replika. Barklaja izcelšanās saistīta ar Rīgu - viņa vectēvs Vilhelms Barklajs de Tolli kādreiz bijis Rīgas birģermeistars. Statuja novietota uz vēsturiskā postamenta pateicoties uzņēmēja Gomberga iniciatīvai un līdzekļiem.

1. attēlā - Vandomas kolonna, Parīze
2. attēlā - piemineklis Barklajam de Tolli.

Bronzas laikmets (Бронзовый век, Bronze age)

- cilvēces attīstības un eksistences periods, kas sekoja Akmens laikmetam, un kad cilvēki apguva prasmi iegūt no vara bronzu un apstrādāt to ieroču un darbarīku ražošanai. Ar Bronzas laikmetu, kas sācies apmēram 3 gadu tūkstošus p.m.ē., saistās rakstības parādīšanās (hieroglifi Senajā Ēģiptē, ķīļu raksti Divupē, lineārie B raksti Mikēnās).
Mūsdienu Latvijas teritorijā savu vara atradņu nav, līdz ar to trūkst arī bronzas laikmeta metāla izstrādājumu.

1. attēlā - bronzas laikmeta kara cirvji no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - bronzas metalurģijas izplatīšanās laika gaitā (tumšākajās vietās senāk).

Bruģakmens (брусчатка, coblestone)

- sākotnēji bija jebkurš dabiskais neliela izmēra akmens, ko izmantoja ceļa segumam vai piebraucamai vietai augstmaņa rezidencei, kā arī viduslaiku pilsētas ielu braucamās daļas bruģēšanai. Vēlāk par bruģi pieņemts uzskatīt četrstūrainu aptēstu dabīgu akmeni ar nedaudz izliektu virsmu, ko tāpat izmantoja glaunāku ceļu un laukumu bruģēšanai. Mūsdienās dažāda izmēra un krāsas bruģi izmanto dekoratīvā seguma veidošanai, un tas kļūst par pilsētas vides kopskata elementu. Bruģa priekšrocība - izturīgums; trūkums - nesaderība ar smalko automobīļu riepām un dāmu augstpapēža kurpēm.
Rīgā oriģinālais bruģis saglabājies daļēji pie Jēkaba baznīcas un Doma laukumā. Sastopams arī neaptēsts bruģis. Savukārt, mākslas darbā, ko veidojis mūsu laikabiedrs, uzsvērta vecā bruģa saderība ar mūsdienu kanalizācijas sistēmu.

1. attēlā - antīkā bruģētā ceļa posms, Imola, Itālija.
2. attēlā - Ansis Dobičins "Bruģis", betons, 2015.g., izmantota forma no Pasta ielas Vecrīgā.

Bruņas (доспехи, armour)

- viss, kas tieši aizsargā karotāju un viņu kaujas līdzekļus no pretinieka ieročiem (bruņucepure, bruņukrekls). Tieši bruņas pirms šaujamieroču parādīšanās palīdzēja atšķirt karavīru (karotāju) no pārējiem cilvēkiem un pat noteica šķirisko piederību, jo bija dārgākas nekā vienkārši aukstie ieroči. Antīkajā pasaulē bija plākšņu bruņas, kas pasargāja krūtis un kāju augšstilbus.
Viduslaiku bruņu kolekciju var aplūkot Rīgas un kuģniecības vēstures muzejā. Bruņinieka dažādas ķermeņa daļas varēja aizsargāt bruņukrekli, bruņucepures, pat bruņuzābāki. Tēlotajā mākslā īpaši populārs jēdziens "bruņucepure" - no tās atvasināta barokālo torņu forma (bruņucepure ar ribām), bet literatūrā - bruņucimds; to izmanto teicienā par nepieciešamību veikt kādu politisku gājienu, izmantojot samta nevis bruņucimdus. No bruņucepures cēlusies ķivere, ko izmanto mūsdienu moto un velobraucēji.

1. attēlā - bruņas Minhenes pilsētas muzejā.
2. attēlā - bruņas no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Bruņinieku romāns (рыцарский роман, chivalric romance)

- viduslaiku literatūras žanrs, pārsvarā astoņrindu dzejā, parādījies ap XI gadsimtu pēc normaņu iekarojuma, saukts arī par kurtuāzo romānu. Romānā parādās mākslinieciskā iztēle, sapņi par laimi, cīņa pret ļaunumu, ticība labā uzvarai. Šo žanru uzskata par viduslaiku laicīgās literatūras virsotni. Slavenākie paraugi – Karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku hronikas, Tristāns un Izolde. Mūsdienās bruņinieku romānu sižeti tiek papildināti ar fantasy žanra elementiem un joprojām ir ļoti populāri, it īpaši kino un teleseriālu versijās.

1. attēlā - E. Bern- Džouns „Karaļa Artūra nāves gulta”, 1881.-1888.g., Mākslas muzejs, Puertoriko.
2. attēlā - Edmunds Letons "Tristans un Izolde", 1902.g.

Bruņniecība, bruņnieciskums (рыцарство, knighthood, chivalry)

- pie muižnieku kārtas piederošie vīrieši viduslaikos, kas par savu darbības lauku izvēlējušies militāro karjeru un vismaz formāli seko noteiktām uzvedības normām un tradīcijām, starp kurām ir uzticība un kalpošana Dievam, Dāmai un senjoram.
Latvijas teritorijā bruņniecības jēdziens bija saglabājies (tāpat kā pārejā Baltijā) ievērojami ilgāk nekā pārējās Eiropas teritorijā, pastāvot baltvācu muižniecības kārtai, kas ilgstoši (faktiski līdz pat XX gadsimta sākumam) paturēja savas privilēģijas.

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Bruņinieks uz zirga", 1495.g.
2. attēlā - K.Hūna “Bruņinieka portrets”, apm. 1870.g., LNNM.

Bruņojums (вооружение, armament)

- ieroči un militārā tehnika, kā arī pārējais, karadarbībai nepieciešamais, kopumā. Izšķir arī aizsargbruņojumu. Bruņojuma meistari senatnē bija izcili kalēji. Bruņojuma pasūtītāji - augstmaņi un valdnieki - mēdza pieprasīt īpaši skaistu un greznu bruņojumu, ar dekoratīvām aplikācijām no cita metāla, īpašiem kalumiem, greznas bruņucepures. Par īstu bruņojuma parādi kļuva turnīri. Arī bruņojuma apraksts vēsturiskajos romānos ieņēma svarīgu vietu. Zobeni no Damaskas, arābu tērauds, zeltītie un izliektie pieši - visu to centās attēlot mākslinieki. Vēlāk, parādoties šaujamieročiem, arī tos aristorkātu vajadzībām veidoja īpaši skaistus - bises un pistoles ar inkrustācijām un dekoratīviem kalumiem. Muižu īpašnieki lepojās ne tikai ar medību trofejām, bet arī ar savu ieroču kolekciju. Vairākās pasaules pilsētās ir pat ieroču muzeji.
Senlatviešu karavīri bruņojuma ziņā bija ļoti līdzīgi vikingiem. Vikingu bruņojums neizcēlās ar tādu smalkumu, kā siltāko zemju karavīriem, te galvenais bija svars un izturība - divroču zobens, kara cirvis, stops. Mūsdienu Latvijā eksistē vairāki vēstures cienītāju klubi, kuri gan izgatavo seno bruņojumu, ieskaitot bruņukreklu pīšanu, gan izmanto to “lomu spēlēs”. Bruņojuma paraugi ietilpst vairāku vēstures un kara muzeju kolekcijās.

1. attēlā - Jakobs de Geins "Musketieris bruņojumā", 1608.g.
2. attēlā - XVII-XVIII gs. pistoles ar dažādām lodēm no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Budisma arhitektūra (Буддийская архитектура, Architecture of Buddhism)

- stils, kas izveidojies Indijā vairāk nekā pirms diviem gadu tūkstošiem, un kuram raksturīga klinšu tempļu celtniecība ar zvēru figūru dekorētām kolonnām.

1. attēlā - Guptu impērijas laika templis, Sanči, Indija.
2. attēlā - Švedagon pagoda, Birma.

Budisms (буддизм, buddhism)

- viena no trim pasaules lielākajām reliģijām, radusies Indijā 5. gs. pirms Kristus. Budisms balstās uz trim vispārējām patiesībām, četrām cildenām patiesībām un astoņiem dzīves likumiem; no tā rodas Budas mācības pamati. Ļoti miermīlīga konfesija, kas, atšķirībā no kristietības un islāma, neparedz citādi domājošo noraidīšanu vai sodīšanu, kā arī apgalvo, ka neviena mācība, tai skaitā arī budisms, nevar pretendēt uz zināšanu pilnību. Budisma – senākās monoteisma reliģijas pamatlicējs bija Sidants Guatama, kura vēlāk pieņemtais vārds “Buda” nozīmē “Apskaidrotais”. Budu pielūdz gandrīz visas Austrumu tautas.
Latvijā kopš 1997.gada darbojas Teravādas budistu biedrība, kas organizē meditācijas. Tās vada latviešu izcelsmes Skolotājs Viradhammo, kas dzimis bēgļu ģimenē Vācijā, studējis Kanādā, bet vēlāk Indijā pievērsies budismam. Patlaban Latvijā darbojas vairāki budistu meditācijas centri.

1. attēlā - bezgalīgās gaismas Budas statuja Kotoko templī, Kamakura, Japāna.
2. attēlā - Budas bronzas statuete no muzeja "Rīgas birža" kolekcijas Austrumu nodaļas.

Buramvārdi, buršana (заговоры, incantation)

- psiholoģiskais efekts, iespaidošana ar vārdiem, pārsvarā sendienās; efekts tiek panākts, izmantojot vārdu neparasto salikumu vai pat neesošos vārdus, ko bieži vien pavada atkārtošanās, noteiktas kustības, rituāli. Ar buršanu saistīts arī maģiskā apļa efekts, kas pašu burvi pasargā no ļaunuma. Pietiek atcerēties Gogoļa "Viju", kad bursaks Homa, cerēdams paglābties no ļaunajiem gariem, apvelk sev apkārt apli.
Senlatviešu vēsturē buramos vārdus izmantoja burtnieki (волхв, soothsayer) - senais burvju nosaukums, jo “lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir tam, kas tos pasaka.” Rozentāla gleznā čūska sieviete arī maldama kaut ko saka, ne jau labu. Zināmā mērā pie buramvārdiem var pieskaitīt arī līdz mūsdienām nonākušos bērnu “skaitāmos pantiņus”.

1. attēlā - Dž.V.Vaterhauss "Maģiskais aplis", 1886.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Melna čūska miltus mala", 1903.g., LNMM kolekcija.

Celibāts (целибат, celibacy)

- atteikšanās no seksuālajiem sakariem, bezlaulības vai šķīstības solījums; tam tika pakļauta visa katoļu garīdzniecība (ne tikai mūki) - atšķirībā no pareizticības, kur izšķir "balto" garīdzniecību ar tiesībām precēties, un mūkus.
Latvijā celibāts attiecināms tikai uz katoļu mācītājiem, turklāt šajā jomā jau labu laiku risinās diskusijas. Luterticībā un pareizticībā celibāta nav, pastāv tikai daži ierobežojumi. Piemēram, pareizticīgie mācītāji nedrīkst atkārtoti stāties laulībā gadījumā, ja sieva no tiem aizgājusi.

1. attēlā - katoļu priesteri Romā.
2. attēlā - Lutera interpretācija Pāvila vēstulei korintiešiem (celibāta kritika), 1523.g.

Celle (келья, cell)

- senatnē - galvenā telpa antīkajā templī, kur atradās dievības tēls. Vēlāk - neliela, atsevišķa dzīvojamā telpa klosterī, kur mitinās mūks vai mūķene. Literatūrā par celli dažkārt sauc arī zinātnieka mitekli, kura iekārtojumā nav komforta priekšmetu. Tēlotajā mākslā celle atpazīstama pēc askētiskas vides. Tā, slavenos svētos, kurus katoļu baznīca godā it īpaši (Francisku, Benediktu, Bernardu u.c., kuri bija arī mūku ordeņu dibinātāji), pieņemts attēlot cellēs ar kādu mūžības atribūtu. Pašas celles no iekšpuses reāli attēlot nav iespējams, tas paliek mākslinieka fantāzijas ziņā.
Arī Latvijā celles jēdziens saistīts ar divām senākajām kriestietības konfesijām, kas paredz klosteru pastāvēšanu, proti, ar katoļticību un pareizticību, un tāpat celles iekārtojums pieejams tikai aprakstošs. Toties pārnestā nozīmē - kā norobežošanās no ārējās pasaules, jēdziens tiek izmantots. Tā, latviešu valodā 2006. gadā parādījies Lourensa Darela (slavenā Džeralda Darela brāļa) romāns "Prospero celle", kur autors atklāj lasītājam nelielās grieķu salas Korfu savdabību, kur celle pasvītro salas izolētību.

1. attēlā - bijušā karteziešu klostera celle Molshaimā, Francija.
2. attēlā - bijušā XV gs. "Svētā gara patversmes" celles Vecrīgā, Konventa sētā.

Ceplis (печь для обжига, brick-kiln, limekiln)

- apdedzināšanas krāsns dažādiem izstrādājumiem vai iežiem, piemēram, māla ķieģeļiem un keramikai, porcelānam, kā arī kaļķakmenim. Apdedzināšanas gaitā vielas iegūst citas nepieciešamās īpašības (izturīgumu, ūdens necaurlaidību, gludumu), bet no kaļķakmens dedzinot iegūst kaļķi, kas ir nepieciešams gan celtniecībā, gan lauksaimniecībā.
Latvijas vēsturē cepļu uzplaukums saistīts ar hercoga Jēkaba laikiem, kad XVII gadsimta vidū tur darbojušies pāri par 100 ķieģeļu un kaļķu cepļi. Vārdam “Ceplis” ir arī cita nozīme, saistīta ar P. Rozīša tāda paša nosaukuma populāro XX gs. 30. gadu romānu un 1973. gadā uzņemto filmu. Te, savukārt, vārds asociējas ar liela mēroga finansiālo avantūrismu.

1. attēlā - divstāvu porcelāna apdedzināšanas ceplis Sevrā, Francijā, 1880.gada zimējums.
2. attēlā - trauku apdedzināšanas ceplis Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Cietoksnis (крепость, fortress, stronghold)

- plaša nocietināta vieta, parasti ar militāru nozīmi, kurā diezgan bieži ietilpa arī viduslaiku pilsēta. Dažreiz cietokšņus novietoja kalnu virsotnēs, tādējādi apgrūtinot ienaidnieka piekļuvi tiem. Tāpat no vēstures zināms, ka cietokšņus būvēja iekarotāji (romiešu cietokšņu virkne ap Adriana mūri Anglijā) nolūkā operatīvi atvairīt vietējo iedzīvotāju sacelšanās. Teoriju, kas nodarbojas ar cietokšņu uzbūves un aizstāvēšanas mākslu, sauc par fortifikāciju.
Viens no senākajiem cietokšņiem Latvijā atradies Daugavas grīvā (šodienas Vecāķos) jau XIII gadsimta sākumā, bet, mainoties Daugavas gultnei, zaudējis tagadējo nozīmi. Tagadējo Daugavgrīvas cietoksni, kura nocietinājumus var aplūkot Bolderājā, sāka būvēt zviedri 1608. gadā, bet pēc Ziemeļu kara tas nonācis Krievijas armijas rīcībā, un tās garnizons šeit palika līdz 1917.gadam, I Republikas laikā kalpodams par Latvijas armijas artilērijas pulka nometni. Cietoksnim kopš 1999.gada ir Valsts nozīmes pieminekļa statuss. Tomēr vislabāk ir saglabājies Daugavpils (Dinaburgas) cietoksnis, ko sāka celt vēl poļu laikos, bet pašreizējo izskatu cietoksnis ieguvis pēc 1812.gada kara ar Napoleonu, kļūdams par vienu no labākajiem Krievijas impērijas cietokšņiem.

1. attēlā - Zalcburgas cietoksnis, XI-XIV gadsimts.
2. attēlā - Daugavpils cietokšņa vārti uzbērumā.

Cilnis (Рельеф (скульптура), relief) Sk. reljefs

Cilvēka grēkā krišana (Грехопадение, the Fall of Man) Sk. Kārdinājums, kārdināšana

Ciļņains apmetums () Sk. stuks

Cirks (цирк, circus)

- Ar cirku izprot klejojošo izpildītāju dalībnieku) apvienību, kuru vidū ir akrobāti, klauni, dresētie dzīvnieki, trapeces (gaisa) un citu triku meistari, kā arī mūziķi. Tāpat par cirku sauc arī celtnes ar apaļu arēnu, jo paša cirka nosaukums cēlies no attiecīgā latīņu vārda un cirka sākotnējās nozīmes (piemēram, arī Kolizejs Romā pēc būtības bija cirks).
Rīgas cirks (Salamonska cirks) ir viens no vecākajiem stacionāriem cirkiem pasaulē, ēka būvēta pēc pirmā profesionālā latviešu izcelsmes arhitekta J. Baumaņa projekta 1888. gadā, un tai ir pilnīgi unikāla kupola konstrukcija, kurā kā materiāls izmantotas dzelzceļa sliedes.

1. attēlā - Amjenas cirks, 1889.gads, arhitekts E.Rikjē.
2. attēlā - Rīgas cirks.

Citadele (цитадель, citadel, stronghold) itāļu: citadella (maza pilsēta)

- varens cietoksnis vai feodālās pilsētas centrālā stipri nocietinātā celtne, kas domāta tās aizsardzībai. Par citadelēm dažkārt arī kļuva antīkās celtnes, tās pārbūvējot, papildinot un nocietinot. Viens no seno Romas imperatoru mauzolejiem vēlāk kļuva par citadeli vai Svētā Eņģeļa pili, kas kalpojis gan par cietoksni, gan cietumu. Citadeles būvēja arī ārpus pilsētām, aizsargājot ūdens ceļus. Grieķu pilsētās citadele bija akropole, bet romiešu- kapitolijs. Jēdzienu izmanto arī pārnestā nozīmē, vēloties izcelt parādības vai notikuma pozitīvās īpašības - tikumības citadele, godīguma citadele u.c.
Slavenākais franču izcelsmes citadeļu autors bija XVII gadsimta speciālists Vobāns, kura idejas izmantoja arī zviedri, veidojot Rīgas aizsardzības sistēmu. No Rīgas citadeles, kas būvēta XVII gadsimtā zviedru laikos, ir saglabājies kvartāla nosaukums Valdemāra ielas tuvumā un dažas noliktavas, kā arī Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, ko labāk pazīst kā koncertzāli “Ave Sol”. Rīgas Citadeles izskatu XVIII gs. beigās attēlojis savā akvarelī J.K. Broce.

1. attēlā - Svētā Eņģeļa pils Romā, bijušais imperatora Adriana mauzolejs.
2. attēlā - Johans Kristofs Broce "Citadele", 1784.g., LNMM kolekcija.

Cunfte (цех, craft, corporation, guild)

- viduslaikos pilsētas amatnieku korporācija, apvienība; cunftē apvienojās viena aroda strādājošie amatnieki, bet tās darbību regulēja šrāgas - statūti, kurus apstiprināja konkrētās pilsētas rāte. Tās saturēja meistara tiesību iegūšanas kārtību, sanāksmju un dzīru noteikumus, savstarpējās konkurences ierobežojumus, zeļļu līgšanas un atalgošanas noteikumus, kā arī vispārīgus noteikumus par dalībnieku un to ģimenes locekļu dzīvesveidu un uzvedību, pienākumiem un tiesībām. Acīmredzot sākotnēji tā bijusi mutvārdu tradīcija, kas galu galā tika fiksēta rakstiski. Šrāgas glabājās cunftu amata lādēs, pierakstītas uz pergamenta. Robeža starp ģildēm, kurās apvienojās tirgoņi un cunftēm, kur pārsvarā apvienojās amatnieki, Ziemeļeiropā nebija stingri izteikta. Tā, amatnieki, kas nodarbojās arī ar savas preces realizāciju, varēja būt ģildes locekļi. Cunftes pastāvēja pietiekami ilgi arī līdzās manufaktūrām, jo tās nosprauda pietiekami augstas prasības saviem dalībniekiem. Tiem bija jāiziet smags ceļš no mācekļa uz zelli, jo tikai caur augstu kvalifikāciju viņi varēja kļūt par meistariem un pilntiesīgiem cunftes locekļiem. Gadījumā, kad arods netika uzskatīts par pietiekami prestižu, apvienību sauca par brālību.
Livonijas teritorijā latviešu izcelsmes meistari bija tiesībās ierobežoti un apvienojās brālībās, bet vācu amatnieki – cunftēs. Pirmā zināmā cunfte Vecrīgā bija zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. gadā, kaut daudz agrāk (1280. gadā) minēta arī ādmiņu un kurpnieku cunfte. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Katras cunftes kase glabājās speciālā lādē un par to atbilbīgs bija vēlēts amata vecākais (aldermanis). Sākotnēji par mācekļiem Rīgas cunftēs drīkstēja piereģistrēt vienīgi brīvus (t.i. brīvā kārtā dzimušus) vīrus, kas dzimuši likumīgā laulībā un runāja vācu valodā, tomēr izņēmuma kārtā no 16. gadsimta cunftēs uzņēma arī zviedrus, poļus, latviešus, līvus, igauņus un citu tautību piederīgos. Mācekļi zeļļa diplomu ieguva pēc vismaz trīs gadu darba meistara darbnīcā, un viņi varēja iestāties cunftes zeļļu biedrībā. Amatnieku cunftēm līdzīgas šrāgas saņēma arī tirdzniecības palīgamatu brālības (Rīgā pirmā zināmā ir 1386. gada alusnesēju brālības šrāga). Senākā saglabājusies šrāgu grāmata Rīgā ir no XV gs. un glabājas Rīgas rātes arhīvā.

1. attēlā - diska centrālā daļa ar Ravensburgas pilsētas cunfšu uzskaitījumu, 1754.g., pilsētas vēstures muzejs.
2. attēlā - virvju vijēju cunftes lāde, 1697.g., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Četri jātnieki (Четыре всадника Апокалипсиса, Four horsemen of the Apocalypse)

- ir Apokalipses vēstneši, un tie pieminēti Jāņa Evaņģēlista Atklāsmes grāmatā. Viņi simbolizē galvenās nelaimes, kas piemeklēšot cilvēci pirms pasaules gala - mēri, karus, badu un nāvi. Jātnieku atribūti ir loks ar bultām, zobens, svari un izkapts. Populārs mākslas sižets, kuram Renesanses dižmeistars Albrehts Dīrers veltījis zīmējumu sēriju.

1. attēlā - Viktors Vasņecovs "Četri apokalipses jātnieki", 1887.g.
2. attēlā - Albrehts Dīrers "Četri apokalipses jātnieki", koka gravīra, 1497.-1498.g., Valsts Mākslas galerija, Karlsrūe, Vācija.

Četru ziedlapu ornaments (четырехлистник, quaterfoil, ornament)

- ģeometriski atgādina vienādas ziedlapiņas (apaļas vai ar nelielu smaili), kuras ir ievilktas kvadrātā. Atkarībā no ziedlapiņu veidojošā loka izskata četrlapis var atgādināt heraldisko rozi (Lankasteru vai Jorku no Rožu kara). Šāds ornaments bieži izmantots slavenāko Rietumeiropas gotikas katedrāļu logos un raksturo seno meistaru pieķeršanos simetrijai un tās skaistuma etaloniem. Agrākie četrlapja paraugi ir saglabājušies (sākotnējā izskatā) Parīzes Dievmātes katedrāles dienvidu transepta kolonnās. Savukārt, atsevišķi saglabājies tipisks gotiskā loga abu simetrisko daļu četrlapis kombinēts ar augšējo apaļo logu, kuram apkārt ir veselalas divpadsmit simetriskas noapaļotas ziedlapas. Tas ir fragments no 1284. gadā sabrukušās Bovē pilsētas katedrāles -toreiz visaugstākās Eiropā. Patlaban daži iekonservēti fragmenti ir aplūkojami Bovē restaurējamās bīskapa pils tuvumā 80 km attālumā uz ziemeļiem no Parīzes. Četrlapji kombinācijā ar vienādmalu trijstūriem ir redzami arī uz slavenā Florences baptistērija ārdurvīm (XIV gadsimts). Ir arī varianti, kur četrlapji daļēji pārklājas ēku frīzēs.
Četrlapja ornaments kā tāds ir visai bieži sastopams moderna ēku ārsienu gleznojumos, bet četrlapji vitrāžās un logu rāmjos vislabāk redzami Lielās ģildes fasādē Vecrīgā.

1. attēlā - fragments no Bovē pilsētas katedrāles XIII gs. loga augšdaļas ar diviem četru ziedlapu atveidojumiem.
2. attēlā - četrlapis Lielās Ģildes logā.

Čiekurveida tornīši (шишкообразные башенки, fir-cone-shaped turrets)

- mazi tornīši, kuru forma nedaudz atgādina gareniskus čiekurus un kuri pacelti virs ēkas jumta. Plaši izmantoti garīgo ēku dekorēšanai viduslaikos, kā arī historicisma celtnēs. Gadījumā, kad šie tornīši tika izmantoti sakrālajā arhitektūrā, to nobeigumu veidoja krusta puķe, kā tas ir redzams uz karaliskās Sv.Heronīma baznīcas Madridē.
Arī Rīgā ir savs dekoratīvs čiekurveida neogotikas (pseidogotikas) tornītis, kas XIX gs. beigās pēc D.Felsko projekta izveidots uz Svētā Jāņa baznīcas jumta Vecrīgā, nomainot veco, 1849. gada vētras laikā bojā gājušo. Tornītis lieliski iekļāvās XV gadsimta beigās pārbūvētas manierisma stilā baznīcas kopskatā. Arī Sv.Jāņa baznīcas tornīša smaile beidzas ar krusta puķi.

1. attēlā - čiekurveida tornīši uz Karaliskās Sv.Hieronīma baznīcas, XVI gs. sākums, Madride, Spānija.
2. attēlā - Sv. Jāņa baznīcas tornītis, Vecrīga, arh. D.Felsko.

Čukurs (конек, gable-end, crest)

- jumta kore, vieta, kur saiet kopā vairāki jumta slīpumi, būtisks konstruktīvs un dekoratīvs elements.
Čukuri parādās Latvijas celtniecībā vienlaikus ar pilsētu rašanos, jo drošas informācijas par to, kā izskatījušies jumti koka celtnēm pirms kristianizācijas, vienkārši trūkst. Patlaban Rīgā un arī dažu citu Latvijas pilsētu celtņu vidū joprojām dominē dažāda stāvuma divslīpu jumti, jo tie ir visvienkāršākie gan celtniecībā, gan kopšanā.

1. attēlā - senas ēkas čukurs Dižonā, Francija.
2. attēlā - daudzveidīgie čukuri uz Eižena Laubes 1909.g. celtā nama Brīvības ielā 47, Rīga.

Dadaisms (Дадаизм, Dada)

- nosaukums, ar kuru apzīmē starptautisko mākslas virzienu, ko dažkārt sauc arī par anti – mākslu (savu uzplaukumu piedzīvoja periodā starp 1915. –1922. gadu), tās centrs atradies Cīrihē. Virziens tika uzskatīts par reakciju uz augstprātīgo un tradicionālo mākslu. Tā pārstāvji, starp kuriem bija gan dzejnieki, gan mūziķi, gan gleznotāji, vadījās no savas fantāzijas, kas piešķīra ikdienas priekšmetiem citu nozīmi, piemēram, troksnis kā mūzika, saplēstais zābaks kā mākslas objekts. Neskatoties uz šķietamo izaicinājumu un aplamību, šis virziens sagatavoja augsni ekspresionismam. Kustība bija internacionāla, vairāki tās dalībnieki juta līdz komunismam un anarhismam.
Par dadaismu Latvijā informācijas maz, un tā ir visai pratrunīga. Daži to sauc par "garšīgo absurdu", no kura laimīgā kārtā esot bijis iespējams izvairīties. Savukārt, Klāvs Elsbergs, mūsu pāragri bojā gājušais talantīgais laikabiedrs, esot apgalvojis, ka viņa laimei dadaistu garā vajadzētu "gadsimtos ārdētu steku un skatu, kā Tulūz-Lotreks kaktā kaujas ar Ziemeļnieku". Latviskajā versijā dadaisma pazīmes (valodošanas) formulēti, uzsvērot teksta radīšanu kā spēli, pareizrakstības noliegšanu, kolāžu, tradīciju noliegumu un parodiju. Iespējams, ka pie šī žanra pieder pat bērnu pantiņi "Rīgā karš, Rīgā karš, Burbuļmātei deguns garš".

1. attēlā - Fransis Pikabia „Jauna amerikāņu meitene, deja”, 1913.g., Nacionālais Modernās mākslas muzejs Pompidū centrā, Parīze.
2. attēlā - dadaista Marsela Janko vārdā dadaisma muzejs, Einhoda, Izraēla.

Dainas (дайны, daina, folk songs)

- latviešu folkloras mutvārdu tradīcijas sastāvdaļa un kultūras mantojums pārsvarā četrrindu, retāk sešrindu dzejā. Pirmo reizi latviešu tautas dziesmu ar visām notīm publicēja Tērbatas universitētes profesors krājumā par 1632.-1635. gadu. Diezgan nopietnu dainu vākšanu aizsāka Baltijas vācieši -literāti XVIII gadsimta vidū. Starp tiem atzīmējams skolotājs un izglītotais Johans Gotfrīds Herders, kas pirmais arī ieviesis tautas dziesmas jēdzienu zinātniskajā literatūrā. Tomēr pateicoties izcilā darbarūķa Krišjāņa Barona vākšanas koordinētai sistematizācijai un apkopošanai, dainas iznāca sešos sējumos Jelgavā un Pēterburgā (1894.-1915), to skaits pārsniedz 1 miljonu. Kopš 2003. gada tiek veidots Latvju Dainu Interneta variants.
2001.gada 4. septembrī Kr. Barona izveidotais Dainu skapis ar 268815 dainu lapiņām ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā kā "The Cabinet of Dainas" - Dainu skapis. Paša Krišjāņa Barona vārds minams starp populārākajiem latviešiem un kalpo par tautas vienotības simbolu.

1. attēlā - piemineklis Krišjānim Baronam, skulptore Lea Davidova-Medene, Vērmanes dārzs, Rīga.
2. attēlā - Lidija Auza "Caur sidraba birzi gāju", 1970.g., LNMM kolekcija.

Dakstiņš (черепица, tile)

- keramikas jumta seguma elements, arī kārniņš, kas vienlaikus piešķir celtnei īpaši dižciltīgu un cienījamu izskatu. No šī izstrādājuma nosaukuma franču valodā (tuil) atvasināts kādreizējās slavenās Parīzes karaļu pils Tielrijas nosaukums un tagadējais Tielrijas dārzs.
Dakstiņu jumti Baltijā parādījušies jau XII gadsimtā, turklāt sākumā tie izmantoti baznīcās un pilīs. Kopš XIX gadsimta un to rūpnieciskās ražošanas uzsākšanas dakstiņi kļuvuši par vienu no iecienītākajiem jumtu seguma materiāliem, turklāt tagad mums ir ne tikai keramiskie, bet kompozīto materiālu dakstiņi. Keramisko dakstiņu trūkums ir to trauslums un smagums, kādēļ diezgan bieži, atjaunojot jūgendstila celtņu sarežģīto formu jumtus, dakstiņus nomaina pret skārdu.

1. attēlā - dakstiņu jumti Nesebārā, Bulgārija.
2. attēlā - dakstiņu jumts Konventa sētā, Vecrīgā.

Damasts (Дамаст, damask)

- grezns zīda audums (abpusējs vai vienpusējs) ar puķainu vai cita veida ornamentālu rakstu, ko veido, izmantojot dažādas aušanas tehnikas. Par raksta pamatni parasti izmanto gaišu matētu audeklu, bet pašam rakstam - spīdīgus atlasa diegus. No damasta izgatavoja gan tērpus, gan smagus galdautus, gan pārklājus. Eiropā audums ienācis no Austrumiem, par ko liecina tā nosaukuma saikne ar Damasku, jo tieši šīs pilsētas iedzīvotāji Viduslaikos aktīvi nodarbojās ar attiecīgā auduma ražošanu un tirdzniecību (jo dzīvojuši uz Zīda ceļa). Zīda damasta galdauti, austrumu ornamentu rotāti, kļuva par valdnieku portretu interjeru fonu. Luija XIV portretā damasta galdauts turklāt pasvītro karaļa ministra Kolbēra (pats tērpts melnajās drēbēs) lomu, veicinot dārgo zīda audumu manufaktūru izveidi Francijā.
Savukārt, kompozīcijas veidotāji Jelgavas Vēstures muzejā ļoti veiksmīgi apseguši ar košu sarkanā damasta galdu, pie kura sēž slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs (arī melnajā tērpā). Pārējie atribūti - kuģu modeļi, kartes, grāmata - palīdz radīt priekšstatu par šo neordināro personību, kura savā darbībā kombinē valdnieka greznību ar darītāja lietišķumu.

1. attēlā - Anrī Testelēns "Ludviķis XIV ar Kolbēru", 1667.g.,
2. attēlā - Hercogs Jēkabs pie galda (vaska figūra), Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija.

Danaīdu muca (Данаиды, daughters of Danaus)

- teiciens, kas apzīmē absolūti bezjēdzīgu darbu, tādu, kas nav padarāms, nevajadzīgs un neauglīgs. Kaut kas, kas tiek atkārtots regulāri, no tam nekļūstot jēdzīgāks. Teiciens cēlies no sengrieķu mitoloģijas, kad 49 valdnieka Danaja meitas par to, ka pēc tēva pavēles nogalinājušas savus vīrus kāzu naktī, tika Aīda valstī sodītas ar nepieciešamību visu laiku piepildīt cauru mucu. Sižetu labprāt attēloja mākslinieki, kas izvēlējušies klasiskos sižetus. Līdzīgs Sīzifa darbam ar akmens velšanu kalnā. Jāpiezīmē, ka viena no meitām, Hipermnestra, savu vīru pasaudzēja, un tamdēļ viņai bija lemts pēc nāves nevis nonākt Tartarā, bet Elizejas laukos - un arī tikt iemūžinātai mākslā (angļu Viduslaiku dzejnieka Čosera poēmā un vēlāk arī operās).
Latviešiem pazīstami teicieni par ūdens nešanu sietā. Mūsdienu dzīves kontekstā teiciens parasti tiek izmantots, apzīmējot, piemēram, ceļu seguma lāpīšanu rudens vai ziemas laikā.

1. attēlā - Dž.V. Vaterhauss "Danaīdas", 1903.g.
2. attēlā - nezināms autors "Hipermnestre", XV-XVI gs., Franču nacionālā bibliotēka.

Debesbraukšana (Kristus) () Sk. Kristus Debesbraukšana

Debesbraukšana (Marijas), Asunta (Вознесение богородицы, Ascension of Mary into Heaven (Assumption))

- atbilstoši Romas katoļu, pareizticīgo un pat daļas anglikāņu baznīcu uzskatiem, Dievmātes Marijas zemes dzīves beigās notikusi viņas uzņemšana debesīs, turklāt kopš 1950.gada katoļu baznīcā šo apgalvojumu uzskata par dogmu, kurai gan pastāv arī opozīcija. Marijas debesbraukšanu katoļu baznīca svin 15. augustā, un tie ir vieni no lielākajiem baznīcas svētkiem. Ļoti iecienīts gleznotāju sižets (Muriljo, Rubenss, Rafaels u.c.).
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena ir "Gada lielākie katoļu svētki. Uz Aglonu pēc svētības dodas ne tikai katoļu, bet arī citu konfesiju ticīgie un pat tādi, kuru vienīgā saikne ar baznīcu ir Aglona, kas ar likumu ir pasludināta par starptautiskas nozīmes svētvietu Latvijā, bet Jaunavas Marijas svētki – par valsts nozīmes svētkiem." Citēts pēc www.latvia.travel.

1. attēlā - Bartolomeo E. Muriljo "Dievmātes debesbraukšana", 1678.g., Ponses Mākslas muzejs, Puertoriko.
2. attēlā - nezināms autors "Dievmātes debesbraukšana", Sv. Franciska Romas katoļu baznīca, Rīga.

Debesskrāpis (небоскреб, skyscraper)

- ēka ar lielu stāvu skaitu, augstceltne. Stāvu skaits, ar kuru ēku sāk uzskatīt par debesskrāpi, nav konkretizēts, bet pirmo reizi vēsturē šo apzīmējumu sāka pielietot attiecībā uz daudzstāvu mājām ASV lielpilsētās (Čikāgā, Nujorkā, Detrotā), kuru pamatā bija tērauda konstrukcija un augstums – vismaz 100 m. Mūsdienās par augstceltnēm uzskata ēkas sākot ar 150 m augstumu, tās būvē no īpaša tērauda, dzelzsbetona, stikla un granīta.
Pirmo augstceltni Rīgā (pašlaik Latvijas Zinātņu akadēmija) sāka celt 1951. gadā, projekta autori bija latvieši, un tā bija iecerēta kā Kolhoznieku nams). Ekspluatācijā no 1960.g, stāvu skaits –21; vairākas līdzīgas augstceltnes ir Maskavā un tās visas tiek uzskatītas par Staļina laika arhitektūras pieminekļiem.

1. attēlā - debesskrāpji Barselonas ostā.
2. attēlā - Zinātņu Akadēmijas ēka, senākā augstceltne Rīgā, 1955.g.

Debesu manna (манна небесная, manna)

- Bībeles sižets, atbilstoši kuram, kad Izraēlas tauta pēc aiziešanas no Ēģiptes, klīdusi pa tuksnesi un tai bija izbeigusies maize, saņēmusi no Dieva "ēdamo substanci", baltu sīku graudiņu izskatā. Vārds esot cēlies no jautājuma"kas tas ir", kas senebreju valodā skanēja "man- nu". Mozus uz jautājumu esot atbildējis, ka tā esot Dieva atsūtītā maize. Vēlāk debesu manna ieguvusi plašāku jēdzienu - kaut kas, ko cilvēki saņem grūtajā brīdī, zināmā mērā uz to pat necerot. Ir vairākas slaveno mākslinieku gleznas, kuras veltītas šim sižetam, jo dod iespēju attēlot lielas cilvēku grupas dažādas emocijas necerētā glābiņa laikā.
Latviešu valodā vēsturisko un daļēji vāciski krievisko "debesmannā" bieži sadzīvē aizvieto ar vārdu "uzpūtenis", jo mūsu uztverē šis Bībeles jēdziens jau attiecināms drīzāk uz draiski attēloto Ausekļa Baušķenieka bērnu un arī pieaugušo iecienīto saldo ēdienu.

1. attēlā - Nikolā Pusēns "Izraēla tauta tuksnesī lasa mannu", 1637.-.1639.g., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Būs debesmanna", 1984.g., privātīpašums

Dekadence (декаданс, decadence) franču: décadence

- ar šo vārdu labprāt apzīmē morāles un kultūras krīzi, kas it kā sekojot attīstības augstākajam punktam, kulminācijai. Proti, pilnajai "kadencei" sekojot dekadence, un cilvēkus, kas ar šādu it kā pagrimumu aizraujas, sauc par dekadentiem. Vēsturiski dekadences nosodītāji mēdza pievērsties Romas sabrukumam, kuru it kā esot izraisījis morāles pagrimums vai dekadence. Arī tādas strāvas un virzieni literatūrā un mākslā, kad notiek novēršanās no reālisma, sociālajām, nacionālajām un humānisma idejām, pievēršoties mistikai, anomālijai, dažkārt pat šķietami sludinot pagrimumu un amorālo dzīves veidu. Par dekadenci tradicionāli sauca XIX gs. beigu un XX gadsimta sākuma norises Eiropas literatūrā un mākslā. Autoritārie un totalitārie režīmi centās apzīmēt ar vārdu "dekadence" visu to, kas bija pretrunā ar oficiāli sludināto ideoloģiju. Savukārt, objektīvāk vērtējot šo jēdzienu, izrādās, ka ar to saistīti gan simbolisms, gan citas estētiskās kustības, kuras sākotnēji tika raksturotas kā postošas. Jāatceras, ka kādreiz mākslas norietam pieskaitītas pat Edgara Po fantastiskās noveles, kā arī simbolistu gleznas un dzeja. Turklāt XIX gadsimta beigās grupa spožo franču literātu (tai skaitā T. Gotjē un Š.Bodlērs) pat oficiāli uzskatīja sevi par dekadentiem, tādējādi protestējot pret tā saucamo "banālo progresu".
2004. gada avīzes "Diena" publicēts raksts par Viktoru Eglīti (populārā rakstnieka Anšlava Eglīša tēvu), kurā viņš nosaukts par cildināto un pulgoto lielāko latviešu dekadentu. 2014.gadā Eglītis savā rakstu krājumā "Ceļš uz latvju renesansi" formulēja uzskatus par mākslu, kas, viņaprāt, "uzstājas pret tiesību, morāles tematu un abstrakciju diktatūru" - tādējādi parakstoties zem Rietumu dekadentu domām. Savukārt, arī spožākie XX gadsimta sākuma latviešu gleznotāji nav bijuši dedadences virzienam sveši. No 2015.g septembra līdz 2016.gada janvāra beigām Stokholmā notiek izstāde "Simbolisms un dekadence -ziemeļu perspektīva", kur ar 12 darbiem ir pārstāvēta LNMM kolekcija. Starp izvēlētiem darbiem ir gan vairāki Jāņa Rozentāla audekli (Princese ar pērtiķi tika pieprasīta īpaši), gan viņa paša meti Rīgas Latviešu nama freskām, gan Riharda Zariņa sērīgais oforts "Dzejnieka kaps". Ekspozīcijā tāpat ir pa vienam V.Purvīša, R.Pērles un J.Valtera darbam. Notiek "latviešu dekadences" gleznojumu starptautiskā atzīšana.

1. attēlā - Henriks Siemiradzkis "Orģija Romas impērijā", 1872.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Princese ar pērtiķi", 1913.g., LNMM kolekcija.

Dekoratīvā māksla (декоративное искусство, decorative art)

- kopā ar arhitektūru veido cilvēka lietišķi priekšmetisko vidi, piešķirot tai estētisko tēlainību. Dekoratīvās mākslas īpašības atklājas ansamblī, tas ir mākslas veidu kopums, bet tā paraugi mēdz būt arī īpašu funkciju- paklāji, salvetes, gobelēni, sedziņas, apģērba gabali.
PSRS laikos dekoratīvajai mākslai bija viena milzīga priekšrocība salīdzinoši ar "augstākajām mākslām"- tā drīkstēja nebūt ideoloģizēta un tās ietvaros tika pieļauta spilgta nacionālo elementu izcelšana. Līdz ar to latvieši centās savā sadzīvē pēc iespējas vairāk lietot nacionālās lietišķas mākslas radītos priekšmetus - sedziņas ar tautiskiem rakstiem, koka svečturus, keramiskos traukus, rakstainus cimdus un zeķes, jo tiem turklāt bija raksturīga arī daudz augstāka kvalitāte. Toreiz sieviešu rotās dominēja izstrādājumi no dzintara. Šīs tradīcijas tagad iet mazumā, bet cieņa pret tautiskiem ornamentiem dizainā saglabājas, pat interneta saitu noformēšanas līmenī. Tomēr latviešu tradīcijā dekoratīvā māksla vispilnīgāk realizēta tautas tērpu bagātībā un dažādībā.

1. attēlā - Viljams Morriss „Režģa tapešu dizains”, 1862.g.
2. attēlā - dekoratīvie dažādu Latvijas novadu tautas tērpi no salona "Klēts" Vecrīgā ar rotas lietām.

Dekoratīvās margas (декоративные перила, решетки, decorative railing)

- sākušas veidot arhitektūras ansambļu noformējuma būtisku daļu laikmetā, kad feodāļu pilis pakāpeniski zaudēja savas aizsargfunkcijas un sākušas pārvērsties lepnās rezidencēs, kad paceļamo tiltu vietā nāk greznas ārējās un iekšējās kāpnes. Metāliskās kaluma (dzelzs, čuguna) margas bija iespējams veidot visdažādākās formās, darinot no tām ziedus, volūtas un citas dekoratīvās struktūras. Dzelzi varēja kalt karstu nolūkā iegūt izsmalcinātas formas (jo tā bija pietiekami elastīga), bet lētākas čuguna margas ieguva, izmantojot speciālas atlejamās formas.
Dekoratīvās margas Latvijas pilsētās tāpat spēj piešķirt jebkuram balkonam, tiltiņam vai āra trepēm īpašu izskatu. Mākslinieka - kalēja fantāzija kombinācijā ar iespēju "pozicionēt sevi" mūsdienu Latvijā guvusi plašu atbalstu, tiek rīkoti kalēju amatniecības festivāli un tiek atjaunotas kādreizējo lepno Rīgas jūgenda villu un īres namu margas.

1. attēlā - kaltas dzelzs margas (paraugs) no Svētā Pāvila katedrāles Londonā Viktorijas un Alberta muzejā, Anglija.
2. attēlā - kaltas dzelzs trepju margas Dauderi, Rīga.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (Музей декоративного и прикладного искусства, Museum of Decorative and Applied Arts)

- ir muzejs, kura kolekcijā ietilpst daudzveidīgi mākslas un dizaina paraugi, kas spēj sniegt pārskatu par materiālās kultūras attīstību tās daudzveidīgajās izpausmēs, apkopojot mākslas izstrādājumus no keramikas, stikla, audumiem, metāla, kā arī juvelierizstrādājumus, mēbeles, kalumus, tērpu un apavu paraugus, dekoratīvo skulptūru, traukus, gleznojumus, zīmējumus, fotogrāfijas. Par pirmo un lielāko pasaulē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju tiek uzskatīts Viktorijas un Alberta muzejs Londonā, kas dibināts 1852.gadā un kura kolekcijas uzskaitē ir vairāk nekā 4,5 miljoni eksponātu. Muzejam pieder gan viena no lielākajām postklasiskās skulptūras kolekcijām, gan milzīgi Āzijas mākslas paraugi (no Ķīnas, Indijas, Japānas un Dienvidaustrumu Āzijas), kā arī eksponāti, kas attiecināmi uz musulmaņu kultūru, turklāt to klāsts ir vislielākais Rietumu pasaulē.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atklāts 1989. gadā Rīgas vissenākajā mūra ēkā – bijušajā Jura baznīcā Skārņu ielā, muzeja krājumus veido septiņas pamatkolekcijas (pārsvarā latviešu mākslinieku darbi) - tekstilmākslas, keramikas un porcelāna, metālmākslas, ādas mākslas, dekoratīvā koka mākslas, stikla mākslas un dizaina kolekcijas. Muzejs regulāri rīko arī senās modes mākslas kolekciju izstādes.

1. attēlā - Viktorijas un Alberta muzejs, Londona, Anglija.
2. attēlā - Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja ēka Skārņu ielā 10, Vecrīga.

Dekors (декор, decor)

- rotājuma sistēma celtnei vai mākslas izstrādījumam; dekoratīvā apdare. Katram laikmetam un stilam veidojas papildus rotājumu sistēma, kas atbilst gan pastāvošiem kanoniem un skaistuma izjūtai, gan tehniskajām iespējām. Senās Ēgiptes piramīdām dekora praktiski nav, to aizvieto majestātiskas formas un izmēri. Savukārt, rokoko laikmetā tieši dekors veido paliekošo iespaidu. Bez dekora vide kļūst vienmuļa un neizteiksmīga.
Dekors Latvijā mūsdienu izpratnē galvenokārt pastāvēja tikai tautas tērpā un tika minimāli izmantots ēku celtniecībā. Lauku dzīvē dekors ilgstoši tika reducēts uz koka mēbeļu pieticīgo apgleznošanu un īslaicīgu telpu noformēšanu ar meijām svētkos. Mūsdienu Latvijā daļai cilvēku pēkšņi kļūstot par "jaunbagātniekiem", izpratne par dekoru dažkārt tiek reducēta uz izdotās naudas daudzumu ar pilnīgu gaumes trūkumu.

1. attēlā - kapella Bavārijas lielhercogu pilsētas rezidencē Minhenē, sudraba un apzeltījuma dekors.
2. attēlā - apgleznotais skapis un lāde no Kurzemes zemnieka dzīvojamās istabas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Delfu orākuls (Дельфийский оракул, Delphyc Sibyl) latīņu: orare

- vārds cēlies no latīņu valodas darbības vārda "runāt", tāpat kā visiem pazīstamais "orators", bet, atšķirībā no citiem pareģotājiem (runātājiem) Delfu orākuls bija īpašs. Viņs darbojies Senās Grieķijas ievērojamajā reliģijas centrā 7. –6. gs. p.m.e. Parnasa pakājē, un senie grieķi uzskatīja šo vietu par pasaules centru, griežoties turp pēc nākotnes pareģojumiem. Delfu orākula pareģojumiem sekojuši gan karavadoņi, gan valdnieki, turklāt, pat Romai pārņemot antīkās pāsaules pārvaldīšanu, Delfu orākuls nebija zaudējis savu spēku. Senatnē pastāvēja uzskats, ka tieši ar Delfu orākula muti runājot dievi, atbildot uz cilvēku jautājumiem, kā arī interpretējot dabas parādības. Savādi, bet galvenā orākula lomu Delfos pildīja Pitija, Apollona tempļa priesteriene. Bija arī citas Apollona priesterienes - Sibilas, turklāt vēlāk to pareģojumi tika apkopoti īpašos tīstokļos, kā tas redzams arī Mikelanželo gleznojumā.
Delfu orākulam par godu informatīvais Baltijas ziņu portāls vairākās valodās nosaukts par Delfi, un jau 15 gadus tā ir otra apmeklētākā interneta vietne Latvijā. Portāls piedāvā ziņas, analītiskus materiālus, izklaidi, žurnālistu pārdomas, turklāt pēdējā laikā ir papildināts ar interneta žurnāliem. Portāls Latvijā piedāvā materiālus gan latviešu, gan krievu valodā, bet pārējās Baltijas republikās attiecīgi igauņu un lietuviešu valodā.

1. attēlā - Mikelandželo "Delfu Sibila", 1509.g.
2. attēlā - Džons Viljams Vaterhauss "Pie orākula", 1884.g.

Dendijs (дэнди, dandy)

- smalki ģērbies cilvēks, švīts, kurš, turklāt, pieder intelektuālajām aprindām. Vārds cēlies no angliskā apzīmējuma, to ieviesis un kultivējis slavenais angļu dzejnieks lords Bairons XIX gadsimta sākumā. Mākslā un literatūrā izplatīts tēls (sākot ar Puškina Oņeginu krievu literatūrā), bet īpašu ievērību guvis atbilstoši O.Vailda personībai un izskatam. Dendijs rada savu personību "dzīvojot spoguļa priekšā", viņš vēlas būt viņš pats, savā ziņā izcils - un vienmēr opozīcijā, viņš dzīvo, oponējot sabiedrībai, mētājoties ar paradoksiem, pārsteidzot apkārtējos. Pastāv uzskats, ka dendijs visu dzīvi tikai tēlo, jo, lūk, neesot spējīgs dzīvot reālu dzīvi. Tomēr mēs esam aizmirsuši gandrīz visus Vailda laikabiedrus, bet viņš pats joprojām ir tepat.
Par Rīgas XX gadsimta 30.-to gadu spilgtāko dendiju tika uzskatīts gleznotājs un grafiķis, ekstravaganta un savrupa personība, Kārlis Padegs, kas uzskatāmi redzams viņam veltītajā piemineklī pretī “Māmuļai”. Mūsdienu Latvijā eksistē gan portāls “Dendijs”, gan arī veikalu tīkls. Un arī slavenais Vailds nav aizmirsts - viņam veltītās lugas (un arī paša sarakstītās) joprojām tiek uzvestas, bet aforismi - piedzīvo atkārtotus izdevumus.

1. attēlā - Džovanni Boldini "Roberts de Monteskjū", 1897.g.
2. attēlā - piemineklis Kārlim Padegam, uzstādīts 1998.g., veidots pēc G.Kaņepa statuetes, tēlnieks A.Vārpa, arhitekts A.Heinrihsons.

Devīze (девиз, motto, slogan, bearing)

- īsi formulēts sauklis, frāze, kas izsaka idejas, ieceres un pat valsts uzbūves pamatprincipu, formāli apraksta sabiedrības grupas vai organizācijas vispārīgo motivāciju vai mērķus. Pēc devīzes atpazīst valsts iekārtu un tās orientāciju. Devīze var būt jebkurā valodā, bet senākās devīzes bieži vien izmantoja latīņu valodu. Viena no slavenākām devīzēm - arī sauklis - bija Lielās Franču revolūcijas "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Atpazīstamākās devīzes atspoguļo valsts atribūtikā, pieminekļos, monētās u.c. Devīze var būt arī pilsētai.
Devīzes uz māju fasādēm un frontoniem it īpaši kļuva par Rīgas uzplaukuma apliecinājumu periodā starp vecpilsētas mūru nojaukšanu un Pirmo Pasaules karu, kad bulvāru lokā pacēlās virkne skaistu īres namu, kurus projektēja gan latviešu izcelsmes, gan arī citu tautību veiksmīgākie arhitekti. Atbilstoši to laiku pieņemtajai tradīcijai, vairumā gadījumu devīzēs izmantota tieši latīņu valoda.

1. attēlā - Parīzes pilsētas ģērbonī kuģītī tās devīze, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē- "Šūpojas, bet negrimst".
2. attēlā - devīze uz jūgendstila mājas frontona Elizabetes ielā 23, Rīgā, arhitekts H.Hilbigs, 1903.g., tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Darbs uzvar visu".

Diaspora (диаспора, Diaspora) no grieķu: διασπορά

- tautas etniskās vai reliģiskās grupas daļa, kas atrodas ārpus mītnes zemes, no kuras tā cēlusies, turklāt tā izveidojusies dažādu iemeslu dēļ (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, bēgot no vajāšanas). Vēsturiski jēdziens ir ļoti sens, tas saistīts ar lielu tautu masu piespiedu pārvietošanu, tādu, kā ebreju izraidīšanu no Jūdejas, grieķu bēgšanu no Konstantinopoles pēc tās krišanas Osmāņu rokās u.c. Par diasporu mītnes vietu Eiropā kopš Viduslaiku beigām ilgstoši tika uzskatīta Holande - kā valsts, kas izcēlusies ar reliģisku toleranci, bet vēlāk tās lomu pārņēma Francija un Parīze it īpaši. Diasporu locekļi - starp tiem bija gan poļu insurgenti, gan Itālijas, Grieķijas un citu tautību brīvdomātāji - palīdzēja veidot Francijas galvaspilsētu par pasaules mēroga kultūras centru un dažādu tautību mākslinieku Mekku. Vēlāk par diasporu apmešanās vietu kļuva Ziemeļamērika, kurp devās milzīgas mītnes zemē vai nu vajātās, vai citādi cietušās ļaužu masas.
Latviešu tradīcijā ir arī vārds “klaids”, atvasināts no vārda “izkliedēt”, līdz ar to ir arī nosaukums “klaida latvieši”. Latviešu diasporas bijušas jau kopš XIX gadsimta beigām, kad ievērojama daļa latviešu zemnieku izmantoja Krievijas valdības piedāvājumu pārcelties uz dzīvi Sibīrijā, jo aramzemes trūkums Dzimtenē kalpoja par lielu kārdinājumu. Tādējādi Krievijas iekšzemē, un it īpaši Sibīrijā, izveidojās latviešu kolonijas, kuru iemītnieki centās saglabāt dzimto valodu, kultūru un tradīcijas. Par spīti PSRS laika represijām, joprojām ir saglabājies ievērojams "Krievijas latviešu" skaits. Savukārt, pēc II Pasaules kara, lielai daļai latviešu aizbraucot uz Rietumiem bēgot no gaidāmās kārtējās okupācijas, pakāpeniski izveidojās lielas "ārzemju latviešu" diasporas, pārsvarā Austrālijā, Kanādā, ASV un vairākās Latīņamerikas valstīs. Tās tāpat turpināja kopt latvietību - ar daļējiem panākumiem. Kā spēcīgākais latviešu diasporu vienojošais faktors allaž kalpojuši Dziesmu svētki. Pēdējos gados daudzi latviešu diasporas locekļi pat brauc piedalīties šajos svētkos uz Latviju, tomēr atgriezušies Dzimtenē pēc neatkarības atgūšanas ir tikai daži, jo jaunās mītnes zemēs notika neatgriezeniska asimilācija.

1. attēlā - Sergejs Prokudins-Gorskis "Ebreju bērni Samarkandā", 1910. gada krāsainā fotogrāfija, ASV Kongresa bibliotēka.
2. attēlā - 2011.gada Ziemassvētku vēlējums Kanādā dzīvojošiem latviešiem.

Diāna (Диана (богиня), Diana (mythology))

- šo dievieti senie Grieķi saukuši par Artemīdu, Apollona dvīņu māsu, un viņa bija dzīvnieku un augu pavēlniece, kā arī dieviete, kas palīdzēja sievietēm dzemdībās. Mākslinieki attēloja Diānu kā mednieci un nakts dievieti. Romā šīs dievietes kults bija īpaši populārs vergu vidū, jo tie Diānas tempļos baudījuši neaizskaramību. Mākslā īpašu popularitāti iemantoja mīts par Diānā iemīlējušos jaunekli Akteonu, kurš uzdrošinājies uzlūkot Diānas peldi, par ko tika pārvērsts par briedi un vēlāk medību suņu saplosīts. Francijā nevīstošo Diānas Puatjē skaistumu XVI gadsimtā cildināja tēlnieks Gužons, XX gadsimtā - princeses Diānas vārds tāpat bija leģendām apvīts un tēls - mākslas darbos - filmās, grāmatās - iemūžināts.
Latvijā ar šo vārdu galvenokārt saistīta Velsas princese Diāna, kuras harizmātiskais tēls un it īpaši traģiskā nāve izraisīja te dziļas skumjas. Latvijā līdz ar to kļuva populārs šis visumā neierastais meiteņu vārds. Senlatviešu Panteonā īstas līdzinieces dievietei - medniecei nav, bet attiecībā uz dzemdību aizbildni zināmā mērā Diānu varētu tuvināt Dēklai kā Laimei, kas "zīda, iešūpo, sargā."

1. attēlā - Diānas- mednieces statuja Briseles pilsētas parkā.
2. attēlā - "Versaļas Diāna", I-II gs. romiešu kopija no zudušā grieķu tēlnieka Leohara bronzas oriģināla, apm. 325.g. p.m.ē.

Dievišķā komēdija (Божественная комедия, Divine Comedy)

- itāļu XIV gadsimta dzejnieka no Florences Dantes Aligjēri slavenā poēma trijās daļās (“Elle”, “Šķīstītava”, “Paradīze”), ko uzskata par itāļu literārās valodas piedzimšanu. Poēmas varoni ceļojumos cauri šķīstītavai un ellei pavada romiešu dzejnieks Vergīlijs, bet cauri paradīzei vada mīļotā Beatriče. Sarakstīta starp 1308. un 1321. gadu, Dantem esot trimdā. Poēmas varoņi un to likstas bieži kalpo par tēlotājas mākslas darbu sižetiem, bet elles loki ar personāžu klejojumiem veido daudzu citu literāro darbu saturu. Starp citu, tā kā Dantes izraidīšana no dzimtenes bija saistīta ar Florences pāvesta atbalstītāju (gibelīnu) rīcību, bet pats Dante piederējis pretējai (gvelfu) partijai, dzejnieks zināmā mērā atriebies pāvestam, ievietojot viņu vienā no elles lokiem. Tradīcija kārtot rēķinus ar mākslas palīdzību gadsimtiem ilgi palīdzējusi radošajām personām pārvērst zaudējumus uzvarās. Tagad viens otrs valdnieks paturēs vietu vēsturē, tikai pateicoties vajātā laikabiedra asajai spalvai vai karikatūrai. Jēdziens "komēdija" saistīts ar autora apgalvojumu, ka ar laiku arī smagākie dzīves notikumi zaudējot savu smeldzi. Pēc tam vairāki citi autori, tai skaitā viens no XIX franču literatūras dižgariem Onorē Balzaks arī veidojis savu "Cilvēcisko komēdiju", vadoties no līdzīgiem apsvērumiem.
Latviski pilnīgs Dievišķās Komēdijas atdzejojums parādījies 1994.gadā Valda Bisenieka atdzejojumā. Bet daudz agrāk Zenta Mauriņa rakstīja, ka Dievišķā komēdija ... ir grēcīgā cilvēka ilgas pēc skaidrības, nepilnīgā cilvēka ilgas pēc pilnības, bet kāpšana kalnā pauž skaidrības ilgas.

1. attēlā - Džoto di Bondone "Dante Aligjēri", detaļa no freskas "Paradīze", Bargello pils, Florence.
2. attēlā - piemineklis Dantem Veronas vecpilsētas laukumā.

Dievība (божество, deity, divinity)

- mītiska būtne pagānu vai daudzdievību (politeisma) kultā, kas ir apveltīta ar pārdabiskām spējām, nosacīti var būt gan vīrietis, gan sieviete, gan iedomātais tēls. Senajā vāzes apgleznojumā, ko kopējis XIX gadsimta mākslinieks enciklopēdijai, attēlotas tieši "otrās šķiras" dievību - Hēbes, jaunības dievietes un dievu sūtnes - un Hērakla (pusdieva, proti Zeva un mirstīgās sievietes dēla) kāzas Olimpā.
Būtībā senlatviešu Panteonā ir pārstāvētas tieši dievības nevis dievi, turklāt pat vārdam Dievs latviešu teikās un pasakās drīzāk atbilst dievības loma. Tāpat Laima, Māra un Dēkla ir likteņa dievības.

1. attēlā - Volfgangs Rīgers - "Hēbes un Hērakla kāzas", zīmējums - kopija no Apūliešu vāzes, publicēts: Wilhelm Heinrich Roscher: Ausführliches Lexikon der griechischen und römischen Mythologie. v. 1,2., p. 1870
2. attēlā - nezināms autors dekoratīvā dievību grupa (uz ēdamgalda), baltais biskvīts, no Rundāles pils ēdamzāles.

Dievmāte (Богородица, our Lady)

- jēdziens tiek attiecināts uz Svēto Jaunavu Mariju, Jēzus no Nazarets (Kristus) māti. Rietumeiropā un Ziemeļeiropā ļoti bieži pilsētas katedrāles tiek veltītas tieši Dievmātei kā pilsētas un tās iedzīvotāju aizbildnei Dieva priekšā (piemēram, slavenā Parīzes Dievmātes katedrāle).
Latvijā ģimeņu aizbildnes svētnīca ir Skaistkalnes Dievmātes baznīca (Bauskas rajons), kuras pirmsākumi ir meklējami XVII gadsimta vidū un kas ir nozīmīgs katoļticības centrs Zemgalē un Kurzemē. Tā ir otrā (aiz Aglonas) populārākā svētceļojumu vieta Latvijā. Tāpat pazīstama Rīgas pils tuvumā esošā Sāpju Dievmātes baznīca, kurā notiek dievkalpojumi vairākās valodās, tai skaitā arī poļu.

1. attēlā - Notre Dame katedrāle Parīzē, XII-XIX gs.
2. attēlā - Skaistkalnes Dievmātes baznīca, itāļu baroks, pabeigta 1692.g.

Dievturība, neopagānisms (Неоязычество, Modern paganism, neopaganism)

- ir garīgā kustība (saukta arī par mūsdienu pagānismu), kas izpaužas kā tieksme atdzīvināt mitoloģizētos pagāniskos kultus, kas bija izplatīti dažādās Eiropas daļās pirms kristietības. Šīm kustībām ir vairākas kopīgas iezīmes, starp kurām noteicošā ir pieķeršanās senajiem folkloras un etnogrāfijas avotiem ar dažādu ticamības un arī sekošanas tiem pakāpi, aizraušanās ar tieši savas tautas (tautu grupas) vēsturiskā garīgā pārākuma izcelšanu. Kustība sasniegusi arī ASV, kur tās apoloģēti apgalvo, ka tā esot "vēsturiskās iedvesmas un mūsdienu kreativitātes sintēze". Ir izveidota pat neopagānisma teoloģija. Kustība tāpat ļoti izplatīta bijušās PSRS teritorijā, kur jau vairāk nekā 30 gadus parādās pseidovēsturiskās slāvu - "rusiču" hronikas, kā arī aktīvi darbojas sludinātāji un personas, kuru darbība pat tiek atzīta par ekstrēmisku.
Latvijā dievturība izpaužas kā senlatviešu pirmskristietības, faktiski pagānu ticējumu atdzīvināšana uz folkloras, mitoloģijas un dainu pamata. Kā reliģiskā kustība aizsākta 1925. gadā, pamatlicējs Ernsts Brastiņš. Ticējumu pamatā trīsvienība – Dieviņš, Māra un Laima. Dievturi noliedz kristietības izglītojoši progresīvo ietekmi un aicina “atgriezties pie senču tikumiem”.

1. attēlā - pagānu altāris rudens saulgriežus svinot, Rietumgotlande, Zviedrija, lielākais koka elks ir Freirs, mazais sarkanais- Tors, bet zīmējumā redzama Sola.
2. attēlā - piemineklis Ernestam Brastiņam Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla, 2006.g.

Dionīss, Bakhs (Дионис, Dionysus)

- bija vīnogu ražas, vīndaru un auglības dievs ar nelieām trakulības piedevām. Dionīsu uzskata par vienu no senākajām Grieķijas dievībām. Atbilstoši arheologu atradnēm un atšifrētiem tekstiem, viņa kults pastāvējis jau apmēram 1500 gadus p.m.ē, jo vīnam jau kopš dziļās senatnes bija liela loma antīkās Grieķijas dzīvē. Turklāt Dionisam senie grieķi piedēvēja lielu lomu teātra dzīvē (to vēlāk pārņēma arī romieši), bet tiem viņš pazīstams kā Bakhs, vārds, no kura vēlāk atvasinātas gan šīs dievības pavadones, draiskulīgās bakhantes, gan arī plašie auglības svētki, kuru laikā notika gājieni un gaviles ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu, kas esot izraisījuši ekstāzi un aizmiršanos. Ar Dionīsu (Bakhu) saistīts arī orģijas jēdziens, kura maigāka izpausme ir vēlākie karnevāli. Dionīss bija jaunākais starp olimpiešu dieviem un pēdējais starp uzņemtajiem to kārtā par spīti tam, ka viņa māte Semele bija mirstīgā un gāja bojā, kad Zevs viņai parādījies savā īstenajā izskatā.
Baltiešu mitoloģijā Dionīss vistuvāks ir Dieviņam, kurš tāpat rūpējas par labu ražu. Tomēr senlatviešu Dievs (drīzāk tomēr Dieviņš), kas vienlaikus ir arī "ētiskās kārtības noteicējs, kas soda ļaunos", ir daudz tikumīgāks par antīko Dionīsu - Bakhu. Tālab arī Augusta Folca attēlotais skulpturālais Dionīss vairāk atgādina kārtīgu zemnieku aizbildni nevis savu draiskulīgo un viegli apskurgušo antīko (vai Renesanses) prototipu.

1. attēlā - Karavadžo "Bakhs", apm. 1598.g., Ufici galerija, Florence, Itālija.
2. attēlā - Augusts Folcs "Dionīss", 1883.g., fon Strīka savrupnams, Aristida Briāna iela 9, Rīga.

Diptihs (диптих, diptych) sengrieķu: diptychos ‘

- divas gleznas (ciļņi, zīmējumi, vitrāžas), ko vieno kopīga ideja vai iecere; arī divdaļīgs, tematiski vienots mākslas darbs (Ādams; Ieva). Ar šo vārdu Vēlīnajā antīkajā laikmetā apzīmēja ziloņkaula burtnīcas vāku, kuru, turklāt, noformēja kā mākslas darbu. Šo diptiha iekšējo saturu veidoja Romas konsula dižo darbu uzskaitījums, rakstīts uz vaska tāfelītēm. Dažreiz diptihi tika pasniegti laulības ceremonijās, kā arī godinot, piemēram, dzejnieka un viņa mūzas savienību. Kopš Viduslaikiem vairāki koka paneļu gleznojumi tika darināti diptiha formā (uz iekšējām eņģēm), tos varēja salocīt un izmantot kā pārnēsājamo lūgšanas piederumu, atverot vajadzības gadījumā.
No latviešu māksliniekiem ar diptihiem aizrāvies Auseklis Baušķenieks (dubultais pašportrets), bet viņa pēdējos darbos parasti ir attēlotas vienas parādības divas puses. Savukārt, iespējams arī diptihs, kurā ir pārstāvēti pretstati. Tā, Jēkabs Kazaks bija iecerājis kā diptihu savus "Bēgļus" un "Peldētājas" kā divu pretstatu - kara un miera - simbolu. Diptiham mūsdienu Latvijā mēdz būt arī cits skaidrojums. Tā, Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā 2014. gada februārī piedzīvoja kameroperu viencēlieni jeb diptihs "Līsistrāte", ko radījuši Latvijas, Šveices un Vācijas mūziķi un mākslinieki.

1. attēlā - "Erceņģelis Miķelis, Teotokos, Jānis Kristītājs, erceņģelis Gabriēls", tradicionāla Bizantijas ikona, XVII gs., Sanokas vēstures muzejs, Polija.
2. attēlā - nezināms autors, gleznojums uz stikla "XVII gadsimts izpriecas", Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Diriģents (дирижер, conductor)

- lielākam izpildītāju skaitam rakstītu skaņdarbu un muzikāli dramatisku sacerējumu iestudēšanas un atskaņošanas vadītājs. Vairāki slaveni mūziķi iemantojuši popularitāti arī kā diriģenti.
Viens no pirmajiem latviešu izcelsmes diriģentiem bija komponists Jāzeps Vītols. Starp slavenākajiem latviešu izcelsmes diriģentiem mūsdienās ir Mariss Jansons, kas pašlaik vada Amsterdamas Karalisko orķestri un ir Grammy balvas laureāts. No jaunākajiem – diriģents Andris Nelsons, ko 2010. gadā Anglijas prese nosauca par “Birmingemas burvi”. Ipaša loma Latvijas muzikālajā dzīvē ir kordiriģentiem, kas vada Dziesmu svētkus.

1. attēlā - Londonas Barbikonhalle, Londonas Simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults Bernads Haitinks, 2011.g.
2. attēlā - diriģents Ārijs Šķepasts ar Rīgas Latviešu biedrības kori "Austrums" 2014.gada muzeju nakts koncertā.

Dizains (дизайн, design)

- īpaša projektēšanas metode, kad projektējamam objektam piešķir nevien funkcionālas, bet arī estētiskās, fizioloģiskās un psiholoģiskās papildus īpašības. Personu, kas piešķir izstrādājamam objektam vai pasākumam tā ārējo izskatu un formas, kuras apmierina gan ražotāju, gan patērētāju, sauc par dizaineru. Dizainera pamatdarbības lauki sākotnēji bija saistīti ar mākslu (gleznu, izrāžu noformēšana, dekorācijas u.t.t.), bet pēdējās simtgades laikā dizaineri nodarbojas ar apģērba, mēbeļu, sadzīves priekšmetu noformēšanu, kas saistīts ar masu produkcijas ražošanu un vienlaikus ar vēlmi nodrošināt patērētājam skaistumu par saprātīgu cenu. Visprogresīvākie izstrādājumi, tādi kā mobīlie telefoni un pat elektromobīļi izceļas ar formas un funkcijas elegantu savienību.
Daži I Republikas mākslinieku izstrādājumi ar praktisku lietojumu un tautisku noformējumu būtībā jau var tikt uzskatīti par agrīno dizainu. Šajā jomā strādājis arī grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis. Savukārt, mūsdienu Latvijā dizains kā speciālā tehnoloģiskā māksla tāpat saistīts ar tehnikas straujo progresu. Pašlaik Latvijā aizvien plašāks kļūst arī datorizētais dizains, un to var apgūt augstskolās kā speciālo mācību programmu. Latvijas amatnieki ir atjaunojuši Latvijas Amatniecības kameru, kur profesionālās organizācijas piešķir starptautiski atzītu meistara titulu. Būtībā tie ir dizaineri. Jaunieši, kas ieguvuši vidējo izglītību kādā amatniecības nozarē, labprāt turpina studijas dizainā. Latvijas dizaineru apvienība dibināta 1988.gadā un regulāri rīko tematiskos konkursus. Viens no tiem bija saistīts ar Ziemas Olimpiādes tērpu izstrādāšanu. Apvienība kopš 2008.gada pasniedz gada balvu labākajam dizainerim.

1. attēlā - miniatūrā elektromobiļa dizaina paraugs, Elizejas lauki, Parīze.
2. attēlā - Ansis Cīrulis "Mēbeļu garnitūra", XX gs. 30-tie gadi, Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejs.

Dodžs (дож, doge)

- Venēcijas Republikas vēlēts Maģistrāta Padomes galva, sava veida hercoga ekvivalents apmēram 1000 gadu pilsētas- republikas pastāvēšanas laikā. Kopš 1172.gada dodža amats bija vēlēts un par tā kandidatūru sprieda Venēcijas Lielā Padome, turklāt parasti izšķirošās balsis piederēja tā saucamajai četrdesmit vīru komitejai. Nominēšana izraisīja spraigas debates, kad bieži vien balsis par kādu no kandidātiem dalījās tieši uz pusēm. Līdz ar to kopš 1262.gada komitejai pievienoja vēl vienu locekli. Dažus gadus vēlāk, cenšoties ierobežot slavenāko ģimeņu varu Venēcijā, dodža vēlēšanas kļuva pavisam sarežģītas un daudzpakāpju. Dodži tika vēlēti arī Venēcijas konkurentē - Dženovas republikā, kur tos apstiprināja Lielā Padome. Kaut sākotnēji dodžu laicīgā vara bija milzīga, viņi tika pakļauti stingrai Lielās Padomes pārraudzīšanai, turklāt dodžam nedrīkstēja piederēt īpašumi ārpus republikas. Pēdējais Venēcijas dodžs zaudēja savu titulu tikai pašās XVIII gadsimta beigās, Bonapartam iekarojot Itāliju. Dodža varu simbolizēja tā ciešā savienība ar jūru, kas tika atzīmēta ar speciālu "laulību" ceremoniju, iemetot jūrā gredzenu. Par dodža amatu viņa portretos liecina gliemežvāki pogu vietā.

1. attēlā - Džovanni Bellini "Leonardo Loredāns - Venēcija dodžs", 1501.g.
2. attēlā - Džentili Bellini "Venēcijas dodžs Džovani Močenigo", 1478.g.

Dolomīts (Доломит, dolomite) no franču: dolomit (e)

- minerāls, kalcija un magnija karbonāts, celtniecības un apdares materiāls, pēc dabas nogulumiezis, sastopams nogāzēs un klintīs. Ir pat pazīstams dabas brīnums - Dolomītu Alpi, būtībā sārtās granīta klintis, kas apgaismojumā maina krāsu. Kad uz klintīm krīt pēdējie saules stari, tās iekrāsojas maigi rožainos, violetos un sarkanos toņos. Fenomens saistīts ar klinšu sastāvā esošajiem dolomīta, kalcija karbonāta un magnija savienojumiem. Senākās dolomīta celtnes bijušas jau Senajā Romā, un to joprjām pielieto ārējai apdarei valstīs, kur nokrišņi ir reti - Itālijā, Dienvidvācijā un Francijas dienvidos.
Viens no izplatītākajiem Latvijas materiāliem. To izmanto kamīnu, lapeņu, sienu, celiņu un žogu dekoratīvajai apdarei. Latvijā ir sastopams dzeltenīgu, sarkanīgu, zaļganu nokrāsu dolomīts ar lielāku un mazāku porainību un raksturīgo dzīslainību. Dolomīts tiek iegūts nelielu izmēru gabalos, tāpēc to parasti lieto zāģētu vai skaldītu plākšņu veidā, nevis masīvu. Dažāda izmēra akmeņus sagriež ar leņķa slīpmašīnu pēc vajadzīgiem izmēriem. Tā kā dolomīts pakļauts mitrumam, Latvijā to parasti izmanto kamīniem un citiem iekšējās apdares pasākumiem, bet ārsienām pielieto mākslīgo akmens dolomītu, ko iegūst no šķembām. Ārējai apdarei dolomītu pastiprina ar akmens laku. Ar gaišajām dolomīta plāksnēm veikta Kongresu nama apdare Rīgā.

1. attēlā - Noinšvānšteinas Bavārijas hercoga Ludviga II pils dolomīta trepes Dienvidvācijā. XIX gs. otrā puse.
2. attēlā - Kongresu nams, dolomīta apdare. Arhitekti J.Gertmanis un V.Kadirkovs, 1981.g.

Dominante arhitektūrā (доминанта в архитектуре, dominance in architecture)

- galvenā pazīme, vadošā ideja; arhitektūras ansamblī vai pilsētā – izteiksmīgākā celtne, parasti tāda, kas izceļas uz pārējo fona un dažkārt kļūst par attiecīgās vietas simbolu, kaut pretrunīgu. Piemēram, par Parīzes simbolu un dominanti mūsdienās uzskatāmais Eifeļa tornis kādreiz tika vērtēts kā galējā arhitektūras kļūme un cēlās galvaspilsētas tēla kropļojums. Tāpat par Vecās Londonas dominanti un pat Lielbritānijas simbolu uzskata Big Benu - Lielo pulksteņtorni Vestminsteras pils Ziemeļu galā. Tas ir trešais pasaulē augstākais pulksteņtornis (pabeigts 1858.gadā), un gandrīz katrā filmā par Londonu tas tiek šādā vai citādā veidā attēlots.
Par Vecrīgas dominanti pieņemts uzskatīt Pētera baznīcas torņa smaili, kuras mākslinieciskās īpašības patlaban neapšauba.Turpretī Zinātņu Akadēmijas ēku, kas dominē pār Latgales priekšpilsētu vai arī dažas pagājušā gadsimta 70. gadu augstceltnes Daugavas tuvumā, kā arī “Saules Akmeni” (Svedbankas ēku) pretējā krastā, pagaidām vairāk peļ nekā slavē.

1. attēlā - Vestminsteras pils puksteņtornis, 1858.g, Londona
2. attēlā - skats uz Rīgas pili no Ķīpsalas.

Doms, Doma baznīca (Домский собор, minster, cathedral)

- galvenā, parasti bīskapa baznīca, katedrāle. Vārds ir atvasināts no Dieva nosaukuma latīņu valodā - Domini. No šī paša vārda cēlusies arī dominante (redamākā celtne) un dominēšana. Ļoti bieži, bet ne vienmēr, Doma baznīca veltīta svētajam, kurš tiek uzskatīts par attiecīgās pilsētas aizbildni.
Vecrīgas centru veido Doma baznīca, tās celšanas sākuma gads – 1214., un to uzsācis tieši bīskaps Alberts. Sākotnēji Doma baznīca bija veltīta Jaunavai Marijai, Livonijas aizbildnei. Šādai baznīcai apkārt parasti veidojas vesela celtņu sistēma – krusta galerija, klosteris, saimnieciskās telpas. Doma baznīcas celtniecība turpinājās vairākus gadsimtus, pēdējā pārbūve notikusi jau XIX un XX gadsimtu mijā. Pašreizējā Doma izskatā izšķir senāko (romāņu stilā) celto altāra daļu, gotisko vidējo daļu, barokālo torni ar kupolu. Iekšpusē Doma galveno pērli veido ērģeles un vitrāžas. Mūsdienās Doms vienlaikus ir gan dievnams, gan muzejs, gan koncertzāle. Doma baznīcas un klostera ansamblis patlaban pieder gan valstij, gan Latvijas Evanģēliki luteriskai baznīcai un ir arhibīskapa katedrāle Rīgā.

1. attēlā - Barselonas Doms, veltīts Svētajai Barselonas patronesei Eilalijai, XIII-XV gs., skats no sāna.
2. attēlā - Rīgas Doms, skats no Doma laukuma.

Domskolas (Домские школы, Cathedral schools)

- viduslaikos īpašas mācību iestādes pie dombaznīcām, dažas no kurām vēlāk kļuvušas par universitātēm. Tās atradās bīskapu uzraudzībā un mācītu garīdznieku vadībā. Sauktas arī par latīņu skolām, jo mācības notika latīņu valodā.
Rīgas Domskola izveidota reizē ar pašu katedrāli un klosteri 1211.gadā, būdama senākā mācību iestāde Livonijā; vēlāk pārveidota par Rīgas rātes Domskolu (pēc Reformācijas), akadēmisko ģimnāziju un beidzot – par apriņķa skolu. Skola slavena ar to, ka XIX gadsimta beigās par tās skolotāju strādājis izcilais Apgaismības laika filozofs J.H. Herders. Rīgas Domskola jau kopš XVI gadsimta allž izcēlusi skaistu dziedāšanu (zēnu korus), un šī tradīcija turpinās arī mūsdienās.

1. attēlā - "Piligrimu skola" Vinčesteras katedrāles kora skola - zēnu sākumskola, dibināta apm. 676.g., Vinčestera, Hempšīra, Anglija.
2. attēlā - Domskola mūsdienās.

Donžons (донжон, dungeon)

- masīvs, viduslaiku cietokšņa teritorijā brīvstāvošs tornis ar apkārtmūra augstumā paceltu ieeju, cietokšņa aizstāvju pēdējā patvēruma vieta. Vēlāk arī viduslaiku cietums, kā arī šausmu stāstos un filmās izplatītais vampīru miteklis.
Viens no izteiksmīgākajiem donžoniem Latvijā ir Turaidas pilī skatāmais, Turaidas lielais tornis, kura celtniecība veikta 13. gadsimtā un kas vienīgais ir saglabājies no senā Turaidas cietokšņa. Tornis ir iemīļotā tūristu apmeklējuma vieta.

1. attēlā - Vensenas pils(XII-XIV gs.) Parīzē ar donžonu vidū, karaļu mītne, vēlāk tieši donžonā bija cietums slaveniem ieslodszītajiem.
2. attēlā - Turaidas pils donžons. Rekonstrukcija

Doriskais orderis (дорический ордер, doric order)

- viens no trim sengrieķu arhitektūras orderiem; masīvākais, smagnējākais, orderis ar visvienkāršāko kapiteli, kas nedaudz atgādināja tases apakšmalu; kolonnas stāva virsma varēja būt gluda vai ar iegrieztām seklām kanelūrām. Ar doriskām kolonnām rotātas galerijas Viduslaiku augstskolās (Padavas univeritātē, Krakovas augstskolā u.c.), kā arī muzeju un mūsdienu augstskolu iekšējie pagalmi, piešķirot iestādei svinīgumu.
Kolonnas ar visvienkāršāko kapiteli un bez rievtekām sāka plaši izmantot XIX gadsimta celtniecībā, kad tās veidoja no lētākiem materiāliem - piemēram - betona. Tā kā jebkura kolonna piešķir celtnei zināmu cienīgumu, ar tām sāka papildināt savrupmājas īpašnieki no inteliģences vidus. Rīgas Mežparkā tāda tipa kolonnas ir vairumā.

1. attēlā - doriskās kolonnas Milānas mākslas muzejā
2. attēlā - māja ar četrām doriskām kolonnām Kokneses prospektā Mežparkā, Rīgā.

Draudze (приход, parish, congregation)

- kādas noteiktas konfesijas baznīcas regulāro dalībnieku (baznīcēnu) kopa, proti, tie cilvēki, kas apmeklē dievkalpojumus un piedalās baznīcas organizētajos pasākumos, labdarībā u.c. Primārā sabiedrības vienība Rietumu kristīgajā pasaulē, kuras ietvaros notika visi svarīgākie pasākumi cilvēka dzīvē. Nokļūt ārpus draudzes nozīmēja tikt izstumtam.
Ir arī pacilātāka definīcija: “Dieva izredzēti, aicināti un sapulcināti cilvēki”. Mūsdienu Latvijā konkrētu draudzi sauc attiecīgā dievnama vārdā (piemēram, Sv. Jāņa draudze), vai atbilstoši novirzienam (“Jaunās paaudzes” draudze, viena no 83 Latvijas Baptistu draudzēm). Pirmā draudze, kurā viduslaiku Rīgā varēja pulcēties nevāci (senlatvieši un lībieši) atradusies Jēkaba baznīcā, toreiz ārpus pilsētas mūriem. Tās pieticīgi atturīgais izskats saglabājies līdz mūsdienām.

1. attēlā - Ambergas franciskāņu baznīcas (uz Marijas kalna) draudze pirms rīta dievkalpojuma, Dienvidvācija.
2. attēlā - Jēkaba baznīca Vecrīgā, celta 1225.gadā, skats no Mazās Trokšņu ielas.

Drāma (драма, drama, play)

- ar satricinošiem pārdzīvojumiem saistīts notikums; viens no trim literatūras pamatveidiem līdzās lirikai un epikai; viens no trim dramatiskās literatūras paveidiem līdzās traģēdijai un komēdijai. Eiropā žanrs parādījies jau Senajā Grieķijā. Autoru, kas sacer lugas, parasti sauc par dramaturgu, kaut viņš var rakstīt arī traģēdijas vai komēdijas (tad viņu dažkārt sauc arī par komediogrāfu). Drāmas var būt domātas gan uzvešanai teātrī, gan lasīšanai.
Vispopulārākais un joprojām spēlētākais latviešu dramaturgs, kura "radošais mantojums ir nepārejoša Latvijas teātru repertuāra daļa", turklāt to uzved arī krievu trupas, neapšaubāmi ir Rūdolfs Blaumanis. Viņa drāmas (tāpat kā vieglāka žanra lugas) ir augstvērtīgas, psiholoģiskas, tās var uzvest gan simboliski, gan reālistiski, gan pat pārvērst par literāro lasījumu. Dažas Blaumaņa drāmas - "Ugunī", "Indrāni", "Pazudušais dēls" ir tik kaislību, ciešanu un problēmu piesātinātas, ka būtībā tuvojas augstas traģēdijas žanram, tikai bruņinieku un valdnieku vietā uz skatuves darbojas latviešu zemnieki. Savukārt, par XX gadsimta spožāko latviešu dramaturgu tiek uzskatīts Mārtiņš Zīverts, kura vairākas lugas, par spīti tam, ka autors bija trimdā Zviedrijā, tikušas uzvestas Padomju Latvijā. Daži populārākie pēdējo gadu mūsdienu latviešu romāni, piemēram, Māra Bērziņa "Svina garša" pārtop drāmā uz Nacionālā teātra skatuves. Mūsdienu Latvijas dramaturgi ir apvienoti speciālajā ģildē.

1. attēlā - piemineklis dramaturgam Aleksandram Ostrovskim pie Mazā teātra, tēlnieks N. Andrejevs, 1926.g., bronza, Maskava.
2. attēlā - Teodors Zaļkalns "Piemineklis Rūdolfam Blaumanim", 1929.g., Bastejkalns, Rīga.

Drupas (развалины, ruins, remains)

- glezniecībā romantiskās ainavas komponents, parasti attēlojot dažas pussabrukušas un ar vītņu augiem pārsegtas kolonnas. Reālajā dzīvē kādreizējo lepno celtņu paliekas.
Mūsdienu Latvijā tiek veiksmīgi saglabātas vairāku ordeņa (Cēsu, Siguldas) un bīskapu (Raunas) piļu drupas, kas gan sniedz priekšstatu par kādreizējo varenību, gan kalpo par arheoloģisko pētījumu un izrakumu vietu.

1. attēlā - romiešu laikmeta viadukta drupas Boloņā, Itālija.
2. attēlā - Rīgas arhibīskapa pils drupas Raunā (XIII-XVI gadsimts).

Dubultportrets (двойной портрет, double-portrait)

- dubultportretu ideja radusies Itālijas Renesanses glezniecībā, kaut tur pārsvarā tie bijuši valdnieku un to vai nu laulāto draudzeņu, vai mīļāko portreti, bieži vien profilā - ar uzsvaru uz portretējamo stāvokļa atribūtiem. Savukārt, flāmu glezniecība, kas aizrāvusies ar koncentrēšanos uz portretējamo personību sejām un viņu sabiedrisko lomu, veido dubultportretu ar amatvīru nozīmes pasvītrošanu - aiz zemās sienas, uz kuras redzams uzraksts.
Viens no piemajiem dubulportretiem Kurzemē (1848.gads) ir vācbaltu gleznotāja Jūliusa Dēringa darbs. Dzimis Drēzdenē un jau jaunībā sācis darināt portretus, kā arī aizrāvies ar etnogrāfisko tērpu dokumentēšanu, Dērings 1845. gadā ticis uzaicināts uz Jelgavu, kur strādājis par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā. Paralēli aktīvi nodarbojies ar portretu darināšanu un altārgleznu gleznošanu. Pašu latviešu glezniecībā īsto dubultportretu ir maz, pārsvarā ir ģimenes portreti - vai nu mākslinieka vecāki, sieva, bērni, vai nu, kā tas, piemēram, ir Ausekļa Baušķenieka darbos, galvenais varonis iedomāto tēlu vai dubultnieku ielokā.

1. attēlā - Rafaēls " Andrea Navagero un Agostino Beazzano", 1516.g., Doria Pamphilj galerija, Roma.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Brāļu Groševsku dubultportrets", 1848.g.

Dvīņu ēka (сдвоенный дом, semi-detached housing, duplex)

- šāds celtnes tips veidojas gadījumā, kad divas ēkas vieno kopīgais ugunsmūris (brandmauers) un tās abas ārēji izskatās kā viena otras spoguļattēls. Ideja radusies britu arhitektu vidū jau XIX gadsimtā kā tā saucamās "priekšpilsētu urbanizācijas simbols", bet kļuva īpaši populāra gan Eiropā, gan ASV un Kanādā priekšpilsētu apbūvē starp abiem Pasaules kariem. Būdamas ārēji ļoti līdzīgas, iekšēji mājas varēja stipri atšķirties. Dvīņu māju celtniecību spēcīgi ietekmēja gan Art Deco stils, gan iespēja pilsētniekam -individuālistam ietaupīt uz celtniecības izdevumiem, turklāt saglabājot lielāku sava dārza teritoriju.
Reizē ar intensīvu Mežparka apbūvi XX gadsimta sākumā, kad radās pilsētnieku vēlēšanās dzīvot "veselīgajā svaigajā gaisā", sāka īstenot vairākus savrupmāju projektus. Pēc I Pasaules kara un Mežparka apbūves noteikumu pieņemšanas, kad mājām bija jāatrodas vismaz 4 metru attālumā no ielas, gan no kaimiņu robežas, dvīņu māja izrādījās optimāls risinājums. Dvīņu ēku īstais entuziasts bija arhitekts G.fon Tīzenhauzens. Viņa celtās ēkas (sākot ar 1911.gadu) pārsvarā atrodas Stokholmas un Gdaņskas ielā, bet tagad īpaši interesanti vērot, kā šīs ēkas pārdzīvo mantisko noslāņošanos īpašnieku vidū.

1. attēlā - dvīņu māja Dižonā, Francija, vasarā.
2. attēlā - dvīņu māja Mežparkā, izskats mūsdienās.

Dzeguļi (зубцы, merlon)

- viduslaiku nocietinājumu vai tiltu arhitektūrā torņu vai mūru augšdaļas robojums, kura zemākās daļas noder šaušanai (kā ambrazūras), bet augstākās veido slēpni aizstāvjiem. Dzeguļu dekoratīvo formu gadījumā, ja to augšdaļa sākot no vidus ir šķelta un izvērsta, sauc par "bezdelīgas asti". Virs dzeguļiem iespējams arī stiprināt jumta segumu. Šāda tipa dzeguļi it īpaši bieži satopami Itālijas ziemeļos gan cietokšņos, gan pat viduslaiku tiltu mūrējumā, un tāpat labi pazīstami Maskavas Kremļa arhitektūrā, jo to arī XV gadsimtā būvējuši pēc Itālijas arhitektu plāniem.
Latvijas teritorijā Viduslaiku dzeguļi, kam būtu bijusi īsteni militāra nozīme, nav saglabājušies, toties tieksme dekorēt eklektikas un historicisma stilā būvētās ēkas ar dzeguļiem īstenojās, sākot ar XIX gadsimtu. Dzeguļu īpaši daudz muižu pilīs, kuras būvētas t.s. angļu-sakšu pseidogotiskajā stilā, uz kuru attiecināma arī vācu grāfa Frīdriha fon Medema Vecauces pils. Turklāt pēc kompozīcijas tā tik tiešām nedaudz atgādina viduslaiku nocietinājumu.

1. attēlā - Sforcas hercogu (XV gs) cietokšņa iekšējā pagalma mūris ar "bezdelīgas astes" tipa pārsegtiem dzeguļiem Milāna, Itālija.
2. attēlā - Vecauces pils ar torni,1842.- 1846.g.g. Pēc Berlīnes arhitekta Štīlera meta

Dzeltenā prese (желтая пресса, Yellow press)

- prese, kas vāc visāda veida tenkas par slavenību un politiķu privāto dzīvi, meklējot skandalozu un kompromitējošu informāciju. Žurnālistika, kas pievilina lasītājus pateicoties gan reālajām, gan izdomātajām sensācijām. Jēdziens radies XIX gadsimta otrajā pusē ASV, konkurējot diviem vadošajiem ikdienas avīzes izdevējiem un cīnoties par lasītāju jebkādiem paņēmieniem. Jēdziens esot cēlies no papīra, uz kura tika drukātas avīzes, dzeltenās krāsas (turklāt šis papīrs bijis lētāks par balto).
Dzeltenā prese mūsdienu izpratnē Latvijā parādījusies XX gadsimta pēdējā desmitgadē, un tās spožākie un ilgdzīvojošākie piemēri ir žurnāli "Kas jauns" un "Privātā dzīve", kas nemainīgi paliek vislasītāko izdevumu topā. Pēdējā laikā dzeltenajai presei veiksmīgi pievienojušies arī vairāki populārie Interneta portāli.

Dzelzs laikmets (Железный век, Iron age)

- periods civilizācijas attīstībā, kas seko Bronzas laikmetam, ko iezīmē dzelzs pārsvars, kura aptuveno sākumu datē ap 1500 gadiem pirms Kristus dzimšanas. Dzelzs un tērauda izplatība izsauca straujas pārmaiņas sabiedrības dzīvē, uzlabojot lauku apstrādi (dzelzs arkls) reliģiskos ticējumus un pat mākslas stilus. No arheologu viedokļa tas ir laikmets, kad atradnēs pārsvarā ir ieroči un darbarīki no dzelzs. Tas ir trešais no lielajiem civilizācijas attīstības periodiem, kuri raksturo civilizācijas agrīno attīstību. Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs ieguves tehnoloģiju varēja būt apguvušu heti, no viņiem to drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un Eiropas dienvidu reģioni. Ziemeļeiropā periods sācies vēlāk nekā dienvidos, apmēram 500 gadus p.m.ē.
Latvijas teritorijā tas ir periods, par kura sākumu nosacīti pieņem 1. gadu m.ē. Tas ilga līdz Livonijas krusta karu sākumam aptuveni 1200. gadā. Šis laika posms iedalās trīs daļās: agrais dzelzs laikmets, vidējais dzelzs laikmets un vēlais dzelzs laikmets. No šī perioda vidus saglabājušās pirmās rakstiskās ziņas par Latviju, kā arī ieroču, pārsvarā šķēpu, uzgaļi. Šis periods sakrita ar Vikingu laikiem Ziemeļeiropā.

1. attēlā - dzelzs uzgaļi no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.
2. attēlā - dzelzs uzgaļi no Latvijas kara muzeja (Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumi).

Dziesma par Rolandu (Песнь о Роланде, The song of Roland)

- Rolands bija Kārlim Lielajam kalpojis bruņinieks, kurš kļuva par XI- XII gadsimta franču varoņpoēmas galveno varoni. Reālajā dzīvē Rolands bija Bretaņas valdnieks, un vienīgais hronikas saglabājies pieraksts liecina par to, ka viņš kritis varoņa nāvē Rosenvalas kaujā pie dumpīgā basku ciemata Spanijā (Ibērijas pussalā) 778.gadā. Dziesma par Rolandu kļuva par franču Viduslaiku eposa, kurā ietverti gan reālās, gan mitoloģizētās epizodes no Francijas Karolingu laikmeta vēstures, slavenāko sastāvdaļu. Senā franču "Dziesma par Rolandu" vēlāk adaptēta vairākās formās - gan Renesanses eposos, gan gleznās, gan operās. Bet pats Rolands cauri gadsimtiem kļuvis par bruņinieka ideālu, kura tēls no Viduslaiku dziedājumiem un literatūras kļuvis par varonības un drošsirdības simbolu. Vairākas Rietumeiropas pilsētas labprāt Viduslaikos uzstādījušas savu Rolandu - pilsētu aizstāvju - skulptūras, bet 2011. gadā tapusi franču un spāņu kopīgā rekonstrukcijas filma "778.- Dziesma par Rolandu".
Atbilstoši Rīgas vēstures avotiem, arī Rīgā, līdzīgi vairākās Ziemeļvācijas pilsētās, jau XIV gadsimtā atradusies no koka darināta Rolanda statuja.

1. attēlā - astoņas dziesmas par Rolandu epizodes vienā gleznā, Rolanda hronikas.
2. attēlā - Rolanda statuja Rātslaukumā, oriģinālā 1897. gadā uzstādītā gājusi bojā kara laikā, mūsdienās uzstādītā ir precīza kopija, Rīga.

Dzimtbūšana (Крепостное право, serfdom, serfhood)

- zemnieku stāvoklis feodālajā iekārtā, kas daļēji līdzinājās senāko vēsturisko formāciju verdzībai. Zemnieki apstrādāja zemes gabalus, kas piederēja īpašniekam (muižniekam, lordam), turklāt viņu pašu tiesības bija ārkārtīgi ierobežotas. Šīs tiesības (vai, pareizāk sakot, to trūkums) laupīja zemniekam iespēju brīvi pārvietoties, un pārvērta tos par savu saimnieku "dzīvo īpašumu." Kaut pastāv uzskats, ka dzimtbūšana ir nepieciešamais feodālisma atribūts, vairākās Ziemeļeiropas valstīs (Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā) tā nav bijusi. Turpretī Austrijā, Prūsijā un Krievijā tā bija saglabājusies līdz pat XIX gadsimta otrajai pusei. Dzimtbūšanas zināms analogs bija modernā vergturība Amerikā, kas arī tika atcelta ap to pašu laiku.
Livonijas zemniecības atkarības veids no muižniekiem vai zemes kungiem (bruņiniekiem), kas sāka veidoties XV gadsimta vidū un pastāvēja, mainoties zemes valdniekiem, gan poļu, gan zviedru, gan krievu laikos. Daļējie brīvlaišanas akti Kurzemē un Vidzemē XIX gadsimta sākumā problēmu atrisināt nespēja līdz pat pilnīgajai brīvlaišanai 1861. gadā reizē ar Krievijas zemniecību. Dzīvesvietai piesaistītie zemnieki nedrīkstēja nēsāt ieročus un, secīgi, arī aizstāvēties pret patvaļu. Smagākais periods zemnieku stāvoklī Latvijā bija iestājies starp XVII-XVIII gadsimtu, kad tie ar visu savu miesu un mantu kļuva par muižnieku īpašumu, pirkšanas un pārdošanas objektu. Dzimtcilvēkus un to darbu Latvijas tēlotajā mākslā nav, tie ir pārsvarā aprakstīti literatūrā, konkrēti Andreja Upīša un Aleksandra Grīna romānos, kā arī slavenajā apgaismotāja Garlība Merķela sacerējumā "Latvieši".

1. attēlā - Viduslaiku ilustrācija, kas attēlo serfus (dzimtcilvēkus) un uzraugu ražas novākšanas laikā ar sirpjiem, no karalienes Mērijas psalmu grāmatas.

Dzimtenes stils (стиль швейцарского шале, Heimatstil, Swiss chalet style) vācu: Heimatstil

- jēdziens, kuru grūti izskaidrot; mākslinieciskā parādība, kas sakņojās senās vācu kultūrtradīcijās un izmantoja dzīvojamo ēku celtniecībā zemnieku māju telpveides principus, arhitektonisko tēlu un būvmateriālu lietojumu. Tēls radies XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā vāciski runājošās zemēs. Tā ēkas atgādināja Vācijas ciematu būves, kad vajadzēja gan rēķināties ar kaimiņiem, gan gleznaini iekļauties apkārtnē.
Rīgā šis stils tika pārņemts no vācu žurnāliem, un visspilgtāk redzams Mežparka apbūvē ar tās vasarnīcas tipa ēkām, kad mājas XX gadsimta sākumā pārsvarā būvēja vāciskajā garā, vienkāršas, baltas, ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, nostabilizējoties apziņai, ka skaistums ir nevis greznībā, bet vienkāršībā.

1. attēlā - viesnīca "Suedbahhotel", 1881.g., Zemeringa, Austrija.
2. attēlā - vienģimenes dzīvojamā māja, 1912.g., arhitekts H.Pīrangs, Hamburgas ielā 6, Rīga.

Dzīvžogs (изгородь живая, hedge, hedgegrow (clipped, unclipped))

- ir cieši viens otram blakus 'taisnā rindā sastādīta koku vai krūmu virkne ar nolūku izveidot "zaļo barjeru" teritorijas ierobežošanai. Koki vai krūmi tiek attiecīgi cirpti, veidojot arī alejas. Pirmie dzīvžogi esot ierobežojoši pat labības laukus jau senatnē, dažus datē ar Bronzas un Dzelzs laikmetu, kad sāka veidoties izpratne par sakārtotu ainavu un tie bija diezgan zemi, parasti līdz metra augstumam. Dzīvžogs kļuva par dārzu mākslas sastāvdaļu XVI gadsimta Itālijā (Florencē), vēlāk Versaļas dārzos XVII gadsimta Francijā un vairākās Anglijas pilīs, kā arī laukos. Dzīvžogi ieguvuši otru elpu un pārtapuši no zināma greznuma apliecinājuma par Vides ideju ieviešanu pilsētās, jo tie lieliski uzlabo atmosfēru un turklāt piešķir pilsētai gleznainu izskatu. Mūsdienās dzīvžogu regulāra cirpšana saistīta ar pilsētvides ainavas uzturēšanu un pilnveidošanu.
Rīgas un it īpaši tās vēsturisko priekšpilsētu teritorijā ir virkne dzīvžogu, kur izmanto gan košuma krūmus, gan īves un cipreses (to dzīvžogi sastopami arī kapsētās), gan ceriņus u.c. Dzīvžogus izmanto gan privātpersonas, gan iestādes. Patlaban visaugstākais dzīvžogs Ziemeļeiropā, kas veidots no liepām, papildus ierobežo Rīgas Valsts Vācu ģimnāziju Āgenskalnā, un tā izskats (it īpaši regulāri atjaunojamais "logs", kas dod iespēju "iemest aci" skolas teritorijā, ir Pārdaugavas lepnums. Kā raksta interneta žurnāla Par Āgenskalnu veidotājs Ilgonis Linde. "dzīvžogs ir skaists .. visos gadalaikos, pat ziemā tas ir taisns un akurāts". Savukārt, Latvijā iecienītie dzīvžogi no skuju kokiem saglabā savu izskatu cauru gadu.

1. attēlā - dzīvžogi kā aizsargs pret vēja izraisīto augsnes eroziju, Ziemeļdakota, ASV.
2. attēlā - dzīvžogs, kurš norobežo Rīgas Valsts vācu ģimnāziju no ielām ar samērā dzīvu satiksmi.

Edikts (эдикт, edict)

- augstākās varas rīkojums, paziņojums, pavēle, kas garantē mazākumam (kādas konfesijas pārstāvjiem) zināmas tiesības vai gluži otrādi, paziņo kādu esam ārpus likuma. Vēsturē pazīstamākais ir Nantes edikts par ticības brīvību hugenotiem (1590.gads), ko izdevis Francijas karalis Henrijs IV. Savukārt Vormsas edikts, ko 1521.gadā proklamējis Svētās Romas imperators Kārlis V, pasludinājis ārpus likuma Mārtiņu Luteru, aizliegdams arī Lutera rakstu lasīšanu un pārpublicēšanu; pat to atrašanās īpašumā kļuva par noziegumu. Līdz ar to edikts pieļāva Lutera nogalināšanu bez jebkāda tiesas procesa. Par vēl vienu vēsturē ievērojamu ediktu kļuva 1629. gadā cita Svētās Romas imperatora, šoreiz Ferdinanda II rīkojums, tā saucamais Restitūcijas edikts, ar ko tika mēģināts atgūt katoļu baznīcai tās īpašumus, kuri tika atsavināti atbilstoši Ausburgas miera (1559.g) noteikumiem. Ediktu izsludināšana bija svinīgs pasākums, ko valdnieki centušies iemūžināt, pasūtot tā laika pazīstamajiem māksliniekiem attiecīgās gleznas. Savukārt, gleznotājam tas devis lielisku iespēju vienlaikus iegūt gan pienācīgu atalgojumu un popularitāti, gan realizēt savas ieceres.

1. attēlā - Franss Purbuss jaunākais "Francijas Henrijs IV bruņās", 1610.g.
2. attēlā - Antons fon Verners "Luters Vormsā", 1877.g.

Eifeļa tornis (Эйфелева башня, Eiffel Tower)

- tērauda tornis Parīzē, kas tagad tiek uzskatīts gandrīz vai par Francijas simbolu, bet savā laikā XIX gadsimta beigās tika būvēts kā pagaidu konstrukcija Vispasaules tirdzniecības izstādei par godu franču revolūcijas jubilejai. Tā projekta autors franču inženieris Gustavs Eifelis, kura vaska figūra atrodas torņa virsotnes nelielajā muzejā. Sākotnēji parīzieši nebūt nav bijuši sajūsmā par "dzelzs monstru", bet visai drīz sākuši ar to lepoties. Turklāt kopš XX gadsimta sākuma tornis tiek izmantots radio un televīzijas pārraidēm, nerunājot par peļņu, ko nes tūristi, kuri vēlas uzbraukt tornī par pietiekami lielu naudu un ir ar mieru stāvēt garajās rindās pie kasēm.
XX gadsimta 90. gadu vidū vai katrs Latvijas iedzīvotājs, kuram bija palaimējies beidzot skatīt Parīzi savām acīm, kā obligātu suvenīru vedis no Parīzes draugiem un radiem minatūru Eifeļa torni. Zināmā mērā visi Latvijas (un it īpaši Rīgas) radio un televīzijas torņi ir Eifeļa torņa projekta iedvesmoti.

1. attēlā - Eifeļa tornis pirms negaisa.
2. attēlā - 1955.gadā pabeigtais pirmais televīzijas tornis Rīgā (augstums 110m).

Eiropas nolaupīšana (похищение Европы, Abdictiom (rape) of Europe)

- mitoloģisks sižets, cēlies Krētā, kurā Senās Grieķijas skaistuli Eiropu nolaupījušais Zevs attēlots kā balts vērsis. Pati Eiropa kā tēls pirmo reizi pieminēta Homēra Iliādē, bet senākā skulptūra, kura attēlo nolaupīšanas sižetu, glabājas Atēnās un to datē ar 5. gs. p.m.ē.
Baltijas tautu leksikā mūsdienās ārkārtīgi izplatīts teiciens, arī režisora A. Saulīša 1998. gadā uzņemtā filma par brīvo skaistumu, ko daudzi cenšas piesavināties.

1. attēlā - Valentins Serovs, "Eiropas nolaupīšana", 1910.g. Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Ieva Caruka "Eiropas nolaupīšana Jūrmalā", 2013.g.

Eklektika (эклектика, eclectic)

- Dažādu stilu sajaukums mākslā; arhitektūrā šis novirziens - eklektisms - parādījās XIX gadsimta otrajā pusē, tam raksturīga bagātīga dekoratīvo celtniecības ornamentu (akmens, ģipša, betona) izmantošana ārsienu izdaiļošanai, kā arī vienmērīgs elementu ritms ar piesātinātu dekoru. Dažkārt pagrūti novilkt robežu starp Jūgendstila un eklektikas celtnēm, jo ja pasūtītājam bija vēlme, "viņš varēja likt dekorēt māju ar tornīšiem un kalumiem pēc patikas" (Zanda Mirzāja, 2013,g, septembris). Tāpat par eklektiku mūzikā, literatūrā un pat filozofijā sauc izplatītu paņēmienu, kad idejas tiek smeltas no dažādiem avotiem, pieņēmumiem un stiliem. Šī definīcija ir visai subjektīva, jo pilnīgi vienots stils mākslā sastopams pietiekami reti un robežojas ar vienveidību.
Rīgā par daudzām XIX gs. beigu – XX gs. sākuma celtajām ēkām, tai skaitā Mākslas Akadēmiju (arhitekts Bokslafs), nav vienota viedokļa par piederību Jūgendstilam vai eklektikai. Arī Latvijas Saeimas nama “fasāde, laternas, dekoratīvie stabi un ķēdes ir eklektikas stila paraugi”. Eklektiski skaistas ir arī Rīgas parku rajona vairākas cetnes Raiņa bulvārī, Elizabetes un Ausekļa ielās. Pie eklektikas mūsdienu latviešu literatūrā var pieskaitīt arī visai populārus darbus, piemēram, Viļa Lācīša grāmatu grāmatu "Garais ceļš uz Hantimansijsku", kurā mijas indīgs modernisms ar humoru un pat happy-end'u, ko pieņemts uzskatīt par salkanās Holivūdas filmas nobeigumu mājsaimniecēm.

1. attēlā - Parīzes Lielā opera, arhitekts Garnjē, XIX gadsimta 60.-tie gadi.
2. attēlā - nams Ausekļa ielā 4, arhitekts R.H.fon Cirkvics, bijušais fon Maidela un fon Mellina nams, Rīga, renovēts.

Eklektiski dekoratīvais jūgendstils (эклектический декоративный модерн, art nouveau eclectic, decorative)

- celtnes, kuras apžilbina ar dekoratīvo elementu pārbagātību un kuru fasādēs nacionālie, starptautiskie, klasiskie un fantastiskie motīvi rada neierastas tēmas un kompozīcijas. Tādu māju aplūkošana izvēršas par mākslas mīklas atminēšanu. Slavenais Katalonijas arhitekts Antonio Gaudi arī izcēlies šādu māju celtniecībā, bet viņa slavenā un joprojām nepabeigtā Svētās Ģimenes katedrāle Barselonā ir kataloniešu dekoratīvās eklektikas virsotne.
Rīgā šāda tipa celtnes saistītas ar Alberta ielu un pilsētas galvenā būvinženiera Mihaila Eizenšteina vārdu. Kādreiz tieši to Latvijā bija pieņemts uzskatīt par jūgendstila simbolu un aizrautīgi kritizēt. Turklāt šajā kritikā saplūda kopā gan XX gadsimta I republikas prese: "mākslas noriets, dekadence.. nožēlojamā Alberta iela", gan PSRS ideoloģija, kad šī iela, kas tagad ir viena no tūristu visapmeklētākajām, vispār nebija gidu materiālos jāpiemin. Daļēji tādēļ, ka noplukušās bijušo skaisto namu fasādes bija kauns rādīt. Toties tagad katra atjaunotā māja tiek uztverta ar patiesu sajūsmu.

1. attēlā - Antonio Gaudi "Sagrada Familia" katedrāle Barselonā, būvdarbi sākti 1882.g.
2. attēlā - Alberta iela Rīgā, XIX gs. beigas, XX gs. sākums.

Ekrāns (kamīna) (экран для камина, fire screen sheetp, shield)

- kā dekoratīvs mēbelējuma elements sākumā bija domāts tīri utilitārajos nolūkos, lai pasargātu iemītniekus no pārāk liela atklātās uguns karstuma. Tomēr visai drīz izrādījies, ka dekoratīvi noformēts kamīna ekrāns spēj piešķirt telpām īpašu atmosfēru pat gadījumos, kad kamīnu nemaz nekurina. Tipiskie apgleznotie kamīna ekrāni parādījās XVIII gadsimta Francijā, un tos visai īpatnēji nosauca par "zirga ekrāniem". Platāks vai šaurāks vairoga formas ekrāns tika izgatavots vai nu no lakota reto šķirņu apgleznota koka, vai no biezas dekoratīvas drānas, papjē mašē vai pat bieza apgleznota stikla metāla rāmī.
Latvijas teritorijā kamīni pilsētnieku īpašumos līdz pat XIX gadsimta beigām bija pietiekami liels retums, jo apkurei pārsvarā tika izmantotas krāsnis nevis kamīni. Savukārt muižu iekārtojums ar visiem kamīnu ekrāniem pēc 1905.gada revolūcijas un vairākiem kariem gandrīz pilnībā gājis zudumā. Līdz ar to bija patīkami iepazīties ar kuldīdznieku atjaunoto turīga namīpašnieka interjeru un tajā iekļauto dekoratīvo kamīna ekrānu kabinetā pie kāršu galdiņa. Šis ekrāns pilnībā atbilst franču "zirga ekrāna" definīcijai gan pēc krāsu gammas, gan pēc četrām kājiņām.

1. attēlā - apgleznots melnkoka kamīna ekrāns Kornjaku pilī, XVIII gs., Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - kamīna ekrāns, XIX gs. beigas, turīga pilsoņa mājas rekonstrukcija Kuldīgas vēstures muzejā.

Ekspresionisms (экспрессионизм, expressionism)

- avangarda mākslas kustība, kurai raksturīga realitātes izkropļošana (pastiprināšana) nolūkā radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas; tai raksturīgas intensīvas (bieži – negatīvas, satraucošas, bailes raisošas) emocijas. Radusies XX gadsimta sākumā Vācijā. Tiek uzskatīts, ka ekspresionisms vismaz daļēji uzskatāms par pretstatu impresionismam. Viens no plašāk pazīstamajiem ekspresionisma pārstāvjiem glezniecībā ir norvēģis E. Munks un viņa glezna “Kliedziens”.
Latviešu tēlotajā mākslā pie spožākiem ekspresionistiem pieskaita J. Kazaku un J. Grosvaldu, un to darbos attēlotas I Pasaules kara šausmas, tai skaitā bēgļu gaitas. Savā laikā ekspresionistu darbība Latvijā izsauca bargu kritiku no akadēmiski noskaņotu mākslinieku puses, kaut tā ne tikai atbilda gadsimta sākuma reālijām, bet zināmā mērā prognozēja nākotnes šausmas. Turklāt, vairāki mākslinieki ekspresionisti nav sagaidījuši vecumdienas un tos laikus, kad viņu gleznas ne tikai eksponēs LNMM, bet to kopijas būs izliktas apraudzīšanai Valdemāra ielā muzeja remonta laikā starp izcilākjajiem dārgumiem.

1. attēlā - Ernsts Ludvigs Kirhners "Divi brāļi M.", 1921.g., Jaunā Pinakoteka, Minhene, Vācija.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Parīzes nomale", 1914.g., LNMM kolekcija.

Ekstravagance (экстравагантность, extravagance)

- savdabība, dīvainība, pārspīlējums, neiekļaušanās sabiedrībā, tai skaitā, valdošajās mākslas tendencēs. Piemēram, parādoties sirreālismam 1924. gadā, to apzīmēja kā “šausminošu ekstravaganci”. Tādu pašu ekstravaganci pārmeta arhitekta Gaudi celtajām ēkām Katalonijā un Hundertvasera celtnēm Vīnē. Tāpat par ekstravaganci sadzīvē uzskata tieksmi pēc izšķērdības, vēlmi iegādāties kaut ko, bez kā tīri labi var iztikt.
Latvijā ar “vieglu ekstravaganci” izceļoties 2006. gada sudraba jubilejas monēta “Barons Minhauzens”, kas izpelnījusies 2006. gadā godalgu monētu izstādē “Vicenza Numismatica”, Itālija. Tāpat Pirmās Republikas laikā ar īpašu ekstravaganci izcēlies savdabīgais pāragri mirušais gleznotājs Kārlis Padegs, kura pašportrets skopajās līnijās un krāsās atsedz mākslinieka savdabību un neiekļaušanos tradicionālajā portreta stilā.

1. attēlā - arhitekta Gaudi celtā māja Barselonā.
2. attēlā - Kārlis Padegs "Pašportrets", 1932.g.

Elēģija (элегия, elegy)

- viens no galvenajiem lirikas žanriem, arī lirisks dzejolis, gleznojums (vai skaņdarbs) ar skumju noskaņu.
Par elēģiju – skaņdarbu var uzskatīt slaveno Bethovena “Elīzei”, kas veltīta pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona sievasmāsai Elīzei fon Rekke. Latviešu mākslā populārs darbs ir izcilā grafiķa Sigizmunda Vidberga “Erotiskās elēģijas”- mākslas albūms.

Elizejas lauki (Елисейские Поля, Champs-Élysées) grieķu: Ἠλύσιον πεδίον [Ēlýsion pedíon]

- sākotnēji - Seno grieķu koncepcija par pēcnāves dzīves vietu, ko vēlāk pieņēma arī vairākas filozofu skolas un kulti. Atšķirībā no Aīda pazemes valsts, tā ir paredzēta varoņiem un dieviem, uzturēšanās tur ir laimes un miera pilna. Turklāt katrs no šiem laimīgajiem var piekopt to nodarbošanos, kas viņam likusies jaukāka dzīvam esot. Kaut kas līdzīgs kristiešu paradīzei un Arkādijai, izredzēto apmešanās vietai. Dažos dzejnieku darbos šo jēdzienu saistīja ar Laimes (izredzēto) salām. Elizejas lauki apdziedāti pat Homēra "Odisejā" un virknē vēlāko darbu, ieskaitot vācu dzejnieku Gēti.
Mūsdienu cilvēka izpratnē Elizejas lauki saistās ar skaistāko un garāko ielu Parīzē, kura sākas Konkordijas laukumā un beidzas pie Triumfa arkas, kur atrodas greznākie Parīzes veikali, kuras tuvumā ir Francijas prezidenta pils ar atbilstošo nosaukumu - Elizejas pils. Šī krāšņā iela ir redzēta franču režisoru filmās, tieši tur notiek Francijas lielākas manifestācijas un gājieni.

1. attēlā - Šarls Fišo - skats uz Elizejas laukiem XIX gs. 60-tajos gados no "Apaļā punkta" Konkordijas laukuma virzienā, ASV kongresa bibliotēka.
2. attēlā - "Apaļais punkts" mūsdienās.

Elkdievība, elks (идолопоклонство, идол, idolatrous worship, idol)

- Ar vārdu elkdievība apzīmē kāda objekta (dievības, dzīvnieka, priekšmeta vai tā attēla) pielūgšanu, ieskaitot ziedojumus un solījumus. Monoteistiskajās reliģijās elkdievība tiek apkarota un mūsu apziņā saistīta ar pirmskristietības laikiem. Materiālo priekšmetu, kas iemieso vai aizvieto dievību, sauc par elku. Kopš senatnes tiek veidotas elku statujas un statuetes, kā arī tiek pielūgti ar elku saistītie priekšmeti- koki un dzīvnieki. Dažreiz pati dievība kļūst par netveramu pielūgsmes objektu. Ja līdz XX gadsimtam par elkiem kļuva valdnieki, politiķi, rakstnieki un mākslinieki, vēlāk tiem pievienojās un pat aizēnoja aktieri, foto modeļi, sportisti un pop-zvaigznes. Mūsdienu elki tiek iecelti bruņinieku kārtā, viņiem veltī "zvaigžņu alejas", un lielvalstu galvas uzņem šos elkus savās rezidencēs.
Senatnē Latvijas teritorijā par elkiem tika uzskatīti svētkoki, svētbirzes, svētavoti un svētakmeņi. Mūsdienās, tāpat kā citur, elkdievību daži saista ar māņticību un dievturiem, citi, savukārt, runā par lietu un zīmolu elkdievības laikmetu. Par elkiem mūsdienu Latvijā tāpat kļūst slavenības, starp kurām goda vietā ir sportisti. tādi, kā mūsu kamaniņu braucēji, futbolisti un hokejisti, it īpaši tie, kuri. kā Sandis Ozoliņš, spēlējuši NHL līgā. Latvijā dažādu partiju politiķi vēlēšanu sarakstos iesaista slavenus sportistus un aktierus, kuru vārdi pievilina potenciālās vēlētāju balsis. Salīdzinājumam – I Republikas Saeimā šādu pārstāvju nav bijis vispār.

1. attēlā - ASV prezidents Ronalds Reigans ar toreizējo popmūzikas cienītāju elku Maiklu Džeksonu, 1984.g.
2. attēlā - hokejists Sandis Ozoliņš, Romualda Vambuta fotogrāfija.

Elles liesmas (адское пламя, hell fire)

- grēcinieku mūžīgo ciešanu un paša nelabā simbols, ko labprāt attēlo mākslinieki. Elle ir vieta, kurā nonāk grēcinieki un cieš mūžīgās mokas, Sātana valsts. Ellē esotdeviņi loki, kur grēcinieki sakārtoti atbilstoši noziegumu smagumam. Literatūrā ļoti izplatīti teicieni, kuros ietilpst elles tēls: Elles mokas; elles katli; elles pavēlnieks; ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem. Viduslaiku manuskriptā "Hortus deliciarum", kur ir plašs zemes prieku apraksts, ir arī elles liesmām veltītas ilustrācijas. Tas bija brīdinājums jaunajām novicēm, turklāt arī pirmā sievietes sarakstītā "enciklopēdija". Atbolstoši kristietībai, ellē grēcinieki nonāk pē Pastarās Tiesas.
Trimdas latviešu literatūrā (Žurnālā "Jaunā gaita", 1962.gada 35.numurā) publicēts Jāņa Sarmas raksts ar nosaukumu "Elles iemītnieki vai Donkihoti". Tur tiek aplūkots vairāk nekā 100 gadus vecs slavenā krievu fabulu autora stāsts par dzejnieku, kas tiekot ellē sodīts ilgstošai cepināšanai vārgajās, bet mūžīgi degošajās liesmās, jo esot ar savu amorālo dzeju nodarījis cilvēkiem vairāk ļaunuma nekā parastais ceļa laupītājs un slepkava. Dzejnieks turklāt ar saviem darbiem bojājis ne tikai tagadni, bet arī nākotni.

1. attēlā - ilustrācija Herrādas no Landsbergas "Hortus Deliciarum" manuskriptam, apm. 1180.g.
2. attēlā - Luka Sinjorelli "Nolādēto mešana ellē", 1499.-1504.g., San Bričio kapella, Orvjeto katedrālē, Itājija.

Eļļas glezniecība (масляная живопись, oil painting)

- Pāreja no koka dēļa uz audekla pavēra plašas iespējas eļļas glezniecībai. Eļļa ir saistviela, ko izmanto krāsu pigmentu pārvēršanai glezniecībā izmantojamās krāsās; eļās glezniecība ir gleznošanas veids, izmantojot attiecīgās krāsas, parasti stājglezniecībā. Par saistvielu var izmantot linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eiropā eļļas glezniecību sāka plaši izmantot no XV gadsimta pirmās puses, kad brāļi van Eiki pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu. Viens no van Eiku laikabiedriem bija R.Kempens, kas gandrīz tūdaļ sāka izmantot viņu izgudrojumu, gleznodams Pasludināšana triptihu (attēlā). Glezniecības vēsture nav iespējama bez eļļas krāsām, ir mākslinieki, kuri izmanto tikai tās. Pašu krāsu pagatavošanai nepieciešami pigmenti. Sākotnēji to skaits bija neliels (XIV gadsimta beigās nosauktas tikai 20 krāsas) un mākslinieki veidoja īsto toni uz paletes. Tagad skaits ir milzīgs, un, pateicoties ķīmijas progresam, turpina pieaugt.
Lielākā daļa latviešu profesionālo gleznotāju izmanto eļļas krāsas, pārsvarā gleznojot uz audekla, bet dažkārt izmantojot arī kartonus vai paretam koka dēļus. Ir arī mākslinieki, kuri citas tehnikas nemaz neizmanto, kā piemēram Jānis Pauļuks, turklāt viņš labprāt nodevies eksperimntiem glezniecības tehnoloģijas jomā. Pauļuks mūsu gleznotāju vidū izcēlies ar prasmi lietderīgi izmantot it kā neaprēķinātu krāsu pilienu haosu. Viņu grūti pieskaitīt kādai noteiktai skolai, jo pamatā nenoliedzot reālistiskās formas, viņš savus darbus veicis dekoratīvi dinamiskajā glezniecības manierē. Viņš mīlējis dzīvi, sauli un sievietes, atstādams savus iespaidus skatītājam.

1. attēlā - Alessandro Allori "Kristus ar Mariju un Martu", 1425.-.1428.g., eļļa, koks, Mākslas vēstures muzes, Vīne.
2. attēlā - Jēkabs Kazaks "Gaļas tirgotava", 1915.g.

Emblēma (эмблема, emblem, logo)

- nosacīts vai simbolisks kāda jēdziena, sabiedriskās domas, organizācijas vai idejas atveids. Emblēmas mūsdienu pasaulē dažkārt saistītas ar “preču zīmēm”, kas nodrošina izstrādājuma atpazīstamību, kaut vai slaveno automobiļu emblēmas. To lietošanu aizsargā speciāla Ženēvas 1949. gada Konvencija par papildu atšķirības emblēmu apstiprināšanu. Emblēmas ir cieši saistītas ar viduslaiku bruņniecību un tās ģerboņiem. Būtībā ģerboņa sastāvdaļas satur informāciju par varoņa dzimtu, pārliecību un preferencēm, turklāt emblēmas jāizprot simboliski, gluži tāpat kā olimpiskos gredzenus vai slēdzenes, kuras jaunlaulātie karina pie tilta margām.
Latvijā kultūras pasākumiem parasti tiek veidotas īpašas emblēmas ar tautiskiem simboliem vai elementiem, bet vidusskolas pēdējās klasēs notiek žetonu vakari, kad absolventi saņem žetonus ar savas skolas emblēmu.

1. attēlā - Sforca hercogu ģērbonis Milānas kastello
2. attēlā - bruņinieka ģērbonis, Aldara ielā, Vecrīgā.

Enciklopēdija (энциклопедия, encyclopaedia)

- zinātnisko un citu izzinošo izdevumu veids, kas satur uz dažādām nozarēm attiecināmo informāciju, turklāt tā ir sakārtota attiecīgā nacionālā alfabēta kārtībā. Enciklopēdijas pastāv apmēram divus gadu tūkstošus un vecāko no tām sarakstīja Plīnijs Vecākais 77.g. Modernās enciklopēdijas izauga no vārdnīcām XVII gadsimta laikā. Pirmā plašam iedzīvotāju slānim domātā enciklopēdija tika veidota Apgaismības laikmetā Francijā (D.Didro idejas par tautas izglītošanas nepieciešamību iemiesojums). Vēlāk radās virkne slaveno enciklopēdiju- Britu enciklopēdija, Itāļu enciklopēdija, franču Laruss, vācu Brokhauzs un Efrons u.t.t. Mūsdienās par modernāko enciklopēdiju kļuvusi elektroniskā daudzvalodīgā Vikipēdija.
Pirmās Republikas laikā par Enciklopēdiju kļuva konversācijas vārdnīca, ko sāka izdot 20.gs. 30. gados, bet nepaguva nobeigt. Parasti enciklopēdiju veido šķirkļi, kuru sastādīšanai pieaicina speciālistus. Faktiski par pirmo latviski sarakstīto enciklopēdiju varētu uzskatīt Gotharda Gotfrīda Stendera, saukta par Veco Stenderu (rakstnieka,valodnieka, vācu tautības mācītāja), pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā (1774. gads) par dažādiem zinātņu un ceļojumu jautājumiem. Pēc satura izklāsta veida tā bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā.

1. attēlā - Luī Mišels van Loo "Denī Didro", 1767.g
2. attēlā - Gothards Frīdrihs Stenders (Jaņa Rozentāla RLB pasūtījuma gleznas reprodukcija, 1896, autors nezināms).

Epistolārais žanrs (эпистолярный жанр, epistolary)

- literatūras veids, kura pamatā ir vēstules (korespondence). Vēstuļu rakstīšanas māksla Jaunajos laikos atguva popularitāti, kas bija zudusi reizē ar antīko pasauli. Ar vēstuļu rakstīšanu saistīti vairāki citi literārie žanri, tai skaitā “Romāni vēstulēs”, memuāru rakstīšana. Viens no populārākajiem un joprojām izmantojamajiem paraugiem – slavenais Šoderlo de Laklo XVIII gadsimta franču romāns “Bīstamie sakari”, kuram pastāv ekranizācijas, dramatizējumi un virkne rimeiku. Tāpat uz slaveno korespondentu piemēram, angļu rakstnieka Bernarda Šova un aktrises Stella Kempbelas sarakstes pamata tapušas lugas, tai skaitā "Mīļais melis". Mūsdienās žanrs piedzīvo krīzi, jo to aizvieto e-maili.
Lugā par Šova un Kempbelas saraksti uz Latvijas Nacionālā tēatra skatuves pagājušā gadsimta 60.tajos gados spīdējuši mūsu slavenākie aktieri, tai skaitā Kārlis Sebris un Elza Radziņa, un tad iestājies visai pagarš pārtraukums epistolārā žanra dramatizējumos. Tomēr 2009. gadā Rīgas Jaunais Teātris uzvedis lugu par pāragri bojā gājušo latviešu dzejnieku Klāvu Elsbergu, kuras pamatā ir Klāva nesen izdoto un apkopoto vēstuļu sējums. Tāpat sakarā ar Raiņa un Aspazijas jubileju 2015.gadā vairākos uzvedumos parādījās šī pāra sarakste. Un, beidzot, ir arī uzvedums "Vēstule draugam", kurā divi spoži Jaunā Rīgas teātra aktieki Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš izspēlē daļu no Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa sarakstes. Kā teikts recenzijā, "... tur attēlota abu dzejnieku vientulība, lielās personas vientulība un pat smeldze... bet vēstules ir ļoti trāpīgas."

Epitāfija (эпитафия, epitaph)

- piemiņas uzraksts vai pati kapu plāksne ar uzrakstiem vai simboliku. Tika novietota virs apbedījuma baznīcas velvēs. Dažreiz novietotas uz kapelu sienām kā piemiņas dēļi, pārsvarā ar uzrakstiem latīņu valodā. Pēc tam, kad tika izveidoti pilsētas kapi un apbedījumus baznīcās pārtrauca, daļa epitāfiju tika saglabāta kā interjera noformējuma daļa. Mūsdienās epitāfijas tiek analizētas tekstuālā satura ziņā, jo sniedz nepastarpinātu informāciju par laikmetu un tā īpatnībām.
Rīgā vairākas epitāfijas redzamas ārpus Doma baznīcas, jo ir iemūrētas Jaunielas ārsienā. Rīgā par slavenāko uzskata barokālu Niklāva Ekkes epitāfiju ar bareljefu blakus Jāņa baznīcai uz bijušā konventa ārsienas, kas nes epitāfijas adresāta vārdu. Šī epitāfija ir viens no nedaudzajiem baroka ciļņu pieminekļiem Latvijā.

1. attēlā - Gijoma de Fe epitāfija no Lilles muzeja kolekcijas, XV gs., Francija.
2. attēlā - Ekkes epitāfija Šķūņu ielā Vecrīgā, XVI gadsimta beigas.

Eposs (Эпос, Epic poetry)

- ir plašs, saistītā valodā rakstīts darbs par nozīmīgiem vēsturiskiem vai mitoloģiskiem, proti, leģendāriem notikumiem un varoņiem. To dažkārt sauc arī par varoņeposu, kurā tiek apdziedātas dievu un varoņu mitoloģiskās darbības, bet autora vārds parasti ir visai apšaubāms. Tādas ir slavenās sengrieķu poēmas "Iliāda" un "Odiseja", par kuru iespējamo autoru Homēru drošo rakstisko ziņu nav; senindiešu "Mahābharāta", babiloniešu "Poēma par Gilgamešu". Nedaudz vēlāk radās didaktiskais eposs, kur uz mitoloģiskā materiāla ir arī reālo problēmu un attiecību tēlojums.
Grieķu eposi un to slavenie varoņi allaž piesaistījuši Latvijas laicīgo valdnieku prātus, un to tēli - marmorā vai bronzā - rotājuši viņu rezidences, piemēram, Kurzemes hercogu pilis. Savukārt, Ziemeļeiropas tautām, kurām rakstniecība izveidojusies visai nesen, nacionāliem eposiem (Kalevala somiem, Kalevipoeg - igauņiem), kas ir konkrēto autoru pierakstīti vai, pareizāk sakot, daļēji sacerēti, tāpat ir liela kultūrvēsturiska nozīme, jo tajos iekļauta tautas mutiskā vēsture - gan savdabīgā interpretācijā, kas tos drīzāk tuvina varoņeposiem. Pie tādiem pieskaitāma arī Andreja Pumpura varoņpoēma "Lāčplēsis".

1. attēlā - Iliāde (eps) Ahils pārsien ievainoto Patroklu, gleznojums uz kausa, V gs. p.m.ē., Berlīnes senlietu kolekcija.
2. attēlā - Iliādes varoņa Menelaja biste Rundāles pils zālē, marmors

Erceņģelis (архангел, archangel)

- augstākā ranga eņģeļi atbilstoši vairākām monoteisma reliģijām, proti, jūdaismam, kristietībai un islāmam. Erceņģeļu skaits reliģijās atšķiras, kristietībā slavenākie (un biežāk attēlotie) ir Mihails (Miķelis), Gābriels un Rafaēls. Gābrielu mākslā tradicionāli attēlo sižetos ar Pasludināšanu, kur viņam rokas ir lilijas zieds, bet Miķeli – ar zobenu rokās izraidot grēkā kritušos Ādamu un Ievu no paradīzes vai arī ar šķēpu, cīnoties pret čūsku, kura iemieso Ļauno Garu. Tādēļ attēlos dažkārt Miķelis atšķiras no svētā Jura tikai ar spārniem.
Latvijā oriģinālās Viduslaiku svēto un eņģeļu statujas nav saglabājušās, jo tās tika iznīcinātas Reformācijas gaitā reizē ar krāsainajām vitrāžām un greznām svētbildēm. Līdz ar to mums jāiztiek ar pilsētas dekorēšanai izmantotiem erceņģeļiem no betona.

1. attēlā - erceņģelis Miķelis no sv.Miķeļa un sv.Gudulas katedrāles Briselē.
2. attēlā - erceņģelis MIķelis uz mājas ārsienas pretī vecās Ģertrūdes baznīcai.

Erkers (эркер, bau window)

- izbūve ēkas ārsienā, kas nesniedzas līdz zemei (bieži trijstūra vai noapaļotas formas). Palīdz palielināt mitekļa iekšējo telpu, vienlaikus uzlabojot tā apgaismojumu, jo erkers parasti tiek iestklots vai apgādāts ar vairākiem logiem pēc perimetra. Erkars piešķir celtnei īpaši oriģinālu izskatu un zināmu līdzību ar viduslaiku pili.
Skaists erkers, ko vainago sievietes skulptūra, aplūkojams Doma laukumā uz jūgendstila ēkas (Smilšu ielas stūris, Pēterburgas arhitekts Proskurņins), kas būvēta 1906.gadā kā Krievijas apdrošināšanas sabiedrības "Rossija" nams.

1. attēlā - torņveida erkers Parīzē.
2. attēlā - māja ar erkeru uz Smilšu ielas un Doma Laukuma stūra, Rīga.

Esplanāde (эспланада, esplanade)

- atklāta teritorija ap cietoksni, parasti liegta jebkurai apbūvei, arī plašs parks pilsētas centrā, saukta arī par glasisu, agrāk atradusies pilsētas nocietinājumu priekšā starp cietoksni un pilsētas apbūvi vai starp citadeli un pilsētu; kalpoja aizsardzības interesēm. Tā, Parīzes esplanāde (XVII gadsimts) atrodas blakus Militārajai skolai un tiek saukta arī par Marsa (kara dieva) laukumu. Tāpat par Marsa laukumu sauc arī St.Pēterburgas esplanādi, kas iekārtota gadsimtu vēlāk tādam pašam nolūkam.
Rīgas Esplanādē ir tikai trīs celtnes – Pareizticīgo katedrāle, Mākslas Akadēmija un Mākslas muzejs; ilgāku laiku teritorija izmantota militāro mācību nolūkā, kad Esplanādē notika karaspēka parādes. Apzaļumošana sākta 1902. gadā, bet XX gadsimta 20.-30. gados tur vairākkārt tika izbūvētas estrādes svētku vadīšanai). Kopš 1965.gada Esplanādē pie Raiņa pieminekļa septembra sākumā notiek Dzejas dienas.

1. attēlā - esplanāde Parīzē pretī Aleksandra III tiltam.
2. attēlā - esplanāde Rīgas centrā.

Estrāde (эстрада, dais, platform) franču: estrade

- paaugstinājums vai platforma, kur uzstājas orķestris, koris, atsevišķi mākslinieki u. tml. Ja estrāde ir iekārtota parkā vai pilsētas dārzā, paaugstinājuma skatuves daļu parasti pārsedz ar puskupolu. Savukārt, ja estrāde atrodas telpu iekšpusē, tās aizmugurē iespējams iekārtot telpas dekorāciju uzglabāšanai un tehniskos dienestus. Jēdzienu "estrāde" izmanto arī pārnestā nozīmē, runājot par mūzikas "vieglajiem žanriem". Viduslaikos ar vārdu "estrāde" apzīmēja paaugstinājumu halles dibendaļā, uz kura sēdošs valdnieks vai feodālis sprieda tiesu un, secīgi, padotie un tiesājamie tīri fiziski atradās zemākā stāvoklī.
Latvijā ir īpaši populāras estrādes brīvajā dabā, jo tas saistīts ar Dziesmu un deju svētku tradīcijām, kur nepieciešams pulcināt ļoti lielas cilvēku masas demokrātiskos apstākļos. Ir vairākas iecienītas un regulāri izmantojamas estrādes - Rīgā Mežparka estrāde, Ogrē, Dzintaros, kā arī dažas nelielas estrādes pagastu centros, pie mūzikas skolām.

1. attēlā - ASV prezidenta inagurācijas parāde Vašingtonā ar estrādi centrā.
2. attēlā - estrāde Dzegužkalnā, Rīga.

Evaņģēlijs (Евангелие, Evangel, gospel) grieķu: εὐαγγέλιον

- četras Jaunās Derības grāmatas, kurās aprakstīta Jēzus Kristus dzīve, nāve, augšāmcelšanās un mācība. Ir pazīstami vairāki kanoniskie Evaņģēliji (Marka (Gospel of Matthew), Jāņa, Lūka, Matīsa), kas tiek iekļauti Jaunajā Derībā. Evaņģēliju autorus sauc par evaņģēlistiem un to teksti veido pamatus agrīnajā kristietības literatūrā. Kristietībā četru kanonisko evaņģēliju vērtība ir ļoti augsta, jo tos uzskata par Atklāsmi, kas nākot no Dieva un ir centrāla ticības sistēmā. Eksistē arī nekanoniskie evaņģēliji - Jūdas evaņģēlijs, ko uzskata par apokrifu, un Toma evaņģēlijs, kas atrasts 1945.gadā Ēģiptē, kas satur liecibas par pirmajām kristiešu kopienām un to mutvārdu tradīcijām. Toma evaņģēliju veido 52 raksti, kurus esot veidojis Kristus māceklis Fīlips. Šis nekanoniskais eveņģēlijs piedzīvojis vairākus tulkojumus.
Kanonisko evaņģēliju tulkojumi latviešu valodā saistīti ar Bībeles tulkotāja mācītāja Ernsta Glika vārdu un notikuši XVII gs. beigās. Savukārt, nesen atrastais Toma evaņģēlijs ir iztulkots latviski 2014. gadā. Bet visai apšaubāmais Jūdas evaņģēlijs, kura rokrasts atrasts arī Ēģiptē 1983. gadā un parādījies atklātībā 2001.gadā Šveicē, kļuva tik sensacionāls, ka piedzīvojis tulkojumu latviski jau 2006.gadā.

1. attēlā - Gaudencio Ferrari "Kristus dzīves un ciešanu ainas", 1513.g., freska, Santa Maria delle Grazie baznīca, Itālija.
2. attēlā - Evaņģēlija grāmata latviski vecajā drukā no Kurzemes hercogu bibliotēkas , Rundāle.

Ērģeles (орган, pipe organ)

- sarežģīts pneimatisks mūzikas instruments, kura skanējums atbilst simfoniskajamm orķestrim, un kas veidots no dažāda izmēra gaisa stabulēm, pneimatiskās sistēmas un vadības pults ar roku klaviatūrām un kāju klaviatūru (pedāli). Roku klaviatūru (manuāļu) skaits mēdz būt no 1 līdz 7. Par ērģeļu reģistru sauc stabuļu rindu, kas piešķir skaņai noteiktu nokrāsu, tembru. Ir iespējamas ūdens ērģeles (hydraulis) un plēšu ērģeles (swell organ). Senākās ērģeles esot bijušas pat antīkajā pasaulē. Gandrīz visas Rietumu kristietības konfesiju baznīcas ir aprīkotas ar ērģelēm, bet paši mācītāji, it īpaši anglikāņu un luterāņu baznīcas, bieži vien spēlē ērģeles. Mūsdienās lielākajos dievnamos bieži notiek ērģeļ mūzikas koncerti.
Lielākās ērģeles Latvijā atrodas Liepājas Trīsvienības baznīcā, bet slavenākās ir pēc izmēra otrās - Rīgas Doma ērģeles. Pirmās ērģeles gāja bojā ugunsgrēkā, bet pašreizējās, vismaz ceturtās, būvētas Vācijā 1862. gadā; satur četras klaviatūras (manuāļus) un 125 reģistrus. Tai laikā tās bija lielākās ērģeles pasaulē. Ērģeļu galvenā prospekta (dekoratīvā ekrāna) centrālo daļu 17. gs. sākumā būvējis Lībekas meistars Rābs, un tā ir saglabājusies no iepriekšējām ērģelēm. 1983. gadā holandiešu firma Flentrop veica ērģeļu restaurāciju, pielietodama vismodernākās tehnoloģijas. Ērģelēm izcilajā Rīgas Doma akustikā ir neatkārtojams skanējuma skaistums. Tas atstāj lielu iespaidu uz klausītāju, apbur daudzus cilvēkus un pievilina mūzikas mīļotājus no visas pasaules. Ne velti šo ērģeļu iesvētīšanai speciālu skaņdarbu sacerēja slavenais Ferencs Lists.

1. attēlā - Huberts Van Eiki "Ģentes altāra fragments- Svētā Cecīlija spēlē ērģeles", 1432.g., Ģente, Beļģija.
2. attēlā - ērģeles Rīgas katoļu Sv.Alberta baznīcā ar minimāli piesegtu stabuļu sistēmu, XX gs. sākums.

Ērģeļu prospekts (проспект органа, rood screen)

- ērģeļu priekšpuses dekoratīvs noformējums, baznīcas apmeklētājiem redzamā daļa. Tipisks viduslaiku baznīcu arhitektūras elements, ko veidoja kokgriezuma tehnikā, dažkārt no akmens vai kā dekoratīvo apkalumu. Senatnē prospekta vertikālās daļas obligātais nobeigums bija krucifikss un prospekts nebija piesaistīts ērģelēm, tas atradās baznīcas altārdaļā. Ir arī varianti, kad ērģeles tika novietotas uz sānu sienas pretī kancelei.
Rīgas Doma prospekts pats par sevi tiek uzskatīts par izcilu baroka mākslas darbu, kas vienlaikus nosedz ērģeļu cauruļu sistēmu. Arī citās lielākajās (it īpaši luterāņu) baznīcās ērģeļu prospekti ir viens no nedaudzajiem greznības priekšmetiem.

1. attēlā - ērģeļu prospekts no sv.Miķeļa un sv.Gudulas katedrāles, Brisele.
2. attēlā - ērģeļu prospeks no Rīgas sv. Jāņa baznīcas (zviedru pilsētas Udevalles draudzes dāvinājums).

Ērkšķu vainags (терновый венец, crown of thorns)

- Kristus ciešanu atribūts. Mākslinieku iecienītais Jaunās Derības sižets – “Kristus kronēšana ar ērkšķu vainagu” vai “Ērkšķu kroņa uzlikšana”. Apzīmējums bieži tiek izmantots arī literatūrā.
Raiņa dzejoļu krājumā “Gals un sākums” vienā no dzejoļiem “Sāpes” akcentēts “Ērkšķu vaiņags dūrējs” – kā atgādinājums par cilvēka dzīvē neizbēgamajām ciešanām.

1. attēlā - nezināms autors "Kristus ērkšķu vainagā", XV gs., Vācija, pašlaik Varšavas Mākslas muzejā.
2. attēlā - nezināms autors, "Kristus apraudāšanas" detaļa ar noņemto ērkšķu vainagu, Sv.Alberta baznīca Rīgā.

Fajanss (фаянс, delft, faience)

- glazēts gaismas necaurlaidīgs keramikas veids; porcelāna “lētākais brālis”, ko izmanto arī kā apgleznojamo virsmu. Nosaukums saistīts ar pilsētu Ziemeļitālijā, kur tika izgudrota balta māla izstrādājumu glazūra no alvas oksīda, ko pēc apdedzināšanas varēja viegli apgleznot. Šo izgudrojumu, kas, iespējams, radies Tuvajos Austrumos vai Irānā jau pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, uzskata par svarīgāko keramikas vēsturē.
Ar fajansa apgleznošanu (reizē ar porcelāna) nodarbojās arī "Baltars" darbnīca XX gadsimta 30.-tajos gados. Rundāles pils Hercogienes kabinetā visi izstrādājumi, pat rakstāmskapis, nerunājot par daudzveidīgām vāzēm, ir no apgleznotā fajansa. Tāpat ļoti intersanti baltā māla apgleznotie izstrādājumi atrodas Aizrobežu mākslas muzeja kolekcijā (tagadējā "Rīgas birža").

1. attēlā - angļu fajansa apgleznotie trauki, XVIII gs., muzeja "Rīgas birža" kolekcija.
2. attēlā - dekoratīvais fajansa šķīvis, Latvija, 20.gs. 30-tie gadi.

Fantastika (literārais žanrs) (Фантастика, Fantasy, fabulousness)

- Literāri darbi, kuros notikumi un parādības aprakstītas nereālajā, vismaz pašreizējā laikmeta un vidē, neiespējamajā veidā, pārsvarā apspēlējot zinātnē vēl neizpētītas parādības un iespējas. Pastāv arī vēsturiskā fantastika, kurā galvenokārt tiek izmantota "ceļošana laikā", kā arī "šausmu fantastika".
Pirmais zinātniskās fantastikas stāstu krājums latviešu literatūrā "Bohēmijas zaglis" iznāca tikai 2011.gadā, autors - Didzis Sedlinieks, un tā paša gada beigās parādījās arī latviešu autoru fantastikas stāstu krājums "Purpura karaļa galmā".

Fantastiskā ainava (фантастический пейзаж, Dreamscape, Fantastic art)

- ir jēdziens, ko var izmantot gan tēlotajā mākslā, kad autors glezno savas fantāzijas augļus, tuklāt to vidū mēdz būt gan iedomātie augi un dzīvnieki, ieskaitot dažādus briesmoņus, gan foto un kinomākslā, it īpaši veidojot dekorācijas fantasy žanra filmām. Par īsteni fantastisku ainavu varētu nosaukt arī tādu attēlu, kas vistuvāks mūsu sapņiem vai "bijušo iespaidu nebijušai kominācijai" ainavu jomā. Slavenais sirreālists Dalī labprāt gleznoja fantastiskās ainavas, gan pārsvarā ar mistisko radījumu klātbūtni. Arī ainavas ar drupām, nedabisku apgaismojumu, nenosakāmo atrašanās vietu pieskaitāmas fantastiskajām ainavām.
Latviešu tradīcijā jēdzienu "fantastiskā ainava" visbiežāk lieto pārnestā nozīmē, t.i. kaut kāds dabas skats, kura vienreizējais skaistums tiek aprakstīts ar vārdu "fantastisks". Tomēr par reāli fantastisko ainavu var uzskatīt teiksmainos Pokaiņus un kaut vai krāteri Sāremas salā Igaunijā. Arī slavenā latviešu pirmās paaudzes peizāžista Jūlija Federa ainavām ar spokainu apgaismojumu un kailiem koku zariem piemīt fantastiskas noskaņas, turklāt vienu no šāda tipa gleznām "Mežs pēc vētras" (gleznota 1874.gadā) pat iegādājies toreizējais Persijas šahs. 'Mūsdienās gan fantastisko ainavu visvieglāk ir iegūt ar fotošopu.

1. attēlā - Kaspars Dāvids Frīdrihs "Abatija Eihvaldē", 1810.g., Vecā Nacionālā galerija, Berlīne.
2. attēlā - Jūlijs Feders "Ainava (ar drupām vakara gaismā)", 1891.g.

Faraons (фараон, pharaoh)

- tituls, ko izmanto mūsdienās gan zinātnieki, gan rakstnieki, apzīmējot Senās Ēģiptes valdniekus visas valsts pastāvēšanas laikā, kaut faktiski tas kļuvis par oficiālu tikai Jaunās dinastijas valdīšanas periodā, proti, apmēram 1,5 gadu tūkstošus p.m.ē. Vārds pēc būtības bija domāts Lielās mājas (valdnieka pils) apzīmēšanai. Farona varas atribūti – dubultais kronis ar kobru, un divi scepteri. Faraons tika uzskatīts par saules dieva Ra dēlu, taisnības dieva Hora iemiesojumu uz zemes un nāves dieva Ozirisa mantinieku. Gleznojumos faraons allaž tika attēlots daudz lielāks nekā apkārtējie. Faraona tēls ir ietverts arī vairākās Vecās Derības epizodēs un attēlots gan tēlotajā mākslā, gan literatūrā un mūzikā. Freskā attēlotie faraons Amenhoteps I un viņa māte abi attēloti kā valdnieki, turklāt viņi tika pielīdzināti dieviem mākslinieku un amatnieku ciematā, ko, šķiet, īpaši patronējuši. Tieši šie meistari arī radījuši slaveno Faraonu ieleju XVIII - XXI dinastijas periodā.
Oriģinālajā reljefā no Abu Simbelas tempļa attēlota pirmā vēsturiski dokumentētā Kauja pie Kadešas (mūsdienu Sīrijā), kas notika ap 1274.gadu p.m.ē., kura tika detalizēti aprakstīta, un, iespējams, bijusi vislielākā kara ratu kauja senatnē, kur esot piedalījušies vismaz 5 tūkstoši kara ratu. Latvijā ar faraoniem saistīta virkne notikumu - gan latviešu arheologu piedalīšanās XX gadsimta 20.-tajos gados arheoloģiskajās ekspedīcijās sakarā ar faraona Tutanhomona kapeņu atklāšanu, gan Boļeslava Prusa romāna "Faraons" tulkojums latviski, gan aizraušanās ar faraona sievas Nofretete portretu un pat atkārtotie Verdi operas "Aīda" uzvedumi.

1. attēlā - XVIII dinastijas faraons Amenhoteps I ar savu māti Ahmose-Nefertari (pa kreisi), abi ar valdnieku atribūtiem.
2. attēlā - Ramzess II kaujas ratos kaujā pie Kadešas, reljefs Abū Simbelas templī.

Farmācijas (aptieku) muzejs (фармацевтический музей, pharmacy (pharmaceutical) museum)

- Muzejs, kurā atspoguļota ārstniecisko vielu iegūšanas, to apstrādes, ārstniecisko un kosmētisko līdzekļu izgatavošanas, uzglabāšanas un izsniegšanas vēsture.
Rīgā 1987.gadā atklāts farmācijas muzejs (medicīnas vēstures muzeja filiāle), kas izvietots pašā Vecrīgas sirdī īpatnēji šaurajā XVIII gadsimta arhitektūras pieminekļa celtnē. Ekspozīcijā aplūkojama aptiekas trauku evolūcija.

1. attēlā - Farmācijas muzejs (senākā pilsētas aptieka) Fissenē, Bavārijā.
2. attēlā - farmācijas muzeja ēka Vāgnera ielā Vecrīgā.

Fasāde (фасад, facade, front)

- celtnes vai tās daļas ārpuse, parasti priekšpuse vai parādes puse, vertikālā virsma. Pret ielu vērstās fasādes veido tās ansambli. Jēdziens “fasāde”, “aiz fasādes”, “fasādes puse” tiek izmantots arī pārnestajā nozīmē, proti, gadījumos, kad vēlas atsegt notikumu patieso būtību vai stāvokli.
Rīgas bulvāru apbūvē arhitekti centušies izcelt ēku mākslinieciskās iezīmes un pasūtītāja gaumi, īpaši akcentējot fasādes. Dažkārt tieši fasādi greznoja īpašnieka iniciāļi, preferences un pat profili. Ēkas puse, kas bija vērsta uz pagalmu, visai bieži bija nesalīdzināmi vienkāršāka, tās apdarē netika izmantoti dekoratīvie elementi. Tāpat ēkām, kuras tika būvētas teritorijas iekšpusē, fasāde tik pat kā ne ar ko neizcēlās.

1. attēlā - XVIII gs. Amjenas teātra fasāde (arhitekts Russo, tēlnieks Karpentjērs), aiz kuras patlaban atrodas jauna teātra ēka.
2. attēlā - Kuldīgas pilsētas Dome (Jaunā Rāts), 1860.g., fasāde itāļu renesanses stilā.

Fauns (фавн, faun)

- lopu auglības dievība romiešu mitoloģijā, grieķu Pana un satīra radinieks; mežu, lauku, ganu un ganāmpulku aizstāvis. Romiešu tradīcijā gan spēj biedēt ceļotājus mežā, gan tiem palīdzēt. Gleznās bieži tiek attēlots ar āža kājām un robainu vainagu galvā. Fauns ir bakhanāliju (dievam Bakham veltīto svētku) dalībnieks, ar vīnogu lapām un ķekariem rotājies. 1912. gadā Parīzē Krievu baletu sezonas ietvaros tika izrādīts viencēliena balets "Fauna pēcpusdienas atpūta" ar Kloda Debisī mūziku un gleznotāja Leona Baksta dekorācijām. Uzveduma horeogrāfs un fauna lomas atveidotājs bija Vaclavs Ņižinskis - viens no slavenākiem XX gadsimta baletdejotājiem. Ņižinska horeogrāfija iezīmēja atkāpšanos no klasiskā baleta tradīcijām. Viņš piedāvājis jaunu dejas koncepciju, kura bija uz frontālo un profila pozu balstīta atbilstoši Senās Grieķijas v;ažu apgleznošanas tradīcijai.
Senlatviešu mitoloģijā tam tuvākais ir Ūsiņš; viņš ir auglības simbols, zirgu aizgādnis, kas atnes laukiem zaļu zāli un kokiem – zaļas lapas. Uzskata, ka tā ir dievība, par kuras lomu saglabājušās vairāk vai mazāk patiesas liecības. Ūsiņi sakrīt ar Jurģiem (23.aprīli) un Ūsiņam ir sava rakstu zīme, kar ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem.

1. attēlā - Hanss Toma "Fauns un jauneklis", 1887.g.
2. attēlā - Artūrs Baumanis "Bakhantes un fauni", 1885.g.

Favorītisms (фаворитизм, favouritism)

- jēdziens raksturo valdnieku vai valstsvīru tieksmi izvirzīt vadošajos amatos un visādi apdāvināt savus mīluļus, kuri parasti tiek pacelti pāri savai kārtai un spējām, izraisot pārējos skaudību un naidu. Sievietes favorītes bieži vien ieņem likumīgo sievu vietu valdniekam līdzās un absolūtajās monarhijās pat ietekmē valsts politiku. Gadījumā, ja šīs sievietes ir apveltītas ne tikai ar gaistošo skaistumu, bet arī ar prātu, tās spēj iezīmēt veselu laikmetu un to uzvārdi kļūst par īpašvārdiem. Favorītisms pazīstams kopš antīkās pasaules, turklāt arī grieķu mītos jau ir jūtama favorītu (gan vīriešu, gan sieviešu) klātbūtne, kas izrādījās visai paliekoša. Šīs skaistās sievietes- favorītes labprāt kopš XVI gadsimta gleznoja galma mākslinieki, bet mūsdienās viņu liktenim veltī vēsturiskos seriālus. Vienā no šiem seriāliem darbojas kardināls Volsijs, slavenā Anglijas karaļa Henrija VIII favorīts.
Latvijas kultūrā un kultūras vēsturē favorītu tiešā nozīmē ir visai maz. Pie tiem pieskaitāms Kurzemes hercogs Ernsts Bīrons, Krievijas ķeizarienes Annas favorīts, pateicoties kuram mēs varam lepoties ar B.Rastrelli būvēto Rundāles pili- vienīgo baroka pērli Baltijā. Savukārt par dieva Apollona favorītu atgādina mūsu smaržīgās pavasara puķes- hiacintes nosaukums.

1. attēlā - Sempsons Strongs "Kardināls Volsijs", apm. 1610.g., Kristus baznīcas koledža, Oksforda.
2. attēlā - nezināms autors "Ernsts Johans Bīrons".

Feja (фея, колдунья, fairy, witch) nobildēt laumas produkciju vai veikalu

- pasakaina būtne, kura apveltīta ar neparastām spējām, epu, leģendu, folkloras un literāro pasaku varone. Bieži tiek attēlota kā neatvairāma skaistule ar savas burvības atribūtiem- burvju nūjiņu, ziedu, putnu, kas viņai kalpo. Ir arī pretējais feju tips- briesmīgas vecenes, būtībā- raganas. Fejas ir saistītas ar antīkās pasaules moirām, kuras valdījas pār cilvēka likteni un tādējādi spēja būt gan labas, gan ļaunas. Mēs visi pazīstam fejas no slavenām pasakām (Pelnrušķīte, Apburtā princese un laika ziņā mums tuvāka Mērija Popinsa).
Latviešu (un arī lietuviešu) folklorā mistiska sieviešu kārtas būtne, meža gars, līdzīga grieķu driādei parasti saukta par Laumu, arī burve. Ir sastopamas gan labās, gan ļaunās laumas (raganas). Kārdinošās sievišķības iemiesojums, līdz ar to arī uzņēmums, kas ražo sieviešu apakšveļu, nosaukts par “Laumu”. Savukārt, mākslinieces Ērikas Kumerovas Kastaņu fejas ir caurspīdīgi gaisīgas un netverama valdzinājuma pilnas. Tās drīzāk līdzinās baleta "Ceriņu fejām".

1. attēlā - Falero Luī Rikardo "Lilijas feja", 1888.g.
2. attēlā - Ērika Kumerova "Ziedošo kastaņu dejas", 2012.g., izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", Rīga.

Festons, modelētā vītne (фестон, festoon)

- dekoratīvs elements, kurā attēlota galos iekārta ziedu un lapu vītne. Izcelšanās saistīta ar dabīgo ziedu vītnēm, kuras senatnē izmantoja svētkos, izrotājot ieejas durvis. Antīkajā pasaulē festoni bija altāru, frīžu un paneļu rotājums. Mezgli, kuros tika sasieta vītne, varēja tāpat būt īpaši dekoratīvi. Festonu izmantošana bija saistīta ar pilsētu ielu dekorēšanu, vēlāk tos pielietoja glezniecībā un skulptūrā. Šis dekoratīvais elements plaši izmantots neoklasicisma un jūgendstila namu fasāžu ārējā apdarē (no dažādiem celtniecības apdares materiāliem), dekoratīvajā mākslā, keramikā un arī juvelieru darbos. Ar festoniem rotāja arī gleznu rāmjus, bet sievietes, sākot ar rokoko laikmetu, izmantojušas festonus gan tērpu dekorēšanai, gan cepurēm, saulessargiem, somiņām.
Festonu izmantošana Rīgas arhitektūrā saistīta ar historicisma un jūgendstila ēkām. Pašas vītnes lapas mēdz būt gan stilizētas, gan ozola vai laura lapas atgādinošas. Ir sastopamas gan atsevišķās vītnes, gan vairāku vītņu kombinācija.

1. attēlā - festons XVIII gs. teātra fasādē ar lauru vainagu vidū Amjenas Gājēju ielā, Francija.
2. attēlā - festons virs durvju portāla, Valdemāra ielā, Rīga.

Fēnikss (Феникс, Phoenix)

- mitoloģisks putns (bieži tiek attēlots ar skaistas sievietes galvu), atdzimšanas un nemirstības simbols Senās Grieķijas tradīcijā, kur tas esot cikliski atdzimis pats no saviem pelniem. Dažreiz tiek uztverts saistībā ar Saules ritmiem -rītausma, dienas pilnplaukums, riets (dzimst rītā, iet bojā vakarā). Viens no mūsdienu bestselleriem par Hariju Poteru attēlots filmā "Harijs Poters un Fēniksa ordenis".
A/s "Feniks" Rīgas metalurģiskā lokomotīvju, vagonu un mašīnu fabrika dibināta 1895. gadā bijušās Karlīnes muižas (Karolinenhof) gruntsgabalā. Galvenās fabrikas ēkas celtas laikā no 1895. gada līdz 1914. gadam pēc arhitekta K. J. Felsko projektiem. No 1936. gada valsts a/s "Vairogs" rūpnīca, kurā ražoja dzelzceļa un tramvaja vagonus, autobusus, lauksaimniecības mašīnas, no 1937. gada, sadarbībā ar ASV firmu "Ford", ražoja arī vieglos automobiļus "Ford-Vairogs". No 1944. gada darbojās kā Rīgas Vagonu rūpnīca. Privatizācijas gaitā daļu bijušās rūpnīcas teritorijas ieguva firma "Elkor grupa".

1. attēlā - Frīdrihs Justins Bertuhs "Mistiska būne: Fēnikss", Ilustrācija no "Bilžu grāmatas bērniem", XVIII gs.
2. attēlā - A/s "Fēnikss" fabrikas administratīvais korpuss, XX gs. sākums, arhitekts K.J.Felsko, Rīga.

Filantropija () Sk. Labdarība

Filiāle (филиал, Affilate, branch office)

- meitas uzņēmums, mācību iestāde vai nodaļa, kas darbojas atsevišķi citā vietā, pat valstī, parasti pildot līdzīgas funkcijas un vadoties pēc līdzīgiem principiem. Jēdziens radies no latīņu saknes filis, ar ko apzīmē bērnu (dēlu vai meitu). Mākslas jomā filiāle attiecināma uz kāda liela muzeja nodaļu, kas atrodas ārpus galvenās ēkas, turklāt saistīta ar to tematiski.
Mūsdienu Latvijā šis jēdziens galvenokārt saistīts ar bankām vai izglītības iestādēm. Pazīstamākās ir Skandināvijas banku filiāles Latvijā. Attiecībā uz pašreizājo definīciju: tā ir uzņēmuma organizatoriski patstāvīga daļa, kura teritoriāli vai citādi nošķirta no galvenā uzņēmuma un kuras atrašanās vietā attiecīgā komersanta vārdā sistemātiski tiek veikta komercdarbība. Tagad īpaši populāras ir dažadas vēstures muzeju filiāles, jo tās iespējams izvietot restaurējamajās pilīs un muižās. Piemēram, Latvijas vēstures muzeja filiāle Siguldas ordeņa pilī sniedz priekšstatu par viduslaiku bruņojumu.

1. attēlā - Bernī hotelis, Pikardija provinces Vietējās Mākslas un Vēstures muzeja filiāle, Amjena, Francija.
2. attēlā - ieeja Latvijas Vēstures muzeja Siguldas filiālē (2011.gadā atsāktā Vārtu torņa restaurācija).

Filigrānais stils (Филигранный стиль, filigree work) no latīņu: filum (diegs) + granum (grauds)

- metāla priekšmeta pārklāšana ar zelta vai sudraba diegiem, nelielām zelta vai sudraba lodītēm. Eiropā parādās juvelierizstrādājumos agrīnajos viduslaikos, kaut seno etrusku kapenēs jau satopamas filigrānās broša, kuras ir sīko zelta lodīšu un ziedu dekorētas. Mūsdienās vārdu “filigrāns” izmanto, apzīmējot izcili smalku darbu vai izpildījuma tehniku. Bet zīmējumu uz īpaša graudaina papīra, ko izmanto svarīgiem dokumentiem, arī sauc par filigrānu.
Vērtējot 2010. gada Alvja Hermaņa uzvedumu Jaunajā teātrī “Ziedonis un visums”, kritiķis pat lieto teicienu “filigrānā parodija”. Zināmā mērā par filigrānā stila var uzskatīt Oļega Auzera sudraba kausu "21. gadsimta renesanse", kura smalki izstrādātā kompozīcija simbolizē gan pirmos augus, kurus Noass iestādīja pēc Grēku plūdiem, gan dzīvās būtnes, kuras simbolizē cilvēka garīgumu un nemirstību. Šis darbs liecina par to, ka skaistuma un smalkuma jēdzīens nav pazudis arī tehnokrātu pasaulē.

1. attēlā - Plakanais auskars, kas noformēts kā rozete, ko veido koncentriskie apļi no zelta lodītēm un ziediem. Etrusku darbs, apmēram 530.-480. g. p.m.ē.
2. attēlā - Oļegs Auzers "21. gadsimta renesanse", 2010.g., sudraba kauss no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Sudraba kabineta,

Flīģelis (флигель, концертный рояль, wing, grand piano)

- 1) arhitektūrā galvenās ēkas spārns, piebūve; bieži vien zemāka, bet stila ziņā saskaņota piebūve; 2) klavieru veids, proti, taustiņu stīgu mūzikas instruments, viens no populārākajiem pasaulē, atšķirībā no parastām klavierēm stīgas izvietotas horizontāli. Atskaņošanas laikā panāk īpašu skaņu, pielietojot pedāli.
Arhitektūrā flīģeļi raksturīgi turīgāko muižnieku muižas ēkai, kura dažkārt izskatījās pēc pils. Flīģeļus reizēm piebūvēja vēlāk, paplašinoties īpašnieka saimei un apaugot ar apkalpojošo personālu. Mūsdienās flīģeļu principu izmanto, veidojot piebūves pie skolām sporta zāļu vai baseinu vajadzībām, diemžēl ansambļa prasības vairs netiek ievērotas.

1. attēlā - Nimfenburgas ansamblis ar 2 flīģeļiem (Minhene).
2. attēlā - Kaucmindes muiža ar flīģeļiem, bijušais fon Palenu īpašums, domājams, S.Jesena projekts, XVIII gadsimta otrā puse.

Flīzes (облицовочная плитка, tiles)

- izstādājums (detaļa) no izturīga vai ilgi lietojama cieta materiāla – keramikas, akmens, pat neplīstošā stikla, ko var izmantot dažāda veida segumos, tai skaitā dekoratīvajos. Jumta segumiem tiek izmantotas flīzes, ko sauc par dakstiņiem vai kārniņiem. Keramiskās flīzes kopš senatnes izmantoja kā dekoratīvos sienu, grīdu un griestu segumus, veidojot no tiem dažādus ornamentus. Flīžu dekors bija īpaši izplatīts gan sakrālajā, gan laicīgajā arhitektūrā Austrumu zemēs.
Mūsdienu cilvēka izpratnē flīzes pamatā asociētas ar ūdeni, un, patiesi, īres namos, kurus sāka būvēt Rīga XIX gadsimta otrajā pusē, sākotnēji flīžu apdari izmantoja vannas istabās. Tomēr, laika gaitā godkārīgie īres namu īpašnieki sāka izmantot flīzes parādes kāpņu telpu dekorēšanai, jo tas nodrošināja vieglu kopšanu un labu izskatu. Jūgendstila mājām ar flīžu gleznojumiem sāka piepelnīties mākslinieki. Uz vienas no attēlā esošām flīzēm redzami kallu ziedi, kuri reizē ar lillijām un tulpēm iezīmēja Art Deko laikmetu.

1. attēlā - flīzes vienā no lielhercogu pils Nimfenburgas (17.-18.gs.) paviljoniem, Minhene, Vācija.
2. attēlā - flīžu paraugi (XIX gs. beigas, XX gs. sākums), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Flora, Floras valsts (царство Флоры, Realm of Flora)

- glezniecībā izplatīta klasiskā ainava ar lielu daudzumu ziedu un jaunām sievietēm puķainos, vieglos tērpos, ar vainagiem rotātām; sižets cēlies no Floras – romiešu ziedu un ziedoņa dievietes vārda. Viena no slavenākām gleznām par šo tēmu ir XVII gs. ir franču meistara Pusēna ”Floras triumfs”. Romiešu Mitoloģijā Floras vieta nav bijusi sevišķi ievērojama, un to pārsvarā saistīja ar Pavasara iestāšanos. Flora ir attēlota arī slavenajā Botičelli gleznā "Primavera".
Dažas Floras rotā Rīgas Biržas lepnās celtnes fasādes - ar saviem ziedu vainagiem un augļu groziem. Kādreiz Brīvības ielā bija diezgan populāra kafejnīca "Flora", bet tagad šī Ziedoņa dieviete apmetusies uz dzīvi Park Hotel iekšējā pagalma strūklakā.

1. attēlā - Aleksandrs Roslēns "Flora", XVIII gs., Bordo muzejs, Francija.
2. attēlā - Flora Park Hotel iekšējā pagalmā strūklakā, Vecrīga.

Floristika (флористика, floristics)

- lietišķās mākslas paveids, kad interjeru dizainā izmanto ziedu, augu un citu dabisko materiālu kompozīcijas, turklāt šie materiāli var būt dzīvi, kaltēti vai konservēti. Pasaulē izplatītā ikebana ir floristikas japāniskais veids.
Floristika Latvijā visbiežāk sastopama telpu dekorēšanā pirms svinīgiem pasākumie, kā arī veidojot līgavu pušķus. Tāpat pēdējos gados izplatīti mākslinieciski veidoti dažādu ziedu un augu kārtojumi pilsētas telpā, kas piešķir videi jaunu izskatu. Latviešu tautas tradīcija Jānos tāpat paredz lauku ziedu, paparžu lapu un meiju kārtojumu, ko varētu nosaukt par tautisko floristiku. Latvijā kopš 2001. gada iznāk žurnāls “Floristika”, kas ir pirmais un vienīgais profesionālais izdevums par ziedu dizainu. Tas atspoguļo labāko floristu darbus, seko jaunākajām floristikas tendencēm pasaulē.

1. attēlā - dažādu krizantēmu kārtojums kādā ēdināšanas iestādē.
2. attēlā - ziedu kārtošanas paraugi kādā Rīgas skatlogā.

Folklora (фольклор, folklore)

- folkloru veido leģendas, eposi, mūzika, mutiskā vēsture, sakāmvārdi, teicieni, mīklas, ticējumi, paražas un pasakas, kas ir tautas, etnosa vai noteiktas etniskās grupas kultūras mantojums. Parasti ar šo vārdu apzīmē to kultūras mantojuma daļu, kuras pirmavotu autoru noteikt ir pagrūti, toties attīstoties tautā lasītprasmei, folkloras tēli pakāpeniski kļūst par literārajiem, bieži vien mainot savu būtību. Folklora tieši saistīta ar arhetipu jēdzienu un dažkārt tās pārspīlētai izmantošanai mēdz būt arī negatīvas sekas. Proti, foklora nostiprina tautā ne tikai tikumus, bet arī aizspriedumus - pret vecām sievām, pret cittautiešiem, pat pret kaķiem un citiem zvēriem.
Latviešu tautas folkloras galveno daļu veido dainas, kas ir iekļautas UNESCO kultūras mantojumā. Patlaban Latvijā darbojas vairāk nekā 200 pieaugušo un bērnu folkloras grupas, par kurām informāciju var iegūt Folkloras serverī "folklora.lv".

1. attēlā - Montaņjas komūnas folkloras svētki Romā pie Laterānas.
2. attēlā - Ernests Brastiņš “Bārenītes radi” ar latviešu folkloras tēliem, LNMM.

Formālisms (формализм, formalism)

- formas īpašās vērtības uzsvērums mākslas darbā, saistīta ar mākslinieku tieksmi uz pašizteiksmi un neatkarību redzējumā, radies XIX gadsimta beigās. Koncepcija, kas noniecina darba saturu, un absolutizē mākslas darba formu.
No latviešu gleznotājiem teorijas līmenī to atbalstīja V. Matvejs, apgalvodams, ka “mākslinieks glezno nevis dabu, bet savu attieksmi pret to”. PSRS laikā – smags pārmetums māksliniekam, kas draudēja ar lielām nepatikšanām. Mūsdienās ar formālismu joprojām aizraujas mākslu studējošā jaunatne, piešķirdama šim novirzienam filozofisku zemtekstu "var nodziedāt odu taisnajam leņķim un izpeldēties sešstūrainā ezerā, kaut dabā tādas regulāras formas nemaz nepastāv".

1. attēlā - Kazimirs Maļevičs "Anglis Maskavā", 1914.g., Stedelijk Museum, Amsterdama, Holande.
2. attēlā - Sabīne Vekmane "Melnais kubs", 2015.g.

Forts (форт, fort) latīņu: fortis

- samērā liels noslēgts nocietinājums, arī neliels cietoksnis. Parasti tiek novietots pilsētas augstākajā daļā, uzkalnā, lai nodrošinātu savlaicīgu pilsētas iedzīvotāju brīdināšanu par ienaidnieka tuvošanos. Par fortiem mēdz saukt arī ir nocietinājumu sistēmas sargtorņu augstāko daļu. Fortu izcelšanās saistīta ar Seno Romu, kuras iekarojumu gaitā tika izstrādāta fortifikācija (nocietinājuma efektīvākais plānojums). Fortu veiksmīga aizstāvēšana (vai, gluži otrādi, kapitulācija) vēl pat Jauno laiku gaitā bija pilsētai liktenīga un bieži kļuva par mākslas darba iedvesmojošo pamatu. Tā, amerikāņu Mc Henry forta aizstāvēšana 1812. gada kara laikā pret angļu kuģiem rosināja ne tikai par gleznu un Frensisa Keija poēmas sižetu, bet dzejas rindas no šīs poēmas kļuva par ASV nacionālo himnu.
Patlaban pastāv iespēja apmeklēt Liepajas Karaostas Ziemeļu fortus, kuri atrodas cietokšņa ziemeļu daļā pie jūras, un pat piedalīties interaktīvajā spēlē "Bēgšana no PSRS". Cietoksnis būvēts XIX-XX gadsimtu mijā, lai pasargātu Liepājas (cariskās Krievijas) jūras kara bāzi iespējama uzbrukuma gadījumā. Līdz 1994. gadam tā bija PSRS slēgtā militārā teritorija. Arī Daugavgrīvas cietoksni dažreiz sauc par fortu, jo tas nevien sargāja Rīgu, bet no tā augstākā punkta (cietokšņā plānā ar to apzīmēts tieši baznīcas tornis) bija iespējams informēt rīdziniekus par naidīgo kuģu tuvošanos no jūras puses.

1. attēlā - forta nocietinājums ar sarga būdu torņa galā Florencē.
2. attēlā - bijušā baznīcas torņa (XIX gs.), vēlāk ūdenstorņa atliekas Daugavgrīvas fortā.

Fortūna, Laima (Фортуна, Fortuna) latīņu: Fortūna

- bija laimes (izdošanās) dieviete Senajā Romā, turklāt, būdama grieķu Panteona dievietes Tišes (Tyche) līdziniece, iemantoja milzīgu popularitāti, saglabājot to arī kristietībā - par spīti pagānisko dievību intensīvai apkarošanai. Izcelšanās neskaidra, it kā bijusi Jupitera meita, dažkārt attēlota arī kā Taisnās tiesas (ar apsēju uz acīm vai akla) dieviete un pat kā dieviete - ražas sargātāja. Fortunas simbols - laimes, bet, pareizāk sakot, tieši likteņa - labā vai ļaunā - rats (ritenis). Senajā Romā Fortūnas svētki sakrita ar mūsu Jāņiem (kad diena - tēlaini laime, sāk dilt, proti, maina virzienu). Cauri visiem VIduslaikiem horoskopos un pareģojumos nāk Fortūnas ritenis, arī Taro (zīlēšanas) kārtīs tas ir, turklāt tā ir ļoti svarīga kārts. Hronikās saglabājušās ziņās par Fortūnas teicējiem un secinājumiem - kad laime tevi nes augšup, neaizmirsti par iespējamo kritienu; kad krīti, centies kustību palēnināt un ceri uz nākotni. Līdz mūsdienām atnākušas intelektuālās (un ne tik ļoti) spēles, kur tu vari gan vinnēt, gan zaudēt. Cilvēka dabā ir riskēt, fortūnas nākotne ir nodrošināta, turklāt jebkura mākslinieka daiļrade, un it īpaši, atzinība, nav iespējama bez Fortūnas labvēlības.
Latviešu folklorā dievība - cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja ir Laima, kura gādā par jaunavām, apveltī tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu. Latviešu Laimas kults zināmā mērā saplūda katoļticībā ar Jaunavas Marijas kultu. Tāpat Laima palīdz topošām mātēm dzemdībās. Šokolādes fabrikas "Laima" firmas veikals Šķūņu ielā Vecrīgā ir bērna iemiesots priekšstats par Laimi. Savukārt, Raimondam Paulam meitenei laimi dāvā Māra nevis Laima, ar norādi, ka liktenis tiek piešķirts "bez laimes garantijām". Arī mūsu teicieni "laimīgs - nelaimīgs" ir citu tautu salikteņa (fortune-unfortune, счастье - несчастье) analogi.

1. attēlā - dieviete Fortūna ar likteņa ratu no Bokačo manuskripta, XV gs., Glazgovas universitātes bibliotēka, Skotija.
2. attēlā - Jēkabs Bīne "Dievs, Māra, Laima", 1932.g., LNMM kolekcija.

Forums (Romas) (Римский форум, Roman forum) latīņu: Forum Romanum

- plašs laukums Senās Romas pilsētas centrā, kur koncentrējās pilsētas sabiedriskā un tirdzniecības dzīve. Romas Forums pakāpeniski tika apbūvēts ar tempļiem un sabiedriskām celtnēm, samazinot centrālo laukumu vairāku gadsimtu laikā, un līdz ar to nekad nav veidojis stilistiski vienotu ansambli - par spīti diktatoru un valdnieku (Sullas, Cēzara, Oktaviāna Augusta) centieniem. Vairākus gadsimtus forumā risinājās svinīgās procesijas un triumfi, notika vēlēšanas, publiskās uzstāšanās un neapbūvētajā laukumā pat gladiatoru cīņas. Tepat tika uzstādītas statujas un monumenti, godājot izcilos romiešus - gan dzīvos, gan nelaiķus. Dažkārt statujas tika arī gāztas vai "apgānītas" - atbilstoši politiskās situācijas izmaiņām. Mūsdienās, būdams iespiests starp Palatīnu un Kapitolija pauguru, Forums izskatās kā gleznu drupu un arhitektūras elementu kopa, kas jau dažus gadsimtus rosina romantiskos māksliniekus atveidot to. Foruma daļās joprojām notiek arheoloģiski izrakumi.
Latvijā foruma jēdziens sācis atdzimt pēdējos PSRS pastāvēšanas gados, kad aktivizējās sabiedriskā doma un no augšas organizētos pasākumus nomainīja neformālās tikšanās. Arī pašlaik ar šo vārdu apzīmē plašas sabiedriskās domas pārstāvju sanāksmes vai diskusiju, kur lietotāji ar līdzīgām interesēm var atrast vērtīgu informāciju, apmainīties ar idejām (Inteliģences forums, mazākumtautību pārstāvju forums, zinātnieku forums). Latvijā darbojas ari Interneta resurss forumcinemas.lv.

1. attēlā - Forum Romanum, skats uz ziemeļaustrumiem no Saskaņas Lieveņa (Portico Dii Consentes).
2. attēlā - Kanaletto "Foruma drupas ar skatu uz Kapitoliju", 1742.g., Karaliskā kolekcija, Vindzoras pils, Anglija.

Fovisms (фовизм, fovism) franču: les fauves

- klasiskā modernisma agrākais virziens, nosaukums cēlies no franču vārda fauves, plēsoņas. Šādi 1905.gadā franču kritiķi nosauca Rudens salonā izstādīto darbu autorus. Tiem bija raksturīga tiešāka un spilgtāka krāsu izteiksme, vienkāršāka, izjustāka un iedarbīgāka glezniecība. Pastāv uzskats, ka fovistus ietekmēja postimpresionisti Van Gogs un Gogēns, kuri savās gleznās deva priekšroku nevis maigi dabiskajam, bet subjektīvi sakāpinātajam intensīvajam kolorītam. Jāpezīmē, ka paši "fovisti" sevi par tādiem nekad nav atzinuši. Pazīstamākais fovisma mākslinieks Anrī Matiss (viņa krāsaino litogrāfiju izstāde notika Rīgā 2005.gadā), pats apgalvoja, ka viņš gleznojot nevis sievietes, bet gleznas, un tālab modeļa deguns varot būt pat zaļš.
Raksturojot fovistiskās parādības latviešu glezniecībā, kā izteiksmīgākās parasti piesauc dažus Ģederta Eliasa darbus, kas gleznoti ap 1916. gadu vai nedaudz vēlāk un kam patiešām ir daudzas hrestomātiskiem "vizuāliem simboliem" nepieciešamās pazīmes: ikonogrāfijā, kompozīcijā, kolorītā. Savukārt, lielākā fovismam veltītā izstāde Rīgā notika 2007. gada martā LNMM Baltajā zālē. Pēc mākslas zinātnieces D.Lembergas iniciatīvas vēlāk tika izdots albūms ”Fovisma atskaņas: Latviešu glezniecība 1910 -1980”.

1. attēlā - Alfrēds Henrijs Maurers "Provansas ainava", starp 1912. un 1922.g., Amerikas Mākslas muzejs, Ziemeļkarolīna.
2. attēlā - Ilze Kalvāne "Afri Afro", izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma".

Fragments, detaļa (фрагмент, fragment) latīņu: fragmentum

- šis jēdziens civilizācijas vēsturē ir visai būtisks, jo laika gaitā lielākā daļa visa, ko cilvēku rokas un prāts radījis, neizbēgami aiziet bojā, sašķīst, sapelē, sabrūk, sadeg. Līdz ar to mūsu zināšanas par pagātni ir fragmentāras, nepilnīgas, tomēr dažkārt pēc kādas detaļas izdodas zināmā mērā, gan aptuveni, rekonstruēt bijušo - un dažreiz pat atjaunot to. Arī pagātnes mākslas darbi, kas nonāk līdz mūsdienām, dažkārt ir tikai fragmentos, kaut vai slavenais Pergamas altāris. Mūsdienu Vēstures muzejos visai bieži tiek izstādīti saglabājušies seno mākslas un pat sadzīves priekšmetu fragmenti. Tāda zinātne kā arheoloģija vispār pārtiek tikai no fragmentiem vai, labākā gadījumā, stipri cietušiem artefaktiem. Literatūrā (it īpaši piedzīvojumu un spiegu romānos) reālie notikumi bieži vien tiek rekonstruēti pēc tekstu fragmentiem. Tā, slavenā Žila Verna romāna "Kapteiņa Granta bērni" visa darbība notiek mēģinājumos noskaidrot pazudušā kuģa koordinātes pēc vairāku tekstu fragmentiem.
Arī Latvijas kultūras telpā (it īpaši arhitektūrā) par kādu mākslas darbu nākas spriest tikai pēc kāda fragmenta, piemēram, 1905.gada muižu dedzināšanu pārdzīvojušās pils daļas, Viduslaiku portāla puses, ērģeļu prospekta kādas figūras. Dažreiz saglabājies fragments ieņem goda vietu atjaunotajā celtnē. Savukārt, citreiz viens pats kādas gleznas elements spēj sniegt priekšstatu gan par autora personību, gan par mākslas darbu kopumā. Tā, draiskā un valdonīgā raganīgā skaistule Maijas Tabakas gleznas daļā (fragments) iemieso XVIII gadsimta Rundāles grezno un velnišķīgo dabu.

1. attēlā - dekoratīvā logaila- Bovē bīskapa pils fragments, no Pilsētas muzeja krājumiem.
2. attēlā - Maija Tabaka, fragments no gleznas "Kāzas Rundālē", 1974.g., LNMM kolekcija.

Franču logs, balkona durvis (французское окно, french window)

- ir jēdziens, kura izcelšanās sakņojas logu (durvju) risinājumā, kas pārsvarā bija raksturīgs Itālijas Renesanses celtnēm, bet ko franči savos XVI-XVII gadsimta Itālijas karos ir piesavinājušies. Būtībā tās ir iestiklotas dvīņu durvis, ko atver uz balkonu vai tieši parkā (dārzā). Franču arhitekti konstatēja, ka šāda durvju (arī loga) konstrukcija, kad stiklojums ir visā durvju augstumā, piešķir ēkai eleganci, regularitāti, izsmalcinātas proporcijas, turklāt nodrošina labāku telpu apgaismojumu, tādējādi paaugstinot iemītnieku komfortu. Franču logi ieguva plašu popularitāti Eiropas arhitektūrā un saglabā to pat laikmetā, kad elektriskais apgaismojums lielā mērā mazinājis prasību pēc pietiekamas āra gaismas.
Latvijas teritorijā franču logi ir skatāmi vairākās baroka un klasicisma laikmeta pilīs (Rundālē, Mežotnē), kā arī neogotikas celtnē (Bīriņu pils). Tur franču logi parasti atverami uz balkonu un tiem mēdz būt visai izsmalcināts risinājums. Savukārt, Rīgā, Baložu ielā, mūsu slavenais arhitekts Eižens Laube taisnstūra franču logu izmantojis kā ieejas durvis uz grezno halli.

1. attēlā - franču logi Pagodas paviljona 2.stāvā, XVIII g.s. sākums, Nimfenburga, Minhene.
2. attēlā - apakšstāva franču logs E.Laubes savrupmājā, 1924.g., Pārdaugava Rīga.

Franču parks (французский парк, the french garden)

- parks, kam raksturīgs ģeometrisks plānojums, balstīts uz simetrijas, tam ir liela platība ar vienotu celtnes un parka komponentu galveno asi. Koki un košumkrūmi apcirpti, radot perspektīvu. Par franču parka paraugu uzskata XVII gs. otrajā pusē izveidoto Versaļas parku, kas vēlāk atdarināts pārējā Eiropā.
Pašlaik tipiskākais franču parks Latvijā ietilpst Rundāles pils ansamblī, kas joprojām tiek pilnveidots gan atbilstoši sākotnējām iecerēm, gan ziedotāju un labdaru ieguldījumam.

1. attēlā - parks Minhenē.
2. attēlā - franču parks Rundāles pilī, atjaunots XXI gs. sākumā.

Freska (фреска, fresco, wall-painting) Itāļu: fresco (svaigs)

- mākslas darbs, kas radīts, gleznojot ar ūdenī izšķīdinātām krāsām uz kaļķu apmetuma (svaiga vai sausa); arī pašas glezniecības tehnikas nosaukums. Freskas izsenis rotājušas dievnamu un dzīvojamo māju sienas. Senākās saglabājušās freskas Eiropā atrodas Pompejas drupās. Slavenākās un jaunākas freskas Eiropā saistītas ar itāļu Renasanses glezniecību (Siksta kapella, senā krievu baznīcu apgleznošana), kaut Itālijā fresku tehniku klosteru un baznīcu sienu apgleznošanai plaši izmantoja jau sākot ar XII gadsimtu. Slavenā pirmsrenesanses mākslinieka Džoto Baldone darbi Itālijā arī ir izpildīti freskas tehnikā.
Mūsdienās freskas atgūst otro elpu, tā vismaz apgalvo Latvijā iznākošais žurnāls "Mana māja profesionāļiem" – gan izmantojot oriģinālu Itālijā izstrādātu tehnoloģiju. Vienlaikus notiek arī seno laiku fresku restaurācijas. Tā, 2015. gadā Latvijas - Polijas sadarbības projekta gaitā Latgalē Krāslavas sv. Ludviga katoļu baznīcā tika atjaunota Filipo Kastaldi XVIII gadsimtā gleznotā centrālā altāra freska "Svētais Ludvigs dodas krusta karā". Tā, pēc profesionāļu domām, "apliecina Eiropas 18.gadsimta iluzorās glezniecības tradīcijas klātbūtni Latvijā".

1. attēlā - freska virs portāla Berlīnes katedrālē, pabeigta 1905.g., historicisms.
2. attēlā - freska ainava pēc Vilhelma Purvīša darbu motīviem LNMM otrā stāva hallē pēc pēdējās restaurācijas.

Frīze (фриз, frieze)

- ornamentāli dekoratīva plastiskā josla celtnes sienas vidējā vai virsdaļā; arī dekoratīvā sienas, grīdas, griestu mala, kas rotāta ar ornamentu. Gan sakrālajās, gan laicīgajās celtnēs, frīzes dažkārt tiek papildinātas un dažādotas. Turklāt, ja celtnes frīzei sākotnēji bija ģerboņu vai valsts simbolikas dekorējums, revolucionāro notikumu gaitā tas var tikt nodauzīts vai apmainīts. Par spilgtu piemēru šādam frīzes liktenim kalpo Parīzes Dievmātes katedrāles Bībeles karaļi, kurus Lielās Franču revolūcijas gaitā iznīcināja reizē ar reālo Francijas karaļu kapeņu demolēšanu - aiz pārpratuma. Frīze tika atjaunota tikai 100 gadus vēlāk.
Tā, Latvijas bankas ēkas (Pils laukumā) galvenās fasādes frīzi rotā festoni un divgalvainais Krievijas impērijas ērglis, kā arī kartušas ar emblēmām. Latvijas Nacionālās operas frīze ir vienkārši taisnstūra josla starp portika kolonnām un trīsstūra frontonu, bet ir arī visai dīvainas frīzes.

1. attēlā - Parīzes Dievmātes katedrāles frīze, ko veido Bībeles karaļu statujas; būvēta XIII gs., restaurēta XIX gs. beigās.
2. attēlā - trejlapu arku frīze uz Mazās Ģildes, arhitekts J.D.Felsko, 1864.-1866.g., skats no Meistaru ielas puses.

Frontons (фронтон, pediment, frontpiece) latīņu: frons, frontis

- fasādes elements, bieži izmanto kā portālu dekoratīvu nosegumu trijstūra, pusloka vai riņķa segmenta formā, radies orderu arhitektūrā; ar dzegām noslēgta divslīpju jumtgale. Uzskata, ka frontons ir klasiskās, neoklasiskās un baroka arhitektūras būtisks elements, kas balstīts uz ēkas horizontālā antablementa (kura pamatā var būt gan kolonnas, gan pilastri). Frontoni saglabājušies pat dažos Senās Grieķijas tempļos un Senās Romas celtnēs. Īpaši grezni frontoni raksturīgi gan sakrālām, gan memoriālā rakstura celtnēm, gan teātriem, kas būvēti, izmantojot antīkās arhitektūras atskaņas. Tad frontonus izgrezno ar mitoloģiskām figūrām un sižetiem. Historicisma un neoklasicisma celtnēs frontonus, kuri nepilda nesošās konstrukcijas funkcijas, izmanto virs logiem un durvīm un sauc par sandrikiem.
Latvijas arhitektūrā ir sastopama diezgan liela frontonu dažādība - sākot ar Dienvidvācu neobaroka grezno trijstūra frontonu virs Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja Rīgā ar skulpturālu mūzu un dievību kompozīciju līdz veselai virknei daudz lakoniskāku sabiedrisko celtņu, kas tapušas XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā, ar pārsvarā trijstūra frontoniem. Tomēr daudz vienkāršāks un lakoniskāks Ziemeļblāzmas kultūras pils frontons lieliski iekļaujas gan pašas celtnes noapaļotajās formās, gan apkārtējā vidē.

1. attēlā - trīsstūra frontons virs ieejas Rodēna muzejā (bijušais Hotel Biron) no parka puses, XVIII gs. sākums, arhitekts Žans Obērs, Parīze.
2. attēlā - segmenta formas frontons Ziemeļblāzmas kultūras pilī, arhitekts nezināms, pēc A.Dombrovska uzmetumiem, ēka atklāta 1913.g., atjaunota 2013.g.

Funkcionālisms, arī konstruktīvisms (функционализм или конструктивизм, functionalism, constructionism)

- XX gadsimta sākuma modernais arhitektūras stils, galvenokārt saistīts ar rūpniecības attīstību, kam raksturīga celtnes ārējā izskata nosacītība atkarībā no tās konstrukcijas un iekšējā plānojuma. Īpaši polpulārs administratīvo ēku celtniecībā - bankas, korporāciju pārvaldes, aizdevumu kases, galveno pastu ēkas.
Rīgā viena no pirmajām un spožākajām funkcionālisma celtnēm ir VEF administratīvais korpuss Brīvības ielā, ko rotā Jupitera statuja, arī pārējās bijušās elektromehāniskās rūpnīcas Unions ēkas atbilst funkcionālisma prasībām. Tēlotajā mākslā konstruktīvisma ietekmi jūt L.Liberta agrīnajos darbos.

1. attēlā - Vīnes pasta krājkases ēka (tagad- muzejs), arhitekts Otto Vāgners, XX gs. sākums.
2. attēlā - ēka ar VEFa reklāmas torni un pulksteni, būvēta 1912.gadā, arhitekts P.Bērenss.

Futūrisms (футуризм, futurism)

- avangardiskās mākslas virziens, kas centās attēlot kustību tās secīgajos stāvokļos, izmantojot formu pārbīdi, krustošanos un atkārtošanos. Absolutizēja dinamismu. Apspēlēja pilsētas un rūpniecības tēmas. Bija īpaši populārs XX gadsimta sākumā Itālijā un Krievijā.
Latvieši tikās ar futūrisma “otro vilni”, kas, atšķirībā no pirmā, vairs nav bijis politizēts, kļūdami par “internacionālajiem futūristiem”, kuru vidū bija Kārlis Zāle, Arnolds Dzirkals, Romāns Suta, Aleksandra Beļcova un Niklāvs Strunke. Tieši Strunke kļuva par īsto futūrisma ideju izplatītāju Latvijā (un dāvāja Rīgai itālisko sveicienu “čau”).

1. attēlā - Natālija Gončarova "Riteņbraucējs", 1913.g., Krievu muzejs, St. Pēterburga.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Galds", ap 1924.g., LNMM kolekcija.

Gadatirgus (ярмарка, fair)

- ar šo jēdzienu kopš Viduslaikiem apzīmē cilvēku pulcēšanās vietu, kur notiek tirdzniecība ar pašražotiem produktiem un mājas dzīvniekiem, tos demonstrējot. Vienlaikus gadatirgos norisinās daudzveidīgas izpriecas, konkursi, karuseļi u.c. Mūsdienās gadatirgi kļuvuši par biznesa neatņemamo sastāvdaļu, ir saistīti ar dažādām saimniecības un rūpniecības nozarēm. Piemēram, lauksaimniecības apgabalos gadatirgos tiek demonstrēta jaunākā agrotehnika. Vēl viens populārs gadatirgu veids saistīts ar gadalaikiem un svētkiem - Ziemassvētku tirgus, Vasarassvētku tirgus u.c.
Latvijā gadatirgu tradīcija ir visai izplatīta. Ievērojamākie gadatirgi ir Tautas lietišķās mākslas gadatirgi (Brīvdabas muzejā), Miķeldienu un Mārtiņdienu gadatirgi Rīgā un citās pilsētās. Šie tirgi kalpojuši par iedvesmas avotu vairākiem latviešu profesionālajiem gleznotājiem sākot ar "Rūķu" biedriem un līdz pat mūsdienām, jo to attēlošanā iespējams tvert cilvēku personību daudzveidību. Pēdējā laikā gadatirgus organizē arī sakarā ar kādiem starptautiskiem notikumiem, turklāt amatnieki īpaši ieredzējuši gadatirgus Vērmanes dārzā, jo tos apmeklē daudz ārzemnieku.

1. attēlā - pašdarināto lietišķās mākslas priekšmetu gadatirgus Šarlotenburgā, Berlīne.
2. attēlā - amatieru izstrādājumu vasaras gadatirgus Vērmanes dārzā, Rīga.

Gaismēnas (светотени, light and dark)

- gaišo un tumšo laukumu mija, ar kuru tēlotājā mākslā pastiprina attēlojamo formu apjomīgumu, faktūru un dziļumu. To ietekmē attēlojamā priekšmeta forma un faktūra, kā arī apgaismojuma īpatnības, proti, skatītāja uztvere saasinās, kad attēla virsmā veidojas gaismēnas. Aizraušanās ar smalko gaismēnu spēli sākās impresionistu laikmetā, gleznojot plenērā (ārpus telpām), jo pirms tam, gleznojot telpās, svarīgāks bija kontrasts. Ir zināmi slavenie Kloda Monē Reimsas katedrāles gleznojumi, kur gaismēnu spēle dažādos apgaismojumos rada pilnīgi atšķirīgu uztveri. Savukārt, impesionistu ideju izcilais realizētājs Krievijā Valentīns Serovs savos sieviešu portretu gleznojumos dabā koncentrējies uz modeļa un dabas spontānu uztveri, kur gaisma un krāsa pateicoties smalkām gaismēnām, rada harmonijas izjūtu un svaigu, gleznainu pasaules uztveri.
Latviešu glezniecības klasiķis Janis Rozentāls savā daiļradē (tāpat kā V. Serovs), pakāpeniski ir aizrāvies gan ar klasiski reālistisko gleznošanu, gan ar impresionisma un simbolisma elementiem. Bet viņa sievas (somu dziedātājas) gleznojums ar bērnu rokās idejiski tuvs "Saules apgaismotai meitenei" un sniedz mums līdzīgu priekšstatu par sievietes-mātes un pavasara saules apspīdēta dārza harmoniju. Starp citu, par "Gaismēnām" tika nosaukta Kinohronika, kas iznāca Latvijā neilgi pirms neatkarības atjaunošanas un 90. gadu sākumā, un ko veidoja režisors Arnis Akmeņlauks. Tās nolūks bija līdzīgs - sakāpināt uztveri pateicoties gaišo un tumšo mirkļu pastāvēšanai sabiedrības dzīvē.

1. attēlā - Valentīns Serovs "Saules apgaismotā meitene", 1888.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Zem ķiršu koka", 1904.g., privātā kolekcija.

Galminieks, galms (Придворный, Двор (монарха), courtier, court (royal))

- persona, kura bieži (vai praktiski vienmēr) pavada valdnieku tā tuvumā, galmā. Valdnieks varēja būt gan pats monarhs, gan arī kāds no valdnieka ģimenes locekļiem. Vēsturiski tieši galms veidoja valdīšanas (un arī valdības) centru, tādējādi sociālā un politiskā dzīve bija cieši savijusies kopā. Turklāt Bizantijas galmā ar tā nepārtrauktām intrigām, indēšanām un nožņaugšanām galms spēja būt vienlaikus daudzsološa un bīstama vieta. Ja Agrīno Viduslaiku Eiropas valdnieki visai bieži pārvietojās kopā ar tuvākajiem galminiekiem, aizvien uzturoties dažādās pilīs un muižās (kā arī piešķīrot tās saviem galminiekiem), tad absolūtās monarhijas periodā galms parasti apmetās kādā noteiktā, īpaši izredzētajā pilī. Nebūt ne visi galminieki piederēja aristokrātijai, galma dzīvei bija nepieciešams arī štats (apkalpotāji), kur ietilpa garīdznieki, kareivji, sekretāri u.c. Piederība galma štatam veicināja virzību pa karjeras kāpnēm, bet īpaši ieredzētie galminieki spēja sasniegt pat tās virsotnes, nereti kļūstot par favorītiem. Slavenākais un lielākais Eiropas galms izveidojās Luija XIV laikā (XVII -XVIII gadsimtā) Versaļas pilī. Bet arī cituviet atradās vairāki milzīgie galmi, starp kuriem noslēpumainākā bija Aizliegtā pilsēta Pekīnā, kura pamatos vispār bija pilnīgi izolēta no pārējās Ķīnas dzīves. Galms un galminieki pateicoties savām ambīcijām un izšķērdībai pilsonības acīs deva pateicīgu vielu dažādu veidu mākslu uzplaukumam, gan tēlotājā mākslā un literatūrā, gan mūzikā. Galma izpriecas, balles, uguņošanas un pat loterijas padarīja to par sabiedrības dzīves centru. Turklāt galmi un galminieki joprojām rosina kultūras veidotāju fantāziju kino, teātra un pat datorspēļu jomā. Arī slavenajā mūsdienu bestsellerā par Hariju Potteru darbojas galminieki. Bet kulta seriāla "Troņu spēles" kārtējā sezona tiek nepacietīgi gaidīta, jo dod iespēju attēlot iedomu galmus un galminiekus kombinācijā ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem.
Līdz pat Livonijas sabrukumam jēdzieni par galmu un galminiekiem mūsdienu Latvijas teritorijā praktiski neparādās, turklāt šejienes bruņinieki un baroni bija pietiekami neatkarīgi savas konfederācijas ietvaros. Īsteni par galmu un galminiekiem kļūst iespējams runāt tikai sākot ar Kurzemes hercoga Jēkaba laikmetu, kad parādās gan neliels galms, gan pat galma gleznotāji, pārsvarā gan nezināmi autori. Īstais galms un galminieki saistīti jau ar Kurzemes hercogistes XVIII gadsimtu, turklāt viens no bijušajiem Kurzemes hercogistes ierindas galminiekiem Johans Bīrons, laika gaitā kļūdams toreizējās hercogienes Annas favorīts, vēlāk ne tikai kāpa šīs hercogistes tronī, bet gandrīz desmit gadus bijis milzīgās Krievijas impērijas nekronētais valdnieks. Savukārt galminieks Platons Zubovs bija Rundāles pils kārtējā (pēc Pētera Bīrona) īpašnieka - Valentīna Zubova brālis, bet portreta autors J.L.Eginks ir viens no spilgtākajiem XIX gadsimta sākuma vācbaltu gleznotājiem, kura labākie darbi ietilpst LNMM kolekcijā.

1. attēlā - Ž.Marks Natjē "Marija Anna de Meijī, Ludviķa XV galma dāma", 1740.g, Trianonas pils muzejs, Versaļa, Francija.
2. attēlā - Johanns Lebrehts Eginks "Platons Zubovs", XIX gs. sākums.

Gani pielūdz Kristu (Пастухи поклоняются Христу, The shepherds worship Jesus)

- atbilstoši Bībelei, naktī, kad piedzima Jēzus, daži gani atradušies Bētlemes tuvumā, ganot aitas. Viņiem parādījies eņģelis un paziņojis labo vēsti par Glābēja piedzimšanu, pateikdams, ka šie varot Jēzu aiziet apraudzīt, jo tas šepat tuvumā guļot silītē. Un vienam eņģelim esot pievienojies vesels eņģeļu pulks, Dievu slavinādams. Tad gani devušies apraudzīt Jēzu un patiesi to ieraudzījuši atbilstoši eņģeļa sacītajam. Un vēlāk gani tālāk izplatījuši šo labo vēsti. Tēmu mākslā atspoguļo kopš 4.gadsimta parasti kopā ar sižetu "Kristus dzimšana".
Sižets Latvijā atrodams dažās pareizticīgo konfesiju baznīcās, un tēlojumā ietverti nepieciešamie klasiskie atribūti - silīte un ēzelis, bet tas novietots tipiskajā latviešu lauku kūtī, kur glabājas arī siens. Luterāņu Latvijā zināms sižeta atspulgs ir aitiņas, kuras pirms Ziemassvētkiem tiek novietotas vai nu pie Jēkaba kazarmām, vai nu Doma laukumā bērniem par prieku. Tās arī saskan ar teicieniem "Labais gans" - Kristus, Dieva jērs u.c.

1. attēlā - Andrea Mantenja "Gani pielūdz Kristu", Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - nezināms autors "Gani pielūdz Kristu", sienas gleznojums, Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.

Gaudi arhitektūra (Архитектура Гауди, Gaudi architecture)

- Gaudi arhitektūra ir cieši saistīta ar viņa noslēpumaino personību. Pastāv uzskats, ka viņš "pārveidoja visu, ko veidoja, un pārveidoja arī pašu sevi". Viņa joprojām nepabeigtā "Sagrada familia" (Svētā ģimene) - katedrāle Barselonā - atgādina augošu stalaktītu mežu, un, būdama gandrīz mistiska, gan saista pirms-romāņu arhitektūru ar moderno pasauli, gan izmanto visādus tehnikas sasniegumus un pat bioloģisko formu dažādību. Turklāt vairākās viņa celtnēs jūtama satriecoša reālo un fantastisko motīvu apvienošana. Viņa darbi ir tik daudzveidīgi, ka Gaudi arhitektūra, atšķirībā no jebkura cita XIX-XX gadsimta arhitekta, nav atdarināma.
No abc būvniecības portāla, 27.06.2012.. "Ģeniālajam Antonio Gaudi -160." " Gaudi ...ir viens no pasaulē visu laiku slavenākajiem arhitektiem. Viņa darbi tiek gan slavēti, gan pelti, bet vienaldzīgo pilnīgi noteikti nav!...Viņa darbos atspoguļojas četras mākslinieka dzīves kaislības – arhitektūra, daba, reliģija un mīlestība pret savu dzimteni – Kataloniju.

1. attēlā - Casa Mila, 1906.-1912.g Barselonā. Pēdējais Gaudi laicīgās arhitektūras paraugs
2. attēlā - Gaudi māja ar galvaskausiem, Barselona.

Gaudi stils (Gaudí's style)

- Antonio Gaudi (1852-1926) Katalonijas spāņu arhitekts, spilgtākais t.s. Katalonijas modernisma un neo-gotikas pārstāvis. Savās celtnēs viņš rūpīgi izsrādāja katru detaļu, iekļaujot celtnes risinājumā gan keramiskās flīzes un pat flīžu lauskas, gan tērauda pinumus un režģus, gan gotiskās skulptūras, kuras pārplūda fantastiskajos augos, sēnēs un pat ūdens būtnēs. Viņš nekad nestrādāja pēc pilnīgi gataviem rasējumiem, bet deva priekšroku triju dimensiju modeļiem, nemitīgi pārveidojot tos.
"Gaudi savdabīgais stils pārsteidz gan viņa talanta cienītājus, gan betona džungļos uzaugušus pilsētniekus, gan izsmalcinātus arhitektūras pazinējus. Gaudi var nekļūdīgi atpazīt pēc plūstošajām ēku līnijām, krāsainu keramikas flīžu mozaīkām un mistiskās fantastikas pieskaņas. Trīs populārākie pieturas punkti maršrutā, kurā var apbrīnot Gaudi mākslas darbus, ir Sagrada Familia katedrāle, Guella parks un Mila māja (Casa Mila)" Citēts no Kasjauns.lv, 2013.g.5.marts.

1. attēlā - skulptūras grupa uz Gaudi stilā būvētās "Mūzikas pils" Barselonā, arhitekts L.D.i Montaners.
2. attēlā - ornamenti no Svētās Ģimenes katedrāles fasādes, Barselona.

Gavēnis (Lielais) (Пост (Великий), Fast (Lent))

- kristietības rituāls, kad noteiktā laika periodā (40 dienas) ticīgie nelieto uzturā gaļu un/vai piena produktus, kā arī citādi gatavojas Lieldienām. Visgarākais no gavēņiem. Simboliski to uzskata par dvēseles un miesas attīrīšanu, saistot ar 40 dienām, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī lūgšanās pirms došanās un Jeruzalēmi. Gavēnis sākas ar Pelnu dienu jeb precīzāk ar Pelnu trešdienu.
Nosaukums latviski izteiksmīgi liecina par senām saiknēm ar slāvu valodām, jo krieviski gavēšanai seko “разговление”, proti, atļauja lietot uzturā govs gaļu. Senslāvu valodā tā šo mājlopu arī sauca, “govjado”. No latviešu ticējumiem par pelnu dienu: pelnu dienā jāpiekar citiem kulītes ar pelniem, savukārt tam, kuram kāds kulīti piekāris, pienākums Lieldienās kārējam uzdāvināt olu.

1. attēlā - kristīgais garīdznieks uzvelk pelnu krustus uz ASV Jūras Karaspēkā dienējošo pierēm Pelnu dienas svinīgā pasākuma laikā.

Gleznojums uz koka (живопись на дереве, wood painting)

- kā viena no senākajiem materiāliem, ko lietoja gleznošanai, kad gleznoja, izmantojot līmes krāsu un temperas tehnikas. Vissenākie gleznojumi uz koka dēļiem (Fajumas portreti) veidoti jau pirms gandrīz diviem gadu tūkstošiem, un tie nonākuši līdz mūsdienām pateicoties tam, ka koka dēlis kā mākslas darba pamatne tika ļoti labi sagatavots. Flandrijā apgleznošanai domāto koka dēļu izgatavošana pat bija valsts monopols. Dēlim vajadzēja būt ideāli izžāvētam un sagatavotam kā pamatnei. Flandrijas mākslinieki brāļi van Eiki, XV gadsimta sākumā vēl gleznodami uz koka pamatnes, jau sākuši kā pigmentu saistvielu izmantot eļļu. Tas deva iespēju krāsu klāt vairākos slāņos un panākt izsmalcinātus toņus, uzjaucot tos tieši uz paletes un virsū uzliekot ļoti plānu caurspīdīgas krāsas kārtu - lazējumu. Uz koka dēļiem gleznotas arī gandrīz visas Austrumu kristietības slavenās ikonas, tai skaitā Andreja Rubļova "Svētā Trīsvienība". Diemžēl PSRS laiko ļoti daudzas ikonas gājušas bojā, pārvērsdamās "melnajos dēļos".
Galerija Bastejs organizē izstādes "Gleznojums uz koka", ko parasti pieskaņo Ziemassvētkiem, pieaicinot gan virkni pazīstamo mākslinieku, starp kuriem ir gan Kaspars Zariņš, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Laima Eglīte un virkne citu, tai skaitā gados jaunu mākslinieku. Organizētāji uzsver, ka koks kā pamatmateriāls lietots jau izsenis, būdams saistīts ar ikonu un viduslaiku glezniecības tradīciju, tādēļ šīs izstādes radot ilūziju par kaut ko senu un mistisku. Latviešu amatieru koka gleznojumi skatāmi Brīvdabas muzejā - kā vienkāršo koka virsmu izdaiļošanas elements.

1. attēlā - Hugo van der Gūss "Gani pielūdz Kristu", apm. 1480.g., eļļa uz koka dēļa, Gleznu galerija, Berlīne.
2. attēlā - nezināms autors "Muzicējoši eņģeļi", XVIII gs., gleznojums uz koka griestiem, Usmas baznīca, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā kopš 1935.gada.

Gleznojums uz zīda (роспись на шелке, painting on silk)

- senajā Ķīnā zīda izgatavošanas māksla tika atklāta jau vairāk nekā pirms 5 gadu tūkstošiem, un sākotnēji zīds pildījis arī papīra funkcijas (pirms tā izgatavošanas tehnikas atklāšanas turpat, Ķīnā). Proti, zīds tika izmantots kā gan apgleznošanas, gan korespondences pamatne. Ķīnā biežāk tika izmantots brīvais zīda apgleznojums ar rokām, bet Indijā - karstas batikošanas tehnika, kad ar vasku tika iezīmētas gleznojuma līnijas. Vasks novērsa krāsu izplūšanu un sajaukšanos, turklāt paša zīda pamatnes īpašības deva iespēju ilgāk saglabāt krāsu spilgtumu. Kopš XIX gadsimta, kad tika atklāts aukstās batikošanas paņēmiens, kā rezervējošo sastāvu izmanto tropiskā auga (guttas) sulu. Apgleznoto zīdu tomēr nav ieteicams pārāk ilgstoši turēt spilgtā saules gaismā - ka jebkuru gleznojumu. Eiropā zīda apgleznošanas tehnika, kurai ir nepieciešamas īpašas krāsas, nonāca tikai XX gadsimta sākumā, iespējams, caur to krievu emigrācijas daļu, kura pēc revolūcijas sākotnēji bija apmetusies Austrumāzijā, bet vēlāk pārcēlusies uz rietumiem. Jebkurā gadījumā jau XX gadsimta 20.-to gadu beigās apgleznotais zīds kļuva par Parīzes modes slavenību iecienītu materiālu. Ir saglabājusies informācija, ka Šaneles kundzes modes namā kādu laiku ar veiksmīgu zīda apgleznošanu nodarbojusies pēdējā Krievijas imperatora māsīca Marija (viņa jaunībā, būdama Zviedrijas prinča sieva, apmeklējusi gleznošanas studiju Stokholmā).
Trūkst precīzas informācijas, kad tieši Latvijā sākusies aizraušanās ar zīda apgleznošanu, bet jau vairākus gadu desmitus šis rokdarbu veids ir kļuvis ļoti polulārs, turklāt apgleznošanai izmanto dažādus zīda auduma veidus un pat akvareļkrāsas. Patlaban Latvijā darbojas vairāki zīda apgleznošanas kursi un studijas, turklāt dažādas tehnikas iekļautas pat mācību programmās, jo “Zīds ir kas īpašs – tilts starp garīgo un materiālo, reālo un nereālo, tagadni un pagātni ” (citēts pēc www.silkpainting.lv).

1. attēlā - nezināms autors "Trịnh Đình Kiên portrets", gleznojums uz zīda, XVIII gs., Vjetnamas Nacionālais mākslas muzejs.
2. attēlā - ar rokām apgleznots zīds no veikala "Jaunais salons" kolekcijas.

Gobelēns (гобелен, gobelin, tapestry)

- paklāju aušanas tehnika, kurā uz audu ripsa sējuma pamata ar krāsainiem diegiem tiek brīvi veidots zīmējums; pats tekstilmākslas izstrādājums, Rietumeropas lietišķajā mākslā saukts arī par špalēru. To uzskata par dekoratīvi lietišķās mākslas veidu. Vārds cēlies no attiecīgā XVI gadsimta franču krāsotāju ģimenes uzvārda, jo vēlāk šī ģimene, izmantojot flāmu špalēru tehnikas, kļuva par karaļa Luija XIV galma piegādātāju un Karalisko manufaktūru.
Šo mākslas veidu Latvijā XX gadsimta 60. gados aizsācis Rūdolfs Heimrāts, dibinot LMA Tekstilmākslas nodaļu, kas jau 70. gados sasniedza īpaši augstu profesionālo līmeni un izvirzījās starptautiskajā arēnā.

1. attēlā - franču gobelēns, XVII gs.
2. attēlā - Maija Grīnfelde "Kad saule lec", 1994.-1995.g. gobelēns, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Goda Leģiona ordenis (Орден Почетного Легиона, Legion oh Honour)

- Francijas augstākais Nacionālais ordenis, ko nodibināja Napoleons Bonaparts, vēl būdams Republikas Pirmais konsuls. To piešķir par izciliem militāriem vai civiliem nopelniem. Ordenis nav saistīts ar kārtu vai reliģiskām tradīcijām, tālab to izmanto par pamatu jaundibināmās valstis. Ordenim ir piecas pakāpes, no kurām zemākā ir kavalieris, bet augstākā – Lielais krusts. Ordeņa devīze – “Gods un Dzimtene".
Starp latviešiem, kas saņēmuši Goda Leģiona ordeni, ir Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore Ilze Brands-Kehris, kā arī Imants Freibergs, Latvijas eks-prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vīrs. Turklāt Rundāles muzeja direktors un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis ir apbalvots pat ar komandora krustu.

1. attēlā - virsnieka Goda leģiona ordenis
2. attēlā - Goda leģiona kaklarota, no Goda leģiona muzeja kolekcijas.

Golgāta, Kalvārija (Голгофа, Golgotha) Sk. Kristus ciešanas

Gondola (гондола, gondola)

- gara, šaura vienaira venēciešu laiva ar plakanu dibenu un augstiem galiem, īpaši piemērota kuģošanai šaurās ūdenstilpnēs. Gondoljērs neizmanto airus, bet garu kārti. Galvenais satiksmes veids Venēcijā līdz pat XX gadsimtam, pašlaik turīgāko tūristu iemīļotā izprieca un Venēcijas karnevālu neiztrūkstoša detaļa. Par gondolu sauc arī aerostata kabīni.
Latviešu skatītājs, pat nebūdams Venēcijā, iespējams, redzējis gondolas pildam visdažādākās funkcijas slavenajās Rietumu filmās. Tā, epopejās par Kaznovu, gondola kalpo par mīlnieku ligzdu, bet skumjajā angļu filmā "Dūjas skūpsts" melnā gondola ved varones mirstīgās atliekas uz Venēcijas kapsētu- Sanmikeles salu. Savukārt vairāki Pirmās Republikas latviešu mākslinieki (grafiķis Sergejs Antonovs, gleznotājs un scenogrāfs Ludolfs Liberts) labprāt attēlojuši Venēcijas ainavas ar gondolām.

1. attēlā - gondolas ar tūristiem Venēcijas kanālā.
2. attēlā - Ludolfs Liberts "Venēcija", 1930-tie gadi, LNMM.

Gorgona Medūza (Горгона Медуза, Medusa, a Gorgon)

- Viena no trim briesmonēm ar sievietes seju un čūskām matu vietā - gorgonām, un vienīgā, kura pēc grieķu mitoloģijas, tomēr bijusi mirstīgā. Viņas skatiens spējis pārvērst jebko dzīvo akmenī. Medūzu, skatoties savā vairogā kā spogulī, nogalināja varonis Persejs un kādu laiku izmantojis tās galvu kā ieroci, kamēr uzdāvinājis to Atēnai. Atēna, savukārt, to novietoja uz sava vairoga. Antīkajā literatūrā Medūzas galva tika izmantota kā velnišķīgā nāvējošā ierīce. Mūsdienu filmā "Titānu cīņa" varonis Persejs tāpat sākumā nogalina skaistuli Medūzu, lai vēlāk palīdzētu Olimpa dieviem pieveikt elles spēkus. Sievietes galvas ar matiem - čūskām ir ļoti izplatīts mākslas sižets, interese par kuru atdzimusi jūgendstila celtnēs.
Rīgas eklektiskajā jūgendstila būvēs ar Gorgonām aizrāvušies vairāki arhitekti un daudzām sieviešu galvām šķiet, matu vietā izmantotas čūskas, bet tās nav pietiekoši pārliecinošas. Savukārt, par Alberta ielas 4. numura būtnēm šaubu nav, jo tur matu galos skaidri saskatāmas čūsku galvas.

1. attēlā - Gorgonas Medūzas bronzas maska no Parīzes pilsētas muzeja (Karnevaleta) kolekcijas, XVII gs.
2. attēlā - trīs māsas Gorgonas (vidējā Medūza) uz M.Eizenšteina būvētā eklektiski dekoratīvā jūgendstila nama frontona Alberta ielā 4, 1904.g.

Gotika (готика, gothic)

- pārsvarā arhitektūras mākslas stils Viduslaiku Eiropā, kas radies 12. gadsimta Francijā un vēlāk izplatījies uz citām, tai skaitā, Ziemeļeiropas zemēm, katrā valstī iegūstams savus īpašus vaibstus. Nosaukums cēlies no gotu (ģermāņu) cilts un sākumā tika pretstatīts klasiskajam romāņu stilam. Visspožāk izpaužas arhitektūrā, kur apvienojas garīgais abstraktais pacēlums un pasaulīgās dzīves telpa. Šo stilu dažkārt angliski sauca arī par rayonnant (dominējošo) Raksturojas ar vertikālo tiekšanos uz augšu. Izcilu paraugu ir ļoti daudz, tai skaitā Pazīzes Dievmātes katedrāle un Reimsas katedrāle Francijā, kur kronējās tās valdnieki. Tēlotājmākslā noteicošā nozīme ir līnijai. Seju gleznojums tiecas uz nereālo, varoņu augumi maksimāli apsegti.
Vecuma ziņā otrā, gotiskā daļa ir saskatāma Rīgas Domā (t.s. ķieģeļu gotika), XIII gs, 70.tie gadi, kā arī tepat esošā Jēkaba baznīca, kas pirmo reizi dokumentos minēta 1225.gadā un šis datums ir redzams virs baznīcas portāla. Tomēr spožākais gotikas paraugs Latvijā ir Sv Pētera baznīca Rīgā, kas celta kā galvenais pilsētas draudzes nams turklāt tās tornī apvienotas baroka un gotikas tendences.

1. attēlā - Sv.Benjamina gotiskā katedrāle Dižonā, XIII-XIV gadsimts, uzcelta senās (VI gs. ) bazilikas vietā.
2. attēlā - Sv. Pētera baznīca Rīgā, altārā daļa ar gotiskiem logiem.

Gotika, liesmainā (пламенеющая готика, Flamboyant Gothic)

- Nosaukums cēlies no formu līdzības ar uguns liesmām; šī gotisko celtņu arhitektūra tiek uzskatīta par franču un spāņu gotikas pēdējo posmu XV gadsimtā ar uzsvaru uz bagātīgu un izsmalcinātu dekorēšanu. Arhitektūrā liesmainai gotikai raksturīgi “uz debesīm virzīti” baznīcu jumti un smaili logi, rozetes fasādēs, šauras augsto logu vitrāžas ar minimizētu pārējo sienu virsmu. Spilgtākie paraugi – Chartres katedrāle Francijas ziemeļos un St. Chapel divstāvu baznīca pašā Parīzes centrā, kurā pašlaik atrodas no Vensenas pils Kapellas pārvietotās relikvijas.
Visspožākā gotiskā sakrālā celtne Latvijā ir Svētā Pētera baznīca Rīgā, bet, diemžēl, liesmainās gotikas prasībām tā tomēr neatbilst, jo ziemeļvalstu pilsētas nav bijušas pietiekami turīgas, turklāt šādu izsmalcinātu un dārgu celtņu pasūtīšanai Baltijā nav bijis nedz materiālu, nedz valdnieku mecenātu.

1. attēlā - Vensenas pils Svētā kapella, XIV gadsimts.
2. attēlā - La Sainte-Chapelle baznīca Sitē salā Parīzē, XIII gs. sākums.

Gotika, ziemeļu (Северная готика, Gothic style, northern)

- Agrīnās Ziemeļu gotikas baznīcas sākotnēji mūrētas no laukakmeņiem un apmestas, to formas jau ir atbilst gotikas definīcijai tās vienkāršotā veidā (ar stāvo torni un relatīvi augstiem logiem, kurus noslēdz lauztā arka), un parasti tās ir vienjoma celtnes. Muhu salas baznīca atrodas vietā, kur 1227. gadā notika kaujas starp lielu kriestiešu karapulku, kura sastāvā bija gan paši krustneši, gan nesen kristījušies lībieši un leti, uzvarot vietējos iedzīvotājus, pēc kā teritorija nokļuva Livonijas bīskapijas pakļautībā, bet senās svētvietas vietā vēlāk tika uzcelta sv. Katrīnas baznīca.
Krimuldas baznīca, kas arī celta agrīnās ziemeļu gotikas stilā, ir viena no vecākajām mūra baznīcām Latvijā. Sākotnēji to sauca par Kubeles baznīcu, un tās vēsture saistīta ar gaujas lībiešu virsaiti Kaupo un tā piegriešanos kristietībai - ar turpmāko sadarbošanos ar krustnešiem. Krimuldas baznīca un mācītājmājas apkārtne ietilpst Gaujas Nacionālā parka kultūrvēsturiskās zonas teritorijā, kas ir īpaši bagāta ar vēstures liecībām un kultūras pieminekļiem.

1. attēlā - Svētās Katrīnas baznīca Muhu salā, agrīnā gotika, celta 1267.gadā, Igaunija.
2. attēlā - Krimuldas baznīca, celta 1205.g., pārbūvēta 17.gs vidū, 20.gs. sākumā.

Gotiskais raksts (готический шрифт, Gothic)

- rakstīšanas sistēma, arī alfabēts, kura pamatā ir latīņu burtu paveids, burti ir smaili, robaini un nedaudz atgādina rūnu rakstus. To dažreiz sauc par "melno burtu gotiku", ko izmantoja ģermāņi Karolingu impērijā, un ko raksturo ļoti neliels attālums stap burtiem. Gotisko rakstu joprojām izmanto grāmatu (un to nodaļu) virsrakstos, jo tas ir visai dekoratīvs un nedaudz atgādina kaligrāfisko rakstu. Gotiskā raksta izdomāto paveidu izmantoja Tolkiens savos fantastiskajos romānos par senatni, kur tā idejas piedēvētas elfu rakstu valodai.
Ilgāku laiku - sākot ar pirmajām garīgajām grāmatām latviešu valodā XVI gadsimta vidū un pakāpenisku literārās valodas un pat valodniecības attīstību - grāmatas tika drukātas vecā drukā jeb fraktūrā - gotiskajā rakstā. "Jauno ortogrāfiju 1908. gadā akceptēja ortogrāfijas komisija valodnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vadībā. Tā tika ieviesta ar likumu Latvijas Republikā no 1920. līdz 1920. gadam" (no Valsts Valodas aģentūras mājas lapas). Jāpiebilst, ka vairāki lētie izdevumi, t.s. "lubu literatūra" vēl labu laiku lietoja gotisko rakstu.

1. attēlā - dažādu veidu gotiskā alfabēta burtu paraugi.
2. attēlā - Grāmatas "Latviska svēta bērnu mācība" titullapa, 1794.g

Grafika (графика, graphic art, graphics)

- viens no tēlotājas mākslas veidiem, kura galvenie līdzekļi ir līnija un gaismēnas, proti, vienkrāsains attēls; pastāv stājgrafika (patstāvīgie darbi, kas uztverami bez apkārtējās vides, karikatūra, lietišķā grafika). Par grafiku sauc arī prezentāciju uz kādas virsmas, sienas, audekla, datora ekrāna, tā mēdz būt arī fotogrāfijas, diagrammas, ģeometrisko figūru izskatā. Māksliniekus, kas strādā grafikas tehnikā, sauc par grafiķiem.
Latvijā pazīstamākā bija Rīgas grafiķu biedrība (darbojusies no 1928. līdz 1938. gadam), darbību prezentēja kā kopīgās izstādes līdz 1934. gadam. Grupā bija pārstāvēti dažādu tautību pārstāvji (Vidbergs, Suta, Beļcova. Antonovs, Frīdlenders u.c.). 2008. gada rudenī Valsts mākslas muzejā notika grupas dibināšanas 80. gadadienai veltīta izstāde.

1. attēlā - Staņislavs Maslovskis "Zirgi stallī", apm. 1875.g., zīmējums uz papīra, Varšavas Nacionālais muzejs.
2. attēlā - A.Baušķenieks "7. zīmējums", 1946.-1948.g., no autora personīgās kolekcijas.

Grafiti (графити, graffiti)

- zīmējumi vai uzraksti, kurus senatnē ieskrāpēja uz sienām un priekšmetiem. Toreiz tie pildīja mūsdienu operatīvās informācijas funkcijas, būdami anonīmi. Senās Romas patriciāts neveiksmīgi centies šo mākslu apkarot, jo zīmējumu saturs nekad nav bijis glaimojošs un dažkārt pat izraisījis lielus publisku skandālus. Mūsdienās – uzraksti un zīmējumi, kas uzkrāsoti, galvenokārt ar aerosola krāsām uz dažādām lielām virsmām, dažkārt tiem ir politiska nokrāsa, bet biežāk tā ir pašizpausmes forma. Intersanta detaļa - grafiti mēdz iezīmēt sociālās dzīves izmaiņas. kad zīmējumi it kā cīnās savā starpā. Grafiti kultūra rada protestētājus un citādi domājošos, tā ir rados gan ar arhaisko, gan ar galēji moderno. Grafiti mākslinieki, tādi, kā Benksijs, savu popularitāti un ietekmi iegūst andergrauda pasaulē,
Mūsdienās attieksme pret grafiti Latvijā ir divējāda – no Baltijas čempionātu rīkošanas līdz policijas reidiem un zīmētāju aizturēšanai. Vairākas plaši pazīstamas kompānijas izmanto grafiti kā bezmaksas reklāmas veidu, jo apgalvo, ka šāda veida "apgleznošana" tiek veikta labdarības nolūkos. Savukārt, vairākas pazemes pārejas Rīgā līdz ar grafiti ieguvušas daudz cilvēcīgāku izskatu.

1. attēlā - apgleznotā siena bijušajā Austrumberlīnē.
2. attēlā - apgleznotā apakšzemes pāreja Latgales priekšpilsētā Rīgā.

Gramofons, patafons (граммофон, патефон, gramophone)

- senatnīgs mehāniskais skaņu plašu atskaņotājs, kur skaņas pastiprinājumam izmantota speciāla ierīce, ko sauc par tauri, jaunākajos pārnēsamajos modeļos, ko biežāk sauc par patafoniem atbilstoši franču ražotāju firmai "Pathe", šī taure noslēpta ierīces korpusā.
Vecmāmiņu un vecvecmāmiņu paaudzei gramofons atsauc atmiņā jaunības līksmību un kavalierus. 1930.gadā Latvijā parādījās firma «Bellakord – Elektro»", kura sāka izlaist plates gramofoniem un patafoniem. Līdz tam laikam plates bija tikai importētās, pārsvarā no Vācijas. Reālo gramofonu iespējams aplūkot datoru muzejā vai arī Ēdoles pilī.

1. attēlā - Francis Barraud "Viņa saimnieka balss", 1899.g., pazīstama kā 1900.gadā reģistrētā tirdzniecības marka "His Master's Voice".
2. attēlā - XX gs. sākuma gramofons starp mūzikas instrumentiem, Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcija.

Granīts (гранит, granite)

- Kristālisks iezis, kura galvenās sastāvdaļas ir laukšpati, kvarcs un krāsainie minerāli, ko izmanto apdares akmeņiem, krastmalām, pieminekļiem un to postamentiem. Granīts ir izturības simbols, jo tieši to izvēlas valstīs, kur ir lielas temperatūras svārstības.
No granīta Latvijā pārsvarā vai nu ceļ pieminekļus, vai nu granīta plāksnes izmanto administratīvo ēku ārējai apdarei. Latvijas granīts ir īpaši ciets, atšķirībā no dienvidvalstu granītiem.

1. attēlā - viena no slavenākajām granīta celtnēm pasaulē- Kolizejs Romā.
2. attēlā - dažādas krāsas granīti no Likteņdārza pie Daugavas.

Graustu rajons (трущобы, slum)

- biezi apdzīvots pilsētas rajons, kura apbūve radusies stihiski no nestandarta primitīviem mājokļiem vai arī no mājām, kuras ilgstoši apdzīvoja trūcīgi iemītnieki; mitekļi bieži atrodas pussabrukuma stāvoklī un liecina par bezcerību. Mūsdienu Rietumu pasaulē graustu jēdziens saistīts ar kriminogēno situāciju un pilsētu pārvalde zināmā mērā šādiem rajoniem atmet ar roku, kas situāciju neuzlabo. Starp mākslas veidiem, kuri iecienījuši graustu rajonu attēlošanu, pirmajā vietā ir kino, jo neoreālisma itāļu režisori par savu filmu varoņu dzīvesvietu labprāt izvēlējušies graustus.
Mūsdienu Latvijā graustu rajoni zināmā mērā saistīti ar bezdarbu un sabiedrības izteiktu noslāņošanos, kad turīgākie iedzīvotāji pārvietojas citur, bet trūcīgākie vai bezpajumtnieki nespēj un arī nevēlas sakopt savas mītnes. Kopumā, kamēr graustu rajoni Rīgā netiks savesti kārtībā, tie paliks neatkarīgās Latvijas kauna traips. Dzīvošana graustos ietekmē to iemītniekus, par ko stāsta kaut vai Rīgas Jaunā teātra uzvedums "Alberts", kā arī daži "Latviešu stāsti".

1. attēlā - grausti mūsdienu Odesā (2013.g. vasara).
2. attēlā - grausti Rīgas centrā, Dzirnavu ielā.

Grāmatzīme (экслибрис, bookplate, ex-libris)

- mākslinieciski izpildīta zīme ar īpašnieka individuālo simbolu, ko ielīmē grāmatas iekšpusē, rotājošā īpašuma zīme. To dažreiz saukuši arī par “mini-grafiku”. Savā modernajā formā, attīstoties no Viduslaiku parastā ieraksta grāmatas iekšpusē, tā ārkārtīgi izpletusies; tajā ietilpst gan bibliotēku oriģinālās zīmes, gan tautiskie gleznojumi. Viena no senākajām grāmatzīmju koka iespiešanas formām saglabājusies no XV gadsimta Vācijā. Uz tās attēlotais eņģelis tur rokās īpašnieku (šoreiz klostera) ģerboni. Francijā senākā saglabājusies grāmatzīme datēta ar 1597. gadu. Pietiekami veca ir arī ASV pirmā grāmatzīme - tā atrodama uz 1642, gada Psalmu grāmatas.
Latvijā par izciliem grāmatzīmju meistariem uzskatīti Rihads Zariņš un Niklavs Strunke, Aleksejs Jupatovs, Pēteris Upītis. Arī Sigismunds Vidbergs savas dzīves veselu posmu veltījis grāmatzīmju veidošanai "latviskajā garā". Trimdas latviešu žurnāls “Jaunā gaita” pat nodibinājis Riharda Zariņa vārdā nosaukto balvu, kas tika piešķirta latviešu māksliniekiem neatkarīgi no dzīves vietas. Mūsdienu prestižās mācību iestādes, tādas, kā Rīgas Franču licejs, savā grāmatu zīmē iekļāvis gan Parīzes, gan Rīgas simbolus - Eifeļa torni un Pētera baznīcas torni.

1. attēlā - Norvēģijas karaļa Oskara II grāmatzīme, 1914.g.
2. attēlā - Rīgas Franču liceja ex libris.

Greznības likumi (законы о роскоши, Sumptuary laws)

- jau antīkajā pasaulē centās regulēt patēriņu un mēģināt nodrošināt cilvēka piederību noteiktai kārtai caur apģērba regulēšanu un rotas lietām. Viens no senākajiem grieķu likumiem (apmēram VII gadsimtā p.m.ē.) pasludina, ka "neviena brīva sieviete nedrīkst .. staigāt pa nakti vairāk kā vienas kalpones pavadīta, turklāt nedrīkst valkāt zelta rotas vai dārgakmeņus - izņemot gadījumus, ja viņa ir publiskā sieviete (prostitūta)". Vēlāk viscauri sabiedrības attīstībai valdnieki centušies ar greznības likumu palīdzību gan regulēt tirdzniecību (ierobežot greznumlietu importu), gan atvieglot sociālo kārtu un privilēģiju noteikšanu "uz aci", gan izmantot šos likumus papildus nodokļu iekasēšanai. Parasti šie likumi neļāva "vienkāršai tautai" tēlot aristokrātijai piederīgus, kā arī nodrošināja aristokrātiem atvieglotu pieeju luksusa precēm. Daži taupīgākie valdnieki, tādi, kā Francijas karalis Fīlips IV skaistais, arī izdeva "greznības likumus" - bet tas gan bijis taupības nolūkos, jo tie bija attiecināmi pat uz ēdienu daudzumu daudzveidību goda mielastos. Arī citos vēstures periodos Francijā (tāpat taupības nolūkos) tika izsludināti likumi par tērpu vienkāršošanu - pat galminiekiem, kas gan turpinājies tikai līdz Luija XIV valdīšanai, kad tieši izšķērdīgā greznošanās kļuva par lojalitātes apliecinājumu karalim. Šo muižniecības pieeju apģērba regulēšanai pārņēma arī bagātās Viduslaiku pilsētas, kuras tāpat izdeva savus greznības likumus - šoreiz nolūkā radīt īpašus noteikumus plaukstošajai buržuāzijai, trešās kārtas augstākajam slānim un zināmā mērā diskriminēt pārējos iedzīvotājus. Greznības likumi Hanzas pilsētās bija spēkā caurmērā līdz XVII gadsimtam, turklāt tie ne tikai reglamentēja tērpa audumu, bet arī fasonu - atbilstoši Reformācijas pieticības tikumiem. Likumi no vienas puses it kā ierobežoja māksliniekus, bet, no otras puses, padarīja atpazīstamu atveidoto personāžu piederību. Starp citu, Venēcijā pat tika reglamentēta sieviešu matu krāsa - proti, rudi mati bija kurtizānes atpazīšanas pazīme. Visas Marijas Magdalēnas ir rudmates.
No XIV gadsimta Rīgā dažādu kārtu iedzīvotāju sadzīvi un ģērbšanos regulēja vietējie "Greznības likumi". Tos izdeva rāte un par to ieviešanu rūpējās Rātes iecelti tiesneši. Par likumu neievērošanu bija jāmaksā sods. Likumi noteica, kāda auduma un piegriezuma drānas, kādas cepures un kaklarotas drīkst nēsāt pilsētas bagātie un nabadzīgie iedzīvotāji. Līdz ar to tērps liecināja par to, kādai kārtai rīdzinieks pieder - vai tas būtu rātskungs, amatnieks, tirgotājs, latvietis vai citai grupai piederīgs iedzīvotājs. Likums paredzēja, ka tikai Rīgas augstākās kārtas vācu iedzīvotājiem - rātskungiem un ģildes vadītājiem bija atļauja apģēbu darināt no zīda, samta, mežģīnēm u.c. "lepniem "audumiem. Latviešu un vācu tautības Mazās ģildes iedzīvotāju apģēbs bija jādarina tikai no vietējiem un parastiem audumiem. Greznības likumi ierobežoja arī amatnieku sievu un meitu greznošanās iespējas. Likums ierobežoja arī kalpones - tās nedrīkstēja nēsāt zelta rotas un audumus no citām zemēm. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā esošā Viduslaiku Rīgas iedzīvotāju tērpu atveidu ekspozīcija sniedz aptuvenu priekšstatu par kārtu atpazīstamību caur tērpiem.

1. attēlā - Ābrahams Bosse "Galminieks, sekodams 1633g.gada ediktam par greznības ierobežojumiem, atbrīvojas no mežģīnēm, lentēm un cakainām manžetēm".
2. attēlā - Viduslaiku Rīgas iedzīvotāju tērpu paraugi no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja.

Grota (грот, grotto)

- mākslīga vai dabiska ala. Antīkajā pasaulē grotas saistīja ar Delfu orakulu, Apollona avotiem un pat svētnīcām. Odisejs savā ceļojumā uz Dzimteni bija nonācis vienaicainā giganta Polifēma alā (grotā). Atbilstoši ticējumiem, grotu svētajos avotos dzīvoja nimfas. Viduslaiku Eiropā interese par grotām mazinājās, bet grotas kā parku ansambļu elementi kļuva populāri 18. gadsimtā. Grotas mākslas un literaturas darbos tiek izmantotas kā noslēpuma un kārdinājuma alegorijas. Ir pazīstama "Venēras grota" no Vāgnera operas "Tanheizers".
Vācu aristokrāti, būvējot savas lauku muižu pilis, līdzīgi saviem Rietumeiropas kārtas brāļiem, kopš XVIII gadsimta beigām romantiski aizrāvušies ar muižu parku papildināšanu ar kolonnām, grotām un dekoratīvajām vāzēm. Krāslavas pilī grāfa Plātera laikā veidotajā parkā, kas veidots itāļu stilā, arī bija vairākas akmens grotas. Nesen atjaunota tuvāk esošā grota Ziemeļblāzmas parkā (restaurācija pabeigta 2013.gada vasarā).

1. attēlā - mākslīgā grota Florences kalnā.
2. attēlā - mākslīgā grota Ziemeļblāzmas parkā, atjaunota 2011.-2013.g.

Groteska (гротеск, grotesque) vācu: Groteske; franču: grotesque

- ornamentālā kompozīcija, kurā fantastiski apvienoti arhitektoniskie elementi ar augu motīviem un dzīvnieku (tai skaitā mitoloģisko) figūrām. Glezniecībā reālo iespēju un elementu negaidīta kombinācija. Tāpat iespējama sapņu, murgu un autora fantāzijas sakausēšana gleznā, kad tēli pārtop viens otrā, radot pārspīlētu vīziju. Groteska iespējama arī literatūrā. Nosaukums cēlies no XVI gadsimta sākumā uzietajiem Nerona pils sienu gleznojumiem, kuri atradušies galerijās - grotās.
Kā raksta literatūras kritiķis Guntis Berelis, “groteskā īstenības deformācija spēj izmainīt gan ...stāstījuma tēlu, gan pašu objektu...” Savukārt, latviešu tēlotajā mākslā “groteskas tradīcijas un iespējas izmantojis gan smalki ironiskais Kārlis Padegs, gan naīvi rupjais Ivars Poikāns”.

1. attēlā - Hieronīms Boshs "Zemes prieku dārzs", triptihs, 1505.-1510.g, Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Kārlis Padegs "Tēja piecos no rīta morgā", 1935.g., LNMM kolekcija.

Guaša (гуашь, gouache, masking paint) franču: gouache

- gleznošanas krāsa, kuras pigmentu atšķaida ar ūdeni; ir blīvāka nekā akvarelis, jo tās pagatavošanai izmanto arī līmi. Tiek izmantota plakātos, papīra, kartona, audekla un zīda apgleznošanā. Krāsas necaurspīdīgas, ātri žūst, viegli jaucamas, labi klājas uz papīra. Sākotnēji ar šo terminu apzīmēja tehniku, ko izmantoja XVI gadsimta sākumā, pārklājot eļļas krāsas plāno gleznojuma kārtu ar temperu, lai piešķirtu darbam matējuma efektu. Gleznošanu ar guašu sākotnēji izmantoja kopš IX gadsimta persiešu miniatūrās, un Eiropā guaša sāka izplatīties XIV gadsimta. Savukārt, kopš XVIII gadsimta guašu sāka izmantot t.s. "jauktajās tehnikās", pievienojot ar to gleznotās smalkākās detaļas darbiem, kas veidoti kā pastelis.
Guašas krāsas savās kolāžās un fotomontāžās izmantojis viens no pasaulē visplašāk pazīstamajiem latviešu izcelsmes XX gadsimta konstruktīvisma māksliniekiem – Gustavs Klucis. Arī Niklavs Strunke, veidodams savu pasaku ilustrāciju sēriju, strādājis ar guašas krāsām, radot spilgtākus un noturīgākus toņus nekā akvareļos.

1. attēlā - Aleksandrs Marī Gilemens "Žēlsirdība", 1865.g., Valtera Mākslas muzejs, Baltimora, ASV.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Ilustrācija pasakai", XX gs. 20-to gadu beigas, LNMM kolekcija.

Gueļa parks (парк Гуэля, Park Güell)

- Dārza komplekss ar arhitektūras elementiem uz Barselonas pakalna, ko veidojis slavenais spāņu arhitekts Antonio Gaudi XX gadsimta sākumā. Tas ir lielākais dārzu arhitektūras komplekss Eiropas dienvidos, kas iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā. Komplekss turpina angļu dārza tradīcijas ar veiksmīgu dabiskā reljefa izmantošanu modernisma garā.
Aizraušanās ar Gueļa parku Latvijā sākusies ar neatkarības atgūšanu 1991.gadā. Jau visai drīz Rīgas Skolu valde organizē pirmo vēstures un kultūras vēsture skolotāju ekskursiju uz Barselonu ar uzsvaru uz Gaudi arhitektūru un viņa projektēto parku kā kaut ko tādu, kas PSRS iedzīvotājam asociējas ar pasaku.

1. attēlā - Gueļa parks pavasarī.
2. attēlā - Gueļa parka centrālā aleja.

Guļbūve (сруб, log home, corner- joint building)

- celtne, kuras sienas veido cits virs cita līmeniski likti apaļkoki vai šķautņi, kas savienoti pakšos vai statņos. Raksturīga ziemeļvalstīm, kur ir daudz mežu un viegli pieejama koksne. Tā, Skandināvijā un Krievijas ziemeļos pēc guļbūves tipa būvētas ne tikai dzīvojamās ēkas, bet arī baznīcas. Konstrukcija arī iespējama bez metāla stiprinājumiem kā instrumentu izmantojot tikai cirvi. Berlīnes tuvumā kopš XIX gadsimta sākuma pastāv vesela guļbūvju sādža Aļeksandrovka, kurā apmetušies uz dzīvi 1813.-1814. gada karagājienā ievainotie Krievijas zaldāti. Pateicoties vācu kārtībai, šīs mājas joprojām atrodas ļoti labā stāvoklī un vienlaikus ir savdabīgs tūrisma objekts.
Latvijā pirms kristietības praktiski visas celtnes bijušas guļbūves ieskaitot pilskalnu nocietinājumus. Diemžēl koka celtnēm ir visai īss mūžs. Tomēr Latvijā ir iespējams skatīt guļbūvju dažādību Brīvdabas Etnografiskajā muzejā, turklāt tās ir gan dzīvojamās mājas, kūtis, rijas, pirtis un pat krogs. Ilgstoši ierindas latvieša uztverē guļbūve saistījās ar arhaisku dzīves veidu (lauku dzīvi), bet XX gadsimta beigās, vēršoties plašumā idejām par veselīgu dzīves veidu guļbūvju privātmājas piedzīvo uzplaukumu, tiek gan būvētas pilnīgi jaunas un ar visām ērtībām aprīkotas, gan atjaunotas vecās - tādas, kā kapella attēlā.

1. attēlā - XIX gadsimta sākuma dzīvojamā māja Aļeksandrovkas ciematā Potsdamā, Vācija.
2. attēlā - Eleonorvillas muižas kapela (Latgale), 1815.g. no Latvijas Etnografiskā brīvdabas muzeja.

Gūtenberga Bībele (Библия Гутенберга, Gutenberg Bible)

- pirmais Bībeles drukātais izdevums, kas parādījies Vācijas pilsētā Maincā starp 1452- 1455. gadu un kļuva par pirmo lielu jaunas tehnoloģijas – grāmatu drukāšanas – praktisko un augstvērtīgu apliecinājumu. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 42 pirmā izdevuma eksemplāri, no tiem pilnīgi veseli- 21.
Patlaban Maincā funkcionē Grāmatzinību institūts, kurā studē arī daži jaunieši no Latvijas. Tā, Katarīna Baumane veic tur pētījumu “No Gūtenberga Bībeles līdz e-grāmatai”.

1. attēlā - vitrīna Gūtenberga bībeli ASV kongresa bibliotēkā, 1944.g.
2. attēlā - Radīšanas grāmatas sākums no Berlīnes Valsts bibliotēkas Gūtenberga bībeles eksemplāra.

Ģeometriskais ornaments (геометрический орнамент, Geometric ornament)

- jau senie grieķi uzskatīja,ka matemātika un māksla ir cieši saistītas disciplīnas. Līdz ar to daudzi mākslinieki guva iedvesmu no matemātiskajām attiecībām un studēja šo discilpīnu nolūkā pilnveidot savus mākslas darbus. Tāpat arī Renesanses mākslinieki, Viduslaiku Islāma valstu arhitekti un arī gotisko celtņu meistari aizrāvušies ar ģeometrisko figūru un līniju kārtojumu, piešķirot ēkām savdabīgi izteiksmīgu fasāžu dekoru. Islama arhitektūrā, kā arī Spānijas dienvidu celtnēs, ģeometriskais ornaments lieliski sadzīvoja ar arabeskām. Interese par ģeometrisko ornamentu jūtama arī Art Nouveau mākslas darbos. Ģeometriskais ornaments sastāv no abstraktām formām - taisnām, lauztām un līkloču līnijām, kā arī to veidotām figūrām un kombinācijām.
Latviešu kā baltu cilts ornamentu klāstā ģeometriskais ornaments ir visai labi izpētīts, izmantojot arheoloģisko materiālu. Jau sākot ar agro dzelzs laikmetu, pazīstami vairāki ģeometriskā ornamenta elementi trauku un ieroču dekorējumā: sīkas, šķērsām svītrotas strīpas, saulītes (riņķīši ar actiņu vidū), īsākas vai garākas taisnas svītras dažādos salikumos, taisni un slīpi krusti.

1. attēlā - ģeometriskais ornaments uz San Džovani baznīcas fasādes Florencē.
2. attēlā - arhitekts A.Vanags, 1907.g., nams ar retu nacionālo ģeometrisko ornamentu; Rīga, Kr.Barona iela 30.

Ģerbonis (герб, coat of arms, armorial bearings)

- pēc heraldikas (ģerboņa zinātnes) likumiem darināts simbolisks attēls. Savi ģerboņi ir valstīm, pilsētām, citās zemēs arī dižciltīgajiem cilvēkiem un pilsoņu kārtām. Ģerboņus darināja kā zīmētus attēlus vai kā ciļņus - metāla, akmens, krāsota koka. Aprakstot ģerboņus, pieņemts puses apzīmēt ne no skatītāju, bet no ģerboņu nesēja (tā zīmējuma kreiso malu sauc par ģerboņa labajiem sāniem).
Latvijas valsts ģerbonis apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 16. jūlijā. Autors ir grafiķis, profesors Richards Zariņš. Savukārt, vairāki saglabājušies veco muižu ciļņi - ģerboņi ir visai izteiksmīgi saistīti ar īpašnieku uzvārdiem. Tā, Ēdoles saimnieki fon Bēri (vācu Lāči) savā ģerbonī lāčus arī iekļāvuši. Vesela bruņinieku ģerboņu izstāde saglabājusies arī uz Doma baznīcas jomu kolonnām.

1. attēlā - Sforcas hercogu ģerbonis uz Milānas Kastello sienas.
2. attēlā - Vidzemes bruņinieku fon Bēru dzimtas ģerbonis virs Ēdoles pils vārtiem (atjaunots).

Ģēnijs (Гений (мифология), Genius (mythology)) Latīņu: genius [ˈɡɛ.nɪ.ʊs]

- Senajā Romā bija vadošais gars vai sargājošā dievība, zināms vēlākā kristietības sargeņģeļa analogs, kura funkcijas bija saistītas ar personas, ģimenes vai pat kādas vietas patronēšanu, uzraudzību. Vārda izcelšanās saistīta ar latīņu vārda skaidrojumu kā "ievadīšanu esamībā, radīšanu". Patiesību sakot, arī Senajiem grieķiem piemīta ticība šādas būtnes esībai, bet mazākā mērā. Romā ar ģēnija klātbūtni vai piedalīšanos centās izskaidrot izcilo personību dzīves ceļu un negaidītus panākumus, bet imperatora Augusta laikā ģēnijam sāka piedēvēt jau mūsdienīgāku izpratni - iedvesma, talants, neikdienišķība. Dzejā, un it īpaši tās raksturošanā ļoti izplatīts jēdziens. Īsteni mūsdienīgais vārda lietojums saistīts ar Apgaismības laikmetu, kad kādā slavenās Enciklopēdijas rakstā par ģēniju teikts, ka "tā ir persona, kuras dvēsele ir jūtīgāka un uztver citu emocijas, radot jaunas idejas un nebaidoties neko zaudēt". Kopš Renesanses glezniecībā radusies tradīcija mitoloģiskajos sižetos iesaistīt ģēniju kaila spārnota jaunekļa izskatā - viņš kronē vai iedvesmo māksliniekus, un pat var kļūt par revolūciju iedvesmotāju. Mākslas jomā epitetu "ģēnijs" dažkārt lieto nepelnīti, tomēr šai definīcijai atbilstošie patiesi spēj izmainīt cilvēces un civilizācijas attīstības vēsturi. Daži atzītie "ģēniji" pret citiem ģēnijiem mēdz iturēties visai kritiski. Tā, Ļevs Tolstojs noliedza Šekspīra lugas.
Latviskajā un mūsdienu cilvēkam tuvākajā skaidrojumā ģēnijs ir ļoti apdāvināta un oriģināla personība, kurai ir vēsturiska nozīme cilvēku sabiedrības attīstībā. Kā neapstrīdāmus ģēnijus parasti min izcilus zinātniekus, kuri izraisījuši apvērsumu savā jomā - Ņūtonu, Einšteinu. Attiecībā uz rakstniekiem katrai tautai ir sava "ģēniju" kolekcija. Latvieša apziņā ģenialitāte dažkārt robežojas ar ārprātu vai vismaz ar pamatīgu atkāpšanos no sabiedrības normām. Tā, piemēram, komponistu Imantu Kalniņu raksturo kā "politiski nesaprastu, bet muzikāli ģeniālu". Latvijā atzītais ģenijs ir Volfgangs Amadejs Mocarts, un kopš 2006.gada, kas bija pasludināts par Mocarta gadu, viņa mūzika tiek plaši atskaņota visā Latvijā.

1. attēlā - Ogistēns Dimons "Brīvības ģēnijs", kas vainago Jūlija kolonnu Parīzē Bastilijas laukumā, 1833.g
2. attēlā - nezināms autors "Mocarts ar ar Zelta Pieša ordeni, kas saņemts no Romas pāvesta 1770.gadā", 1777.g. kopija no zuduša oriģināla.

Ģilde (гильдия, guild)

- profesionāla pilsētas iedzīvotāju apvienība viduslaiku Eiropā, vēlāk šaurākā nozīmē tirgotāju apvienība, dalībnieku ekonomisko, politisko un sociālo tiesību aizstāvēšanai. Vēlāk ģildēs sāka apvienoties arī zinātnieki un mākslinieki, kā arī citi "brīvo profesiju" pārstāvji. Par ģildēm agrāk sauca arī ēkas, kurās pulcējās apvienības biedri.
Rīgā joprojām saglabājušās Mazās ģildes un Lielās ģildes ēkas. Mazā ģilde (pie pašreizējā Līvu laukuma) celta XIX gadsimta otrajā pusē pēc izcilā arhitekta J.D. Felsko projekta, patlaban tur atrodas Rīgas kultūras un mākslas tautas centrs. Lielā ģilde (atrodas pretī Mazajai) celta ap to pašu laiku (arhitekts K. Beine), eklektisma stila angļu gotikā, veiksmīgi saglabājot no agrākās ēkas divjomu sanāksmes telpu – Minstera istabu. 1965. gadā rekonstruēta un pielāgota koncertzāles vajadzībām.

1. attēlā - Torre della Castagna- viena no senākajām tirgoņu ģildēm Florencē, XII gs.
2. attēlā - abas Vecrīgas ģildes- Mazā Ģilde- pa kreisi, Lielā- pa labi.

Ģimenes kapliča (Семейная усыпальница, гробница, family vault (crypt))

- Strukturāli noformēta virszemes apbedīšanas vieta (agrākā kripta, kas atradusies zem baznīcas velvēm). Parasti domāta veselas turīgās ģimenes locekļu mirstīgo atlieku novietošanai kapsētā akmens celtnē, kas atgādina nelielu kapellu vai mauzoleju. Kapličas ir vienlaikus arī attiecīgā laikmeta arhitektūras formu pieminekļi. Pasaules slavenākās kapsētas lepojas ar savu kapliču cēlo skaistumu.
Latvijā saglabājušās vairāku tipu kapenes, diemžēl visai bēdīgā stāvoklī. Dažas no tām iespējams aplūkot Lielajos kapos, kā arī Jelgavas pils (pašreizējā Lauksaimniecības Universitātes) pagrabos. Vēl vienas kapenes un reizē kapliča atrodas Rīgā Pokrova kapos, kur pirms kanonizēšanas atradās pareizticīgā arhibīskapa Jāņa Pommera pīšļi.

1. attēlā - Menī ģimenes kapenes Perlašēza kapsētā, Parīze, Francija.
2. attēlā - Bergu ģimenes kapliča bijušajos Lielajos kapos Rīgā.

Ģipšakmens (гипсовый камень, gypsite, gypsum)

- dabiskais celtniecībā, pārsvarā apdares darbiem, izmantojamais nogulumiezis ziemeļu valstīs, kur nav marmora, ko tik plaši izmanto dienvidu valstīs nozīmīgu ēku apdarei.
Ģipšakmens ir viens no vērtīgākiem Latvijas dzīļu resursiem (citur Eiropā tā izplatība ierobežota). Nozīmīgākie ģipšakmens krājumi (ģipša karjeri) ir Sauriešu apkārtnē Rīgas rajonā un Saulkalnes apkārtnē Bauskas rajonā.

1. attēlā - Somijas prezidenta pils fasāde ar ģipšakmens apdari Helsinkos, celtniecību pabeidza arhitekts C.L.Engels 1843.-1845.g.
2. attēlā - vārtu ģipšakmens apdare jūgendstila mājā Elizabetes 10b, arhitekts M.Eizenšteins, 1903.g.

Halle (холл, hall) franču: halle

- sākotnēji - ēka, kurā ir tikai viena liela telpa; telpa saimes saietam viduslaikos, rezprezentatīvā priekštelpa vai vestibils; arī vieta svinīgiem pasākumiem un koncertiem, sākotnēji pārsvarā anglofoniskajās zemēs (Albert Hall Londonā). Dažkārt jēdziens lietojams paralēli aulai.
Mūsdienu Latvijā jēdziens galvenokārt saistīts ar ēkām, kas būvētas sporta pasākumiem – Ledus halles Liepājā, Daugavpilī; u.c., Sconto Halle Rīgā. Tomēr daudz krāšņākas un iespaidīgākas halles joprojam saistītas ar senāko un slavenāko mācību iestāžu vārdiem, turklāt šīs halles, būdamas svinīgas, noskaņo apmeklētāju izturēties ar cieņu pret attiecīgo iestādi, vai tā būtu LU galvenā korpusa, vai Mākslas Akadēmijas ieejas halle.

1. attēlā - halle Bavārijas hercogu rezidencē, kas tiek izmantota kā antīko skulptūru muzejs.
2. attēlā - halle Latvijas Mākslas Akadēmijā, arhitekts D.Felsko, 1903.g., Rīga.

Hanzas savienība (Ганзейский союз, Hanseatic League)

- komerciāla un aizsardzības tirgotāju ģilžu un to pārstāvēto pilsētu konfederācija, kas dominēja tirdzniecībā Ziemeļeiropā Vēlīnajos Viduslaikos un Jauno laiku sākumā (no XIII līdz XVII gadsimtam). Tās ietekmes sfērā atradās teritorijas no Ziemeļu jūras līdz Baltijas jūrai. Apvienība tika radīta nolūkā aizsargāt tirgoņu ekonomiskās intereses un diplomātiskās privilēģijas valstīs un pilsētās, kuras ietilpa tirdzniecības ceļos. Pilsētās, kuras ietilpa apvienībā, bija pat sava īpaša likumdošana un neliels karaspēks. Atskaņas par šo laikmetu saglabājušās līdz pat mūsdienām, kaut vai vācu gaisa līniju nosaukumā Lufthansa - ar uzsvaru uz to, ka apvienībā pārsvarā ietilpa vācu pilsētas.
No 300 pilsētām, kuras ietilpa šajā organizācijā, kas pakāpeniski pārvērtās par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju pilsētu politisku savienību, astoņas tā laika Latvijas pilsētas piederēja Hanzas savienībai, bet Rīga bija viena no galvenajām Hanzas pilsētām. Dažas Ziemeļkrievijas pilsētas - Pleskava un Novgoroda tolaik bija Ziemeļu Hanzas asociētie locekļi. Tādēļ, kad Rīgā tiek atzīmētas Hanzas dienas, tās notiek ar šo pilsētu pārstāvju piedalīšanaos. Savukārt, Hanzas tirgotāju ģilde ir mūsu slavenais Melngalvju nams.

1. attēlā - Hamburgas (vienas no Hanzas savienības līderēm) ģērbonis Hanzas krāsās- baltajā un sarkanajā.
2. attēlā - atskaņas no Hanzas peroda Rīgas dzīvē- skulptūra Rīgas biržas fasādē ar tirdzniecības un kuģniecības atribūtiem, D.Jensena darbnīca, 1856.g.

Hedonisms, hēdonisms (гедонизм, hedonism)

- uzskats, kurā par dzīves augstāko mērķi, darbības galveno motīvu un vērtību pieņem baudu. Šādas teorijas bija izplatītas gan viduslaiku Indijā, gan antīkajā Grieķijā, bet vēlāk Grieķijā to izspieda daudz mērenāka filozofa Epikūra teorija, kur cilvēka dzīves laime bija saistīta ar nelaimju mazināšanu un vienkāršu dzīves veidu, ar ētikas normu ievērošanu. Vēlāk ar hedonismu tika saistīta arī libertīnu kustība (XVII gadsimta Anglijā pēc Restaurācijas), XVIII gadsimta Francijā marķīza de Sada darbos. Libertīni uzskatīja, ka morālo normu ievērošana nebūt nav obligāta, bet fiziskās baudas ir primāras. Libertīnu postošās darbības rezultāti aprakstīti slavenajā Šoderlo de Laklo romānā "Bīstamie sakari". Mūsdienu hedonisma idejas liek uzsvaru uz savu laimi un baudu, tomēr cenšoties ar to nenodarīt pāri citiem. Literatūrā vislabāk pazīstamais hedonists ir Dorians Grejs no Oskara Vailda romāna "Doriana Greja ģīmetne", kur varonis neviļus pārdod savu dvēseli apmaiņai pret mūžīgu jaunību un baudu pilnu dzīvi.
Par hedonisma vai hēdonisma (par pareizrakstību nav vienotā viedokļa, tāpat kā par filozofiju vai filosofiju) latvisko versiju: “Veselīgi, tikumīgi un krietni var dzīvot, arī baudot”. Pie hēdonistiem var pieskaitīt arī daudzus "sabiedrības krējumam" piederošus cilvēkus, kuri atklāti lepojas ar dzīves baudīšanu, kas bieži vien atrodas uz netikumu robežas. Starp citu, Vailda vienīgo romānu latviski jau dažus mēnešus pēc publicēsanas žurnālā "Lippincott's", proti, 1890.gadā, tulkojis novelists Jānis Ezeriņš, kura daiļradē jūt zināmu Vailda atblāzmu. Arī slavenais Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis savas karjeras sākumā 1994. gadā uzvedis "Doriana Greja portretu".

1. attēlā - angļu žurnāla "Lippincott's" 1890.gada jūlija numura titullapa ar "Doriana Greja portreta" pirmo publikāciju.

Helēnisms (эллинизм, Hellenism)

- sengrieķu arhitektūras un tēlotājmākslas pēdējais periods (3. –1. gs. pirms Kristus). Ar hellēnismu saistītas grieķu pilsētas – polises ārpus pašas Grieķijas (Melnās jūras piekrastē, Sicīlijā, Tuvajos Austrumos, Ēģiptē). Vairākās pilsētās, piemēram, Agridzentosā Sicīlijā, saglabājušies tempļi ir skaists helēnisma piemineklis. Helēnisma kultūra uzplauka ap 280. g. p.m.ē., kad īpaši attīstīta bija matemātika, filozofija, māksla, it īpaši Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Pastāv strīdīgi uzskati par to, ka antīkās vēstures periods drīzāk beidzās 529. gadā, kad Bizantijas imperators Justiniāns I slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas.

1. attēlā - helēniskā pasaule 200 gadus p.m.ē., kreisajā pusē zilganzaļā krāsā iekrāsota Romas Republika un purpura krāsā- Kartāga.
2. attēlā - Atēna un Nīke cīnās ar Athena and Nike fight Alkyoneus (left), Gaia rises up from the ground (right)

Hepenings (хепенинг, happenning) angļu: happen

- mākslas parādība, kas apvieno plānotās un improvizētās teatrālās darbības, un kura vērsta uz auditorijas iesaistīšanu pasākumā. Hepenings tiecas paplašināt tradicionālās mākslas apjomus, jo tas ir dažādu mākslu sajaukums, turklāt process ir nekontrolējams un pakļauts gadījumam, ar augstu improvizācijas iespēju. Publiski izspēlējamā darbība, kam trūkst noteikta scenārija. Izveidojās ASV 20. gadsimta 50. gadu beigās.
Liepājā 2006. gadā realizēts vizuālās un skaņu mākslas festivāls “Mūzu hepenings”, bet Kultūras akadēmijas studenti– režisori 2010. gada rudenī pat sarīkoja hepeningu Āgenskalna tirgus centrālajā paviljonā. Arī vairāki nelieli teātri, kas saradušies pēdējā laikā, savās izrādēs izmanto hepeninga elementus, jo skatītāji sēž aktieru tuvumā un tiek iesaistīti darbībā.

Heraldika (геральдика, heraldry, armory)

- vēstures palīgnozare, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Tā izveidojās 19. gadsimta 2. pusē. Tās pirmsākumi saistīti ar heroldu lomu bruņinieku turnīros, jo viņi izskaidroja dalībnieku ģerboņu izcelšanos un to nozīmi. Pēc aristokrātijas varas samazināšanās revolūciju rezultātā, ģerboņu pētīšana palikusi vēsturnieku ziņā. Heraldika ir arī mācība par ģerboņiem un citām simboliskām zīmēm. Māksliniekus allaž vilinājusi ģerboņu simbolika un tie centušies gleznās, it īpaši klasicisma un impērijas stilu lakmetā parādes portretos iekļaut heraldikas atribūtus - lauvas, karaliskās lilijas, ērgļus un grifonus.
Tā kā jebkuras jaunizveidotās valsts nostiprināšanās izvirza prasību pēc heraldiskajām zīmēm, arī 1. Latvijas republika veltīja šim jautājumam pienācīgu uzmanību un mākslinieks Ansis Cīrulis, izstrādādams Latvijas valsts ģerboni, sekojis heraldikas likumiem. Latvijā kopš 1988. gada atjaunota Heraldikas komisijas darbība (nodibināta 1923.gadā, darbojusies līdz 1940.gadam), kas veido un uztur informatīvo bāzi par ģerboņiem.

1. attēlā - dažu ģerboņu sakopojums uz Hofburgas imperatoru pils kompleksa Vīnē, Austrijā.
2. attēlā - vairāku varu heraldika senākajā Rīgas ģerbonī (torņi- pilsēta cietoksnis, atslēgas un krusts- bīskapa pilsēta, lauvas- bruņniecība).

Hercogiste, hercogi, hercogienes (герцогство, duchy, dukedom)

- teritorija, lēņu muiža (īpašums), ko pārvalda hercogs vai hercogiene. Termins tiek lietots praktiski tikai Eiropā, turklāt te saglabājusies vienīgā suverēnā Luksemburgas Lielhercogiste. Viduslaikos neatkarīgas un dažkārt ļoti lielas hercogistes (tādas, kā Burgundija, Akvitānija vai Bavārija) mēdza būt pat spēcīgākas un bagātākas par kaimiņu karalistēm un ilgstoši saglabāja savu suverenitāti. Hercogistes bija īpaši izplatītas Centrālajā Eiropā un Ziemeļitālijā (Vācu tautu Svētājā Romas impērijā). Parasti hercoga titulu piešķīra karaļi savas dzimtas locekļiem. Starp citu, tieši spožākās hercogistes Viduslaiku beigās īpaši dāsni atbalstīja māksliniekus.
Latvijas teritorijā vairākus gadsimtus pastāvējusī Kurzemes un Zemgales hercogiste no 1562. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju, būdama Polijas - Lietuvas vasaļvalsts, kura sākot ar Ziemeļu karu pakāpeniski kļuva atkarīga no Krievijas impērijas un pilnīgi zaudēja patstāvību 1795. gadā pēc III Polijas galīgās sadalīšanas. Pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sākotnēji bija Livonijas ordeņa mestrs, pēdējais - Pēteris Bīrons (kura trešā sieva bija Doroteja fon Medema), pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā, atteicās no troņa un īpašumiem par prāvu naudas summu, kas deva viņam iespēju iegādāties prāvus īpašumus Rietumeiropā un pat nodibināt speciālu stipendiju māksliniekiem Boloņas universitātē Itālijas ziemeļos. Tomēr par slavenāko Kurzemes hercogu tiek uzskatīts Jēkabs Ketlers, kurš valdīja XVII gadsimta vidū.

1. attēlā - Džošua Reinolds "Devonšīras hercogienes portrets", 1775.-1776.g., Hangtingtonas muižas bibliotēka, Anglija.
2. attēlā - Anželika Kaufmane "Doroteja fon Medema, Kurzemes hercogiene", 1785.g., Rundāles pils.

Herma (герма, herma) grieķu: ἑρμῆς [herma]

- četršķautņu balsts ar figurālu augšdaļu galvas vai krūšutēla veidā, izmantots frontālo balkonu un logu apmaļu dekorēšanai, īpaši izplatīts baroka, neobaroka un eklektisma stilos. Arī dekoratīvais jūgendstils labprāt izmanto hermas. Sākotnēji galva attēloja grieķu tirdzniecības un ceļojumu aizbildni dievu Hermesu.
Rīgas arhitektūrā pārsvarā ir sastopamas tieši hermas ar sieviešu galvām, kuras sākotnēji izmantotas historicisma un eklektikas ēkās. Hermas uz ēkas Smilšu ielā 14 harmonē ar skaistām izliktām latrernām, kuru raksts un izliekums atkārto hermas formu. Savukārt, hermas uz Krievu drāmas teātra fasādes sakārtotas rindā un daļēji pilda pilastra kapiteļa funkcijas.

1. attēlā - pāra hermas Milānā, baznīcas portāla labajā pusē.
2. attēlā - herma Kaļķu ielā 14, Vecrīga, bijusī banka, pašlaik Krievu Drāmas teātris, atjaunots.

Hernhūtes brāļi (Гернгутские братья, Bohemian Brethren)

- luterisma virziens, kas lika uzsvaru uz dzīvi atbilstoši Kristus prasībām nevis tikai uz evaņģēlija skaidrošanu. Hernhūtieši, saukti arī par Morāvijas brāļiem, ne vien sludināja tikumisku un askētisku dzīvesveidu, bet arī paši bija šāda dzīvesveida paraugs. Jau savas darbības sākumā hernhūtieši sāka veidot zemnieku skolas, skolotāju darbam sagatavojot spējīgus jauniešus no zemnieku vidus. Viņu aktivitātes izsauca lielu neapmierinātību jezuītu vidū, kas panāca kustības aizliegumu Bohēmijā un Morāvijā.
Hernhūtes brāļi ieradušies Latvijā XVIII gadsimta sākumā no Bohēmijas un “radīja grandiozu apvērsumu, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņem kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai…”. 1736.g. Jēkaba baznīcā sprediķoja hernhūtiešu kustības dibinātājs grāfs Nikolaus fon Cincendorfs. Hernhūtes brāļi iedibināja Vidzemē koru dziedāšanas tradīcijas un pirmās atturībnieku biedrības. No hernhūtiešu ģimenēm Latvijā cēlies dzejnieks Poruks un mākslinieks Purvītis. Brīvdabas muzejā ir rija, kurā hernhūtes brāļi noturēja savas sapulces un dibināja skolu.

1. attēlā - Cincendorfs sludina dažādu tautību cilvēkiem,
2. attēlā - dzejnieks Jānis Poruks (1871.-1911g.), fotogrāfs nav zināms.

Hēfaists, Vulkāns (Гефе́ст, Вулкан, Hephaestus, Vulcan) grieķu:: Ἥφαιστος Hēphaistos

- vai arī Uguns dievs, viena no senākajām dievībām antīkās pasaules Panteonā, atbild par vulkānu darbību un kalēju arodu, pats būdams visprasmīgākais kalējs. Par Hēfaista izcelšanos pastāv vairāki mīti. Būdams Zeva un Hēro dēls, viņš esot piedzimis tik vārgs un klibs, ka tā saniknotā māte esot nometusi dēlu no Olimpa, kur jūrā par viņa audžumāti kļuva dieviete Tetisa. Vēlāk, jau Trojas kara laikā, audžudēls atmaksāja Tetisai, izkaldams viņas slavenajam dēlam Ahillam brīnumainās bruņas. Dzīvodams jūras dzelmē, Hēfaists kļuva par fantastisku kalēju, turklāt viņa izstrādājumi atdzīvojās. Uzzinājis par savas mātes noziegumu, Hēfaists izkala zelta troni un nosūtīja uz Olimpu kā dāvanu Hēro. Kad šī tronī iesēdusies, viņu aptinušas neredzamās važas. Tikai vīna aizbildnim Dionīsam, kalēju piedzirdot, izdevies pierunāt atbrīvot grēcīgo māti. Romieši, pārņemot no grieķiem Hēfaistu, nosauca viņu par Vulkānu un, būdami vairāk darītāji nekā sapņotāji, padarīja Vulkānu par vienu no visvairāk godājamajiem dieviem - turklāt viņš bijis arī izcils ieroču meistars. Jau Romas pastāvēšanas agrīnajos laikos Vulkānam bija veltīti tempļi un katru gadu 23. augustā tika svinētas Vulkanālijas, kur dievu atveidojošais aktieris bija ar kalēja veseri. Tēlotajā mākslā (gleznās) Vulkāns - Hēfaists atpazīstams pēc tumšākas ādas (no darba smēdē) un nebūt ne dievišķā izskata. Savukārt, mēs neviļus pieminam šo personāžu ik reiz, kad kaut kur notiek vulkāna izvirdums.
Pārdabisks Kalējs (acīm redzot, Vulkāna latviskais variants), kas liecina par visu tautu Panteonu līdzību, tiek pieminēts vairākās tautas dziesmās (dainās). Tur viņš gan kaļ debesis un Daugavā birst ogles, gan kaļ Dieva dēlam jostu vai piešus, gan Saules meitai kaļ vainadziņu vai gredzenu. Jau piezemētāki kalēji ir vēlākās tautas dziesmas "aiz kalniņa dūmi kūpa" varoņi, tur brāļi kaļ māsai pūru. Kalēja darbībai ir sakars ar Pērkonu -to palaikam sauc arī par Debesu kalēju.

1. attēlā - Antonijs van Deiks "Tetisa saņem no Hēfaista bruņas Ahillam", 1630.1632.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Augusts Folcs "Kalēji", 1910.g.; K.Pēkšēna stateniskā jūgendstila nama frontons, Hospitāļu iela 5, Rīga.

Hēlijs (Saules kults) (Гелиос, Helios) grieķu: Ἥλιος Hēlios, latīņu Helius

- bija Saules personifikācija Grieķijas mitoloģijā, kur Hēlijs, būdams Visumu sakārtojošais spēks, pārceļojis no daudz senākajām reliģijām. Ēģiptē to sauca par Ra, bet pirms tam Senajā Šumērā viņš bija Utu, debesu dievība. Grieķijā Hēlijs uzskatīts par titāna Hiperiona un titānes Hesiodes dēlu, Mēness dievietes Selēnes un rītausmas dievietes Eosas brāli. Hēliju raksturoja kā titānu - skaistuli ar Saules starojošo kroni galvā. Viņš izbrauc ik rītu savā četrjūgā no okeāna, vedot Sauli šķērsām debesu jumam pāri okeānam un atgriežas rietos atpakaļ okeāna dzelmē. Vēlākajos mītos Hēlijs no titāna pārtop jau dievā- olimpietī. Ne velti ķīmiskais elements, kas atrodams Saules spektrā, nosaukts par Hēliju. Romiešu mitoloģijā Hēliju saukuši par Neuzvaramo Sauli.
Saule senlatviešu mitoloģijā tika uzskatīta par debesu sētas saimnieci, kura pārvietojās (te ir izteikta līdzība ar antīkās pasaules mītiem) ratos vai kamanās ar diviem vai trim zirgiem. Savukārt, pa jūru vai ezeru Saule esot bridusi kājām vai braukusi laivā. Dažādos tautas dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū. Ir pieminētas arī Saules meitas - līgavas, kuras pļaujot "zīda pļavas", vērpjot dziju, pat kurinot pirti. Viņu darbarīki esot no zelta vai sudraba. Atsevišķos dainu variantos Saule (tāpat kā grieķu Hēlijs), pārnakšņo jūras vidū (arī aiz deviņām jūrām, iespējams, okeānā).

1. attēlā - Liela izmēra nezināma autora Hēlija statuja, marmors, II gs, Neues Museum,
2. attēlā - Janis Rozentāls "Sales meitas", apm. 1912.g., LNMM kolekcija.

Hēra (Гера, Hera)

- vai Romiešu Junona -Dievu pavēlniece (kā jau Zeva sieva), laulību un ģimenes aizbildne. Hēra atbalsta sievietes dzemdībās, būdama viena no vecākajām Antīkās Grieķijas dievībām. Viņas simboli - pāvs, granātābols, kronis, lauva un govs. Hēra ir Krona un Rejas jaunākā meita. Kā jau likumīgās laulības aizbildne, pati Hēra regulāri cieš no Zeva neuzticības un atriebīgi vēršas pret vīra mīļākām un to bērniem - debesu valdnieka bastardiem. Mākslinieki centās Hēru attēlot kā majestātisku un svinīgu figūru, kuras galvu sedz īpašais cilindriskais Lielās Dievietes kronis. Granātābols, ko Hēra bieži vien tur rokās, simbolizē auglīgās asinis. Viņai nav sveša tīri sievišķīgā godkārība, kālab Hēra piedalījās strīdā par skaistākās titulu un, kā zaudētāja, vēlāk Trojas kara laikā esot atbalstījusi grieķus.
Eklektikas un dekoratīvā jūgendstila viens no iecienītākajiem un krāšņākajiem putniem, ko var skatīt gan Rīgas centra, gan arī Pārdaugavas namu fasādēs, neapšāubāmi, ir pāvs - Hēras putns. Rīgā ir skaistumkopšanas salons "Hēra", bet visai savdabīga persona, Andra Šķēles kādreizējais politiskās kampaņas veidotājs Jurģis Liepnieks, savu meitu nosaucis par Hēru. Ambīcijas, vai? Attiecībā uz pāvu starp Erīnijām Elizabetes ielā. Par spīti tam, ka tās ir tikai Erīnijas, par ko liecina čūskas uz viņu galvām, abu galvassegas atgādina Lielās Dievietes Hēras kroni.

1. attēlā - Hēra no Kampaņjas, romiešu kopija no grieķu oriģināla, apm. II gs., Luvra
2. attēlā - Hēras pāvs starp divām Erīnijām uz ēkas Elizabetes ielā 10b fasādes vainagojumā, arhitekts M.Eizenšteins, 1903.g., Rīga

Hērakls (Геракл, Heracles)

- viens no slavenākajiem un mīļākajiem Senās Grieķijas varoņiem, pus-dieviem, pus-cilvēkiem (Zeva dēls), vīrišķības un drosmes simbols. Senajā Romā pazīstams kā Herkuless, un vairākas romiešu imperatoru dinastijas centās atvasināt savu izcelšanos no viņa. Pazīstams galvenokārt caur saviem divpadsmit varoņdarbiem, kuru nosaukumi kļuvuši par īpašvārdiem (Augija staļļi, Lernas hidra, Nemejas lauva, cīņa ar Atlantu u.c.c.). Vēlāk, atbilstoši mītiem, ieguvis nemirstību. Kopš senatnes kalpojis par vīrišķības ideālu, ko labprāt atveidoja tēlnieki Grieķijā un Renesanses mākslinieki.
Latvijā lielu popularitāti iemantojušas grāmatas bērniem ar nosaukumiem, kuri satur vārdu "Herkuless". Savukārt Latvijas sporta pedagoģija akadēmija jau vairākus gadu septembra sākumā svin Hērakla svētkus, kuru galvenais mērķis ir "iesvētīt" pirmā kursa studentus un uzņemt tos mācību iestādes saimē, iepazīstinot ar studiju biedriem un vecāko kolēģu pieredzi. Tāpat latviski tulkoto kriminālromānu cienītāji un filmu skatītāji labi pazīst Erkilu Puaro, slaveno Agatas Kristijas izmeklētāju, kurš tas pats Hekuless vien ir, tikai franciski runājošais beļģis, un arī ir divpadsmit varoņdarbu veicējs.

1. attēlā - Hērakls ar Nemejas lauvu, Hofburgas iekšējais pagalms, Vīne.
2. attēlā - 2013.gada 2.septembra "Hērakla svētki" LSPA (no avīzes "Diena")

Hieroglifiskā rakstība (иероглифическая письменность, hieroglyphics)

- senākais rakstības veids, kurā vārdus un jēdzienus sākotnēji apzīmēja ar saprotamiem zīmējumiem - hieroglifiem. Tos uzskatīja par zināmu svētuma izpausmi, kas Renesanses laikmeta dažkārt prezentēja ezotēriskās idejas. Vēlāk hieroglīfus vienkāršoja, bet dažos latīņu alfabēta burtos saglabājusies līdzība ar to attēloto dzīvnieku atspoguļojumu (piemēram, burts S ir latīniskās čūskas -serpent - atdarinājums). Pazīstamas vairākas senās hieroglīfiskās rakstības sistēmas- Anatolijas, Krētas, Ēģiptes un Maiju, kā arī mūsdienu, kuras joprojām izmanto Japānā, Ķīnā un dažās citās Austrumāzijas zemēs. Hieroglīfiskie raksti mūsdienās pilda arī dekoratīvās funkcijas mākslā un dizainā, ar tiem klāti obeliski un stēlas, kas atvestas uz Eiropu no Austrumu zemēm. Daži Austrumu hieroglīfi kalpo par dekoratīvās kaligrāfijas paraugiem, tos ierāmē un liek pie sienas.
Dažas latviešu folkloras sarežģītākās zīmes arī nedaudz atgādina vienkāršotus hieroglīfus.

1. attēlā - gleznojums Nefertari kapa kamerā, 1298.–1235.g. p.m.ē.
2. attēlā - papirusa noraksts, hieroglifi, Latvijas Universitātes bibliotēkas kolekcija.

Himēra (химера, chimera) grieķu: Χίμαιρα [Chímaira]

- mītiska būtne - ugunsspļāvēja, sākotnēji briesmonis grieķu mitoloģijā, kas piedzimis Ehidnai un Tīfonam. Vēlāk pretīgs radījums, ļauno spēku simbols, ko viduslaiku mākslinieki parasti izmantoja baznīcu fasādēs par apliecinājumu tam, ka ļaunie gari no svētās telpas tiek izraidīti. Pirmās slavenās himeras jau XIII gadsimtā tika izvietotas gar Parīzes Dievmātes katedrāles ārsienām. Mūsdienās vārdu lieto galvenokārt pārnestā nozīmē, atgriežoties pie pirmsaknēm un apzīmējot ar šo vārdu nereālas idejas, kuras labāk nemaz nemēģināt iemiesot.
Latvijas arhitektūrā himeras parādījās laicīgo celtņu fasādēs historicisma un eklektikas apbūvē. Tās zaudējušas sākotnējo simboliku, paturot tikai dekoratīvās funkcijas. Dažās ēkās, kuras būvētas kā īres nami, himeras ir savienotas ar notekcaurulēm. Tā, vairākas himēras redzamas uz A.Felsko 1903.gadā jūgendstilā celtās mājas jumta Blaumaņa ielā Rīgā, bet tās nav ne tuvu tik izteiksmīgas kā himēru pāris, kura uztveri nedaudz apgrūtina apavu veikala izkārtne.

1. attēlā - himēra uz Parīzes Upurētās Sirds baznīcas Monmartras kalnā, XIX gs. beigas.
2. attēlā - K.Pēkšēns, dzīvojamās mājas Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.) balkonu balstošais himēru pāris, jūgendstils.

Himna (гимн, hymn, national anthem)

- svinīga dziesma, kas pauž slavinājumu reliģijai, valstij, organizācijai, pasākumam vai kustībai. Dziedājums, ko uzskata par vienu no svarīgākajiem valstiskuma simboliem. Himna Eiropas literatūras vēsturē radusies jau antīkajā literatūrā, tai ir sena un neskaidra vēsture, kas rosina uz plašām analīzes un interpretācijas iespējām. Himna kaut kā neskaidri saistīta ar romiešu laulību aizbildni dievu Himeneju, it īpaši tādēļ, ka Senajā Romā laulības savienībai augstākajās aprindās bija nevis sakrāls, bet valstisks raksturs. Dzejā un mūzikā iecienīta atzinības forma - "Himna mīlestībai, drosmei, skaistumam u.c.".
Mūsdienu Latvijas himnu sarakstījis Baumaņu Kārlis, un tā kļuvusi par vienu no būtiskākajiem Pirmās Atmodas elementiem. Arī vēlāk, Latvijas valstiskumam atjaunojoties un vēl pirms tam, XX gadsimta 80.-to gadu beigās, pirmie kopīgie "Dievs, svētī Latviju" dziedājumi izraisīja patiesu saviļņojumu klātesošajos.

1. attēlā - Ružē de Lils pirmo reizi dzied Marseljēzu 1795.g.
2. attēlā - veltījums Dziesmu svētku 100 gadu jubilejai Kronvalda parkā ar Latvija himnas notīm un teksta pirmo pantu.

Hiperreālisms, fotoreālisms (гиперреализм, hyperrealism)

- XX gadsimta otrās puses tēlotās mākslas stils, kam raksturīgs precīzs realitātes atveidojums, asi noteiktās figūru formas, “skarbās īstenības” attēlojums. Dažkārt saukts arī par superreālismu. Galvenā tematika – pārspīlēti bezpersoniskā mehanizētā pilsētas dzīve. Attēlotie objekti – banāli.
Starp latviešu māksliniekiem, kas 70.jos gados pievērsušies šim stilam, jāmin Imants Lancmanis (“Suvorova iela”).

1. attēlā - Rafaela Spense "Flamingo", 2012.g.
2. attēlā - Imants Lancmanis pie paša gleznotajām rozēm, 2007.g.

Historisms, arī historicisms (историцизм, historicisms)

- mākslas stils, kas bija īpaši izplatīts arhitektūrā XIX gadsimta beigās un kam raksturīga zināma slaveno stilu un pat ēku aizguvuma izmantošanas tradīcijas atbilstoši celtnes mērķiem. Stils parādījies kā reakcija uz pārāk stingrām klasicisma formām. Par historicismu sauc arī domāšanas veidu, kas īpaši uzsver laikmeta īpatnības un atkarību no tām.
Tā, Rīgas birža būvēta venēciešu palazzo stilā (tirdzniecības templis), Vācu teātris (pašreizējā Nacionālā opera) – klasicisma stilā – mākslas templis. Vēl viena burvīga historicisma stilā celtā māja, kuras čukurā sēž skursteņslauķis, atrodas uz Kaļķu un Skārņu ielas stūra Vecrīgā, un tās arhitekts Bokslafs jebkurai celtnei piešķīris kaut nelielu līdzību ar baznīcu.

1. attēlā - Trīs Drakonu pils Barselonā, 1887.-1888.g., arhitekts D.Montaners, sākotnēji Starptautiskās izstādes paviljons.
2. attēlā - ēka uz Kaļķu un Šķūņu ielas stūra Vecrīgā, arhitekts K.Bokslafs, 1898.g.

Hitons (хитон, chiton, tunic) grieķu: χιτών, khitōn

- sengrieķu (no arhāika perioda līdz hellēnismam) vīriešu un sieviešu apģērbs no vilnas vai linu auduma. Bija divas hitona formas – senā (doriskā), kad drēbe vienkārši tika sasprausta pie pleca, un jaunākā (joniskā), kad kreklveidīgu formu veidoja saspraužu rinda un vidū tika izmantota josta. Hitona garums bija atkarīgs no valkātāja vecuma, dzimuma un sociālā stāvokļa. Vīriešiem hitons tika gatavots no pārlocīta auduma gabala ar kakla izgriezumu, sānu vīles tika sašūtas, atstājot vaļā roku caurumus. Plecu līmenī hitonu nostiprināja ar saspraudēm, bet militāro vingrinājumu laikā vienu no pleciem ērtības labad atbrīvoja. Viduklī hitonu apsēja ar jostu, un vīriešiem - karavīriem tā garums tika saīsināts līdz celim (atšķirībā no amatpersonu garajiem hitoniem). Hitona apakšējā mala bija jāapšuj; savukārt, atirusi apakša ar vaļējiem diegiem kalpoja par sēru pazīmi. Hitonus valkāja arī antīkās pasaules aktieri.
Mūsu platuma grādos hitons pārtapa senlatvieša kreklā, kuram tāpat bija nepieciešama josta, bet karavīram senlatvietim krekla garums tāpat, šķiet, bija ap ceļgaliem. Jāatzīst, ka senatnes tērpu rekonstrukcijām autentiskums piemīt visai nosacīti, jo nav saglabājušies nedz zīmējumi, nedz statujas, nedz detalizēti tērpu apraksti. Dažādi iespējamo senlarviešu "hitonu paraugi" skatāmi rekonstrukcijās, piemēram, Viduslaiku turnīros un Pilsētas dienās.

1. attēlā - Kārlis Heinrihs Štracs "Doriskais hitons", ilustrācija grāmatai "Sieviešu apģērbs un tā dabiskā attīstība", skenēts no 3., 1904.gada izdevuma.
2. attēlā - "Senlatviešu vīri", Daugmales bruņinieku turnīrs, 2012.gada vasara

Hospitāliešu ordenis (орден Госпитальеров, Hospitallers religious order)

- militāri reliģisks ordenis, ko nodibināja Jeruzalēmē XI gadsimtā, kad tas uzsāka savu humāno misiju - palīdzot aprūpēt un ārstēt krustnešus un svēceļotājus. Sākotnēji ordeņa darbību atbalstīja itāļu tirgoņi no Amalfi. No ordeņa nosaukuma atvasināti mūsdienu jēdzieni par hospitāli (slimnīcu karavīriem), hospisu - slimnīcu, drīzāk patversmi, neārstējamiem slimniekiem, lai atvieglotu viņu ciešanas, un pat hosteli, kas ir viesnīca pieticīgiem ceļotājiem. Ordenis turpina savu darbību līdz mūsdienām, gan mainot nosaukumu un pakļautību. Pēc tam, kad I Krusta kara laikā 1099.gadā kristieši ieņēma Jeruzalēmi, mūks vārdā Žerards sāka veidot hospitāļu tīklu ceļā uz Svēto Zemi. Līdzās Tempļa bruņiniekiem, hospitaljēri kļuva par vissievērojamāko krustnešu spēku Palestīnā. Arī sv.Pāvila hospitālis Barselonā, būdams izcils historicisma piemineklis (ietilpst UNESCO mantojumā), atbilst kādreizējiem ordeņa dibinātāju principiem, kaut būvēts XX gadsimta sākumā. Pēc 2009.gada jūnija uzsākta restaurācija ar nolūku vēlāk to izmantot kā Medicīnas vēstures muzeju.
Latvijas iedzīvotājiem šī ordeņa darbība ir pazīstama zem cita vārda, proti, kā Svētā Jāņa Palīdzība vai arī Maltas hospitāliešu biedrība. Pēc Latvijas Neatkarības atjaunošanas šī biedrība nopietni atbalstījusi trūkumā nonākušos iedzīvotājus, bērnu namus, patversmes un pat slimnīcas ar medikamentiem, pārtiku un apģērbu, kā arī deva iespēju vairākiem topošiem ārstiem apgūt pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas ierobežoto iespēju apstākļos. Biedrība joprojām palīdz Latvijas invalīdiem ar transportu un medicīnas tehnikas ieguvi.

1. attēlā - Sv.Pāvila (Sant Pau) hospitālis Barselonā, starp 1901.-1930.g., arhitekts L.-de.Montaners.
2. attēlā - Svētā Jāņa Palīdzības Latvijā logotips.

Hotelis (отель, hotel)

- Viduslaikos un jauno laiku sākumā ar šo vārdu apzīmēja bagāto aristokrātu (hercogu un karaļa ģimenes locekļu) celtņu kompleksu, kas atradās pašā pilsētā un kurā veidojās kaut kas līdzīgs nelielam galmam. Šāda tipa hoteļi, kuros apmetās arī no provinces atbraukušie tuvinieki un draugi, joprojām veido dažu Rietumeiropas galvaspilsētu arhitektūras pērles, kurās tiek izvietoti muzeji un sabiedriskās iestādes (arhīvi un bibliotēkas). Vēlāk vārds mainījis sākotnējo nozīmi, kļūdams par augsta ranga viesnīcu. Šo vārdu labprāt izmanto grāmatu un filmu autori savu darbu nosaukumos, līdz pat šodienai.
Latvijā vārdam hotelis ir tikai mūsdienu nozīme, jo viduslaikos vācu aristokrāti nelielajās pilsētiņās - cietokšņos (starp kurām bija arī Rīga) nekad nav uzturējušies ilgstoši un iekārtoja savas muižas prom no tirdzniecības un kņadas lauku īpašumos.

1. attēlā - hercogu Subīzu hotelis, sākotnēji celts 1375.gadā konnetabla Olivjē de Klisona vajadzībām, pārbūvēts XVIII gadsimta sākumā. Mūsdienās tajā izvietots Francijas nacionālais arhīvs.
2. attēlā - hercogu Sillī hotelis Sv.Antuāna ielā, Parīze, XVI gs.

Hugenoti (Гугеноты, the Huguenots)

- Francijā tā sauca protestantus (Reformācijas piekritējus, Kalvina un Lutera ideju atbalstītājus). Šī kustība XVI gadsimta Francijā izvērtās par reliģisko karu sēriju. Franču dinastijas karaļi, kuri valdīja XVI gadsimtā, centās apkarot hugenotus, kuri nosodīja galma izšķērdību un izlaidīgu dzīves veidu, kā arī sāka apdraudēt monarhijas idejas kopumā. Valuā dinastijai izmirstot, tronī kāpa hugenots, pirmais no Burbonu dinastijas karaļiem Henrijs IV (Navarras karalis un Valuā brālēns). Viņš gan pats pārgāja katoļticībā, bet pasludināja zināmu ticības brīvību hugenotiem (Nantes ediktu). Tomēr cīņa starp katoļiem un protestantiem nebūt nav bijusi galā, un pēc gadsimta (sakarā ar Nantes edikta atcelšanu) hugenotu lielākā daļa bija spiesta Franciju pamest, dodoties uz Ameriku. Mūsdienu Kanādas franciski runājošās provinces Kvebekas iedzīvotāji pārsvarā ir šo hugenotu pēcteči. Hugenotu (citādi ticošo, protestantu) tēlam veltīti vairāki slaveni literatūras darbi, tai skaitā Prospēra Merimē "Kārļa IX valdīšanas hronika", Henriha Manna romāni par Henrija IV jaunību un brieduma gadiem. Gleznās hugenotus, pat dižciltīgos, atpazīšanai parasti attēloja melnajās (tumšajās) drēbēs, bez izšuvumiem un rotājumiem - pretstatā grezni ģērbtajiem katoļiem. Atpazīstamākais starp vēsturiskajiem hugenotiem bija Francijas karalis Henrijs IV (sākotnēji Navarras karalis), saglabājušies vairāki viņa portreti. Ir arī slavena XIX gadsimta pirmās puses franču opera "Hugenoti", komponists Džakomo Meijerbeijers. Interesanta detaļa - PSRS laikā operai tika izveidots jauns librets un to atskaņoja ar nosaukumu "Dekabristi".
Viens no nozīmīgākajiem XIX gadsimta baltiešu māksliniekiem un vēsturiskā žanra aizsācājiem latviešu glezniecībā bija Madlienā dzimušais Kārlis Hūns, kura sižetos hugenotu tēma ir plaši pārstāvēta. Tur ir gan Bērtuļa nakts priekšvakars, kan Bērtuļa nakts aina, gan arī tipiskā vecā hugenota - kareivja portrets. Savukārt, attiecībā uz literetūras darbiem, kas atspoguļo latviski šo periodu, Neatkarības atjaunošanas pirmajos gados iznāca virkne dažāda līmeņa tulkotu vēsturisko romānu, kuru galvenais varonis bija tieši Henrijs IV - dēkainis, drosminieks, meitu mīlnieks, hugenots, kas bezbailīgi iztur likteņa triecienus ceļā uz Francijas troni. Arī "visu laikmetu iemīļotais" d'Artanjans cēlies no hugenotu provinces - Bearna (Gaskoņas), kas gan viņam netraucēja, gluži tāpat kā Henrijam IV, savus varoņdarbus veikt jau katoļu rindās...

1. attēlā - Vasīlijs Poļenovs "Hugenotes apcietināšana", 1875.g.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Vecais kareivis no hugenotu laika", 1870.g.

Humānisms (Гуманизм, Humanism) latīņu: humanitas

- ir viena no ētikas kategorijām filozofijā, kā arī uzskatu sistēma, kas Eiropā radusies Renesanses beigās, zināmā mērā atdzīvinot antīko autoru (Aristoteļa, Epikūra, Sokrāta u.c.) uzskatu sistēmu pirms kristietības. Tās būtība - paša cilvēka, tā garīgās pasaules un vērtības izcelšana, zināmā mērā novēršoties no pārdabiskā un dievišķā. Humānisms izceļ cilvēka individualitāti, nenonicinot arī kolektīva, it īpaši, kolektīvās domāšanas, vērtību, uzsver nepieciešamību neaizrauties ar dogmām, dodot priekšroku racionālajai domāšanai, jēdzieniem par taisnīgumu un netaisnīgumu un it īpaši par brīvu, ar aizspriedumiem neapgrūtinātu, domas lidojumu. Humānisma domātāju attiecības ar reliģiju ir visai komplicētas, jo to vidū bija gan dziļi ticīgie ļaudis, tādi, kā slavenais Tomass Mors, gan tolerantais Roterdamas Erasms, gan visu apšaubošie brīvdomātāji - Mišels Monteņs, Renē Dekarts un pat ciniķis Nikolo Makiaveli. Modernajā pasaulē humānistu kustību parasti saista ar sekulāro (no jebkuras konfesijas atdalīto) domāšanu, kas vērsta uz cilvēku kā tādu un vairāk tiecas pēc zinātniskām atziņām nevis pēc pārdabiskā notikumu norises iemesla meklējumiem.
Par vienu no pirmajiem Latvijas teritorijā XVI gadsimtā dzīvojošajiem humānistiem tiek uzskatīts Dāvids Hilhen (latviskotais Iļķēns), jurists un Romiešu tiesību zinātājs, Polijas karaļa, Rīgas pilsētas un Vidzemes zemes amatpersona. Viņš bija Vidzemes zemes tiesību un likuma kodeksa autors un viens no Rīgas bibliotēkas dibinātājiem. Viņa humānista darbība redzama starpnieka lomā, izlīdzinot Kalendāro nemieru izraisītās pretrunas starp Rīgas pilsētu un Polijas karali, kura pakļautībā toreiz atradusies lielākā daļa mūsdienu Latvijas teritorijas. Rezultātā pilsētas privilēģijas tika saglabātas.

1. attēlā - Hans Holbeins Jaunākais "Roterdamas Erasma portrets", XVI gs. sākums, Luvra.
2. attēlā - 1591. gada 2. janvārī humānistam Dāvidam Hilhenam ar brāļiem piešķirtais ģerbonis.

Hundertvassera arhitektūra (архитектура Хундертвассера, architecture of Hudertwasser)

- Vairākas Vīnes XX gadsimta otrās puses celtnes atbilst jēdzienam “pasakainā arhitektūra”, jo neiekļaujas nevienā klasifikācijā. Šo fantastisko celtņu autors F. Hundertvasers uzskatījis, ka cilvēka ideālai mājai jāatgādina droša un individualizētā ala – bet ar vairākiem dažādā līmenī izvietotiem logiem, turklāt jāizvairās no taisnām līnijām. Hundertvasera mājas piešķīrušas klasiskajai Vīnei pavisam citu, nedaudz draisku, izskatu. Kopumā autors projektējis 37 namus, bet ne visi paredzēti dzīvošanai, starp tiem ir gan ūdenstornis, gan sabiedriskā tualete Jaunzēlandē.
Latvijas ekskursanti allaž pieprasa, lai viņi tiktu nogādāt pie slavenajām Hudndertvasera mājām, jo šī vizīte ļauj pieaugušam cilvēkam justies atgriežamies bērnībā.

1. attēlā - māja Hundertvassera ielā, Vīne, Austrija.
2. attēlā - māja, kurā kādreiz dzīvoja filozofa L.Vitgenšteina māsa un pulcējās Vīnes filozofu pulciņš.

Iedzimtais grēks (первородный грех, original sin)

- populārs mākslas sižets no Vecās Derības ar paradīzes koku un čūsku – kārdinātāju. Eksistē ļoti daudz sižeta interpretāciju, bet daži elementi ir nemainīgi- viņš, viņa un čūska.
Iedzimtais grēks (peccatum originale) jeb samaitātības stāvoklis, kurš sekoja Ādama pārkāpumam un iedzimst visos viņa pēcnācējos, sevī ietver: a) pārmatoto vainu (culpa hereditaria) un b) pārmantoto samaitātību (corruptio hereditaria). Citāts ņemts no www.ebaznica.lv.

1. attēlā - Žaks Žozefs Tisso "Dieva lāsts", starp 1896.-1902.g., ebreju muzejs, Ņujorka
2. attēlā - Jans Brēgels Vecākais un Pēteris Pauls Rubenss "Ādama un Ievas grēks", 1617.g., Karaliskā Mākslas galerija, Hāga, Dānija.

Iekšējais pagalms (Патио, Patio)

- iekšējie pagalmi parādās jau senās Romas sadzīvē gadījumos, kad turīgi patrīcieši veido veselus apdzīvotus kvartālus, tiem piederošās teritorijas ir izolētas. Iekšējo pagalmu tradīciju viduslaikos ievēro klosteri un aristokrāti, tāpat tie ir iecienīti mauritāņu arhitektūrā. Dažkārt iekšējo pagalmu apzaļumo, bet citreiz tā ir bruģēta telpa, ko ierobežo vienā stilā ieturētas ēkas.
Latvijas teritorijā vēsturiski iekšējais pagalms ir vairāku nelielo piļu- cietokšņu neatņemamā sastāvdaļa, it sevišķi, ja ši pils ir būvēta pēc konventa principa. Tāda pagalma centrā parasti izvietota aka, bet to ierobežojošās ēkas sienas papildinātas ar galerijām. Mūsdienu lielpilsētās iekšējie pagalmi ilgstoši asociējās ar tumsu, mitrumu un atkritumu kaudzēm, pēdējā laikā vidusšķirai piederīgie cenšas atjaunot slēgto iekšējo pagalmu apzaļumošanas un labiekārtošanas tradīciju.

1. attēlā - iekšējais pagalms aiz Sv.Marka katedrāles starp dožu pils spārniem, Venēcija.
2. attēlā - ekskursanti Ēdoles pils iekšējā pagalmā, kādreizējais fon Bēru īpašums.

Iesvētīšana, konfirmācija (конфирмация, confirmation, consecration)

- kristietības rituāls (sakraments), kas izmantots, lai piepulcētu jauniešus pilntiesīgajiem draudzes locekļiem (Rietumu kristietībā). Apzināta kristietības dogmu pieņemšana. Mūsdienu skolās un augstskolās notiek “iesvētīšana ģimnāzistos/studentos”. Iesvētīšana katoļticībā notiek samērā agri (sākot ar 7 gadu vecumu), luterticībā - daudz vēlāk, kad jaunietis jau apzināti prot lasīt un skaidrot Bībeli.
Senlatviešiem, atbilstoši ticējumiem, iesvētīšana bija vērsta uz maģiskā spēka iegūšanu. Tāpat joprojām iesvētī mājas pamatakmeni, celtni, karogu vai kādu pasākumu. Piemēram, 1988. g. Februārī Rīgā notika Vides aizsardzības kluba karoga (zaļš-balts-zaļš) iesvētīšana, kas kļuva par būtisku Trešās Atmodas epizodi.

1. attēlā - vācu kokgriezums "Iesvētīšanas dievkalpojums", 1679.g.
2. attēlā - Aleksandrs Romans "Iesvētīšanas diena", 1904.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

Ikars, Ikara spārni (Икар, Icarus) sengrieķu: Ἴκαρος [Íkaros]

- šis teiciens parasti tiek saistīts ar cilvēkiem, kuru ambīcijas un velmes pārsniedz viņu iespējas. Ikars, atbilstoši Griķijas mitoloģijai, bija slavenā Labirinta arhitekta Dedala dēls. Abus Krētas valdnieks pēc Labirinta izbūves turējis ieslodzījumā. Lai atbrīvotos no gūsta, Dedals uzkonstruējis spārnus, sastiprinādams putnu spalvas ar vasku. Viņš brīdinājis dēlu ka, izmēģinot spārnus, nedrīkst celties pārāk augstu, jo Saule varot izkausēt vasku. Ikars tēvam nepaklausīja, jo bija pārņemts no savas spējas lidot, un lidojums beidzās ar kritienu. Iecienīts mākslas sižets ar filozofisku alegoriju.
Latvijas nelielās pilsētas Priekules ģerbonī ir spārnotais Ikars. Jo leģenda, kas atceļojusi līdz mūsdienām, vēsta, ka senās Priekules muižas kalējs tālā pagātnē esot īstenojis lidojumu ar paša veidotiem spārniem. Viņu atbalstījis toreizējais muižas īpašnieks barons Korfs, kura muižā mūsdienās ir skola. Saglabājusies arī XVII gadsimta baznīca, no kuras torņa lidojis Kurzemes sapņotājs. Pilsētā vasarā regulāri notiek Ikara svētki, godinot uzdrīkstēšanos, kura gan var slikti beigties. Savukārt mākslineices V.Pelšes "Nokritušais Ikars" liecina par sižeta aktualitāti, it īpaši bankas ekspozīcijas kontekstā. Jo zināms, ka bankas veicina gan lidojumu, gan kritienu.

1. attēlā - Jakobs Peters Govi "Ikara lidojums", 1635.-1637.g., Prado muzejs, Madride.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Nokritušais Ikars", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Ikebana (икебана, ikebana)

- ziedu sakārtošanas māksla Japānā (ziedu sakārtošana saskaņā ar likumu); radusies 15.gs. kā tējas dzeršanas ceremonijas sastāvdaļa, kaut gan jau 6. gadsimtā budistu mūki veica rituālus, kuru laikā uz aktāra pie Budas kājām tika likti dzīvi ziedi. Pats ikebanas vārds cēlies no vairāku jēdzienu kopas (dzīvība, dzimšana un līdzsvars). Tāpat kā vairākas senās Austrumu ceremonijas, ikebana joprojām ir augstā cieņā, jo, gan radot jaunas formas, gan pārveidojot un pielāgojot vecās, tā nodrošina tradīciju pastāvēšanu un paaudžu kultūras nepārtrauktību. Tāpat kā kaligrāfija un japāņu miniatūra, ikebana ir redzama gan publiskajā telpā, gan mākslas galerijā, tās attēlus publicē kartiņās un plakātos, notiek regulāri ikebanas meistaru konkursi. Piedalīšanās ar ikebanas ekspozīciju saistītajos pasākumos tiek pielīdzināta operas vai mūzikas festivālu apmeklēšanai.
Latvijā interese par ziedu kārtošanu, kas drīzāk ietilpst jēdzienā "floristika" ir apzināti sakritusi ar aizraušanos ar Austrumu kultūrām, it īpaši, japānisko elementu, un tās pirmsākumi sastopami XX gadsimta 30. gadu mākslā, piemēram, Sigizmunda Vidberga darbos. Latviešu mentalitātei ir tuvs apgalvojums par to, ka nodarbošanās ar ikebanu ļauj cilvēkam atgūt iekšējo mieru un sasniegt harmonijas stāvokli. Tagad, savukārt, mums ir radusies iespēja iepazīties ar oriģinālu Japāņu ziedu kārtošanas mākslu, ko organizē Japānas vēstniecība. Piemēram, 2013. gada rudenī Jelgavā un Rīgā ikebanas meistare Midori Jamada rādīja interesentiem, kā veidot ikebanas kompozīcijas, piešķirot ziediem, augiem un citiem dabas materiāliem citu veidolu. Latvijā turklāt gan tiek rīkotas pavasara ikebanas izstādes ar “dabas kompozīcijām”, gan šīs kompozīcijas visai savdabīgā veidā (ar salmiem, žagariem un zaļumiem) izdaiļo mūsu pilsētvidi.

1. attēlā - japāņu ikebanas paraugs.
2. attēlā - ikebana pastalās pie veikala, pretī Vecajai Ģertūdes baznīcai.

Ikona, svētbilde (икона, образ, icon)

- Kristus, Dievmātes, eņģeļu, svēto vai Svēto rakstu epizožu attēlošana glezniecībā, kad attēls vēlāk kļūst par kristietības pielūgšanas objektu. Svētbilde (kurai tiek piedēvētas maģiskās īpašības un kurai par godu tiek rīkoti baznīcas svētki); Tihvinas Dievmātes ikona, Lurdas Dievmāte. Luterāņu baznīcās ikonu vietā ir altārgleznas; mūsdienu datoru tehnikā ikona nozīmē piktogrammu, kura simbolizē kādu programmu vai dokumentu. Tāpat vārdu lieto arī pārnestā nozīmē, piemēram, nosaucot kādu mūsdienu elku (piemēram, pop– zvaigzni) par “ikonu”.
Latvijas teritorijā ikonas vārds sākotnējā nozīmē kā Dieva, Dievmātes vai svēto tēls pārsvarā sastopamas pareizticīgo baznīcās. Ikonu personāži gleznoti atbilstoši Bizantijas kanonam - attālināti, statiski, cēli, tādi, kurus var pielūgt. Dažas svētbildes, kuras gleznojuma manierē ir pietuvinātas pareizticībai, ir sastopamas arī katoļu baznīcās, it īpaši tajās, kur dievkalpojumi notiek latgaļu (un dažkārt arī krievu un baltkrievu) valodās. Ikonas pasargāšanai no "laika zoba", kā arī tās svinīguma izcelšanai, tiek izmantots apkalums, kad paliek redzamas tikai sejas (un dažkārt rokas).

1. attēlā - vissenākā ikona ar Kristu Visuvareno (Pantocrator), VI gs., Sv.Katarīnas klosteris, Sinaja kalns, Palestīna.
2. attēlā - Dievmāte ar Jēzu, apkaltā ikona grebtā koka rāmī, Ņevas Aleksandra baznīca, Rīga.

Ilustrācija (иллюстрация, illustration)

- attēls, kas papildina vai paskaidro tekstu; uzskatāms, konkrēts piemērs. Ilustrācijas loma īpaši augsta to cilvēku uztverē, kas iegaumē informāciju (un arī to iegūst) nevis caur vārdu (dzirdi), bet caur tēlu (redzi). Līdz ar to īpaši iecienītas bērnu ilustrētās grāmatas, ceļveži, mākslas albūmi. Mākslinieku, kas darina kādam tekstam ilustrācijas, sauc par ilustratoru. Visai oriģināli ir gadījumi, kad rakstnieks pats ilustrē savus darbus. Mūsdienās arī populāra profesionālā datorprogramma Adobe Illustrator.
Ilustrētās grāmatas Latvijā sāka parādīties XVIII gadsimta beigās, bet ilustrētie teksti latviešu valodā - XIX gadsimta otrajā pusē un pārsvarā tie bija kalendāri. Ilustrāciju mākslas uzplaukums saistīts ar Pirmo Republiku. Viens no ievērojamākajiem grāmatu mākslas aizsācējiem bija gleznotājs J.R.Tilbergs, un tikpat veiksmīgi ar to nodarbojās gan grafiķis S.Vidbergs, gan rakstnieks J.Jaunsudrabiņš, lieliski ilustrējot paša sarakstīto "Balto grāmatu". XX gadsimta 30-tajos gados īpašu popularitāti kā bērnu grāmatu autors un ilustrators kļuva Alberts Kronenbergs. Vēlāk, PSRS laikos, Latvijas lasītāju vidū kļuva īpaši populāra grafiķe un bērnu bilžu grāmatu autore Margarita Stāraste (V.Purvīša skolniece), ar kuras varoni Zīļuku izaugušas vairākas Latvijas bērnu paaudzes.

1. attēlā - Džons Teniels "Baltais Trusis", ilustrācija grāmatai "Alise brīnumzemē", 1865.g.
2. attēlā - Alberts Kronenbergs ilustrācija grāmatai "Mazais ganiņš", 1931.g., LNMM kolekcija.

Impresionisms (импрессионизм, impressionism)

- tēlotās mākslas (sākumā glezniecības stils), kad galvenā mākslinieka uzmanība tiek veltīta gaisa un gaismas videi. Stila nosaukums cēlies no Kloda Monē gleznas “Impresijas (iespaidi)”. Stils radies Francijā XIX gadsimta septiņdesmitajos gados un iezīmēja laikmetu, kad mākslinieki sāka aizvien vairāk pievērst uzmanību apgaismojuma un laika maiņas ietekmei uz attēlojamo objektu. Impresionisma manierē gleznotie portreti, it īpaši O.Renuāra darbi, izceļas ar vieglumu, maigām krāsām un autora simpātijām pret modeli.
No latviešu klasiķiem ievērojama impresionisma ietekme jūtama J.Rozentāla un it īpaši J.Valtera darbos (“Pīles”, “Jelgavas tirgus laukums”), kā arī vēlīnajos V.Purvīša darbos.'Savukārt literatūrā pie darbiem, kur jūtama impresionisma ietekme, pieskaita Jāņa Akurātera "Kalpa zēna vasaru" un dažus vēlinos Raiņa dzejoļu krājumus ("Sudrabota gaisma" un "Mēness meitiņa").

1. attēlā - Ogists Renuārs "Divas māsas, uz terases", 1881.g., Čikāgas Mākslas institūts.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Pikniks", 1913.g.

Indriķa Livonijas hronika (Хроника Генриха Латыша, Chronicle of Henry of Livonia)

- Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots, senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā (latīņu valodā) hronika, kas pieder pie krusta karu literatūras un aptver laika posmu no bīskapa Meinharta līdz bīskapa Alberta laikiem (aptuveni no 1180. gada līdz 1227. gadam). Iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26. gads ar pielikumu, kas uzrakstīts vēlāk, 1227. gada februārī. Par autoru uzskata katoļu priesteri Latviešu Indriķi, bet tas nebūt nepierāda viņa patieso izcelšanos, par ko turpina strīdēties mūsdienu zinātnieki.
Pirmais hronikas tulkojums latviski iznāca 1936. gadā, bet pilns teksts – 1993. gadā paralēli latīņu tekstam un papildināts ar vērtīgiem Ē. Mugurēviča komentāriem. Lasot Livonijas Indriķa hroniku, var uzzināt, ka 1198. gadā pie Kubes kalna (apmēram vietā, kur mūsdienās atrodas Latvijas Mākslas akadēmija) notikusi krustnešu un lībiešu kauja, kurā krita otrais Rīgas bīskaps Bertolds: “Lībieši bēg; bīskaps zirga ātruma dēļ, kuru viņš slikti vadīja, tika iejaukts bēgošajos. Divi lībieši viņu satver, trešais, vārdā Imauts, ar šķēpu no muguras caurdur, citi saplosa viņu locekli pa loceklim” (II: 6).

1. attēlā - Indriķa Livonijas hronikas manuskripta lapa.
2. attēlā - Aleksandrs Stankevičs "Indriķa hronika", 2012.g.

Industriālā sabiedrība (индустриальное общество, industrial society)

- ir sabiedrības modelis, kura pamatā ir zinātniski tehniskā revolūcija ar tehnisko jaunievedumu plašu izmantošanu razošanā un pārvaldē. Šādā modelī strauju mainās sociālās sakarsmes un uzvedības formas, mazinās aristokrātijas un baznīcas loma, priekšplānā izvirzās rūpnieki un finansisti, racionālā domāšana ņem virsroku pār ideāliem plāniem. Uz šo modeli Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrība pakāpeniski pārgāja pēc XVIII gadsimta industriālās revolūcijas. Par šīs sabiedrības simbolu kļuva rūpnīca un vēlāk arī šķiru cīņa, jo par spīti tam, ka zināmā mērā samazinājās plaisa starp augstmaņiem un tautu, jaunbagātnieku vara un tikumi izraisīja tautas naidu un neapmierinātību. Jāatzīmē, ka hierarhisko statusu sistēmu nomainījusi savstarpējo līgumu sistēma, paaugstināja prasību pēc stingru likumu izveides un rezultātā noveda pat pie sociālās valsts. Šīs valsts esību izsauca augšu bailes no bēdīgā XX gadsimta sociālo revolūciju pieredzes un veselīgais saprāts. Industriālās sabiedrības laikā daudzkārt pieauga tautas līdzdalība valsts pārvaldē.
Rīgas Valsts 2. ģimnāzija kādreiz būvēta kā Rīgas pilsētas reālskola, kuras absolventiem vajadzēja nākotnē kļūt par tehnikas speciālistiem. Līdz ar to viena no divām fasādes statujām papildināta ar tehnikas atribūtiem. Patlaban otrā statuja, kura attēlo sievieti ar meiteni skolnieci, ir apliecinājums tam, ka vēlāk, 1916.gadā zēnu reālskolai pievienota meiteņu skola, kur izdevies realizēt vidējo izglītību latviešu valodā pateicoties "Latviešu izglitības biedrībai".

1. attēlā - sieviete- industriālās sabiedrības simbols pie Trīs Drakonu pils, Barselonā.
2. attēlā - sieviete- tehniskās izglītības simbols uz Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas fasādes, arhitekts D.Felsko, 1879.g.

Iniciālis (инициал, заставка, initial letter)

- sākotnēji bija antīkajā vai viduslaiku rokrakstā teksta pirmais burts. Agrīno viduslaiku tekstos nereti aizņēma pusi lapas, dažreiz iniciālis tika veidots kā zvēra ķepa vai dēmona galva. Tāpat augstmaņi labprāt ievietoja iniciāļus savos vapeņos un pat sponsorēto iestāžu nosaukumos. Iniciāļus iegravē dārgmetāla galda piederumos, izšuj galdautos un gultas veļā.
Mūsdienās iniciāļus cenšas iekļaut ekslibros vai grāmatu zīmēs. Tāpat vairāku Rīgas namu fasādēs (augšējā daļā vai virs portāliem) saglabājušies– vai atjaunoti- dekoratīvie īpašnieku iniciāļi– monogrammas. Romantiski stilizētajās mājās ar jugendstila ornamentiem iniciāļus novietoja, papildinot tos ar attiecīgā novirziena simboliem- saules stariem un nelieliem maskaroniem. Arī mūsdienu Latvijā joprojām izplatīta tradīcija izdaiļot ar iniciāļiem dāvinājumus dārgmetālos.

1. attēlā - liels iniciālis L romāņu stilā izdotas Bībeles.
2. attēlā - īpašnieka iniciāļi uz īres nama zelmiņa Valdemāra ielā 23, Rīga, 1901.g., arhitekti Fr.Šefels, H.Šēls, restaurēta 2006.g.

Inkrustācija (инкрустация, inlay)

- lietišķās, dekoratīvās mākslas tehnika vai zema reljefa dekoratīvais elements no krāsainiem akmeņiem vai dažādu koka šķirņu gabaliņiem. Baroka laikmetā mēbeļu virsmas apgleznoja un dekorēja, kā arī apstrādāja, izmantojot inkrustāciju, ar to paraugiem var iepazīties, aplūkojot piļu interjeru.
Rundāles pilī tiek izstādīti daži inkrustēto mēbeļu paraugi, kuros iestrādāts perlamutrs, ziloņkauls, pusdārgakmeņi, tomēr Latvijā īpaši populārs inkrustācijas veids, ko sauc arī par “koka mozaīku” vai intarsiju, kad apdarē tiek izmantoti dažādu koksnes veidu gabaliņi, kā arī dzintars.

1. attēlā - koka kastīte, inkrustēta ar ziloņkaulu, apm. 300.-400.g, Karaliskais Ontario muzejs, Toronto, Kanāda.
2. attēlā - sarkankoka apgleznots birojs, inkrustēts ar ziloņkaulu, XVIII gs., Rundāles pils viesistaba.

Instalācijas māksla (искусство инсталляции, installation art)

- mūsdienīgs specifisks telpas noformēšanas veids, kad trīsdimensionālie vidē izvietotie objekti pārveido tās uztveri novērotāja acīs. Instalācijas mēdz tikt uzstādītas iekštelpās, noformējot kādu pasākumu vai izstādi, un tad tās nav īpaši ilgstošas. Mainoties ekspozīcijai, parasti nomaina arī instalāciju. Arī ārpus telpām novietotās instalācijas mēdz būt gan ilgstošas un gaumīgas (tādas, kas pievērš uzmanību kādas kultūras iestādes darbam), kā tas Milānas "Mazā teātra" gadījumā, gan īslaicīgi uzstādītas un provokatīvas. Ārējās instalācijas dažkārt dēvē arī par publisko mākslu vai intervenci.
2010.gada beigās Rīgā, gatavojoties 18. novembra svinībām, mākslinieki veidoja gaismas objektus, kas pārveidoja pilsētas telpu (“Staro Rīga”), bet vēlāk kā instalācijas daļa kalpoja gan pasaku sižeti Bastejkalnā, gan “Rīgas Ziemassvētku egļu ceļš”. Tagad instalācijas bagātina Rīgas pilsētas vidi un rosina radošo makslinieku fantāziju. Starp pagaidu instalācijām jāmin Gunas Pogas oriģinālās govis, kuras tiek veidotas no malkas pagalēm un pat tiek pārvietotas, būdamas iedzīvotājiem īpaši mīļas sava vienkāršā risinājuma dēļ. Savukārt, kārtējās Ziemassvētku egles priecē acis ar savu dažādību - no kartona paralēlskaldņiem un silēm līdz trauslajai eglītei zem lietussarga.

1. attēlā - telpiskas instalācijas paraugs Milānā pie Bērnu teātra.
2. attēlā - telpiskā instalācija Līvu laukumā Rīgā no sērijas “Rīgas Ziemassvētku egļu ceļš”.

Intarsija (интарсия, intarsia)

- koka virsmas mākslinieciskais apstrādāšanas veids, iestarpinot tajā citas koksnes (dzintara, akmens, marmora, pusdārgakmeņa) gabaliņus, veidojot noteiktu ornamentu vai kompozīciju. Rezultātā rodas mozaīkas tipa glezna. Izteiksmīgumam labi kalpo arī atšķirīgs pulēšanas vai, gluži otrādi, materiālā dabiskās faktūras izcelšanas paņēmiens. Intarsijas elementi pirms koptēla veidošanas tiek individuāli apstrādāti un vēlāk sastiprināti uz virsmas. Var uzskatīt, ka kopš XX gadsimta izplatītās bērnu un pieaugušo populārā Puzzle likšana ir demokrātiskā intarsija, Intarsija mēdz būt kā līdzena, tā arī grumbuļaina, kas piešķir tai telpiskumu.
Latvijas lietišķajā mākslā intarsija ir ļoti izplatīta, turklāt to izmanto, veidojot pat gleznas un it īpaši Rīgas panorāmu. Diemžēl, veicot šāda tipa intarsiju fotografēšanu, attēls nespēj radīt pārliecinošu iespaidu par izstrādājuma kvalitāti. Līdz ar to, labāku iespaidu par šo apstrādes veidu var gūt muzejos.

1. attēlā - fra Damiano da Bergamo intarsija "Ģeometriskas figūras", 1537.g., Sv. Dominika Bazilikas Muzejs, Boloņa, Itālija.
2. attēlā - rokoko stila galdiņš ar intarsijas apdari no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.

Interjers (интерьер, interior) latīņu: interior

- arhitektūrā celtnes iekštelpa vai telpas daļa, tās arhitektoniskais vai mākslinieciskais izvietojums; glezniecībā žanrs, kas attēlo iekštelpu skatus. Saglabājušies pagātnes interjera paraugi pārsvarā sastopami lielpilsētu vēstures muzejos vai arī restaurētajās pilīs, turklāt priekšstats ir vienpusējs, jo iedzīvotāju lielākās daļas reālie interjeri laika gaitā izzūd. Visvairāk interjerus savā daiļradē gleznoja tā saucamā Flāmu skola un ģeniālais Vermeijers no Delfiem.
Reālā interjera paraugi saglabājušies Brīvdabas muzeja lauku māju iekārtā, bet tie ir visai vienkārši un sniedz priekštatu par lauku cilvēku ierobežotām iespējām savas sadzīves izdaiļošanā. Daudz greznāks interjers aplūkojams dažos atjaunotajos muižnieku īpašumos - Bīriņos, Jaunpilī, Ēdolē, kaut tam trūkst autentiskums, jo pāri mūsu zemei gājuši kari, okupācijas un revolūcijas. Latviešu mākslā interese par interjeru uzplaukst XIX gadsimta beigās reizē ar Jūgendstilu, bet pārsvarā tomēr kā sadzīves žanra sastāvdaļa.

1. attēlā - XIX gs. beigu franču ierēdņa guļamistaba, no Parīzes pilsētas vēstures muzeja kolekcijas.
2. attēlā - XIX gs. beigu Kuldīgas pilsētas ierēdņa ziemas dārzs un kabinets, Pilsētas novadpētnieciskais muzejs.

Interpretācija (интерпретация, interpretation)

- radošs mākslas darba izpildījums, kad izpildītājs piedāvā savu darba skaidrojumu; mēģinājums izskaidrot esošo dokumentu, vēsturisku faktu vai liecību, meklējot tajā apslēpto nojēgu. Interpretācijas mēdz savā starpā konfliktēt, jo tām allaž ir subjektīvs raksturs. Tā, flāmu gleznotājs Krānahs savu preferenču garā interpretē slaveno sižetu par strīdus ābolu.
Latvijas vēsturē pie spilgtākiem interpretāciju konfliktiem pieder 1905. gada revolūcijas notikumi, Sarkanie Strēlnieki un II Pasaules kara leģionāri. A.Baušķenieks piedāvā pazīstamā krievu gleznotāja Vasņecova sižeta par trim senslāvu spēkavīriem moderno interpretāciju, saglabājot gleznas kompozīciju.

1. attēlā - L.Krānahs Vecākais „Parīda tiesa”, 1530.g., SentLui Mākslas muzejs, Misuri, ASV.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Trīs tūristi", 1984.g., privātīpašums.

Islams (Ислам, Islam)

- monoteistiska reliģija, kuras pamati formulēti Korāna Sūrās. Reliģijas dibinātājs VII gs. m.ē. Muhameds. Islama sekotājus sauc arī par musulmaņiem (muhamedāņiem). Atbilstoši Islamam, Dievs Allāhs ir vienīgais un nepārspējamais, bet Muhameds ir Allāha pēdējais pravietis; savukārt, Ābrams, Mozus un Kristus Islāmā arī tiek uzskatīti par praviešiem, tikai maznozīmīgākajiem nekā Muhameds. Patlaban pasaulē dzīvo aptuveni 1,5 miljardi musulmaņu. Islāmam ir divi galvenie atzarojumi – šiīti un sunnīti, turklāt sunnīti ir vairākums. Islama krāsa ir zaļais. Tā kā ortodoksālā islama tradīcija aizliedz attēlot cilvēkus, dzīvniekus un pat reālos augus, mums par islama sludinātājiem var būt tikai pastarpināts iespaids.
Islama tēma latviešu mākslā parādās Pirmā Pasaules kara laikā, kad daudzi mākslinieki nonāk bēgļu gaitās vai armijā. Starp tiem jāatzīmē modernists Jāzeps Grosvalds, kurš sava neilgā mūža laikā gleznojis gan Spānijā Segoviju, gan noslēpumainās sievietes Bagdādes ielās.

1. attēlā - sievietes islamā, Officer fotogrāfijas.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Trīs sievietes Bagdādes ielās", 1916.g., no LNMM kolekcijas.

Izkārtne (вывеска, signboard)

- gleznota, speciāli veidota vai grebtā (no kokā vai kāda cita materiāla) zīme, ar kuras palīdzību izceļ veikala, kroga, vai kāda cita iestādījuma darbīvas virzienu, piesaistot garāmgājēja uzmanību. Senajā Ēģiptē un Romā izkārtnes veidotas no akmens vai terakotas. Vairāki izkārtnes veidi attēloja nodarbošanos tieši (stilizēts zābaks virs kurpnieka veikala, kliņģeris - virs maiznīcas u.c.). Dažas izkārtnes, savukārt, bija simboliskas - piemēram, augļotāja iestādījumu apzīmēja ar trim bumbām. Izkārtnes gleznošana Viduslaikos bieži vien kļuva par mākslinieka pirmo soli uz atpazīstamību un kārtīgu honorāru, un vēlāk no dažām no tām pat radās preču zīmes vai leibli. Vairāku pilsētu vēstures muzeji rūpīgi kolekcionē un izstāda vecās izkārtnes, kuras kalpo par uzskatāmu civilizācijas attīstības liecību.
Arī Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejs piedāvā apmeklētājiem iepazīties ar izkārtņu daudzveidību laika gaitā. Jāpiezīmē, ka gleznotās izkārnes saglabājušās vissliktāk, no koka grebtās ir ķirmju sagrauztas un vislabākā stāvoklī ir kalumi. Dažas vecās izkārtnes tiek izmantotas arī tagad, jo tās piešķir vecpilsētu ielām senatnes kolorītu.

1. attēlā - senlaicīga izkārtne Monpeljē pilsētā, Francijas dienvidos.
2. attēlā - mucenieku darbnīcas izkārtne (XIX gs. sākums) no Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja kolekcijas.

Izrakumi (раскопки, excavation)

- arheoloģisko atradņu zemes slāņos vai zem ūdens atrašana un ļoti rūpīga izcelšana ar pierakstu veikšanu un centieniem minimāli sabojāt atrasto. Izrakumu gaitā arheologi pielieto īpašu instrumentāriju un cenšas virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk, atsedzot slāni pēc slāņa. Veiksmīgi veikto izrakumu rezultātā izdodas rekonstruēt tālu pagātni un veikt visbrīnišķīgākos atklājumus, pie kuriem Eiropā pieder Pompejas izrakumi, Mazāzijā- teiksmainās Trojas pilsētas atklāšana, un Krētas salā- slavenais Labirints.
Senākie arheoloģiskie izrakumi Latvijā sākās XIX gadsimtā un galvenokārt bija saistīti ar pilskalniem un pāļu celtniecību Āraiša ezera apkārtnē. Izrakumi Vecrīgā sniedza virkni informācijas par Daugavas gultnes izmaiņām, bijušo Rīgas ostu un pirmo krustnešu pili. Priekšstatu par senlatviešu dzīves veidu paplašina izrakumu rezultāti Siguldā un Burtnieku ezera apkārtnē. Patlaban izrakumi tiek veikti gadījumos, kad plāno jaubūves vietās, kur ir iespēja atrast iepriekšējo laikmetu pēdas, tā saucamo kultūras slāni.

1. attēlā - romiešu apmetnes vietas Vīnes tuvumā izrakumi (Petronell-Carnuntum) ar vienlaicīgu daļēju rekonstrukciju brīvdabas muzejam.
2. attēlā - izrakumi Tukuma pils tuvumā (2013.g rudens), darba vadītājs Rūdolfs Brūzis, Dr. hist.

Izsole (аукцион, торги, auction, tender)

- pasākums, kura gaitā tiek pirktas un pārdotas lietas, mākslas priekšmeti un pat pakalpojumi nevis par iepriekš noteiktu cenu, bet solīšanas (pārsolīšanas) gaitā. Ja izsole tiek rīkota kā izpārdošana (veikalam, privātpersonai vai uzņēmumam bankrotējot) un ieņēmumi domāti parādu segšanai, solīšanas gaitā sākotnējā cena parasti krītas. Tad šo izsoli sauc par ūtrupi, bet procesa vadītāju - par ūtrupnieku. Ja izsoli organizē vērtīgo (antīko, reto, šedevru) pārdošanai, tā pārvēršas par vairāksolīšanu - aukcionu. Izsole ir pasākums, kura gaitā atklājas cilvēku slepenās kaislības un negaidītie tikumi. Tālab izsoles bieži iekļūst ne tikai tēlotajā mākslā, bet arī lugās un romānos, it īpaši Anglijā, kur tās ir populāras jau vairākus gadsimtus, un kurām ir pasaulslaveni brendi -"Šotby", "Cristy". Izsole varones tēva bankrota gadījumā spoži aprakstīta Tekereja romānā "Godkārības tirgus", bet visai jokains "pašmāju pasākums", kura gaitā vieglprātīgais mantinieks sarīko savu dižciltīgo senču portretu izpārdošanu, turklāt ūtrupnieks parastā āmura vietā (ar kura sitieniem tiek apstiprināts darījums) izmanto pārdevēja sarullētu ciltskoku, Šeridana lugā "Mēlnesības skola".
Latviešu literatūrā ir aprakstīta visai savāda izsole. Tā ir Jēkaba Janševska romāna "Brandavā" nodaļas "Uz pilsētu, no pilsētas" tā saucamā kalpu ļaužu ūtrupe. Tās dalībnieki ir kalpi, kas taisās doties prom no laukiem uz pilsētu un kuriem jātiek vaļā no darba rīkiem un lietām, kas pilsētā nebūs noderīgi, piemēram, no ratiem ar koka asīm. Savukārt, modernajā informācijas telpā eksistē portāls http://utrupe.lv, kur piedāvā visdažādākās preces, tai skaitā transportlīdzekļus.

1. attēlā - Tomass Roulendsens u.c. "Londonas mikrokosms Kristi izsolē", 1808.g.

Īdas (иды, ides)

- trešā no trim romiešu nosauktajām mēneša dienām; garajos mēnešos piecpadsmitais datums, pārējos – trīspadsmitais. Pastāv vēsturisks novērojums, ka īdas (sevišķi marta), ir bīstamas valdniekiem (Cēzara, Pāvila I un Aleksandra II nogalināšana iekrita tieši marta īdās).
Kad Latvija ietilpa Krievijas Impērijas sastāvā, 1881.gada 1.martā (pēc vecā stila), Pēterburgā tika nogalināts cars- atbrīvotājs Aleksandrs II, kurš pirms 20 gadiem, atceldams impērijā dzimtbūšanu, pavēris ceļu uz izglītību un labāku dzīvi arī mūsu senčiem. Zināmāmērā var uzskatīt, ka mūsu kultūras sasniegumu straujums ir tieši saistīts ar šo 1861.gada valdnieka aktu. Tādēl baznīca "Spas na krovi", kas uzcelta St.Pēterburgā vietā, kur nogalināts Aleksandrs II, allaž ir latviešu tūristu apskates objektu vidū. Šī baznīca būvēta senkrievu stilā un tika atjaunota savā krāšņumā tikai pēc PSRS sabrukuma.

1. attēlā - Vinčenco Kamučīni "Cēzara nāve",1798.g.
2. attēlā - baznīca "Spas na krovi", arhitekts A.Parlands, pabeigta 1907.g.

Īres nams (доходный дом, tenement house)

- vairāku stāvu dzīvojamā ēka, ko īpašnieks būvējis kā savdabīgu peļņas avotu. Jebkura dzīvojamā māja, kurā mitinās vismaz 3 atsevišķas ģimenes, piekopdamas katra savu saimniecību un maksādamas par to īres maksu īpašniekam. Īres noteikumi mēdz būt dažādi- ilgstoši, uz laiku, ar tiesībām pieņemt apakšīrniekus vai bez tām. Īpašnieks izmanto īri gan īpašuma uzturēšanai, gan hipotēkas maksājumiem, gan vēlāk peļņai. Eiropā īres nami kā rūpals sāk parādīties XIX gadsimta otrajā pusē un to piedāvātā dzīves kvalitāte var radikāli atšķirties- no greznajiem apartamentiem līdz strādnieku mitekļiem ar koplietošanas telpām. Ja īres nams atradās labā rajonā un bija paredzēts maksātspējīgiem īrniekiem, tā projektēšanais tika pieaicināts kvalificēts arhitekts, tādējādi nodrošinot reklāmu savam darbam un radot paliekošu māksliniecisko vērtību.
Rīgā īres namu uzplaukums sākas pēc nocietinājumu mūru nojaukšanas ar bulvāru loka eklektikas apbūvi, un šo centra īres namu iemītnieki atšķirās pēc savas turības pakāpes. Glaunākie dzīvokļi, kurus apdzīvo augsta ierēdniecība, tehnokrāti, ārsti un muižniecības pārstāvji, vērsti ar logiem uz bulvāri; iekšējo pagalmu apbūve domāta sīkai ierēdniecībai. PSRS laikā lielie īres namu greznie dzīvokļi pārsvarā tika pārvērsti komunālajos dzīvokļos un pamatīgi nolaisti. Tālab bijušo skaisto īres namu atjaunošana ir darbietilpīgs un ļoti dārgs process.

1. attēlā - īres nams Vīnē, XIX gs. beigas.
2. attēlā - īres nams Elizabetes ielā 10b, arhitekts M.Eizenšteins, jūgendstila paraugs, 1903.g.

Īslaicīgā māksla (недолговечное искусство, temporary art)

- pēdējās desmitgadēs notikušas izmaiņas publiskajā sfēra, tai skaitā pilsētas vidē, kurā cilvēki uzturas ne tikai pārvietojoties no darba vai uz darbu, bet arī vienkārši pavada laiku. Līdz ar to parādījušās vairākas nodarbes, kurām pat izgudroti īpaši vārdi. Viena no šīm parādībām ir tā saucamais šopings, turklāt šo vārdu bez tulkojuma saprot visas Eiropas tautas. Savukārt, īslaicīgā māksla arī kļuvusi visai populāra un tās izpausmes ir novērojamas visdažādākos veidos. Tās ir ledus skulptūras un ar to veidošanu skatītāju priekšā saistītie konkursi, smilšu skulptūras vasarā- tematiskās, atbilstoši aktualitātēm, vai fantastiskās, ziedu kompozīcijas, noteikta stila darinājumu konkursi utt. Šiem mākslas darbiem nav domāts ilgs mūžs, bet tās priecē iedzīvotājus, palīdz ieaudzināt bērnos cieņu pret mākslas radīšanu un harmonizē sabiedrību. Sarunas, kas raisās, aplūkojot īslaicīgās mākslas paraugus, mudina cilvēkus socializēties un veido pretdarbību virtuālajai pasaulei. Šo mākslas veidu sauc arī par brīvdabas mākslu.
Īslaicīgā māksla sāk ieņemt aizvien plašāku vietu arī mūsdienu Latvijas dzīvē. Tā, starptautiskie ledus skulptūru festivāli notiek jau kopš 1998.gada. 2014.gada februārī šis festivāls notika Jelgavā, kur ledus skulptūru veidošanai bija paredzētas vairāk nekā 40 t. ledus un apmeklētāji varēja novērtēt ap 50 ledus skulptūrām, kuras tika veidotas par tēmu "Brīnumzeme". Festivāla programmā bija arī konceri,. uguņošana, gaismu un mūzikas šovi. Savukārt Rīgā pirms Jāņiem kā īslaicīgās mākslas paraugi tiek izvietoti ganāmpulki, kur govis veidotas no pagalēm. No pēdējiem notikumiem - 2014.gada novembrī Latvijas tēlnieku komanda, piedalities ledus skulptūru festivālā "Polārā Rapsodija" Krievijas ziemeļos, ieguva pirmo vietu ar kompozīciju "Ziemeļu valdnieks", kur bija attēlots ods.

1. attēlā - Fīlipa Hāsa augu un augļu kompozīcija no tēmas "Četri gadalaiki" Milānas centrālajā laukumā 2011.g pavasarī.
2. attēlā - smilšu skulptūra Jelgavā (tēma sports), 2012.gada jūlijs, 6. Baltijas smilšu skulptūru festivāls.

Januss (Янус, Janus)

- Senajā Romā un mitoloģijā Januss bija sākuma un beigu, kā arī mūžīgo pārvērtību dievs, kas simbolizēja dzīvības formu nepārtrauktību, vienlaicīgo vēršanos pagātnē un nākotnē. To parasti attēlo kā viena un tā paša tēla pretēji vērstos profilus, līdz ar to saucot par divkosīgo dievību. Par godu šim dievam romieši nosaukuši janvāra (Januarius) mēnesi. Januss bija arī durvju un vārtu patrons, ar to saistīti jēdzienu par "ieiešanu durvīs" - piedzimšanu, un iziešanu pa durvīm - nāvi. Tāpat senatnē kara laikā tempļu durvis bija atvērtas, bet miera laikā tā aizdarīja, pasvītrojot to, ka divdomīga situācija ir beigusies. Teiciens par kāda cilvēka divdomīgās uzvedības asociāciju ar šo dievu ir vairāk nekā 2 gadu tūkstošus vecs.
Latviešu mākslinieks Auseklis Baušķenieks ļoti mīlējis apspēlēt Janusa tēmu un nebūt ne nosodoši. Pazīstami viņa vairāki darbi, kur cilvēku pūlis pakāpeniski virzās apburtajā lokā no piedzimšanas līdz galējam sabrukumam pāri dzīvības upei, kā arī lielisks pašaportrets "Es un mans dvīņu brālis", kas izpildīts tieši Janusa stilā.

1. attēlā - Januss kopā ar Atēnu Šēnbrunnas pils parkā, Vīne.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Januss", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Jaunava Marija (Дева Мария, Virgin Mary)

- saskaņā ar Jauno Derību Jaunava Marija bija Jēzus Kristus māte un namdara Jāzepa sieva. Lielākā daļa kristiešu un musulmaņu uzskata, ka Marija Jēzus ieņemšanas brīdī bija jaunava. Par to, vai jaunavība saglabājusies arī pēc dzimšanas, teologi turpina strīdēties. Jaunavas Marijas tēlam mākslā, it īpaši glezniecībā, veltīts mazāk darbu nekā Madonnai ar bērnu, jo viņa pārsvarā attēlojama kā šķīstā pusaudze, toties viņai veltī dzeju, prozu, kā arī kristietībai pievērstās zemes un tautas.
Krustnešu iekarotā Baltijas teritorija, turpmākā Livonija, arī saukta par Marijas zemi un tika veltīta Jaunavai Marijai. Par to joprojām liecina tā saucamā Tizenhauzenu kapelas vitrāža Rīgas Domā, kur zobenbrāļu bruņinieks veltī savu iekarojumu Jaunavai Marijai. Tā kā Latvijā vadošā konfesija ir luterticība, kur ikonu un Marijas kulta nav, arī Jaunavu Mariju pieņemts attēlot ar bērnu rokās.

1. attēlā - Jaunava Marija altārgleznā "Pasludināšana" no Barselonas pilsētas vēstures muzeja kolekcijas, autors nezināms, XV-XVI gs.
2. attēlā - Jaunava Marija ar Kristu uz atjaunotā Melngalvju nama fasādes Vecrīgā kā Hanzas pilsētas aizbildne.

"Jaunā gaita"

- trimdas latviešu mēnešraksts, kas kopš 1955. gada iznāk Kanādā, Toronto. Patlaban uztur aktīvus sakarus ar Latviju. Tā 2010.g. marta numurā publicēts RJT galvenā režisora A. Hermaņa raksts, bet Rīgas literārais klubs ¼ Satori savos pasākumos labprāt pievēršas izdevuma saturam. "Jauno gaitu" un ar to saistīto informāciju var apskatīt šeit.

Jānis Kristītājs (Иоанн Креститель, John the Baptist)

- jūdu sludinātājs (arī pravietis), vēlāk svētais kristietībā. Pareģoja Kristus atnākšanu un vēlāk arī kristīja Jēzu Jordanas upē. Viena no svarīgākām reliģiskajām personām kristietībā, islamā un vēl dažās Austrumu konfesijās, kurās Jānis Kristītājs tiek uzskatīts par pravieti. Vairumā gadījumu tiek attēlots kā bārdains askēts zvērādās (pieaudzis) vai kā Kristus vienaudzis- puišelis un arī radinieks- gleznās par Kristus bērnību, allaž tiek attēlots turot krustu rokās atpazīšanai. Atbilstoši Jaunajai Derībai, gājis bojā mocekļa nāvē, viņam nocirta galvu, pēc jūdu valdnieka Heroda pavēles, tā pameitas Salomē mudināta.
Vecrīgā viena no skaistākajām sakrālajām celtnēm ir tieši Jāņa baznīca (atrodas pretī Pētera baznīcai un blakus Jāņa sētai). Uzcelta 1297. gadā, pārbūvēta pēc 1500.gada. Tās iekšpuse lepojas ar “zvaigžņu velvēm”, bet ārpuse- ar vienīgo pakāpju zelmini un divām 16. gs. skulptūrām, kuru oriģināli ir cietuši laika gaitā. Viena no tām ir tieši Jānis Kristītājs, ko atjaunojis 1926. gadā tēlnieks K. Rončevskis, bet patlaban redzamā skulptūra ir Rončevska darba kopija.

1. attēlā - Andrea del Sarto "Jānis Kristītājs", 1528.g.
2. attēlā - Konstanīins Rančevskis "Jānis Kristītājs", Jāņa baznīcas altāra apsīdas 1926.gada skulptūras kopija, Vecrīga

Jāņu vakars (вечер накануне Ивана Купала, St. Jonh Eve) Sk. Līgo svētki

Jātnieks, statuja (конная статуя, equestrian statue)

- Pazīstams Eiropā no senatnes, bet tā kā šādas statujas uzstādīšana bija ļoti dārga, parasti portretējamie jātnieki bija valdnieki vai karavadoņi. Vissenākais jātnieks, atrasts Grieķijā, datēts ar VI gadsimtu p.m.ē. Imperatora Marka Antonija jātnieka statuja Romas Forumā (II gs) kļuva par paraugu virknei “Jātnieku” Renesanses un absolūto monarhiju laikmetā Eiropā.
Rīgā 1910. gadā tika atklāts “Bronzas jātnieks”- piemineklis imperatoram Pēterim I, kas Pirmā pasaules karā evakuācijas laikā stipri cietis. Pieminekļa “replika”atjaunota 2000, gadā, bet par tās uzstādīšanu Rīgas Dome nespēj vienoties.

1. attēlā - imperators Leopols zirgā Hofburgā, Vīnē, Austrija.
2. attēlā - karalis Ludviķis XIII zirgā, bijušajā Karaliskajā laukumā, Parīze.

Jezuītu ordenis (Орден иезуитов, Society of Jesus)

- katoļu reliģiskais ordenis (nodibināts 1534. gadā, dibinātājs spānis Ignācijs Lojola, ordenis darbojies kā spēcīgs Kontrreformācijas ierocis), kura funkcijās ietilpa gan protestantu apkarošana, gan izglītojošana, gan misionārisms. Ordeņa priekšgalā atrodas ģenerālis.
1582. gadā ordenis uzsāka darbību Latvijā, nodibinot Rīgā pirmo garīgo semināru Latvijas teritorijā. Latvijā tieši pateicoties jezuītu pūliņiem XVI gadsimtā parādās pirmā grāmata latviski. Viņu ietekme bija īpaši spēcīga poļu laikos un ilgstoši saglabājās Latgalē. Pašlaik jezuītu darbība Baltijas valstīs notiek galvenokārt Lietuvā (darbojas divas jezuītu ģimnāzijas Viļņā un Kauņā). Kādreiz jezuītu baznīca bija Ikšķilē, bet, atbilstoši Katoļu kalendāram, ordenis kā tāds Latvijā beidzis pastāvēt XIX gadsimtā, un uz 2012.gadu Latvijā skaitījās vien 5 jezuīti.

1. attēlā - Jezuītu ordeņa emblēma.
2. attēlā - Daugavpils Jezuītu baznīca, XVIII gs. vidus, sagrauta 2.Pasaules kara laikā, fotogrāfija no LNB kolekcijas.

Joms (придел, часть церкви, nave)

- baznīcas nošķirtā (katedrāles) daļa, kas ir perpendikulāra altārim, tātad, vērsta no rietumiem uz austrumiem; parasti bazilikās ir centrālais joms (augstāks par diviem ārējiem), kas ir atdalīts no tiem ar kolonnu rindu vai arkādi. Labu apgaismojumu centrālajam jomam nodrošina logi apsīdā.
Vairākās Rīgas Rietumu konfesiju baznīcās (Jāņa baznīcā, Pētera baznīcā u.c.) ir izmantota t.s. triju jomu konstrukcija, kad centālais joms ir atdalīts no blakus jomiem. Arī Vecās Ģertrūdes baznīca, tipisks eklektisma paraugs neogotikas stilā, grezns un izkopts, veidots kā trīsjomu bazilika. Šāda konstrukcija mūsdienās dod iespēju noturēt baznīcās ne tikai dievkalpojumus, bet arī dažādus koncertus, jo nodrošina brīvu klausītāju plūsmu un pietiekami labu redzamību, jo sānu jomos ir iespējams novietot papildus solus paralēli centrālajam jomam.

1. attēlā - centrālais joms Svētā Pētera baznīcā, arhitekts Ž.B.Lassuss, neogotika, Dižona, Francija.
2. attēlā - centrālais joms Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Neogotika, arhitekts D.Felsko, XIX gadsimta otrā puse

Joniskais orderis (ионический ордер, ionic order)

- izceļas ar slaidām proporcijām un izsmalcinātām daļām. Kolonnai ir bāze, kapitelis atgādina divus daļēji atritinātus tīstokļus (vai divgalu volūtas), kolonnas stāvam iegrieztas dziļas vertikālas rievtekas vai kanelūras. Celtnes arhitrāvs sadalīts horizontālās joslās, bet ēkas frīzi bieži vien rotā bareljefu josla. Kopš klasicisma stila izplatīšanās Eiropas arhitektūrā, ēkas fasādēs izmantotas vairāku orderu kolonnu un pilastru kombinācijas, turklāt kolonnas izvieto pat dažādos līmeņos, kā tas ir, piemēram, Svētā Sulpīcija baznīcā Parīzē.
Sākotnēji ēku fasādes, kuru noformējumā izmantots joniskais orderis, parādījās augstmaņu lauku muižās. Pirmās ēkas, kur tiktu izmatotas fasāžu kolonnas, parādījās Rīgā XIX gadsimta sākumā, un tās bija klasicisma stilā celtās pareizticīgo baznīcas (Ņevas Aleksandra, Pētera un Pāvila Citadelē). Īstais kolonnu uzplaukuma laikmets sācies XIX gadsimta otrajā pusē un turpinājās līdz pat Pirmajam Pasaules karam, turklāt olonnas administratīvo ēku celtniecībai historicisma un neoklasicisma stilā.

1. attēlā - Svētā Sulpīcija baznīcas otrais līmenis ar joniskā ordera kolonnām, Parīze, XVII - XVIII gs., klasicisms.
2. attēlā - joniskā ordera kolonnas un pilastri Latvijas Ārlietu ministrijas fasādē, Rīgā, Valdemāra ielā 3, arhitekti E.Laube un A.Vite, 1913.g., neoklasicisms, bijusī bankas ēka.

Jumiķis augstkāpējs (кровельщик – верхолаз, roofer, steeplejack)

- amatnieks, kas veic jumtu, tai skaitā baznīcas smaiļu un zvanu torņu, veidošanas un labošanas darbus, strādājot lielā augstumā. Viduslaikos jumiķu darbs bija īpaši pieprasīts, veidojot un labojot cietokšņu torņu jumtus, turklat darbs prasīja īpaši augstu kvalifikāciju kombinācijā ar drosmi uz bezbailību, jo bija saistīts arī ar risku tikts saspertam ar zibeni, strādājot augstumā. Čunftes, kurās apvienojās jumiķi - augstkāpēji, drīzāk tuvinājās mākslinieku apvienībām. It īpaši liela drosme bija nepieciešama arī nodarbojoties ar papildus pārklājumu (zeltījumu) veidošanu. Līdz ar to jumiķis ar pilnām tiesībām tika iemužīnāts arī tēlniecībā.
Brīnišķīgais arhitekts Vilhelms Bokslafs, kas bija liels gotikas cienītājs un gandrīz katrai, arī laicīgai ēkai, centies piešķirt "kaut ko no gotiskās baznīcas", ne velti novietojis uz pārbūvētās Vecrīgas mājas jumta draisko jumiķi ar saviem atribūtiem, un viņš patiesi izskatās esam rados savam franču amata brālim, kas stāv Briselē. Mūsdienās Latvijas Amatniecības kamerā ietilpst arī jumiķu brālība, kuras statūti nedaudz atgādina vecos Viduslaiku noteikumus, kad māceklim pirms kļūt par īstu jumiķi, jāiziet arī zeļļa prakse.

1. attēlā - Albers Desenfans "Jumiķis", XIX gs. beigas, bronza Mazās Sabonas parks, Brisele.
2. attēlā - jumiķis uz dzīvojamās mājas Kaļķu ielā 6, pārbūvējis arhitekts V.Bokslafs, 1898.g., Vecrīga.

Jumis (дух полей, двойчатка, spirit of the fields, twin (ear/fruits))

- druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divas saaugušas vārpas. Zemnieki šādu izgrebtu simbolu parasti novietoja uz jumta virs dzīvojamās mājas, klēts vai kūts. Jumim vajadzēja nodrošināt gan bagātu ražu, gan tās veiksmīgu uzglabāšanu. Pastāv uzskats, ka šī zīme ir vismazāk ietekmēta no kristietības.
Jumis kā zīme saistīts ar auglību un dažādiem lauku rituāliem, jo tam viss padodas dubultā. Arī mūsdienās Jumis pilda tautas ticējumos tādu pašu lomu kā pakavs, jo nesot laimi vai vismaz pasargājot no nelaimes. Šo zīmi auž jostās un cimdos, iecērt virs durvīm, pagrabiem, klētīm un zem čukura pat modernajās celtnēs. Jumis nodrošinot mājai bagātību un saticību.

1. attēlā - Jumja simbols uz jumta Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
2. attēlā - Jumja simbols zem modernās privātmājas čukura Āgenskalnā, Rīga.

Jurģi, Jurģu diena (Юрьев день, St. George Day)

- senie slāvu tautassvētki, kurus svin pavasarī un vēlāk pieskaņoja sv. Jura (sv. Georga) dienai. Svinību dienu, proti, 23. aprīli (pēc Gregora kalendāra), sasaista ar attiecīgā svētā sodīšanu ar nāvi impretatora Diokletiāna valdīšanas laikā 303. gadā. Pirms zemnieku galīgas paverdzināšanas Krievijā, tie Jurģos drīkstēja iet pie cita muižnieka. Dienas atcelšana iezīmēja pilnīgas dzimtbūšanas sākumu.
Diena latviešu folklorā (seni pavasara svētki), ko uzskata par vasaras sākumu, kad govis laiž ganībās, sākas pieguļas un ganu laiks. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimta sākumā Jurģi latviešu kultūrā izveidojās par līgumu izbeigšanas termiņu. Pēc Saules kalendāra Jurģu diena iezīmēja viduspunktu starp pavasara saulgriežiem un vasaras saulgriežiem (Jāņiem). Tā bija diena (faktiski nedēļa) pēc Jurģiem, kad zemnieki drīkstēja pārcelties pie citiem saimniekiem. Jurģus Latvijā izsenis sauc par Ūsiņa dienu, jo Ūsiņš, viena no visvairāk interpretējamām latviešu dievībām, tiek dēvēts par gaismas un pavasara, kārtības uzturētāju, bišu un zirgu dievu. "Ūsiņš valkāja baltās drānas,... atnākot, palaida sauli debesīs un atnesa zaļu zāli". Ūsiņa zīme saistīta ar saimnieciskā gada sākumu, atgādina divus ar mugurām saliktus E burtus un ir izplatīts rokdarbu raksts.

1. attēlā - nezināms XIX gs. autors "Pavasara Jurģu svinēšana Krievijā".
2. attēlā - dūrainis ar Ūsiņa rakstu no daiļamatniecības veikala "Klēts" Vecrīgā.

Juvelieris (ювелир, lapidary, jeweller)

- speciālists vai mākslinieks, kas izgatavo rotaslietas un greznuma priekšmetus, pārsvarā izmantodams cēlmetālus (zeltu, sudrabu, platīnu), kā arī dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, apstrādājot tos, pulējot un gravējot. Kā juvelieri sākuši savu karjeru vairāki slavenie tēlnieki, starp kuriem visslavenākais bija Renesanses dižgars Benvenuto Čellini. Viņš sāka ar grezniem zelta sālstraukiem, bet beidza ar bronzas Perseja statuju, kura joprojām grezno viņa dzimtās Florences Sinjorijas laukumu. Mūsdienās šis jēdziens vairāk saistīts ar dārgakmeņiem, bet īpašības vārds juveliers nozīmē kaut ko ļoti smalku un skaistu. Visos gadsimtos šis arods izraisījis gan apbrīnu, gan nenovīdību. Arī lielākie skandāli un noziegumi vēsturē allaž bija saistīti ar juvelieriem un viņu izstrādājumiem, it īpaši gredzeniem un kaklarotām. Viena no šīm (karalienes Marijas Antuanetes kaklarota) pat esot paātrinājusi LIelo Franču revolūciju.
Juvelieru izstrādājumu vēsture sniedzas gadu tūkstošos p.m.ē., tomēr zināms, ka dzintars kļuvis par vienu no pirmajiem īstajos juvelierizstrādājumos izmantojamo pusdārgakmeni – ne tikai Baltijā, bet arī Tuvo Austrumu valstīs un Marokā. Mūsdienu Latvijas juvelierus sagatavo Oļegs Auzers. Viņš savā saitā apgalvo, ka šis arods nodrošinot augstu materiālu labklājību, bet noklusē aroda bīstamību.

1. attēlā - Petrus Kristus "Juvelieris savā veikalā", 1449.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - vācu juvelieru XIX gs. sākuma izstrādājumi no "Rīgas biržas" muzeja kolekcijas.

Jūda, Jūdass (Иуда, Juda)

- mīļākais Kristus māceklis, kas to nodeva, ar skūpstu uzrādot romiešu zaldātiem. Izplatīts reliģisks sižets – “Jūdas skūpsts”. Parasti Jūdass tiek attēlots ar naudas maišeli, kurā atrodas “nodevības 30 graši”. Pēc leģendas vēlāk Jūdas esot pakāries uz apses, kas joprojām trīcot, atceroties nodevēju.
2008. gada sākumā Nacionālajā teātrī iestudēta D. Heira luga “Jūdas skūpsts”, režisors Dž. Dž. Džilindžers, kurā tiek iztirzāta nodevības tēma mūsdienu skatījumā. Lugai bija milzīga popularitāte. Latviešu Jūdasa analogs ir Kangars, nodevēja tēls eposā par Lāčplēsi, mūsu tradīcijā kļuvis par īpašvārdu. “Savas atbaidošās dabas un liekulības dēļ Kangars ir pilnīgs pretstats latviešu tautas varonim Lāčplēsim”.

1. attēlā - Džotto di Bondone "Jūdas skūpsts", detaļa no freskas Skrovenji kapellā, Itālijā.
2. attēlā - aina no lugas "Jūdas skūpsts" uzveduma Latvijas Nacionālajā teātrī.

Jūgendstils (модерн, югендстиль, art nouveau, style floreal) Sk. Moderns

Jūgendstils (racionālais) (деловой, рациональный модерн, labour-saving Art Nouveau)

- jūgendstila paveids, kas izmantoja ķieģeļu celtniecības sasniegumus XX gadsimta sākuma arhitektūrā. Šo stilu sāka plaši izmantot dzīvojamo māju celtniecībā lielajās pilsētās, kur bija nepieciešams sekot gan apbūves plāniem, gan poteciālo iemītnieku prasībām pēc sakārtota mājokļa.
Pateicoties ķieģeļu ražošanas pilnveidošanai un to pieejamībai, Rīgā tika uzcelta virkne skaistu un pārdomātu sabiedrisko ēku, no kurām daudzas joprojām funkcionē, tai skaitā arhitekta R. Šmēlinga projektētās “sarkanās skolas”, un P. Stradiņa slimnīca (tās vecie korpusi), Āgenskalna tirgus un Latvijas Ugunsdzēsības Depo ar tā torni.

1. attēlā - XX gadsimta sākuma dzīvojamās mājas Helsinkos.
2. attēlā - Latvijas Ugunsdzēsības muzejs, celts 1912.gadā, arhitekts R.Šmelings.

Kabarē (кабаре, cabaret) franču: cabaret

- iestādījums, kurā iespējams vienlaikus ēst, iedzert, vērot priekšnesumu un dejot. Kabarē parādījās sākotnēji Francijā laikaposmā, ko sauc par Skaisto Laikmetu, t.i. XIX gadsimta 70.-to gadu beigās. Pēc būtības tās bija kafejnīcas, kurās notika koncerti, tādējādi zināmā mērā tika nedaudz jauktas robežas starp sociālajiem slāņiem. Cenas turp bija visai demokrātiskas, kas izskaidrojams ar turīgo īpašnieku vēlmi veidot kaut ko oriģinālu. Vispopulārākie kabarē Francijā bija Melnais kaķis (Le chat noir) un Ganu Trakumi (Les Folies Bergére). Tieši Melnais kaķis kļuva par pirmo mākslinieku kafejnīcu Monmartrā un kopš dibināšanas 1881.gadā iemantoja milzīgu popularitāti mākslinieku, intelektuāļu un tūristu vidū, pulcinot laikmeta spožākās personības. Pateicoties plašajam apmeklētāju lokam, mākslinieki pat spēja veiksmīgi pārdot savus darbus kādam no turigajiem klientiem. Diemžēl pakāpeniski izrāžu kvalitāte kritās, tās kļuva drīzāk vulgāras nekā izklaidējošas, un Melnais kaķis 1897.gadā beidza pastāvēt. Folies Bergère noturējās ilgāk un turpināja pievilināt apmeklētājus par spīti relatīvi augstām cenām, jo tur valdīja visai brīva atmosfēra - drīkstēja smēķēt, skaļi sarunāties, pat iejaukties izrādes gaitā - tātad, zināmā mērā ignorēt sociālās normas. 1972. gadā piedzīvoja triumfu Boba Fossa filma "Kabarē" ar Laizu Minelli galvenajā lomā, kur Vācijas vēsture XX gadsimta pirmajā pusē parādīta caur kabarē atmosfēras un ritma maiņu - ieskaitot Hitlera nākšanu pie varas.
Latvijas Nacionālajā teātrī pēc augšminētās filmas motīviem uzvesta luga "Kabarē". Tas esot smeldzīgs stāsts par "likteņiem un pasauli, kas gribēja paglābties no nākotnes un neko negribēja zināt par rītdienu". Kaut kas līdzīgs kabarē Latvijā izveidojās Jūrmalā XX gadsimta 80.-tajos gados, kur tikt bija visai grūti, jo tolaik šis pasākums zināmā mērā līdzinājies "aizliegtajam auglim" un bija slavens tālu ārpus Latvijas. Toties tagad pašā Vecrīgas centrā, Kaļķu ielā, atrodas mūzikhalle Kabarē Burlesks, kas piedāvā skatītājiem izrādi "The Time Mashine" (Laika mašīna).

1. attēlā - Teofils Aleksandrs Steinlens "Melnā kaķa turnejas afiša", 1896.g.
2. attēlā - kabarē Kaļķu ielā, Vecrīga.

Kailā maha (Маха обнажённая, The nude maja (La maja desnuda))

- ir viena no plaši pazīstamajām slavenā spāņu mākslinieka Fransisko Goijas gleznām, kas tapusi XVIII gs. beigās Spānijas premjera Manuela Godoja privātā pasūtījuma rezultātā (tolaik aktu gleznošana tika uzskatīta par noziegumu). Pasūtītājs bija iecerējis gleznas novietošanai speciālu kabinetu - kopā ar citiem "plikajiem" modeļiem. Eksistē arī Goijas gleznotā identiskā "Apģērbtā maha", turklāt tolaik klīda baumas, ka par modeli māksliniekam kalpoja slavenā (un visai izlaidīgā) aristorkārte - hercogiene Kaetāna Alba. Glezna iedvesmojusi virkni citu mākslinieku, starp tiem bija viens no impresionisma pīlāriem Eduards Manē, kura gleznā "Brokastis zālienā" tāpat ir kails modelis, kas izskatās pilnīgi mierīgi saģērbto vīriešu vidū. Savā laikā "kailajai mahai" pārmesta īpaša nekautrība, ar kuru viņa - bez jebkādiem pārsegiem un vīģes lapām - raugās skatītājos.
Mūsdienu latviešu gleznotāja Frančeska Kirke, kura pazīstama ar savu vēlmi padarīt pagājušo gadsimtu slavenības, varoņus un skaistules - tēlotās mākslas šedevru personāžus - mūsdienām tuvākus, savai pēdējai personālizstādei izvēlējusies spānisko nosaukumu "La Fiesta", un viņas traktējumā Kailās mahas ķermenis ir klāts ar tetovējumu, turklāt īpašu, proti, tās ir slavenās Valensijas mežģīnes.

1. attēlā - Frančesko Goja"Kailā Maha"", 1797-1800, Prado muzejs, Madride
2. attēlā - Frančeska Kirke " Pēc kailās mahas motīviem. Valensijas mežģīnes"

Kains un Ābels (Каин и Авель, Cain and Abel)

- atbilstoši Vecajai Derībai, Ādama un Ievas divi dēli. Kains tiek raksturots kā zemnieks, kurš audzē labību, bet viņa jaunākais brālis Ābels ir gans. Kains bija pirmais, kurš piedzima, bet Ābels - pirmais, kuram bija lemts nomirt. Kains pastrādā pirmo slepkavību, jo ir greizsirdīgs uz brāli, kura upuris Dievam bija paticis labāk. Tēlaini to var uztvert kā zemkopju pārsvaru pār ganiem, vai arī nākamās kultūras centienus apspiest iepriekšējo. No otras puses, Kainu un Ābelu uzskata par arhetipiem izsenis pastāvošajā brāļu konkurencē, kas vēlāk kļūst par naidīgo brāļu pāru tēmu pasaules vēsturē un mākslā. Ir arī versija par to, ka Kains bija cēlies no kritušā eņģeļa. Ar šo Bībeles epizodi saistīta virkne seno teicienu un jēdzienu, kaut vai Kaina zīmogs, Kaina lāsts utt.
Reiz Dievs radīja eņģeli. Šis eņģelis bija neuzvarams. Dievs lika eņģelim apsargāt Kainu pēc tam, kad tas bija nositis savu brāli Ābelu. "Kāpēc tu par šo slepkavu tā rūpējies?"- citi eņģeļi neizpratnē jautāja Dievam. "Tāpēc, ka man ir vajadzīgs arī pēdējais no cilvēkiem"- Dievs atbildēja. Tā ir pasaka bērniem, ko sacerēja mūsu populārais mācītājs Juris Rubenis, un ko publicēja avīze "Diena". Latviešu literatūrā Kaina un Ābela problēmu aplūkojuši Viktors Eglītis savās "Pasaules mistērijās", bet Ēriks Ādamsons novelē "Kaina skaudība".

1. attēlā - Bartolomeo Manfredi "Kains nogalina Ābelu", apm. 1600.g., Mākslas Vēstures Muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Anrī Vidals "Kains", 1896.g., statuja Tilerī dārzā, Parīze.

Kalevala (Калевала, the Kalevala)

- XIX gadsimtā Eliasa Lenrota izveidots poētisks eposs uz somu un karēļu mitoloģijas pamata, kura nosaukums tulkojams kā “Kaleva zeme”. Tiek uzskatīts par somu nacionālo eposu un vienu no svarīgākiem Somijas literatūras stūrakmeņiem, kas stiprinājis somu nacionālo identifikāciju, valodas attīstību un atmodas kustību, beigu beigās veicinot neatkarīgas valsts pasludināšanu 1917. gadā. Kalevalas poēma satur 22795 rindas, sadalītas 50 dziedājumos.
A. Pumpura poēmas “Lāčplēsis” ideja ir radusies “Kalevelas” iespaidā. Kalevalu latviski tulkojis L. Laicēns.

1. attēlā - Āre Āltonens "Ilmatara un pīles", 1946.g., Sibēliusa parks, Helsinki, Somija.
2. attēlā - 1995.gada Latvijas pastmarka.

Kalevipoegs (Калевипоэг, the Kalevipoeg)

- Igauņu eposs, ko literāri apstrādājis Fr.R.Kreicvalds, izmantojot par paraugu somu Kalevalu. Galvenais varonis – Kalevs, tēva trešais dēls, pēc virknes piedzīvojumu esot nodibinājis valsti (Igauniju?), bet viņa kapa vietā Tallinnas Dombergā tagad uzcelta Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāle.
Latviski izdots 1964. gadā Eno Rauda tulkojumā.

1. attēlā - Oskars Kalli "Ilustrācija Kalevipoegam".
2. attēlā - Kārlis Zāle "Lāčplēsis", travertīna cilnis, 1935.g., Brīvības pieminekļa elements, Rīga.

Kalifs (калиф, caliph)

- visaugstākais musulmaņu politisko un reliģisko līderu tituls, kura traktējums sunītu un šiītu vidū atšķiras. Savos spriedumos, rīcībā un darbos kalifs vadās tikai no šariata likumiem. Kalifāta (kalifa valstī) sistēmā mēdz būt gan pārmantošanas, gan vēlēšanu sistēma. Sunītu kalifi manto tikai laicīgo varu, šiītu – gan laicīgo, gan garīgo. Mūsdienās vairākas islāma kustības tiecas pēc vispasaules kalifāta atjaunošanas. Eiropas kultūras vēsturē īpašu lomu nospēlēja Viduslaiku arābu kalifāti mūsdienu Pireneju pussalas teritorijā, ieviesdami virkni arhitektūras, dzejas un dārzu mākslas tradīcijā, sk. Alhambra.
Viens no kalifiem, ko latviešu lasītājs pazīst no arābu pasaku apkopojuma "Tūkstots un viena nakts" ir reālais Haruns Al-Rašids, kurš ir ne tikai dažu pasaku galvenais varonis, bet esot arī viens no autoriem, skat. Clot, André (1990). Harun Al-Rashid and the Age of a Thousand and One Nights. New Amsterdam Books. ISBN 0-941533-65-4.

1. attēlā - pēdējais Otomāņu dinastijas kalifs Abdulmesids II, 1923.g.
2. attēlā - Jūliuss Kekerts "Haruns Al-Rašids pieņem Kārļa Lielā delegāciju", 1864.g.

Kaligrāfija (каллиграфия, calligraphy)

- ļoti elegants un dekorēts raksts, ko izpilda glītrakstīšanā pieredzējis speciālists. Arī māksla rakstīt skaidrā un skaistā rokrakstā. Bija īpaši augstā cieņā laika posmos pirms grāmatu iespiešanas parādīšanās. Mūsdienās saglabā savu nozīmi gadījumos, kad tiek noformēti dažāda veida rakstiski apbalvojumi dekoratīvajos nolūkos. Ilgus gadus skolas izglītībās sākumposmos bija priekšmets "glītrakstīšana", bet tehniskajās augstskolās, noformējot rasējumus, bija jāiemācās rakstīt ar tušu dažādos "šriftos". Tas pats bija jāprot grāmatu noformētājam - pielāgojot burtu izpildījumu laikmetam.
2013.gada 25.septembrī Latvijas universitātes bibliotēkā tika atklāta izstāde "Kaligrāfija Latvijā" Pirmie kaligrāfisko rakstu paraugi izstādē ir no XIV gs. Tās ir senās baznīcas liturģijas grāmatas, līgumi, privilēģijas, valdnieku un bīskapu vēstules. Senās grāmatas rakstīja ar roku, sevišķi izceļot virsrakstus, teikumu vai atsevišķās nodaļas pirmos burtus. Misiņa bibliotēkas krājumōs ir gan profesionālo kaligrāfu, gan pat ielu mākslinieku darbi. Izstādē bija pārstāvēti arī moderno mākslas skolu kaligrāfijas paraugi, kā arī tā saucamā "nepieradinātā" vai alternatīvā kaligrāfija.

1. attēlā - kaligrāfijas paraugs no 1407.g. Bībeles latīņu valodā.
2. attēlā - A.Cīrulis „Rīgas Grafiķu biedrības izstādes plakāts”, 1932.g.

Kalums (ковка, чеканка, forging)

- metāla apstrādāšana aukstā vai uzkarsētā stāvoklī ar āmuru un presi, piešķirot tam mākslinieciskā izstrādājuma formu (režģis, ornaments, spals). Īpaši skaisti ir tērauda kalumi, kurus izmantoja slavenais Barselonas arhitekts A. Gaudi.
Rīgā senāko kalumu paraugi saglabājušies Doma un Pētera baznīcā kā kapeņu nožogojumi. Patlaban Rīgā parādās aizvien jauni dekoratīvie kalumi, gan restaurētajās, gan jaunajās celtnēs, kas piešķir pilsētai izsmalcinātu kopskatu.

1. attēlā - dekoratīvie kaluma režģi Barselonas balkonos.
2. attēlā - dekoratīvais kalums uz Latviešu biedrības nama balkona.

Kalvinisms (Кальвинизм, Calvinism)

- protestantisma novirziens, ko dibināja Šveicē Žans Kalvins (Ženēva, 1536 gads). Ļoti stingra, neiecietīga un kareivīga konfesija, pat “izceļas ar reliģisku fanātismu, apkarojot katoļticību”. Ja Luters “aizvācis no baznīcas visu to, kas ir pretrunā ar Bībeli”, tad franču teologs esot “aizvācis no baznīcas visu to, kas Bībelei neesot vitāli nepieciešams”. Kalvīnisma teoloģija ir racionāla un mistiku noliedzoša. Kalvins pat likvidēja baznīcās altārus. Francijā kalvinistus sauca par hugenotiem, un to lielāko slaktiņu 1572.g. Parīzē pazīst kā bēdīgi slaveno Bēruļa nakti. Dogmātu pamatā ir ideja par predestinenci un iedzimto cilvēka grēku. Mūsdienās kalvīnisms īpaši izplatīts Šveicē, Holandē un Skotijā.
Latvijā lielas intereses par šo protestantisma novirzienu nav, iespējams, tieši tā pārlieku lielās stingrības dēļ, toties vienam no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem K. Hūnam ir pat vairākas gleznas par Bērtuļa nakts sižetu, kuras aplūkojamas LNMM XIX gadsimta glezniecības zālē. Rīgā pirmā reformātu draudze reģistrēta 1590. gadā. Rīgas reformātu dievnams Mārstaļu ielā būvēts kā īsta kalvīnistu baznīca baroka stilā par holandiešu un vācu reformātu līdzekļiem. Pašlaik baznīcas ēka pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai un tur darbojas arī Jauniešu centrs. Baznīcas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

1. attēlā - kalvinistu baznīca Amjenā, Francija.
2. attēlā - reformātu baznīca, arhitekta Kr. Meinerta projekts, 1727.-1733.g., Vecrīga.

Kaļķakmens slāneklis (известняк слоистый, limestone schist)

- sens nogulumiezis, vērtīgs celtniecības materiāls. Sastāv pārsvarā no kalcīta un sastopams tādās vietās, kur no apakšzemes izplūst ar bikarbonātiem piesātināti ūdeņi. Akmens ir porains, tajā pat saglabājušās pārakmeņojušos augu paliekas. Kaļķakmens ir viegli apstrādājams gan ar zāģi, gan ar griezni, gan ar nazi, turklāt augstumā tas sacietē, vēlāk kļūdams sala izturīgs. Arhitektūrā no tā izzāģē apdares nelīdzenās virsmas, skulptūrā - vispārinātus un vienkāršotus tēlus. Senākais saglabājies kaļķakmens apdares paraugs - Lielā Gizas piramīda Eģiptē, viens no kādreizējiem septiņiem pasaules brīnumiem.
Latvijā pietiekami izplatīts derīgais izraktenis, dabiskais celtniecības materiāls, izmantojams pieminekļiem un sabiedriskām celtnēm. Jautājums par kaļķakmens plašu izmantošanu pacēlās Latvijā pirmo reizi, izstrādājot Brāļu kapu memoriāla koncepciju, jo bija nepieciešams liels izturīga akmens daudzums, bet granīta izmantošana būtu pārāk dārga. Latvijas universitātes ģeologi uzgāja lielas kaļķakmens slānekļa atradnes Allažos, netālu no Rīgas, kas arī vēlāk tika izmantots Brāļu kapu noformēšanā. Mūsdienās lielākās kaļķakmens atradnes Latvijā sastopamas Saldus rajonā.

1. attēlā - Abatija Notre Dame de Pontaut, Gaskoņa, Francija. Kaļķakmens, XII gs.
2. attēlā - Brāļu kapu ieejas vārtu (propileju) augšdaļa, XX gs. 30-tie gadi, Rīga.

Kambarkungs (Камергер, chamberlain) franču: chambellan

- augsta ranga galminieks, kas pārvalda valdnieka vai kāda cita valdošās dinastijas locekļa galma saimniecību kopumā. Sākotnēji šis amats bija saistīts ar Romas pāvesta saimnecības vadītāju (saucās camerarius), turklāt viņš bija arī kardināls, pāvesta uzticamības persona, kuram bija izcila loma pat pāvesta vēlēšanu ceremonijas laikā, jo viņš pārvaldīja pāvesta kasi. Viduslaiku Eiropā kambarkungs varēja būt arī valsts kases pārvaldnieks. Vēlāk, absolūto monarhiju laikmetā, kambarkungs bieži vien ir goda amats, ar kuru saistās vairāk priekšrocību nekā pienākumu, drīzāk ceremoniāla figūra. Katrā galmā kambarkungam bija sava veida grezns parādes tērps, tādēļ viņu labprāt attēloja parādes portretos. Dažkārt valdnieks piešķīra šo amatu kā atlīdzību par kādu pakalpojumu.
Kambarkungs ar iespējami latvisko izcelšanos bija Ernsts Bīrons, kurš vēlāk kļuvis par Kurzemes hercogu. Sākotnēji viņš uzsācis dienestu hercogienes atraitnes Annas (Pētera I brāļa meitas) kancelejā, kur pateicoties hercogienes labvēlībai taisījis strauju karjeru, piecu gadu laikā no ierēdņa kļūdams par galma kambarkungu.

1. attēlā - Francija valsts kambarkungs hercogs Tur d'Ovenjs, 1684.g.
2. attēlā - Lavrentijs Serjakovs "Bīrons un viņa paraksts", gravīra, no Korjakova portreta.

Kamelota (Камелот, Camelot)

- pils un galms, kas tiek saistīti ar leģendāro karali Artūru un viņa Apaļā galda bruņiniekiem. Kaut tiešo pierādījumu par Artūra karaļgalmu trūkst, klintis Kornvolā pietiekami tuvas leģendārajiem aprakstiem, un visa vide atbilst priekšstatiem par romantiskiem piedzīvojumiem un cēliem tikumiem. Mūsdienās Kamelota turpina iedvesmot filmu radītājus un priecēt skatītāju miljonus. Viena no svarīgākajām personām Kamelotā ir burvis Merlins, tas, pateicoties kuram, karalis Artūrs vispār kļūst par valdnieku. Pēdējos gados BBC izlaiž seriālus, kuros galvenais ir tieši Merlins- jo viņa tēls uztrauc un uzrunā laikabiedrus tāpat kā prerafaelītus XIX gadsimta Anglijā.
Latvijā Kamelotas funkcijas pilda it kā nogrimusī Burtnieku pils. Par šo ezeru, kurš esot atlidojis no citurienes, ir daudz leģendu. Laimdotas tēvs Burtnieks un viņa nogrimusi pils Burtnieku ezera dibenā attēlota Andreja Pumpura "Lāčplēsī" un Raiņa lugā "Uguns un nakts". "Vakaros viņi staigāja Burtnieka ezera malā; Laimdota stāstīja tam (Lāčplēsim) par ezerā grimušo pili." Ir arī versija par to, ka lidojošais un savu vietu meklējošais ezers esot uzgāzies virsū baznīcai, kas ar visiem torņiem nogrimusi. Arī leģendās par Kamelotu vienmēr ir ezers, kas it kā atdalot reālo pasauli no nereālās, ēnu vai mirušo valsts. Te latviešiem, gluži kā citām tautām ar senām saknēm un garu pirmsrakstības periodu, "Vēsture kļūstot par mītu, bet mīts - par vēsturi" (A.Līvens, "The Baltic Revolution").

1. attēlā - Gistava Dorē Kamelotas ilustrācija no grāmatas "Karaļu idille", 1868.g.
2. attēlā - Uldevena koka pils - 12. gs. senlatviešu koka pils atveidojums, darināts mākslinieka A.Liepiņa vadībā.

Kancele (кафедра- в церкви, pulpit)

- arhitektoniski veidota un dekorēta paaugstināta vieta baznīcā, no kuras lasa Bībeli vai teic sprediķi, parasti izvietotā tādā vietā, no kuras vislabāk dzirdama mācītāja balss. Kanceles veido atbilstoši valdošajam mākslas stilam un dekorē saskaņā ar piederību noteiktai konfesijai. Reformātu (luterāņu, adventistu u.c.) baznīcās kanceles ir vienkāršākas. Tādu vienkāršu kanceli iespējams aplūkot vairumā luterticīgo valstu. Katoļu baznīcās, it īpaši valstīs ar izkoptu gaumi un prasmīgiem amatniekiem, kanceles kļūst par mākslas šedevriem.
Visai vienkārša un sena kancele redzama evaņģēliskajā luterāņu Usmas baznīcā (1643.g.), kas patlaban atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Doma baznīcas kancele tika vairākkārt pārbūvēta un pēc XIX gadsimta beigu darbiem veidota pseidogotikas stilā ar apustuļu figūrām. Skaista barokāla kancele rotā Skaistkalnes Dievmātes - Latvijas Ģimeņu Aizbildnes baznīcu. Latvijā ir arī Velna kancele – Mazsalacas parka tūrisma objekts, kas atrodas stāvajā senlejas krastā, un no kura, atbilstoši leģendai, velns esot teicis savas runas, “līdz viņu no novada bija padzinuši”.

1. attēlā - barokāla melnkoka kancele sv.Gudulas un sv.Miķeļa katedrālē, autors Antverpenes tēlnieks Ferbruggens, pabeigta 1699.g., Briselē.
2. attēlā - kancele Skaistkalnes Dievmātes baznīcā, itāļu baroks, pabeigta 1692.g.

Kandelabrs, stāvlampa (канделябр, candelabra, candelabrum)

- dekoratīvs žuburains svečturis ar vairākām dažādos līmeņos izvietotām svecēm, kurā patlaban sveces tiek aizvietotas ar sveču liesmas formas elektriskām spuldzēm. Īpaši izplatīts rokoko laikmetā, kad kandelabri kalpoja vairāk telpu izdaiļošanai nekā apgaismošanai. Kandelabra nosaukums cēlies no sveces skanējuma latīņu valodā. Kandelabrs varēja stāvēt gan uz grīdas, gan uz mēbeļu virsmas. Dažreiz kandelabrs pat veido dekoratīvās stāvlaternas nobeigumu.
Mums apkārt kandelabri sastopami muzejos (Dabas muzeja trepēs, pie Biržas muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kāpņu telpās), bet viskrāšņākie oriģinālie kandelabru paraugi grezno Rundāles pils zāles.

1. attēlā - kandelabrs pie ērģelēm Sv.Sulpīcija baznīcā Parīzē.
2. attēlā - stāvlampa Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Kanelūras, rievtekas (канелюра, cannelure, fluting)

- vertikālas gropes, visbiežāk pilastra vai kolonnas stāvā. Radot gaismēnu spēli, kanelūras it kā padara kolonnas stāvu slaidāku un izteiksmīgāku. Gropes mēdz būt arī citādas formas, piemēram, slīpas, kuras sastopamas Tuvo Austrumu seno tempļu kolonādēs.
Latvijas arhitektūrā joniskā ordera kolonnas ar rievtekām raksturīgas vairākām XX gadsimta sākumā neoklasicisma stilā būvētām administratīvajām ēkām, pārsvarā bankām, jo toreiz Rīga bija kļuvusi par vienu no Krievijas impērijas finanšu galveno darījumu centru.

1. attēlā - Amjenas muzeja fasāde ar joniešu kolonnām un labi redzamām kanelūrām, XVIII gs.
2. attēlā - joniskā ordera kolonnas ar rievtekām Latvijas Ārlietu ministrijas fasādē, Rīgā, Valdemāra ielā 3, arhitekti E.Laube un A.Vite, 1913.g., neoklasicisms, bijusī bankas ēka.

Kanopa (Канопа, canopic jar) grieķu Κάνωβος vai latīņu Canopus

- bija Senās Ēģiptes rituālais trauks, visbiežāk alabastra krūka ar vāku cilvēka vai kāda dzīvnieka galvas izskatā. Tādos traukos ēģiptieši uzglabāja iekšējos orgānus, kas tika izņemti no miroņa ķarmeņa pirms mumificēšanas. Sākotnēji orgāni tika rūpīgi skaloti, bet vēlāk iegremdēti traukos ar balzamējošo šķidrumu; šo šķidrumu ieveda no Kanobas (vieta arī noteica trauka nosaukumu). Vissenākās kanopes atrastas valdnieces Hetepheresas (slavenā faraona Heopsa mātes) kapenēs 1925.gadā. Teorētiski katrai mumijai bija iecerētas četras kanopes. Attiecībā uz vākiem - viens bija rotāts ar paviāna galvu (dievs Hapi); traukā glabājās plaušas. Otrs - ar vanaga galvu (Kvebehsenufs), kur lika zarnas. Trešais ar šakaļa galvu (dievs Duamutefs) bija paredzēts kuņģim, un ceturtajā - ar cilvēka galvu (dievs Amsets) - ievietoja aknas. Visi augšminētie bija valdnieka-dieva Hora dēli.
Spriežot pēc kanopu satura aprakstiem, tā, ko bija iespējams aplūkot muzeja "Rīgas Birža" Senajai Ēģiptei veltītajā ekspozīcijā, bija domāta augstdzimušā ģenerāļa balzamētajām zarnām, jo tās vāks bija ar vanaga galvu.

1. attēlā - Complete set of canopic jars, circa 900 and circa 800 BC. The Walters Art Museum
2. attēlā - kanopa no augstdzimuša ģenerāļa kapenēm, Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāde "Senā Ēģipte."

Kantrimūzika (музыка кантри, Country music)

- ar to apzīmē populārās Amerikas mūzikas žanru, kas radies XX gadsimta sākumā ASV dienvidu lauku rajonos un ko varētu uzskatīt par savdabīgu imigrantu valsts tautas mūziku. To veido balādes un deju mūzika ar pietiekami viegli uztveramu melodiju, turklāt tās atskaņošanai piemēroti dažu tautu instrumenti - sākot ar vijoli un ģitāru, un beidzot ar nēģeru iecienīto bandžo. Žanrs ieguvis īpašu popularitāti pēc II Pasaules kara visā Rietumu pasaulē, attīstoties mūzikas ierakstu pieejamībai un saglabā to – ar noteiktām lokālajām iezīmēm, nomainoties vairākām autoru un izpildītāju paaudzēm. Viena no ASV kantri mūzikas ikonām - Džonijs Kešs, kura brīnišķīgais bas-baritons un sirsnīgs dziedājums priecējis dažāda vecuma auditoriju neticami ilgi, gandrīz līdz mākslinieka nāvei 2003. gadā 72 gadu vecumā.
Latvijā par zināmu kantri stila analogu var uzskatīt Zaļumballes mūziku, ko atskaņo neformālajā danču gaisotnē, bet pēdējos gados Latvijā pat eksistē countrymusic.lv saits, kas rīko ikmēneša balsojumu par kantri stila labāko grupu,aptaujā konkurē vietējās grupas, piemēram, Sestā jūdze, Emburgas zēni, Country stones. Turklāt kopš 1999. gada Latvijā notiek Kantrimūzikas festivāls "Country Bauska", kura iniciators bija Latvijas Radio 2 kantri mūzikas programmas vadītājs Uldis Ozoliņš. Festivāls parasti notiek jūlija vidū un pulcē daudzus pašmāju māksliniekus un viesus no ārzemēm.

1. attēlā - Džonijs Kešs, 1916.g. (Sun Recording mākslinieks).
2. attēlā - Bauskas kantrī mūzikas festivāla karogs.

Kapakmens (надгробие, effigy)

- kapakmeņu tradīcija ir ļoti sena, turklāt to veids un par aizgājēju sniegtā informācija ir ļoti būtiska mūsdienu cilvēkam, jo sniedz ieskatu izdzisušās civilizācijas ikdienā, ticējumos un pat hierarhijā. Apbedījumi dažādās Eiropas daļās ievērojami atšķiras pēc tradīciijas un kapakmeņiem izmantotā materiāla, kur joprojām pirmās vietas dala marmors un granīts. No pirmā iespējams veidot pat pietiekami smalkas figūras, toties granīta pieminekļi, it īpaši obeliski, ir daudz izturīgāki.
Kapakmeņi mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā parādās XVIII gadsimta beigās, kad pēc kārtējās mēra epidēmijas sekoja valdības aizliegums glabāt turīgos pilsoņus- draudžu locekļus- zem baznīcu velvēm. Attiecībā uz trūcīgākiem iedzīvotājiem, kurus arī pirms šī aizlieguima glabāja kapos, viņu kapu vietas ar īstiem kapakmeņiem netika apzīmētas. Patlaban Latvijā sācies īsts kapakmeņu bums, kas ir dabiskās sekas PSRS laikos valdošajām grūtībām tikt pie kapakmens vispār.

1. attēlā - Ričarda Lauvassirds un Angulemas Izabelas kapakmens Fontevro abatijā Francijā, XIII gs. sākums.
2. attēlā - Garlība Merķeļa kapakmens, Katlakalna kapi, Ķekavas novads. Rīgas Latviešu biedrības veltījums 1869.g.

Kapara (vara) jumts (медная крыша, copper roof)

- vai, biežāk, kapara kupols, ir ieņēmis īpašu vietu - sākotnēji garīgo celtņu, bet vēlāk arī laicīgo ēku darināšanā, ko nosaka vara īpašības. Sākot ar katedrālēm un pilīm, no dzīvojamām mājām līdz iestādēm, varu izmanto dažādos arhitektūras elementos, tai skaitā arī notekcaurulēs - gan vienkāršajās, gan dekoratīvajās, darinot smailes, sienu pārsegus un celtnes savienojumus. Vara izmantošana arhitektūras vēsturē saistīta ar tā izturīgumu, stiprību, pretkorozījas īpašībām, kā arī kapara segumu dekoratīvo izskatu. Sākotnēji segums ir spožs, zeltains, bet ar laiku iegūst cēli zaļganu krāsu (oksidējies jeb apsūbējis varš), kas tālāk nerūsē un nedilst. Tālab ir iespējams atšķirt kapara segumu no citiem metāliem, jo tam nav vajadzīga nedz zeltīšana, nedz krāsošana. Kaparu izmanto arī interjera elementu darināšanai, piemēram, ūdensvadam un apsildīšanas caurulēm vannas istabās.
Kapara segumus Latvijā līdz pat XX gadsimtam varēja sastapt baznīcu piramidālajos jumtos un kupolos, vēlāk parādījās arī turīgāko savrupmāju kapara jumti. Vairāku Rīgas baznīcu torņu piramidālie jumti (tai skaitā Jēkaba baznīca) vai barokālās bruņucepures tāpat ir darinātas no kapara un jau ir pamatīgi apsūbējušas, respektīvi, izskatās zaļganas, toties svaigi restaurētais Doma baznīcas barokālais tornis pagaidām spīd visā godībā, piešķirot īpašu skatu Rīgas panorāmai.

1. attēlā - Franciskāņu klostera baznīcas tornis ar apsūbējušu kapara segumu, Amberga, Bavārija.
2. attēlā - Rīgas Doma baznīcas barokālais tornis, 1776.g pēc 2015.g. restaurācijas, tālāk redzams apsūbējušais Jēkaba katedrāles tornis.

Kapela (капелла, часовня, chapel)

- neliela baznīca (telpa) vai arī lielās baznīcas daļa dievkalpojumiem, lūgšanām vai relikviju uzglabāšanai katoļticībā vai anglikāņu baznīcā; arī neliels mūziķu kolektīvs dziedāšanai speciālajās telpās. Katedrālēs ar starpsienām un kolonnām atdalītas kapelas parasti veltītas vai nu kādam svētajam, vai nu ir augsti dzimušās ģimenes īpašums. Viena no slavenākajām kapelām pasaulē atrodas Florencē un veltīta Toskānijas lielhercogiem Mediči. Kapelas iekšpusē atrodas virkne pieminekļu, kurus šīs dzimtas prinčiem veidojis pats Mikelandželo. Tas ir izcils arhitektu, tēlnieku un augstmaņu sadarbības rezultāts.
Arī latviešu tradīcijā šis vārds ir uztverams divējādi. Tā, vairākām Rīgas Doma baznīcas kapelām ir piešķirts nosaukums atbilstoši kādai slavenai vācbaltu muižnieku dzimtai, kuras vapeņi vai kādas citas pazīšanas zīmes attēlotas tās sienās vai veidotas kā tematiskā vitrāža. Piemēram, Tīzenhauzenu kapela baznīcā ievērojama ar to, ka tās vitrāžā attēlots Livonijas veltījums Vācijas bruņniecībai, kurai šī dzimta piederēja.

1. attēlā - Mediči kapela Florencē, XV, XVI, XVII gs., daļa no San Lorenco bazilikas.
2. attēlā - arhibīskapa Jāņa Pommera kapela, līdz kanonizācijai kalpojusi par kapliču.

Kapenes (гробница, sepulchre, crypt)

- arhitektūras celtne (veidojums), kurā atrodas nelaiķa pīšļi un kura iemūžina atmiņas par aizgājēju. Kapu kapenes parasti tiek veidotas vai nu atbilstoši laikmeta valdošajam stilam, vai nu attiecīgās dzimtas tradīcijām. To skulpturālais rotājums bieži satur ģerboņus un kristīgo simboliku. Kapenes zem baznīcas sauc arī par kriptām, bet tās mūsdienās galvenokārt satur tikai valdnieku dzimtu apbedījumus. Tā, Berlīnes katedrālē atdusas visas Hoencollernu dzimtas aizgājēji. Kapeņu rotājumā var ietilpt skulptūras un kolonnas, kuru stils saglabā atmiņas par kādreizējām gaumes prioritātēm. Kapenes ir dažādu mākslas pārstāvju īpaši iecienītas. Kādreiz tās gleznoja romantiskie mākslinieki un aprakstīja sentimrentālie dzejnieki, bet mūsdienās kapenēs notiek šausmu filmu darbība un slepenie rituāli.
Latvijā saglabājušās vairāku tipu kapenes, diemžēl visai bēdīgā stāvoklī. Dažas no tām iespējams aplūkot Lielajos kapos, kā arī Jelgavas pils (pašreizējā Lauksaimniecības Universitātes) pagrabos. Īpaši iecienīts ir gotiskais stils, jo vācbalu muižniecība, kuras pārstāvjiem tika veidotas šīs kapenes, pārsvarā saistīja savus radu rakstus ar vācu gotiku. Marģers Zariņš sarakstījis vairākus stāstus no "kapu sērijas", kur būtiska loma atvēlēta Fītinhofu dzimtas kapenēm Lielajos kapos.

1. attēlā - dažādas gotiskas kapenes Perlašēza kapsētā, XVIII-XIX gs., Parīze, Francija.
2. attēlā - gotisko kapeņu drupas Rīgas Lielajos kapos, XVIII-XIX gs.

Kapitelis (капитель, capital, chapiter, cap) latīņu: caput

- vertikālu balstu (kolonnas, pilastra) vainagojums (pēc kapiteļa arhitektoniskā risinājuma var noteikt balsta orderi). Vārds atvasināts no latīņu galvas nosaukuma. Kapitelis var būt gluds, veidots ar volūtām, rotāts ar dažādām lapu kombinācijām un pat ar stilizētu dzīvnieku galvām. Visumā kapiteļi tika veidoti atbilstoši valdošajam stilam un pasūtītāja gaumei, kā arī materiāla pieejamībai. Mūsdienās bieži vien par kādreizējās celtnes un tās kolonnu izskatu liecina tieši saglabājušies kapiteļi, piemēram, romiešu Forumā.
Latvijas arhitektūrā kapiteļu dažādība saistīta ar historicisma, īpaši neoklasicisma stilā celtajām ēkām. Ir arī kapiteļi, kuru stils ir visai eklektisks ar nacionāliem elementiem, augiem un pat čiekuriem. Attēlā redzamais joniskais kapitelis var lieliski noderēt par modeli, kaut gan viņa izcelšanās ir neskaidra.

1. attēlā - kapitelis no Adriāna mauzoleja stūra pilastra, baltais marmors, m.ē II gadsimta 3.-4. desmitgade, Svētā gara pils - muzejs, Roma.
2. attēlā - joniešu ordera kapiteļa paraugs pie LU ēkas, Rīga.

Kapitolijs, Kapitolija paugurs (Капито́лий, Капитоли́йский холм, Capitol, Capitoline Hill) latīņu: capitol

- sākotnēji bija tā (viena no septiņiem) Senā Romas pakalna nosaukums. Uz šī pakalna atradās Kapitolija templis, kur senatnē notika senāta sēdes un tautas sapulces. Tagad Kapitolija paugurā Romā ir saglabājušās tikai dažas antīkās drupas, jo tas gandrīz pilnībā aizbūvēts ar Viduslaiku un Renesanses palacco. To telpās ir izvietots Kapitolija muzejs, bet centrā atrodas Mikelanželo izplānotais laukums, kuru rotā imperatora Marka Aurēlija statujas kopija. Mūsdienās paša Kapitolija jēdziens pārsvarā saistīts ar ASV Kongresa ēku Vašingtonā, kura, turklāt, būvēta 1800 gadā neoklasiskajā stilā, regulāri papildināta un pārbūvēta. Par Kapitolijiem arī vairākās citās valstīs (Francijā, Centrālā Amerikā) sauc ēkas, kurās notiek likumdevēju varas pārstāvju tikšanās.
.

1. attēlā - Kapitolija augstākā vieta (laukums) mūsdienās.
2. attēlā - ASV Kapitolijs, skats uz rietumu fasādi.

Kapsēta (кладбище, cemetery, graveyard)

- definē kā laukumu vai noteiktu teritoriju, kas atvēlēta mirstīgo atlieku novietošanai un mūsdienās vairs nav obligāti piesaistīta baznīcas rituāliem. Senatnē šādas "mirušo pilsētas" veidoja veselas ielejas (Ēģiptē) vai tika izvietotas pazemē (Romas katakombas). Šo principu līdz mūsdienām saglabājuši vairāki pareizticīgo klosteri, apglabājot mirušos mūkus (Pečoru klosteris Krievijā, netālu no Igaunijas robežas). Atkarībā no apglabātajām personālijām un mākslinieciskā noformējuma kapsēta dažkārt pārvēršas par tūrisma objektu - Perlašēza kapsēta Parīzē, San Mikele sala Venēcijā, Novodevičje kapi Maskavā u.c.
XVIII gadsimta beigās uz pašreizējās Miera ielas galu, toreizējo tālo Rīgas nomali, sāka pārvietot apbedījumus, kuri agrāk tika veidoti baznīcu velvēs, vismaz attiecībā uz turīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Patlaban tas, ko pieņemts uzskatīt par Lielajiem kapiem, atrodas starp Mēness ielu un dzelzceļu Saulkrastu virzienā.

1. attēlā - abatijas San Miniato (XII gs) kalnā kapsēta, Florence.
2. attēlā - Rīgas Lielie kapi (2013.g. rudens).

Kara (armijas) muzejs (Военный музей, Army museum)

- Ieroču vai militārās mākslas muzeji ir ievērojama kultūras dzīves sastāvdaļa gandrīz katras tautas vēsturē, jo diemžēl zinātnes, tehnikas un pat mākslas progress pārsvarā saistīts ar izgudrojumiem un sasniegumiem kara tehnikas un tehnoloģijas jomā - tāpat kā literatūra un tēlotā māksla vairumā gadījumu gadsimtiem ilgi izvēlējusies savus varoņus no karotāju vidus kopš Iliādes laikiem. Tamdēļ arī daudzi Armijas muzeji, tādi, kā Armijas muzejs Parīzē (izveidots 1905.gadā uz vairāk nekā pirms gadsimta dibinātā Artilērijas muzeja bāzes), Karaliskais Armijas un Ieroču muzejs Londonā, Ieroču palāta Maskavā, kalpo par Vēstures muzeju militāro sastāvdaļu. Turklāt Parīzes Armijas muzejs pat atrodas blakus Napoleona kapenēm Invalīdu namā... Līdz ar to Kara muzeju apmeklējumi tiek iekļauti ne tikai tūrisma maršrutos, bet arī izglītības programmās. Bez šaubām, kā patriotiski audzinošās programmas sastāvdaļa.
Latvijas Kara muzeje dibnāts I Pasaules kara laikā kā Latviešu strēlnieku muzejs un kopš 1919.gada atrodas Pulvertornī (XIV gs.) - vienā no bijušajiem 25 Vecrīgas nocietinājuma torņiem. 1937.-1939. gadā realizēts Pulvertorņa piebūves projekts, kas deva iespēju izvietot telpās sistematizētās kolekcijas un hronoloģiskās ekspozīcijas ar bagātīgu dokumentu, ordeņu, fotogrāfiju un ieroču klāstu, kas sniedz priekšstatu par Latvijas militāri politisko vēsturi. Muzeja darbībā okupāciju laikā bija pārtraukta un atjaunota līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu.

1. attēlā - Kara galerija Karaliskā Armijas muzeja Līdsas filiālē, Anglija.
2. attēlā - Pirmā Pasaules kara ekspozīcija Latvijas kara muzejā Rīgā.

Karaliene jaunava (королева-девственница, virgin queen)

- XVI gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā notika neplānots pavērsiens sabiedrības uzskatos par sievietes domāšanas un rīcības spējām par spīti tam, ka līdz feminismam un sufražistu kustībai vēl bija visai tālu. Anglijā kāpa tronī Elizabete I, kuras valdīšanas laiks iezīmēja ne tikai Britu impērijas aizsākumu, bet arī spožus sasniegumus literatūras, teātra un daudzveidīgu zinību jomā. Zināmā mērā var uzskatīt, ka Elizabete, palikdama neprecējusies, bija uzticīga savam solījumam "tikt salaulātai ar Angliju". Nerunājot par izcilām valodnieces dotībām (rakstījusi dzeju, tulkojusi senos autorus no grieķu valodas uz latīņu), Elizabete spēlējusi vairākus mūzikas instrumentus, un atbalstījusi tālos aizjūras braucienus. Turklāt, būdama ārkārtīgi veikla diplomāte, Elizabete bija arī apveltīta ar personīgo drosmi, jo nevis slēpās no tuvojošās Lielās spāņu Armādes, bet bruņās tērpusies zirga mugurā uzmundrinājusi savus brīvprātīgos karavīrus. Šī karaliene - jaunava rosīnājusi (un turpina to darīt) mākslinieku uzmanību - gan tēlotājā mākslā un dzejā, gan mūsdienu filmās, televīzijas seriālos un arī teātrī.
Īpatnējā veidā, par spīti tam, ka Latvijai pašu izcelsmes kronēto valdnieku nav bijis, tieši periodā, kad mūsu valsts tagadējās teritorijas lielākā daļa atradusies Zviedrijas pakļautībā (kopš 1621.gada līdz XVIII gadsimta sākumam), Zviedrijas tronī kopš 1632. līdz 1654. gadam atradusies vēl viena jaunava - karaliene Kristīne. Jāpiezīmē, ka augšminētā Elizabete I bija viņas elks un paraugs. Kristīne bija sava tēva, "Ziemeļu lauvas" un slavenā karavadoņa Gustava II Ādolfa vienīgā meita, kura kāpa tronī pēc sava tēva nāves kaujā pie Licenas, bet patiesi valdīt sākusi 18 gadu vecumā. Kristīne tiek uzskatīta (arī līdzīgi Elizabetei) par sava laikmeta visziglītotāko sievieti ar dziļu interesi par grāmatām, gleznām, skulptūrām un filozofiju (sarakstījusies ar franču filozofu un zinātnieku Dekartu), vēlējusies padarīt Stokholmu par Ziemeļu Atēnām nevis karot. Viņas nevēlēšanās precēties kombinācijā ar miermīlīgo politiku izraisījusi skandālu Zviedrijā, un, savus mērķus par tautas izglītošanu nesasniegusi, Kristīne 1654.gadā atteikusies no troņa par labu savam brālēnam Kārlim Gustavam. Atšķirībā no Elizabetes, Kristīne novērsās no protestantisma un pārgāja katoļticībā. Vēlāk, pēc vairākiem klejojumiem pa Eiropas galmiem, Kristīne apmetusies Romā, kur bija lieliskās attiecībās ar pāvestiem, nodarbojās ar mākslu un pat nodibināja teātri bijušā Romas cietuma telpās. Viņa ir vienīgā valdniece - sieviete, kuras sarkofāgs atrodas Romas pāvestu kriptā. Viņas dzīve atainota vairākās lugās, gleznās un filmā (The King Girl, 2015.g.)

1. attēlā - nezināms autors "Elizabete I kronēšanas tērpā", 1558.g., no grāmatas "Anglijas karaļi".
2. attēlā - Jakobs Henrijs Elbfass "Karaliene Kristīne 16 gadu vecumā", 1642.g., Gripshollas pils, Zviedrija.

Kardināls (кардинал, cardinal)

- augstākā garīgā amatpersona Katoļu baznīcas diocēzē, parasti bīskaps, ko amatā ieceļ pāvests. Vecmeistaru gleznās kardinālus var atpazīt pēc sarkanām drēbēm un cepurītes. Pazīstams arī neliels koši sarkans putns ar izteiktu cekuli un lielu knābi, kura nosaukums atbilst kardināla tērpa aprakstam.
2010.g. vasarā kardināls Jānis Pujāts sakarā ar 80 gadu sasniegšanu iesniedzis pāvestam atlūgumu no diocēzes vadītāja amata. Patlaban katoļu baznīcas galva Latvijā ir arhibīskaps- metropolīts Zbigņevs Stankēvičs.

1. attēlā - kardināla tērps ar sarkano cepuri, no Vīnes pilsētas muzeja kolekcijas.
2. attēlā - nezināms meistars „Kardināla Šarla Burbona portrets”, XVI gs. otrā puse.

Kariatīde (кариатида, caryatid)

- arhitektūrā balkona balsta kolonna vai pilastrs jaunas drapētas vai puskailas sievietes izskatā. Kariatīdes sākotnēji parādījušās antīkajos tempļos Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Vēlāk tās tika izmantotas klasicisma stila civilajās ēkās, lielākoties tādās, kuras bija saistītas ar mākslu vai likumdošanu. Dažādas miesas būves kariatīdes- ar atraisītiem matiem vai bez tiem- atbilda pasūtītāju gaumei un laikmeta skaistuma etalonam. Kariatīdes ir vairumā sastopamas historicisma stila celtnēs, kuras radās vairākās Eiropas galvaspilsētā XIX gadsimta vidū paralēli Bulvāru loku izveidei Parīzē, Vīnē un Maskavā.
Rīgā kariatīdes sastopamas galvenokārt jūgendstila un eklektikas celtnēs. To lielākā daļa tāpat atrodama XIX gadsimta beigu- XX gadsimta sākuma būvēs. Diemžēl, sešas skaistās kariatīdes no historicisma stilā celtās ēkas Pārdaugavā Uzvaras bulvārī nonāca Gaismas pils pagrabstāvā (ēka nojaukta, atbrīvojot vietu bibliotēkas celtniecībai).

1. attēlā - kariatīdes pie Vīnes apgabala Tiesību pils, arhitekts A.V. fon Monteforte, 1875.-1881.g, neorenesanse, Šmerlinga laukums 11, Vīne.
2. attēlā - kariatīdes Elizabetes ielā 33, arhitekta M.Eizenšteina 1901.g. pirmā jūgendstilā celtā ēka.

Karma (карма, karma)

- indiešu filozofijā un reliģijā cilvēka dzīves darbības seku kopums, kas uzlabo vai pasliktina viņa nākamās dzīves veidola iespējas, proti, vai tu pacelsies uz augstāku attīstības pakāpienu, vai, gluži otrādi, kritīsi zemāk. To var Rietumu filozofijas garā skaidrot kā cēloņu un seku principu. Karmas likumu koncepts atrodams jau Vēdu astroloģijā. Karma esot simbols, kas izsaka noslēpumaino Providences spēku – vismaz tā apgalvo arī mūsdienu portāli. Turklāt nozīme esot ne tikai cilvēka darbiem, bet arī domām. Šādā veidā tiek skaidrotas arī cilvēka pašreizējās dzīves nelaimes un slimības - viņš izpērkot savas iepriekšējās eksistences kļūdas.
Nezinātājam par karmu īsi varētu teikt tā: viss mūsu darītais un nodarītais atgriežas atpakaļ jeb – latviešiem ierastāk – "ko sēsi, to pļausi" un "kā mežā sauc, tā atskan". Šķiet, līdzīgs sakāmvārds sastopams visu tautu kultūrās, arī tajās, kurās karmas jēdziens neeksistē. Mūsdienu Latvijā teorijas par karmām un čakrām kļuvušas visai populāras. Būtībā šeit Austrumu reliģijām un kristietībai attiecībā uz to, ka katram būtu jāizdzīvo savu darbību sekas, nekādu pretrunu nav. Kaut gan jautājums par to, vai cilvēka rīcības sekas ir jūtamas arī nākamajās paaudzēs, ir visai strīdīgs. Attēlotais Dzīves Ritenis ar sešām"valstībām" budismā tiek saukts par Bhavačakru.

1. attēlā - Karmas simbols- bezgalīgais mezgls.
2. attēlā - Tapšanas ritenis (Wheel of Becoming) vai Bhavačakra - tradicionāls tibetiešu budisma gleznojums

Karnevāls (карнавал, carnival)

- tautas svētki zem klajas debess; tiem raksturīgi gājieni, teatralizētas spēles, rotaļas, dejas; mūsu dienās īpaši populāri Latīņamerikā, arī masku balle. Karnevāla atribūts - pārģērbšanās, tas ir notikums, kura laikā zūd atšķirības starp kārtām, tautām un pat dzimumiem. Vēsturiski tulkojumā no latīņu valodas vārds nozīmē "ardievu, gaļa", jo to parasti svin nedēļā pirms gavēņa sākuma, kā atvadas no ziemas priekiem. Tālab karnevālu svinības īpaši izplatītas katoļu zemēs - Itālijā (slavenie Venēcijas karnevāli), Dienvidamerikā (Riodežaneiro), kuram gatavojas visi iedzīvotāji, no miljonāriem līdz trūkumcietējiem.
Par vēsturiskām karnevāla tradīcijām Latvijā zināms maz, jo pēdējos gadsimtos Latvija (izņemot trūcīgāko novadu Latgali) bijusi pārsvarā luterticīga. Tomēr jau kopš 1973.gada atkārtojas slavenie Mākslas akadēmijas karnevāli, kuros grūti tikt, bet pēdējos gados karnevālus organizē ēnu dienā gan pilīs, gan slidotavās (Lido) un pat uz Daugavas ledus. Topošo mākslinieku karnevāli sākās jau Pirmās Republikas laikā un norisēs piedalījās virkne slavenību, tādu kā Romāns Suta, Auseklis Baušķenieks un Anšlavs Eglītis.

1. attēlā - karnevāls Venēcijā, 2009.gada februāris.
2. attēlā - 2014.gada Mākslas akadēmijas karnevāla dalībnieki.

Kartuša (картуш, cartouche, frame) franču: cartouche

- volūtām rotāta vairoga vai daļēji attīta tīstokļa veida ornamentālā kompozīcija, kuras iekšpusē novieto ģerboni, emblēmu vai uzrakstu. Vecākās kartušas atrodamas Senajā Ēģiptē (IV dinastijas laikā), kad gareniskajā rāmītī, kas atgādina sapītu striķi, atradās valdnieka vārdu apzīmējošie hieroglīfi. Tieši pateicoties kartušās iekšpusē esošajam uzrakstam ar Ptolemaja un Kleopatras vārdiem XIX gadsimta sākumā franču zinātniekam Šampoljonam izdevies atšifrēt ēģiptiešu hieroglīfus. Šodienas izpratnē dažkārt kartušā ievieto firmas nosaukumu vai logo.
Viduslaiku muižnieku un ģilžu ģerboņi zināmā mērā arī atgādināja bagātīgi greznotas ornamentālās kompozīcijas. Latvijā kartušas rotā ēku celtnes sākot ar klasicisma laikmetu. Kartušu iekšpusē kādreiz bijušie iniciāļi un ģerboņi ir pamatīgi cietuši, daudz kur ir palicis tikai dekoratīvais rāmītis ar kādreizējā izlauztā uzraksta vai kompozīcijas pēdām. Savukārt, dažas atjaunotās kartušas, kā, piemēram, uz bijušā Vācu teātra vai Vāgnera Zāles ēkas Vecrīgā, satur mūzikas un muižniecības simbolus. Jo XVIII gs. vidū šīs ēkas celtniecību un teātra darbību atbalstījis mecenāts barons fon Fitinhofs, senās muižnieku dzimtas atvase.

1. attēlā - Ovāla kartuša ar Ptolemaju dinastijas valdnieces Kleopatras III vārdu no Kom Obo tempļa Ēģiptē
2. attēlā - kartuša ar ierakstu (ēkas uzcelšanas gads), arhitekts J.Alksnis, rekonstruēta 2015.g., Antonijas iela 26, Rīga.

Katafalks (катафалк, hearse) franču: catafalque

- gan paaugstinājums, uz kura novieto zārku bēru ceremonijas laikā, gan transportēšanas līdzeklis, ko izmanto zārka nogādāšanai no baznīcas līdz kapiem (mūsdienās - arī uz krematoriju). Sākotnēji, piemēram, Senajā Romā, Katafalku ar zārku un nelaiķi atdarinošu statuju, vienkārši nesa ceremoniālajā gājienā, turklāt attiecībā uz valdnieku bērēm šī tradīcija turpinājās līdz pat XVI gadsimtam. Apbedīšanas arodā katafalki ilgstoši saukti arī par "nelaiķa karietēm", kurus vairākus gadsimtus vilkuši zirgi - izrotāti ar sēru atribūtiem (melniem krustiem) un melnām spalvām greznajās ceremonijās, vienkārši kleperi citos gadījumos. Mūsdienās zirgus nomainījuši speciālās formas motorizētie katafalki (pirmie parādījušies Parīzē XX gadsimta sākumā), kaut gan īpaši svinīgās ceremonijās joprojām izmanto zirgus vai citus, attiecīgajai valstij raksturīgus mājdzīvniekus, piemēram, vēršus. Senākā katafalka noformējuma sastāvdaļa - melni vai tumši aizkari - saglabājusies mūsdienās kā tonētie motorizētā katafalka stikli. Paša katafalka ārējais izskats daļēji liecina par nelaiķa sabiedrisko stāvokli un apbedītāju gaumi.
Latviski tautā saukts par "līķa ratiem", mūsdienās - par sēru auto. Latvijā pēdējos gadsimtos apbedīšanas ceremonijai piešķir īpašu nozīmi, tuklāt ceremonijas nodrošanāšana "atbilstoši tradīcijām" pēdējās desmitgadēs kļuvusi visai būtiska. Tā kā personas ķermeņa transportēšana ir viena no svarīgākām apbedīšanas procesa sastāvdaļām, mūsdienu Latvijā izmanto "sertificētu katafalku" - piemērotas formas automobīli. Priekšstatu par to, kā izskatījās relatīvi greznie katafalki Latvijas teritorijā XIX gadsimtā, var gūt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

1. attēlā - zirgu iejūga katafalks, Menas štats, tika izmantots no 1895. līdz 1930.gadam, Transporta muzeja ekspozīcija, Bangorā, ASV.
2. attēlā - katafalks, XIX gs. beigas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Katakombas (катакомбы, catacombs) latīņu: cata tumbas

- dabiski vai mākslīgi veidota pazemes eju sistēma; tur iespējams apbedīt mirušos (klosteru katakombās); tāpat agrīnie kristieši Romas katakombās veidoja savas pirmās draudzes, slēpjoties no vajāšanas. No šī vārda cēlies arī mūsdienu jēdziens par “katakombu baznīcu”, kas nav atkarīga no laicīgās varas. Literatūrā katakombas parādās gan gotiskajos romānos, gan slavenajā Viktora Īgo grāmatā "Nožēlojamie", kur Žans Valžans, izstaigādams Parīzes katakombas, glābj ievainoto Mariusu.
Arī Latvijā ir savas "gandrīz katakombas", kuras gan saistītas nevis ar tiem, kas glābjas no vajāšanas, bet ar tiem, kas plāno karus un rēķinās ar to sekām. Netālu no Rīgas, tomēr attālumā, kas garantētu zināmu drošību iespējamā kodolkara gadījumā, PSRS militāristi deviņus metrus zem zemes iekārtoja milzīgu bunkuru 2000kv.m platībā savām vajadzībām. Slepenības zīmogu tam noņēma tikai 2003.gadā. Tā bija viena no stratēģiski vissvarīgākajām vietām Padomju Latvijā ar autonomu saimniecisko struktūru un tā laika vismodernāko aprīkojumu. Gribētāji var apmeklēt šīs "katakombas" un iepazīties ar XX gadsimta 80.-to gadu elites dzīvesveidu, iepriekš piesakot ekskursiju Līgatnes "Pansionātā".

1. attēlā - katakombu paliekas Romā, I p.m.ē.-III m.ē., Itālija

Katalogs (каталог, catalogue)

- alfabētiski vai pēc kāda cita principa sakārtots un sistematizēts saraksts. Mākslas jomā ir iespējami daudz un dažādi katalogu veidi. Starp tiem visvienkāršākais un vissenākais ir bibliotēkas grāmatu katalogs (kopējais, pa tēmām, valodām u.c.). Šādi katalogi tapuši jau senatnē reizē ar rokrakstu un grāmatu uzglabāšanu bibliotēkās. Kādreizējie katalogi veidoti pat uz papirusa un pat māla plāksnītēm, toties mūsdienu katalogs visbiežāk uztverams kā IT neiztrūkstošais elements. Attiecīgi eksistē arī īslaicīgie katalogi - kādas izstādes eksponātu katalogs, mūzikas ierakstu katalogs. Pēc būtības, vairāki GOOGLE šķirkļi arī ir sava veida katalogi, piemēram, vēsturisko filmu katalogs.
Par vienu no slavenākajiem katalogiem Latvijas kultūras vēsturē var uzskatīt Krišjāņa Barona veidoto "Dainu skapi", bet par vismodernāko - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Elektronisko katalogu, kurā iekļauti visu bibliotēkas krājuma izdevumu apraksti: latviešu valodā, sākot ar 1990.gadu, svešvalodās - ar 1996.gadu, krievu valodā - ar 2000.gadu, neatkarīgi no tā izdošanas gada. Katalogs tiek regulāri papildināts ar biežāk pieprasīto agrākajos gados saņemto izdevumu aprakstiem.

1. attēlā - kartiņu katalogs Jēlas universitātes Sterlinga bibliotēkā, XX gs. 1. puse, ASV.
2. attēlā - ar roku rakstīts Kurzemes hercoga bibliotēkas kataloga noraksts (2.- teoloģisko grāmatu daļa), 1906.g., Valsts vēstures arhīvs.

Katedrāle (собор кафедральный, cathedral)

- pilsētas vai klostera galvenā baznīca, kurā dievkalpojumus vada augstākā garīgā persona (bīskaps, arhibīskaps, kardināls). Viduslaikos – pilsētas un tās apkārtnes garīgās dzīves centrs. Pasaules lielākās katedrāles – Sv.Pētera (Romā), Sv.Pavīla (Londonā), Reimsas katedrāle Francijā, Seviljas katedrāle Spānijā. Viena no slavenākām katedrālēm ir arī Svētās Marijas Ziedu katedrāle Florencē, kuras kupolu veidoja meistars Bruneleski. Vēlāk viņa projektu tālāk attīstīja, būvējot S.Pētera katedrāli Romā, dižmeistars Bramante.
Tā kā Rīga ir daudzkonfesionāla pilsēta, mums ir vairākas katedrāles – Doma baznīca (luterticīgo katedrāle), Jēkaba baznīca (katoļticīgo katedrāle) un Kristus (Pie)dzimšanas katedrāle pareizticīgajiem. Dažkārt par otru pareizticīgo katedrāli uzskata Rīgas Svētās Trijādības katedrāli, kura PSRS laikā patiesi bija galvenā baznīca, jo Kristus Piedzimšanas katedrālē tolaik bija izvietots Rīgas planetārijs.

1. attēlā - Santa Maria del Fiore katedrāle Florencē, Itālija. Skats no fasādes. Celtniecība sākta XIII gadsimtā, pabeigta XV gadsimtā.
2. attēlā - Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle Rīgā (pirms kupolu zeltīšanas).

Katoļticība (Католицизм, Catholocism)

- vispārīgs termins, ar kuru apzīmē vienu no kristietības virzieniem, kas izveidojās, kad Kristīgā baznīca 1054.gadā sašķēlās katoļticīgajos (Rietumu baznīca) un pareizticīgajos (Austrumu baznīca). Vēsturiskajā kontekstā šo terminu izmanto kā pretstatu protestantismam. Starp kristīgajām konfesijām tā ir lielākā, jo par katoļiem sevi uzskata vairāk nekā 1 miljards Zemes iedzīvotāju. Rietumu katoļu baznīcas galva ir Romas pāvests, kurš vienlaikus ir arī baznīcas valsts Vatikāna galva. Pašlaik Romas pāvests ir Francisks.
Pēc vācu kanoniķa un hronista Brēmenes Ādama liecībām, mēģinājumi ieviest kristietību Baltijā sākās jau 11. gadsimtā, kad 1070. gadā Kurzemē, Latvijas rietumdaļā, pēc Dānijas karaļa pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca. Ar jēdzienu "kristietība" šajā laikposmā jāsaprot katoļticība. Līdz Latvijas teritorijas austrumiem pirmie kristīgo vēsti atnesa krievu pareizticīgie misionāri no Polockas. Livonijas teritorijā 13.-15. gadsimtā izveidojās Rīgas virsbīskapija, kurai bija pakārtotas 40 draudzes. Pašlaik Latvijā ir 247 katoļu draudzes – lielajās pilsētās tās ir skaitliski kuplas, mazajos ciematos – nelielas, taču ar ne mazāk stipru reliģisko pārliecību (no Katoļu baznīcas ofociālā portāla).

1. attēlā - Santa Maria Maggiore baznīca, Bergamo, Itālija.
2. attēlā - Sāpju Dievmātes baznīca Rīgā, XVIII gadsimta beigas.

Kazarmas (Казарма, barracks, quarters)

- sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja pagaidu mītni karaspēka daļām, bet vēlāk tas sāka nozīmēt speciālas ēkas karavīru uzturēšanai. Tas tika darīts nolūkā nodalīt karavīrus no civilajiem iedzīvotājiem, nostiprinot disciplīnu, veicot treniņus un militāro sagatavošanu. Dažkārt kazarmas pat sauca par "zaldātu disciplīnas fabrikām", turklāt to ēkas patiesi izcēlās ar vienveidību un neizteiksmīgumu. Ar šo vārdu saista jēdzienus "kazarmu gars, kazarmu disciplīna" - individuālisma un personības izpausmju ierobežošana. Vēlāk kazarmas izmantotas arī citu līdzīga rakstura iestāžu izmitināšanai, piemēram, Vīnes valsts policijas kazarmas, kuras vairāki atceras pēc filmas par Komisāru Reksi.
Jēkaba kazarmas Vecrīgā no 18. gadsimta sešdesmito gadu beigām līdz 1784. gadam piebūvētas pilsētas nocietinājumu zemes vaļņiem. Kazarmas daudzkārt pārbūvētas. Pašreizējām līdzīgu veidolu tās ieguvušas pēc vaļņu nojaukšanas 1860.gadā. Vēlāk izmantotas dažādu iestāžu vajadzībām. Padomju varas gados tās aizņēma armijas iestādes. 1995. izstrādāts projekts pašreizējo ēku izbūvei.

1. attēlā - kadetu kazarmas Bergamo, Ziemeļitālija ar piemiņas obelisku Pirmajā pasaules karā kritušajiem jauniešiem.
2. attēlā - atjaunotās Jēkaba kazarmas no Kara muzeja puses Vecrīgā.

Kazemāts (каземат, Casemate) franču: casemate

- zem cietokšņa vaļņa (starp bastioniem) izbūvēta velvēta telpa ar šaujamlūkām. Sākotnēji par kazemātu sauca velvju telpas, kurām vajadzēja būt necaurejamām, tādām, kur varēja zināmā drošībā uzturēties karavīri vai glabāt munīciju un pārtiku. Vēlāk, jau XIX gadsimtā gadsimta sākumā, franču militāto celtņu speciālists inženieris Barons Hakso sācis projektēt brīvi stāvošus betona kazemātus, kurus bija iespējams būvēt virs aizsargvaļņa. Kazemātus turpināja izmantot pat Otrajā Pasaules karā nolūkā pasargāt krasta artilēriju no pretinieka aviācijas uzlidojumiem. Savukārt, vairāku cietokšņu kazemātus (piemēram, Petropavlovskas cietokšņa St. Pēterburgā) vēlāk izmantoja par politisko pretinieku ieslodzījuma vietu.
Ļoti labi saglabājušies Daugavgrīvas cietokšņa kazemāti, kā arī kazemāti Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī, kuros esošie lielgabali varēja apšaudīt pretinieku. Šo cietoksni, kas ir saglabājies gandrīz pilnībā, būvēja un papildināja sākot ar 1810. gadu (gatavojoyies iespējamajam karam ar Napoleonu) līdz pat 1878. gadam, un līdz XIX gadsimta beigām Dinaburgas cietoksnis ar tā kazemātiem bija viens no Impērijas 1.klases cietokšņiem, kas tomēr pakāpeniski zaudēja savu nozīmi. Tomēr tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies XIX gadsimta pirmās puses cietoksnis Austrumeiropā.

1. attēlā - kazemāts Luksemburgā, XVII gadsimta cietoksnis.
2. attēlā - kazemāts, skats mūsdienās, Davgavpils cietoksnis, Latvija.

Kārdinājums, kārdināšana (искушение, temptation)

- nepārvaramā vēlēšanās iegūt aizliegto, parasti ļauno spēku iedvesta. Psiholoģiski - nekontrolējama dziņa pēc baudas, kas prasa tūlītēju realizāciju, turklāt šai darbībai sveši morāli ētiskie apsvērumi. Tēlotajā mākslā īpaši izplatītie sižeti saistīti ar Vecās Derības Ģenēzes grāmatas zīmīgu epizodi - Ievas kārdināšanu paradīzes dārzā (čūska – kārdinātāja) un Grēkā krišanu, kam sekoja izraidīšana no Paradīzes. Sižeta attēlošanai pievērsusies vesela plejāde mākslinieku, sākot ar XII gadsimta visai primitīvu akmens reljefu, kas glabājas Klinī abatijā Francijā līdz izsmalcinātiem dekadences gleznojumiem, kur obligātie atribūti ir un paliek pati puskailā Ieva, čūska un koks ar aizliegto augli. Ir arī vairāki sižeti, kas veltīti svēto kārdinājumiem, kad varonis svārstās starp labo un ļauno. Vēl viens slavens sižets saistīts ar Sātana iecerēto Kristus kārdināšanu, un arī tas ir plaši attēlots glezniecībā. Savukārt, literatūrā un pat tautu vēsturē gandrīz katrs izcils sacerējums vai sasniegums saistīts ar kārdināšanas variācijām. Tā var būt vara, bagātība, mīlestība, slava - atkarībā no indivīda vai situācijas. Jāpiezīmē, ka paradoksu meistars Oskars Vailds diezgan ciniski atzīmēja, ka "Vienīgais veids, kā var pārvarēt kārdinājumu, ir nodošanās tam".
Latviešu literatūra pašos pirmsākumos, proti, brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki", pamatīgi iztirzā kārdinājuma tēmu - turklāt tie, kas kārdinājumam (mantai) pretojas, nebūt nav tie laimīgākie. Arī Blaumaņa prozā gandrīz katrs varonis sastopas ar kārdinājumu - no Kristīnes "Purva bridējā" , kuru kārdina ar mantu līdz Raudupietei, kuru kārdina kaisle. Toties Rozentāla gleznas Ievu pie paradīzes koka kārdina vecā, tradicionālā čūska - Nelabais.

1. attēlā - Luka Kranahs Vecākais "Ieva", 1528.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kārdināšana", 1913.g., audekls, eļļa, LNMM kolekcija.

Kārta, trešā (третье сословие, third estate)

- pirmsrevolūcijas Francijā visi pārējie iedzīvotāji, gan pilsētnieki, gan zemnieki, kas neietilpa divās pirmajās kārtās un maksāja nodokļus. Trešā kārta uzsāka cīņu par savām tiesībām jau Viduslaiku beigās, turklāt šīs cīņas vadīja pilsētu buržuāzija, veidodama savu pārstāvju palātas. Cīņa bija visai sīva un trešās kārtas vadoņi, tai skaitā Parīzes tirgoņu prevo Etjens Marsels jau XIV gs. vidū pēc panākumiem cīņās pret karali, beigās tika nodevīgi noslepkavots, tomēr pateicīgā trešā kārta vēlāk uzcēla viņam pieminekli Parīzes centrā. Francijas Lielās Revolūcijas sasniegumi arī saistīti ar trešās kārtas izcilo lomu feodālisma palieku likvidēšanā.
Latvijas trešā kārta ir, pēc Andrieva Niedras definīcijas, "sīkgrutnieku bērni", tie, kas aiziedami no laukiem, sākot ar XIX gs. veidojuši pirmos izglītotos pilsētniekus- latviešus un arī cīnījušies par to tiesībām visās iespējamās jomās- tirdzniecībā, kultūrā, izglītībā, uzņēmējdarbībā u.c. Šo cilvēku likteņi attēloti latviešu literatūrā Augusta Deglava romānā "Rīga", pirmā daļa "Patrioti" (1911.g.), otrā daļa "Labākās familijas" (1920.g.).

1. attēlā - piemineklis Etjenam Marselam pie Parīzes rāts ēkas.
2. attēlā - Pirmās pilsoniskās Rīgas pārstāvji, A.Deglava romāna "Rīga" varoņi skvērā, kas atrodas Deglava un Pērnavas ielu krustojumā.

Kentaurs (Кентавр, centaur)

- grieķu mitoloģijā mežonīga būtne ar ķermeņa apakšdaļu kā zirgam, bet augšdaļu - kā cilvēkam; kentauri, atšķirībā no divkājainajiem satīriem, bijuši četrkājaini; mītos un leģendās pieminētie senākie kentauri pieder vīriešu dzimumam un dažkārt izceļas ar īpašu gudrību kā meža dēmoni un simbolizē cilvēka varu pār dzīvnieku (jātnieks, kas valda pār zirgu). Ļoti izplatīts sižets antīkajā mākslā un Renesansē.
Lielākā glezna no LNMM krājumiem un vispār lielākā glezna Latvijā ir austriešu XIX gadsimta gleznotāja Hansa Makarta audekls "Lapitu un kentauru cīņa" (190,5 x 381,5 cm) neobaroka stilā; šī glezna skaitās četrpadsmitais no 100 lielākiem mākslas dārgumiem Latvijā. Gleznā attēlots sengrieķu mīta sižets, kad lapitu ķēniņa dēla kāzās kentauri mēģināja nolaupīt līgavu. Arī mūsdienu gleznotājai Aijai Zariņai ir audekls ar nosaukumu "Kentaurs, putns un zilonis III".

1. attēlā - Lorāns Markests "Kentaurs Ness", 1892.g. Tilerī dārzs, Parīze.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Kentaurs skolotājs", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Kiklopi, ciklopi (Киклопы, Cyclops) sengrieķu: Κύκλωψ

- milži ar vienu aci, Urāna (debesu) un Gejas (zemes) dēli. Esot, atbilstoši Homēram, augstprātīgi un ļauni, tiem piederot ganāmpulki. Ar visu savu "dievišķo" izcelšanos visplašāk pazīstamais kiklops Polifēms, kas attēlots “Odisejā”, tomēr bijis mirstīgs, būdams jūras valdnieka Poseidona dēls. Daži senie autori saista kiklopus ar titāniem. Tur vēsture kļūst pavisam savāda, jo, atbilstoši citam senatnes autoram, Hesiodam, Tartarā gāztos - kiklopus Zevs esot atbrīvojis, un pateicīgie milži piešķīruši Zevam zibeni, Aīdam - bruņucepuri, kas padara neredzamu un Poseidonam - trijžuburi, un ar šo ieroču palīdzību dievi pieveikuši sacēlušos titānus.
Savukārt, Latvijā šis kiklops Polifēms parādījies uz Nacionālās Operas skatuves 2005.gadā, kad tika uzvesta Hendeļa baroka opera “Akīds un Galateja”, kā briesmīgs milzis, kas nogalina savu sāncensi- varones nimfas Galatejas mīļoto. Dažus gadus vēlāk (2014.gadā) tika izveidots projekts "Ciklops TV" nolūkā izrādīt vēlīno 1980.gadu eksperimentālo mākslu, par kuru mūsdienu skatītājs praktiski neko nezina. Ideja par šādu pieeju, it kā pārvarot šodienas tieksmi visu redzēt tikai no viena viedokļa (ar ciklopa vienīgo aci), radās pēc Latvijas- Francijas videomākslas festivāla.

1. attēlā - kiklopa statuja, Dabas vēstures muzejs, Londona.
2. attēlā - kiklopa Polifēma galva, marmors, vai nu grieķu oriģināls apm. 2000 gadu p.m/ē., vai vēlāka romiešu kopija, Mākslas muzejs, Bostona.

Klasicisms (классицизм, classicism)

- vēsturiski saprot kā tēlotās mākslas virzienu, kas 17. gs. attīstās kā baroka pretmets, bet tā uzplaukums Eiropā saistīts ar 18. gs. otro pusi – 19. gs. pirmo trešdaļu. Klasicismu glezniecībā raksturo zīmējuma dominante pār kolorītu. Klasicisma varonis ir savas valsts pilsonis, kas augstu vērtē savu pilsonisko godu un pienākumus. Klasicismam arhitektūrā raksturīga antīko elementu, piemēram, dažadu orderu kolonnu un pilastru izmantošana, simetrija un proporcijas. Dažkārt klasicisma stilā celtās ēkas pieskaita vēlīnajam barokam.
Pirmā celtne Rīgā, kurā parādās klasicisma formas bija Rātsnama jaunā ēka pēc arhitekta J. fon Etingera projekta 1750. - 1765. g., kuru uzcēla vecā nama vietā. Raksturīgi šī stila pieminekļi ir Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca, Jēzus baznīca, Arsenāla ēka. Pazīstamākā un labi atjaunota klasicisma stilā celtā pils Latvijā atrodas Mežotnē, tās arhitekts Berlics izmantoja slavenā Džakomo Kvarengi plānus. Pils agrāk piederējusi slavenajai Līvenu dzimtai, mūsdienās tur ir neliela viesnīca un dažreiz tiek rīkoti klasiskās mūzikas koncerti.

1. attēlā - Vandomas laukuma daļa, arhitekts Ž. Mansārs, XVIII gs. sākums, Parīze, Francija.
2. attēlā - Mežotnes pils parādes fasāde, arhitekts J.G.Ā.Berlics, 1798.-1802.g.

Klasicisms (pilsoniskais) (гражданский классицизм, civil classicism)

- arhitektūras stils, ko izmantoja turīgo birģeru (pilsētnieku) mājokļu celtniecībai sākot ar 18. gs. Stilam raksturīga pievēršanās detaļām, zināms mājīgums, rūpīgums. Logi ir pietiekami lieli, lai sniegtu pienācīgu apgaismojumu, portāliem un dažiem logiem ir pusloka vai trīsstūra sandriks. Fasāde nav pārblīvēta ar dekoratīvajiem elementiem.
Pilsoniskā klasicisma spilgtākais pārstāvis Latvijā bija arhitekts Kristofs Hāberlands. Vecrīgas arhitektūrai veltītajos darbos Hāberlands tiek saukts par "Rīgas jaucējs - Rīgas cēlējs", jo iespējams, ka viņa uzcelto māju vietā kādreiz atradušās ievērības cienīgas celtnes. Viena no skaistākajām un vērtīgākajām Hāberlanda celtnēm Šķūņu ielā 5, kur patlaban atrodas Tehniskā un patentu bibliotēka, kā arī vienīgā pilsētā autentiskā ovālā zāle ar ozolkoka paneļiem, diemžēl no ārpuses izskatās visai noplukusi, kaut arī atrodas Doma laukumā.

1. attēlā - XVIII gs. sākuma ēka Veronā, Reomīra ielā (pilsoniskais klasicisms ar barokālo portālu un logailām).
2. attēlā - K.Hāberlanda celtā māja Vecrīgā, XVIII gs. beigas, Tēatra un R.Vāgnera ielu strūris, atjaunota XXI gs. sākumā.

Klasiskā arhitektūra vai agrīnais klasicisms (классическая архитектура или ранний классицизм, Classical architecture)

- cēlusies no senās Grieķijas un senās Romas arhitektūras, un pat pēc Romas impērijas bojāejas tās tradīcijas saglabājās Rietumeiropas lielākajā daļā. Savukārt, Bizantijas impērijā uz šo klasisko elementu pamata izveidojies īpašais Bizantijas stils. Agrīnais klasicisms Eiropā sākās Karolingu dinastijas laikmetā. Par klasiskās arhitektūras pazīmēm uzskata noteiktu kolonnu veidojumu ar to dalījumu pēc orderiem, arku sistēmu un sekošanu antīkās mākslas kanoniem. Renesanses laikmetā aizraušanās ar klasisko arhitektūru, it īpaši kolonādēm, kļūst redzama, tomēr tā vairs tik stingri netiecas pēc kārtības, pieļaujot atkāpšanās no tās. Vēlāk ar klasisko arhitektūru aizraujas autoritārie valdnieki - sākot ar Napoleonu un beidzot ar Staļinu un Hitleru.
Dabiski, īsto klasiskās arhitektūras paraugu Latvijas teritorijā nav un nevar būt, tomēr šīs arhitektūras atskaņas redzamas gan klasicisma laikmeta muižās (Mežotnē, Dzērbenē, Straupē u.c), neoklasicisma celtnēs un pat VEFa kultūras pilī, XX gadsimta totalitārā režīma piemineklī. Mežotnes dzimtmuižas īpašnieki fon Līveni XVIII gadsimta beigās bija pasūtījuši Pēterburgas galma arhitektam Džakomo Kvarengi savas klasicisma stilā ieplānotās pils metu. Mūsdienās pilī notiek koncerti un svinīgi pasākumi, bet pati pils ir klasicisma ainavu parka cetntrālā daļa.

1. attēlā - ieejas kolonāde ar noslēdzošo frontonu Parīzes Panteonā, XVIII gs. beigas, klasicisms, arhitekts Ž.Ž. Suflo.
2. attēlā - arhitekts J.Berlics "Mežotnes pils", 1799.-1802. g.g., pēc Kvarengi meta

Kleopatra (Клеопатра, Cleopatra)

- ir viena no tām nedaudzajām reāli dzīvojušajām sievietēm, bez kuras kultūras un it īpaši mākslas vēsture būtu nepilnīga, jo uzskaitīt Kleopatrai veltītus darbus nemaz nav iespējams. Fantastiska biogrāfija, jo Kleopatra prezentēja sevi kā Ēģiptes dievības Izīdas reinkarnāciju, bija intelektuāla skaistule un intrigante, Jūlija Cēzara un Marka Antonija mīļākā (citus valdniekus un valstsvīrus, kas viņas dzīvē nospēlējuši tikai īsu epizodi, nemaz neminot), rīkoja slavenās dzīres ar pašas dalību dievietes Afrodītes lomā, un pat mira noslēpumainā nāvē - pašnāvībā, nevēloties kļūt par uzvarētāja triumfa sagūstīto dalībnieci. Ar to gadsimtu garumā pilnīgi pietiek rakstniekiem, komponistiem un dzejniekiem, filmu režisoriem, un pat datorspēļu autoriem. Reālajā dzīvē Kleopatra bija pēdējā helēnistiskās Ptolemaju dinastijas valdniece, kura ieguva troni asiņaino brāļu - māsu cīņu rezultātā, paturēja to pateicoties Jūlijam Cēzaram un savai prasmīgajai valdnieces politikai, bet zaudēja varu, Antoniju un dzīvību sadursmē ar uzlēcošu Oktaviāna Augusta zvaigzni.
Latviešu skatītāji varēja sajūsmināties par Kleopatru slavenajā Holivūdas filmā, kur Ēģiptes valdnieces lomu tēloja Elizabete Teilore, un nedaudz vēlāk līdz lasītājiem nonāca ļoti jauka, pietiekami saistoša poļu autora grāmata par Kleopatru, kas iznāca populārajā sērijā "Stāsti par vēsturi". Modernās meitenes Latvijā ļoti uztrauc jautājums par to, vai Kleopatra patiesi bijusi tik skaista? Jo, lūk, tas ir Interneta publikāciju biežākais motīvs. Un ja nu nav bijusi, ko tad?

1. attēlā - Lourens Alma Tadema "Antonijs un Kleopatra", 1885.g.
2. attēlā - Žans Leons Žeroms "Cēzars un Kleopatra", 1866.g.

Klio (Клио, Clio)

- mūza, vēstures aizbildne, Zeva un atmiņas dievietes meita, gleznās alegoriski parasti attēlota kā jauna sieviete ar pergamenta rulli vai piemiņas plāksnēm. Slavenajā Jana Vermeijera gleznā māksliniek atveido savu XVII gadsimta Holandes Klio ar grāmatu pergamenta vākos un jūtamu līdzību ar slaveno "Meiteni ar pērli"- galvas pagriezienā un krāsu salikumā. Klio tēls parādās arī dzejā par varoņiem un to vērtējumu ar vēstures acīm.
Latvijas neatkarībai atjaunojoties, veiksmīgi darbojusies telestudija “Ar Klio acīm”, kur tika atspoguļota Latvijas vēsture un kultūras norises (nosaukums ir aizgūts no igauņu romānu autora J. Krosa); patlaban iznāk arī žurnāls krievu valodā “Klio”, kas veltīts Latvijas vēstures problēmām.

1. attēlā - Pjērs Minārs "Mūza Klio", 1689.g.
2. attēlā - Klio uz Valdemāra ielas 9 nama fasādes Rīgā.

Klosteris (монастырь, cloister)

- vienas ticības brāļu (katoļticības vai pareizticības) viena dzimuma pārstāvju apvienības forma ar vienādotu askētiskās dzīves kārtību kopējās sakrālajās un sadzīves telpās. Reformācija klosterus neatzīst. Vīriešu klosteri angliski parasti sauc arī par friary, monastery, bet sieviešu klosterus – par nunnery, convent. Gadījumā, kad klosteris bija īpaši ievērojams pateicoties vai nu piederībai varenam ordenim, vai nu kādam no laicīgajiem valdniekiem, to saukuši par abatiju. Starp slavenākajām ir Vestminsteras abatija Londonā ar angļu Panteonu un Klinī Francijā ar savu bibliotēku. Katoļu klostera celtņu kompleksā ietilpa mūku dzīvojamās ēkas ar cellēm, viena vai vairākas baznīcas un administratīvā ēka. Senākos pareizticīgo klosterus, kuri pildījuši arī cietokšņu funkcijas, sauc par Lavrām (Trīsvienības Sergija Lavra Krievijā, Kijevas- Pečoru Lavra Ukrainā).
Latvijā ir saglabājušies daži klosteri, tai skaitā Rīgā pareizticīgo sv. Trijādības klosteris, Aglonā – katoļu Aglonas bazilikas klosteris. Slavenākais tuvākais vīriešu klosteris atrodas Pečoros Krievijā netālu no Igaunijas robežas.

1. attēlā - klostera komplekss Svētā Jeruzaleme, XI-XIII gs., priekšplānā Sv.Stefana bazilika, Boloņa, Itālija.
2. attēlā - sieviešu klosteris Rīgā, Kr.Barona ielā, blakus Sv.Trijādības baznīcai.

Klusā daba (натюрморт, still life)

- mākslinieciski sakārtota tematiski tuvu priekšmetu kompozīcija; dažreiz papildināta ar medījumu, zivīm un attiecīgā laikmeta atribūtiem. Žanrs, kas atklāj lietu metafizisko būtību, piemēram, atbilstoši interpretācijai, lilijas ziedi vāzē norāda uz Pasludināšanu.
No latviešu gleznotājiem ar kluso dabu, gleznotu eļļā, Pirmajā Republikā aizrāvās Rīgas mākslinieku grupa XX gadsimta 20. gados. Arī mūsdienās ļoti populārs žanrs, kuram tika veltītas tradicionālas izstādes “Klusā daba. Lietu daba”, kad dažādu paaudžu meistari apspēlē tai skaitā arī seno meistaru darbu motīvus. Citi, piemēram, Sandra Krastiņa, savās “klusajās dabās” ietver pat mikroskopu.

1. attēlā - Hanss Memlings "Ziedi vāzē", 1480.g. Tisenes-Bornemicas muzejs, Madride.
2. attēlā - Niklāvs Strunke "Klusā daba", LNNM kolekcija.

Koka baznīcas (деревянные церкви, wooden churches)

- sākotnēji tika celtas valstīs vai novados, kur kristietība ienāca pirms akmens celtniecības un mūrēšanas. Ja Senajā Krievzemē (Kijevā, Novgorodā) kristietība un akmens celtniecība hronoloģiski sakrita, tad novados, kuri atradušies tālu no centra, toties bija pamatīgi klāti mežiem, ilgstoši saglabājās tendence būvēt dievnamus no koka. Tas pats novērojams arī Skandināvijā, kur saglabājusies vissenākā koka "karkasa baznīca" (aptuveni 1130.g, Urnesa). Krievijā, Ukrainā un Polijā, savukārt, ipaši populāras kļuva tēstās baznīcas, pēc guļbūves principa. Būvju stils bija visai dažāds - no pilnīgi vienkāršām, izbām līdzīgām celtnēm, līdz pat augstiem torņiem ar rotājumiem, grebumiem un ļoti kvalitatīviem namdaru darbiem. Kaut lielākā daļa šādu baznīcu attiecināma uz pareizticību, ir saglabājušās arī vairākas katoļu koka baznīcas Polijā un uniātu - Rietumu Ukrainā. Dažas no tām vēl ne tikai darbojas, bet ir arī iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā atrodas Bornes baznīca, kuru agrāk uzskatīja par vecāko saglabājušos koka baznīcu Latvijā (apmēram XVI gadsimta pirmajā pusē), bet zinātnieks O.Spārītis, veicot pamatīgu materiālu analīzi, tomēr uzskata, ka baznīca būvēta pāris gadsimtus vēlāk. Patlaban par vecāko koka baznīcu Latvijā tiek uzskatīts Latgales Indricas katoļu Svētā Jāņa Kristītāja dievnams, turklāt arī tā draudze esot senākā Latgalē. Toties skaistākā koka baznīca Rīgā ir Jēzus luterāņu baznīca Latgales priekšpilsētā, ko rotā gan klasiskais portiks ar četrām kolonnām, gan dekoratīvais tornis, turklāt tā celta jau XVII gadsimtā, vairākkārt degusi un pedējo reizi atjaunotā pēc 1812.gada pēc K.F.Breitkreica projekta, būdama lielākā klasicisma stila koka monumentālceltne Latvijā.

1. attēlā - uniātu aizkarpatu tipa koka baznīca, Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - Jēzus luterāņu baznīca Rīgā, Elijas ielā 18, skats no sāna.

Kokošņiks (кокошник (архитектура), kokoshnik, corbel)

- noapaļots vai ķīļveida dekoratīvais ārsienu elements tradicionālajā Krievijas arhitektūrā, pēc formas atgādina attiecīgo neprecēto jaunavu nacionālo galvastērpu Senajā Krievzemē. Atšķirībā no nesošajiem velvju elementiem, kokošņikam arhitektūrā ir tīri dekoratīvā funkcija un slodzi tas nenes. Pašā Krievijā sakrālajā celtniecībā ārkārtīgi izplatīts elements, it īpaši XVI-XVII gadsimtā, ar to dekorēja gan slīpo jumtu pamales, gan novietoja kokošņikus gar logiem, gan kārtoja rindās gar velvēm. Kokošņikus izvieto gar ārējām sienām, pie baznīcas daudzskaldņu telts pamata, dekorē logu augšējās apmales. Parasti kokošņikus kārto līmeņos, turkāt katra nākamā līmeņa velvjsienas ir mazākas izmēros. Ļoti savdabīgs un krāšņs dekorējums, ko izmantoja arī krievu historicisma laicīgajās celtnēs.
Latvijā kokošņikus var aplūkot vairāku pareizticīgo baznīcu arhitektūrā, tie parādījās reizē ar krievu meistaru un strādnieku ierašanos sākotnēji hercoga Bīrona piļu celtniecības laikā. Tomēr labāk saglabājušās pareizticīgās baznīcas, kuras celtas sākot ar XIX gadsimta otro pusi. Savukārt, māksliniece Anitra Bērziņa izpelnījusies plašu popularitāti gan Latvijā, gan ārpus tās, veidojot dažadas kompozīcijas ar stikla kokošņikiem.

1. attēlā - pareizticīgo baznīcas tornis ar kokošņikiem Baltkrievijā.
2. attēlā - robainie kokošņiki uz Ķemeru baznīcas.

Koktēlniecība, kokgriezums (резьба по дереву, carving in wood, xyloglyphy)

- tēlniecības paveids, kad attēlu iegūst, izkaļot (grebjot) to no koka– vai nolūkā iegūt figurālu attēlu (skulptūru), vai arī veidojot ornamentu (reljefu). Kalšanai tiek izmantoti speciālu instrumentu komplekti. Eiropā koktēlniecība īpaši uzplauka līdz ar kristīgās kultūras izplatīšanos, aktīvi iekārtojot un izgreznojot baznīcas.
Latvijā meistarus, kas nodarbojas ar kokgriezumiem, sauc par koktēlniekiem. No tiem īpaši ievērojami bija Kurzemē baroka laikmetā strādājušie, kuru darbus iespējams aplūkot grāmatā par Ventspils koktēlniekiem. Padomju Latvijas laikos ļoti populārs tēlniecības veids un pāragri misrušā tēlnieka Igora Vasiļjeva darbi, kurš labprāt strādāja kokā, joprojām pieskaitāmi pie tēlniecības virsotnēm. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika Jāņa Poļaka izstāde ”Koktēlniecība. Konceptuālais dizains”. Tāpat vairāki daudz senāki koktēlniecības paraugi ir skatāmi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Viens no šādiem paraugiem, izteiksmīgs un vienkāršots, ir Lielais Kristaps.

1. attēlā - vācu meistara "Noņemšana no krusta", XV gs. koka skulptūras grupa no Katalānijas muzeja kolekcijas, Barselona.
2. attēlā - madonna ar bērnu, nezināms autors, no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas; koks.

Kolāža (коллаж, collage) franču: coller [kɔ.laːʒ]

- mākslas tehnika, kad papīra un auduma gabali, tāpat kā daži nelieli priekšmeti tiek pielīmēti pie plakanas virsmas. Kopumā tie ir mākslas darbi, kas tiek radīti no atšķirīgiem elementiem, kuru kombinācija sniedz negaidītu efektu. Par kolāžas elementiem var kalpot izgriezumi no žurnāliem un avīzēm, krāsaino papīru strēmeles un pat atgriezumi, fotogrāfiju fragmenti, audekla gabaliņi. Pirmie kolāžu sāka izmantot kubisti Georgs Braks un Pablo Pikaso. 1912. gadā Pablo Pikaso radīja slaveno “Kluso dabu ar krēsla pinumu”, un ar šo mirlki var uzskatīt, ka kolāža oficiāli kļuvusi par modernās mākslas atzītu sadaļu. Mūsdienu pasaulē kolāžas ir īpaši izplatītas, jo, pateicoties tehnikas sasniegumiem, amatieru līmenī ar tām var nodarboties jebkurš, kam ir šāda vēlēšanās - pateicoties interneta resursu tehnoloģiskajiem padomiem.
Par izcilu kolāžas meistaru uzskata latviešu izcelsmes mākslinieku Gustavu Kluci, kas 1938.gada februārī gājis bojā komunistu represijās Maskavā. 2014. gadā Latvijā notika plaša Kluča darbu izstāde, kuras ievērojamu daļu veidoja tieši kolāžas, turklāt to krietna daļa bija saistīta ar PSRS politisko reklāmu. Savos darbos Klucis pārsvarā izmantojis fotogrāfijas, tematisko tekstu un ģeometrisko formu kombināciju.

1. attēlā - Kurts Švitters "Undbild", 1919.g., Štutgartes pilsētas galerija, Vācija.
2. attēlā - Gustavs Klucis "Atlēti" no pastkaršu sērijas, 1928.g.

Kolekcionārs (коллекционер, collector)

- tas ir cilvēks, kas vāc un sistematizē vienveidīgus priekšmetus, veido kolekciju. Daļēji tas ir hobija vai garās aizraušanās ar kaut ko veids. Kolekciju veidi mēdz būt visai dažādi - mākslas priekšmeti, markas, senās monētas (numizmats), porcelāns, pat tabakdozes un pīpes. Kolekcijai rodas vērtība galvenokārt tad, kad tās elementi tiek sistematizēti un aprakstīti, kad krājējs vadās no noteiktas idejas un zināšanām. Dažreiz, kad vērtīga kolekcija tiek atstāta pilsētai vai valstij, uz tās bāzes veidojas muzeji. Tādā veidā radās slavenā Tretjakova galerija Maskavā, Frika galerija Ņujorkā, Rodēna muzejs Parīzē - tur gan pārsvarā ir paša dižā tēlnieka darbi, bet ne tikai. Sevišķi interesanti ir tie kolekcionāri, kuri vienlaikus bija arī zinātnieki, ceļotāji un pētnieki, it īpaši, ja viņi vēlāk novēlēja savas kolekcijas dzimtajai pilsētai, tādējādi radot bagātus muzejus. Viens no tiem bija Ernsts Grandidjē, franču rūpnieks un naturālists, kas novēlēja savu porcelāna kolekciju Luvrai.
Viens no slavenākajiem Rīgas XVIII gadsimta kolekcionāriem bija ārsts un bibliogrāfs Nikolajs Himzelis. Dzimis Rīgā, mācījies Domskolā, studējis medicīnu Kēnigsbergā un Getingenē. 1715. gadā ieguvis medicīnas doktora grādu. Daudz ceļojis un sakrājis lielu bibliotēku, kā arī vēstures, dabaszinātņu priekšmetu un mākslas darbu kolekciju. Vēlāk šo kolekciju N.Himzeļa māte nodevusi Rīgas pilsētai. 1773. gadā ar Rīgas rātes lēmumu tika nodibināts N.Himzeļa muzejs (Himzeļa kabinets), kas bija pirmais muzejs Rīgā. Savukārt, viena no lielākajām mūsdienu mākslas priekšmetu kolekcionārēm spāņu deju dejotāja Marta Alberinga 1999. gadā atdāvināja savas kolekcijas Rīgas un Valmieras muzejiem, kur tās arī ir aplūkojamas.

1. attēlā - Onorē Domjē "Kolekcionārs pie savas Rietumu mākslas darbu krājumiem", 1857.-1860.g.
2. attēlā - memoriālā plāksne par godu pirmā Rīgas muzeja kolekciju dibinātājam.

Kolizejs (колизей, Colosseum)

- milzīgs eliptisks amfiteātris senās Romas centrā, būvēts no betona un akmens, saukts arī par cirku, kurā senatnē notikušas gladiatoru cīņas un pat jūras kaujas Romas iedzīvotāju izklaidēšanai. Daļēji saglabājies līdz mūsdienām kā izcils romiešu arhitektūras piemineklis (I gadsimts). Nosaukums cēlies no vārda colos- milzīgs un līdz šodienai tiek izmantots, aprakstot izmēros lielas celtnes vai parādības.

1. attēlā - kolizejs mūsdienās, Roma.
2. attēlā - "Kolizejs"- lielākais Barselonas kinoteātris.

Kolonāde (Колоннада, colonnade) franču: colonnade

- viena vai vairākas kolonnu rindas ar vai bez pārseguma. Kolonāde var veidot ēkas daļu vai arī būt patstāvīgs arhitektūras veidojums. Kolonādes var tikt izmantotas portikos un galerijās, kuras izvietotas visā ēkas (un pat ielas) garumā, kā tas ir slavenajās Boloņas ielās, var aptvert pagalmu vai laukumu, kā arī, atkārtojot ūdenstilpni, kļūt par apkārtējās ainavas sastāvdaļu. Par vienu no slavenākām kolonādēm Rietumeiropā uzskata Svētā Pētera katedrāles kolonnādi Romā, kuru veidojis arhitekts Bernini, un kura kā spārni aptver milzīgo laukumu. Savukārt, daudz tuvāk Latvijai atrodas arī ļoti labi pazīstama Kazaņas katedrāles pusapaļā kolonāde St. Pētrburgā, arhitekta A.Voronihina šedevrs. Savukārt, XVIII gs. beigās atbilstoši Francijas karaļa brālēna Orleānas hercoga iecerētajā Monso parkā kolonāde izvietota gar mākslīgo ezeru, un tās attēls ūdenī rada fantastisku iespaidu. Ja kolonādi izmanto telpu iekšpusē, ar to parasti noformē plašas zāles, vienlaikus gan šķeļot, gan vienojot parādes interjera telpu.
Latvijas arhitektūrā kolonādes bija lauku lepnāko muižu elements, un to skaits parasti bija neliels, turklāt pārsvarā kolonādes tika izmantotas kā portiki vai pat balkonu nesošās konstrukcijas. Iekšējā kolonāde parādes telpās kopš XVIII gadsimta ir arhitekta Hāberlanda celtajās pašreizējā Rīgas vēstures un kuģniecības lepnajā zālē ar antresolu. Savukārt, viena no Rīgas atpazīstamākajām vietām kopš XX gadsimta sākuma bija "Kolonādes kiosks", kurā pakāpeniski gan patiesi pārdeva preses izdevumus, gan parfimēriju, kan itāļu picas. Tomēr uzrakstu "Kolonāde" uz fasādes tas ieguvis visai nesen.

1. attēlā - dekoratīvā "romiešu" kolonāde Monso parkā, arhitekta Karmontela projekts, 1778. g Parīze.
2. attēlā - Kolonādes kiosks Rīgas centrā, 1903.g. arhitekta A.Reinberga projekts (atjaunots XXI gs. sākumā).

Kolonna (Колонна (архитектура), Column) grieķu: κιων, στύλος, latīņu: columna

- ēkas elements vai balsts, parasti ar apaļu šķērsgriezumu, kā arī patstāvīga konstrukcija, kas kalpo par pamatu skulptūrālajai kompozīcijai vai bistei. Ļoti sens arhitektūras elements, kura izgatavošanai izmantoti marmors, granīts, smilšakmens u.c. Iespējamas arī metāla kolonnas. Kolonnas izšķir pēc to orderiem. Mēdz būt monolītas kolonnas un kolonnas, kuras veidotas no atsevišķiem posmiem, kolonnas ar gludu stāvu un rievotas kolonnas; vertikālās rievas sauc par kanelūrām vai rievtekām. Brīvi stāvošās kolonnas, kā arī kolonnu pāri pieskaitāmi antīkās pasaules kultūras mantojumam. Arī Vandomas kolonna veidota par godu Napoleona uzvarai pie Austerlicas un tās stāvs ir dekorēts ar citām uzvarām veltītiem sižetiem.
Latvijas arhitektūrā kolonnas pārsvarā izmantotas klasicisma arhitektūras paraugos, gan laicīgajos, gan sakrālajos. Kādreiz Rīgā atradusies arī brīvi stāvoša Uzvaras ģēnija kolonna, slavenās Pēterburgas Aleksandra kolonnas radiniece, kura tāpat bija veltīta uzvarai pār Napoleonu. Vairāki kapu pieminekļi Rīgas senākajos kapos arī veidoti kā kolonnas, tāpat dažādu orderu kolonnas (pat koka) saglabājušās pat pussabrukušo celtņu fasādēs, bet brīvi stāvošās monumentālās kolonnas ar statuju mums, diemžēl, nav.

1. attēlā - Napoleonam veltītā kolonna Vandomas laukumā Parīzē. Sākta 1806. gadā un atlieta no lielgabaliem (arhitektu grupa, tēlnieks Pjērs Beržerē)
2. attēlā - Kolumbam veltītā kolonna Barselonā Vidusjūras krastā.

Kolonnas stāvs (Ствол колонны, fust)

- kolonnas vidējā daļa vai serdenis (stienis), atrodas starp bāzi un kapiteli. Stāva profils nedaudz sašaurinās kapiteļa virzienā. Stāvs mēdz būt gan gluds, gan ar rievtekām, atkarībā no ordera, uz kuru attiecas kolonna. Tāpat iespējami visdīvainākie stāvi ar pinumiem un dažādu dekoru, kurus labprāt izmantoja arābu un Dienvideiropas arhitektūrā viduslaikos, kā arī jūgendstila celtnēs visās pilsētās, kur šis stils XIX gs. beigās - XX gs. sākumā kļuva populārs.
Klasiskās arhitektūras paraugos Rīgā un Latvijā līdz XIX gs. beigām tika novēroti gludie vai rievainie kolonnu stāvi, bet vēlāk, kļūstot populāram romantiskajam jūgendstilam, kolonnu stāvi kļuva aizvien daudzveidīgāki un to fulkcionālo nozīmi pārņēma dekoratīvā. Sastopamas arī nelielas dekoratīvās kolonnas ar pīto stāvu, bet tās parasti domātas portālu noformēšanai.

1. attēlā - XVI gs. baznīcas fasāde ar pītiem kolonnu stāviem Pueblā, Barselonā, Katalonija.
2. attēlā - jūgendsitla ēkas fasādes daļa ar divu augu augļu dekorētiem kolonnu stāviem, Smilšu iela 12, dzīvojamais nams celts 18.gs., pārbūvēts par īres namu (1897.) arh. K.J. Felsko.

Kolonnu zāle (Колонный зал, The Pillar Hall)

- parādes zāles noformēšanas stils, kura nosaukums saistīts ar XVIII gadsimta beigu krievu arhitekta Matveja Kazakova vārdu, kaut iekšējais parādes (troņa zāles) kārotjums ar vairāku kolonnu rindām principā bija pazīstams kopš antīkās pasaules un joprojām tiek izmantots virknē augstākā līmeņa pasākumu organizēšanai. Kolonnu zāles bijušas izplatītas gan Austrumu, gan Rietumu sakrālajā un laicīgajā arhitektūrā. Kolonnu zāles mūsdienu izpratnē tomēr biežāk attiecas uz klasicisma arhitektūras paraugiem. 1784.-1787.gadā, pārbūvējot Muižniecības namu Maskavā, M.Kazakovs iekšējā pagalma vidū izveidoja Kolonnu zāli ar 28 iekšējām korintiešu stila koka kolonnām ar baltā marmora segumu. Vēlāk izrādījies, ka šāda tipa zālei piemīt ideāla akustika, un tālab tā mūsdienās tiek izmantota kā koncertzāle.
Arī Latvijā ir vairākas Kolonnu zāles, turklāt pirmo rašanās laiks ir visai tuvs Kazakova risinājumam. Tā, Kolonnu zāle pašreizējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā sākotnēji tikusi būvēta bibliotēkas vajadzībām bijušā Doma klostera austrumu spārnā laikā no 1778. līdz 1787.gadam pēc arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām klasicisma sabiedriskajām telpām. Laika gaitā to sākuši dēvēt par Kolonnu zāli, jo tās balkonu ar galeriju balsta kolonnas, kuru krāsojums imitē marmora virsmu. Mūsdienās zālē noriek arī kamerkoncertu pasākumi. Arī vairākās aristokrātu muižās Latvijas teritorijā tāpat ir sastopamas kolonnu zāles. Piemēram, Jaunmoku mednieku pilī, ko arhitekts V. Bokslafs būvējis XIX gadsimta beigās toreizējam Rīgas pilsētas mēram Dž. Armistedam neogotikas stilā, pirmajā stāvā arī ir kolonnu zāle - tikai šeit plašās telpas griestus balsta slaidas čuguna kolonnas.

1. attēlā - Konstantīns Uhtomskis "Sv. Georga zāle", akvarelis, 1862.g.
2. attēlā - kolonnu zāle Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Kolorīts, krāsu gamma (колорит, colouring, colour scheme)

- gleznotāja izvēlēto krāsu kopīgais raksturojums. Krāstoņu savstarpējo attiecību sistēma mākslas darbā. Dominējošais krāstonis vai krāsu kopiespaids, piemēram, telpā; arī tāds, kam piemīt kaut kas savdabīgs, iespaidīgs. Dažreiz saukts arī par krāsu gammu. Pastāv uzskats, ka krāstoņu skaits no visai ierobežotās gammas viduslaikos mūsdienu sabiedrībā ir ļoti pieaudzis, kas izskaidrojams nevis ar progresu mākslā, bet tehnoloģijās krāsu pigmentu izveidē. Krāstoņu izvēle ir lielā mērā atkarīga arī no mākslinieka izvēlētā sižeta traktējuma, kā arī no valdošās glezniecības manieres. Tā, gleznojot trūcīgus personāžus nabadzīgajā vidē, XIX gadsimta beigu "Peredvižņiku" spilgtais pārstāvis Bogdanovs- Beļskis izvēlējies zilgani pelēcīgu krāsu gammu pie durvīm stāvošā zēna augumam, un tikai aizmugugures fona dzeltenīgie toņi klasē, uz kuru zēns tiecas, padara gleznojuma noskaņu nedaudz gaišāku.
Vairākiem latviešu gleznotājiem, kurus saistījis "vienkāršais, būtiskais un patiesais", piemēram, pāragri mirušajam Leo Koklem, darbos krāsu gamma arī bija noskaņota uz zaļgano, zilgano vai brūngano toņu izmantošanu. Pirmajā Jāņa Rozentāla darbā, kurā ir skaidri saskatāma nacionālā tematika (un, iespējams, pat saikne ar mūsu pirmo "īsto" romānu, proti, "Mērnieku laikiem", arī jūtama skumja brūngani pelēcīga tērpu gamma uz zilgani zaļgano blāvo debesu fona.

1. attēlā - Nikolajs Bogdanovs-Beļskis "Pie skolas durvīm", 1897.g., Valsts Krievu muzejs, Sankt-Pēterburga, Krievija.
2. attēlā - Janis Rozentāls - gleznas "No baznīcas" fragments, 1894.g., LNMM kolekcija.

Komēdija (Комедия, comedy) grieķu: κωμῳδία [kōmōidía]

- vispārējā nozīmē - luga ar laimīgām beigām. Mūsdienu izpratnē tas ir jebkura satura vai nozīmes darbs, kura humoristiskais komponents domāts smieklu izraisīšanai, pārsvarā teātrī, televīzijā, kino u.c. Komēdijas izpratne ir jāatšķir no tās akadēmiskās nojēgas, proti, komiskā teātra, jo Eiropā kopš Senās Grieķijas laikiem to saista ar Atēnu demokrātiju, kad publisko satīru interpretēja komiskie aktieri teatralizētā veidā. Tēatra mākslas jomā tā ir izrāde (luga), kuras saturā ir dažādas sadzīviskas, arī jūtu, problēmas bez traģiskā elementa, pārsvarā labdabīgas. Komēdija mēdz būt arī sociāla, kad it kā jautrais darbības tonis un asprātīgās replikas zināmā mērā maskē satīrisko sabiedrības vājo punktu izcelšanu. Aristotelis uzskatījis komēdiju par zemāko dramaturģijas žanru, kas domāts masu publikas izklaidei. Tomēr pastāv arī pamatots uzskats, ka XVIII gadsimta dramaturga P.Bomaršē lugas "Figaro kāzas" uzvešana pat esot tuvinājusi 1789. gada Lielo franču revolūciju. Komēdijās pat negatīvie personāži, būdami smieklīgi, nekļūst par ļaunuma iemiesojumu, drīzāk par izsmiekla objektu. Slavena ir itāļu komēdija, t.s. Comedia del Arte, kad tās tradicionālie personāži ir noteiktās maskas-tipi. Kad komēdija ir tuvāka "joku lugai", to sauc arī par vodeviļu.
Par pirmo latviešu komēdiju autoru pieņemts uzskatīt Rūdolfu Blaumani, turklāt viņa komēdija "Skroderdienas Silmačos" ik gadu jau vairākus gadu desmitus tiek uzvesta Nacionālajā teātrī gandrīz mēnesi katru vakaru pirms Jāņu dienas. PSRS laikā, kad Līgo svētki oficiāli tika uzskatīti par buržuāziski nacionālistisku pasākumu, "Skroderdienu" uzvedums kļuva par nacionālo tradīciju. Par pirmo komēdijas uzvedumu latviešu valodā tiek uzskatīta no vācu valodas tulkota un 1868.gadā pašdarbnieku aktieru uzvestā luga "Žūpu Bērtuls".

1. attēlā - L.Klozada piemineklis slaveno komēdiju autoram Bomaršē, 1895.g, Parīze.
2. attēlā - pašdarbnieku izrādes "Žūpu Bērtuls" afiša, 1868.g., Eduarda Smiļģa Teātra muzejs.

Kondotjērs (кондотьер, leader of mercenaries, freelancer) itāļu: condottieri

- algots karavadonis viduslaikos, galvenokārt, sadrumstalotajā Itālijā. Kondotjērus parasti algoja kāda Itālijas brīvpilsēta vai pat Romas pāvests. Viduslaikos, kad cilvēka pesronīgajai drosmei, bezbailībai un aukstasinībai bija daudz lielāka nozīme, mākslinieki labprāt veidoja kondotjēru- jātnieku statujas pilnā bruņojumā. Ne velti to otrais nosaukums itāļu valodā nozīmēja "riska kapteiņus". Mūsdienās ar angļu vārdu freelancer apzīmē visbiežāk brīvās profesijas pārstāvi (žurnālistu, IT-speciālistu, mākslinieku), kas ir “neatkarīgais darba ņēmējs”, proti, nestrādā konkrētam saimniekam.
Latviešu mentalitātes izpratnē kondotjērs ir vienkārši brutāls ailgotnis, kuram pilnīgi vienalga, par ko cīnīties, un kuru interesē galvenokārt laupījums. Tomēr obkektivitātes dēļ būtu jāatzīst, ka gandrīz katrs vēlāk slavenās baronu dzimtas dibinātājs Baltijā, sākotnēji bijis lielākā vai mazākā mērā kondotjērs, proti, ordeņa bruņinieks, kas par piedalīšanos Krusta karā ticis pie īpašumiem Livonijā.

1. attēlā - Andrea Verokio "Bartolommeo Kolleoni", 1481.-1496.g., Venēcija, Itālija.
2. attēlā - Donatello "Gatemalata" (kondotjēra jātnieka statuja) Padovā, 1445.-1453.g.

Konservācija (консервация, conservation, preservation)

- posms, kas ir nepieciešams, lai būtu iespējama mākslas darba atjaunošana. Piemēram, pirms gleznas restaurācijas vajadzīga tās zinātniskā un tehnoloģiskā izpēte. Konservējot daļēji sabrukušās celtnes, veselos fragmentus norobežo tā, lai skatītājam rastos priekšstats par patieso ēkas uzbūvi.
Dažreiz konservācija veicama gadījumos, kad restaurācijai (it īpaši ēkas) trūkst līdzekļu. Šādus konservācijas paraugus var aplūkot, piemēram, Bauskas un Cēsu ordeņa pilī, kā arī Raunas bīskapijas pilī. Arī Rīgā vairākas vēsturiski nozīmīgas celtnes tiek konservētas, diemžēl līdz īstai restaurācijai nenonākot.

1. attēlā - iekšējās sienas fragmenta konservācija Sforca cietoksnī Milānā.
2. attēlā - Hāmaņa muižiņas konservācija 2013.gada decembrī pēc 20 sabrukuma gadiem un ugunsgrēka, Rīga, Pārdaugava.

Konsole, kronšteins (консоль, console, bracket) franču: console

- elements, kas balsta no sienas virsmas izvirzītu celtnes daļu vai konstrukciju (mēdz būt volūtas vai akanta telpiskās lapas formā). Viens konsoles gals ir stingri nostiprināts pie sienas, bet otrs - ir brīvs, turklāt uz šī brīvā gala (kas ir izliekts pretējā virzienā) iespējams stiprināt karnīzi, izvirzījumu, kā arī gaismekli vai izkārtni. Konsole bieži vien tiek kalta, un tās forma mēdz atgadināt drakonu, čūsku, ķirzaku vai nāras asti (arī zivi).
Vecrīgā ārējās konsoles, kas atrodas ēku fasādes, pārsvarā domātas tieši laternu stiprināšanai, un visai bieži ir samērā vienkāršas, drīzāk tie ir metāla kronšteini. Tomēr dažās jūgendstila mājās tās var būt izpildītas pietiekami greznas, pat fantastiskas, un piešķir fasādei izsmalcinātu izskatu, kā tas ir arhitekta Hilbiga celtajā mājā Smilšu ielā.

1. attēlā - gaismeklis uz kronšteina Parīzes spāņu krodziņā, St.Antuāna priekšpilsētā.
2. attēlā - dekoratīvs kronšteins ar laternu Smilšu ielā 14, Vecrīgā, arhitekts H. O. Hilbigs, bijusī noliktava, pārbūvēta par īres namu 1890.g.

Konstruktīvisms (tēlotājā mākslā) (Конструктивизм, constructivism (art))

- ir virziens arhitektūras filozofijā un tēlotājā mākslā, kas sākotnēji radies pēcrevolūcijas Krievijā ap 1919 gadu, un tā pamatā bija autonomās mākslas idejas noraidīšana. Kustības pamatidejas bija saistītas ar vēlmi vienot dažādus mākslas veidus, piešķirot tiem sociālo skanējumu. Konstruktīvisms izpaudās (un turpina to darīt) poligrāfijā, glezniecībā, fotogrāfijā un grafiskajā dizainā. Piemēram, tas izpaudies kā fotogrāfijas kompozīcijas tuvināšana ģeometriskām formām, no paradoksālā skatpunkta, pielietojot tilpuma samazināšanu (ar to aizrāvies viens no konstruktīvisma dibinātājiem Aleksandrs Rodčenko). Konstruktīvisma idejas spēcīgi ietekmēja XX gadsimta tēlotājo mākslu it īpaši grafikas un industriālā dizaina jomā, kā arī scenogrāfiju, teātri, baletu, mūziku un pat modi, kur sākās aizraušanās ar taisnām līnijām un ģeometriskām formām. Konstruktīvisms glezniecībā centies ieturēt stabilu krāsu gammu: melnais, sarkanais, baltais un pelēkais ar nelielām zilā un dzeltenā piedevām. XX gadsimta otrajā pusē konstruktīvisms tēlotājā mākslā uz vairākiem gadu desmitiem zaudēja savas pozīcijas, bet 1980.gadā grafiķis un dizainers Nevils Brodijs (Neville Brody) sācis veidot plakātus konstruktīvisma stilā, kas atmodinājis publikas interesi, un nodrošinājis šīm idejām jaunu elpu.
Izcilākais un ārpus Latvijas visplašāk atpazīstamais mākslinieks Georgs Klucis, kura dzīve traģiski aprāvās Staļina represiju laikā 1938. gadā, pēc savas pārliecības un daiļrades grafiskā mantojuma bijis īstens konstruktīvists, par ko Latvijas publika varēja pārliecināties 2014.gadā plašajā darbu izstādē "Kāda eksperimenta anatomija". Viņa ģeometriskie eksperimenti ieturēti tipiskajā konstruktīvistu krāsu gammā.

1. attēlā - Ļubova Popova "Pianists", 1916.g., Kanādas Nacionālā galerija.
2. attēlā - Gustavs Klucis "Konstrukcija", 1921.g., LNMM kolekcija.

Kontrforss, balstošais pīlārs (контрфорс, buttress, counterfort) franču: contre force

- vertikāls balsts, kas uztver gotiskās velves sānspiedienu un vienlaikus pastiprina konstrukciju, arī izvirzīta vertikālās sienas daļa. Kontrforsus sāka apzināti pielietot tad, kad pārāk augstas gotisko katedrāļu sienas kļuva nedrošas no izturības viedokļa. Mēdz būt gan ārējie, gan iekšējie kontrforsi. Visai bieži kontrforsus pielieto kopā ar arkbutāniem - ārējām arkām, kuras raksturīgas Rietumeiropas gotiskajām baznīcām, un pēc būtības ir konrforsa dekoratīvais paaugstinājums.
Latvijas arhitektūrā kontrforsi parādās reizē ar Jēkaba baznīcu Rīgā, kura sākta būvēta agrās gotikas formā ap 1225.gadu, un pabeigta ap 1300.gadu. Tās augšējie stāvi un smailes uzcelti ap XV gadsimta beigām un, iespējams, tieši tad radās arī nepieciešamība pēc ārējiem balstošajiem pīlāriem. Patlaban Jēkaba baznīcas pelēcīgie un smagnējie kontrforsi vislabāk izceļas pretī Saeimai uz sarkano ķieģeļu ārsienu fona.

1. attēlā - Parīzes Dievmātes katedrāles kontrforsi, XII-XIV gs. skats no aizmugures.
2. attēlā - Jēkaba baznīcas kontrforss, XIII-XV gs.

Kontrreformācija (Контрреформация, Counter - Reformation)

- katoļu baznīcas kustība, kas bija vērsta pret reformāciju un centās no jauna saliedēt katoļticīgos. Tajā ietilpa gan pasākumi pret protestantu kustības dalībniekiem, gan to izslēgšana no baznīcas un ķeceru rakstu aizliegumi. Visu novirzienu reformāti tika pasludināti par ķeceriem un valstīs, kur katoļticībai bija izdevies saglabāt savas pozīcijas, reformātus vajāja un pat sodīja ar nāvi, izmantojot Inkvizīciju. Bet šo jēdzienu saista arī ar katoļu baznīcas centieniem atdzimt un attīrīties. Tā, Trientas koncilā tika aizliegta indulģenču pārdošana, baznīcas amatu pirkšana un pārdošana, kā arī pastiprinājās centieni atjaunot stingru kārtību klosteros, uzlabot garīdznieku izglītošanu un pievērsties misionāru darbībai kolonijās. Par vienu no kontrreformācijas instrumentiem kalpoja 1540.gadā nodibinātais Jezuītu ordenis. Ar kontrreformāciju saistīta virkne slaveno gleznotāju darbu, starp kuriem vispopulārākais ir flāms Pīters Pauls Rubenss, kā arī tā saucamā katoļticības garīgā atdzimšana ar jauno svēto un pat ticības mocekļu parādīšanos. Tā kā katoļticība joprojām saglabāja savu patronu lomu mākslā, baroka šedevri zināmā mērā bijuši šīs garīgās atdzimšanas inspirēti, jo to vairums bija veltīts reliģiskajiem sižetiem - Pasludināšanai, Kristus ciešanām, un it īpaši Jaunavas Marijas kultam, jo tās tēls parādās pat batālā žanra gleznās. Laikā, kad luterāņi tiecās iznīcināt jau esošos reliģiskā satura tēlus savās baznīcās, kontrreformācijas mākslinieki pastiprināti veidoja gan attiecīgās gleznas, gan skulptūras. Arī slavenie Mikelanželo Vatikāna gleznojumi ir kontrreformācijas inspirēti.
Latvijā kontrreformācija sakrita ar poļu laikiem, kalendāra nemieriem un latviešu rakstu valodas izplatību. Centieni atjaunot katoļticību Latvijā sākās pēc Livonijas sabrukuma, kad tā nonāca Žečepospolitas (apvienotās poļu-lietuviešu) katoļticīgās valsts atkarībā. Pēc Rīgas nonākšanas karaļa Stefana Batorija rokās te ieradās jezuīti, kuriem tika nodota Jēkaba baznīca. Tomēr pašā Rīgā, kas iepriekšējos gadu desmitos bija kļuvusi stingri luteriska, jezuītu panākumi bija vāji. Jāatzīst, ka tieši pateicoties jezuītu darbībai sāka parādīties pirmie garīgie krājumi latviešu valodā.

1. attēlā - Pīters Pauls Rubenss "Austrumu gudrie pielūdz Jēzu", 1624.g., Karaliskais Mākslas muzejs Antverpenē, Holande.
2. attēlā - Santi Gučjego "Stefana Batorija kapa piemineklis", XVI gs. beigas, Vāvele, Krakova, Polija.

Konventa nocietinājuma pils (Фортификационное сооружение типа конвента, Convent fortification castle)

- klostera dzīvojamā ēka, kā arī pils tips viduslaikos, kam četri pils korpusi ar torņiem aptver taisnstūrveida pagalmu. Arī pats klosteris vai nocietināta viduslaiku pils, kuras korpusi no četrām pusēm ietver taisnstūra iekšējo pagalmu. Vārda skaidrojums saistīts ar norobežošanos no ārējās pasaules gan garīgajos, gan laicīgajos nolūkos. Vēlāk šadus kompleksus visai bieži izmantoja kā cietumus. Literatūrā šāds celtņu tips pastāv joprojām fantastiskajos romānos, kur varonim jātiek vai nu iekšā, vai nu, pārvarot dažādas briesmas, no tās jābēg.
Izcils konventa nocietinājuma pils (pagalms, ap kuru pa perimetru kārtoti būvķermeņi) paraugs Latvijā ir Cēsu pils, kuras celtniecības sākumposms tiek datēts no 1207.gada līdz 1236.gadam. Tas ir konventa tipa celtņu komplekss, ko ieskauj nocietinājuma grāvji. Dažas konventa tipa pilis ir atjaunotas, piemēram, Ēdoles pils. Nedaudz jaunāks, bet labi saglabājies, ir Šlokenbekas pils komlekss netālu no Tukuma. Arī Rīgas pils piederēja šim tipam, bet nekādu grāvju sen nav.

1. attēlā - konventa tipa ordeņa pils Sāremā, Igaunija.
2. attēlā - konventa tipa centrālā daļa pirmajā Jelgavas pilī, makets no Jelgavas muzeja.

Konventa sēta (Двор Конвента, Convent Yard)

- klostera dzīvojamā ēka, kā arī pils tips viduslaikos, kam četri pils korpusi ar torņiem aptver taisnstūrveida pagalmu, klosteris vai nocietināta viduslaiku pils, kuras korpusi no četrām pusēm ietver taisnstūra iekšējo pagalmu.
Rīgā par konventa sētu sauc ēku kompleksu Vecrīgā, netālu no bijušās pirmās ordeņa pils Jāņa sētā, no kuras saglabājusies Jura baznīca. Patlaban komplekss ir daļēji restaurēts un pārsvarā pilda tūrisma objekta funkcijas ar vairākiem muzejiem, hoteļiem un veikaliem. Starp konventa tipa celtņu paraugiem ir arī labi saglabājusies Ventspils pils ar cietoksni.

1. attēlā - konventa tipa ordeņa pils Sāremā, Igaunija.
2. attēlā - Konventa sēta Vecrīgā (pēc restaurācijas).

Korāns (Коран, Koran)

- Galvenie Islama svētie raksti, islama svētā grāmata (tas pats, kas kristiešiem – Bībele), kas satur 114 sūras jeb nodaļas. Tur atrodami reliģiskie, tiesiskie, tikumiskie un sadzīviskie noteikumi un pamācības. Lai iepazītu musulmaņu kultūru no pirmavota, nepieciešams iepazīties ar Korāna tekstu.
Latviski korānu XXI gadsimta sākumā tulkojis dzejnieks Uldis Bērziņš.

1. attēlā - Korāna zelta burtiem rakstītā sūra virs ieejas Stambulas mošejā.
2. attēlā - korāna sūra no Andalūzijas, XII gs.

Kori, lukta (хоры, loft, gallery)

- vieta tradicionālo Rietumu konfesiju baznīcā, kur pulcējas dziedātāji dievkalpojuma laikā. Kādreiz atradusies katoļu baznīcas altārdaļā un bija domāta garīdzniecībai, pat apgādāta ar skaistiem dekorētiem sēdekļiem. Tagad parasti atrodas augstākajā līmenī pretī altārim.
Kori vai luktas latviešu baznīcu arhitektūrā saglabājušies pat koka Usmas baznīcā Brīvdabas muzejā, kur tie atrodas galerijā pretī altārim. XIX gadsimta būvētajās Rīgas baznīcās parasti vienjoma telpas apjož koka luktas ar margām. Luktas ir sastopamas arī laicīgajā arhitektūrā, piemēram, mācību iestāžu aulās garīgo pasākumu noturēšanai.

1. attēlā - lukta XII gs. katedrāles rietumu daļā Lielajā Novgorodā, Krievija.
2. attēlā - lukta LMA (bijušās Biržas Komercskolas) aulā, neogotika, XX gs. sākums, Rīga.

Korintiskais orderis (коринфский ордер, corinthian order)

- ir pēdējais no trim klasiskajiem orderiem antīkajā Grieķijas un Romas arhitektūrā. Tas tiek uzskatīts par viskrāšņāko un dekoratīvāko. Būdama līdzīgs joniskajam orderim, atšķiras no joniskā ordera ar bagātāk dekorētu kolonnu kapiteli (ar akanta lapām, volūtām, gliemežvākiem u.c.), slaidāku kolonnas stāvu, bet arī lēzenāku pašas celtnes jumtu. Stila nosaukums saistīts ar Senās Grieķijas celtniekiem no pilsētas Korintas, un tas kļuva īpaši populārs Senajā Romā Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā, kad tika izbūvēts Augusta Forums. Renesanses laikā, kad atdzima interese par senatni, atsākās korintiešu ordera kolonnu plašs lietojums. Korintiskā ordera kolonnas- ar variantiem - ir sastopamas arī mošeju arhitektūrā.
Ēku, kuras tiktu būvētas ar visiem korintiskā ordera elementiem (īsteni antīko) Latvijā, saprotams, nav, bet Rīgā ar korintiešu (korintiskā) ordera kolonnām ir izrotātas ieejas Nacionālajā teātrī, Vēstures un kuģniecības muzeja zāle, kā arī vairākās citās klasicisma un historicisma stila celtnēs.

1. attēlā - Ņujorkas Galvenā pasta fasādes kolonnas, arhitekti MakKims, Mīds un Vaits, 1913.g.
2. attēlā - korintiskās koka kolonnas Jēzus luterāņu baznīcas fasādē, XIX gs. sākums.

Koris (Хор, chorus)

- ļoti sens teātra mākslas elements, ar ko jau Senajā Grieķijā apzīmēja cilvēku grupu, kura dramatiskās izrādes laikā ar savu kopīgo tekstu izcēla un pastiprināja aktieru darbību. Mūsdienās ar šo vārdu pārsvarā apzīmē dziedātāju ansambli, kas pamatā izpilda kora mūziku. Vissenākās kora dziedāšanas tradīcijas izveidojās baznīcu koros, kad garīgo mūziku izpildīja ne tikai draudze, bet arī speciāli sagatavoti dziedātāji, lielāko tiesu no draudzes locekļu bērniem.
Latvijā kordziedāšanas tradīcija saistīta ar psalmu dziedāšanu luterāņu baznīcā un Hernhūtes brāļu kustību. Tās popularitāte latviešu sabiedrībā joprojām ir ļoti augsta, turklāt mums ir milzīga koru daudzveidība, notiek regulāras koru skates, ir gan akadēmiskie un profesionālie, gan amatieru kori. Arī izglītības sistēmā skolu un augstskolu vairumam ir savi kori. Pēdējā laikā kori pat piedalās Teātra nakts pasākumos, demonstrējot savu mākslu brīvajā dabā (Citadelē).

1. attēlā - jauktā kora koncerts Votiv baznīcā Vīnē.
2. attēlā - jauktā kora "Austrums" koncerts svaigā gaisā 2014.gada maijā Teātra nakts ietvaros.

Korporācija (studentu) (Студенческая корпорация, Student’s association, fraternity)

- studentu apvienība, kuras darbība sakņojas Eiropas universitāšu tradīcijā. Korporāciju kustība sākusies jau XI un XII gadsimta mijā vispirms Francijas un Itālijas augstskolās, kur no citurienes atbraukušie studenti, galvenokārt vācieši, nodibināja savas nacionālās organizācijas. Korporācijām raksturīga stingra biedru hierarhija, katrai ir savas krāsas un simbolika. Korporāciju biedri labprāt piekopa visāda veida aristokrātiskās nodarbošanās- jāšanu, paukošanu, pat duelēšanos un neatteicās arī no alus dzeršanas.
Vecākā latviešu studentu korporācija Lettonia (dibināta 1870. gadā Tērbatā, krāsas – sarkanbalts -sarkans), krievu studentu vecākā korporācija Latvijā Fraternitas Arctica dibināta 1880. gadā Rīgā. Šobrīd Latvijā darbojas 23 studentu korporācijas un 12 studenšu korporācijas, to jumta organizācija ir Prezidiju konvents. Tā kā 1.Republikas laikā virkne studentu uzskatīja korporācijas par vācu kundzības atliekām, paralēli nacionāli orientētie studējošie jaunieši organizēja "Vienotnes", kurās valdīja demokrātiskāks gars bez izteiktas hierarhijas.

1. attēlā - nezināms autors "Studentu kroga aina", 1810.g.
2. attēlā - Latvijas studentu korporāciju biedri gatavojas ikgadējam 18.Novembra gājienam no LU uz Brāļu kapiem Rīgā, 2013.g.

Koturnas (котурны, buskins) franču: cothurne

- zābaks ar biezām zolēm, sengrieķu aktiera kostīma sastāvdaļa, kas piešķīra aktierim nepieciešamo proporciju attiecībā pret relatīvi lielajām traģēdijas maskām un kostīmiem. Vēlāk arī teiciens, ko izmantoja pārnestā nozīmē - persona, kas vēlas būt pārāka par citiem, runāt nedabiski. Zināmā mērā nākotnes kurpes uz augstiem papēžiem ir cēlušās no koturnām.
Senlatvieši, dabiski, koturnās nav staigājuši, un tāpat nav saglabājušies to viduslaiku aktieru, kuri, iespējams, savā tēlojumā šīs Seno romiešu sandales ir izmantojuši, attēli Latvijas mākslā. Tomēr, laikam ritot un historicisma stilam plaukstot Rīgas arhitektūrā, uz lepnāko māju fasādēm ir iespējams sameklēt skulptūras, kuru kājās ir koturnu līdzinieces, kā tas ir kādā no mūsu jūgendstila granda Mihaila Eizenšteina ēkā.

1. attēlā - koturnas.
2. attēlā - nezināms autors "Jaunava ar koturnām kājās", 1906.g, Alberta ielā 2a, Rīgā

Krāsu gamma (цветовая гамма, color gamut)

- noteiktā secībā salikti krāstoņi. Parasti raksturīgi mākslinieciskā virziena, tautas vai novada pārstāvjiem. Tāpat iespējams raksturot arī konkrētā gleznotāja iecienīto krāsu gammu. Piemēram, Rembrants, kas tiek uzskatīts par vienu no slavenākiem visu laiku māksliniekiem, savu krāsu gammu pārsvarā izvēlējies no sarkanā, brūnā un zeltainā toņiem, kontrastam izmantojot melno vai balto. Ir arī virkne izcilo gleznotāju, kuri izvēlas krāsu gammu atbilstoši mirkļa noskaņojumam, zilgani pelēko briesmās, košo- priekā.
Kaut pieņemts uzskatīt, ka latviešiem raksturīga neizteiksmīga (nepietiekami koša) krāsu gamma, proti, dzeltenīgie un brūnganie toņi, Latvijas Olmpiskās delegācijas tērpos 2010.g Ziemas spēlēs dominēja baltais, sarkanais un melnais ar iestrādātiem latvisku rakstu motīviem. Savukārt, visai modernisks Ilzes Strekavinas "Airētājs lielos viļņos" risināts gandrīz Rembrantiskajos toņos, turklāt tie atbilst tradicionālajai latviešu gaumei.

1. attēlā - Rembrants Van Reins "Saskijas van Ulenburhas portrets", 1633.-1634.g., Vecmeistaru galerija, Kasele, Vācija.
2. attēlā - Ilze Strekavina "Airētājs lielos viļņos", 1988.g., LNMM kolekcija.

Kristietība (христианство, christianity)

- monoteistiska reliģija, kas ir balstīta uz Kristus dzīves un mutiskās mācības, kas ir apvienota Jaunajā Derībā. Mūsdienās sevi uzskata par kristiešiem vairāk nekā divi miljardi pasaules iedzīvotāju. Kristiešu lielākā daļa tic tam, ka Kristus bijis Dieva dēls, vienlaikus dievišķīgs un tomēr Cilvēks, cilvēces Glābējs (Pestītājs), kura nākšanu pareģoja Vecās Derības pravieši. Kristīgā baznīca mūsdienās sadalīta vairākos virzienos, bet tās pamatdalījumu veido Romas katoļu baznīca, protestantisms un Austrumu ortodoksija (pareizticība). Kristus dzīve ir aprakstīta četros evanģēlijos- Marka, Mateja, Jāņa un Lukasa, kuri gan sarakstīti stipri vēlāk par Kristus krustā sišanu.
Kristietība Latvijā ienākusi gandrīz vienlaikus no austrumiem (Kijevas Krievijas) un rietumiem (krustneši). Par austrumumu un rietumu paralēlo ietekmi liecina garīgās terminoloģijas jauktais raksturs, kur mijas austrumslāvu un latīņu elementi, kā arī joprojām pastāvošie visi trīs kristietības virzieni ar vairumu atdalījušos baznīcu, kuras sākotnēji uzskatītas par ķecerībām- septītās dienas adventisti, dažādas baptistu draudzes, metodisti u.c. Mūsdienu Latvijā saradušās arī pseido-kristīgās baznīcas, tādas kā "Jaunā paaudze", kurām juku laikos izdevies piesaistīt pietiekami lielas draudzes.

1. attēlā - evanģēlista Mateja skulptūra San Džovāni bazilikā Laterānā, Roma, autors Kamillo Ruskoni(1711.-1715.g).
2. attēlā - Rīgas Doma baznīcas kancele ar apustuļu, evaņģēlistu un kristīgo tikumu alegoriju, kokgriezums, XVII gs. otrā puse, meistars T.Hence.

Kristus ciešanas (Страсти Христовы, Passions of Christ)

- ar to pieņemts apzīmēt Kristus dzīves pēdējo īso posmu, sākot ar viņa ierašanos Jeruzalēmē nedēļā, kad jūgu tauta gatavojas Lieldienu svētkiem un beidzās ar sišanu krustā, kas veido centrālo notikumu kristietībā. Šis posms sākas ar Kristus triumfālo ieiešanu (iebraukšanu) Jeruzalēmē un tajā ietilpst Svētais vakarēdiens, Luģšanās olīvu Dārzā ar sekojošo Jūdas nodevību un Kristus apcietināšanu, tiesu un Golgātu. Atbilstoši Evaņģēlijam, kalns Jeruzalēmes mūru tuvumā, kur Kristus tika krustā sists. Golgāta pati par sevi bija noziedznieku soda vieta. Mākslā šo sižetu parasti attēlo ar krustā sisto Kristu priekšaglā (ir arī varianti ap pārējiem sodītiem laupītājiem). Tāpat izplatīts sižets ir arī ceļš uz Golgātu vai Sāpju Ceļš (Via Dolorosa). Kad XVI gadsimta beigās parādījies Evaņģēlija tā saucamais Karaļa Jēkaba tulkojums, vārda Golgāta vietā dažreiz lieto vārdu Kalvārija, kas ir tuvāks latīņu transkripcijai. Par Golgātu pārnestā nozīmē sauc ciešanas un mocības. Līdz mūsdienām vairākās katoļticīgajās valstīs ārpus Svētās Zemas ir izveidotas savas Kalvārijas, kurās pirms Lieldienām ticīgie izstaigā kaut ko līdzīgu paša Kristus ceļam, turklāt daži pat nes smagus koka krustus. Eksistē arī cits apzīmējums - Kristus pasijas (tulkojumā no latīņu valodas). Ar pasijām, savukārt, apzīmē arī skaņdarbus, kuri veltīti Kristus vai svēto ceišanām. 2004. gadā ASV tika uzņemta filma ar Melu Gibsonu Kristus lomā, kuras pamatā bija Jaunās Derības teksti. Filma izraisīja pretrunīgus viedokļus. Ar ciešanām saistīti arī ērkšķu vainags un krustā sišana.
Latvijas katoļu baznīcās Kristus ciešanas ir mākslas sižets, kur tiek attēlotas Jēzus Kristus dzīves un mocības pēdējās 12 stundās, sākot ar lūgšanos olīvu dārzā un beidzot ar krustā sišanu. Parasti katoļu baznīcu sienās tiek novietotas gleznas ar speciālu numerāciju katrai no pēdējām 12 Kristus dzīves stundām.

1. attēlā - Antonio Gaudi "Golgāta" (Svētās Ģimenes baznīcas ārsiena), Barselona, Katalonija, Spānija.
2. attēlā - nezināms autors "Kristus ciešanas X", Sv. Alberta Romas katoļu baznīca, Rīga.

Kristus dzīve (жизнь Христа, Life of Jesus)

- ir atspoguļota četros kanoniskajos Jaunās Derības Evaņģēlijos, kuri kalpo par Kristus dzīvesceļa izziņas avotiem. Tāpt ir arī informācija, kas gūstama no apustuļa Pāvila vēstījumiem (epistolām), kuri tika sarakstīti pēc pāris gadu desmitiem. Šī tēma tika bagātīgi atspoguļota sakrālajā glezniecībā, un tajā iekļautas visnozīmīgākās epizodes - sākot ar dzimšanu, bēgšanu uz Ēģipti u.c., īpaši plaši atspoguļojot Kristus brīnumdarbus, kristīšanu, pārveidošanu, kārdināšanu, ciešanas, augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Šos sižetus Viduslaiku un Renesanses māklsinieki iekļāvuši arī poliptihos. Savukārt, klasicisma un baroka mākslā sižeti jau attēloti tuvāk laicīgās mākslas kanoniem, pārsvarā atbilstoši gleznotāja prioritātēm un gaumei. Literatūrā pazīstami vairāki darbi, tai skaitā franču autora Renāna "Kristus dzīve", bet kopš kino parādīšanās tika uzņemtas vairākas filmas. Gandrīz katrai Kristus dzīves epizodei tēlotājā mākslā veltīts bezgalīgs daudzums darbu, it īpaši Krustā sišanai un Svētajam vakarēdienam.
Latviešu glezniecībā tieši Kristus dzīvei veltīto darbu ir maz, toties gandrīz katras katoļu baznīcas interjerā uz sienām ir attēlotas Kristus ciešanas (augošā secībā), sākot ar Pilāta tiesu un beidzot ar apraudāšanu pēc noņemšanas no krusta. Tāpat vairāki profesionālie mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls) ir veltījis Kristus dzīvei dažas gleznas - "Kristus ar Bērniem", "Krisus un samāriete".

1. attēlā -
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kristus svētī bērnus", Mets Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcas altārgleznai, 1910.g., LNMM kolekcija.

Kristus kārdināšana (Искушение Христа, Temptation of Christ)

- Sižets par to, kā Sātans kārdinājis Kristu, ir aprakstīts visos Ēvanģēlijos, un tā būtība formulēta Tumsas valdnieka mēģinājumos kārdināt Kristu ar neierobežoto varu pār pasauli gadījumā, ja tas būs ar mieru locīt ceļus Sātana priekšā. Gadījums it kā noticis pēc tam, kad Kristus bija 40 dienas tuksnesī badojies. Pastāv vairāki mākslinieciskie attiecīgās tēmas risinājumi, starp kuriem ir gan ļoti seni, tādi kā Viduslaiku ilustrācijas no Berī hercoga stundu grāmatas līdz pat filozofiskiem Kristus- domātāja XIX gadsimta gleznojumiem.
Latviešu tēlotajā mākslā sižets netika atrasts, un tas izskaidrojams ar latviešu glezniecības pārsvarā laicīgo raksturu, kā arī tuksnešu un klinšu iztrūkumu, kuri veido sižeta ainavu.

1. attēlā - Dučo di Buonisenja "Kristus kārdināšana", 1308.-1311.g., Frika galerija, Ņujorka.
2. attēlā - nezināma autora mozaīka "Kristus kārdināšana", XII g.s., Sv. Marka katedrāle, Venēcija.

Kristus Debesbraukšana (Вознесение Христа, Ascension of Jesus)

- jaunajā Derībā teikts, ka Kristus savā atdzimušajā miesā četrdesmitajā dienā pēc augšāmcelšanās ticis uzņemts debesīs savu vienpadsmit mācekļu (apustuļu) klātbūtnē. Atbilstoši Bībeles stāstam, eņģelis paziņojis izbrīnītajiem mācekļiem, ka Kristus otrā atnākšana notikšot tādā pašā veidā. Atsauces uz šo parādību ir Lūkas un Marka Evaņģēlijos, kā arī Apustuļu darbos. Mākslinieku Iecienīts sižets, kas devis iespēju attēlot vairākus cilvēku tipus vienkopus.
Rīgā Kristus Debessbraukšanai veltītas divas pareizticīgo baznīcas, no kurām vienā dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Otrā baznīca ir tā saucamā krievu baznīca, tā atrodas pašā Latgales priekšpilsētas sākumā, netālu no centrālās stacijas.

1. attēlā - Pjetro Perudžino "Kristus debessbraukšana", ap. 1496.–1500.g., Lionas Mākslas muzejs, Francija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Kristus debesbraukšana", Mets Stendes baznīcas altārgleznai, 1903.g., LNMM kolekcija.

Kronēšana (коронация, coronation)

- ceremonija, kuras laikā valdniekam (un tā dzīvesbiedram) tiek baznīcas ceremonijas gaitā piešķirta ar regālijām nodrošinātā vara, tai skaitā uzliekot galvā kroni. Slavenākās vēsturiskās kronēšanas – Kārļa Lielā un Napoleona kronēšana (vienīgās Romas pāvestiem piedaloties). Mūsdienu valdnieku kronēšanas ceremonijas paturējušas vairākus Viduslaiku elementus un atribūtus. Krievijas impērijā cars kronēšanas laikā tika simboliski “salaulāts” ar savu tautu. Mūsdienās “kronē” arī sporta, mākslas vai skaistuma konkursu uzvarētājus. Mākslā pastāv arī izplatīts sižets “Svētās Marijas (Dievmātes) kronēšana”.
2010.g septembrī Rīgas Doma ziemeļu ieejā notika senākā sienas gleznojuma “Svētās Marijas kronēšana” atklāšana pēc restaurācijas. Šis gleznojums nonācis līdz mums pateicoties tam, ka veicot XIX gadsimta beigās Rīgas Doma restaurāciju, arhitekts un senās mākslas cienītājs Vilhelms Neimanis rūpīgi pārzīmējis saglabājušos fresku.

1. attēlā - Jakobs Toritti "Jaunavas Marijas kronēšana", mozaīka, baznīcas Santa Maria Maggiore apsīda, Laterāns, Roma.
2. attēlā - nezināms autors "Svētās Marijas kronēšana", sens Rīgas Doma baznīcas sienas gleznojums, restaurējis V.Neimanis.

Kronis (корона, венец, coronet, crown)

- vienkāršotajā izpratnē ir vainagveidīga grezna galvasrota, valdnieka varas simbols, kā arī pats vainags. Kronis pats par sevi bieži vien kļūst par mākslas priekšmetu, jo tā veidošanā piedalās labākie juvelieri, senākie zeltkaļi. Kroņa veidi ir visai dažādi, sākot ar dārgakmeņiem un valsts simboliem rotātām zvērādas cepurēm (tāds ir Britu impērijas valsts kronis, ko rotā Melnā prinča rubīns vai slavenā Krievijas "Monomaha cepure" ar smailu konusu, ko vaiņago krusts) līdz vieglākiem un smalkākiem kaltiem dārgmetālu vainagiem ar zobainu virsmu, tāpat bagātīgi izrotātiem ar dārgakmeņu kompozīcijām. Viduslaiku tradīcijā arī augstmaņiem bija hierarhijai atbilstošie kroņi. Tā, XIV gadsimta Francijas pērs drīkstēja ceremoniju laikā likt galvē kroni ar astoņiem zobiem un lilijām - Kapetingu varas simbolu. Savukārt, mākslinieki, atveidojot vēsturiskus sižetus vai pašu valdnieku parādes portretus, allaž ar lielu pietāti gleznojuši kroņus.
Kaut arī daži Latvijas vēsturnieki mēdz lietot vārdus "ķoniņš" vai "ķēniņš", aprakstot senlatviešu proto-valstu valdniekus (Lamekinu, Viesturu, Kaupo u.c.), par viņu kroņiem nekādu ziņu nav. Savukārt, vaiņags - būtībā kroņa ekvivalents, sastopams gan dainās, gan arī to mākslinieku darbos, kurus interesē folklora un tautas tērpi. Tā, Nīcas meiteņu galvas rotā pērlēm dekorēti vainagi- koši kroņi ar zobiņiem.

1. attēlā - Fridrihs fon Amerings "Austrijas imperators Francis II", 1832.g., Mākslas vēstures muzejs, Vīne, Austrija.
2. attēlā - Džemma Skulme "Nīcas meitas", 1998.g.

Krucifikss (распятие, crucifix)

- modelēts (veidots) vai gleznots krustā sistais Kristus.
Latgalē (arī Polijā un Lietuvā) krucifiksus novieto ceļa krustojumā, lai ceļinieks varētu vērsties pie Dieva arī neapmeklējot speciāli baznīcu, un tad krucifikss apzīmē miniatūru kapelu. J. Streiča filmā “Cilvēka bērns” viena no slavenākām epizodēm ir mazā Boņuka lūgšana pie Dievmātes krucifiksa.

1. attēlā - krucifiksi Barselonas pilsētas muzejā.
2. attēlā - krucifikss Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Krusta kari un krustneši (крестовые походы и крестоносцы, Crusades and crusaders)

- vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Kari sākās sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncīlā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi. Par krusta kariem sauc arī jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā, tai skaitā Rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās nekristītās tautas Eiropā. Krusta karu dalībnieki sevi dēvēja par krustnešiem. Došanās Krusta karā daudziem kalpoja par grēku izpirkšanu. Tā, pat slepkavību bruņinieks varēja izpirkt, dodoties karot pret musulmaņiem vai "pagāniem". Krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību. Vēsturnieki parasti aplūko septiņus krusta karus, kuri izbeidzās Austrumos pēc Francijas karaļa Ludviķa Svētā nāves karagājiena laikā 1270. gadā.
Livonijas Krusta kari bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ar šo jēdzienu apzīmē mūsdienu Latvijā un Igaunijā dzīvojošo tautu iekarošanu un kristīšanu XII un XIII gadsimtā, kā arī cīņas ar Lietuvas (toreiz vēl nekristītās) un jau kristīgās Senkrievijas ziemeļu pilsētām Polocku, Novgorodu un Pleskavu. Iekarotās teritorijas tika novēlētas jaunavai Marijai un tām tika piešķirts kopējs nosaukums Marijas Zeme ar tiešo pakļaušanu Romas pāvestam. Vēlāk Modenas bīskaps Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senjoriem. 1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē. Kā krusta karu Baltijā materiālie pieminekļi kalpo krustnešu ordeņu piļu drupas.

1. attēlā - Svētā Ludviķa statuja pie Sakrekēras bazilikas Monmartrā, XX gs. sākums, Parīze.
2. attēlā - Livonijas odeņa XV gs. mestra fon Borha ģerbonis ar krustnešu simboliku uz Siguldas pils sargtorņa fasādes (atjaunots XXI gs. sākumā).

Krusta puķe (крестоцвет, finial)

- gotikas arhitektūrā izplatīts elements, kas noslēdz tornīšu smailes un veidots kā ziedpumpurs ar četriem vertikāliem atzarojumiem. Bieži šo elementu izkala no akmens, tas izcēla un izrotāja vertikālos celtnes elementus. Visumā nosaukums "krusta puķe" ir aptuvens, jo nebūt ne katrai puķei ir krusta forma. Tomēr gotisko baznīcu smaiļu dekorēšanā šai puķei ir tieši krusta forma, kura profilā pasvītro dekoratīvā elementa kristīgo nozīmi.
Senatnē celtajās Latvijas gotiskajās baznīcās krusta puķes nav saglabājušās (vai arī nav bijušas), jo Ziemeļu gotikas arhitektūra bijusi atturīgāka un pieticīgāka. Toties neogotikas un historicisma celtnēs šo dekoratīvo elementu izmantojuši vairāki arhitekti. Krusta puķes vairumā rotā Vecās Ģertrūdes baznīcas tornīšus. Tāpat šāda puķe ļoti labi redzama uz Rīgas Pāvila baznīcas torņa smailes, jo arī šī baznīca būvēta neo-gotikas stilā. To projektējis arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves darbu turpinājis arhitekta dēls Hermanis. Baznīca iesvētīta 1887. gadā.

1. attēlā - krusta puķes uz baznīcas smaliēm (Marija no Zīges), Vīne.
2. attēlā - krusta puķe uz Pāvila baznīcas smailes, Rīga.

Krusta velve (крестовые своды, cross vault)

- pārseguma forma, kas rodas, divas pusaploces velves sakrustojot; romānikas baznīcas pārseguma modulis vai elements.
Krusta velves sastopamas visās viduslaikos celtajās baznīcās Latvijas teritorijā, tai skaitā arī krusta ejās. Senākās romāņu stila krusta velves saglabājušās pirmās Zobenbrāļu pils atliekās Jāņa sētā un patlaban nav pieejamas, toties Doma baznīcas centrālās ejas gotiskās krusta velves ir ļoti labi saskatāmas.

1. attēlā - Svētās Marijas baznīcas eja, XIII gs., Abrucco, Itālijā.
2. attēlā - krusta velves Rīgas Domā, XIII-XV gs, pēc atjaunošanas XIX gs. beigās.

Krusteja (крестовая галерея, cloisters)

- ar krusta velvēm segta galerija sakrālai procesijai, ēku savienošanai vai arī eja, kas atrodas ap klostera iekšējo pagalmu. Galerija it kā atkārto ēkas ārējo sienu, veidojot četrstūrainu pagalmu, kas kopīgs baznīcai un tās klosterim, norādot uz šī arhitektūras kompleksa vienotību. Kā rakstīts attiecīgajās pamācībās celtniekiem, tāds risinājums "veido nepārtrauktu un stingru arhitektūras barjeru starp mūku garīgo pasauli un tiem zemniekiem un zemniecēm, kuri strādā un dzīvo ārpus klostera". No otras puses, krustaejas ir visai gleznainas un ļauj izvērsties celtnieka (vēlāk arī mākslinieka) fantāzijai, izmantot kolonādes, pārsedzes, dažāda tipa arkas koptēla ieguvei. Kombinācijā ar koptu mauriņu un ziediem krusteja vasarā līdzinās ainavas parkam.
Rīgas Domā krustaeja ir baznīcas senākā daļa, celta XIII gadsimtā un ir izcils agrās gotikas meistardarbs Baltijā. Tā ir gandrīz 120 m gara, segta ar 29 krustveida velvēm, to ietver pret iekšējo pagalmu vērsta arkāde ar kaļķakmens kolonnām. Krusteja vairākas reizes atjaunota, turklāt notikusi arī arheoloģiskā izpēte. Patlaban tur atrodas vairāki eksponāti no blakus esošā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas- lielgabali un to piederumi, kapaplāksnes, zudušo Rīgas celtņu akmens dekoru un kalumu fragmenti.

1. attēlā - Senankas abatijas krustejas daļa ar zvanu torni, XII gs, Dienvidfrancija.
2. attēlā - krusteja Rīgas Domā, XIII-XIV gs.

Krusts (latīņu, katoļu) (латинский крест, Latin cross)

- krusts, kura šķērskoks ir īsāks nekā verikālais elements; pārsvarā ir katoļu un pārējo Rietumu kristīgo konfesiju baznīcu pamatā; nāves kontekstā – atbilstoši kristiešu tradīcijai to liek uz kapakmeņiem un kapiem, jo tas simbolizē Kristus nāvi. Tāpat latīņu krustu izmanto anglikāņu un luterāņu altāru noformēšanā, turklāt tas parasti izvietots izolēti, uzsverot Kristus vientulību ciešanu gaitā. Latīņu krusts ir arī katoļu krucifiksu pamatne, kur vēlāk tas tiek dekorēts vai papildināts ar paša krustā sistā Glābēja figūru. Krusts bez Kristus tēla, savukārt, simbolizējot ticību Augšāmcelšanās brīnumam, iemiesojot laika posmu starp nāvi un Augšamcelšanos.
Latvijā vairumā gadījumu Rietumu kristietībai piederošo baznīcu torņu smailes tradicionāli vainago gaiļi, jo tie esot modrības simbols. Tomēr, sākot ar XIX gadsimta otro pusi, luterāņu draudzes izvēlas vienkāršāku un kristietības pamatiem atbilstošāku baznīcu noformējumu ar latīņu krustu, kā tas ir gan lielākajā Pārdaugavas baznīcā (divi krusti divu torņu galos), gan Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskajā dievmnamā Grīziņkalnā.

1. attēlā - latīņu krusts virs Jēzus baznīcas Briselē.
2. attēlā - latīņu krusts virs Svētā Pāvila baznīcas Rīgā, G.Hilbiga projekts, 1887.g., angļu gotika.

Kubisms (кубизм, cubism)

- avangarda paveids, kas radies Francijā XX gadsimta sākumā un kura mākslinieki uzsvēra objektu ģeometriskās formas, attēlojot priekšmetus kā plakņu, apjomu un robežlīniju sakopojumu. Kaut Pols Sezāns pārsvarā tiek uzskatīts par postimpresionistu, viņa attēloto akmeņlauztuvi jau attiecina uz kubisma agrīno formu, kur mākslinieki zināmā mērā it kā saplacina telpiskos objektus, padarot tos divdimensionālus – it kā gleznotu ārpus perspektīvas un telpiskuma. Slavenākie XX gadsimta kubisma pārstāvj pasaules mākslā- Pablo Pikaso un Žoržs Braks.
No latviešu gleznotājiem jāmin Rīgas mākslinieku grupai piederīgie J. Kazaks, R. Suta, O. Skulme, V. Tone, A. Beļcova u.c. Latvijas mākslas muzejs 2002. gadā izdevis speciālu katalogu, kurā apkopoti materiāli par kubismu Latvijas mākslā, tai skaitā skulptūrā un porcelāna apgleznošanā. Arī dažos Gustava Kluča darbos jūtams kubisms.

1. attēlā - Fernāns Ležē "Vīrietis un sieviete", 1921.g., eļļa uz audekla, Indianopoles Mākslas muzejs, ASV.
2. attēlā - Romāns Suta "Arlekīns ar ģitāru", 1923.g., LNMM kolekcija.

Kults (культ, cult, worship)

- būtnes vai cita objekta pielūgšana, ar to saistītās ceremonijas, reliģiskas vai sadzīviskas. Dažreiz jēdzienu pastarpina mūsdienu izpratnē, piemēram, lietu kults, jaunības kults, aktieru kults, modes kults, naudas kults. Parādījies pat jēdziens par “kulta personu”. Dažiem kultiem mēdz būt arī pozitīva loma, piemēram, pēdējā laikā sāk veidoties “veselīga dzīves veida kults”. Savukārt dažādu konfesiju lūgšanas nami tiek saukti par “kulta ēkām”. Viduslaikos, savukārt, īpaši populārs kļuva Daiļās Dāmas kults - zināmā mērā spītējot drūmajam un cietsirdīgajam laikmetam. Sievietes skaistuma ideālu noteica Madonna (Dievmāte), kurai bija jābūt slaidai un trauslai, vēlams ar šauru vidukli un pat gandrīz plakanām krūtīm. Dāmas matiem bija jābūt gariem, lokainiem un zeltainiem, acīm - zilām vai zaļām, degunam - īsam un taisnam, lūpām- pilnīgām, turklāt skaistumu papildināja bedrīte uz zoda. No estētikas viedokļa tēls bija nedaudz pretrunīgs, jo, no vienas puses, ķermeņa skaistums skaitījās grēcīgs, bet, pateicoties apspīlētām tērpa formām, zināmā mērā tika izcelts. Ideālajai Dāmai vajadzēja pārvietoties sīkiem solīšiem, nolaistām acīm - bet graciozi, veikli pieturot garo kleitu. Akvitānijas Alienora, kas paguva būt secīgi gan Francijas karaļa, gan Anglijas karaļa sieva, ārēji atbilda visiem skaistuma kanoniem, bet par spīti trauslajai ārienei bija gan valdonīga, gan drosmīga, gan gudra - un arī nežēlīga. Viņas kapa piemineklis diezgan labi attēlo šīs XII gadsimta Daīļas Dāmas būtību un joprojām kalpo par kulta objektu māksliniekiem un dzejniekiem, tāpat kā Senajā Akvitānijā. XX gadsimts iepazīstināja Eiropu ar jaunu - totalitāro valstu vadoņu kultu (Staļina, Hitlera, Musolīni), kam bija raksturīgas vai visas seno pagānu tautu kultu iezīmes. Diemžēl, virkne galma mākslinieku palīdzēja šiem kultiem nostiprināties.
Latvijā par kulta personām bieži vien kļūst pāragri bojā gājušie mākslinieki, piemēram piemēram, Mārtiņš Freimanis un Kaspars Streičs. Savukārt, par mūsu Daiļo Dāmu (kuras piederība latviešu kultūrai ir zināmā mērā mitoloģizēta, jo viņa bija pēc izcelšanās vāciete), var uzskatīt Turaidas Rozi. Mūsdienu Latvijā attieksme pret dzīvajām VIP-personām par kultu parasti nepārvēršas, bet "fanošanai" par sportistiem un mūziķiem tomēr piemīt neliela pagānisko kultu deva. Attiecībā uz vadoņa kultu Latvijā - tas atbilstoši Ulmaņa režīma autoritārajai nevis totalitārajai dabai laimīgā kārtā nav atstājis tik postošas sekas mūsu tautas apziņā.

1. attēlā - nezināms autors "Akvitānijas Eleonora", akmenī kalts kapakmens veidols, XIII gs. sākums, Fontenvrē abatija, Dienvidfrancija.
2. attēlā - Turaidas Rozes piemiņas vieta pie Turaidas baznīcas Siguldā.

Kupols (купол, cupola, dome) latīņu: cupella, no grieķu: κύπελλον

- speciālas konstrukcijas telpisks ēkas vai būves pārsegums, kura ārējā forma ir izliekta pussfēra. Arī ornamentāla struktūra, ko novieto kāda lielāka jumta virsotnē. Kupols ļauj pārsegt ēku ar lielu platību bez iekšējiem atbalstiem, jo kupolu veidojošie elementi turas ar blakus esošo elementu svara radītā spiediena palīdzību. Pazīstams jau gandrīz 5 gadu tūkstošus un tā senākie paraugi ir sastopami Austrumu arhitektūrā, modernizēts Senajā Romā un īpaši izmantots sakrālajās celtnēs. Viens no slavenākajiem Rietumeiropā ir sv. Pētera katedrāles kupols Romā, kura projektēšanā piedalījies arī Mikelanželo. Savukārt, Stambula var lepoties ar milzīgo Svētās Sofijas baznīcas kupolu, kas ir tikai nedaudz mazāks par S.Pētera katedrāles kupolu, bet daudz vecāks (VI gadsimts).
Rīgā ar skaistiem kupoliem lepojas Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle Brīvības bulvārī, kuras svinīgā atklāšana notika 1884. gadā (arhitekta R. Pflūga projekts, kas atgādināja Sv Sofijas katedrāli Konstantinopolē). Tāpat ievērības cienīgs ir vislielākais apzeltītais kupols virs vecticībnieku Grebenščikova lūgšanas nama Latgales priekšpilsētā.

1. attēlā - Sv.Pētera katedrāle ar Bramantes slaveno kupolu (XVI gadsimta sākums), Vatikāns.
2. attēlā - Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā (pēdējās kupolu apzeltījumu atjaunošanas laikā 2014.g).

Kuzņecova porcelāns (Кузнецовский фарфор, Kuznecov's china)

- slaveno porcelāna un fajansa ražotni vecticībnieks Trofims Kuzņecovs nodibināja 1832.gadā Duļevas ciemā Vladimira guberņā netālu no Maskavas. Vecticībnieki Krievijā nedrīkstēja būt valsts dienestā un tālab pievērsušies sākotnēji tirdzniecībai, bet vēlāk - rūpniecībai. Lielāku uzplaukumu ražotne, kas pārtapa biedrībā, piedzīvoja sākot ar XIX gadsimta otro pusi, kļūstot par Krievijas galma piegādātāju, piedaloties ar milzīgiem panākumiem starptautiskajās izstādēs. Pēc revolūcijas Krievijā uzņēmums tika nacionalizēts un visumā panīka. Pēc PSRS sabrukuma ražotne Krievijā atjaunota, turklāt darbā pieaicināti bijušo ilgstoši uzņēmumā strādājošo dinastiju pārstāvji. Patlaban apvienība pārsvarā veic individuālus pasūtījumus Krievijas valdības, oligarhu un ārzemju bagāto interesentu labā.
Kuzņecova fabrika Rīgā ir tieši saistīta ar kādreizējiem uzņēmuma uzplaukuma gadiem, jo tika nodibināta 1841. gadā, ņemot izejvielas netālu no pašas rūpnīcas ēkas pie Daugavas. Sākotnēji fabrika ražoja pusfajansu, bet vēlāk, kopš 1851. gada, arī porcelānu, izveidojot milzīgu un ļoti populāru ražotni, kurā pirms I Pasaules kara strādāja 2650 cilvēki. Kara laikā krietna daļa fabrikas iekārtu evakuēta uz Krieviju, bet pēc kara 20.gadu sākumā ražotne atjaunota jau kā akciju sabiedrība. Fabrika intensīvi sadarbojās ar slaveno apgleznošanas biedrību "Baltars" un tās māksliniekiem. 1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim pēc Romāna Sutas skicēm apgleznoto kafijas servīzi. Pēc neatkarības atjaunošanas Baltslāvu biedrība Pētera palastā sarīkoja Kuzņecova porcelāna izstrādājumu izstādi no veco rīdzinieku kolekcijām.

1. attēlā - Sidora Kuzņecova fajansa fabrikas izstrādājumi, XIX gs. vidus, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
2. attēlā - bijušās Rīgas Kuzņecova fabrikas padomju laika produkcijas paraugi (XX gs. 40.-50.-tie gadi), Porcelāna muzeja kolekcija.

Kvadriga (Квадрига, quadriga) Latīņu: quadri un iugum

- rati vai vezums, kurā iejūgti četri zirgi. Šāda tipa pajūgi tika izmantoti Romas impērijas zirgu skriešanas sacīkstēs, un šī tradīcija tika pārmantota no senatnes olimpiskajām spēlēm. Saukti arī par kaujas vai kara ratiem. Viens no senākajiem šādu ratu attēliem ir ar spārnoto uzvaras dievieti Niki (no 425. g. p.m.ē.) no tā saucamā Atēnas bareljefa, pašlaik glabājas Britu muzejā Lomdonā. Kvadriga ir ļoti izplatīts mākslas sižets kopš senatnes, jo tas simbolizē dievu (dievību) vai varoņu goda braucienu. Bija Slavas kvadrīgas kā triumfu simboli, kur pajūgu vadīja Uzvaras vai Likteņa dieviete. Tīri mākslas nozīmē, kvadrigas vadīja Apolons vai Febs, simboliski izdzenājot Nakti un izstarojot gaismu. Ar kvadrigām vaiņagotas arī vairākas Triumfa arkas, tai skaitā Ģenerālā Štāba arka St. Pēterburgā, Brandenburgas vārti Berlīnē, teātru un parlamentu ēku frontoni. Jēdzienu par kaujas Slavas ratiem izmanto arī poētiskā vai pārnestā nozīmē.
Par zināmu kvadrigas līdzinieku latviskajā izpratnē var uzskatīt četrjūgu, bet ne folklorā, ne mākslas darbos tas attēlots nav.

1. attēlā - divas kvadrigas (augšējā apzeltīta) Barselonas parka strūklakas ansamblī.
2. attēlā - Brandenburgas vārtu kvadriga, 1788.-1791.g, tēlnieks J.G.Šadovs, Berlīne.

Kvadrs (квадр, quadro)

- regulārā paralēlskaldņa formā rupji aptēsts akmens, ko lieto celtniecībā. Slavenās Ēģiptes piramīdas veidotas no blokiem un vēlāk dekorētas ar kvadru plāksnēm. Kvadrus īpaši labi kombinēt ar citiem celtniecības materiāliem, tādējādi izceļot virsmas faktūru, kā arī atdalot celtnes stāvus.
Nacionālā romantisma laikmetā dabiskā akmens kvadri (no šūnakmens, kaļķakmens vai smilšakmens) tika izmantoti fasāžu apdarei. Brīvības pieminekļa postamenta apdarē izmantoti kvadri no travestīna. Mūsdienu Latvijā arī arhitektūras un celtniecības firmu nosaukums.

1. attēlā - kvadru un šūnakmens kombinācija Somijas Mākslas muzeja (celta 1905.-1910.g.) ārsienu apdarē.
2. attēlā - kvadru apdare uz ēkas Doma laukumā 4, inž.-arhitekts A.Maidels, 1926.g.

Ķekarveidīgs tornis (Кистевидная башня, Cluster shaped tower)

- dekoratīvo torņu daudzveidība piešķir gan pilsētai kopumā, gan konkrētai ēkai, īpašu izskatu, nodrošina tā atpazīstamību. Šie torņi mēdz būt atseviški stāvoši, un tad tie pat nodrošina pilsētai tās īpašo vietu (slavenais šķībais Pizas tornis), gan pilsētas iesauku (Boloņu tā arī sauc Itālijā par torņu pilsētu, jo to skaits sniedzas pāri diviem desmitiem), gan tie vienkārši izceļ celtnes savdabīgumu - kā daudzie tornīši, kuri atgādina ķekarus, čiekurus vai kādus citus iedomu augus. To galotnēs mēdz būt gan krusti (sakrālajās celtnēs), gan dažādi ziedi un vēja rādītāji (laicīgajās celtnēs). Dažkārt tornīšu rindas uz laicīgo celtņu jumtiem veido "akmens mežģīnes".
Latvijas teritorijā Viduslaiku celtnēs dekoratīvo tornīšu praktiski nav bijis - vai arī tie galīgi nav saglabājušies skarbo vēju un salu dēļ. Savukārt, tādi arhitektūras stili, kā Renesanse un Baroks, kuru dekorā tornīši ieņēma ievērojamu vietu, Latvijā sakrita ar Reformācijas kanonu, kad liekā dekorēšana tika uzskatīta par izšķērdību. Tālab tornīšu daudzveidība te parādās tikai XIX gadsimtā un it īpaši uzplaukst historicisma un eklektikas celtnēs, turklāt tornīšu smailē sāk uzziedēt brīnumaini veidojumi.

1. attēlā - ķekarveida dekoratīvais tornītis (attēla kreisajā pusē) uz Briseles baznīcas jumta karnīzes.
2. attēlā - ķekarveida tornītis uz Sv. Jāņa baznīcas (celta starp XIII-XV gadsimtu) jumta, 1849.g., Vecrīga. Uzstādīts kārtējās pārbūves laikā.

Ķerubs (херувимчик, путти, cherub, putto)

- eņģelis jūdaismā un kristietībā, kopā ar serafīmiem pieder pie augstākās pakāpes Dieva valstības eņģeļu hierarhijā. Kristīgajā mākslā ir divi ķerubu tipi, no tiem tetramorfiem var būt pat divas vai četras galvas. Tomēr tēlotajā mākslā kopš Renesanses laikiem ķerubus attēlo kā draiskus tuklus puišeļus ar (vai bez) spārniem. Klasiskās gleznas kā arī plafoni bieži tiek papildināti ar dažādiem apaļīgiem ķerubiem, kurus sauc arī par putti.
Par to, kas ir ķerubs, notiek pārrunas gan Latvijas baznīcu oficiālajos portālos, gan speciālajās (no angļu valodas pārņemtajās) vietnēs, bet tās spēj tikai radīt jautātāju galvās zināmu haosu. Mākslas jomā - kādreizējie jaukie ķerubu mazuļi katoļu baznīcu gleznojumos gandrīz visi gājuši bojā Reformācijas laikmetā - reizē ar krāsainajām vitrāžām. Bet tie, kurus ir iespējams redzēt, apdzīvo sienu un griestu gleznojumus (un slulptūras veidojumus) Rundālē un Mežotnē.

1. attēlā - Nikolā Pussēns 'Ķerubi", starp 1625.-1630.g.
2. attēlā - divi ķerubi (bez spārniem) uz durvju apmales Rundāles pilī.

Ķēniņš Dāvids (царь Давид, King David)

- pirmoreiz parādās Vecās Derības sižetā kā ganu zēns, kad jūdu cilti apdraud briesmonis un milzis Goliāts. Divcīņā Goliātu pieveic ganu pusaudzis Dāvids, trāpīdams pa galvu ar lingas mestu akmeni. Vēlāk Dāvids kļūst par jūdu valdnieku- dzejnieku un mūziķi, psalmu autoru. Pastāv leģenda, ka Jēzus Kristus cēlies no Dāvida cilts.
Kristīgajā baznīcā ar Dāvida vārdu saistīti psalmi, kurus augstu vērtē baznīcas tēvi. Citāts no Jāņa Zeltamutes: "Psalmu dziedāšana vienmēr izraisa gaviles priecīgajiem un iepriecina grūtsiržus". Laicīgā rīdzinieka uztverē ar Dāvidu asociēta seštūru zvaigzne, kas rotā Izraēlas karogu un arī vairākas celtnes Rīgā. Savukārt, ar Dāvida uzvaru pār Goliātu pieņemts apzīmēt vājākā pārākumu pār stiprāko. Inese Vaidere (Eiropas parlamenta deputāte no Latvijas 2004. - 2014. gadā) rīkojusi starptautisko konferenci "Dāvids un Goliāts: mazās tautas totalitāro režīmu jūgā".

1. attēlā - „Ķēniņš Dāvids” (miniatūra), no Egberta Psalmu grāmatas, X gs., nacionālais arheoloģijas muzejs, Cividale, Friuli-Venēcija Džūlija reģions, Ziemeļaustrumitālija.
2. attēlā - Dāvida zvaigznes starp citiem simboliem uz LMA frontona (skats no Kalpaka bulvāra) Rīgā.

Ķēžu bruņukrekls (сетчатая кольчуга, chain armour, chain mail)

- bruņukrekls, kas bija darināts no sīkiem dzelzs (tērauda) gredzeniem, kuru stiprināšanu un tērpa izmēru pielāgoja bruņinieka augumam. Agrākie šāda tipa atrastie kalēju meistardarbi tiek attiecināti uz ķeltiem (atrasti ķelšu virsaiša apbedījumā Rumānijā), bet pastāv versija, ka tas ir etrusku izgudrojums, kas attiecināms uz IV gs. p.m.ē. Bruņukreklu izplatība - no Eiropas līdz Ziemeļāfrikai un Vidējiem Austrumiem caur Centrālo Āziju un Tibetu līdz Korejai un Japānai, kur izmantoja kombinētos krūts aizsargus - bruņukreklu ar plākšņu daļām. Bruņukrekli - un it īpaši smalko gredzenu bruņuvestes - tiek izmantotas kā aizsarglīdzeklis pret saduršanu līdz pat mūsdienām. To loma ir apspēlēta vairākos romānos un filmās, kad gaidāmais upuris izglābjas pateicoties zem apģērba nemanāmajai bruņuvestei. Pat slaveno hobitu Frodo izglābj no bojāejas plānais bruņukrekls. Tāpat ķēžu bruņukreklus (no dažādien stipriem materiāliem) izmanto operatori, uzņemot filmas par plēsoņām, piemērām, haizivīm.
Latvijā darbojas nometnes “Senlatvieši”, kuru dalībnieki paši darina bruņukreklus, izmantojot 11.-13. gadsimta atradumu fragmentus; tie veidoti no griezumā apaļas stieples. Bet pašā pēdējā laikā, atsākoties restaurācijas darbiem Siguldas ordeņa pilī, radās iespēja aplūkot pēc seniem pierakstiem izveidoto gredzenu bruņukreklu - ar visu blīvo ķiveri un ādas vesti.

1. attēlā - Gredzenu bruņukrekls ar sasienamām plāksnēm vidū. Mogolu dinastija, XVI gs.
2. attēlā - Livonijas ordeņa bruņinieka gredzenu bruņukrekls ar ādas vesti, Siguldas pils muzejs.

Ķieģeļu gotika (Кирпичная готика, Brick Gothic)

- Šis gotikas veids, kurā akmens vietā par galveno celtniecības materiālu kļuva ķieģeļi, īpaši izplatīts Viduslaikos Vācijas ziemeļos, ir Hanzas laikmeta arhitektūras mantojums.
XXI gadsimta sākumā Rīga piedalījās attiecīgajā Eiropas projektā “Eiropas ķieģeļu gotikas maršruts”, kas bija domāts ķieģeļu gotikas mantojuma saglabāšanai Baltijas valstu piekrastes pilsētās (Latvijā, Vācijā, Dānijā, Polijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā). Uz ķieģeļu gotiku daļēji attiecināma Jēkaba baznīca Rīgā- pirmā baznīca, kuras draudzes locekļi bija nelatvieši un sākotnēji atradusies ārpus pilsētas mūriem. Vēl viens ļoti skaists ķieģeļu neogotikas paraugs ir Latvijas Mākslas akadēmijas ēka, kuras formas un sarkano ķieģeļu raksts ar melno glazūru padara šo ēku par vienu no arhitekta V.Bokslafa pērlēm.

1. attēlā - XIV gs. ķieģeļu arku tilts ar robojumu, balstlits uz kontrforsiem, Verona, Ziemeļitālija.
2. attēlā - Latvijas Mākslas akadēmija (sākotnēji Biržas Komercskola), arhitekts V.Bokslafs, 1905.g., Rīga.

Ķieģeļu stils (кирпичный стиль, brickstyle)

- viens no eklektisma formālajiem novirzieniem, kad fasādes veidotas tikai kā ķieģeļu mūrējums un tām apkārt ir figurāli izmūrētas dzegas. Šim stilam raksturīgs skulpturālo rotājumu trūkums - jo tie nav veidojami no ķieģeļiem, un, no otras puses, mūrējuma ormnamentālo detaļu bagātība ar plākšņu strukturēšanu, mijoties glazētiem un matētiem sarkaniem ķieģeļiem.
Latvijā ķieģeļu stilā XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā būvētas gandrīz visas rūpnīcas apkārt vēsturiskajam centram, kā arī vairākas veselības aprūpes iestādes, skolas, kazarmas, administratīvās ēkas un noliktavas. Šo stilu dažkārt dēvēja par "kroņa stilu". Ēkas fasādes izcelšana notiek pateicoties apmesto un neapmesto elementu mijai.

1. attēlā - Berlīnes virszemes metro stacijas ēka, 1882.g., viena no pirmajām stacijām.
2. attēlā - Āgenskalna tirgus, arhitekts R.Šmelings, būve uzsākta 1911.g., pabeigta 1925.g.

Ķīļu raksti, ķīlraksts (клинопись, Cuneiform)

- viena no senākajām rakstīšanas sistēmām, kuras attēli saglabājušiies uz apdzedzināta māla plāksnēm. Sākotnējās piktogrammas (IV gadu tūkstotis p.m.ē) Šumēra valstī pēc apmēram tūkstoš gadiem kļuva stilizēts, iespējamo apzīmējumu skaits samazinājās un kļuva abstraktāks, turpinādams vinkāršoties bronzas laikmetā. Ķīļrakstu veidoja ar neasiem irbuļiem uz māla plāksnēm, bet rakstu zīmes vēlāk kļuva par pamatu seno persiešu alfabētam. Vēlāk ķīļu zīme atbilda vai nu veselam vārdam, vai zilbei. Oriģinālie šumeras raksti kļuva par pamatu daudzām rakstu valodām Divupē un tās apkārtnē, vēlāk tos izspieda fenīķiešu alfabēts, un gandīz 2 gadu tūkstošus ķīļrakstu teksti nebija lasāmi, kamēr XIX gadsimtā tie tika atšifrēti.
Ar zināmu fantāzijas devu var uzskatīt, ka Latvijā ķīļu rakstu paveids (ideogrāfiskā rakstība, kad zināmu saturu atspoguļo ar nosacītām zīmēm) ir pastāvējusi t.s. bezrakstu periodā. Proti, bijušas visādas "maģiskās zīmes", kurām piedēvēts īpašs spēks. Uzskatīt par burtu vai zilbju atveidi tautas etnogrāfiskos rakstus tomēr nav pamata, kaut gan senatnes apjūsmotāji cenšas to darīt.

1. attēlā - Gudea statuja ar ķīļrakstiem, Šumēra, apm. 2150 p.m.e., Luvra.
2. attēlā - arhaiskais šumēru ķīļraksts, XXVI gs. p.m.ē.

Ķīļveida arka (клиновидная арка, ogee arch)

- arhitektūrā šis jēdziens attiecināms uz arku, ko veido divi ķīļi, kas būtībā ir viens otra spoguļattēls ar savienojumu augšējā daļā. Šādas arkas parādījās gotiskajā arhitektūrā XIII gadsimta beigās un atdzima historicisma celtnēs kā izteiksmīgs dekoratīvs elements. Dažkārt tās sauc par S-veida arkām. Šādas arkas ļoti bieži izmanto kā dubultloga noformējumu.
Ķīļveida arkas Latvijas arhitektūrā parādās reizē ar historicisma un nacionālā romantisma stilā celtajām ēkām XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā. Tas piešķir īres namiem savdabīgu siluetu.

1. attēlā - ēka pie kanāla Venēcijā ar vairākām ķīļveida arkām, XV-XVI gs.
2. attēlā - nams ar ķīļveida arku dekoru Rīgā, Brīvības ielā 85, 1912.g., arhitekts E.Laube.

Labais gans (Добрый пастырь, Good Shepherd)

- Kristus kā dvēseļu gans. Bībelē alegorija par aitām un to ganiem ir visai izplatīta, ir teiciens par "melno avi", kura esot izraidāma no ganāmpulka, leģenda par bagāto un nabago ar vienīgās aitas atņemšanu, par pazudušās aitas meklēšanu u.c. Līdz ar to māksliniekiem kopš viduslaikiem labpaticis attēlot Kristu kā "labo ganu", bet rakstniekiem un teologiem aprakstīt rūpes par katru draudzes locekli, zināmā mērā paaugstinot mācītāju līdz dvēseļu gana līmenim.
Latvieša mentalitātei īpaši tuvi vārdi no Jāņa evaņģēlija par saimnieka attieksmi pret savām aitām, kuras visas viņam ir tuvas un kuras viņš nepametīs briesmās. Arī šo domu var skaidrot ne tikai kristietības, bet vispārējās morāles garā, proti, tas, kas jūt atbildību, uzņemas arī risku un ir gatavs upurim.

1. attēlā - Bernhards Plokhorsts "Dievs ir mans labais gans", XIX gs., Vācija.
2. attēlā - tēlnieki Šauss un Gervins "Labais gans", XVII gs. beigas, smilšakmens, Sv. Pētera baznīcas portāls, Vecrīga.

Labdarība (благотворительность, benefaction, philanthropy)

- modernajā izpratnē tā ir privātā iniciatīva, kas ir vērsta uz sabiedrības labumu un dzīves kvalitātes celšanu bez personiskā labuma gūšanas. To dažkārt sauc arī par filantropiju. Ļoti būtiska humānās sabiedrības iezīme. Par pirmo labdari tiek uzskatīts titāns Prometejs (bieži attēlots mākslas darbos), kas atnesis cilvēcei uguni, samaksājot par savu rīcību ar ilgstošām mokām.
Mūsdienu Latvijā ir ļoti izplatītas daudzveidīgas labdarības akcijas, kurās piedalās ārkārtīgi dažādas cilvēku grupas – no Saeimas deputātiem līdz aktieriem un skolēniem. Labdarība atšķiras no mecenātisma un sponsoriem ar to, ka tās merķauditorija ir "dzīves pabērni" - cilvēki ar īpašām vajadzībām, vecie ļaudis, nelaimēs cietušie. Katru gadu pirms Ziemassvētkiem Latvijā sākas akcija ar naudas vākšanu dažādu grupu trūcīgajiem ļaudīm, kad katrs akcijas dalībnieks par piemiņu saņem papīra eņģeļi.

1. attēlā - Simons Vuē "Debesu labdarība", 1640.g., audekls, eļļa, Luvras muzejs, Parīze, Francija.

Laicīgais valdnieks (светский правитель, temporal, secular ruler)

- valdnieks, kura vara tiek nodota vai nu mantošanas ceļā, vai arī tās nesējs tiek vēlēts; viduslaikos un Jauno laiku sākumā Eiropā par laicīgajiem valdniekiem varēja būt arī katoļu baznīcas augstās amatpersonas (bīskapi, arhibīskapi), bet garīgais valdnieks šajās teritorijās bija pāvests. Pirms Reformācijas laicīgie valdnieki atradušies zināmā atkarībā no Svētā Krēsla varas. Izglītotie laicīgie valdnieki kopš Renesanses visai bieži nodarbojušies ar zinātnes, mākslas un māklsinieku atbalstīšanu, kā arī rūpējušies par savas personības un tuvinieku tēlu iemūžināšanu portretos un statujās. Starp laicīgajiem valdniekiem mākslas atbalstīšanas jomā īpaši izcēlušies Lorenco Lieliskais 15. gadsimta Florencē, franču karaļi Francisks I un Ludviķis XVI, Anglijas karalis Kārlis I, Spānijas imperators Kārlis V, Prūsijas karalis Frīdrihs II un Krievijas ķeizariene Katrīna II, kuri visi ir pelnījuši mūsdienu ekskursiju vadītāju visdziļāko pateicību.
Piemēram, bīskaps Alberts bija Livonijas laicīgais valdnieks. Bet daudz tuvāki laicīgo valdnieku definīcijai bija gan Kurzemes hercogi (laikaposmā starp XVI gadsimta vidu līdz XVIII gadsimta beigām), kā arī to lielvalstu, kuras dažādos laikos valdījuši pār mūsdienu Latvijas teritoriju, valdnieki. Starp tiem īpaši minams Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs- Tērbatas universitātes dibinātājs. Pēc dažiem datiem, karalis vēlējies dibināt augstskolu Rīgā, bet vietējo vāciešu skopums un nevēlēšanās šo pasākumu atbalstīt laupīja mūsu pilsētai iespēju kļūt par vissenākās laicīgās augstkolas Baltijā mājvietu.

1. attēlā - Andrea Verrokkio "Lorenco Mediči", 1480.g.
2. attēlā - nezināms autors "Gustavs II Ādolfs", XVII gs.

Laicīgā arhitektūra (светская архитектура, secular architecture)

- laicīgās arhitektūras jēdzienā ietilpst visas tās celtnes, kurām nav sakrālais, proti, ar reliģiju saistītais, raksturs – dzīvojamās un sabiedriskās ēkas (slimnīcas, mācību iestādes, tiesībsargājošās, militārās un pārvaldes institūcijas), celtnes, kas nodrošina iedzīvotājus ar visāda veida pakalpojumiem (ūdenstorņi, spēkstacijas, noliktavas, transporta mezgli u.c.) Arī triumfa arkas, uzvaras obeliski un memoriāli attiecināmi uz laicīgās arhitektūras pieminekļiem.
Par Vecrīgas senākajiem laicīgās arhitektūras autentiskiem pieminekļiem var uzskatīt XV- XVI gadsimta noliktavas un dzīvojamās mājas.

1. attēlā - Ambergas pilsēts rāts, 1358.g. gotika.
2. attēlā - spīķeris Vecpilsētas ielā 10, celts apm. XVI gs., XIX gs. vēl funkcionēja kā linu tirgotāja noliktava.

Lajs (прихожанин – не священнослужитель, layman, laywoman) grieķu: λαϊκός [laikos]

- draudzes loceklis, kas nav garīdznieks, arī citas konfesijas piederīgais. Dažreiz arī nespeciālists, nepraša, kāds, kam savā darbības jomā trūkst profesionalitātes. No šī vārda tiek atvasināti jēdzieni par "laicīgo mākslu", "laicīgo literatūru" un laicīgiem pasaules uzskatiem, kur ir ticības elements, bet nav piederības tikai un vienīgi garīgumam.
No Romas Katoļu baznīcas saita Latvijā:" Laji ir visi kristieši, kas Kristībā uzņemti Kristū un caur to iekļauti Dieva tautā, kas Baznīcā un pasaulē pilda Dieva tautai uzticēto sūtību. Lajus raksturo tas, ka viņi dzīvo pasaulē laicīgās realitātes vidū".

Landtāgs (ландтаг, provincial assembly, state diet) vācu: Landtag

- pārstāvju sapulce vācu valodā runājošās valstīs, atsevišķās zemēs (pavalstīs) un provincēs. kā arī Ziemeļitālijā. Arī Lihtenšteinas parlaments. Landtāgam ir likumdošanas vara pārvaldāmajā teritorijā attiecībā uz problēmām, kas neietilpst kopīgajā valsts kompetencē, kurām ir reģionāls raksturs. Arī kārtu sapulce Vācijā un Livonijā Viduslaikos, suzerēna un tā vasaļu sapulce. Mūsdienās Vīnes Rāts ēka kalpo gan kā Pilsētas Dome, gan kā Landtāgs.
Kurzemes landtāgs (tā sastāvā bija bruņniecība un hercoga padomnieki) sācis darboties no 1561.g. un pulcējās samērā regulāri, sākumā pēc hercoga pavēles, vēlāk – regulāri, hercogam piedaloties. Risināja politiskos, saimnieciskos un savstarpējo strīdu jautājumus, nodarbojās ar likumdošanu. Paralēli darbojies arī Vidzemes landtāgs Krievijas impērijas ietvaros. Landtāgi likvidēti 1920. gadā vienlaikus ar bruņniecības privilēģiju pilnīgu atcelšanu. Savukārt, ēkā, kas kādreiz būvēta kā Vidzemes landtāgs, mūsdienās atrodas Latvijas Saeima.

1. attēlā - Vīnes rātsnams, 1883.g., arhitekts Frīdrihs fon Šmits, neogotika, Austrija.
2. attēlā - bijušais Vidzemes landtāgs (Bruņniecības nams), pašlaik Latvijas Republikas Saeima, eklektika, arhitekti R.Pflūgs un J.Baumanis, 1863.-1867.g.

Lapene (беседка, arbaor, pergola, gazebo)

- dārza vai parka atklātā celtne, nojume, kura balstās uz stabiem (koka, akmens, ķieģeļu) un kuras sienas bieži veidotas no režģiem. Var tikt veidota arī kā daļēji pārsegta viegla eja, ap kuras sienām un jumtu vijas dekoratīvie augi vai vīnogas. Tādas lapenes bieži vien veido dārza labirintu ejas valdnieku vasaras rezidencēs, piemēram, Austrijas imperatoru pilī Šenbrunā. Lapenes bija populāras gan Senajā Romā, gan XVII-XVIII gadsimta dārzu arhitektūrā.
Rundāles pils parkā, kā arī vairākās romantiski iekārtotajās vācbaltu muižās tāpat bija dažāda tipa lapenes - no klūgu pinumiem, un arī mūsdienu Latvijā interese par tām atdzimst. Arī mūrēta lapene, kas atgādina miniatūru klasisku portiku un atrodas Rīgas parka centrā ir šo vācbaltu romantisko celtņu līdziniece.

1. attēlā - lapene ar vēja rādītāju ziemā, Baringtona, ASV.
2. attēlā - Rīgā, Kronvalda parkā, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja celtā būve Senās Romas lapenes stilā 1901.g. (sakarā ar Rīgas 700-gadi).

Lari, mājas gari (лары, домовые, Lares, household deities)

- romiešu dievi, kam nebija ne veidola, ne skaita, ne mitoloģijas. To pielūgšanai izmantoja mājas altāri, kur glabāja sīkas laru figūriņas vai amuletus. Lari varēja būt konkrētu vietu sargājošie spēki, un arī ģimenei varēja būt sargājošais gars.
Latviešu mitoloģijā tiem līdzīgi ir pavarda gari (mājas kungi), kurus pieskaita zemākajai dievību grupai un tiem ir arī lokālie nosaukumi (Vecainis, Cepļa dievs, Ašgalvis). Dažkārt tradīcija novietot šādu mājas garu virs ieejas mājoklī sastopama pat jūgendstila celtnēs.

1. attēlā - Augusta lara statuete, romiešu-gallu laikmets, bronza, Bretaņas muzejs, Renna, Francija.
2. attēlā - mājas gari Rīgas dienu gadatirgū.

"Latviešu avīzes"

- pirmais visilgstošāk iznākušais preses izdevums latviešu valodā, sāka iznākt Jelgavā 1822. gadā un to izdošana turpinājās līdz 1915. gadam. Pirmajos gados autori galvenokārt bija vācu mācītāji, bet nedaudz vēlāk pārsvars jau bija latviešiem. Starp avīzes autoriem bija Ansis Leitāns, Ernsts Dinsbergs un mūsu vietējais autodidakts dzejnieks Neredzīgais Indriķis. Laikraksta pirmais redaktors K.F.Vatsons, kas, būdams vācietis, aizrāvies ar latviešu etnogrāfiju un pagātni, pat sastādīja pirmo lasāmo grāmatu latviešu bērniem.
Latviešu avīžniecībai veltīto grāmatu ”Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. 1822—1865” sarakstīja Rita Zelča, un to 2009. gadā laida klajā izdevniecība “Zinātne”. Mūsdienās nosaukumu "Latvijas avīze" pārņēmusi bijusī "Lauku avīze", vispopulārākais un izdzīvojušais izdevums (kopš 1988.gada) ar vairākiem pielikumiem, kuram ir plašs lasītāju loks, galvenokārt ārpus Rīgas.

1. attēlā - pirmās latviešu avīzes trešā izdošanas gada gājuma titullapa.
2. attēlā - "Latvijas avīzes" redakcijas ēka Rīgā, Dzirnavu ielā 21.

Latviešu strēlnieki (латышские стрелки, Latvian riflemen)

- karavīri, kas speciālo Latviešu strēlnieku pulku sastāvā piedalījās 1. pasaules karā, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas Pilsoņu kara kaujās. Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 40 000 kareivju. Viens no visvairāk atpazīstamajiem Sarkaniem strēlniekiem PSRS laikā bija Jukums Vācietis. Viņš bija Latviešu strēlnieku komandieris Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918.-1919.) Krievijas Pilsoņu kara laikā. Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību "latviešu fašistiski-teroristiskajā spiegu organizācijā". Vēlāk daļa strēlnieku atgriezās neatkarīgajā Latvijā, bet citi palika Padomju Krievijā, turklāt viņu daļa gāja bojā Staļina represiju laikā. PSRS periodā tika izcelti un godināti tikai tā saucamie Sarkanie strēlnieki, kuriem bija veltīti gan speciālais muzejs (pašlaik Okupācijas muzejs), gan virkne pieminekļu.
Viens no izcilākajiem latviešu strēlniekiem bija profesionālais karavīrs un zemnieku dēls Frīdrihs Briedis. Pirmā Pasaules kara laikā, būdams drošsirdīgs izlūks, tika apbalvots ar virkni ordeņu, bet līdz ar Latviešu strēlnieku bataljona dibināšanu, kļuva par rotas komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās un ticis vairākkārt ievainots. Pēc 1917. gada revolūcijas viņš vadīja sacelšanos pret boļševikiem pie Volgas. 1918.gadā nošauts kā balto kontrrevolucionārās kustības organizators. Pēc nāves par varonību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar visu šķiru Lāčplēša kara ordeni.

1. attēlā - piemineklis Latviešu Sarkaniem strēlniekiem Rīgā, rāts laukumā, 1965.-71.g.g., autori V.Albergs, Dz.Driba, G.Lūsis-Grīnbergs.
2. attēlā - piemineklis pulkvedim Briedim pie Rīgas 13. vidusskolas, uzstādīts 1998.g (skolā ir arī pulkveža Brieža memoriālais muzejs).

Latviešu Indriķa hronika () Sk. Indriķa Livonijas hronika

Laukakkmeņu apdare (отделка 'под валуны', rubble wall masonry)

- ir apdare, kurai izmanto t.s. laukakmeņus - vietējo celtniecības materiālu, kuram mēdz būt dažāda izcelsme - dolomīta, smilšakmens, kaļķakmens un šūnakmens šķembas, granīta akmeņi, pat lielāku akmeņu atlūzas, tai skaitā visi "akmeņi", kas palikuši pēc ledājiem un tiek katru gadu uzieti arumos. Laukakmeņu izmantošana celtniecībā ļoti izplatīta Maltas salā, Sicīlijā un arābu valstīs, kā arī Itālijas kalnu rajonos, kur zeme klāta ar dažāda izmēra dabiskajem akmeņiem un ir citu celtniecības materiālu trūkums. Laukakmeņus ļoti labi var izmantot iežogojumu celtniecībai laukos (zemās sienas), kā arī nogāžu nostiprināšanai, jo ūdens šīs sienas praktiski nebojā, turklāt laukakmeņu mūrējums ir arī visai dekoratīvs un nedārgs. Celtnieki labprāt izmanto laukakmeņu apdari. Dažreiz par laukakmeņiem sauc vienkārši neregulāras formas akmeņus, kuri zināmā mērā atgādina ar rokām darinātus ķieģeļus.
Latvijā laukakmeņu mūrējums visbiežāk tika izmantots ceļa krogu un šķūņu celtniecībai, bet ir arī vairākas lauku baznīcas, kuras tāpat mūrētas no laukakmeņiem, it īpaši Latvijas ziemeļos, kur ik gadu, pavasaros apstrādājot laukus, uzrodas aizvien jaunas laukakmeņu kaudzes gar ceļiem. Apbūvē izplatoties historicisma un nacionālā jūgenda stiliem, arhitekti sāka labprāt izmantot laukakmeņu apdari, jo tā deva iespēju bez īpašiem izdevumiem piešķirt celtnei oriģinālu izskatu, vienlaikus akcentējot vietējās tradīcijas.

1. attēlā - Svētā Gara (St.Spirito) baznīca, XV gs., Bergamo, Ziemeļitālija.
2. attēlā - īres nams, 1908.g., arhitekts P.Mandelštams, akmens mūra ārsienas apdare, tiek atjaunota.

Lauku muiža (поместье, имение, Estate, manor house)

- feodāls zemes īpašumu veids, kad īpašnieks zemi neapstrādāja personīgi, bet guva no tās ienākumus. Atbilstoši Rietumeiropas likumdošanai, par muižas īpašnieku varēja kļūt, likumīgā veidā saņemot to no valdnieka - laicīgā vai garīgā. Muižā varēja ietilpt lauki, pļavas, meži, draudzes un pat ciemata teritorija. Šaurākā nozīmē par muižu sauc šāda īpašuma pārvaldes ēku vai ēku kompleksu, kurā ietilpst kungu māja vai pils, muižas pārvaldnieka māja, kā arī dažādas saimnieciskas un rūpnieciskas būves. Ilgāku laiku par muižu īpašniekiem varēja būt tikai aristokrātijas (muižniecības vai augstākās garīdzniecības) pārstāvji. Reliģijas karu un revolūciju laikmetā muižas īpašnieku skaits un sastāvs spēcīgi mainījies, izvirzoties priekšgalā turīgajiem trešās kārtas pārstāvjiem.
Latvijas teritorijā muižas sāka veidoties pēc krustnešu iekarojuma, kad bīskaps Alberts piešķīra saviem vasaļiem Lielvārdes un Ikšķiles pilis kopā ar zemi un ļaudīm, kas to apstrādāja. Vēlāk lielās zemes platības pa gavbaliem tika izpārdotas ienācējiem no Vācijas, tādējādi veidojot vācbaltu muižniecību, kura saglabāja savas tiesības uz zemi. Latvijas teritorijā vārds muiža cieši saistīts ar jēdzienu bruņniecība, jo tieši no kādreizējiem Livonijas bruņiniekiem izveidojās vēlākā vācu muižniecība (Latgalē- poļu muižniecība). Latviešu tautas apziņā vārdam ilgstoši bija negatīvs skanējums kā svešās varas iemiesojumam. Līdz ar to dumpju un revolūciju laikā muižas Latvijas teritorijā ir pamatīgi cietušas un tikušas atjaunotas lielākoties periodā starp 1905.gada revolūciju un 1940.gadu. Tagad muižas, kuru ēkās PSRS laikā galvenokārt tika izvietotas skolas, piedzīvo jaunu renovācijas periodu, gan kā skolas, gan kā muzeji.

1. attēlā - Radzivilu lauku muižas ēka Biržos, Lietuva, XVI gs. beigas.
2. attēlā - Dzērbenes muižas ēka, celta XVIII gs., atjaunota 1929.g., Kurzeme.

Laulības pēc pilnvaras (брак по доверенности, proxy marriage, wedding)

- ceremonija, ko gadsimtu gaitā pielietoja, noslēdzot laulības valdnieku starpā, jo līgavai (princesei), dodоties pie līgavaiņa uz kaimiņu valsti, jau bija jākļūst par nākamās valsts pavalstnieci. Tādējādi baznīcas laulību ceremonijas laikā līgavaini aizvietoja kāds augstmanis. Slavenākās tāda tipa laulības – Napoleons I ar Mariju Luīzi, Aragonas Katrīna – ar Anglijas princi Artūru. XVII gadsimtā mākslinieks P. Rubenss attēloja šādas laulības savā slavenajā sērijā, kas bija veltīta Marijas Mediči laulībām ar Henriju IV. Savukārt, 2003. gadā šāda tipa laulības tika noslēgtas starp kosmiskajā stacijā esošo kosmonautu un viņa līgavu.
Latvijas vēsturē laulības pēc pilnvaras nenotika, jo trūka atbilstošā līmeņa valdnieku. Vienīgās augstmaņu kāzas Rundāles pilī ir mūsdienu mākslinieces Maijas Tabakas fantāzija par XVIII gadsimta galminieku dzīvi.

1. attēlā - P.Pauls Rubenss. Kāzas pēc pilnvaras (per procuram) Florencē (Toskānas hercogiene Marija Mediči precas ar sava līgavaiņa Francijas karaļa Henrija IV pilnvaroto), apm. 1622.-1625.g., Bratislavas galerija
2. attēlā - Maija Tabaka "Kāzas Rundālē", 1974.g., LNMM kolekcija.

Lauru vainags (лавровый венец, laurel wreath)

- vainags, kas veidots no vai nu salocītiem lauru koka zariem, vai nu pašām laura lapām. Ar lauru vainagu, ko atbilstoši mitoloģijai valkājis mākslas aizbildnis Apolons, vēlāk kronējuši uzvarētājus gan Olimpiskajās spēlēs, gan dzejnieku konkursos. Senajā Romā lauru vainagu veidoja zirga pakava formā un tas bija triumfatora piederums. Arī Uzvaras dieviete kopš senatnes tur rokā lauru vainagu. Ļoti izplatīts tēls tēlotajā mākslā un literatūrā.
Arī adventes vainagu iespējams veidot no lauru lapām, jo tās "simbolizējot" uzvaru pār vajāšanu un ciešanām. Latvijā teicienu par lauru vainagu ļoti bieži izmanto pārnestā nozīmē, bet tēlotajā mākslā simbols nav zaudējis savu nozīmi, īpaši skulptūrā.

1. attēlā - divi lauru vainagi (figūras rokā un uz postamenta kāpnēm), Vīne, piemineklis kaujai pie Zentas, 1697.g.
2. attēlā - māja Smilšu ielā 8, Vecrīgā, skulptūru autori Z. Oto un O. Vasils.

Lauta (лютня, lute)

- stīgu strinkšķināmais instruments, kurā stīgas izvietotas pamatnes dēlim paralēlajā plaknē. Sākot ar Viduslaikiem līdz pat vēlīnā baroka laikmetam lautu izmantoja daudzveidīgas instrumentālās mūzikas atskaņošanai, un lauta zināmā mērā pildīja mūsdienu klavieru funkcijas. Mūziķi, kas spēlēja lautu, saukuši par lautistu. Bija tāpat meistari, kuri darināja labākās lautas, piemēram, galma orķestru vajadzībām. Renesanses laikā lauta vispār tika uzskatīta par vissvarīgāko instrumentu, atskaņojot laicīgo mūziku. Lautistus labprāt gleznoja mākslinieki, dažas gleznas pat vēlāk izraisīja pārpratumus attiecībā uz izpildītāja dzimumu, piemērām, Karavadžo glezna dažos aprakstos figurē kā "jauneklis, kas spēlē lautu", bet citos, savukārt, kā "jauniete, kas spēlē lautu". Instrumentu izmantoja arī dziedātāja pavadījumam. Lauta ir rados ar bumbierveidīgo Tuvo Austrumu strinkšķināmo instrumentu, ko sauc par udu.

1. attēlā - Francis Halss "Lautu spēlējošais nerrs", 1620.-1625.g., Luvra.
2. attēlā - Artemizija Džentileski "Pašportrets kā lautas spēlētājai", 1615.g.

Lauvas (Львы, Lions)

- vissenākais monumentālās tēlniecības piemineklis Grieķijas Mikēnās, kur vārtu augšējā daļā atrodas divi milzīgu lauvu ciļņi, pasvītro šī majestātiskā dzīvnieka vietu kultūrā- gan antīkajā pasaulē, gan arī vēlāk- monoteistiskajās reliģijās. Lauva ir spēka, drosmes un pat cēluma simbols. Pat arābu pasaules pērlē Alambrā ir strūklaka, kas dekorēta ar lauvām. Lauvas attēls rotā gan valstu ģerboņus, gan ēku portālus un fasādes, gan tiek izmantots kā brīvi stāvoša statuja. Lauvas, līdzās sfinksām, bieži izmanto krastmalu dekorēšanai. Salīdzinājums ar lauvu literatūrā domāts kā pagodinājums. Lauvas vienīgais uzvarētājs varonis ir Hērakls; lauvas ādās staigāja slavenais romietis Antonijs, Cēzara draugs; safari lielākais medījums ir lauva. Lauva (Leo, Leons) ir Romas pāvestu un karaļu vārds.
Latvijas tēlotajā mākslā, sākotnēji ģerboņos un vēlāk skulptūrā - lauvas parādās reizē ar bruņniecību, heraldiku, baroka arhitektūru un Apgaismības laikmeta muižām. Iebrauktuve slavenajā Rundāles pilī arī noformēta ar pīlāru pāriem, kur novietotas lauvas. Rīgā, Brīvības ielā ir arī Lauvu nams, kura fasādi rotā lauvu maskas.

1. attēlā - Lauvu vārti Mikenās, XIII gs. p.m.ē., Grieķija, 1897.gada stereofotogrāfija.
2. attēlā - viena no divām Vērmanes parka lauvām, Rīga.

Lāčplēsis (Лачплесис, Bearslayer (Lāčplēsis))

- latviešu eposa un teiku varonis, arī Andreja Pumpura tāda paša nosaukuma poēma un Raiņa lugas “Uguns un nakts” varonis, drošsirdības, uzticības un patriotisma simbols latviešu literatūrā un tēlotajā mākslā. Atbilstoši mītam, lācenes dēls, kam ir lāča ausis. Attēlots virknē pieminekļu – lielākoties cīnāmies ar Melno bruņinieku, krustnešu un iekarotāju iemiesojumu. Jelgavā 1932.gadā tika atklāts K.Jansona veidotais piemineklis pilsētas atbrīvotājiem “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”. Attēlā redzamais “Lāčplēsis”atgriezies nišā uz Saeimas ārsienas nesen – viņu nojauca II Pasaules kara laikā un tikai pēc neatkarības atjaunošanas sākotnējās skulptūras kopija atgriezusies savā vietā. PSRS laikos Lāčplēša vārds bija piešķirts vienam no bagātākajiem kolhoziem Latvijā Lielvārdes tuvumā - tur, kur atrodas teiksmainā "Lāčplēša gulta". Līdzīgi varoņi ir sastopami arī citu ziemeļu tautu sāgās, piemēram, slavenais Bearwolf angļu literatūrā.
Skulptūras grupa ar Lāčplēsi rotā Brīvības pieminekli Rīgā (bareljefs no kaļķakmens vai travertīna), akcentējot mitoloģiskā tēla lomu latviešu tautas cīņā par neatkarību. Šis tēls iemūžināts arī mūsdienu rokoperā vai Latviešu mūziklā ar Zigmāra Liepiņa mūziku un Māras Zālītes libretu pēc Andreja Pumpura eposa motīviem. Tās pirmatskaņojums 1988. gada 23.augustā Rīgas Sporta manēžā (Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā) kļuvis par izcilu Trešās Atmodas notikumu un nacionālo hītu, bet vairākas dziesmas un to izpildītāji (Ivo, Ieva Akurātere) – par tautas Atmodas simboliem.

1. attēlā - Lāčplēsis (pirmskara statujas kopija) Latvijas Saeimas ārsienas nišā.
2. attēlā - Lāčplēsis ar Spīdolu (pa kreisi) un Melno Bruņinieku ar Kangaru (pa labi) uz plafona zālē E.Smiļģa muzejā.

Leda un gulbis (Леда и лебедь, Leda and the Swan)

- ir stāsts un mākslas sižets, kas cēlies no Grieķijas mitoloģijas, kur Zevam izdevies savaldzināt Spartas valdnieka sievu Ledu milzīga baltā gulbja izskatā esot. Šīs savienības rezultātā piedzima skaistā Helēna (vienīgā Zeva meita no mirstīgās sievietes), kuras dēļ vēlāk izcēlies Trojas karš. Ir arī literāri aplūkota cita versija - Leda no savienības ar Zevu izdējusi divas milzu olas, no kurām izšķīlusies gan Helēna, gan viņas dvīņubrālis Polideiks. Antīkajā mākslā liela izmēra skulptūru par šo tēmu nav, toties sižets tika attēlots sīkplastikā, gemmās, un terakotas eļļas lampās. Saglabājusies arī IV gadsimta Kipras mozaīka ar šo sižetu. Vēlāk, pēc pamatīga pārtraukuma, sākot ar Renesansi, tēmai atkal pievērsušies gleznotāji, jo tā deva iespēju attēlot krāšņu un kailu sievietes miesu - ar zināmu erotikas pieskaņu. Ledu un gulbi tolaik gleznoja Leonardo, Koredžo un Rubenss - katrs atbilstoši savam skaistuma etalonam un izpratnei par erotikas pieļaujamo robežu.
Latviešu literatūrā un tēlotājmākslā ilgstoši tik "kutelīgi" sižeti nav cilāti, pirmais šo tradīciju lauzis Indulis Zariņš 1993. gada atbilstošā nosaukuma gleznā. Tomēr tur gulbis nebūt neatrodas bīstamajā tuvībā no priekšplānā gulošas Ledas, viņš ir kaut kur aizmugurē - putns kā putns, atšķirībā no Renesanses mākslinieku majestātiskā eksemplāra, iespējamā Zeva iemiesojuma. Savukārt, tēlnieces Viktorijas Pelšes jau XXI gadsimta sākumā veidotajā skulptūrā jūtama zināma tuvība antīkajam sižetam.

1. attēlā - Pētera Paula Rubensa XVI gs. kopija no Mikelanželo gleznojuma "Leda un gulbis", Nacionālā galerija, Londona.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Leda un gulbis", Rietumu bankas ekspozīcija.

Leģenda, teiksma (легенда, legend) latīņu: legenda

- teika vai teiksmans stāsts par kādu vēsturisku notikumu, personu, vietu, diezgan bieži saistīts ar neskaidru nosaukumu izcelšanos un to folkloras skaidrojumiem. Tāpat leģenda mēdz būt rakstnieku populāro darbu inspirēta, un tādā gadījumā tās tēls vai sižets iegūst visai plašu auditoriju - Leģenda par doktoru Faustu, leģenda par Kārļa Lielā bruņinieku Rolandu u.c. Pie tādām pieder arī leģenda par Šalotas lēdiju (Lady of Shalott), ko savā balādē aprakstīja slavenais angļu dzejnieks Alfreds Tenisons, un kas kļuva par iedvesmas avotu vairākiem gleznotājiem, it īpaši no pre-rafaelītu vidus. Ir arī virkne gadījumu, kad vēsturiskās personas dzīve burtiski apaug ar leģendām, kaut vai nostāsti par ir kā bijušajiem nākotnes pareģojumiem. Leģenda mūsdienās saistīta ar elku (kino, teātra, modes pasaules) dzīvi, un šie elki cenšas atbilst savai "leģendai". Arī īpašība vispārākajā pakāpē tiek apzīmēta kā leģendāra.
Latvijas tradīcijā vārda "leģenda" sinonīms agrāk bija "teika, teiksma", bet vēlāk leģenda ieņēma savu vietu it īpaši tūrisma ceļvežos, aprakstot kādu no Latvijas muižām vai pilīm. Gandrīz katrai šāda tipa būvei ir sava leģenda - lielākoties par nožņaugtu (piesmietu) jaunavu vai neuzticīgo sievu, kuras mieru neradušais gars klīst pa pils istabām naktī. Tā, Rundāles pilī esot Melnā dāma, kura noteiktās vakara stundās slīdot cauri pils gaiteņiem augšup uz kādreizējā īpašnieka, negantā uzdzīvotāja, Valeriāna Zubova kabinetu. No latviešu gleznotājiem ar leģendām aizraujas Maija Tabaka, un dara to ļoti izsmalcināti. Starp citu, arī viņas "Ballē Rundāles pilī" jūtams šīs pašas Melnās Dāmas leģendas atspulgs.

1. attēlā - Dž. Vaterhauss „Šalota lēdija”, 1888.g. mākslas galerija Kornvolā.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Teiksma", ap 1897.g., kartons, eļļa, LNMM kolekcija.

Lendārts (лэндарт, land art)

- zemes māksla, jēdziens radies XX gadsimta 60.gados ASV, saistīts ar dabas aizsardzību. Lendārta mākslas darbi tiek radīti dabā, neapdzīvotā vietā, izmantojot dabas materiālus – akmeņus, zemi, smiltis, ūdeņus, lapas, čiekurus, gliemežvākus, šie darbi kļūst par daļu no ainavas. Roberta Smitsona lendarta skulptūrā izmantoti dubļi, sāls kristāli un bazalta klints atlūzas no apkaimes.
Vairākus Pokaiņos esošos objektus no dabiskajiem materiāliem var uzskatīt par lendārta paraugiem, tomēr tuvāk šai definīcijai ir veidojums no milzīga koka celma, kas atrodas Rīgas zooloģiskajā dārzā blakus tā pirmās iemītnieces mežacūkas Trīnes akmens tēlam, un arī zināmā mērā atgādina šo zvēru.

1. attēlā - Roberta Smitsona skulptūra "Spirāle Džetija", 1970.g., izveidota pie Lielā Sāļā ezera, Jutas štats, ASV.
2. attēlā - mežacūkas Trīnes atveids Rīgas zooloģiskajā dārzā.

Licejs (Лицей, Lyceum) sengrieķu: Λύκειον [Lykeion]

- senatnē - vieta Atēnu tuvumā, pie Apollona tempļa, kur mācīja viens no senatnes slavenākajiem domātājiem un zinātniekiem Aristotelis. Mūsdienās - arī vidējo speciālo mācību iestāžu nosaukums, kuru programma ir visai dažāda. Krievu vēsturē ir atstājis dziļas pēdas licejs, kas atradies Carskoje Selo netālu no Pēterburgas, un ko absolvējušas vairākas slavenības, tai skaitā dzejnieks Aleksandrs Puškins.
Rīgas Ķeizariskais licejs (1675-1804) līdz 1710.gadam pastāvējis kā Kārļa skola, ko dibinājis Zviedrijas karalis Kārlis XI. Licēja strādāja Indriķa hronikas pirmais izdevējs J.Arnts un pazīstamais kultūras pētnieks, etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofers Broce (sk. Broces kolekcija). Vēlāk to nosauca par Ķeizarisko liceju (jau Rīgai esot Krievijas impērijas sastāvā), uzcēla tam jaunu ēku, mainīja orientāciju no klasiskās uz piesātinātu ar militārajām disciplīnām, bet 1804.gadā pārveidoja par ģimnāziju. Patlaban Rīgā par vienu no prestižākajām mācību iestādēm tiek uzskatīts Franču licejs (dibināts 1921.gadā ar Francijas vēstniecības atbalstu). Vēsturisko nosaukumu zaudēja okupāciju laikā un atguva 1990.gadā.

1. attēlā - ieeja Marselas Pardē (franču pretestības varones) vārdā sauktajā licejā Dižonā, Burgundija.
2. attēlā - Kārļa liceja vēsturiskā XVII gadsimta ēka mūsdienās, Vecrīga.

Lielā brīvības harta (Великая хартия вольностей, The Great charter of liberties, Magna Carta) latīņu Magna Carta

- ir ārkārtīgi svarīga vienošanās ar pavalstniekiem - dumpīgiem baroniem, ko 2015. gadā bija spiests parakstīt toreizējais Anglijas karalis Džons Plantagenets. Vienošanās tekstā nepopulārais valdnieks garantēja pavalstniekiem baznīcas tiesību saglabāšanu, apsolīja izbeigt pretlikumīgu baronu apcietināšanu, nodrošināt ātru un taisnīgu tiesu, kā arī samazināt feodālās iemaksas par labu tronim. Hartas ieviešanai vajadzēja sekot padomei, kas sastāvēja no 25 baroniem. Harta kļuva par svarīgu Anglijas politiskās dzīves daļu, turklāt katram nākamajam monarham bija jāatjauno paraksts zem dokumenta. Anglijas Parlamentam darbojoties gadsimtu gaitā, Lielās brīvības hartas loma samazinājās, bet XV gadsimta beigās interese par šo dokumentu atkal pieauga. Tolaik vēsturnieki un juristi bija pārliecināti, ka Harta bija kaut kas līdzīgs senajai Anglijas konstitūcijai (gandrīz vai Anglosakšu laikmetā it kā bijušajai), kas esot garantējusi individuālās angļu brīvības. Lielā harta izpelnījusies virkni atsauču daiļliteratūrā (un pat ģeogrāfiskajos nosaukumos), tā tiek pieminēta filmās, seriālos un datorspēlēs, bet karalis Džons ir kļuvis nevis par progresīvā, bet par galīgi vājā monarha - neveiksminieka simbolu. Savukārt, izcilais ASV prezidents F.D.Ruzvelts 1941.gadā savā inagurācijas runā atsaucies uz Lielo Hartu kā "iedvesmojošo agrāko dokumentu cilvēces demokratizācijas vēsturē". 2015. gada 15.jūnijā Lielbritānija ar vērienu atzīmēja šīs hartas 800.-to gadadienu.
Pēc būtības, arī 1990.gada 4.maija Latvijas PSR Augstākās padomes Neatkarības deklarāciju var uzskatīt par Brīvības hartas analogu Latvijas valstiskuma atjaunošanas procesā.

1. attēlā - Lielās Brīvības hartas 1225.gada eksemplārs ar lielo Karalisko zīmogu, Britu bibliotēka.
2. attēlā - no XIX gs. romantizētās hronikas "Karalis Džons paraksta Lielo brīvības hartu".

Likteņa dieves, moiras (Богини судьбы, Мойры, Morai, the weird sisters)

- grieķu mitoloģijā Moiras (latīņu valodā - Parkas, Fatas) ir likteņa dieves, kuras aužot cilvēka mūža dzīparu. Ģermāņu mitoloģijā šīs dieves sauc par Nornām. Apzīmējot nenovēršāmo, mēs runājām par fatālo, likteņa lemto. Dieves ir trīs -vērpēja Kloto, Lahēzisa - likteņa piešķīrēja un beidzot Atroposa - tā, kas seko likteņa nenovēršamībai. Atbilstoši grieķu mitoloģijai, Moiras ir neatkarīgas, vadās pēc nepieciešamības un likteņa nolemtības, sekojot, lai katram piešķirtais liktenis tiktu realizēts atbilsoši mūžības likumiem. Dieviem un cilvēkiem ir jāpakļaujas Moirām, vienīgi pats Zevs ir tiesīgs vismaz diskutēt ar viņām. Viņas pieminētas Homēra darbos un Platona "Republikā", kur tiek sauktas par Anankes (nepieciešamības) meitām. Dieves tiek uzskatītas par primārajām, tādām, kuras sastopamas vairāku seno kultūru (Ēģiptes, Indijas) mitoloģijā. Šekspīrs iesaistījis šīs dieves kā trīs burves savā lugā "Makbets", bet viņš šo ideju bija smēlies no senajām skotu leģendām. Vēlāk šie tēli parādās ne tikai uz skatuves, bet arī tēlotajā mākslā, un pat XXI gadsimta jauniešu subkultūrā ir to atskaņas - novele "The Third Witch" (Trešā ragana), kā arī personāži bestselleru sērijā par Hariju Potteru.
Latviešu folkloras viena no komplicētākajām dievībām, ko saista gan ar likteni, gan ar zemes un dabas spēkiem, ir Māra (skanējums pat nedaudz atgādina Moiru). Viņa ir materiālās pasaules pārstāve, sieviešu aizstāve. Ļoti izplatīts tēls visās mākslas jomās, ieskaitot dramaturģiju un mūziku. Literatūrā starp tām ir Māras Zālītes luga "Pilna Māras istabiņa", mūzikā - savulaik ļoti populāra Raimonda Paula dziesma ar Leona Brieža vārrdiem "Dāvāja, dāvaja, dāvaja Māriņa...Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu", kur tieši norādīts uz Māras saistību ar piešķirto likteni. Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādsānu trijstūris ar virsotni uz leju (atkal maģiskais trijnieks). To var attēlot arī kā līkloci, zalkti. Uz maizes klaipiem pirms likšanas krāsnī arī attēlotas Māras zīmes, šoreiz Māras krusts vai krustu krusts. Ir arī senākais Māras zīmes variants, vienkārši horizontāla līnija. Šīs zīmes, atbilstoši ticējumiem, piešķirot pamatīgumu un drošību, saistību ar dabas un zemes spēkiem.

1. attēlā - Johans Gotfrīds Šadovs "Trīs moiras", cilnis uz Aleksandra fon der Marka kapakmens, Berlīlnes Vecā Galerija.
2. attēlā -

Likteņdārzs (Сад Судьбы, Garden of Destiny)

- piemiņas vieta visiem tiem iedzīvotājiem, “kas Latvijai zuduši XX gadsimtā.... cietuši karos un totalitārajos režīmos”, uz Kokneses salas pie Daugavas. Dārza tapšanā, pēc autoru ieceres, var piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs. 2011. gada projekts. Tā ir kopīgi lolotā dāvana Latvijai simtajā dzimšanas dienā.
Ikviens var sniegt savu atbalstu un palīdzēt sasniegt kopīgo mērķi. Iespējami gan ziedojumi naudā, gan materiāli un pakalpojumi, gan darba rokas. Turpinot projektu, Likteņdārzā notiek ikgadējas talkas, labdarības koncerti un dažādi novada pasākumi. Projektu atbalsta "Kokneses fonds", kurā darbojas akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet tā dibinātāji ir Marta un Vilis Vītoli.

1. attēlā - Likteņdārza plāns.
2. attēlā - amfiteātris ar akmeņu krāvumu "Pelēkais saulriets" Likteņdārza Daugavas krastā.

Livonija (Ливония, Livonia)

- jeb Māras zeme bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidojusies teritorija vai arī ordeņa valstiņa Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā. Vēlāk tika pārveidota par konfederāciju, kurā ietilpa arī Sēlija, Zemgale un Kurzeme. Konfederācija sabruka Livonijas kara rezultātā 1561. gadā. Livonijas konfederāciju pārvaldīja landtāgs, Livonijas ordeņa mestrs un augstākās amatpersonas, kā arī arhibīskapiju pārstāvji. Augstākie kungi Livonijā skaitījās Romas pāvests un Vācijas ķeizars, bet viņu ietekmi te īpaši nejuta. Pilnīgas varas Livonijas laikā nebija nevienam, jo notika nepārtrauktas ķildas starp ordeni un Rīgas arhibīskapu, turklāt pati Rīgas pilsēta pamīšus nostājās te bīskapa, te ordeņa pusē.
Livonijas mantojums mūsdienu Latvijā dažādos tās dzīves posmos tika vērtēts atšķirīgi. Nacionālās atmodas laikā - un arī Pirmās republikas laikā - uzsvars tieka likts uz Livonijas kā iekarotājas un apspiedējas lomu (cīņa ar Melno bruņinieku - vācieti, tieksme izcelt "700 verdzības gadus"), PSRS laikā visumā šis vērtējums saglabājās, izceļot šķirisko raksturu. Savukārt, atjaunotās Republikas laikā vērtējums kļuvis līdzsvarots, atzīmējot kristianizācijas labvēlīgās sekas- mūra celtniecību, rakstu valodu, pilsētu dibināšanu un valstiskuma tiesisko noformēšanu.

1. attēlā - Gerharda Merkatora Livonijas konfederācijas karte, Amsterdama, 1634.g.
2. attēlā - Johanna Portantiusa Livonijas karte (ar mežiem un pilsētām), 1573.g.

Livonijas Indriķa hronika () Sk. Indriķa Livonijas hronika

Līgo svētki (Ночь под Ивана Купала, Midsummer night)

- visiecienītākie latviešu svētki, kurus svin gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no viņu izcelšanās. Galvenais svētku elements – Jāņugunis, ko aizdedzina pirms saulrieta, un kam jādeg līdz rītausmai, līgošana ar Jāņu apdziedāšanu, vainagu pīšana no jāņuzālēm un ozollapām. Jaunieši iet pāros meklēt papardes ziedu, mīlējas, dejo un mazgā sejas rīta rasā, pārējie- dzied Ligo dziesmas, dzer alu, ēd jāņusieru un citādi līksmojas. Par vēl vienu Līgo svētku tradīciju vairākus gadu desmitus kļuvusi R.Blaumaņa saspēles lugas "Skroderdienas Silmačos" izrādīšana Latvijas Nacionālajā teātrī dažu nedēļu garumā, kā arī attiecīgās izstādes, kas veltītas šis lugas uzvedumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas pakāpeniski arī Rīgas Dome kļuvusi par šo tautisko svētku visai veiksmīgu organizētāju, rēķinoties ar to, ka nebūt ne visiem Rīgas iedzīvotājiem ir radi laukos un svinēt īstus Jāņus. Līdz ar to, par spīti nelabvēļu komentāriem, no gada uz gadu pieaug to rīdzinieku skaits, kuri svin Jāņus galvaspilsētā. Turklāt notiek atbalstīto pasākumu virkne Jāņu ieskaņošanai Rīgas pakalnos, kultūras centros, Teātra muzejā.

1. attēlā - Silmaču māju dekorācija no Eduarda Smiļģa Teātra muzeja Rīgā.
2. attēlā - līgošana Dzegužkalnā 2014.g. Jāņu vakarā.

Lubu jumts (лубяная крыша, roof shingle, thatching)

- jumta segums no augu izcelsmes materiāliem, kas atšķiras no viengabalainas koksnes, viens no dabiskākajiem un senākajiem jumta materiāliem. Izplatīts Baltijas valstīs un Polijā. Jumtu veido no taisnstūra gabaliem, tos pārklājot un sākot ar apakšu, kori vēsturiski nostiprināja ar kaparu.
Vēl saglabājies Latvijas laukos, it īpaši šķūņu jumtos. Dabiskie jumta segumi beidzot arī Latvijā kļūst aizvien populārāki, jo tās ir laika pārbaudītās vērtības. Daudzi māju īpašnieki pēdējos gados interesējas arī par lubiņu (skaidu) jumtiem. – “Māja”, NRA pielikums, 2004. gads.

1. attēlā - Lielākais lubu jumts ar divām jumta logu rindām, Zakopane, Polija.
2. attēlā - dzīvojamā ēka ar lubu jumtu, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Ļaunais gars, demons (Злой дух, демон, evil spirit, demon)

- pārdabiskās būtnes - pa pusei dievības vai gara - nosaukums. Tas ieņem it kā starpstāvokli starp cilvēkiem un dievībām (dieviem). Sākotnēji demonam varēja būt nenoteikta daba, viņš bija spējīgs gan uz ļaunu, gan uz labu darbu. Kristietībā - tāpat kā judaismā - par demoniem sāka saukt visas pārdabiskās būtnes, kuras attiecināja arī uz pagānisma tradīcijām. Vēlāk radās versija par demoniem kā "kritušajiem eņģeļiem", atkritējiem. Savukārt, māksla un mākslinieki pret demoniem allaž izturējušies ar simpātijām, kā pret patiesības meklētājiem, tiem, kas "visu apšauba" un saceļas pret neierobežoto varu.
Demona tēls ir īpaši populārs krievu mākslā pateicoties Mihaila Ļermontova poēmai "Demons" un lieliskajiem Mihaila Vrubeļa gleznojumiem, kā arī brīnišķīgai Antona Rubinšteina operai "Demons". Vrubelis iedomājies savu demonu kā "garu, kurš ir netik daudz ļauns, bet drīzāk cietošs un pārdzīvojošs, bet neapšaubāmi varens".Latviešu XIX gadsimta literāti arī bija nokļuvuši Ļerrmontova "Demona" ietekmē, gan atdzejodami šo poēmu, gan veltīdami tam savu dzeju. Arī opera "Demons" bija starp pirmajām, ko atskaņoja Nacionālā opera - un tā turpina skanēt Operas svētkos, bet paša Demona partiju brīnišķīgi dzied mūsu skaistākais bas-baritons Egīls Siliņš. Savukārt, latviešu spilgtākais XIX gadsimta rakstnieks Rūdolfs Blaumanis veltījis ļaunajam garam vienu no savām tāda paša nosaukuma lugām (sarakstīta 1891. gadā), kas piedzīvojusi vairākus uzvedumus teātros, sākot ar uzrakstīšanas gadu līdz pat 2008. gadam Nacionālajā teātrī. Tur gan jēdzines izprotams pārnestā nozīmē - tas ir ļaunais gars, ko ienes Cīruļu mājās ziņa par loterijā laimēto lielu naudas summu, kas visu dzīvi sagriež kājām gaisā.

1. attēlā - "Nelabais intervē Konfederācijas galvu", XIX gs. 60. gadi
2. attēlā - Mihails Vrubels "Sēdošais dēmons", 1890.g., Tretjakova galerija, Maskava.

Madonna ar bērnu (Богоматерь с младенцем, The Virgin and child)

- tēlotajās mākslas – pārsvarā glezniecības – ārkārtīgi izplatīts sižets, kurā attēlota Dievmāte ar Kristu – bērnu. Parasti slavenākajām madonnām pievieno gleznotāja (Ticiāna madonna) vai pasūtītāja (Siksta madonna) vārdu, vai nu kādu zīmīgu atribūtu (madonna ar ziedu, madonna krēslā). Krievu glezniecībā Dievmātes tēls ar bērnu (ikona) tiek gleznots kādā noteiktā tradīcijā un bieži kļūst par brīnumdarītāju.
Ilgāku laiku latviešu gleznotāji nebija uzdrošinājušies attēlot sievieti- māti ar atkailinātu krūti. Tā, Janis Rozentāls, kurš bieži gleznojis savu sievu ar bērnu, nekad nav viņai piešķīris klasisko madonnas izvietojumu un bērna pozu. Arī Rozentāla agrāk gleznotās modeles ar bērnu, kas tiek zīdīts ar krūti, ir kautrīgs un pilsonisks madonnas variants. Toties Auseklis Baušķenieks novietojis XX gadsimta strādājošo sievieti- māti tipiskajā renesanses madonnas pozā, gan sēžot pie rakstāmmašīnas. Ja viduslaiku madonnas attēlotas svēto vai eņģeļu sabiedrībā, mūsdienu madonnu novēro viņas priekšnieks.

1. attēlā - Fra Filippo Lippi "Madonna ar bērnu un diviem eņģeļiem", 1465.g., Uficci galerija, Florence, Itālija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Māte ar bērnu (Sievas portrets ar pirmdzimto)", 1904.g., LNMM kolekcija.

Magnāts (магнат, magnate, baron) latīņu: magnatus

- ir jēdziens, ar ko vēsturiski secīgi apzīmēja: Senajā Romā - personas, kurām piederēja lielas latifundijas vai vienkārši lielbagātniekus, turklāt tādus, kam bija arī politiska ietekme sabiedrībā. Vēlāk Viduslaiku Eiropā jēdzienu attiecināja uz īpaši lielu teritoriju (feodālo zemju) īpašniekiem, turklāt vairākās Austrumeiropas karalistēs (Ungārijā, Polijā) magnāti bija patiesi apveltīti ar milzīgu politisku ietekmi, no to vidus t.s. vēlētajās monarhijās tika virzīti pat valdnieki. Arī Viduslaiku Anglijā tika lietots magnāta jēdziens, parasti tie bija kāda karaļnama vai ar to saradojušos dzimtu atvases, un to saimei tika pieskaitītas no 60 līdz 100 ģimenēm. Varenākie no tiem veidoja no saviem nomniekiem pat karaspēku vajadzības gadījumā un bieži vien spēja mainīt karalistes likteni, pēkšņi iesaistoties vienā no karojošo pretinieku pusēm. Pēc Rožu (brālēnu) kara beigām Henrijs VII pamatīgi samazināja magnātu skaitu un atņēma tiem tiesības veidot savu karaspēku - ar attiecīgiem tērpiem un emblēmām. Savukārt, Ungārijā un Polijā magnāti turpināja plaukt, tie varēja pat atšķirties no valdnieka pēc konfesionālās piederības, pulcināt karavīrus un ietekmēt politiskos lēmumus. Krievijas vēsturē pazīstami poļu magnāti, kuri XVII gadsimta sākumā pat veiksmīgi atbalstīja Viltvārža Dmitrija karagājienu uz Maskavu, ko stiprināja laulības ar magnāta Mnišeka meitu. Starp slaveniem poļu-lietuviešu magnātiem mināma arī Radzivilu dzimta, kura, savukārt, bija rados ar XIV gadsimta Lietuvas valdnieku Vitautu, un kuras locekļi deva nopietnu ieguldījumu vairāku valstu, tai skaitā arī Prūsijas un Krievijas, kultūras mantojuma izveidē. Viņi skaitījās arī Svētās Romas impērijas prinči (valstsgrāfi), un viena no to skaistākajām pilīm Nesvežā (mūsdienu Baltkrievijā) ietilpst UNESCO vēsturuskajā mantojumā. Mūsdienu kultūrā vārdu "magnāts" biežāk izmanto, runājot par "preses magnātiem" vai multimiljonāriem, kādas rūpnieciskās nozares monopolistiem.
Latvijas teritorijā tās dažādos laika periodos magnāti bija vācbaltu un poļu izcelsmes, turklāt to dzimtas arī savā starpā bieži saistījās. Mūsdienu latviešu vēsturnieks Viktors Naglis pētījis vairākas t.s. Inflantijas magnātu dzimtas - Borhus, Plāterus, Hilzenus, Budņickus, un to devumam Latgales kultūrā 2006.gadā pat tika veltīta izstāde Nacionālajā Bibliotēkā. Savukārt, par vienīgajiem magnātiem ar lībiešu dzimtas saknēm var pieņemt Līvenus. Par to dzimtas aizsācēju uzskata līvu "gandrīz ķēniņu" Kaupo. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī grāfi Ungern-Štenbergi. Vēlāk Baltijā palikušais Līvenu zars (otra daļa devās uz Zviedriju) kalpoja Krievijas imperatoriem, turklāt Šarlote fon Līvena par guvernantes pienākumu pildīšanu Katrīnas II ģimenē ieguva īpašumā Mežotnes pili. Kopš 1801. gada Līveni kļuva Svētās Romas impērijas prinči. Dzimtai piederēja vairāki ievērojami valstsvīri, karavīri, diplomāti un politiķi - kā Johans Līvens, ģenerālis, kas karojis pret Napoleonu. Mūsdienu Latvijā magnāta jēdziens tiek piemērots finansistiem un ar naftu saistītajiem bagātniekiem, turklāt vārdam ir pietiekami neitrāla, drīzāk pozitīva, pieskaņa - atšķirībā no "jaunbagātniekiem" vai "haizivīm".

1. attēlā - nezināms autors "Staņislavs Radzivils", XVIII gs., Vēsturisko dārgumu muzejs (Bandinelli palasts), Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Firsts Johans Līvens", 1849.g.

Maģija (магия, Magic, sorcery) latīņu: mageia

- mistikas sastāvdaļa, tehnika, ar kuras palīdzību tiekot panākta vienotība ar dabu; darbība, kuras mērķis izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku vai apkārtējo pasauli. Maģija mēdz izpausties dažādos veidos atkarībā no kultūras konteksta. Ticēšana maģijai un pārdabiskajiem spēkiem pazīstama kopš cilvēces agrīno kultūru pastāvēšanas, tās ietekme jūtama virknē moderno meditāciju un reliģisko prakšu rituālos arī mūsdienās. Kaut kādā veidā maģiskos spēkus mēs piedēvējam "zīmēm un novērojumiem". Zinātnieki atzīst, ka arī šķietami kultūras ziņā attīstītajās sabiedrībās ticēšana maģijai joprojām ir visai izplatīta.
2011.gadā portāls “Kas jauns” rakstīja, ka Latvijā “valdot melnā maģija” un tā esot bīstama lāstu mode. Latvija, tāpat kā bijušās PSRS zemes, kopš pagājušā gadsimta 80.-to gadu beigām piedzīvo veselu "maģijas bumu". Vairumā parādījušies "melnās un baltās maģijas" saloni un pat kursi, attīstījusies vesela nozare, kas reklamē "lāstu noņemšanu". Turklāt, joprojām pastāvot izteiktai disproporcijai vīriešu un sieviešu vidū, šiem maģijas saloniem nodrošināts pieprasījums.

1. attēlā - Džons V. Vaterhauss "Kirke piedāvā Odisejam kausu ar burvju dziru", 1891.g.
2. attēlā - gaišreģa un fotogrāfa Eižena Finka pases fotogrāfija, 1922.g.

Maija koks (Майское дерево, Maypole)

- Vācijā zemnieki Valpurģa naktī aizsargāja savas mājas no ļauno garu plosīšanās ar Maija koku, kas izskatās kā gara koka kārts, ko izgrezno un ap kuru dejo cilvēki. Koka galā bieži vien nostirpina vainagu vai kroni. Šāds pasākums bieži vien veido daļu no pirmā maija (pavasara svētku) svinībām, it īpaši Bavārijā. Līdzīgs svētku pasākums sastopams arī vairākām citām tautām, gan ģermaņu, gan slāvu, un tam it senas, visumā pagāniskas, saknes. Pastāv uzskats, ka rituāls ir veltīts Labajai Dievietei, turklāt arī notikuma laiks mēdz būt atšķirīgs. Tā, slāvu tautām šo koku var uzstādīt arī Vasaras svētkos. Bavārijā maija koka stumbru aptin ar audumu vai krāso ar spirāles joslām, turklāt spirāles vītnei jābūt stingri vērstai - no apakšas uz augšu un no kreisās puses uz labo.
Patlaban arī Rīgā mēģina Rātslaukumā uzsliet Maija koku, bet pagaidām oficiāli Rīgas svētkos Maija koks nav kļuvis populārs. Toties Vasaras svētkos plaši izmantotie jaunie bērzi zināmā mērā pilda Maija koka funkcijas.

1. attēlā - Maija koks Prīnā, Vācijā.
2. attēlā - Maija koks Vecajā tirgū Minhenē, Vācijā.

Majolika (майолика, maiolica)

- ar necaurspīdīgu, krāsainu alvotu glazūru klāts keramikas izstrādājums vai īpaša sastāva keramikas masa, īpaši populāra kļuva XV gadsimtā Spānijā un Itālijā Renesanses laikmetā. Tā kā par tēmām visbiežāk izvēlējās vēstures vai mitiloģijas sižetus, arī izstrādājumus sāka saukt itāļu vārdā "istoriato". Parasti attēla pamats ir balts, apgleznošanai izmantotas košas krāsas, turklāt vēlāk vēsturisko un mitoloģisko scēnu vietā sāka izmantot arī citas gleznainas un košas kompozīcijas. Nosaukums cēlies no Maljorkas salas, bet izstrādājumos jūtama mauru kultūras ietekme. Ar majolikas izstrādājumiem aizrāvās arī vesela virkne spožu t.s. krievu Sudraba laikmeta mākslinieku (M. Vrubels, V.Vasņecovs), bet vēlāk arī tādi modernisti, kā F.Ležē un P.Pikaso.
XIX gadsimtā ar dekoratīvo trauku metu gleznojumiem nodarbojās vācbaltu izcelsmes (un slavenās dzimtas pārstāvis) Rīgā dzimušais ievērojamais gleznotājs un zīmētājs Georgs Vilhelms Timms. Mūža lielāko daļu viņš pavadījis Krievijā, kur beidza Pēterburgas Mākslas akadēmiju un debitēja kā ilustrators. Tomēr viņš regulāri apmeklēja Latviju, gleznoja Rīgu, Latvijas mazplisētas, piedalījās mākslinieku izstādēs. Pēc mākslinieka nāves 1895.gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Dzimteni, bet lielu daļu viņa radošā mantojuma atraitne Emīlija Nikolīna Pfaba nodeva diviem Rīgas mākslas muzejiem. Viņa trauku apgleznojumi gan pārsvarā saistīti ar dzīvi Prūsijā un strādāšanu Berlīnes ķeizariskajā porcelāna manufaktūrā. Jāpiezīmē, ka 2015. gada izstādēs Rīgā mēs varējām iepazīties ar vairākiem Pikaso majolikas paraugiem.

1. attēlā - nezināms autors "Vitrāžas meistars", majolikas šķīvis XVI gs., Florence, Dalasas mākslas muzejs, ASV.
2. attēlā - Georgs Vilhelms Timms. Amoreti uz delfīna. Dekoratīvs šķīvis. 1877. Majolika, polihroms apgleznojums.

Makets (макет, model, layout, dummy)

- kāda objekta atveids noteiktā mērogā vai paraugs, kas atspoguļo topošā darba saturu; mūsdienu poligrāfijā - iespieddarba paraugs ar tekstu un ilustrāciju izvietojumu. Visai bieži mākslas objektu maketus izvieto reālajā telpā, lai demonstrētu iespējamos risinājumus. Piemēram, muzejā vai pilī apmeklētājus iepazīstina ar attiecīgās celtnes maketiem, kuri netika realizēti.
Latvijā maketi, it īpaši iespējamo vai bijušo celtņu, ir ļoti izplatīti. Rīgas Tehniskās Universitātes topošie arhitekti pirms diplomdarbu aizstāvēšanas prezentē sabiedrībai savus projektus maketu izskatā. Tāpat maketu plaši izmanto muzeju darbinieki un valsts amatpersonas, piemēram, rīkojot publisku apspriedi par nākamā kultūras objekta celtniecību. Vēsturiskajā rekonstrukcijās labprāt izmanto zudušo objektu maketus. Tā, Jelgavas muzejā ir iespēja aplūkot iepriekšējās Jelgavas pils kompleksa maketu, bet Teātra muzejā - daudz vienkāršāku, bet ar mīlestību veidotu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa iecerēto memoriālā muzeja maketu.

1. attēlā - XVI gs. nodegušās spāņu karaļu pils makets, Briseles muzejs.
2. attēlā - Blaumaņa memoriālā muzeja makets no E.Smiļģa teātra muzeja kolekcijas.

Maniere (gleznošanas) (манера письма, brushwork)

- dažreiz kā gleznošanas manieri izprot mākslinieka pieķeršanos kādam valdošajam stilam kombinācijā ar iemīļoto krāsu gammu, triepiena plašumu, kontūru asumu, gaismēnām, kas arī veido mākslinieka individualitāti. Ir mākslinieki, kuru maniere paliek nemainīga, un arī tie, kam šī maniere laika gaitā mainās. Spilgts piemērs ir Vincents van Gogs, kas uzsāka profesionālo darbību kā reālists, bet savās turpmākajās mākslinieka gaitās kļuvis par postimpresionisma spīdekli.
Tāpat viens no pazīstamākajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem Jānis Valters daiļrades sākumā aizrāvies ar gleznošanu plenērā un bija izsmalcināts kolorists, bet vēlāk, dzīvodams Vācijā un nonācis ekspresionisma ietekmē, “no telpu veidošanas ar gaismēnu ... pārgājis uz krāsu un līniju ornamentāli ritmisku uzbūvi”.

1. attēlā - Vincenta van Goga gleznas: "Pietupies zēns ar sirpi", 1881.g., Krollera-Millera muzejs, Otterlo, Holande; un "Koka saknes", 1890.g., Van Goga muzejs, Amsterdama, Holande.
2. attēlā - Jāņa Valtera gleznas: “Pīles”, 1896; “Vīnakalns Mecingenē”, 1925.

Manierisms (маньеризм, mannerism)

- stils arhitektūrā un tēlotajā mākslā, kas radies Eiropas mākslā Augstās Renesanses pēdējos gados un turpinājies līdz XVI gs. beigām, kad to nomainīja baroks. Savukārt, Ziemeļu baroks nedaudz aizkavējies līdz 16.-17.gs. Stilistiski daudz aizguva no Renesanses, bet jau virzās uz baroka pusi. Uzskata, ka stilam raksturīgs tehnikas pārsvars par saturu, subjektīvisms, dekoratīvisms, fantastiskums. Manierisms mūzikā un glezniecībā ir krāšņs un nevairās no rotājumu pārbagātības, kurai tomēr vēl nav baroka majestātiskuma.
Latvijas arhitektūrā manierismu uzskata par vēlinās katoliskās Renesanses reakciju uz Reformāciju. Rīgā manierisma spožākie paraugi ir Jāņa baznīca zelminis un tornis, kā arī Melngalvju nams, it īpaši tā fasādes dekoratīvais izskats. Šim mākslas stilam raksturīga detaļu pārbagātība un izskaitināšana.

1. attēlā - laukums Veronā ar kolonnu vidū, XVI gs.
2. attēlā - Melngalvju nams, būvēts XIV gs., XVI gs. fasāde, Rīga, atjaunots 1997.g.

Manipulācija (манипуляция, manipulation)

- roku vai vienas rokas kustība, veicot noteiktas darbības, vadot ierīces; sākotnēji – darbinot marionetes ļeļļu priekšnesumos. Mūsdienās – prasme viltīgi sagrozīt faktus, cenšoties panākt sev vēlamu rezultātu, piemēram, vēlēšanās. Cilvēku, kas to prot, sauc par manipulatoru. Vairāki mūsdienu rakstnieki, tai skaitā slavenā angļu autore Airisa Merdoka praktiski katrā savā romānā aplūko šādus manipulatorus, kuri rotaļājoties bojā citu cilvēku dzīves. Daudz bīstamākas ir manipulācijas ar pūļa apziņu, kuru rezultātā sākas slaktiņi, grautiņi un pat genocīds un Holokausts. Attēlā parādīta glezna, ar kuras palīdzību, manipulējot ar pūļa apziņu, kurināts kolonistu naids pret Angliju.
2006.gadā Latvijā iznākusi grāmata “Masu apziņas manipulācija”, kurā analizēta mediju darbība, mērķtiecīgi ietekmējot auditoriju sev vēlamajā virzienā. Arī Latvijas pagātnē manipilācijas ar pūļa apziņu izraisījušas bēdīgas sekas - sākot ar muižu dedzināšanu 1905. gada revolūcijas laikā (kad nodedzinātas 117 muižu kungu mājas) un līdz virknei apkaunojošo masu slepkavību II Pasaules kara periodā.

1. attēlā - 1770.gada viltojums, kurā attēlota nebijusi amerikāņu kolonistu apšaušana Bostonā.
2. attēlā - Allažu muižas kungu māja pēc 1905.gada dedzināšanas

Mansarda jumts (мансардная крыша, mansard roof)

- lauztas formas jumts, ko veido divas joslas - augšējā lēzenākā un apakšējā - stāvākā, turklāt zem jumta izbūvētās telpas ar logiem stāvajā daļā. Šo jumtu sauc arī par franču jumtu, jo senākais tāda tipa jumts parādījies Parīzē, kad arhitekts Pjērs Lesko veicis jauna korpusa izbūvi Luvrā. Tomēr jumta nosaukums atvasināts no cita Luvras arhitekta vārda - Fransuā Mansāra (ir pat Mansāra Luvras korpuss), kas šo jumtu padarījis īpaši iecienītu gadsimtu vēlāk, un tas kļuva par laicīgā baroka - un vēlāk pilsoniskā klasicisma - celtņu īpašo iezīmi. Mode uz mansarda jumtiem piedzīvoja Francijā vēl vienu uzplaukumu II Impērijas laikā. Jumta lēzenākā daļa no ielas puses tikpat kā nemaz nav redzama - vienīgi no ielas pretējās puses atbilstošā līmeņa. Par mansardu Eiropā sauc arī pašas dzīvojamās telpas - kaut ko līdzīgu jumta istabiņām. Visinteresantākā mansarda jumta daļa ir logs - tas ir it kā izvirzīts ārpus stāvās jumta-sienas daļas un tam ir sava, atsevišķa nojume un trijstūra sānu sienas. Mākslinieki un citi "bohēmas pārstāvji" Parīzē labprāt apdzīvoja tieši istabas zem mansarda jumta to zemās īres cenas dēļ.
Latvijā mansarda jumti parādījās XVII gadsimtā un tika saukti par holandiešu jumtiem (acīm redzot, tie nonākuši līdz Latvijai no Francijas caur Holandi). Popularitāti jumtiem nodrošināja iespēja neuzkrītoši paplašināt dzīvojamās telpas, izmantojot zem divslīpu jumta radušos platību. Un īrnieki šādiem mitekļiem allaž uzradās no trūcīgo studentu un topošo mākslinieku vidus. Rīgas XVIII gadsimta slavenākais būvmeistars K. Hāberlands savas pilsoniskā klasicisma stilā celtās mājas (arī to, ko būvējis sev), tāpat apgādājis ar mansarda jumtiem. Vecrīgā mansarda jumtu ir ļoti daudz, bet pēdējos gados tie kļuvuši vēl populārāki, restaurējot vecās privātmājas un apbūvējot to augstos bēniņus, turklāt it kā nepārkāpjot atjaunošanas noteikumus.

1. attēlā - mājas ar mansarda jumtiem Sommas krastā, Amjēna, Francija.
2. attēlā - māja Pils ielā 9, arhitekts K.Hāberlands, XVIII gs. beigas, ar mansarda jumtu.

Mantija (мантия, mantle, purple, cloak)

- jēdziens cēlies no grieķu vārda, ar kuru apzīmēja apmetni, mēteli. Mūsu izpratnē - garš apmetņveida apģērbs, ko valkā virs citām - arī virsdrēbēm. Sākotnēji vārds saistījies ar Grieķu (Austrumu pareizticības) baznīcas amatpersonu tērpiem, kurus tās apvilka dievkalpojumu vai procesiju laikā. Savukārt, Rietumu tradīcijā mantija ir ne tikai garīgā valdnieka (pāvesta, kardināla, bīskapa), bet arī laicīgās (un tiesu) varas elements, starp kuriem svarīgākā ir kronētās personas mantija. Karaliskā mantija - šūta no bieza noteiktās krāsas samta, ar heraldikas ģerboņa zīmēm, izšūtām zeltā; kā odere parasti izmantota sermuļāda. Mantija tik gara, ka tās aizmugures daļu (šleifu) ceremonijas laikā nesa galminieki. Kardināla mantija ir purpursarkana, tiesnešu un akadēmiķu mantijas ir melnas (un krietni īsākas). Māksliniekiem allaž labpaticis attēlot valdnieku mantijas parādes portretos.
Latvijā pēc Neatkarības atgūšanas atjaunota tradīcija izmantot apģērbā dažus Viduslaiku atribūtus. Sākotnēji mantijas parādījās Augstākās tiesas tiesnešu tērpos, vēlāk tradīcija strauji izplatījās ģimnāzijās un augstskolās, atjaunojoties maģistru un bakalauru jēdzieniem. Mūsdienās "studenti, uzvelkot mantiju un cepurīti, cer uz lielām pārmaiņām savā dzīvē... ar tām ir saistītas lielas nākotnes cerības... ar laiku mantija kļuva ... par akadēmisko sasniegumu simbolu". Tagad augstskolu absolventi mantijas parasti nomā tieši izlaidumam - kopā ar attiecīgo cepurīti. Tas ir visai demokrātiski un jauki, jo aiztaupa svinīgā tērpa iegādi. Un mantijas, bez šaubām, ir vienkārši īsi melni apmetņi ar sarkanu oderi.

1. attēlā - Hiacints Rigo "Ludviķis XIV", 1701.g., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izlaidumā 2007. gadā. Profesors Igors Aksiks un meita Zane mūsdienu mantijās.

Manufaktūra (Мануфактура, manufacture, drapery)

- tulkojumā mo latīņu valodas nozīmē "roku darbs". Jēdziens sākotnēji radies Viduslaiku Itālijā un nozīmēja nelielu ražotni, amatniecisku darba dalīšanas ražotni. Manufaktūras radās zināmā mērā pretstatā cunftēm ar to stingriem ierobežojumiem un noteikumiem un atbilda Eiropas pilsētu augošajām vajadzībām pēc dažādiem sadzīves izstrādājumiem - audumiem, traukiem, apaviem, paklājiem u.c.. Turpmākajos gadsimtos manufaktūras izplatījās pārējā Eiropā un vēlāk no tām jau radās mūsdienu fabrikas un rūpnieciskie uzņēmumi. Vēl XIX gadsimtā Eiropā bija slavenas Lionas zīda un samta manufaktūras, Sevras porcelāna manufaktūra u.c.
Latvijā pirmās manufaktūras parādās XVI gadsimta Kurzemes hercogistē, bet īpašu uzplaukumu tās piedzīvo hercoga Jēkaba valdīšanas laikā XVII gadsimta vidū. To nosaukumi bieži vien atsedz ražotnes būtību - cepļi, tēraudlietuves, kokzāģētavas, vadmalas austuves, tapešu darbnīcas un pat kuģbūvētavas. Manufaktūrās Kurzemē strādāja hercoga dzimtcilvēki, bet darbus vadīja no ārzemēm pieaicinātie meistari. Vēlāk nosaukumu "manufaktūra" sāka izmantot t.s. "vieglās rūpniecības" fabriku apzīmēšanai, un tās bija pietiekami izplatītas - arī tad, kad roku darbu jau daļēji aizvietoja mašīnas un pat automāti. Pārsvarā šādas manufaktūras - rūpnīcas atradās lielāko pilsētu, it īpaši Rīgas, priekšpilsētās, un XIX gadsimta otrajā pusē to ēku projektēšanai pat tika pieacināti izcili arhitekti. Tā, Zasulauka teritorijā atradās Zasulauka Vilnas manufaktūra, kas bija izaugusi no senākās Zasulauka vērpšanas un aušanas manufaktūras, un kuras centrālo korpusu ar pulksteņtorni projektēja slavenais arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1900. gadā uzņēmumā strādāja 950 darbinieki, bet pirms I Pasaules kara sākuma - jau 1800, un uzņēmumam tika piebūvēti aizvien jauni korpusi. 1915.gadā, vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, manufaktūru evakuēja, un īstu darbību tā atsāka tikai 1930. gadā. Pašreiz ēka un visas bijušās manufaktūras teritorija ar dīķi ir daļēji pamesta. Tāds pats liktenis piemeklējis arī vairākas citas manufaktūras, tai skaitā "Rīgas manufaktūru", kas atradusies Brīvības ielas galā.

1. attēlā - porcelāna manufaktūras ēka Vīnē, XVIII gs. (patlaban Belvedēras muzeja daļa).
2. attēlā - V. Bokslafs"Zasulauka Vilnas manufaktūras tornis.", XIX gadsimta 90.-tie gadi

Marija Magdalēna (Мария Магдалина, Mary Magdalene) no ivrita: מרים המגדלית‎, grieķu: Μαρία ἡ Μαγδαληνή

- ļoti svarīgs personāžs kristietībā, jo viņa iemieso sevī ideju par grēku nožēlošanu un izpirkšanu ar iespēju attīrīties. Bībeles grēciniece Marija Magdalēna ar savām asarām apslacīja Kristus brūces un ar garajiem matiem nosusināja viņa kājas. Rietumu kriestietībā pastāv uzskats, ka Marija Magdalēna kā Kristus sekotāja pēc viņa krustā sišanas devusies uz Franciju, un tur arī tikusi apglabāta. Sv. Marijas Magdalēnas kults sākotnēji parādījies Provansā ap VIII gadsimtu. Grēkus nožēlojošās Marija Magdalēnas attēlošana kļuva par izplatītu sižetu ikonogrāfijā un laicīgajā glezniecībā, turklāt par varones atpazīstamību kļuva galvaskauss un tās vaļējie mati (kārtīgas sievietes matiem vajadzēja būt vai nu apslēptiem zem aubes, vai nu sakārtotiem laikmetam atbilstošā frizūrā). Magdalēnas tēls parādījies pat XX gadsimta beigu bestselerā "Da Vinči kods", tikai tur viņa ir attēlota kā Kristus sieva, kas izraisījis sašutuma vētru ortodoksālo kristiešu aprindās.
Vecrīgā atrodas Sv. Marijas Magdalēnas baznīca - viena no senākajām pilsētā, uzcelta XIII gadsimta nogalē. Atbilstoši leģendai, bijusi veltīta pirmajai lībiešu kristītajai meitenei. Sākotnēji baznīca bija vienkārša savā ārējā un iekšējā veidojumā, vairākkārt paplašināta, bet 1710. gadā izdegusi. Atjaunota, ilgstoši kalpojusi kā pareizticīgo baznīca, bet XX gadsimta 20.tajos gados pielāgota katoļu kulta vajadzībām. Vienīgā baznīca Rīgā, kur svētdienās visi dievkalpojumi (izņemot divas Mises) notiek latgaļu valodā. Savukārt, kanonam vislabāk atbilstošais Sv. Marijas Magdalēnas tēls uziets sv. Alberta baznīcā Rīgā.

1. attēlā - Žoržs de Latūrs "Magdalēna ar kūpošu liesmu", 1640, Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - nezināms autors "Marija Magdalēna" no Sv.Alberta Romas katoļu baznīcas Rīgā.

Marionete (марионетка, marionette)

- ļoti sena izrāžu lelle. Pirmās marionetes, kuras bija veidotas no māliem un ziloņkaula, atrastas pat Senās Ēģiptes apbedījumos, un tās, šķiet, tika izmantotas dažādos rituālos ar stingri noteiktām figūru kustībām. Vēlāk par marionetēm sauca mehāniskās koka lelles, kuras sākotnēji izmantoja izrādēs Venēcijā, un kuru kustības vadīja mākslinieks – manipulators. Mūsdienu izpratnē marionete ir arī persona, ar kuras apziņu manipulē kāds cits; tāds, kas akli izpilda citu gribu. Marionešu teātris ir populārs vairākās valstīs, turklāt tas nebūt nav tikai bērniem domāts teātris. XVIII gadsimtā marionešu teātriem tika komponētas operas pieaugušajiem, starp komponistiem bija pat Gliks un Haidns. Arī mūsdienās Zalcburgas Marionešu teātris turpina izrādīt daudzcēlienu operas marionetēm speciāli šim nolūkam uzbūvētajā teātrī. Tāpat ļoti populārs ir Marionešu tēatris Sicīlijā. Tas pat tika iekļauts Cilvēces Kultūras mantojums sarakstā (2008.gads).
Kad par Latvijas Prezidentu ievēlēja Valdi Zatleru, pastāvēja aizdomas, ka viņš ”būšot marionete oligarhu rokās” (TVNET). Latvijā Marionešu teātra vietā kopš 1944. gada darbojas Leļļu teātris, kur sākot ar 1954. gadu tiek iestudētas lugas arī pieaugušajiem. Teātra repertuārā ir iekļauta gan pasaules, gan latviešu klasiska, skaistākās bērnu pasakas un izrādes ar iemīļotajiem bērnu varoņiem. Gandrīz visi rīdzinieki vai nu ir apmeklējuši šo teātri savā bērnībā, vai turpina turp vest savas atvases. Ne velti pēdējos Pilsētas svētkos Rīgā Leļļu teātra pasākumiem tika atvēlēta daļa Vērmanes dārza.

1. attēlā - marionetes Zalcburgas pilsētas vēsture muzejā.
2. attēlā - aktrise ar marioneti un bērniem skatītājiem Rīgas pilsētas svētkos Vērmaņdārzā.

Marīnists (маринист, maritime painting) latīņu: marina

- mākslinieki, kas guva iedvesmu no jūras (mare latīņu valodā) un ar to saitīto tematiku (kuģi, kuģu avārijas, jūras vētras, jūras kaujas, jūras ainavas u.c.). Marīnisti strādā gan akvarelī, gan eļļā, gan grafikas tehnikā. Kuģu attēli sastopami jau Senās Grieķijas vāžu apgleznošanā. Viduslaiku Eiropā žanra izplatība saistīta ar Lielo ģeogrāfisko atkājumu laikmetu un valstīm, kuras kļuva par “jūru valdniecēm” – Holandi un Angliju. Arī romantisko XIX gadsimta sākuma Teodora Žeriko gleznu "Medūzas plosts" var pieskaitīt marīnismam. Slavenākie XIX gadsimta marīnisti - Terners Anglijā un Aivazovskis – Krievijā.
Latviešu mākslā viens no izcilākajiem marīnistiem ir Eduards Kalniņš, Jūras tēmai pievērsušies gan Jūlijs Feders, Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls, bet starp nozīmīgiem marīnistiem mināms arī Aleksandrs Zviedrs. Jūrmalas pilsētas muzejā pēdējā desmitgadē notiek ikgadīgas starptautiskās jūras ainavu izstādes. Tā, 2013.gadā izstādē piedalījās 96 autori ar vairāk nekā 100 darbiem dažādās izpildījuma tehnikās, kā arī tika novadītas pat meistarklases.

1. attēlā - Ivans Aivazovskis „Devītais vilnis”, 1850.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Aleksandrs Zviedrs "Okeāna regate", 1981.g., LNMM.

Marmors (мрамор, marble)

- skaists un ciets iezis, kaļķakmens veids ar ļoti augstu kalcīta saturu. Nosaukums cēlies no grieķu vārda, kas tulkojumā nozīmē "spīdēt". Marmors bez piejaukumiem ir baltā krāsā, bet mēdz būt arī krāsainie marmori. Ideāls materiāls ilgdzīvojošu mākslas (skulptūras, arhitektūras) darbu radīšanai. Citās mākslas jomās tiek izmantots tēlainajam aprakstam- mūžībai (antīkās skulptūras), sievietes roku vai krūšu bālumam, arī cietsirdībai - "marmora cilvēks, marmora sirds". Ir vairākas marmora šķirnes, arī domātas tieši skulptūru ciršanai (Karāras marmors), starp kurām ir Mikelanželo "Dāvids" Florencē. Marmora apdare (no celtniecībai domātā marmora) klāj slavenās Florences baznīcas un Indijas arhitektūras pērli- Tadžmahalu. Vienu no skaistākajām Pēterburgas pilīm oficiāli sauc par Marmora pili.
Latvijā marmora atradņu nav, bet tas tomēr tika izmantots dažās prestižajās celtnēs to importējot. Vairākas marmora skulptūras atrodamas muzejā "Rīgas birža", kā arī Rundāles pilī.

1. attēlā - marmora kolonnas Zilajā mošejā, Stambula.
2. attēlā - A.Kanova "Hēbes biste" no Karāras marmora, "Rīgas biržas" mākslas muzeja kolekcija.

Marss (Марс, Mars)

- ceturtā Saules sistēmas planēta nes Marsa vārdu pateicoties savai sarkanajai nokrāsai. Šis dievs Senajā Grieķijā bija pazīstams kā kara dievs Aress, turklāt, atšķirībā no saprātīgās un apvaldītās taisnīgā kara aizbildnes Atēnas, Marss izcēlies ar nevaldāmu trakulību un kara šausmām. Tradīcija nosaukt esplanādes par Marsa laukiem sākusies vēl Senajā Romā, kur tā tika saukta karavīru apmetņu un treniņu vieta. Arī mūsdienu Eiropā vairākās galvaspilsētās (tai pašā Romā, Atēnās, Parīzē un St.Pēteburgā) milzīgas neapbūvētas teritorijas tiek sauktas par Marsa laukiem. Pašu Marsu mākslinieki labprāt attēlo kā karavīru pilnā bruņojumā, Senajā Romā viņam būvēja tempļus, un tur jaunieši apguva kara mākslu un upurēja pirms došanās karagājienā. Pēc leģendas, tieši Marss bija Romas dibinātāju Romula un Rema tēvs.
1967.gadā tulkojumā latviski parādījies slavenā ASV rakstnieka - fantasta Reja Bredberija darbs "Marsiešu hronikas" (sarakstīts 1950. gadā). Tas esot viens no autora spēcīgākajiem darbiem, un būtībā ar Marsu (gan planētu, gan senatnes dievu) saistīts nosacīti. Atkārtoti "Marsiešu hronikas" publicētas 2011.gadā, lai jaunatnei atsvaidzinātu iespeidu par vienu no spožakajiem XX gadsimta fantastiem - futūristiem.

1. attēlā - sienas gleznojums no mājas, kura nes Marsa un Venēras vārdu, I gs. vidus, Pompejas.
2. attēlā - Sandro Botičelli „Venēra un Marss”, 1483, tempera uz paneļa, Nacionālā galerija, Londona.

Maskarons (Маскарон, mascaron)

- stilizētas cilvēka sejas vai dzīvnieka galvas atveids skulpturālā reljefā, parasti ar biedējošu izskatu, kura funkcijās senatnē ietilpa ļauno garu atbaidīšana.
Latvijā iecienīts Jūgendstila ēku fasāžu dekorēšanai, ko var aplūkot īpaši M. Eizenšteina būvētajās ēkās Alberta un Elizabetes ielā Rīgā.

1. attēlā - maskrons Stanislas laukumā, Nansi, Lotringa, Francija.
2. attēlā - maskaroni no ēkas Elizabetes ielā 10b fasādes, 1903.g arhitekts M.Eizenšteins.

Masoni () Sk. brīvmūrnieki

Masonu zīmes (масонские знаки, Freemasonry symols)

- šīs zīmes galvenokārt, bet ne tikai, ir saistītas ar darbarīkiem, kurus izmanto mūrnieki (atbilstoši pašas biedrības nosaukumam), un starp tiem ir leņķis un kompass, lineāls, līmeņa mērītājs, mūrnieka ķelle. Katram simbolam vēl tiek piedēvēta īpaša nozīme un ar to saistītais tikums. Ļaudis, kas saista ar masoniem visas iespējamās nelaimes (tā ir sena iekšējā ienaidnieka meklēšanas tradīcija) spēj saskatīt "bīstamās" masonu zīmes itin visur- namu fasādēs, naudas zīmēs u.c.
Kādā avīzes "Diena" (2010.gada jūlijā) numurā publicēts J. Borga raksts, kurā apkopota informācija par masonu zīmēm Rīgas namos, lauku muižās un kapsētās ar secinājumu par to, cik liela rosība bijusi brīvmūrniekiem Latvijā. Rīgā izdevies sameklēt vairākus XIX gs.beigās- XX gadsimta sākumā celto namu fasādēs gan cirkuļus, gan trīsstūrus un kvadrātus ar mūrnieka ķelli dažādās kombinācijās, turklāt blakus šīm zīmēm sastopami arī Latvijai raksturīgo koku (ozolu, liepu, kļavu) lapas.

1. attēlā - Dītera Brigmana piemineklis skolotājam un apgaismotājam A.Distervegam Berlīnē ar atpazīstamām masonu zīmēm.
2. attēlā - masonu zīmes (cirkulis ar trīsstūri) uz mājas fasādes (Citadeles un Muitas ielu stūris).

Mašikuļi (машикули, Machicolation)

- torņa vai mūra augšmalā uzkārtās piekaramās šaujamlūkas, kas, sākotnējo funkciju zaudējušas, saglabājās kā arhitektonisks dekors. Senatnē šāda konstrukcija, kuras vidus daļā atradās šaura vertikāla šaujamlūka, bija domātas uzbrucēju apšaudei, apmētāšanai ar akmeņiem un pat šķidrās darvas uzgāšanai. Aplūkojamas arī historicisma celtnēs kā tīri dekoratīvs elements, it īpaši tā saucamajā "Tjūdoru gotikā". Atbilstoši izcilā XIX gadsimta franču arhitekta Violē le Dika pētījumiem, būtisks bija tieši piekaramās lūkas izliekums, jo tas nodrošināja aizstāvjiem lielāku drošību.
Mašikuļi rotā daudzas "Tjudoru gotikas" celtnes Latvijā, tai skaitā Lizuma muižu, bijušo Tīzenhauzenu īpašumu Gulbenes novadā, Vecauces pili u.c. Bet Vecrīgā tie labi redzami abu ģilžu fasādēs. Bez šaubām, būdami jau XIX gadsimta beigu darinājums, tie palikuši pat bez simboliskām šaujamlūku spraugām.

1. attēlā - mašikuļi uz diviem Avinjonas mūra aizsargtorņiem, XIV gs., XIX gs. franču arhitekta Violē le Dika restaurācija.
2. attēlā - dekoratīvie mašikuļi uz Mazās Ģildes torņa (Tjūdoru gotika), 1864.-1864.g., arhitekta J.D.Felsko pārbūve, Vecrīga.

Mauri (Мавры, Moors)

- viduslaiku musulmaņi, kas apdzīvoja Magribu, Pireneju pussalu, Sicīliju un Maltu arābu iekarojumu rezultātā, sākot ar VIII gs. līdz pat Granādas krišanai Rekonkistas beigās 1492. gadā, kas iezīmēja musulmaņu valdīšanas beigas. Par mauriem Eiropā - nedaudz plašākā nozīmē - sauca tos musulmaņus, arābu un berberu pēctečus, kuri dzīvoja Spānijā vai Ziemeļāfrikā. Mauru ieguldījums Eiropas kultūrā ir visai ievērojams - trubadūru dziesmas, skaistuma etaloni, arhitektūras sasaiste ar dārziem un ūdeņiem, košie apdares raksti. Pašu mauru tēli rosināja tāda ģēnija kā Šekspīrs daiļradi - slavenais Otello ir moris.
Rīgas Melngalvju nama patrons arī ir moris, kura krāsainais reljefs ar krustnešu simboliku rotā no jauna pēc veciem metiem uzceltā nama fasādi, kas gāja bojā Otrā Pasaules kara laikā.

1. attēlā - nezināms autors "Mauru sievietes klausās stāstu par Baijadu un Rijadu", XIII gs., Vatikāns
2. attēlā - Melngalvju nama patrons - Moris uz ēkas fasādes (pie ieejas durvīm) Vecrīgā.

Mauru arhitektūra (Мавританская архитектура, Moorish architecture) latīņu: maurus

- mauri pārsvarā bija Spānijā un Ziemeļāfrikā dzīvojošie musulmaņi. Šis brīnišķīgi krāšņais arhitektūras stils, kurā savienojušās Islāma, arābu un Spanijas kultūras tradīcijas, joprojām veido vienu no Andalūzijas skaistuma pērlēm. Raksturīgie elementi - izvirzījumi, pakavveida arkas, robainās arkas, smailloka arkas, tēstie akmeņi, iekšējie pagalmi, S-veida arkas, dekoratīvie dakstiņi, galerijas. Turklāt visa šī krāsu un formu bagātība kombinēta ar zaļumiem, ziediem un ūdens baseiniem. Mauru arhitektūras šedevrs ir viena no viņu valdnieku mītnēm Alhambra, ko pēc Rekonkistas sāka izmantot arī Spanijas karaļi. Speciālisti mauru arhitektūrā izšķir trīs periodus. No tiem senāko pārstāv Kordobas Lielā mošeja, bet slavenā Alhambra liecina par stila augstāko un vēlāko sasniegumu.
Mauru arhitektūras atskaņas jūtamas vairākās historicisma celtnēs Rīgā, bet oriģinālo paraugu nav. Toties mūsdienu Latvijā, organizējot tūristiskos ceļojumus uz Spānijas dienvidiem, allaž tiek izcelta tieši Alhambra kā neparasta pils, cietoksnis un dārzi, īstenais mauru mākslas šedevrs un pēdējā mauru karalistes rezidence Pireneju pussalā (ko vēlāk ar baudu izmantoja maurus padzinušie Spānijas katoļu valdnieki).

1. attēlā - Kordobas VIII gadsimta Lielās mošejas (pašlaik pilsētas katedrāles) iekšpuse, Spānijas dienvidi.
2. attēlā - Mauru arhitektūras elementi ēkas fasādē Tērbatas un Lāčplēša ielas stūrī Rīgā, 1900.g., arhitekts K.Pēkšēns.

Mauzolejs (мавзолей, mausoleum)

- monumentālas kapenes, kas veidotas ēkas formā, un kuru nosaukums saistīts ar sengrieķu valdnieka Mauzola vārdu (4.g.s.p.m.ē.). Vārds kļuvis par īpašvārdu, jo šo monumentālo pieminekli nelaiķim vīram likusi uzcelt viņa skumstošā atraitne. To cilvēku, kas dzīvojuši PSRS, uztverē vārds asociējas ar Ļeņina mauzoleju Sarkanajā laukumā Maskavā.
Tuvākais tādas slavenības, kas būtu kaut kādā veidā saistīta ar Latviju, mauzolejs atrodas Igaunijā un tas uzcelts kā kapenes izcilajam Krievijas impērijas karavadonim un cīņu pret Napoleonu varonim, ģenerālim feldmaršalam Barklajam de Tolli, kura vectēvs bija Rīgas birģermeistars. Rīgas Esplandē atrodas piemineklis Barklajam, bet ar Jegevesti karavadonis, cēlies no Baltijas aristokrātu dzimtas, saistīts kopš 1791. gada, kad viņš apprecējās ar Eleonoru fon Smittenu um kļuva par Jegevestes muižas īpašnieku.

1. attēlā - Muhameda Ali Jinnah Mauzolejs Karači, Pakistāna.
2. attēlā - Barklaja de Tolli mauzolejs Jegeveste ciemā Igaunijā.

Mazģimeņu māja (дом для малосемейных, storey-book, two-family houses)

- mājas, kuras sāka būvēt Eiropā pēc Pirmā Pasaules kara pārsvarā priekšpilsētās, dažkārt ievērojot pilsētbūves noteikumus un cenšoties samazināt celtniecības izmaksas. Ka celtniecības materiāls tika izmantoti ķieģeļi, un vairākās pilsētās šīs mājas izskatās diezgan vienveidīgas. Ideja par šāda tipa mājām radās no Holivūdas filmām, tikai Eiropas apstākļos tās izvietotas blīvi.
Mazģimeņu mājās bija ne vairāk kā četri dzīvokļi un tās sāka būvēt XX gadsimta 20-to 30-to gadu mijā un šo māju celtniecība vienlaiku atbilda funkcionālisma idejām un latviešu pirmo pilsētnieku paaudžu vēlmēm dzīvot vienlaikus gan pilsētā, bet prom no tās kņadas, zaļumu tuvumā. Šādas mājas pārsvarā būvēja Mežaparkā un Teikas rajonā. Dažreiz tādas mājas apakšstāvā izvietoja veikalu vai aptieku, kuru apsaimniekoja īpašnieka ģimene.

1. attēlā - mazģimeņu māju rinda Bovē priekšpilsētā, Francija.
2. attēlā - mazģimeņu māja Kokneses prospektā 1, Mežparks, Rīga.

Mājturības skola (Kaucminde) (школа домоводства Кауцминде, houskeeping school (Kaucminde))

- 1899.gadā amerikāņu skolotāja, mājsaimniecības ekonomikas kustības aizsācēja Helēna Svalova Ričardsa ar bibiliotekāra Melvija Djūi atbalstu Bostonā nodibināja mājturības skolu pie Sieviešu izglītības un rūpniecības arodbiedrības. Šī mācību iestāde kļuva par pirmo, kur zinātnes un tehnoloģijas sasniegumi tika pielietoti mājsaimniecību ekonomisko un praktisko iemaņu apgūšanā. Paralēli dibinātāji sāka izdot žurnālu par mājsaimniecību "Journal of Home Economics". Helēna Svalova, būdama pragmātiskā feministe, ticēja tam, ka sievietes darbs mājās veido būtisku valsts ekonomikas aspektu un ir veicināms.
Vēsturiskā un neatkārtojamā Kaucmindes mājturības skola Pirmās Republikas laikā kļuva par pragmātisko ideju realizētāju priekšzīmīgo māsaimnieču sagatavošanas jomā Latvijā. Skola darbojusies vien nepilnus divdesmit gadus (nodibināta 1923. gadā), bet par tās audzēkņu prasmēm joprojām klīst leģendas. Savukārt, skolai izvēlētās telpas pašas par sevi ir nozīmīgas. Tā ir muiža, kas atrodas netālu no Bauskas un no XVIII gadsimta vidus līdz agrārreformai piederējusi slavenajai Pālenu dzimtai; muižas ēka, būvēta, iespējams, pēc arhitekta Jesena projekta, ir agrīnā klasicisma piemineklis pusloka būvapjomā. Diemžēl pašlaik ēka atrodas nožēlojamā stāvoklī, tās atjaunošana prasītu milzīgus līdzekļus un atliek tikai cerēt, ka to 2015. gadā atpirkušais eks-politiķis Gulbis tomēr sakārtos.

1. attēlā - pirmās mājturības skolas dibinātājas E.S.Ričardsas fotogrāfijas skans.
2. attēlā - Kaucmindes muižas centrālais korpuss, celts ap 1780. gadu, atjaunots pēc nodedzināšanas 1905 gadā pēc arhitekta L.Reinīra projekta 1909.-1912. gadā

Mākslas akadēmija (Академия художеств, Art Academy)

- pirmā gleznotāju un tēlnieku profesionālā organizācija, kuras Statūtus Francijā apstiprināja Luijs XIV, bija Glezniecības un tēlniecības karaliskā akadēmija. Faktiski pati Akadēmija kā mācību iestāde Parīzē pastāvēja jau kopš 1648. gada, un tur vienlaikus mācījās 60 studenti, bet mācību ilgums bija trīs gadi. Akadēmija nomainīja viduslaiku cunftes, kurās tolaik apvienojās mālderi, akmeņkaļi un mākslinieki. Tas bija milzīgs solis uz priekšu Eiropas kultūras vēstures kontekstā. Vēlāk vairāki citi valdnieki tāpat sākuši dibināt mākslas Akadēmijas savā paspārnē (Anglijā, 1786.g. u.c.). Pirmā sieviete Akadēmijā tika uzņemta 1860. gadā. Britu mākslas Akadēmijas īpašumā ir karalistes vissenākā mākslai veltīto grāmatu kolekcija, ko veido 65 tūkstoši sējumu. Savukārt, starp franču Mākslas akadēmijas absolventiem bija tādas slavenības, kā Ogists Renuārs, Klods Monē un Žoržs Serā.
Latviešu profesionālās mākslas meistaru sagatavošanai savulaik izcila loma bija Pēterburgas Mākslas akadēmijai, kas dibināta XVIII gadsimta beigās pēc franču Akadēmijas parauga. Savukārt, 1919. gadā Rīgas centrā, neogotikas stilā celtajā Biržas komercskolas ēkā tika atvērta Latvijas Mākslas akadēmija (LMA), pirmais ilgstošais rektors bija Vilhelms Purvītis. Pašreizējais rektors - mākslinieks Aleksejs Naumovs. LMA piedāvā izglītību piecās nodaļās - vizuālās mākslas, vizuāli plastiskajā mākslā, dizainā, audio-vizuālo mēdiju mākslā un mākslas zinātnē. Akadēmija ir autonoma augstskola ar tiesībām patstāvīgi izstrādāt savu Satversmi un noteikt studiju saturu un formas, kā arī pētniecības darba virzienus.

1. attēlā - Mākslas Akadēmija, ēka "Etīžu pils" , XIX gs. sākums, arhitekts F. Dibāns, Parīze, Bonaparta ielā
2. attēlā - Latvijas Mākslas akadēmijas ēka, arhitekts V.N.L.Bokslafs, 1905.g, Rīga, Kalpaka bulvāris

Mākslas brīvdabas muzejs (Художественный музей под открытым небом, Museum of Outdoor Arts)

- ir peļņu nenesošs (bezpeļņas) muzejs un mākslas galerija. Pirmo no šāda tipa muzejiem Grīnvud Plaza 1981.gadā izveidoja Džons Medens (John W.Madden) ar savu meitu Sintiju Englvūdā, Koloradoštatā ASV. Muzejs ir pieejams visas 365 gada dienas, un tajā ir aplūkojamas dārza skulptūras kombinācijā ar tēlotājmākslas darbiem, arhitektūru un ainavu dizainu. Papildus pamatekspozīcijai muzejā notiek arī tematiskās izstādes iekštelpās, organizētas meistarklases un dažāda veida mākslas pasākumi, kas kļuvuši par apkārtējās kopienas dzīves svarīgu sastāvdaļu. Muzejam pieder arī blakus esošais Zaļais brīvdabas amfiteātris, kas tiek izīrēts Live Nation - publisko koncertu organizēšanas kompānijai. Pēc formas arī vairāki pasaulslavenie parki un dārzi, it īpaši tādi, kas agrāk piederēja apgaismotam valdniekam (Tielrī un Luksemburgas dārzs Parīzē, Versaļas parks, Carskoje Selo St. Pēterburgas tuvumā, San Susī komplekss Prūsijā) tagad ir mākslas brīvdabas muzeji, bet tie būtiski atšķiras, jo nekad nav bijuši domāti nedz plašajai publikai, nedz ekspozīciju maiņai un sadarbībai ar apkārtnes iedzīvotājiem, proti, tiem bijusi tikai izklaidējošā funkcija.
Latvijā 1992.g. tēlnieks O. Feldbergs Talsu novadā pie Abavas izveidoja Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju. Muzeja koncepcija – dabas ainavas, lauksaimniecības ainavas, kultūras mantojuma un mākslas integrācija vidē. Patlaban vairāk nekā 150 mākslas darbi izvietoti 150 ha teritorijā. Tiek rīkotas regulāras modernās mākslas izstādes un darbnīcas, organizētas konferences. Muzejs saņēmis UNESKO balvu par kultūras ainavas uzturēšanu un attīstīšanu.

1. attēlā - Džons Hoks "FRANCONIA F.HORSE II", 2001.g., Frankonia Skulptūru parks Minesotā, ASV.
2. attēlā - viens no mākslas darbiem Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā.

Māras zeme (Земля Марии, Land of Mary) Sk. Livonija

Mārtiņi, Mārtiņdiena (Мартынов день, Martinmas, St.Martin’s Day)

- saimnieciskā gada noslēgums un ziemas sākuma diena. Nosaukums nācis no kristīgās baznīcas. Mārtiņdiena tiek saistīta ar Tūras bīskapa Mārtiņa vārdu, kurš tiek minēts kā pirmais klostera dibinātājs Gallijā, kā rezultātā kristietība šajā novadā izplatījās un nostiprinājās. Atbilstoši leģendai, sākotnēji Martins bija Romas karavīrs, kurš vēlāk kristījies un kļuvis par mūku, maigu, līdzcietīgu un izpalīdzīgi nesavtīgu. Mākslā ir vairākkārt attēlots sižets, kad svētais Mārtiņš atdot ubagam pusi sava apmetņa. Sv. Mārtiņš ir bērnu un ubagu graugs.
Latviešiem šī diena saistās ar rudens beigu darbiem un ziemas sākumu, tiek atzīmēta 10. novembrī. Mārtiņi un ar tiem saistītās tradīcijas ir atspoguļotas dainās kā Mārtiņu tautasdziesmas, piemēram "Nu atbrauca Mārtiņdiena septiņiem kumeļiem". Mārtiņos beidzas pieguļa, rudens darbu un ganu laiks. Vēl viens Mārtiņu dienas simbols - raibais gailis, ko agrāk kāva un lika galdā, bet tagad to svētku galdā var aizvietot ar veikalā pirkto. Mārtiņi ir arī līksmie svētki, jo beidzas skumjais veļu laiks. Mūsdienu Latvijas kultūras tradīcijā pieņemts rīkot Mārtiņdienas tirdziņus ne tikai pilsētās un pagastos, bet arī skolās, kur skolēni piedāvā pašu veidotos rokdarbus.

1. attēlā - El Greko "Svētais Mārtiņš un ubags", 1597.-1599.g., eļļa uz audekla ar koka sloksnēm apakšā, Videnes kolekcija.
2. attēlā - Attēls no 2013.g. Mārtiņdienai veltītā materiāla saitā pedagogiem.lv

Māsverks (масверк, tracery)

- gotikas dekoratīvais sarežģītais uz karkasa (metāla, akmens, koka) balstīts ornaments, kura visi elementi ir konstruēti ar cirkuļa palīdzību. To veido stilizētās āboliņa lapas (ar trim vai četrām ziedlapām), apļi vai to fragmenti. Tas ir elements, ko izmanto loga rozēs un dubultloga konstrukcijās ar nolūku vienlaikus stiprināt to un piešķirt īpašu svinīgumu. Senākos māsverkus esot ieviesis abats Sugērijs XII gadsimta vidū, kad tika būvēta St.Denī baznīca Parīzes tuvumā, karaļu apbedījumu vieta.
Latvijas arhitektūrā māsverks kā gotisko logu dekoratīvais ornaments vislabāk redzams historicisma (neogotikas) celtņu logos, gan laicīgajā arhitektūrā (abas Vecrīgas ģildes), gan sakrālajā. Tā, skaistajā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, kas celta pēc arhitekta J.D. Felsko projekta 1864.-1869. gadā Ģertrūdes un Baznīcas ielas krustojumā, māsverki gotisko logu augšdaļā veidoti kā viens liels augšējais četrlapis virs vidējās loga daļas un divi mazāku trīslapji, turklāt tie visi balstās uz vienādām karkasa smailloka arkām "liesmainās gotikas" stilā.

1. attēlā - māsverks Bebenhauzenas klostera logā, Baden-Virtemberga, Vācija.
2. attēlā - māsverks Sv. Vecās Ģertrūdes baznīcas logā, Rīga.

Mecenāts (меценат, maecenas, patron)

- vārds apzīmē personu, kas nesavtīgi atbalsta mākslinieku, rakstnieku, dzejnieku un pat vēsturnieku. Vārds cēlies no īpašvārda, jo pirmais Mecenāts bija Romas imperatora Augusta draugs un izcēlās ar daiļo mākslu atbaltīšanu. Viduslaikos mecenātus dēvējuši arī par donatoriem (tiem, kas dod), bet šie donatori lielāko tiesu vēlējušies vismaz tikt iemūžināti mākslinieku darbos, vai arī lika tajos attēlot savus ģimenes locekļus un pat mīļākās, tādējādi veicinot izcilo mākslas darbu tapšanu. Starp tiem bija arī Renesanses valdnieks un mākslinieku mecenāts Francijas karalis Francisks I, kurš, starp citu, nodrošināja bezrūpīgās vecumdienas Leonardo da Vinči.
Starp Latvijas mecenātiem kā pirmais jāmin Augusts Dombrovskis, ar kura vārdu saistīta gan Ziemeļblāzmas kultūras pils, gan pirmais rakstnieku nams, gan pirmā mākslas skola strādnieku bērniem XX gadsimta sākumā. Patlaban galvenokārt par mecenātu Teterevu laulātā pāra naudu turpinās Rundāles pils restaurācija, turklāt virkne sabiedrībā nepazīstamo cilvēku - mecenātu joprojām ziedo naudu Latvijas kultūras vērtību uzturēšanai, tapšanai un izrādīšanai. Gadījumos, kad cilvēks uzsver savu ieguldījumu un publiski lepojas ar to, viņš no mecenāta kļūst par sponsoru.

1. attēlā - Žans Kluē „Franciska I portrets”, koks, pēc 1535.g., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Roberts Muzis "Mana Ziemeļblāzma. Augusts Dombrovskis", 2013.g., Ziemeļblāzmas pils.

Mefistofelis (Мефистофель, Mephistopheles, Mephisto)

- ļaunais dēmons no senās vācu folkloras, arī slavenās Gēte traģēdijas “Fausts” galvenā varoņa kārdinātājs, ļauno un viltīgo spēku iemiesojums. Arī Klausa Manna tāda paša nosaukuma XX gadsimta romāns Mephisto, kura varonis, daudzsološs aktieris, krīt par upuri Hitlera varas kārdinājumam. Guno operas "Fausts" galvenais personāžs būtībā ir Mefistofelis. Mefistofeļa kuplejas par zeltu, kura dēļ cilvēki zaudē prātu Sātana ietekmē, dziedājuši vai visi slavenie basi. Ar Mefisofeļa tēlu ir saistīta virkne jēdzienu un mākslas pasaules parādību - gan vairākas filmas (Manna romāna ekranizējumi), gan televīzijas seriāli un datorspēles. Īpaši Mefistofeļa tēmu iecienījuši komponisti - ir gan Ferenca Lista "Mefistofeļa valši", gan 1868.gada Arigo Bolto opera "Mefistofelis", gan vairākas mūsdienu modernās grupas, kur Mefistofelis parādās gan grupu nosaukumā, gan kompozīcijās. Pastāv tradīcija attēlot Mefistifeli kā melnu pūdeli (kas var nemanot pielavīties), vai melnu runci. Īpašibas, kas saista māksliniekus - asprātība, uzdrīkstēšanās, drosme, neatkarīga domāšana un spēks, kā arī spēja izrauties no ikdienišķās un vienmuļās pakļaušanās likumiem.
2013. gadā Rīgā kino Splendid Palace notika Arigo Boito operas "Mefistofelis" tiešraide no San Francisko operas ASV. Vēlāk, 2015. gadā šīs pašas operas iestudējumā Bavārijas Valsts operā Margaritas lomā debitēja no Latvijas cēlusies un tagad jau pasaulslavenā kādreizējā mūsu operas soliste Kristīne Opolais. Savukārt, latviešu lasītājam tēls kļuva atpazīstams no Raiņa un Aspazijas 1898.gadā tulkotā Gētes "Fausta", bet tā mūsdienīgāks un latviskots pusnopietns tēls ir atspoguļots slavenākajā Marģera Zariņa romānā "Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata". Šeit Mefistofeļa -kārdinātāja lomu uzņemas trūcīgais bohēmietis un mūziķis Kristofers Mārlovs.

1. attēlā - Ežēns Delakruā "Mefistofeļa lidojums virs Vitenbergas", XIX gs. sākums, litogrāfija.
2. attēlā - Georgs Fridrihs Kerstings "Fausts savā kabinetā", 1829.g.

Melngalvju nams (Дом Черноголовых, House of the Blackheads)

- 14. gadsimtā Rīgā Rāts laukumā tika uzbūvēta ēka kā sanāksmju vieta dažādām Rīgas sabiedriskajām ogranizācijām. To tagad pazīst kā Melngalvju namu, jo 17.gs. par tā saimniekiem kļuva neprecētie ārzemju tirgoņi, kuru patrons skaitījās Sv Maurīcijs (moris), līdz ar to arī nosaukums un ģerbonis ar mora galvu. Ēka tika pārbūvēta 16. gs.vidū, manjērisma stilā, bet sagrauta II Pasaules kara laikā, atjaunota 1999.gadā. Vecrīgas krāšņākā celtne, kurā patlaban notiek arī koncerti, bet pēc ugunsgrēka Rīgas pilī - Latvijas prezidenta pagaidu rezidence.
Svētais Maurīcijs, ko īpaši godāja karavīri un tirgoņi, atbilstoši leģendai, bija cēlies no Āfrikas un secīgi, bija tumšādains- moris, ko pavada lauva. Tieši viņš kļuva par Venēcijas (tirgoņu pilsētas – republikas) patronu, bet viņa lauva- par pilsētas simbolu. Tādējādi ceļojošie tirgoņi apvienojās Svētā Maurīcija biedrībās, attiecīgi dibinot savas ģildes, kuras nosauca par Melngalvju namiem. Venēcijā atrodas viena no slavenākām katedrālēm, ko saīsināti sauc par Svētā Marka katedrāli, kaut gan būtībā tā ir veltīta tieši Svētajam Maurīcijam, Venēcijas labvēlim un aizbildnim.

1. attēlā - Svētā Marka katedrāle Venēcijā.
2. attēlā - Melngalvju nams, Vecrīga.

Memoriālais muzejs (мемориальный музей, commemorative museum) no latīņu: memoria

- muzejs, kas veltīts kādas slavenības piemiņai un kurā sakopotas ar šo slavenību saistītās darbības un sadzīves lietas. Memoriālā muzeja nosaukums parasti sākas ar attiecīgās slavenības vārdu (un ja personība ir īpaši populāra, ar pilsētu, kurā šī persona kādu laiku uzturējusies). Dažreiz šos muzejus sauc par "namiem", piemēram, Dikensa māja - muzejs Londonā, dažreiz tie ir memoriālie dzīvokļi, tādi, kā Johanna Štrausa dzīvoklis Vīnē, memoriālā muiža, tāda kā Ļeva Tolstoja "Jasnaja poļana" vai vesela memoriāla pilsēta, tāda kā Šekspīra dzimtā pilsēta Stretforda pie Eivonas. Beidzot, ir arī memoriālie muzeji, kas veltīti slaveniem literārajiem personāžiem, starp kuriem ir Šerloka Holmsa muzejs Londonā.
Latvijā vairums memoriālo muzeju ir veltīti rakstniekiem un dzejniekiem, un tie pārsvarā atrodas to dzimtajās mājās vai īpašumos provincē, kļūstot par īpašvārdiem- "Sprīdīši" (Annas Brigaderes muzejs), "Braki" (Rūdolfa Blaumaņa muzejs). Pirmais šāda tipa tipa muzejs Latvijā tika izveidots 1929.gadā - brāļu Kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Kopš tā laika memoriālo muzeju skaits pieaudzis līdz vairākiem desmitiem, tostarp tik savdabīgs muzejs, kā Jāņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs (dibināts 1973.gadā). Turklāt pat pēdējos gados, kad muzeju materiālais stāvoklis ir visai sarežģīts, veidojas jauni muzeji. Starp tiem ir spilgtajam mākslinieku pārim - Aleksandrai Beļcovai un Romānam Sutam veltīts memoriālais muzejs- dzīvoklis (atvērts 2008.gadā) pateicoties viņu meitas Tatjanas Sutas novēlētajam mantojumam. Nesen izveidots arī Imanta Ziedoņa muzejs - jaunrades nams "Dzirnakmeņi". Nepietiekamā finansējuma dēļ memoriālie muzeji, it īpaši provincē, rīko maksas pasākumus, noslēdz līgumus ar tūrisma firmām, piedāvā izklaidi jaunlaulātajiem.

1. attēlā - Johanna Štrausa vijole no viņa dzīvokļa memoriālā muzeja Vīnē.
2. attēlā - Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas darbnīca memoriālajā muzejā Rīgā, Elizabetes ielas dzīvoklī.

Memoriālā plāksne (мемориальная доска, memorial tablet)

- piemiņas zīme, ko veido par godu kādai personai vai kādam notikumam šīs personas dzīvē (varoņdarbam, šedevra radīšanas laikam vai veidam), tās laikaposmam, kas pavadīts attiecīgajā vietā vai pat nāvei. Piemiņas zīmes veido no visdažādākiem, bet laika apstākļu noturīgiem materiāliem, pārsvarā no marmora vai granīta. Zīme var būt papildināta ar simboliem, ordeņu atveidošanu un pat ģerboņiem. Vienkāršakas piemiņas plāksnes satur tikai tekstu. Piemiņas plāksnes mūsdienās ir muzejos, teātros un pat parkos, kur tās atgādina mums par ziedotāju. Tradīcija visplašāk izvērsta ASV, kur pat mākslīgai klintij Ņujorkas Centrālajā parkā ir memoriālā plāksne ar ziedotāja vārdu.
Sākotnēji Latvijas teritorijā memoriālās plāksnes tika uzstādītas (tāpat kā Rietumeiropā) baznīcās, un tās bija vairāk vai mazāk greznas epitāfijas. Dažas no tām pat pārdzīvojušas Reformāciju un joprojām aplūkojamas, piemēram, Rigas Domā un sv. Pētera baznīcā. Vēlāk šādas piemiņas plāksnes sāka izmantot augstmaņi un labdari, atzīmējot savu ieguldījumu dabasparka vai sabiedriskā labuma celtnes izveidošanā. Mūsdienu Latvijā jau ir memoriālo plākšņu pārbagātība, turklāt to analīze palīdz papildināt priekšstatu par varu maiņām un daudzvalodību mūsu valsts teritorijā.

1. attēlā - piemiņas plāksne jauneklim, kas kritis šajā vietā Parīzes atbrīvošanas cīņu laikā 1944.gada 24.augustā.
2. attēlā - memoriālā plāksne Dainu Tēvam Pārdaugavā, Rīgā, Ed.Smiļģa ielā 23a.

Memoriāls (мемориал, memorial)

- objekts, kas kalpo kādas personības vai valstij svarīga notikuma iemūžināšanai un godināšanai. Populāra memoriāla forma parasti iekļauj gan dabas objektus, gan skulptūras un arhitektūras pieminekļus, ieskaitot pat strūklakas parkā. Tāpat plaši pazīstama arī biedrības "Memoriāls" Krievijā fantastiska darbība, jau vairākus gadu desmitus vācot un apkopojot datus par visiem totalitāro režīmu upuriem. Starp slavenākiem speciāli būvētajiem memoriāliem Rietumu pasaulē - memoriāls ASV konstitūcijas autoram Džefersonam Vašingtonā.
Latvijā par memoriālo ansambli var uzskatīt pat visus Brāļu kapus, jo tur tiek ievērots kopīgās simbolikas princips, kur pat izvēlētie koki atbilst latviešu tautas tradīcijai, proti, ozoli simbolizē vīrišķību, liepas - ssivišķību, bet pārējie elementi - statuju kompleksi, kapu rindas un pat mūžīgā uguns nodrošina svinīgu un sērīgu atmosfēru. Savukārt, Raiņa memoriāls ir dzejiski simbolisks - jauneklis, kurš, kā Neatkarīgā Latvija, mostas jaunajai dzīvei.

1. attēlā - memoriālais ansamblis ar pieminekli ķeizarienei Elizabetei (Sisi) vidū, Vīne.
2. attēlā - memoriālais ansamblis virs Raiņa kapa, tēlnieks K.Zemdega, Raiņa kapi, Rīga.

Merkurs (Меркурий, Mercury) latīņu: Mercurius

- dievs romiešu mitoloģijā, tirgotāju, zagļu un ceļotāju aizbildnis. Sengrieķu mitoloģijā Merkura analogs ir Hermejs, kurš savu karjeru sācis vēl agrā bērnībā. Merkurs ir dievu ziņnesis. Merkurs bieži tiek attēlots ar spārnotu ķiveri un spārnotām sandalēm kājās, kā arī rokās tur spieķi ap kuru ir apvijušās divas čūskas. Viņš dvēselēm parāda ceļu uz Plutona pārvaldīto mirušo valstību, kā arī piedalās mierlīgumos kā labās vēsts ziņnesis. Viņa vārdā ir nosaukta Saulei vistuvākā planēta Merkurs. Šī dieva ietekme ir ne tikai astronomijā, bet arī ķīmijā, jo dzīvsudraba - vienīgā šķīdrā metāla - nosaukums vairākās valodās ir atvasināts tieši no viņa vārda.
Merkurs Latvijā un it īpaši Rīgā ir ļoti populāra persona tieši savas lomas tirdzniecības sakaru veicināšanā dēļ. Vairāki viegli atpazīstami Merkuri atrodami uz bijušās Biržas ēkas fasādes, kā arī rotā bankas, akciju sabiedrības un arī vairākas citas sabiedriskās ēkas, it īpaši historicisma stilā būvētajās.

1. attēlā - Merkura statuja Barselonas parkā.
2. attēlā - Merkura statuja uz Kaļķu ielas nama fasādes Vecrīgā

Metafiziskā gleznošana (Метафизическая живопись, Metaphysical Painting)

- virziens, kas aizsācies Itālijā pēc I Pasaules kara, un kam raksturīga izjauktā perspektīva, nedabisks apgaismojums un savdabīga iztēle, proti, tieksme cilvēku vietā izmantot manekenus. Novietojot objektus tiem neatbilstošā apkārtnē, tiek panākts negaidīts efekts. Atšķirībā no sirreālisma, metafiziskā gleznošana dod priekšroku stingrai kompozīcijai.
Zināmā mērā pie metafiziskās gleznošanas var pieskaitīt Kārļa Padega “Madonnu ar ložmetēju”, Romāna Sutas “Lauku muzikantus” un pat dažus Ausekļa Baušķenieka darbus kur cilvēka sejai ir minimāla nozīme, daudz svarīgāka ir poza. Arī vairāki mūsdienu jaunie Latvijas mākslinieki labprāt spēlējas ar formām un manekēniem, sakārtojot tos noteiktā kompozīcijā gan neformulējot savu piederību kādam noteiktam virzienam.

1. attēlā - Džodžio de Čirico (Giorgio de Chirico) "Nemieru izraisošās mūzas", 1947.g., Aijovas štata mākslas muzejs, ASV.
2. attēlā - Dāvis Ozols "Bei.B.", 2015.g.

Metenis, vastslāvis (Масленица, Shrovetide)

- kristīgie svētki, kuros jūtams augsts pagānisma elements; tiek atzīmēti agrajā pavasarī pēdējā nedēļā pirms Lielā gavēņa. Dienvideiropā pirms Lielā gavēņa parasti notika karnevāli. Rietumu kultūrā eksistē jēdziens Shrove Tuesday (ko latviski tulko kā nožēlu dienu) - otrdiena nedēļā pirms gavēņa sākšanas, kad visiem vajadzētu izsūdzēt savus grēkus, nožēlot tos un lūgt Dieva palīdzību, lai no šiem grēkiem tiktu atpestīti. Citur, piemēram, Francijā, eksistē jēdziens "Mardi gras" (treknā otrdiena), kad drīkst pirms gavēņa pēdējo reizi kārtīgi saēsties visādus gaļveidīgos ēdienus. Pats gavēnis sāksies Pelnu Trešdienā.
14.-15. gadsimta Rīgā visgreznāk svinētie svētki, kurus organizēja melngalvji un Lielā ģilde. Ar īpašu dekrētu toreiz latviešiem bija aizliegts tajos piedalīties. Mūsdienās meteņos Latvijā parasti iet budeļos (ķekatās). Latviešu tradīcijā metenis ir pavasara gaidīšanas diena, kad Saule esot nogājusi pusceļu no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām.

1. attēlā - Pīters Brēgels Vecākais "Cīņa starp gaļēdājiem un gavētājiem", gleznas detaļa, 1559.g.
2. attēlā - Meteņi un masku tradīciju festivāls Brīvdabas muzejā, 2014.g. februāris.

Mezonīns (мезонин, mezzanine) latīņu: medianus

- nepilns stāvs vai arī jumta izbūve. Parasti atrodas ēkas centrā un ir ar atsevišķu jumtu, mezonīnam mēdz būt arī balkons. Uzbūvei iespējamas dažādas formas - gan četrstūris, gan sešskaldnis. Bieži vien mezonīnam ir tīri dekoratīvs nevis funkcionāls raksturs. Krievu literatūrā šī piebūve (vai virsbūve) ir iemūžināta Antona Čehova stāstā "Māja ar mezonīnu".
Latvijas arhitektūrā mezonīni parādījās lauku un pilsētu muižās un muižiņās sākot ar XVIII gs. otro pusi, turklāt tiem pārsvarā bija funkcionāla nozīme - tur varēja izmitināt kungu apkalpojošās saimes darbiniekus, kuru statuss bija nedaud augstāks par citiem - mājskolotāju, virssulaini. Rīgas priekšpilsētu apbūvē mezonīni ir visai izplatīti kopš XIX gadsimta beigām gan koka, gan mūra apbūvē.

1. attēlā - viesnīca ar mezonīnu Prīnā, Bavārijā, netālu no Austrijas robežas.
2. attēlā - koka māja ar mezonīnu, 1880.g., arh. R.A. Pflūgs, Kalnciema iela 34, Rīga.

Mēra kolonna (Чумная колонна, Plague column)

- Mēra kolonnas Rietumeiropas pilsētās veidoja kā pateicību jaunavai Marijai (vai arī Svētajai Trīsvienībai, kādam svētajam - pilsētas aizbildnim) pēc mēra epidēmijas beigām tie, kas laimīgā kārtā to bija pārdzīvojuši. Kaut principā svēto kults ir raksturīgs tikai katoļiem, pilsētās ar jauktu iedzīvotāju sastāvu šādas pateicības kolonnas izveidē piedalījās arī ne-kristieši. Piemēram, pazīstamajā čehu kurortā Karlovi Vari mēra kolonnu rotā ne tikai krusts, bet arī pusmēness un Dāvida zvaigzne - islāma un judaisma simboli.
Latvijas teritorijā mēra kolonnu nav.

1. attēlā - mēra kolonna Vīnes centrā Grābenā. Uzcelta pēc pēdējās lielās (1679.gada) mēra epidēmijas. Tiek uzskatīta par vienu no skaistākajiem Vīnes pieminekļiem

Mihrābs (Михрaб, mihrab)

- pusapaļā niša mošejas sienā, kas iezīmē virzienu, kurā atrodas svētnīca Mekka, proti, norāda, kurp musulmanim jāvērš sava seja lūgšanas laikā. Zināmā mērā mihrābu var uzskatīt par kriestīgajās baznīcās esošu altāri, pret kuru tāpat vēršas dievlūdzēji. Sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja pravieša individuālo lūgšanas telpu. Sienu, kurā novietots mihrābs, mošejās saus par "gibla" vai īstenā virziena sienu. Kordobas mošejas mohrābs saglabājies par spīti pārbūvēm pēc rekonkistas, kad mošejas daļā tika izveidota kristīgā baznīca.

1. attēlā - ieeja Kjusas mošejas mihrabā, Augšējā Ēģipte.

Minarets (минарет, minaret) Persiešu: مناره‎‎ [menare]

- augsts tornis pie musulmaņu mošejas ar vaļēju galeriju augšā no kurienes garīdznieks aicina ticīgos uz lūgšanu. Minarets ir musulmaņu kopienas redzamākais punkts un tā torņu konstrukcija papildina reliģisko ansambli. Senākie minareti parādījās vienlaikus ar Muhameda sludināšanu Medīnā. Senatnē minaretiem bija ārējas spirāļveida trepes vai pandusi, vēlāk – tikai iekšējie, turklāt dažos ir iebūvēti lifti. Mūsdienās muedzina (garīdznieka) aicinājumi ticīgajiem tiek raidīti caur skaļruņiem, kas iekārtoti torņa augšdaļā.
Latvijā nedz mošeju, nedz minaretu nav, jo musulmaņu kopiena šeit skaitliski līdz pēdējam laikam bijusi niecīga, turklāt arī pašlaik dzīvojošie musulmaņi pārsvarā nāk no laicīgajām valstīm (Azerbaidžāna, Turcija), bet ticīgie galvenokārt ir studenti, kas te uzturas tikai mācību laikā. Daļa šo studentu nāk arī no bijušajām PSRS republikām, kur mošeju un minaretu celtniecība atjaunota tikai pēdējos gadu desmitos, un šo celtņu arhitektūra ir visai mūsdienīga, kā, piemēram, Pavlodaras mošejā ar četriem minaretiem.

1. attēlā - Minarets pie mošejas Stambulā (pārtaisītas no Bizantijas stila pareizticīgo baznīcas).
2. attēlā - četri minareti pie Maškura Žusufa Centrālās mošejas Pavlodarā, Kazahstāna.

Minimālisms mākslā (минимализм, minimalism) latīņu: minimus

- 20.gadsimta modernās mākslas virziens, kuram raksturīgs ierobežots izteiksmes līdzekļu izmantojums (piemēram, tēlniecībā); mūzikā – virziens, kura pamatā ir vienas un tās pašas skaņu virknes atkārtošanās ar nelielām variācijām. Skulptūrā minimālisti izvēlas nosacītās formas, kuras tomēr ļauj atpazīt attēlojamā priekšmeta patieso būtību un domu.
Starp latviešu māksliniekiem, kuri savā daiļradē pielieto minimālus izteiksmes līdzekļus, jāatzīmē mūsu pasauslavenā tautiete Vija Celmiņa, kuras darbos prevalē punktu un riņķu kombinācijas, bet mākslinieks, kas ar dažiem zīmuļa vilcieniem un visvienkāršākām ģeometriskām formām spēj izteikt daudz, ir Māris Bišofs. Starp citu, līdz popularitātei Latvijā viņš nonācis caur ilgiem gadiem sākotnēji Maskavā un pēc tam- ASV. Savukārt, nosacītības un lakoniskuma ziņā Francijas galvaspilsētas centrā novietotajai galvai ir tuva nesen uzstādītā gulošās lauvas skulptūra Mākslas Akadēmijas tuvumā Rīgā.

1. attēlā - Nosacīta galva uz plaukstas Parīzes centrā, netālu no Sv. Eistāhija baznīcas.
2. attēlā - Liene Mackus "Rīgas lauva", 2015.g.

Misionārs (миссионер, missionary) latīņu: missionem

- reliģiskās grupas loceklis, ko baznīca sūta veikt savas konfesijas izplatīšanu ar izglītošanu, pievēršanu ticībai un/vai labdarību, kā arī likumdošanas ieviešanas misiju. Vārds "misija" kā tāds radies ap 1598.gadu, kad jezuīti sākuši sūtīt sava ordeņa locekļus uz ārzemēm un saistīts ar latīņu sakni, ar ko apzīmē "sūtīšanu", turklāt vārdam piedēvēts gaismas (kristīgās ticības nešanas) spēks, jo, lūk, Kristus, sūtīdams mācekļus sludināt viņa vārdus, esot izmantojis šādu apzīmējumu (visai apšaubāms apgalvojums, jo nav zināms, kādā līmenī Kristus pārvaldījis latīņu valodu). Vārdu "misionārs" pārsvarā attiecina tieši uz kristietības sludinātājiem, bet mūsdienās to lieto arī pārnestā nozīmē.
Pirmais Baltijas bīskaps Meinhards (XII gadsimta beigās) uzskatāms par misionāru – atšķirībā no Bertolda un Alberta, kuri kristīja baltiešus “ar uguni un zobenu”. Ir pazīstami arī daži XX gadsimta misionāri, tai skaitā vairāki latviešu baptisti, kas Otrā pasaules kara sākumā devušies pie vienas no mežonīgākajām Bolīvijas indiāņu ciltīm- ajoriešiem. Baptisti, kas 20-jos gados ieceļojuši Dienvidamerikā, “sākumā pārdzīvojuši posta gadus un sūrā darbā sasnieguši pārticību latviešu kopsaimniecībā Palmā, sajutuši Dieva aicinājumu atkal darīt ko labu”.

1. attēlā - misionārs ar indiāni uz pieminekļa Kolumbam postamenta Barselonā, 1888.g.
2. attēlā - bīskapa Meinarda kapa piemineklis Rīgas Doma baznīcā, Sv.Krusta altāra priekšā.

Mistērijas (мистерии, mystery, passion-play)

- viduslaiku teātra žanrs ar reliģisku tematiku, luga, kam pamatā ir stāsts no Bībeles. Mistēriju pirmsākumi meklējami katoļu baznīcā X gadsimta beigās, popularizējot reliģiju nesen kristītajās tautās, kuras nesaprata dievkalpojuma laikā lietoto latīņu valodu. Izrādes notika baznīcās vai svētku laikā pilsētas laukumos. Tās bija vienīgās izrādes, kuras baznīca nav uzskatījusi par grēku. Sākotnēji – slepens reliģisks kults, turklāt Senās Grieķijas (un Romas) mistērijas spēlēja lielu lomu senatnes civilizācijā un tajās drīkstēja piedalīties tikai "Svaidītie". Atbilstoši Cicerona rakstītajam, "mistērijas mācījušas dzīvot skaisti un šķirties no dzīves cerībās". Viduslaiku mistērijas saglabāja popularitāti līdz XVI gadsimtam un, mainoties to saturam, pakāpeniski pārtapa par teātra izrādēm.
Ir ziņas par pirmo mistēriju ("Skatiem no Bībeles")1206. gadā Rīgā, kas atrodamas Indriķa Hronikā (tulkojumā): “Rīgas vidū notikusi brīnumjauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības pamatus”. Savukārt, 2013.g. februārī JRT režisors Gatis Šmits uzvedis lugu par mistērijām XIII gadsimta Rīgā, par izrādi, kas "slavina kristiešu Dievu". Izrādē "Livonijas ikdienā savijās letu un līvu, vācu un latīņu valodas, parašas un pasaules izpratne, veidojot latviešu vēsturi."

1. attēlā - Iesvētīšana (svaidīšana) Diona mistērijās, Mistēriju villas freska Pompejā, Itālijā.
2. attēlā - Mistērijas uzvešana, Flandrija, XV gs., no grāmatas par Beļģijas vēsturi, 1885.g.

Misticisms (мистицизм, mysticism)

- aizraušanās ar neapzināmo un neizzināmo, sapņiem, priekšnojautām, reliģiskā komponenta pastiprināta iekļaušana reālajā dzīvē. Tēlotajā mākslā misticisms izpaužas, piemēram, ainavās, kurās tiek pastiprināts traģiskā un postošā spēks, cilvēka bezspēcība dabas priekšā. Savukārt mistika ir reliģijas garīgais avots, noslēpumainā saikne ar noslēpumaino. Mistika atrodas līmenī “pirms valodas un pirms apziņas, tās ir neracionālas zināšanas, ko balsta intuīcija un piederība Visumam”.
Latviešiem kā tautai, kas visumā ir tuva dabai, piemīt savdabīgs misticisms, piemēram, attiecībā uz lidojošiem ezeriem, kuri meklējot savu apmešanās vietu un atrodot to tikai gadījumā, kad kāds tos nosauc īstajā vārdā. Mūsdienu glezniecībā šo aizraušanos ar neizzināmo pauž vairāki mākslinieki, bet vistuvāk senču prātojumiem nonākusi Anitra Bērziņa, kuras darbos savu apmešanās vietu meklē slavenās celtnes.

1. attēlā - El Greko "Toledo skats", 1596.-1600.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Katedrāle Briselē", 2007.g.

Mitoloģija, mīti (миф, мифология, mythology, myths)

- mistikas un mākslas sintēze, kas realizējās garīgajos darbos un centās izskaidrot cilvēces agrīnās vēstures svarīgākos notikumus. Tēlotājas mākslas darbos bieži izpaužas mākslinieka vēlme attēlot senos mitoloģijas sižetus, kam ir mūžīgs skanējums- tikšanās, savienības, ārēji atšķirīgo personāžu kombinācijas. Atbilstoši laikmetam, mitoloģiskais sižets tiek interpretēts savādāk formu, krāsu un tērpu ziņā. Baroka laikmetā askētiskie senās Grieķijas personāži iegūt kuplas formas un darbojas citā, visticamāk, krāšņākā Itālijas vidē. Mitoloģijas būtiskais elements ir mīts, teika par noslēpumaino, nostāsts, kas kultūras jomā atspoguļo kāda etnosa vienoto pasaules uzskatu, ko parasti nodod kā mutisku stāstu. Modernajā izpratnē - kā noteiktu un neapstrīdamu vēstures versiju. Ir iespējami vienojošie mīti un mīti, kas šķeļ.
Mūsdienu Latvijā vienlaikus sadzīvo divi mīti – par taisnīgu un vienlīdzīgu dzīvi Padomju Savienībā vienā sabiedrības daļā, un par Ulmaņlaiku pārticību latviskajā Latvijā – otra sabiedrības daļā. Savukārt, mitoloģiskie tēli- himēras, grifoni, sfinksas, fauni, Gorgonu galvas vairumā rotā hisdtoricisma un jūgendstilā būvētajās celtnēs.

1. attēlā - Atēna piedzimšana no Zeva galvas, VI gs.p.m.ē gleznojums uz amforas, Luvra
2. attēlā - mitoloģiskie tēli jūgendstila gaumē uz Tirgoņu ielas 4 ēkas fasādes Vecrīgā, arhitekti F.Šefels, H.Šēls, 1900.g.

Modelis mākslā (model in art)

- attēlojamais objekts vai persona, kas pozē māksliniekam, veido daļu tēlotās mākslas radīšanas procesa. Modeļus izmanto gan figūru zīmējumos un gleznojumos, gan skulptūrā un fotogrāfijā. Bieži vien cilvēki - modeļi ir profesionāļi, kuri pozē (ieņemot māksliniekam nepieciešamo pozu), un viņu darbs tiek apmaksāts. Modeļi visai bieži paliek anonīmi, bet labākie no tiem (jo arods ir grūts, jo nepieciešamība ilgstoši saglabāt vienu un to pašu pozu ir ārkārtīgi nogurdinoša). Arī persona, kas vēlas pasūtīt savu portretu, kalpo par modeli - ar to atšķirību, kas nevis saņem algu, bet, gluži otrādi, maksā māksliniekam. Modeļu izmantošana ir mākslinieka izglītības nepieciešamā sastāvdaļa, jo palīdz apgūt prasmi attēlot reālus telpiskus objektus. Studiju laikā modeļi parasti ir kaili, kas palīdz topošajiem māksliniekiem iemācīties attēlot cilvēka ķermeņa formu dažādību (vecums, dzimums u.c.) un izskatu atkarībā no apgaismojuma. Modeļa un mākslinieka attiecības pašas par sevi bieži kļūst par mākslas darba avotu, proti, individuālajam māksliniekam modelis var kļūt arī par mūzu, to, bez kuras iedvesmojošās dabas darbs nevarētu tapt. Senatnes skaistuļu vārdi mums nav zināmi, bet līdz mūsdienām, aplūkojot klasiskās statujas, mēs būtībā apbrīnojam arī anonīmo modeli. Mākslas vēsture ir pilna ar modeļu un gleznotāju mīlas stāstiem, gan bēdīgiem, gan ar laimīgām beigām. Bijuši arī mākslinieki (mākslinieces), kuras vienlaikus arī kalpojušas kā modeļi. Slavenākais (un arī skumjākais) ir tēlnieces Kamillas Klodeles, kura bijusi ģeniālā tēlnieka Ogista Rodēna gan mūza, gan modelis, dzīves stāsts. Savukārt, vairāki sākotnēji anonīmie modeļi vēlāk kļūst par sievietes skaistuma etalonu veselai paaudzei - kā, piemēram, Rodēna laikabiedra un fantastiskā mākslinieka Ogista Renuāra sieva. Izņēmuma kārtā par modeļiem (ne jau algotiem) uzdevās augstdzimušās skaistules, tādas, kā Napoleona māsa Polīna Borgēze, kuru kā dievieti vairākkārt atveidojis XIX gadsimta sākuma tēlnieks Kanova.
Latviešu pirmie profesionālie mākslinieki, tais skaitā "Rūķi", par modeļiem centušies izmantot paziņas - radus un draugus, pilnveidojoties portretu mākslā. Savukārt, tikt pie kailā modeļa ar ierobežotiem naudas līdzekļiem bija pagrūti, turklāt traucēja aizspriedumainā attieksme pret kailumu kā netikuma avotu. Līdz ar to tikai zināms turīguma līmenis deva iespēju tikt pie "anonīma modeļa". XX gadsimta vidus latviešu māsklinieki kā modeļus pārsvarā izmantojuši savas draudzenes un sievas, bet par īstu modeļa triumfu tiek uzskatīta nevis Borgezes Paulinai līdzīga skaistule, bet Borisa Bērziņa glezna "Mākslinieks un modelis", kura pat iekļauta Kultūras kanonā. Šo modeli raksturojot "figūras monumentalitāte un vitālais uzspriegojums", turklāt ar sudraba lapiņām pārklātais fons un apzeltījums tuvina modeli ikonu glezniecībai.

1. attēlā - Antonio Kanova "Paolina Bonaparte kā Uzvarošā Venēra", 1805.-1808.g., Villa Borgēze, Roma, Itālija.
2. attēlā - Boriss Bērziņš "Mākslinieks un modelis", 1988.g., kartons, eļļa, tempera, sudrabs, LNMM kolekcija.

Moderns, jūgendstils (модерн, югендстиль, art nouveau)

- Dekoratīvi lietišķās mākslas un tēlotājmākslas, kā arī arhitektūras stils, kas izveidojies Eiropā un ASV XIX gs. beigās – XX gs. sākumā, ietekmēdams pat modi un izceldams cilvēces tieksmi nokratīt iepriekšējo gadsimtu stingrās normas un kanonus. Kā rakstīja viens no tā ideologiem (Viollet –le Duc), “Moderns nozīmē stilu, kas nosaka tādu mākslas formu, kas precīzi atbilstu mūsu laikmetam” vai arī cita devīze; “Mākslas veidu vienotība un māksla visiem”. Modernu kā stilu raksturo estētiskā pieeja cilvēka videi, uzsvērti aktīvā iedarbība uz skatītāju, efektivitāte, aizraušanās ar dekoratīviem elementiem. Vēl daži stila nosaukumi: Art nouveau (Francija), Secesija (Austrija), Style Floreal (Anglija).
Rīgas arhitektūras jūgendstila apbūves paraugs ir Alberta iela, bet par spožākiem modernistiem – gleznotājiem uzskatāmi K.Padegs, R.Suta, V.Tone. Tāpat virkne ārkārtīgi greznu un izdomas bagātu namu atrodas Vecrīgā, Smilšu ielā. Herma zem erkera tiek uzskatīta par skaistāko sievietes tēlu Rīgas jūgendstila būvplastikā. Jāievēro, ka Jūgendstilā par arhitektūras izejas punktu kļuva ērts, funkcionāli pamatots telpu izkārtojums, bet ēkas ārējās formas un tās mākslinieciskais tēls tika no tā atvasināti.

1. attēlā - metro stacija "Karlsplatz", 1896.g. autors O.Vāgners, viens no jūgendstila pamatlicējiem arhtektūrā, Vīne, Austrija.
2. attēlā - nams Smilšu ielā 2, arhitekts Pēkšēns, 1902.g. Vecrīga, viens no jūgendstila šedevriem.

Molberts (paliktnis) (мольберт, easel)

- slīpā virsma, pie kuras gleznotājs stiprina papīru vai audeklu. Parasti šīs virsmas stiprinājuma slīpums ir ap 20 grādiem pret vertikāli. Vistipiskākais lietojums ir glezniecībā, turklāt parasti mākslinieks glezno stāvus. Tāpat molberts noder arī gleznas atrādīšanai. Tradicionāli molbertus gadsimtiem ilgi veidoja no koka, mūsdienās pieejami arī paliktņi no citiem materiāliem. Gleznošana, izmantojot molbertus, ir saistīta ar vidējā izmēra audeklu (vai gleznojumu uz papīra) rašanos - atšķirībā no sienas gleznojumiem (freskām), un gleznojumiem uz koka dēļiem (kurus gan, iespējams, gleznošanas laikā novietoja ar nelielu slīpumu). Vēlāk, pabeigtā un no molberta noņemtā glezna var gan tikt ierāmēta, gan tāpat pakārta pie sienas. Molbertu uzskata par tādu pašu gleznotāja neatņemamo atribūtu, kā paleti un otas. Molbertus tāpat izmanto arī rasēšanai, un tos pielieto fotogrāfi gadījumos, kad vēlas palielināt attēla izmērus.
Mūsdienu Latvijā māksliniekiem tiek piedāvāts plašs molbertu klāsts atbilstoši mūsdienu mākslinieku, gan gleznotāju, gan grafiķu prasībām, jo tieši strādājot pie molberta tiek radīti stājglezniecības un stājgrafikas darbi. Modernajos molbertos iespējams mainīt virsmas leņķi, kā arī izmantot divas virsmas.

1. attēlā - Judīte Leistere "Pašportrets gleznojot", apm. 1630.g., Vašingtonas Nacionālā Mākslas galerija.
2. attēlā - molberts ar Anitras Bērziņas gleznu LU Botāniskajā dārzā "Ziedu balles" pasākumu ietvaros.

Mona Liza (Džokonda) (Мона Лиза, Mona Lisa)

- Mona Liza", pazīstama arī kā "Džokonda", ir 16. gadsimtā Renesanses laikā Leonardo da Vinči gleznota glezna un viens no vispopulārākajiem glezniecības šedevriem. Tā kā mūža nogali slavenais Renesanses ģēnijs pavadījis Francijas galmā karaļa Franciska I aizbildniecībā Fontenblo pilī, glezna palika Francijā un tālab joprojām atrodas Parīzē, Luvras muzejā. Tā arī ir visvecākā glezna (radīta starp 1503.-1505.-to gadu), kura saglabājusies bez vēlākiem uzslāņojumiem. Par to, kas tieši kalpojis par gleznas modeli (sākotnēji par to uzskatīta Florences zīda tirgotāja Frančesko del Džokondo sieva Līza Gerardini), strīdās līdz pat šodienai, turklāt pastāv pat versijas, ka Mona Liza ir paša mākslinieka pārveidots pašportrets, un tieši tur arī slēpjas šīs gleznas smaida neizprotamais valdzinājums.
"Mona Līza ir vīrietis. Mona Līza ir princese. Vai staigule, vai transvestīts, vai pat Leonardo māte". Šādu viedokļu dažādību piedāvā spoki.tvnet.lv/vēsture 2014.gada aprīlī. Savukārt, grāmatnīca "Valters un Rapa" piedāvā tulkoto Dž. Kalogrdisas romānu "Es, Mona Liza". 2013.gadā Latvijas portāls LSM.lv, kurā tiek atzīmētas ievērojamo notikumu jubilejas, publicējis informāciju par to, ka "Džokondas" slavu zināmā mērā izprovocēja 1913.gada 12. decembrī atrastais pirms diiviem gadiem no Luvras pazudušais Mona Lizas portrets. Tiek izteikta visai apšaubāma versija, ka tieši zādzība ar skaļu atrašanu nodrošināja gleznai slavu.

1. attēlā - Leonardo da Vinči "Mona Liza", XVI gs. sākums, Luvra.

Monarhija

- valsts pārvaldes forma, kad tās vadītājs ir viena persona (no latīņu saknes "mono" - vienīgais). Monarhu konkrētais nosaukums var atšķirties - cars, karalis, sultāns, šeihs, lielhercogs u.c.). Monarha pilnavaru robežas saistītas ar tradīciju, ja tās ir pilnīgas, mūsu priekšā ir absolūtā monarhija. Monarhs var iegūt varu mantošanas ceļā (tas ir visbiežāk), vai arī tikt ievēlēts no pretendentu vidus, kuriem jāatbilst noteiktām prasībām. Absolūtie "izglītotie" valdnieki labprāt atbalstījuši mākslu, izveidojot tā saucamo "galma mākslinieku" institūciju, pateicoties kurai kādreizējie izcilie gleznotāji un tēlnieki vadījuši savu mākslinieku dzīvi pietiekami nodrošināti un varēja realizēt savas ieceres. Savukārt, šie mākslinieki atstājuši mantojumā savu patronu, viņu galminieku un ģimeņu izcilos portretus. Mūsdienu monarhijām pārsvarā ir dekoratīvas funkcijas, jo pašreizējā Eiropas monarhiju forma ir konstitucionālā, proti, ar vēlētā parlamenta varu maksimāli ierobežota. Jebkurā gadījumā šīs dekoratīvās funkcijas joprojām atbalsta mākslas to modernajā izpratnē. Dažās valstīs ārpus Eiropas, pārsvarā Tuvajos Austrumos, monarhi saglabājuši arī politisko varu.
Latvijas teritorija vairāku gadsimtu garumā daļēji vai pilnīgi ietilpusi dažādu monarhiju sastāvā, starp tām bijušas gan mantotās (Zviedrija un Krievija), gan vēlētās (Polija). var uzskatīt, ka mums bijuši arī gandrīz monarhi, proti, Kurzemes hercogi. Tie bijuši gan mantotie (Kestneru dinastijas locekļi), gan vēlētie - sākot ar hercogu Bīronu. Abi plašāk pazīstamie hercogi, gan Jēkabs, kas valdījis XVII gadsimta vidū, būdams Polijas karaļa vasalis, gan Ernsts Bīrons, vienlaikus Krievijas impērijas vietvaldis XVIII gadsimta pirmajā pusē, tāpat atbalstījuši zinātnes un mākslas, it īpaši Bīrons, pateicoties kuram Latvija joprojām var lepoties ar brīnišķīgo Rundāles pili.

1. attēlā - Martins van Meitens "Marija Terēzija (Austro-Ungārijas ķeizariene", 1759.g.,
2. attēlā - slavenākā Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera portrets no Rundāles pils kolekcijas (valdījis no 1642.-1682.g.)

Monohromā glezniecība (монохромная живопись, Monochromatic painting)

- glezniecība ar vienu krāsu (tušu). Tai raksturīgs glezniecības ritms, jāatspoguļo mūžīgā harmonija un dabas skaistums. Pirmie monohromie audekli uzgleznoti tikai Pirmā pasaules kara nogalē, kad Kazimirs Maļēvičs mistiķa un matemātiķa P, Uspenska teoriju ietekmē sāka veidot gleznas, kuras, viņaprāt, bija iecerētas kā "ceļš uz bezgalību un realitāti ārpus formas". Maļēviča "Sarkanais kvadrāts" kļuva par "monohromās glezniecības apoteozi". Interese par to atdzima pēc apmēram 30 gadu pārtraukuma ASV.
Tieši ASV arī uzplauka daugavpilieša Marka Rotko tā saucamā "joslu glezniecība". Pastāv uzskats, ka krāsa "ir tas, kas paliek pāri no glezniecības, kad tā atsacījusies no sižeta, figūras un iluzorisma". Rotko tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem, pasaules slavu ieguvušajiem māksliniekiem, kas cēlušies no Latvijas. Viņš ir viena no centrālākajām figūrām ASV pēckara glezniecībā. Latvijā ir izlaista viņam veltīta marka, Daugavpilī funkcionē Rotko muzejs un Daugavas krastā uzstādīta mākslinieka Romualda Gibovska piemiņas zīme "Veltījums Rotko".

1. attēlā - Kazimirs Malēvičs "Supermatisma kompozīcija: Balts uz balta", 1918.g., Modernās mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Marks Rotko "Četri tumši sarkanajā", 1958.g., Vitnejas Amerikas mākslas muzejs, Ņujorka.

Mozaīka (мозаика, mosaic) itāļu: mosaico

- glezna, ornaments vai kompozīcija, kas izveidota no sīkiem akmens (marmora, granīta) gabaliņiem, krāsaina necaurspīdīga stikla vai glazētas keramikas gabaliņiem, kurus piestiprina pie pamatnes ar speciālu saistvielu; arī tehnika, kurā darbs izpildīts. Ļoti sena māksla, tās paraugi atrasti Divupē un ir vairāk kā 4000 gadu veci. Īpaši slavenas ir Ravennas (Bizantijas laikmeta) mozaīkas, tāpat dažas senas mozaīkas saglabājušās Pompeju drupās Itālijā.
Mozaīka latviešu mākslā nav sevišķi izplatīta, visi trīs Rozentāla veidotie panno uz Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes drīzāk ir izņēmums. Tomēr 2014. gadā Nacionālās bibliotēkas telpās bija sarīkota slavenās Ravennas vēsturiskā mozaīkas un modernās mozaīkas izstāde. Mūsdienu Latvijā par Mozaīku nosaukta nevalstiska organizācija, kas cīnās par seksuāli netradicionāli orientēto personu tiesībām, un sabiedrības attieksme pret to ir drīzāk negatīva.

1. attēlā - mozaīka no Pompeju drupām m.ē. 1.gadsimts (sargu suns).
2. attēlā - mozaīka uz Rīgas Latviešu biedrības frontona pēc Jāņa Rozentāla meta.

Mozus (Моисей, Mozes)

- jūdaisma pamatlicējs un pravietis, kas pēc dieva Jahves pavēles atbrīvoja savu tautu no Ēģiptes gūsta, ilgstoši vadājot to pa tuksnesi. Tieši viņam, atbilstoši Vecajai Derībai, Dievs Sinaja kalnā piešķīra desmit baušļus uz akmens plāksnēm. Mozus ir pats svarīgākais pravietis jūdaismā, turklāt viņš tiek uzskatīts par svarīgu pravieti arī kristietībā, islamā un vairākās citās reliģijās. Mozus dzīves izziņas avots - Bībeles raksti ivritā. Izplatīts tēls gan glezniecībā, gan skulptūrā, it īpaši, sākot ar Renesansi, jo viņa tēls iemieso uzdrīkstēšanos un atbildības sajūtu. Ar Mozus tēlu saistīta vesela virkne leģendu, jau pat sākot ar viņa brīnumaino izglābšanos. Jo Torā ir rakstīts, ka Mozus dzimis senajā Ēģiptē, kur pēc faraona pavēles bijis jānogalina visi ebreju zēni. Mātes ielikto šķirstu ar zīdaini, palaistu Nīlas straumē, esot pamanījusi faraona meita, izglāba mazuli un uzaudzināja to faraona pilī. Mozus augums un tēls iedvesmojis māksliniekus - Mikelandželo darinātā statuja ir daļa no kareivīgā pāvesta Jūlija II kapa pieminekļa (patlaban atrodas "Sv.Pētera važās" baznīcā Romā), bet Siksta kapelā Vatikānā vai puse Mikelandželo gleznojumu veltīta Mozus dzīves ainām.
Ar Mozus tēlu saistītas vairākas epizodes, kuras svarīgas arī kristietībā - tā ir Zelta teļa pielūgšana, ko apkaro Mozus, Mozus degošais krūms (kas nesadeg, un no kura Mozu uzrunā Dievs), tēls, ko cenšas interpretēt mākslinieki, kā arī vairāki teicieni par nepieciešamību izdzīvot četrdesmit gadus, lai tiktu vaļā no verdzības gara. Latvijā esot saglabājusies Mozus nosacītā skulptūra kā kanceles balsts Augstkalnes luterāņu baznīcā (iesvētīta 1648,gadā), kā arī daudz jaunāka vitrāžas daļa Doma baznīcas altāra tuvumā. Arī tur Mozus attēlots ar baušļu plāksnēm.

1. attēlā - Mikelandželo Buanoroti, "Mozus" no pāvesta Jūlija II kapenēm Romā, baznīcā Sv.Pēteris važās, 1513.-1515.g.
2. attēlā - Mozus ar Dieva doto baušļu akmens plāksnēm (pa kreisi), vitrāža, XIX gs.beigas, Rīgas Doms.

Muhameds (Магомет, Muhammad)

- islama – vienas no trim galvenajām pasaules monoteisma reliģijām, dibinātājs un pirmais pravietis. Vienlaikus bijis arī kareivis, tirgonis un labs diplomāts. Konfesijai piederīgos sauc arī par muhamedāņiem. Pašu Muhamedu, atbilstoši ortodoksālai islāma tradīcijai, attēlot ir aizliegts, gluži tāpat kā citus reālus dzīvniekus un cilvēkus, toties viņa vārda attēls tiek uzskatīts par svētumu. Islama svētā grāmata – Korāns – esot saņemta no paša Dieva – Allāha.

1. attēlā - Rašids-al-Din Hamadani "Muhameds saņem atklāsmi no eņģeļa Gabriela", ilustrācija "Hroniku uzskaitījuma" manuskriptam, 1307.g., Edinburgas Universitātes bibliotēkas kolekcija, Skotija.
2. attēlā - Muhameda vārda kaligrāfisks pieraksts, no www.wikipedia.org

Muzeju nakts (Ночь музеев, Long night of Museums)

- "Garā nakts" (the Long night of Museums) ir kultūras pasākums, kura gaitā muzeji un kultūras iestādes cenšas, darbojoties ārpus parastajiem apmeklējuma laikiem, mudināt tautas interesi par kultūras dzīves norisēm un arī piesaistīt caur to potenciālos atbalstītājus. Pirmais tāda tipa pasākums noticis 1997. gadā Berlīnē un ātri izpelnījies vispārēju piekrišanu, aptverot vismaz 120 Eiropas pilsētas, kā arī Argentīnu un Filipīnas. Francijā to sauc par Baltajām naktīm, citur arī par Naktīm muzejā.
Kopš 2005. gada Latvija ir iekļāvusies kustībā "Muzeju nakts", kas parasti notiek maija mēnesī. 2014. gada 17. maija vakarā sākās šī gada "Muzeju nakts" pasākumi, kuros piedalījās ne tikai 120 Latvijas muzeji, bet arī vairāki muzikālie un mākslas kolektīvi, kuru uzstāšanās notika gan brīvajā dabā, gan mākslas objektu tuvumā. Pasākums tradicionāli norisinās no sestdienas vakara plkst. 19 līdz svētdienas rītam. Kā parasti, šim pasākumam raksturīgas milzīgas rindas un simtiem smaidīgu seju.

1. attēlā - bruņinieku cīņas Pomerānijas hercogu Slupsku pils priekšā, 2010.g., Michał Słupczewski fotogrāfija.
2. attēlā - 2005.gada muzeju nakts plakāts.

Muzicēšana (музицирование, playing music)

- kopīga mūzikas spēlēšana, draugu, ģimenes lokā, ko uzsāka kādreiz mūziķu ģimenēs, savdabīga koncerta laikā katram spēlējot savu mūzikas instrumentu - ar vai bez dziedāšanas. Muzicēšana mēdz būt arī profesionāla, kādreiz tā bijusi augstmaņu un labi izglītoto ļaužu izklaide. Arī slavenais komponists Mocarts bērnībā muzicējis sava tēva un māsas sabiedrībā, turklāt spēlējot dažādus instrumentus.
Mūsdienu Latvijā ģimenes un kolektīvā muzicēšana kļūst par atbalstāmu vaļasprieku un par audzināšanas elementu. Regulāri tiek rīkoti semināri elementārajā muzicēšanā, turklāt tā tiek uzskatīta par socializācijas un intelektuālo spēju veicinātāju. Ar muzicēšanu iespējams nodarboties ne tikai ģimenes lokā, bet arī Vecpilsētas ielās- it īpaši tad, kad Rīga pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

1. attēlā - Johans Nepomuks della Kroče "Mocartu ģimene muzicē", 1780.g.
2. attēlā - muzicēšana Doma laukumā Vecrīgā.

Mūmija (Мумия, Mummy)

- mirušais cilvēks, kas apstrādāts (mumificēts) īpašā veidā ar dažādām vielām ar sekojošu uzglabāšanu pietiekami sausā un vēsā vidē nolūkā to paglābt no sabrukuma. To veicina arī gaisa cirkulācijas trūkums. Šāds ķermeņa apstrādāšanas veids, pēc senatnes ticējumiem, it kā ļaujot miroņiem kādreiz atgriezties dzīvā. Mūsu uztverē mūmijas saistītas ar Senās Ēģiptes faraonu kapenēm (senākās apmērām 4000 gadu vecas), bet būtībā līdzīgs rituāls tika pielietots arī Dienviamerikā, kur ir atrastas vissenākās mūmijas - pat vairāk nekā 8 gadu tūkstošus vecas. Ideja par mūmiju atdzīvināšanu izraisīja fantastisku filmu sērijas rašanos ar atbilstošiem nosaukumiem, ieskaitot "Mūmijas atgriešanās".
Vienīgā īstā mūmija Latvijā nonākusi XX gadsimta sākumā, un to atveda kāds jūrnieks. Īsta mūmijas izmeklēšana notika tikai XXI gadsimta sākumā sadarbībā ar Luvras speciālistiem, kad, izmantojot smalkākās izpētes metodes, konstatēts, ka mūmija ir 30-40 gadus vecs vīrietis, kas dzīvojis pirms apmēram 2 gadu tūkstošiem. Kopš 2011. gada mūmiju tās koka sarkofāgā var aplūkot mākslas muzejā "Rīgas Birža".

1. attēlā - mūmijas Dabas Vēstures muzejā, Vīne.
2. attēlā - vienīgā mūmija Latvijā, muzeja "Rīgas birža" kolekcija.

Nacionālais romantisms (Национальный романтизм, National romantic)

- viens no jūgendstila atzarojumiem, kad tēlotajā mākslā galvenokārt, arhitektūrā) plaši izmantota nacionālā simbolika, uz tautas mākslinieciskas izjūtas balstīta. Šis stils galvenokārt tika izkopts Ziemeļeiropas valstīs un pat dažreiz tiek saukts par ziemeļu stilu (Nordic style).
Latvijā sāka attīstīties XX gadsimta sākumā, piemēram, Kontantīna Pēkšēna un viņa skolnieka Eižena Laubes celtnēs (nacionālais ornaments celtņu dekorā, vietējo būvmateriālu izmantošana ārējā apdarē u.c.). Šajās ēkās jūtama vēlēšanās izmantot tradicionālās lietišķās mākslas darinājumos izplatītos motīvus un rakstus. Tāpat nacionālajā romantismā jūtama zināma pārklāšanās ar Somijas būvniecības tradīcijām pateicoties galvenokārt mākslinieka Jaņa Rozentāla personīgajiem sakariem. Ne velti tieši K.Pēkšēna sev būvētajā mājā Aberta un Strēlnieku ielas krustojumā dzīvoja J.Rozentāls ar sievu - dziedātāju no Somijas, bet pašlaik šajā ēkā atrodas Jūgendstila muzejs reizē ar Rozentāla un R.Blaumaņa memoriālo dzīvokli.

1. attēlā - jūgendstila māja Helsinkos ar somu nacionālo elementu izmantošanu ārējā apdarē.
2. attēlā - jūgendstila māja Elizabetes ielā 13, arhitekts K.Pēkšēns, 1904.g., ar elegantu nacionālo akcentu.

Nacionālais varonis (национальный герой, National hero)

- ideja par tautas Nacionālo varoni pastāv kopš sendienām, turklāt šis varonis mēdz būt gan reāls, ar izciliem notikumiem konkrētās tautas dzīvē saistīts (Žanna d'Arka Francijā, admirāls Nelsons Anglijā, Atatjurks Turcijā, Garibaldi Francijā u.c.), gan arī mitoloģizēts (Senās Grieķijas eposu varonis Hērakls, Romas dibinātāji Romuls un Rems un pat teiksmainais dzejnieks Homērs, par kura iespējamo dzimšanas vietu strīdējušās vairākas Senās Grieķijas pilsētas). Kas gan kopīgs šiem varoņiem - no vienas puses, viņu tēls iedvesmoja - un arī turpina iedvesmot - dažādu žanru mākslinieku un pateicīgo tautiešu fantāziju, radot aizvien vairāk varoņiem veltīto mākslas darbu. Tā, aizvien jauni pieminekļi Orleānas Jaunavai joprojām parādās dažādās Francijas provincēs un pilsētās. Savukārt, citām tautām, kuras pret attiecīgo valsti un tās varoņiem ir vienaldzīgi, šāda tipa nacionālais varonis ir un paliek tikai mākslas darba tēls. Internetā pastāv pat kategorija "Nacionālie varoņi", bet tur pārsvarā iekļautas personas, kuru vārdi Eiropas iedzīvotājam tikpat kā neko neizsaka. Turpretī vairāki mītisko varoņu, kaut vai angļu Beovulfa un Elsinoras prinča Hamleta (faktiski Amleta) vārdi ir plaši pazīstami, pateicoties klasiskajai literatūrai.
Latvijas nacionālais mitoloģiskais varonis, neapšaubāmi, ir Lāčplēsis, un tam ir veltīti vairāki mākslas darbi - prozā, skatuves mākslā, skulptūrā. Savukārt, viens no reālajiem Latvijas tautas nacionālajiem varoņiem bija Latvijas Brīvības cīņu varonis, latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības (Kalpaka Bataljona) komandieris. Kļuvis par karavīru vēl pirms revolūcijas (absolvējis Irkutskas karaskolu), I Pasaules kara laikā ticis par drosmi un komandiera spējām apbalvots ar augstākiem Krievijas impērijas militārajiem ordeņiem, kļūdams par pulkvedi. Pēc Latvijas Neatkarības proklamēšanas aktīvi piedalījies militāro vienību izveidē, aizstāvējis Ulmaņa valdību pret boļševiku armiju. Viņa vadībā speciālais latviešu bataljons kļuva par topošo Latvijas bruņoto spēku kodolu un 1919.g. janvārī sagrāva sarkano strēlnieku pulku, atbrīvodams Kurzemi un ieņemdams Skrundu. Kritis pāris mēnešus vēlāk aiz pārpratuma savējo apšaudes dēļ. Pagaidu valdība pēc Kalpaka nāves izsludināja divu nedēļu sēras. Latvijā ir vairāki Kalpakam veltītie memoriālie muzeji (dzimtajās mājās, krišanas vietā), viņa vārdā nosaukta virkne ielu un pat tiltu Latvijā, ir arī daži pieminekļi, turklāt kapakmeni dzimtenē veidojis pats Kārlis Zāle. 2006.gadā tika atklāts piemineklis Rīgas Esplanādē, pie kura allaž tiek likti ziedu kārtojumi Latvijas valsts karoga krāsā - sarkan-balts-sarkans.

1. attēlā - Dominiks Engrs "Žanna d'Arka karaļa Kārļa VII kronēšanā", 1854.g.
2. attēlā - Tēlnieks G.Panteļejevs, arhitekts A. Veidemanis. "Pret straumi", piemineklis Oskaram Kalpakam Esplanādē.

Nacionālais Mākslas muzejs (Национальный художественный музей, National Museum of Art)

- šāds nosaukums raksturīgs divu veidu muzejiem. Pirmais attiecināms uz samērā nelielo valstu, kas ilgstoši atradušās svešzemju pakļautībā, galvenajiem mākslas muzejiem. To kolekcijās parasti iekļauti tie mākslas darbi, kurus veidojuši šīs valsts teritorijā dažādu tautību autori. Starp tiem ir Bulgārijas, Rumānijas, Baltkrievijas, Lietuvas nacionālie muzeji. Šo muzeju dibināšana (vai atvēršana zem jauna nosaukuma) parasti sakrīt ar valstu neatkarības atgūšanu vai iegūšanu. Otrā veida nacionālie muzeji parasti tiek dibināti lielvalsts provincē, kurā ir spēcīgi izteikta velēšanās diferencēties no vairākuma, nacionālais savdabīgums. Par šādu piemēru kalpo Katalonjas muzejs Barselonā (Spānijā). Tā dibināšanas laiks atbilst nacionālās atmodas pirmajiem reālajiem sasniegumiem.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir lielākais mākslas muzejs Latvijā, kurā glabājas vairāk kā 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi. Par muzeja dibināšanas gadu uzskata 1869., kad tika atklāta Pilsētas gleznu galerija. Muzeja galvenā ēka (kur patlaban notiek kapitālā rekonstrukcija), ir viena no iespaidīgākajām historicisma stila celtnēm Rīgas bulvāru lokā, būvēta 1903.-1905.gadā vācu dienvidbaroka stilā, arhitekts V. Neimanis. Sākotnēji muzejā glabājās galvenokārt ārzemju mākslinieku darbi no vairākām privātkolekcijām. Savukārt, latviešu autoru darbu kolekcionēšanu veicināja gleznotājs Vilhelms Purvītis, būdams muzeja direktors no 1919. līdz 1940. gadam. Pirms remonta uzsākšanas muzejs organizēja regulāras izstādes, nodarbības bērniem un vecākiem par mākslas tēmām, kā arī atbalstīja integrējošos mākslas projektus (piemēram,1999. gadā muzeja krāšņajā vestibilā notika bērnu zīmējumu izstādes “Mans Puškins”prezentācija).

1. attēlā - Nacionālais Katalānijas mākslas muzejs, 1929.g., Barselona.
2. attēlā - Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, 1903.-1905.g., arhitekts V.Neimanis.

Nacionālā atmoda (национальное пробуждение, national awakening)

- process, kas sācies Eiropā Lielās Franču revolūcijas rezultātā, kad tautas pakāpeniski sāk apzināties savu lomu vēstures gaitā un meklē kopības pazīmes, bieži vien senatnē. Par kustības aizsācējiem kļuva Vācijas dažādu valstiņu garīgais virziens, ko nosauca par Jauno Vāciju. Līdzīgas kustības nedaudz vēlāk, jau pēc 1848.gada revolūcijas, parādās Itālijā, Čehijā, Baltijā un vairākās citās Austro-Ungārijas un Krievijas impērijas daļās, tai skaitā arī pašu krievu vidū, zem nosaukuma slavofīli. Jāatzīmē, ka sākotnēji slavofīli atbalstīja arī citu tautu nacionālās kultūras attīstību impērijas ietvaros. Vairākas nacionālās atmodas jau XIX gadsimtā beidzās ar neatkarīgās valsts izveidi- Itālijā (1861.g.) un Vācijas apvienošanos 1871. gadā.
Latviešu tautas neatkarības kustība dalāma vairākos posmos: Pirmā Atmoda – jaunlatviešu darbība; Otrā Atmoda, ko saista ar Pirmās republikas idejiskiem pamatiem un darbību ; Trešā Atmoda, kas sākās XX gadsimta 80.to gadu beigās paralēli “Pārbūvei” Padomju Savienībā. Tolaik pastāvēja arī laikraksts "Atmoda", kas iznāca ilgstoši ar pilnīgi vienādu saturu abās valodās- gan latviešu, gan krievu. Jaunlatviešu vidū bija gan tautsaimnieks Kr.Valdemārs, gan mākslinieki, mūziķi un valodnieki brāļi Alunāni, gan dainu krājējs Kr.Barons, gan skolotājs A.Kronvalds.

1. attēlā - piemineklis Itālijas nacionālās atmodas cīnītājam Dž.Garibaldi Boloņā.
2. attēlā - Pētera Feldmaņa latviešu nacionālā teātra tēva Ādolfa Alunāna portrets no E.Smiļģa Teātra muzeja kolekcijas.

Nacisma arhitektūra (Архитектура Третьего рейха, Nazi architecture)

- arhitektūra, kurai vajadzēja izcelt Vācijas lomu pasaulē, vienlaikus parādot to kā jaunās kārtības radītāju un seno impēriju mantinieci. Arhitektūrai vajadzēja tikt ieturētai āriešu formās, atgādināt senos tempļus un radīt pārākuma iespaidu. Celtnes varēja izmantot milzīgiem pasākumiem, uzsverot to militāro raksturu, piemēram, stadioni, kas bija domāti ne tikai sporta pasākumiem, bet arī lāpu gājieniem un naida manifestācijām.
Latvijā nacisma arhitektūras pieminekļu nav, jo to valdīšanas periods sakrita ar karu un pieminekļu (skulptūru) graušanu, nevis celšanu.

1. attēlā - Dr. Volfs Štrahe "Vācu autobāns starp 1936.-1939.g.".
2. attēlā - Saaras zemes Valsts teātris, 1935.-1938.g., Saarbrikene, Vācija.

Naivā māksla (наивизм, naive art)

- sākotnēji naivās mākslas definīciju attiecināja uz gleznojumiem (zīmējumiem, mazākā mērā skulptūrām), kuri radās primitīvākajās sabiedrībās un neiekļāvās nekādā konkrētajā stilā. Šādiem zīmējumiem parasti bija košs kolorīts un vienkāršots zīmējums bez perspektīvas, kas atgādināja bērnu darbus, tos dažkārt sauca par primitīviem. Tomēr naivās mākslas jēdziens, sākot ar XX gadsimta sākumu, mainījies, un šo gadsimti var uzskatīt par naivās mākslas laikmetu. Par tās pirmajiem spožākiem pārstāvjiem tiek uzskatīti amerikāņu mākslinieks E. Hiks un franču – Anrī Ruso.
2005. gadā Latvijā izdeva mūsu naivās mākslas pārstāvjiem veltītu grāmatu “Tīrradņi”. Nedaudz vēlāk, 2006. gada rudenī Andrejsalā, bijušajā muitas noliktavas ēkā, tika izveidots Latvijas Naīvās mākslas muzejs. Jau 2007. gada maijā, pateicoties interesentu aktīvajai līdzdalībai, Muzeju nakts laikā, tas pirmo reizi kļuva pieejams apmeklētājiem. 2013.gadā muzejs ir pārcēlies uz jaunām izstāžu telpām AB dambī. Muzeja krājumi veidojas galvenokārt no dāvinājumiem un pašu kolekcijām, kuras nodotas glabāšanai uz nenoteiktu laiku.

1. attēlā - Anrī Ruso "Lauvas maltīte", apm. 1907.g.
2. attēlā - Naīvās mākslas muzeja zāles Rīgā.

Najādas (наяды, Naiads) sengrieķu: Ναϊάδες

- sengrieķu mitoloģijā nimfām līdzīgas būtnes, kas mīt pārsvarā tekošos ūdeņos un rūpējas par dabas dzīvinošajiem spēkiem. Sauktas arī par nereīdām (ja dzīvo okeānā). Botānikā – jūras aļģu suga. Nereīdas bija jūras valdnieka Neptūna (Poseidona) un jūras dievietes Amfitrites meitas. Najādas mēdza būt arī bīstamas, tās izcēlās ar greizsirdību. Atbilstoši Homēram, greizsirdīgā najāda atteicās palīdzēt izglābt Trojas kara laikā ievainoto Parīdu - savu bijušo mīļāko. Ģermāņu tautu folklorā viņas sauc par undīnēm.
Ziemeļu tautām, tāpat kā Latvijā, par najādām var uzskatīt nāras, nāriņas. Tās, piederēdamas gan ģermāņu, gan slāvu tradīcijai, arī ir visai greizsirdīgas. Eksistē vismaz divas populāras operas ar vienādu nosaukumu "Nāra" (krievu komponista Dargomižska ar libretu pēc Puškina sižeta un čehu komponista Dvoržaka ar visai līdzīgu saturu - bet atbilstoši slāvu balādei). Abas operas piedzīvojušas vairākus uzvedumus uz mūsu Nacionālās operas skatuves, turklāt pēdējais, 2008.gada uzvedums un it īpaši daži solisti kļuva ārkārtīgi populārs. Nāras labprāt veidoja arī tēlnieki. Slavenākā nāriņa no Andersena pasakas (tā gan ir mīlošā cietēja) rotā gan Kopenhāgenu, gan Tallinas pludmali. Mūsu pašu nāriņas, kuras rotā jūgendstila mājas, atšķirībā no najādēm, ir aprīkotas ar zivju astēm.

1. attēlā - Džons Viljams Vaterhauss "Undīne", 1872.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Avota nimfa", 1916.g., papīrs, tempera, Belēviču ģimenes kolekcija.

Nameja gredzens (перстень Намея, ring of Namejs)

- viena no īpašām latviešu rotaslietām, kuras nosaukums cēlies no Zemgales XIII gadsimta valdnieka un karavadoņa Nameja. Namejs bija viens no pēdējiem cīnītājiem pret vācu krustnešu iekarotājiem, un, ienaidnieka spēku pāspēts, bija spiests atkāpties uz Lietuvu (kas vēl vairāk nekā gadsimtu palikusi nekristīta). Atbilstoši leģendai, Namejs iedevis šo gredzenu savam jaunākajam dēlam, lai varētu to atpazīt pēc atgrišanās ar uzvaru, nezinot, pēc cik ilga laika tas būs. To uzzinājuši krustneši un mēģinājuši iznīdēt Nameja pēcnācējus - vadoties pēc gredzena izskata. Lai izglābtu vadoņa dzimtu no pazudināšanas, vairums senlatviešu vīru un zēnu sākuši valkāt tieši šādu gredzenu - jaucot pēdas un samulsinot pretinieku. Gredzenam ir raksturīgs bizes veida trīsdaļīgs vijums, kas simbolizējot trīs Latvijas novadu vienotību. Arī tāda paša nosaukuma A.Grīna vēsturiskais romāns.

1. attēlā - Nameja gredzens mūsdienu izpildījumā, no www.balticshop.com
2. attēlā - Nameja gredzens no Jelgavas vēstures muzeja filiāles.

Naturālisms (натурализм, naturalism)

- mākslas virziens, kura pamatā ir teorija par “mākslas atbilstību dabai”. Robeža starp reālismu un naturālismu ir diezgan subjektīva. Piemērs – Krievijas “Peredvižņiku” māksla glezniecībā. Virziens īpaši raksturīgs literatūrai, būtībā šī pieeja izpaužas kā reālisma turpinājums līdz tādam bezkaislīgam detaļu aprakstam, kas robežojas ar pilnīgu estētikas trūkumu. Ekstrēmā reālisma forma. Mākslinieki, kas strādā šajā žanrā, novēršas no skaistuma cildināšanas un nekautrējas attēlot neglīto un pat kroplo.
Latvijas tēlotājā mākslā darbus, kas varētu tikt pieskaitīti tieši naturālismam kā "bezkaislīgai dzīves neglītuma fiksēšanai", tikpat kā nav. Pat Latvijas Universitātes 2012.gada zinātniskajā konferencē, kas analizēja "reālisma un naturālisma poētikas vektorus latviešu un cittautu literatūrā" kā ilustratīvo materiālu varēja minēt tikai Teodora Ūdera grafiku "Skūpsts", kura gan tāpat pieskaitāma arī nacionālajam romantismam, jo tur sadzīvo jutekliskais ar tautisko. Zināmā mērā tas pats sakāms arī par Augusta Annusa darbu, kur priekšplānā novietotās robustās zivis kontrastē ar vijīgu puskailas un pat apgarotas sievietes stāvu.

1. attēlā - Pekka Halonens "Pionieri Karēlijā", 1900.g., Ateneum muzejs, Helsinki, Somija.
2. attēlā - Augusts Annuss "Jūras krastā", 1938.g., LNMM kolekcija.

Neitrālās krāsas

- krāsu toņi, kurus iegūst, jaucot siltās un vēsās krāsas. Ir virkne mākslinieku, kuri savos gleznojumos dod priekšroku tieši neitrālām krāsām, izvairoties no spilgtiem toņiem un kontrastiem. Šāda tipa gleznojumi raksturīgi žanra darbiem, kuru varoņu vienkāršību izceļ tieši spilgtuma trūkums. Par spīti darbu šķietamai mērenībai, tie ļoti labi atspoguļo vienkāršās sadzīves burvību un zināmu tikumību. Pie šādiem darbiem pieder virkne šedevru, starp kuriem ir Jana Vermeijera darbi.
Latviešu gleznotāju - ziemeļnieku paletē parasti nav īpaši daudz košo krāsu. Darbos kopš pašas profesionālās glezniecības nostiprināšanās ir daudz vienkāršas sadzīves un nepaspilgtinātas dabas. Lauku ainava, zemnieka un pat vidusšķiras pārstāvja mājokļa interjers visumā ir veidoti klusinātajos toņos, ne velti par tradicionālām latviešu krāsām tiek uzskatīts spektra vidus - dzeltenīgie, brūnganie un zaļganie toņi. Tā, Ādama Alkšņa "Baltais zirgs" uz brūngana toņa izskatās ļoti dabisks pateicoties tieši neitrālo toņu izmantošanai.

1. attēlā - Jans Vermeijers "Gleznošanas mākslas alegorija", 1666.-1668.g.,
2. attēlā - Ādams Alksnis "Baltais zirgs", ap. 1890.g., LNMM kolekcija.

Nekrologs (некролог, necrology, obituary)

- raksts par kāda cilvēka dzīvi un darbību, kas parādījies sakarā ar viņa nāvi. Parasti tiek veidots nedaudz pacilāti. Izcilais XX gadsimta franču filozofs Deridā apgalvoja, ka nekrologos, tāpat kā kapu runās, to autori allž cenšoties nedaudz izpušķot savu saikni ar nelaiķi, kas padarot šo žanru par daiļliteratūrai līdzīgu. Jo tas notiekot saskaņā ar Romiešu ieteikumu par nelaiķiem teikt vai nu labu, vai nu neko. Nekrologus jau pāris gadsimtus publicē avīzēs, un tas pat kļuvis par viena otra laikraksta privilēģiju. Vairākās Dienvideiropas valstīs (Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā) nekrologus ar nelaiķu fotogrāfijām novieto uz viņu māju sienām un pie ieejas baznīcā.
Tagad nekrologu var veltīt arī kādam notikumam, kas šķiet svarīgs tautai, vai vismaz kādai tās daļai. Tā Vetspils saitā nra.lv 2014.gada 2.janvārī publicēts Jura Paidera raksts "Nekrologs Latvijas latam (1922-2013)", kur "dziļās sērās" tiek paziņots, ka Latvijas tauta zaudējsi vēl vienu nacionālās neatkarības balstu, jo 2013.gada 31.decembrī "vardarbīgā veidā tika izdzēta Latvijas lata dzīvība", kur pacilātā stilā atzīmēta lata loma Latvijas Republikas vēsturē.

Nekropole (некрополь, necropolis)

- senatnes kapsēta ar pieminekļiem; tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "mirušo pilsēta". Atšķiras no vēl senākiem apbedījumiem (kurgāniem, uzbērumiem) ar to, ka veidoja savdabīgu arhitektūras ansambli. Par senāko saglabājušos nekropoli pieņemts uzskatīt piramīdu ieleju Ēģiptē, bet pietiekami labu priekšstatu par senatnes nekropoli iespējams gūt Pompeju drupās Itālijā. Vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt kapsētas, kurās glabāja kādas tautas vai pilsētas slavenības, piemēram, Perlašēza kapsēta Parīzē, Novodevičje kapi Maskavā.
Par Latvijas nekropoli iespējams uzskatīt Raiņa kapu centrālo daļu ar rakstnieku, mūziķu un mākslinieku apbedījumiem. Mūsdienās lielāko Rīgas kapu plānos, tai skaitā izpostītajos Lielajos kapos, ir dažas vietas, kuras tāpat uzskatāmas par nelielām nekropolēm, piemēram, Rakstnieku kalniņš Pirmajos meža kapos.

1. attēlā - alānu nekropole Dagravā, Ziemeļosetija.
2. attēlā - rakstnieku un mūziķu kapu pieminekļu grupa Raiņa kapos.

Nemezīda (Немезида, Nemesis)

- ir tā dievība, kuras vārds saistīts grieķu valodā ar atmaksu, proti, pelnītu sodu. Arī latīņu valodā, atšķirībā no citām dievībām, Nemezīda vārdu saglabā. Ja pētī Senās Grieķijas mītus, no to satura izriet, ka Nemezīda ir senāka par visiem Olimpa dieviem, un jaunākās dievietes saglabā zināmus Nemezīdas vaibstus. Un arī viņai pašai daudz kas ir kopīgs ar senajām dievietēm Kibelu un Reju. Atriebības dieviete ir nežēlīga un nepielūdzama, daļēji viņa ir pat ļauna.Loti iecienīts rakstnieku un dzejnieku personāžs, uz kura spēku liek cerības tie, kam nodarīts pāri. Par modernām Nemezīdām. Krievu žurrnāla "Ilustrētā zinātne" parādījies raksts ar nosaukumu "Nemezīda - Saules māsa?" Īsumā - patlaban esot astronomu versija, ka Saules sistēmas nomalē pastāvot mūsu Saules auksts dubultnieks - zvaigzne, kas sūtot uz Zemi nāvējošus meteorītu lietus. Šo hipotētisko dubultnieku nosaukuši par Nemezīdu, un tās meklējumos iesaistīts astronomiskais pavadonis WISE.
Latviešu tradīcijā mēs izprotam Nemezīdu kā atriebību, turklāt tādu, kas mēdz arī aptumšot prātu. 1887.gadā mūsu slavenākā tautiete Aspazija (vēlāk Raiņa sieva) sarakstīja lugu "Atriebēja", ko cenzūra noraidīja, un kuras satura pamatideja bija latviešu zemnieku sacelšanās pret vācu baroniem. 1991.gadā, trimdas latviete Rubesa eksperimantālajā teātrī "Kabata" Vecrīgā, Barikāžu laikā, piedaloties latviešu teātra spožākajiem aktieriem, uzveda šīs lugas savu versiju. Iestudējums saņēma Latvijas teātra kritiķu balvu.

1. attēlā - Nemezīdas II gs. romiešu marmora statuja no Ēģiptes, Luvra.
2. attēlā - Aspazijas lugas"Atriebēja" uzveduma titullomās Ausma Kantāne un Juris Bartkēvičs.

Neobaroks (laicīgais) (необарокко (светское), neo-baroque (secular), Baroque revival)

- XIX gadsimta eklektikas (historicisma) arhitektūras stils. Stilam raksturīga Baroka laikmeta celtņu atdarināšana ar tā majestātiskumu un pat zināmu izšķērdību, ar vienmērīgu logu ailu ritmu, kas varēja nesaderēt ar ēkas iekštelpu ērtību. Tas raksturīgs pat slavenajai Parīzes Operai (Palais Garnier), kā arī vairākām celtnēm, ko būvēja pēc Eiropas dienvidu valstu (Musolini, Franko) pasūtījuma XX gadsimta 20.-40.jos gados.
Rīgā spilgtākais paraugs ir vācu dienvidbaroka stilā celtais Valsts Mākslas muzejs (tagad LNMM), arhitekts V. Neimanis, bet no lauku muižām Dikļu pils un Kocēnu muiža (vācu neobaroks). Savukārt pirmā latviešu profesionālā arhitekta J.Baumaņa celtā Apgabaltiesa dekorēta ar vairākiem barokāliem kupoliem, kas piešķir šīs ēkas fasādei īpašu svinīgumu un dod iespēju attiecināt celtni uz neobaroku.

1. attēlā - pasāža Milānas Viktora Emanuela II laukumā.
2. attēlā - Rīgas apgabaltiesas ēka Brīvības bulvārī 34, arhitekts J.Baumanis, 1888.g.

Neobaroks (sakrālais) (необарокко (культовое), neo-baroque (sacral), Baroque revival)

- XIX gadsimta eklektikas (historicisma) arhitektūras stils. Stilam raksturīga Baroka laikmeta celtņu atdarināšana ar tā noapaļotām formām un zināmu majestātiskumu, pat nomaļu baznīcu projektēšanā.
Rīgā sakrālā neobaroka paraugs ir Svētā Alberta Romas Katoļu baznīca, kas arī celta priekšpilsētā un kuru rotā divi barokāli torņi. Arhitekts Boklslafs būvējis baznīcu franču baroka stilā, turklāt līdzekļus celtniecībai saziedoja vairāku gadu laikā un tā tika celta sakarā ar pilsētas 700 gadu jubileju par godu pilsētas dibinātājam bīskapam Albertam.

1. attēlā - Sv. Annas kapela Dornbahas priekšpilsētā Vīnē, celta 1910.g.
2. attēlā - Sv.Alberta baznīca Liepājas ielā Rīgā, arhitekts V.Bokslafs, 1903.g.

Neoeklektisms (неоэклектизм, New eclectism)

- klasisko formu kā mūžīgās un nezūdošās mākslas vērtības izvēle smagnējā un monumentālā izskatā, pārsvarā atbilstoši autoritāro režīmu (Hitlera, Musolīni, Staļina) diktatoru gaumei XX gadsimtā pēc pirmā pasaules kara. Tomēr vairākas pasaulslvenās celtnes, piemēram Parīzes Sakre-Keras baznīcu Monmartras kalnā, kas uzcelta neobizantijas stilā, arī iespējams pieskaitīt neoeklektismam. Ir arī cita definīcija - XX gadsimta 20.-30. gados iezveidojies historicisma paveids.
Arī Ulmaņa režīma laikā tika dota priekšroka monumentālām celtnēm neoeklektisma stila pieticīgākā formā, dažas no šīm celtnēm joprojām pilda savas administratīvās funkcijas. Turpmāk šis stils Rīgas arhitektūrā redzams rūpnīcas VEFs Kultūras pilī. Ēka celta agrīno padomju arhitektūras eklektikas tradīcijā ar neoklasicisma formu pārbagātību. Par spīti tam, ka ēkas fasāde ir pārsātināta ar detaļām, tās simetriskā kompozīcija pietiekami labi iekļauta Brīvības ielas urbānistiskajā vidē.

1. attēlā - Sakre-Keras baznīca, arhitekts P.Abadī, 1875.-1914.g, Parīze.
2. attēlā - rūpnīcas VEF Kultūras pils, 1960.g., arhitekts N.Semencovs.

Neoekspresionisms (неоэкспрессионизм, neo-expressionism)

- XX gadsimta 70. gados ASV un dažās Eiropas valstīs, it īpaši Vācijā, radies virziens, ļoti personisks, ar agresiju un niknumu piesātināts. Šo stilu saista ar vēlīno modernismu vai arī post-modernismu. Teorētiķi uzskata, ka stils radies kā reakcija uz konceptuālo mākslu un minimālismu. Daži neo-ekspresionisti pat atgriezušies pie lielākas reālo modeļu atpazīstamības, kaut gan citiem līdz šai atpazīstamībai jātiek caur skatītāja izkopto fantāziju, tālab viņi sevi dažkārt dēvē par abstraktiem ekspresionistiem. Pazīstamākie mākslinieki Aurbahs, Frinks, Kīfers, Gross.
Starp mūsdienu latviešu gleznotājiem neo-ekspresionistiem, kuriem raksturīga spraiga un emocionāli piesātināta, nedaudz skatītāju šokējoša gleznošana maniere, abstraktajiem ekspresionistiem sevi pats pieskaita Ivars Heinrihsons, LMA Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs.

1. attēlā - Kevins Larmē "Čikāgas pludmale", 2005.g.
2. attēlā - Ivars Heinrihsons "Bez nosaukuma", 1991.g., LNMM kolekcija.

Neogotika (неоготика, neogothic)

- Viens no XIX gadsimta eklektikas arhitektūras (dažkārt saukts par historicismu) formāliem virzieniem. Stilam raksturīga aizraušanās ar gotikas elementu izmantošanu un atgarināšanu (lauztās arkas, augsti, šauri logi, tornīšu pārbagātība). Dažkārt to sauc par “Tjūdoru iemīļoto stilu”.
Latvijā stils kļuva īpaši populārs XIX gadsimta beigās. Neogotikas stilā uzceltas vairākas muižas (no tām plašāk pazīstamas ir Bīriņu, Vecauces, Mežmuižas, Alūksnes, Zvārtavas pilis), kā arī abas Ģertrūdes (vecā un jaunā) Rīgā un Rīgas Mazā ģilde.

1. attēlā - Svētās Sirds baznīca Barselonas augstākajā pakalnā Tibidabo, arhitekts E.Sanjē, celtniecība sākta 1902.g., pabeigta 1960.g.
2. attēlā - Rīgas Mazā ģilde, arhitekts J.D.Felsko, 1864.-1866.g., Amatu iela 3/5.

Neoimpresionisms () Sk. postimpresionisms

Neoklasicisms (неоклассицизм, neo-classical, Beaux-Arts)

- mākslas kustība, kas sākusies XVIII gadsimta beigās un kuras mērķis bija atgriešanās pie klasiskajām vērtībām, atdzīvinot antīkās Grieķijas un Senās Romas eleganci. Arhitektūrā un tēlotajā mākslā tas izpaudies kā pieķeršanās līnijai un simetrijai ar aizguvumiem no antīkās mākslas. It īpaši tas jūtams XVIII gadsimta beigu franču gleznotāju (Davīda, Gro) un XIX gadsimta sākuma tēlnieku darbos (Kanova, Torvaldsens). Šo darbu tapšanu veicināja Lielā franču revolūcija un Napoleona karagājieni, kas apgādāja māksliniekus ar dzīvajiem varoņiem un kronētām skaistulēm, tādām kā Napoleona slavenā māsa Polīna Borgeze- Kanovas modelis.
Latvijā pie neolkasicisma celtnēm daži autori mēdz pieskaitīt gan Jēzus koka baznīcu Rīgā (citi gan to saista ar ampīra stilu), gan Latvijas Nacionālās operas ēku (atjaunota pēc 1882.gada ugunsgrēka un pārbūvēta, papildinot ar klasicisma elementiem pēc pilsētas arhitekta Reinholda Šmelinga projekta), gan pašreizējās Kultūras ministrijas ēku Valdemāra ielā, kurā kādreiz dzīvojis I Republikas slavenais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics.

1. attēlā - Briseles karaļpils, viens no spārniem, XX gadsimta sākumā jaunā fasāde veidota pēc Anrī Makē plāniem
2. attēlā - arhitekts Šēls, 1873.g, Valdemāra ielā 11a, Rīga.

Neorenesanses stils (неоренессанс, neo-Renaissance)

- XIX gadsimta eklektikas (historicisma) arhitektūras stils. Stilam raksturīga Renesanses celtņu atdarināšana. Visai līdzīgs neoklasicismam (Beaux-arts). Šādā stilā Eiropas galvas pilsētās tika būvēti teātri, pārsvarā operas. Pastāv uzskats, ka uz šo stilu var attiecināt Grande Opera Parīzē, tomēr to ēku biežāk saista ar neobaroku.
Latvijā neorenesanses stilā uzceltas vairākas muižas (no tām plašāk pazīstamas ir Cesvaines, Stāmerienas, Nēķena un Igates pilis, kā arī Bebrenes muiža – pils). Tāpat eklektiskie neorenesanses motīvi jūtami V. Bokslafa celtnēs, it īpaši mājā Jaunielā 25/29, kā arī tā paša arhitekta būvētajā Lielās Ģildes kompleksā Vecrīgā. Savukārt Rīgas centrā Valdemāra ielā neorenesanses stilā uzceltas divas mācību iestāde viena pretī otrai, kur tuvāk kanālam agrāk atradās pilsēta meiteņu skola, bet pretējā pusē - pilsētas reālskola. Abas būvētas XIX gadsimta otrajā pusē un tās vienlaikus tiek attiecinātas arī uz apaļloka stila celtnēm.

1. attēlā - Vīnes opera, arhitekti A. fon Sikardsburgs un E. van der Nils, pabeigta 1869.g.
2. attēlā - būvuzņēmēja Neiburga nams Jaunielā 25/29 Vecrīgā, arhitekts V.Bokslafs, eklektiskā neorenasanse, celta 1903.g.

Neoromantisms (неоромантизм, neoromanticism)

- Jēdziens, kas raksturo kopumā tendences tēlotajā mākslā, mūzikā un arhitektūrā, kas radies XIX gadsimta beigās kā opozīcija naturālismam un kam raksturīga sakāpināta interese par neikdienišķo, pasakaino, senatni. Saistīts ar nacionālo romantismu, pre-rafaelītu kustību Anglijā un simbolismu Krievijā. Zināmā mērā arī XX gadsimta beigu lieteratūrā parādās neoromantisma tendences ar autora personīgo emociju un intuīcijas akcentēšanu. Starp Krievijas māksliniekiem te īpašu vietu ieņem M.Vrubelis, ko dažkārt uzskata arī par simbolistu.
Kā raksta E. Kļaviņš, "Neoromantisma pazīmju meklēšanu kavē tas apstāklis, ka gadsimtu mijas māksla XIX-XX gadsimtu mijā kopumā nav retrospektīva...jo vispārējo mākslas attīstību noteikusi jauninājumu griba". Viņaprāt, tas latvju mākslā izpaužas kā dabiskuma princips, cilvēka augšanas un novecošanas process, mātes un bērna attiecības, jutekliskā dzimumu mīlestība u.c. Šādas neoromantisma pazīmēs sakatāmas dažos J.Rozentāla, J.Valtera un V. Purvīša gleznās, gan G. Šķiltera skulptūrās.

1. attēlā - Dž. Vaterhauss „Hilass un ūdens nimfas”, 1896.g., Mančesteras Pilsētas Mākslas galerija.
2. attēlā - D.Šķilters "Šķiršanās", 1913.g. G.Šķiltera memoriālais muzejs.

Neoromāņu stils (неороманский стиль, neo-roman style, romanesque revival)

- XIX gadsimta eklektikas arhitektūras stils, kuram raksturīga romāņu arhitektūras elementu izmantošana ar biezām sienām, apaļām arkām un noslēgtām formām, kad nobeigtā celtne atgādina cietoksni. Neoromāņu stilu dažkārt sauc arī par Normāņu vai Lombardes stilu, jo sākotnēji Senās Romas celtnes savos nolūkos pārbūvējuši tieši normāņi un lombardieši.
Latvijā neoromāņu stila celtņu paraugi ir Latvijas universitātes galvenā ēka Rīgā, arhitekts G. Hilbigs un Rucavas evaņģēliski luteriskā baznīca, arhitekts Šipillo. Arī ēka, ko būvēja K.J.Felsko gandrīz reizē ar Latvijas Universitāti un kas LU arī pieder, jāraksturo kā drūma un romāņu senās būves atgādinoša, turklāt tās ārējā apdarē izmantots pelēcīgs dolomīts.

1. attēlā - Noišvānšteinas pils Bavārijā, celta XIX gs. beigās neoromānikas stilā karalim Ludvigam II.
2. attēlā - māja Vecrīgā Vaļņu ielā 10, arhitekts K.J.Felsko, 1887.g (māja arī ir LU īpašums).

Neptūns (Нептун, Neptune)

- Grieķijā šo jūras pavēlnieku sauca par Poseidonu, un viņš, kopā ar Jupiteru un Plutonu, dalīja valdību par pasauli. Neptūnu romieši godinājuši arī kā zirgu dievu, zirgu skriešanās sacīkšu patronu. Mākslinieki to parasti atveidojuši ar trīsžuburu rokās, bet vēlākajos gadsimtos Neptūnu godājuši par Jūras valdnieku (caru). Joprojām, šķērsojot ar kuģi ekvatoru vai Polāro loku, jūrnieki rīko Neptūna svētkus. Māksliniekiem allaž labpaticis novietot Neptūna skulptūras strūklaku centrā.
Latvijā vārdu Neptūns izmanto labprāt restorānu un kempingu nosaukumos tādā kontekstā, kas būtu saistīts ar jūras produktiem vai atrašanos jūras tuvumā. Arī Mengalvju nama fasādi rotā Neptūns kā Rīgas ostas pilsētas būtiskais patrons. Pirms kāda laika parādījās arī mākslas galerija "Neptūns", bet strūklaku ar pašu Neptūnu mums nav. Toties Latvijā ir mākslas grāmatu izdevniecība "Neptūns".

1. attēlā - strūklaka ar Neptūna statuju Boloņas rātslaukumā, autors T.Džanbolonja, 1565.g.
2. attēlā - Neptūna statuja uz Melngalvju nama fasādes, Vecrīga, atjaunota 1999.g.

Neticīgais Toms (Фома Неверующий, Doubting Thomas)

- apustulis, kas atteicās atzīt, ka savā priekšā redz tieši augšāmcēlušos Kristu. Lai pierādītu savu personību, Kristus piedāvājis Tomam ielikt pirkstus brūcēs- krustā sišanas pēdās. Par neticīgo Tomu pieņemts saukt kādu, kas noliedz acīm redzamo citiem neizprotamu iemeslu dēļ.
Ir Jāņa Poruka dzejolis "Neticīgā Toma dziesmas". Mūsdienu citāts (izvilkums no avīzes Bauskas dzīve, autore Inga Muižniece, 2012.g. 26.11): "Viens no dedzīgākajiem Kristus mācekļiem, neticīgais Toms, manuprāt, labi justos Latvijā. Tāpat kā viņš, daudzi mūsu cilvēki cīnās ar šaubām un ir padevušies tām. Kultivē bažas sevī, līdz tās kļūst par bailēm". Vietnē Bībeles lasītāja piezīmes mūsdienu Latvijas kristietis apgalvo, ka "... ja mēs zaudējam uzticību pret saviem brāļiem, tad mēs līdz ar to attālināmies no sava Pestītāja."

1. attēlā - Karavadžo "Neticīgas Toms", Sansusi muzejs, Potsdama, Vācija.

Netikumi (пороки, vices)

- rakstura un uzvedības negatīvās izpausmes. Kristietībā (pretēji 7 tikumiem) pastāv 7 galvenie netikumi (lepnība, alkatība, iekāre, dusmas, rijība, skaudība un slinkums), kurus uzskata arī par septiņiem nāves grēkiem. Mākslinieki labprāt attēlo netikumus pārspīlēti kariķētā veidā, turklāt šos attēlus uzskata par “morālo brīdinājumu” pret Ļaunumu.
Attiecībā uz netikumiem mēs esam daudz pielaidīgāki nekā Bībelē prasīts, proti, daļu netikumu par nāves grēku neuzskatām, drīzāk izturamies pret tiem ar humoru, gluži tāpat kā Auseklis Baušķenieks pret slinko meitu, kura skatītājā drīzāk izraisa simpātijas un atgādina par kaut ko no paša dzīves. Jāpiezīmē, ka arī vārdam "netikums" trūkst tāds kategorisks nosodījums kā šī vārda tulkojumiem vairākās citās valodās, tas drīzāk apzīmē tikuma iztrūkumu, tāpat kā vārds "netīrs".

1. attēlā - Korredžio "Netikumu alegorija", 1529.-1530.g., Luvra, Parīze, Francija.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Slinkā meita", 1979.g., privātkolekcija.

Neuzvaramā Armāda (Непобедимая Армада, Spanish Armada)

- ir saistīta ar vēsturisku konfliktu starp katolisko Spāniju un protestantu Angliju XVI gadsimta otrajā pusē, par kura kulmināciju kļuva milzīgas spāņu flotes nosūtīšana uz Angliju nolūkā gāzt karalieni Elizabeti I no troņa un atjaunot tur katoļticību, kā arī pamatot Spānijas karaļa Fīlipa II un viņa meitas pretenzijas uz varu Anglijā. Šī flote, ko dēvēja par Neuzvarāmo Armādu un kas bija saņēmusi Romas pāvesta svētību, sadūrās ar skaitliski daudz mazāko angļu floti, turklāt angļu kuģu drosmīgāko kapteiņu vidū īpaši izcēlās jūras braucēji un daļēji arī pirāti (kuri gan uzbruka tikai Spānijas kuģiem un darīja to ar Elizabetes zināmu svētību), starp kuriem pazīstamākais bija Frensiss Dreiks. Veiklie angļu kuģi, izmantojot savas prasmes, ūdeņu pārzināšanu un labvēlīgo vēju, izklīdināja Neuzvaramo Armādu, kuras smagi cietušie kuģi ilgi ceļoja atpakaļ uz mājām, zaudējot pusi flotes. Daudzus gadsimtus vēlāk, II Pasaules kara sākumā, kad Anglija viena pati stāvēja pretī Hitleram, uzvara par Armādu iedvesmoja angļus, un tad radās režisora Hovarda filma ar slavenībām Vivjenu Lī un Lourensu Olivjē titullomās "Fire over England" (Liesmas pār Angliju), kas atgādināja skatītājiem par iespēju pārspēt neuzvarāmo pretinieku.
Pēc Neuzvarāmās Armādes kaunpilnās sakāves Anglija sāka pretendēt uz jūras valdnieces statūtu. Savukārt, Elizabete I, kura bija parādījusi izcilu drosmi draudošo briesmu priekšā (atteicās "evakuēties"), bet bruņās un jāšus gatavojās kopā ar saviem pavalstniekiem cīnīties ar iebrucējiem - un arī mirt, ja būs lemts, - palikusi tautas vēsturē un mākslā par spožāko un izcilāko Anglijas karalieni. Viņas valdīšanas laiks iezīmējies ar zināmu reliģisko toleranci, mākslu un zinātņu uzplaukumu. Arī Šekspīra un slavenā angļu dzejnieka Spensera daiļrade iekrita Elizabetes valdīšanas laikā. Viņas tēls joprojām rosina mākslinieku iztēli - gan grāmatās, gan filmās, kurām Latvijas auditorijā ir liela piekrišana.

1. attēlā - nezināms autors, angļu skola, XVI gs. beigas "Spāņu Armāda un angļu kuģi 1588.gada augustā"
2. attēlā - Džordžs Govers "Anglijas Elizabete I (Armādas portrets)", 1588.g.

Nimbs, oreols, aura (нимб, ореол, аура, halo, aureola) latīņu: nimbus

- ir riņķveida (arī ovāls) mirdzums vai staru vainags ap dievību un svēto galvām, dievišķības un svētuma simbols. Dažreiz meistaru gleznojumos šis spožais mākonis aptvēris visu figūru, tad to sauc par gloriju. Tēlotajā mākslā (glezniecībā it īpaši) nimbs kļuva par ikonu un sakrālo gleznu personāžu atpazīšanas zīmi. Jaunās Derības slavenajos sižetos (Pasludināšanā, visā Ziemassvētku ciklā, Kristīšanā, Lieldienās, Svētajā vakarēdienā u.c.) svētuma oreols palīdz izšķirt varoņa piederību kristietībai. Ja vārdus "nimbs, oreols" izmanto arī literatūrā un dzejā, vēloties izcelt varoni, parasti pievienojot īpašību "dievišķais, dievišķā", tad vārds "aura" ir plašāks un nenoteiktāks, jo ir attiecināms arī uz pasaulīgām lietām un būtībā raksturo notikuma atmosfēru, turklāt aura mēdz būt arī negatīva. No itāļu vecmeistariem Nimbu kā pamatīgu zelta gredzenu attēlojis slavenais Protorenesanses meistars Džoto. Savukārt, Ukrainas gleznotāja M.Boičuka "Svētajā vakarēdienā" starp Krisus mācekļiem viegli sazīmējams Jūdass, jo viņam vienīgajam nimba ap galvu nav. Tēlniecībā (it īpaši Madonnu statujās) nimbu aizvieto zvaigžņu vainags.
Latvijas sakrālajā glezniecībā nimbs atrodams katoļu un pareizticīgo baznīcu ikonās vai kristīgajos sižetos, jo, kā zināms, luterāņu baznīca svēto kultu neatzīst. Jelgavas katedrāles triptihā redzami dažādi mirdzuma vai staru vainaga varianti.

1. attēlā - Mihailo Boičuks "Svētais vakarēdiens", 1911.g., tempera, koks, Ļvovas nacionālā galerija, Ukraina.
2. attēlā - nezināms autors, viens no altāriem Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrālē, atjaunots XX gs. beigās.

Nimfa (нимфа, nymph) grieķu: νύμφη, nymphē

- mitoloģiska sieviešu dzimtes būtne, dzīvinošo un auglības spēku dievība; ja tā dzīvoja ūdenī, to sauca arī par najādi, un viņa skaitījās attiecīgās ūdens tilpnes (upes) gars; nimfu, kas dzīvoja kokā, sauca arī par driādi, un viņa bija šī koka dvēsele. Nimfas uzskatīja par zemākā ranga dievībām, tādām, kas piešķirot dvēseli dzīvajai dabai. Nimfas, atbilstoši grieķu mitoloģijai, bija brīvas, skaistas, dejot un dziedāt gribošas, valdzinošas un pat kārdinošas, tālab bieži kļuvušas par satīru upuriem. Viņas bija "daļēji nemirstīgas", bet novecot nenovecoja. Savukārt, literatūrā parādījies t.s. "nimfetes" tēls - jauna meitene, pa pusei bērns, bet valdzinoša un "Seksuāla". Pie tādām pieder slavenā Vladimira Nabokova Lolita. Tēlotā māksla apveltī nimfas ar lapu un ziedu vītnēm, skaistu minimāli apsegtu augumu, lokanu pozu.
Tēlnieka A. Folca (1887.g) darinātā strūklakas skulptūra "Nimfa" Latvijas Nacionālās Operas apstādījumos radīta laikmetā, kad notika aizraušanās ar dabas, sievišķības un kailfigūru sintēzi. Folca "Nimfa" drīzāk tuva najādei, jo tur rokās gliemežnīcu.

1. attēlā - nimfa ar diviem maziem satīriem Lilles Mākslas muzeja vestibilā.
2. attēlā - A. Folca "Nimfa" ar bērniem no strūklakas skulptūras, 1887.g.

Niša (ниша, Niche (architecture)) franču: niche

- padziļinājums ēkas ārsienā vai iekšsienā. Sabiedrisko celtņu nišās bieži ievietoja skulptūras, dekoratīvās vāzes vai urnas. Nišas velves mēdza būt noapaļotas un dekorētas ar gliemežnīcām. Klasiskajā arhitektūrā un sakrālajās celtnēs nišas plaši izmantoja dievību un svēto statuju izvietošanai jau kopš Senās Romas laikiem. Kristietības sakrālajās celtnēs nišas pārsvarā izmantotas gotisko baznīcu iekšpusē. Arī vēlāk, itāļu Renesanses laikā, kā arī Eiropas arhitektūras XVI-XVIII gadsimta pieminekļos, bieži sastopamas pusapaļās nišas (eskedri) ar gliemežvāka pārsegumu. Slavenā Madrides Prado muzeja viena ārsiena ir veidota kā nišu virkne, turklāt katrā no nišām ievietota kāda mākslinieka, tēknieka vai citas slavenības piemiņas zīme - biste, vāze vai urna.
Latvijas Saeimas fasādes nišā, piemēram, novietota Lāčplēša figūra (darināta 1922. gadā pēc tēlnieka R. Maura meta, atjaunota 2007. gadā). Tāpat divas nišas, kuras atrodas Vaļņu ielas 2 Vecrīgā nama fasādē, stateniskais jūgendstils, 1911.g. (arhitekts E.V.Frīzendorfs), rotā vara ciļņi, no kuriem vienā ir attēlota likteņa dieviete, bet otrā - ārstniecības dievs Asklēpijs.

1. attēlā - nišas ar veltījumiem māksliniekiem (centrā - gleznotāja Surbarāna bareljefs) Prado muzeja ārsienā, Madride, Spānija.
2. attēlā - likteņa dievietes figūra vienā no divām nišām Izglītības ministrijas fasādē Rīgā.

Novads (край, province)

- Eiropā ar šo jēdzienu vēsturiski apzīmē kādu valsts reģionu, kura iedzīvotājiem raksturīga vietējā kultūras identitāte un vienošanās ap kādu kopīgu izmēros lielāku pilsētu, kurā notiek gadatirgi vai/un atrodas sakrālās varas centrs. Pat valstīs ar augstu centralizācijas pakāpi ilgstoši saglabājas provinču (novadu) kultūras, paražu, ticējumu un pat lokālo likumu klātbūtne. Veidojoties nacionālajai valstij, novadu īpatnības lēnām izzūd, saglabājoties kultūras notikumu jomā un dažkārt izceļot šīs īpatnības mākslas formās.
Citāts no grāmatas: "Latvijas kultūras vēsture" 17.-18.lpp- "Sabiedrības noslāņošanās un mantojuma tiesību pastāvēšana apstiprina pieņēmumu, ka vēlajā dzelzs laikmetā pakāpeniski radušās feodālās attiecības un valstiski veidojumi. 13. gs. dokumentos minēti deviņi novadi Kurzemē...". Latvijas teritorija ir iedalīta piecos reģionos (piektais- Rīgas reģions), kuri sastāv no novadiem un pilsētām. Mūsdienu Latvijā kopš 2011.gada reformas ir 110 novadi. Agrāk reģionus sauca vēsturiskiem novadiem- Kurzemi, Vidzemi, Zemgali un Latgali, kaut gan smalkākajā dalījumā kā atsevišķu piemin arī Sēliju (Zemgales austrumdaļu).

1. attēlā - 18 Francijas novadi ar 101 departamentu ,Parīzes apvidus izcelts (pa kreisi augšā), aizjūras reģionu mērogs samazināts (pa kreisi lejā).
2. attēlā - Latvijas adminastrīvie novadi un pilsētas.

Ņieburs (Корсаж, bodice, corsage)

- vēsturiski - sievietes tērpa augšdaļa, kas apsegusi to no kakla līdz viduklim, stingri saturot krūtis; dažkārt saukta arī par korsāžu. Īpaši izplatīts bija Eiropā laika posmā starp XVI un XVIII gadsimtu. Attiecīgā perioda sieviešu portretos ņieburi mēdz tikt izgreznoti ar mežģīnēm vai tresēm.
Latviešu tautas tērpu tradīcijā ņieburi bija īsi, līdz jostasvietai ar dziļu priekšējo izgriezumu un no vienkrāsaina auduma, pieskaņoti brunčiem.

1. attēlā - Lorenco Lotto,"Venēciete Lukrēcijas tērpā" ar ņieburu un tresēm, 1533.g., Londonas Nacionālā galerija.
2. attēlā - ar saktu sasprausts ņieburs no salona "Klēts" Vecrīgā.

Obelisks (обелиск, obelisk)

- augsts četrkantīgs piemineklis ar piramidālu virsotni, kurš it kā atgādinot saules staru un Senajā Ēģiptē esot simbolizējis sauli. Bieži vien tika klāts ar hieroglīfiem. Viens no slavenākajiem obeliskiem atrodas patlaban Parīzē, Konkordijas laukumā. Arī obeliski, ar kuriem Itālijas augstmaņi- mākslas cienītāji Mediči izdaiļoja savu piļu parkus, tāpat bieži vien vai nu nāca no Ēģiptes, vai nu atdarināja tos.
Pazīstamākie obeliski Latvijā parasti veltīti kritušajiem kareivjiem (Rundāles pils parkā), bet Vērmanes dārzā iespējams skatīt kādreizējā Baltijas ģenerālgubernatora Filipo de Pauluči piemiņas obeliska kopiju.

1. attēlā - Ēģiptes obelisks Pitti villas dārzā Florencē, Itālija.
2. attēlā - piemiņas obelisks (1799.g.) senatoram fon Fitinghofam Alūksnes ezera krastā.

Observatorija (обсерватория, observatory) latīņu: observatorium

- zinātniski pētnieciskā iestāde, kurā veic astronomiskus, meteoroloģiskus u.c. novērojumus un pētījumus. Observatorijas civilizācijas vēsturē parādījušās jau senatnē un sākotnēji saturēja tikai visai vienkāršas astronomiskas ierīces, piemēram, attālumu noteikšanai starp zvaigznēm vai astronomisko parādību (saules aptumsumu, komētu parādīšanos u.c.) prognozēšanai. Senajā Ēģiptē ar astronomiju nodarbojās priesteri un kopš tā laika cilvēces uztverē observatorijas simbols ir kupols ar sekstantu. Arī slavenā Stounhendža bija, iespējams, ne tikai milzīgs uzkalniņkaps, bet arī sava veida observatorija.
Latvijā publikai pieejamas vairākas observatorijas, no kurām Baldones observatorija ir izteikti zinātniska, Ventspilī darbojas starptautiskais radioastronomijas centrs, bet LU observatorijas tornī, ja debesis neklāj mākoņi, nav miglas un nokrišņu, iespējams veikt novērojumus gan dienā, gan naktī. Kopš 2008. gada atpūtas parkā Rāmkalnos (netālu no Vidzemes šosejas) darbojas savdabīga izglītojošā un pieejamākā observatorija, kur ir trīs teleskopi, un iespējams dienas laikā aplūkot Sauli un tās uzliesmojumus, bet ar tumsas iestāšanos -Mēnesi, planētas un arī kopskatu uz zvaigžnotām debesīm.

1. attēlā - Grinvičas Karaliskā observatorija, dibināta 1675.g.
2. attēlā - Latvijas Universitātes observatorija.

Odisejs, Uliss (Одиссей, Улисс, Odysseus, Ulysses) no grieķu : Ὀδυσσεύς [odysˈsews])

- bija leģendārs Senās Grieķijas valdnieks (kuram gan piederēja tikai neliela sala Itaka), Homēra episkās poēmas "Odisejs" varonis, turklāt viņš te pārceļojis no slavenās Iliādes, kur bija viens no būtiskākajiem personāžiem. Odisejs jau Iliādē izcēlās ar savu spožo prātu, atjautību un viltību. Zināmā mērā var uzskatīt, ka tieši pateicoties Odisejam grieķiem beidzot izdevās ar viltu ieņemt Troju, jo Trojas zigrs bija tieši viņa ideja. Bet slavenāki kļuva Odiseja ceļojuma atpakaļ desmit gadi, kuru laikā viņš piedzīvojis milzīgi daudz pārbaudījumu, gan drausmīgu, gan bēdīgu. Līdzās Odisejam ir arī bezgala uzticīgās sievas Penelopes un drosmīgā dēla Tēlemaha tēli. Vaterhausa gleznā ir attēlota pazīstama epizode ar sirēnām, kuru balsis mudināja jūrniekus mesties ūdenī, bet gudrais Odisejs, lai nepadotos kārdinājumam, licis piesiet sevi pie masta. Vēlāk ar Odiseju, viņa piedzīvojumiem un tuviniekiem saistīta virkne mākslas darbu dažādās jomās, ieskaitot televīziju, bet par XX gadsimta literatūras izcilo notikumu kļuva īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāns "Uliss". Tas uzrakstīts izteikti modernistiskā stilā, lietojot "apziņas plūsmas tehniku". Romāna darbība risinās vienā dienā, varonis pārstāv Odiseju, viņa sieva - Penelopi, ir arī Tēlemaha analogs. No odiseja vārda ir atvasināts jēdziens "odiseja", ar kuru apzīmē garu un piedzīvojumiem bagātu ceļojumu - telpā vai laikā.
2012.gadā Bastejkalnā, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas muzejā tika atklāta izstāde, kas bija veltīta nesen mirušajam rakstniekam Dzintaram Sodumam, kurš veicis Džeimsa 700 lappušu garā romāna tulkojumu latviski. Izstādes nosaukums - "Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums". Ņemot vērā to milzīgu latviešu daudzumu, kuriem XX gadsimts bija izvērties par nepārtrauktu piespiedu ceļojumu (sākumā - strauja aizbraukšana no Dzimtenes, vēlāk - ilgstošais ceļš atpakaļ) un arī paša rakstnieka -emigranta Soduma pieredzi, izstāde kļuva par izcilu notikumu Latvijas kultūras dzīvē. Savukārt, par vienu no augstākajām XIX gadsimta pirmās puses Baltijas tēlotajā mākslā tiek uzskatīts vācbaltu gleznotāja Eginka "Odisejs un Nausikaja", kas glabājas LNMM kolekcijā. Te valdnieka Alkinoja meita Nausikaja kopā ar savām draudzenēm uzmodina Odiseju (kura kuģis vētras laikā nogrima) un aizved uz tēva mājām.Gleznā ir savdabīgs klasicisma un romantisma sakausējums.

1. attēlā - Džons Viljams Vaterhauss "Odisejs un sirēnas", 1891.g.,
2. attēlā - Johans Lēberehts Eginks "Odisejs un Nausikaja", 1824.g., LNMM kolekcija.

Olimpa dievi (olimpieši) (Олимпийские боги, (Twelve) Olympians)

- grieķu mitoloģijā galvenās nemirstīgās dievības dzīvoja Olimpa kalnā Grieķijā, un veidoja grieķu Panteonu- divpadsmit olimpiešus. To skaitā parasti ietilpa Zevs (Jupiters), Hēra (Junona), Poseidons (Neptūns), Atēna (Minerva), Apollons, Aress (Marss), Afrodīte (Venēra), Artemīda (Diāna), Haifests (Vulkāns), Demetra (Cerēra), Dioniss (Bakhs) un Hermejs (Merkūrs), kuri bija, tā teikt, pastāvīgie locekļi. Vēl vairāki dievi, arī būdami nemirstīgi, dažkārt tika ieskaitīti olimpiešos, bet citreiz - nē. Tāpat vēlāk olimpiešiem tika piepulcināti daži Zeva izcilie bērni no mirstīgajām sievietēm, piemēram, Hērakls. Turklāt Aīdam (Plutonam), kuram, kā pazemes valdniekam, arī tā kā pienāktos tikt ieskaitītam olimpiešos, šis gods parasti tika liegts, jo, lūk, viņš valdījis pār mirušajiem. Visa antīkā māksla un literatūra ir olimpiešu caurausta, turklāt tas turpinās arī līdz mūsdienām, ieskaitot Viktoram Igo veltītā romāna nosaukumu "Igo vai Olimpio dzīve". Arī debesu jums pilns ar Olimpa dievu vārdiem, pārsvarā gan viņu latinizētajā formā.
Olimpieši skulptūru izskatā ir pārsvarā Rīgas historicisma un jūgendstila māju fasādēs, it īpaši pats Zevs. Dievu skulptūru romiešu kopijas agrāk bija skatāmas Aizrobežu mākslas muzejā. Diemžēl pēc 2013.gada ugunsgrēka lielāko daļu statuju nav iespējams aplūkot. Muzejā "Birža" no visiem olimpiešiem ir tikai viena Afrodīte, bet Apollona biste skatāma hercoga ēdamistabā Rundāles pilī.

1. attēlā - 12 dievu un dieviešu procesija no grieķu bareljefa, starp I gs. p.m.ē. un m.ē. I gadsimtu no Valtera mākslas muzeja.
2. attēlā - Rafaels "Dievi olimpieši sagaida Psīhi", 1517.-1518.g., Villa Farnēze, Roma.

Olinājums, jonika

- ornamentāls motīvs joniskā un korintiskā ordera kapiteļos un dzegās. Sastāv no izliektiem veidojumiem, kam ir olai līdzīga forma.
Latvijas arhitektūrā olinājums nav īpaši izplatīts, bet to izmantoja neoklsicisma (eklektikas) ēkās arhitekti, kuru maniere jau tuvojās nacionālajam jūgendstilam. Daži olinājuma paraugi sastopami durvju pārsedzēs Pārdaugavā.

1. attēlā - tempļa frīzes gabals no Romas Foruma.
2. attēlā - durvju pārsedzes augšējā daļa Rīgā, Slokas ielā 29, arhitekts Aleksandrs Vanags, 1911.g.

Opārts (оптическое искусство, Op art)

- optiskā māksla, radot optiskās ilūzijas – veidotas trīsdimensionālās kompozīcijas, radīts dziļuma efekts, figūru izmēru ilūzija. Efekti tika panākti, izmantojot asus krāsu kontrastus, dažādu līniju biezumu, virzienu maiņas. Opārts radies Francijā, bet tā uzplaukums sākās 20.gs. 60.-to gadu vidū ar izstādēm Ņujorkā. Oparts turpina modernismam raksturīgo rūpniecības cildināšanu, akcentē gaismas efektu savdabīgumu un iedarbību.
Latvijā pēdējos gados izplatījušies pasākumi, piemēram, gaismas festivāls “Staro Rīga”, attiecināmi tieši uz opārtu.

1. attēlā - Marcel Barbeau "Twirling Retina", 1966.g., Monreālas Modernās mākslas muzejs.
2. attēlā - November 21 - Torusride. Autors- ungāru izcelsmes francūzis Victor Vasarely (1908-1997).

Opera (опера, opera)

- viena vai vairāku cēlienu dramatisks sacerējums, kurā būtiska loma ir mūzikai instrumentālajā izpildījumā (orķestrī) un dziedājumos; izpildītājus sauc par solistiem, bet viņu lomas par partijām. Operu uzvedumā liela loma ir arī korim. Pirmā opera mūsu izpratnē “Dafne” uzvesta 1597. Florencē Mediči galmā, tās mūziku komponējis Dž. Peri, bet saturu (libretu) sacerējis O. Rinučīni. Par operu lielpilsētās sauc arī teātra ēku, kurā tiek uzvestas operas un baleti. Pasaulē pastāv vairāki operas teātri, kuru nosaukumi kļuvuši par īpašvārdiem - Milānas La Skala, Parīzes Grand Operā, Metropolitēna opera Ņujorkā, Maskavas Boļšoj u.c.
Ēka pašā Rīgas centrā blakus pilsētas kanālam, celta XIX gadsimta beigās kā Vācu teātris. Par Nacionālo operu kļuvusi 1919. gadā. Pēc renovācijas atvērta 1995. gadā. Dažkārt saukta par Balto namu. Teātra vēsturei Pirmās Republikas laikā ir veltīta Marisa Vētras (toreizējā operas solista) grāmata “Mans Baltais nams”. Pirmā operas izrāde latviešu valodā sniegta Rīgā 1883. gadā Vācu teātra ēkā (pašlaik – Nacionālā opera), bet 1893. gadā piedzīvo pirmizrādi pirmā latviešu komponista J. Ozola viencēliens “Spoku stunda”. Tomēr par pilnvērtīgu pirmo latviešu nacionālo operu tiek uzskatīta Alfrēda Kalniņa 1920.gadā komponētā "Baņuta".

1. attēlā - viena no slavenākām operām pasaulē, Milānas La Skala, arhitektu grupa, 1776.g.
2. attēlā - Nacionālās Operas teātris Rīgā, arhitekts L.Bonštets, jaunā piebūve pēc rekonstrukcijas 1995.g.

Oranžērija (оранжерея, orahgery, greenhouse, glass-house)

- ar stiklu vai kādu citu caurspīdīgu materiālu piesegta māja svešzemju siltumu mīlošiem augiem. Vienkāršākas arhitektūras oranžēriju sauc arī par siltumnīcu. Sākotnēji valdnieku un aristokrātijas dzīves stila elements, kas laikaposmā starp XVII-XIX gadsimtu parasti ieguva klasiskās arhitektūras formas. Tā, Austrijas valdnieku rezidences Šēnbrunnas pils parka oranžērijai ir barokāls veidols. Nosaukums cēlies no tā, ka šādās celtnēs sākotnēji Eiropas vidū audzēja citrusus (ogange - apelsīns). Vēlāk augļiem tika pievienoti arī citi eksotiskie un dekoratīvie augi, tai skaitā lielā daudzumā palmas. Līdz ar to oranžērijas sauc arī par Palmu mājām. Savukārt, Anglijā lieto arī citu nosaukumu - glass-houses, stikla mājas. Tā kā angļu aristokrātija allaž aizrāvusies ar augiem, XVIII gs. vidū Devonšīras hercogs ar sava dārznieka palīdzību radīja pasaulē leilāko oranžēriju ar Amazones baseina imitāciju (pat ar tekošo ūdeni). Sākotnēji oranžērijās siltumu ziemā uzturēja ar krāsnīm, kuru paliekas vēl redzamas senākajās siltumnīcās, piemēram, Parīzes Luksemburgas dārzā. Mūsdienās oranžērija ir Botānisko dārzu neiztrūkstošā sastāvdaļa, kā arī iestādījums augļu un dārzeņu audzēšanai cauru gadu.
Viena no senākajām oranžērijām Latvijā atrodas Alūksnes Pilsmuižā un saukta arī pat Palmu māju. Ēka ir bijusi Alūksnes muižas siltumnīca, tā būvēta XVIII gadsimta beigās pilsoniskā klasicisma stilā. Sākotnēji Palmu mājai bija iestiklots jumts un stikla priekšsienas ar rindā iekārtiem logiem, turklāt centrālo daļu telpas greznoja bagātīgs dekors klasicisma stilā. Attiecībā uz divām lielākajām mūsdienu Latvijas oranžērijām - tajā, kas atrodas Salaspils Nacionālajā Botāniskajā dārzā, top jauna, moderna ēka. Bet LU Botāniskajā dārzā Rīgā pabeigta griestu paaugstināšana milzīgās palmas vajadzībām. Šī celtne gan ir vienkāršāka, bet palmu un citādu brīnumaino svešzemju koku kolekcija ir visai iespaidīga.

1. attēlā - oranžērija Šēnbrunnas pils parkā, Vīne.
2. attēlā - oranžērija LU Botāniskajā dārzā, Rīga.

Orfejs (Орфей, Orpheus)

- parasti viņa vārdu lieto pārī ar sievu Eiridiki. Grieķu mitoloģijas varonis, leģendārais dziedonis un mūziķis, Apolona mīļākais, saņēmis no dieva zelta līru, ar kuras skaņām varēja savaldīt plēsīgus zvērus. Pēc mīļotās sievas Eiridīkes nāves nolaidies pazemes valstībā un tā apbūris ar spēli tās valdniekus, ka saņēmis atļauju atgūt sievu - ar noteikumu, ka tai jāseko vīram tumsā, bet Orfejs nedrīkstot atskatīties. Viņš, diemžēl, to neizpildīja, un zaudēja sievu uz visiem laikiem. No bēdām arī pats Orfejs drīzumā iet bojā. Tēma par atskatīšanos ar sekām kļuvusi visai populāra gan tēlotajā mākslā, gan mūzikā. Ir pat klasiskās mūzikas radio "Orfejs", konkursi, filmas.
Ir izcilā latviešu dzejnieka Knuta Skujenieka poēma "Neskaties atpakaļ", kura ir variācija par klasisko mītu par Orfeju un Eiridīki, Latviešu dramas teātros uzved Tenesija Viljamsa lugu "Orfejs pazemē" , bet operas teātrī izpilda E.Glika operu "Orfejs un Eiridīke", gan tradicionālajā, gan avangarda interpretācijā (režisore Baņuta Rubesa, 1999.g.). Tā, 2008.gadā pat notika šīs operas izrāde Ventspils pilsētas svētkos ar Sergeju Jēgeru titullomā un ventspilnieces Ivetas Ērkšķes iestudējumā.

1. attēlā - Senās Romas mākslinieku mozaīka, kur attēlots Orfejs viņa spēles savaldzināto dzīvnieku vidū. Palermo arheoloģiskais muzejs.
2. attēlā - Džons Viljams Vaterhauss "Nimfas atrod Orfeja galvu", 1900.g.

Orientālisms (ориентализм, Orientalism)

- vispārīgs apzīmējums Austrumzemju kultūru ietekmei Eiropas mākslā, sācis īpaši izplatīties XVIII- XIX gadsimtā, pieaugot Eiropas mākslinieku un rakstnieku iespējai iepazīties ar Austrumiem ceļojumu gaitā. Nosaukums cēlies no latīņu saknes un apzīmējuma "Orients- Austrumi". Šie strāvojumi sākotnēji izplatīti franču literatūrā, tēlotajā mākslā, teātrī un pat mūzikā, sadzīves attēlojumā, reālajās un iztēles radītajās ainavās. Terminu "orientālisms" lieto arī, raksturojot Rietumu sabiedrības nedaudz aizbildniecisku attieksmi pret Centrālās Āzijas un Ziemeļāfrikas valstīm kā statiskām un nedaudz atpalikušām, kas tomēr būtu jāpētī un jāiemūžina pateicoties kultūras krāšņumam.
Latvijas XX gadsimta literatūrā parādās Austrumu motīvi (Linards Laicēns, dzejoļu krājums Tao Hoa). Vēlāk mākslinieks Sigismunds Vidbergs arī aizraujas savā grafikā ar Austrumu mākslu, ilustrēdams A.Švābes dzejoļus. Tāpat mūsu izcilais lietišķās mākslas meistars Jūlijs Straume savos gobelēnos cenšas iedzīvināt Latvijā Tuvo Austrumu (persiešu), Turcijas un Kaukāza paklāju tradīcijas.

1. attēlā - Ežēns Delakruā "Alžīrijas sievietes", 1834.g., Luvra
2. attēlā - Sigismunds Vidbergs Ilustrācija Ā.Švābes dzejai „Gong-Gong” (variants)

Ozīriss (Осирис, Osiris)

- Senās Ēģiptes dievs, ko tradicionāli saista ar aizkapa dzīvi, Aizsauli. To parasti attēloja kā zaļādainu cilvēku ar faraona bārdu, daļēji kā mūmijai aptītām kājām. Ozīrisa galvu rotā kronis ar divām stilizētām strausa spalvām, vienā rokā sprigulis, otrā - āķis. Ozīrisu Ēģiptē uzskatīja par Zemes un Debesu dievu pāra vecāko dēlu, dievietes Izīdes brāli un vīru. Faraonu tradīcija precēt savas māsas izriet no šādiem ticējumiem. Savukārt, dievs Hors bijis jau pēc Ozīrisa nāves dzimušais viņa un Izīdes dēls. Leģendas par ļauno dievu Setu, kurš nogalinājis Ozīrisu, atrodamas piramīdu tekstos. Ozīriss bijis arī atbildīgs par Nīlas paliem un zemes auglību, viņu raksturoja kā "Mīlestības Dievu" (kaut vienlaikus arī mirušo dievu). Faraoni, saistīti ar Ozīrisu, tika uzskatīti par tādiem, kas vienosies ar šo Dievu, ja tiks ievērots attiecīgais bēru ceremonijas rituāls. Ozīrisa kults (paralēli Izīdes kultam) pastāvēja Romas Impērijas teritorijas lielā daļā līdz pat oficiālajai kristietības kļūšanai par valsts reliģiju.
Rīgā 1994. gadā tika atvērts restorāns "Ozīriss" - būtībā pirmā estētiskā šāda tipa iestāde, kas pilnīgi atšķīrusies no PSRS laika visumā vienveidīgiem "krogiem". Iespējams, "Ozīrisu" ietekmēja pat vietas aura, jo pirms tam šeit, Lāčplēša un Kr.Barona ielas stūrī, atradās grāmatnīca "Daile", kur bija pieejami mākslas albūmi un citas, inteliģentās publikas pieprasītās grāmatas, it īpaši ārzemju literatūras tulkojumi. Restorāns izturējis laika pārbaudi, un tā emblēma ir "Hora acs", ko gan saucot arī par Ozīrisa aci. Kālab? Atbilstoši leģendai, kad ļaunais Sets un Ozīrisa dēls Hors cīnījušies par varu, Sets izsita Horam aci, kas vēlāk tika maģiski salikta atpakaļ. Hors piedāvājis aci savam tēvam Ozīrisam, cerībā to atdzīvināt (kas daļēji izdevies). Kopš tā laika šī acs (tagad jau Ozīrisa) kļuva par upurēšanās, atveseļošanās un pat aizsardzības simbolu (aizsargzīmi).

1. attēlā - Ozīrisa ģimene (pats vidū, pa labi Izīda, pa kreisi Hors), 22.dinastija, Luvra.
2. attēlā - Ozīriss attēla vidū muzeja "Rīgas birža" Ēģiptei veltītajā ekspozīcijā.

Ozols (дуб, Oak tree)

- ir koks, kas kopš senatnes ir drošsirdības, stiprības un varonības simbols daudzām tautām, sākot ar Seno Romu, kur militārās karjeras pirmais apbalvojums bija ozollapu vainags. Bībelē arī izcelts ozols - kā koks, kas nodrošinot raženu, vērtīgu dzīvi, pat nāve zem šī koka liecinot par vīra diženumu. Grieķijā, Skandināvijā, Vācijā un slāvu tautas ozolu veltīja pērkona dievībām, jo pastāvēja uzskats, ka šis koks spējot izturēt pat zibens tiešu trāpījumu. Ķelti un slāvi uzskatīja šo koku par svētnīcu, pielūdza gan atsevišķus kokus, gan ozolu birzis. Francijas Karalis Ludviķis Svētais esot XIII gadsimtā spriedis taisnīgu tiesu, zem ozola sēdēdams. Angļu vēsturē karalis Eduards IV Jorks tieši zem ozola saticis savu liktenīgo mīlestību un nākamo karalieni Elizabeti Vudvilu, bet Valtera Skota romānā "Aivenho" ozols ar izrautām saknēm sakšu aristokrātu vairogos simbolizē muižnieku un tautas vienotību. Ozollapu vainaigi vai to kārtojums ir ļoti daudzu slaveno dzimtu ģerboņos (vapeņos), kā arī militāro vienību un ordeņu simbolikā.
Visām baltu tautām ozols ir svēts koks, latviešiem it īpaši. Daži uzskata, ka tas esot senais indoeiropiešu Pērkona koks. Jāņu vakarā tieši Jānim (vai Jāņu tēvam) tiek pīts ozollapu vainags. Ozols pieminēts daudzās dainās, pats Jānis arī sēžot ozolā, jo tas ir vīrietības simbols. Ap ozolu notiek rituālas izdarības, meitas met vainagus ozolā, zīlējot nākotni. Pastāv leģenda par senlatviešu svēto birzi netālu no Zlēku mācītāja muižas, kur ozolu birzs vidū esot stāvējis milzīgs koks, ko saukuši per Pērkona ozolu. Kā rakstīts 1870.gada "Baltijas Vēstnesī", kāds vecis 1802.gadā esot svēto koku aizdedzinājis, cerot atrast tur apslēptu naudu. To viņš, saprotams, atradis neesot, toties par sodu palicis akls. Ozols bija attēlots atjaunotās Latvijas pieclatnieka zīmē. Arī vairāku nacionālā jūgenda namu plastiskajā dekorā izmantotas ozollapu vītnes. Savukārt, Čiekuru ozols, kas ir valsts nozīmes dižkoks, atrodas Auces novadā 1,3 km attālumā no Krūtaiņu ezera.

1. attēlā - Pjērs Narciss Gerēns "Svētais Ludviķis spriež tiesu zem ozola", 1816.g., Anžēras Mākslas muzejs, Francija.
2. attēlā - Čiekuru ozols, Bēnes pagasts, Auces novads, apkārtmērs 6,35 m.

Pacifisms (Пацифизм, Pacifism) latīņu: pacificus, no pax un facio

- ir vārds, kas saistīts ar franču advokāta un rakstnieka Emīla Arno personību, kurš XIX gadsaimta beigās uzsācis kustību par miera uzturēšanu, un šo terminu pieņēmuši arī pārējie miera aktīvisti Vispasaules Miera Kongresā Glazgovā 1901.gadā. Pacifismam līdzīgās doktrīnas ir saistītas ar "ļaunuma nenodarīšanu" citiem, kuras tuvas Budisma un Hinduisma filozofijai, kā arī vairākām domām no agrīnās kristietības ar Kristus aicinājumu mīlēt savus ienaidniekus un pat aizlūgt par tiem, kas viņu pašu situši krustā, jo "tie neesot apzinājušies, ko dara". Modernais vārda lietojums sācies XIX gadsimtā un atdzimis pēdējos Ļeva Tolstoja darbos kā ideja par "nevardarbīgo pretošanos ļaunumam", ko pārņēmis arī izcilais cīnītājs par Indijas neatkarību Mohatma Gandijs. Arī vēlāk daudzi miera politikas atbalstītāji, šīs idejas iedvesmoti, cīnījušies par savām tiesībām (sk. Amerikas pilsoņtiesību kustību XX gadsimta 60-os gados), turklāt ar panākumiem, kas gan nākuši ilgstoša laika posma rezultātā. Pacifisms iedvesmojis arī māksliniekus, turklāt par vienu no pirmajām pārliecinoši šausminošām refleksijām par kara tēmu kļuva V. Vereščagina galvaskausu piramīda, ko viņš nosaucis par Kara apoteozi. Mūsdienu pacifismam ir dažādas izpausmes - no militārisma nolieguma teorijā līdz protestiem par konkrēto darbību, kurā iesaistās tava valsts (protesti pret Vjetnamas karu, pret PSRS karaspēka ievešanu Čehoslovākijā u.c.). Daži protestanti kategoriski noliedz pretošanos ("make love not war"), citi sacer attiecīgā satura dziesmas, veido performances, attēlo savu attieksmi gleznās. Mūsdienu pasaulē ir arī daudz tādu, kas pacifismu nicina un piedēvē tam bailīgumu un padevību, vīrišķības trūkumu.
Mūsdienu Latvijā attieksme pret pacifismu ir divējāda, jo pacifisms principā noliedz arī cīņu pret okupāciju ar ieročiem rokās. Jāpiezīmē, ka starp Ļeva Tolstoja cienītājiem bijuši vairāki latvieši un viens no tiem - dzelzceļa stacijas "Astapovo" priekšnieks Jānis Ozoliņš, bet par Tolstoja idejām un darbiem savā laikā jūsmojusi Zenta Mauriņa. Arī vēlāk starp izciliem latviešu gleznotājiem visa XX gadsimta garumā bijuši vairāki izteikti pacifisti. Tā, visa Jēkaba Grosvalda sērija, kas veltīta I pasaules karam, pauž nevis militāro garu un varonības cildināšanu, bet žēlumu un sāpi. Arī Kārļa Padega darbos ievērojamu vietu ieņēma pretkara motīvi, un 1930.-31. gadā viņš radīja traģisko sēriju "Sarkanie smiekli". Laikā, kad viņa laikabiedri savos darbos galvenokārt apdziedāja strēlnieku cīņas par neatkarīgo Latviju, Padegs savā grafikā uzsvēris kara un nāves, viņaprāt, bezjēdzīgās šausmas. Arī mūsdienu mākslinieks Ivars Poikāns pēc pārliecības ir pacifists, par ko liecina kaut vai viņa 1986. gada darba "Sprāgusi daba" nosakums (acīmredzot, Černobiļas katastrofas inspirēts), kā arī titullapa žurnālam "Daugava" ar cauršauto galvu un virsrakstu "37.gads" un pat indīgais darbs "Uz jauno krastu", kur viens otrs uzvarētājs izskatās pēc viepļa.

1. attēlā - Vasīlijs Vereščagins "Kara apoteoze", 1871.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Baltie krusti", 1916.g., LNMM kolekcija.

"Pagalms"

- Pirmais latviešu literāri zinātnisks ilustrētais žurnāls, kas 1881.-1882. gadā iznācis Tērbatā (redaktors latviešu valodas lektors Lautenbahs – Jūsmiņš, drukāts Jelgavā). Pats Lautenbahs bija latviešu dzejnieks un filologs, studējis un pasniedzis Tērbatas universitātē. Dažus gadus izdevis žurnālu "Rota". Apglabāts Rīgā Meža kapos.

1. attēlā -

Pagānisms (язычество, paganism, heathenism)

- ar šo jēdzienu apzīmē plašu klāstu vietējo un vēsturisko reliģijas tradīciju, kuras bija sākotnēji pazīstamas jau antīkajā pasaulē, kā arī pirmatnējo tautu reliģiskās sistēmas vai arī tās reliģijas, kuras nav monoteistiskas. Viena no šīm reliģijām veido Senās Ēģiptes dievību panteonu. Ēģiptes dievus bieži attēlo kā cilvēkus ar dzīvnieku vai putnu galvām. Viņu vārdi atnākuši līdz mūsdienām transformētā veidā, bet jēdzieni par nemirstīgo dvēseli un tās iemiesojumiem ir gandrīz katras reliģijas sastāvdaļa. Mūsdienās šo terminu nemīl lietot, aizstāvot to ar politeismu, šamanismu un panteismu. Ar pagānismu ir cieši saistīta elku pielūgšana vai arī elkdievība, kurai sākotnēji izgājušas cauri praktiski visas tautas. Pastāv arī modernais pagānisms, kas spēj kļūt kareivīgi bīstams; arī Hitlera rasu ideoloģija ir sava veida pagānisms ar ģermāņu epu godināšanu un tā varoņu kultu- tai skaitā arī mākslas jomā.
Pastāv viedoklis par latviešiem kā par "pagānu tautu", ko ieviesa vācbaltu tradīcija, apgalvodama, ka latvieši esot kristietību pieņēmuši tikai virspusēji, sirds dziļumos palikdami uzticīgi senajiem ticējumiem un dievībām. Zināms, ka vēl līdz XVIII gadsimtam vairāki zemnieki centušies savus nelaiķus glabāt nevis kapos (svētītajā zemē), bet pa kluso "pierakt" kaut kur tuvāk dzimtajām mājām, lai tiem, jau aizsaulē esot, būtu vieglāka piekļūšana saviem tuviniekiem. Zināmā mērā uz pagānismu var attiecināt virkni seno ticējumu un dažu dievību saglabājušos godināšanu (piemēram, Jumi), kas it kā paaugstinot druvas auglību. Savukārt, novērota arī parādība, kad senie pirmskristietības ticējumi apvienoti ar baznīcas svētkiem un lieliski sadzīvo tautas kultūras telpā. 2011.gadā Laikmetīgās mākslas centrā pat notika Andra Linkēviča izstāde "Pagānisms", kura gan bija veltīta pagānisma pēdām mūsdienu Baltkrievijā. Arī dažas kompozīcijas modernās mākslas muzejā Pedvālē ar akmeņu krāvumiem un krāsotiem stabiem atsauc atmiņā seno elku svētnīcas.

1. attēlā - gleznojums ar vairākām Senās Ēģiptes dievībām ar dzīvnieku galvām no muzeja Aleksandrijā.
2. attēlā - modernās variācijas par pagānisma tēmām Pedvālē.

Pagoda (пагода, pagoda)

- Daudzlīmeņu tornis, kur katra stāva platformu (to diametri pakāpeniski samazinās uz augšu) ierobežo dekoratīvas dzegas; īpaši izplatīts Dienvidāzijas un Dienvidaustrumu Āzijas (Indijas, Ķīnas, Nepalas, Japānas, Korejas u.c.) valstu arhitektūrā. Pagodas bieži tiek izmantotas kā tempļi, kuros budisti glabā savas relikvijas un Svētos rakstus. XIX gadsimtā, kas sākās masveida aizraušanās ar Austrumiem, pagodas kļuva visai populāras arī Eiropā, it īpaši kā parku arhitektūras dekoratīvais elements.
Latvijas "pagoda" (pareizāk sakot, tējas namiņš Ziemeļblāzmas parkā) atgādina daudzlīmeņu torni tikai ar sava jumta - kupola formu, bet tai paša laikā ir apliecinājums Austrumu motīvu dzīvelīgumam un it īpaši Ziemeļblāzmas īpašnieka un mecenāta Augusta Dombrovska plašajām interesēm.

1. attēlā - pagoda Minhenes parkā, Bavārija.
2. attēlā - vienkāršota pagoda- tējas namīņš, būvēta pēc Ē.Laubes projekta Ziemeļblāzmas parkā, atjaunota 2014.g.

Pakavveida arka (Подковообразная арка, horseshoe arch)

- tipiska mauru arka vai arī arka ar noslēgakmeni. Arka var būt apaļa, nedaudz izstiepta vai ausu ļipas formā. Rietumu pasaulē šo arku uzskata par Islama arhitektūras neiztrūkstošo elementu un labprāt sāka izmantot, atdzimstot interesei par musulmaņu pasauli. Šo pašu arku izmanto arī sinagogu celtniecībā.
Latvijas arhitektūrā ir milzīga pakavveida arku daudzveidība, ir izstieptās arkas, ir tādas arkas, kuru nobeigumā ir pat vimpergi, ir pakavveida arkas, kuras noslēdz caurbauktuvi vai pat stūra portiku. Jebkurā gadījumā šis dekoratīvais elements ir historicisma pazīme.

1. attēlā - pakavveida arkas Sv.Marka katedrālē Venēcijā.
2. attēlā - pakavveida arkas apakšstāva logos mājā Amatu ielā 4 Vecrīgā.

Palaco (палаццо, palazzo)

- liela sabiedriskā celtne, augstmaņa mītne vai pilsētā augstmanim piederoša pils, kuras nosaukums cēlies viduslaiku pilsētās- valstīs (Venēcijā, Florencē, Mantujā u.t.t.) un izplatījies Renesanses laikmetā. Celtņu stils izplatījies arī citur Eiropā un kļuvis īpaši populārs XIX gadsimtā historicisma un eklektikas lielajās sabiedriskajās ēkās. Kā atzīmē savā pētījumā LMA studente Inga Kalštrēma, "Florences palaco arhitekti piegrieza lielu vērību telpu organizācijas un interjera izveides ptincipiem, kad...tika skaidri norobežotas privātās telpas no apmeklētājiem pieejamajām"
Rīgā biržas ēka ir celta Venēcijas palaco stilā, bet Saeima vai bijušais Livonijas bruņniecības nams- Florences Palazzo Vecchio (vecās pilsētas rāts Sinjorijas laukumā) stilā. Abu šo ēku celtniecības laiks sakrīt ar historicisma stila uzplaukumu Latvijā XIX gadsimta otrajā pusē. Starp citu, privāto un apmeklētājiem domāto telpu nodalījuma princips ir reaīzēts arī XIX gadsimta celtnēs.

1. attēlā - palaco Vekio Sinjorijas laukumā Florencē, XIII gs. beigas - XV gs.
2. attēlā - Latvijas Saeima, arhitekti R.Pflūgs un J.Baumanis, 1863. - 1867.g.

Palasts (дворец, палаццо, palace)

- grezna reprezentācijas celtne, bieži vien valdnieku vai augstmaņu dzīvesvieta. Mūsdienās arī sabiedriskā ēka vai muzejs. Šādas celtnes sauc arī par pilīm, bet tādām, kurām nepiemīt cietokšņa īpašības. Turklāt šīs pilis vai palasti parasti izvietoti pašās pilsētās, gan centrā, gan nomalēs- atkarībā no būves laika. Tā, slavenā Luvra atrodas pašā Parīzes centrā, tāpat kā Austrijas valdnieku ziemas rezidence Hofburga. Turpretī valdnieku vasaras rezidences, gluži kā mūsdienu jaunbagātnieku vasarnīcas, parasti atrodas ievērojamā attālumā no cilvēku pūļiem un kņadas- Versaļa Francijā, Šēnbrunna Austrijā. Savukārt Rietumukrainā, kura agrāk ietilpa pakāpeniski Polijas un Austrijas sastāva, uz slavenā Ļvovas vecpilsētas Rinok laukuma atrodas vairāki palasti, turklāt Korniaku palasts XVII gadsimta vidū piederēja Polijas karalim Jānim III Sobjeskim.
Latviski biežāk tiek izmantots vārds pils, proti, varena celtne, kas ir daļēji viduslaiku nocietināto feodāļu mītņu mantiniece. Tomēr Vecrīgā Daugavas krastmalā ir ēka, ko oficiāli sauc tieši par palastu vai arī Pētera I namu. Šo celtni Krievijas valdniekam īpašumā uzdāvināja vācbaltu muižnieki pēc tam, kad Vidzeme pārgāja Krievijas impērijas pavalstniecībā. Pēc vēsturnieku liecībām, imperators esot deviņas reizes viesojies šajā namā, bet uz palasta terases kādreiz bijuši gaisa dārzi.

1. attēlā - Korniaku palasts XVI-XIX gs., "Rinok" laukums Ļvovā, UNESCO mantojums, Ukraina.
2. attēlā - Pētera palasts Palasta ielā 9 Vecrīgā, būvēts 1712.g.

Palete (палитра, palette)

- mākslinieka darbarīks, taisnstūrveidīga vai ovāla plātne, parasti ar īkšķim domātu caurumu, uz kura tiek jauktas krāsas; pārnestā nozīmē dažreiz arī iecienīto mākslinieka krāsas toņu salikuma apzīmējums (tumšā palete, gaišā palete). Tradicionāli gleznotāji, iekļaujot sevi grupu portretos, paleti rokās izmanto kā atpazīšanas zīmi.
Ir pazīstama Ausekļa Baušķenieka ironiskā attieksme pret paša arodu attēlota gleznā "Palete un otas", kur otu izvietojums vienlaikus sniedz priekšstatu par paleti gan kā darba rīku, gan mākslinieka krāsu izvēles iespēju. Savukārt, Indulis Zariņš, gleznodams savu aroda brāli Leo Svempu, paleti ar otu vienkārši novietoja gleznas priekšplānā un tā ieņem būtisku vietu meistara tēlā.

1. attēlā - Ogists Rodēns "Gleznotājs", Rodēna Mākslas muzejs, Parīze.
2. attēlā - Imants Vecozols "Palete", 2016.g.

Palisāde (палисад, palingo, palisade)

- žogs no blakus iedzītiem stāviem baļķiem ar smailu galu, zemē iedzīti stabi. Baļķi varēja būt rūpīgi aptēsti un iedzīti blīvi. Palisādes augstums dažādos laika posmos mainījies un atkarībā no mērķa varēja sasniegt pat trīs un vairāk metrus, ja ar to nožogoja koka pilskalnu. Palisādes izmantoja arī steidzami veidojot cietokšņu papildus ārējo aizstāvības joslu, kā arī papildinot karavīru nometnes aizsardzību, gatavojoties uzbrukumam, jo to varēja uzsliet ātri, turklāt vienlaikus strādājot lielam cilvēku daudzumam. Šādu metodi pielietoja jau grieķi un romieši, turklāt romieši šo izgudrojumu uzlaboja, jo viņi palisādi būvēja blīvāku no īsākiem kokiem, bet asākiem galiem. Palisādes bija īpaši iecienītas mežiem bagātos apvidos. Vēlāk palisādes kā pietiekami drošas sētas (jau no gludiemun tievākiem baļķiem) sāka izmantot ieceļotāji Jaunajā pasaulē.
Palisādes tipa sētas senlatvieši izmantoja tāpat kā vikingi un vairākas citas kaimiņu tautas, jo mūra ēkas un sienas pirms krustnešu parādīšanās te nav bijušas. Lielvārdes pils rekonstrukcija (kaut gan tā veikta tikai uz minējumu rezultāta pēc analoģijas) arī satur palisādi, un atī senlatviešu zemnieks ar šķēpu un kara cirvi ticamībai parasti tiek novietots uz palisādes fona.

1. attēlā - ķeltu apmetnes palisāde, rekonstukcija.
2. attēlā - palisāde pie latgaļu zemnieku saimniecības pagalma, Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs.

Pallādio arhitektūra (Палладианизм или Палладиева архитектура —, Palladian architecture)

- Eiropas arhitektūras stils, ko iedvesmoja XVI gadsimta Venēcijas arhitekta Andrea Palladio izstrādātā pieeja ēku plānojumam, pareizāk sakot, celtnes, kuru projektētāji bija pārņemti no paša Palladio celtnēm. Vēlāk tas, ko pieņemts saukt par Pallādio arhitektūru, jau ir drīzāk bija viņa sākotnējo oriģinālo konceptu evolūcija. Tās ir celtnes, kuru izskatā dominē stingra simetrija un formālās Senās Grieķiejas un Senās Romas tempļu proporcijas. Īstenā Pallādio arhitektūras valdīšana beidzās ar Lielo Franču revolūciju, bet vēlāk interese par antīkajām formām (vēlīno klasicismu, ampīru u.t.) atdzima. Mūsdienās Pallādio arhitektūras ideālus lielākoties īsteno, būvējot sabiedriski nozīmīgas, galvenokārt ar politiku un izglītību saistītās, publiskās celtnes. To risinājumā joprojām ietilpst stingra daļu simetrija, klasiskās proporcijas, kolonnas, trijstūra formas frontoni.
Latvijas teritorijā Pallādio arhitektūras pazīmes saglabājušās vairākās pilsētu muižiņās, kurās tāpat iespēju robežās ir ievērots simetrijas princips un klasiskās, trijstūru formas frontonu balstošās fasādes kolonnas. Dažas no šīm celtnēm diemžēl ir visai bēdīgajā stāvoklī, piemēram, muižiņas ēka LU Botāniskā dārza teritorijā Pārdaugavā. Vispilnīgāku priekšstatu par šo stilu sniedz XXI gadsimta sākumā atjaunotā Vārkavas muiža (pārbūvēta XIX gadsimta otrajā pusē vecās nodegušās ēkas vietā).

1. attēlā - Čizvikas dārza villa, 1717.g, 3.lorda Berlingtona projekts, Anglija
2. attēlā - Vārkavas muižas pils, būvēta XIX gs. otrā pusē, atjaunota 2001.g., fotografējis Jānis Sedols.

Panduss (пандус, slope ramp)

- taisnstūra vai izlocīta slīpā virsma, kas atvieglo piekļūšanu augstākajā līmenī bez trepēm. Augstmaņu un valdnieku pilīs pandusi atļāva zirgu vilktajām karietēm piebraukt pie pašām durvīm, kā arī atviegloja svinīgas procesijas, kad bija nepieciešams nodrošināt iespēju pārvietoties dāmām garajās kleitās ar šlepēm, tās neapdraudot. Mūsdienās pandusi domāti tiem, kas pārvietojas invalīdu ratiņos (uzbrauktuve). Slīpums nedrīkst būt pārāk stāvs.
Mūsdienu Latvijā pandusi kļuvuši obligāti, veicot dzīvojamo un sabiedrisko ēku celtniecību, kā arī veicot sabiedrisko ēku renovāciju. Tā, ar pandusu tagad ir apgādāta 2003.gadā atjaunotā Rīgas Domes (bjušās pilsētas Rāts) ēka. Priekšstatu par pandusu klātbūtni aristokrātu pilīs sniedz arī atjaunotais sakarā ar LLU jubileju (bijusī hercogu pils Jelgavā) bruģis iekšējā pagalmā.

1. attēlā - panduss pie teātra ēkas portika Odesā (XIX gs.), Ukraina.
2. attēlā - panduss (bruģēts XXI gs. sākumā) pie Jelgavas pils (XVIII gs. otrā puse) pie vienas no centrālajām ieejām, arhitekts B.Rastrelli.

Panki, panku subkultūra (панки, punks)

- jēdziens cēlies no angļu vārda, ar ko apzīmē “pašpuikas”, jo šī jauniešu kustība sākusies anglofonijas zemēs XX gs. sešdesmito gadu beigās kā mūzikas stils, ko sauca pan pank-roku. Kustībai bija visai pretrunīgs raksturs, tās dalībnieki labprāt šokēja sabiedrību ar savu uzvedību un ārieni, mūzika pēc būtības bija skaļāka un rupjāka nekā parastais roks.
Latvijā panki parādījās pagājušā gadsimta 80.-to gadu vidū, tā bija “pasaules uzskatu forma, kas pretojās padomju propagandai un attīstījās kā pretestība tai. Modē bija noplēstas un aprakstītas drēbes, izbalināti mati”. Latvijas panki ir pat attēloti J. Podnieka slavenajā filmā “Vai viegli būt jaunam?” laikā, kad sabiedrība pret tiem izturējās visai noraidoši. Mūsdienu panki Latvijā joprojām it kā protestē pret vecākās paaudzes ideāliem, bet kopīgās platformas tiem nav. Panku kultūra pastāv kā kustība bez līderiem, pašlaik pret pankiem Latvijā izturas daudz iecietīgāk.

1. attēlā - divi britu panki XX gs. 80.-tajos gados.
2. attēlā - 2009.gada Latvija panki intervijai portālam www.dialogi.lv

Panno (панно, panno, panel)

- gleznojums vai dekoratīvs veidojums uz sienas vai griestiem, kas norobežots no neapgleznotās virsmas ar ietvaru. Tādēļ izšķir sienas panno un griestu panno, ko sauc arī par plafonu. Tādam pašam nolūkam var kalpot arī reljefs (bareljefs), kā arī grebtā, no alabastra vai ģipša veidotā, kā arī keramiskā kompozīcija. Ja panno tiek veidots uz ēku ārsienām no kerkamiskām flīzēm vai freskas tehnikā, to dažreiz sauc par murālu (no franču sienas -mure atvasinātā nosaukuma).
Latvijas teritorijā senākie panno saistīti ar sakrālo mākslu, bet vēlāk lielākā daļa panno izmantota griestu apgleznošanā, kur kā dabiskā robeža izmantota karnīze starp sienu un griestiem. Tāpat baznīcu gadījumā robeža var tikt veidota kā nišas iekšējais gotiskais apkalums, piemēram, Kristus tēla gleznojumā sv. Jēkaba katedrālē Rīgā.

1. attēlā - Pjetro Perudžino "Kristus Debessbraukšana", 1496.-1498.g., altārgleznas centrālais panno, Mākslas muzejs, Liona, Francija.
2. attēlā - nezināms autors "Jēzus Kristus" no Sv.Jēkaba Romas katoļu katedrāles altāra sānu kapelas Rīgā.

Panorāma (панорама, panorama)

- skats uz plašu apkārtni no kāda augstāka punkta; liela, parasti kādu svarīgu vēsturisku notikumu attēlojošā glezna ar reljefētu priekšplānu, piemēram, “Borodinas kaujas panorāma”; šādu gleznu telpiskuma dēļ parasti novieto uz apaļas celtnes iekšējām sienām. Senās pilsētas panorāmās dominē baznīcu smailes vai kupoli, modernās pilsētas cenšas viena otru pārspēt ar debesskrāpjiem un to dīvaino formu. Pilsētu- mākslas centru panorāma izceļas ar arhitektūras ansambļiem un gleznainu apkārtējo vidi, kā tas ir Itālijas pilsētās.
Rīgas panorāmas aplūkošanai parasti izmanto Pēterbaznīcas torni vai Latvijas TV torni Zaķusalā. Pagaidām priekšstats par Rīgas panorāmu rodas aplūkojot Daugavas labo krastu, jo kreisajā krastā ir tikai dažas ievērības cienīgas dominantes.

1. attēlā - Florence, skats no augstākā punkta pie Miniato Al Monte, Itālija.
2. attēlā - Rīgas panorāma (skats no Akmens tilta).

Panteons (пантеон, pantheon)

- ēka, kas kopš senatnes laikiem tika veltīta Dieviem un Dievībām. Pirmais Panteons tika uzcelts Romā imperatora Augusta laikā un bija veltīts visiem senās Romas dieviem. Joprojām tā ir gandrīz vai vislabāk saglabājusies apaļa celtne (rotonda) ar kupolu, ko apjož divas granīta kolonnu rindas. Kupola centrā ir atvere, kura, kā acs, raugās debesīs. Iekšējā kolonnu apļa diametrs un kupola augstums "acs" līmenī ir vienādi. Ilgāku laiku Panteons tika izmantots kā katoļu baznīca ar nosaukumu "Sv. Marijas Rotonda", bet tagad ir tūristu apbrīnas objekts. Savukārt, Parīzes Panteons Latīņu kvartālā sākotnēji bijis katoļu baznīca, bet vēlāk tika pārbūvēts nolūkā pārvērst to par Francijas dižo personību kapenēm. Līdz ar to vārds "panteons" mūsdienās tiek attiecināts uz slavenību koncentrētu atdusas vietu.
XVIII gadsimta beigās uz pašreizējās Miera ielas galu, toreizējo tālo Rīgas nomali, sāka pārvietot apbedījumus, kuri agrāk tika veidoti baznīcu velvēs, vismaz attiecībā uz turīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Tie ir bijušie Rīgas Lielie kapi, kuri par spīti iekļaušanai aizsargājamos objektos, ir galīgi nolaisti un pārsvarā tiek izmantoti pastaigām un suņu vadāšanai. Latviešu valodā vārds Panteons parasti tiek izmantots tikai pārnestā nozīmē. Tomēr pastāv uzskats, ka Lielie Rīgas kapi, kuros apglabāta vesela virkne gan latviešu, gan vācbaltu slavenību- kultūras darbinieku, zinātnieku un arhitektu- pēc sakārtošanas varētu kļut par Brīvdabas Panteonu, turklāt tur apglabāts gan Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs, gan Fricis Brīvzemnieks un Andrejs Pumpurs, gan gleznotāji Jāzeps Grosvalds un Voldemārs Matvejs. Tomēr pagaidām tās ir izkaisītas un nedaudz piekārtotas atdusas vietas nevis Panteons.

1. attēlā - Romas panteons mūsdienās.
2. attēlā - Lielie Kapi Rīgā, Miera ielā, priekšplānā arhitekta Felsko ģimenes kapakmens.

Pantomīma (пантомима, mime show, pantomime) grieķu: παντόμῑμος [pantómīmos]

- skatuves mākslas (muzikālās komēdijas) veids, kad dažādas darbības un norises atspoguļo bez vārdiem, tikai ar žestiem, mīmiku, plastiskām ķermeņa kustībām – parasti mūzikas pavadījumā. Anglijā pantomīmu labprāt izmanto arī ģimenes pasākumos laikaposmā starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu. Vārdam ir saknes vēl Senajā Grieķijā, kur sākotnēji ar to apzīmēja aktieru grupu, kuri it kā esot "imitējuši, proti, atdarinājuši visu ko", turklāt vēstījums noticis mūzikas, parasti flautas, pavadījumā. Pantomīma bija ļoti izplatīts izklaides veids antīkajā pasaulē, tā deva iespēju vienkāršai tautai zoboties par zemes varenajiem. Pantomīma atļāvās tādus piedauzīgus žestus, no kuriem nopietnais teātris vairījies. Zināmā mērā pantomīma bija demokrātisks skatuves mākslas žanrs ar balagāna elementiem. Vairāki slavenie antīkās pasaules autori (Lukiāns) pat veltīja pantomīmas žanram savus sacerējumus. Modernā pantomīma ir tāds teātra priekšnesuma veids, kas izveidojies uz slavenās XVI gadsimta itāļu Commedia del arte tradīcijām (ar stigri definētiem darbojošos tēlu tērpiem, lomām un kustībām). Ir arī tādi pantomīmas vai "mēmā šova" varianti, kad publikai paredzēta svarīga loma ar dziedāšanu. Pantomīmai Rietumu pasaulē ir gara un daudzveidīga skatuviska tradīcija. Mūsdienu slavenie Rietumu vēsturieskie seriāli ("Tudors", "Rome", "Borgias" ) labprāt iekļauj pantomīmu epizodēs, kad jāizsmej valdnieku vai to mīluļu netikumi.
Rīgas pantomīma kā pirmais amatierteātris izveidota 1956. gadā. Par tās pirmo iestudējumu kļuva Raiņa panāksnieku dziesma "Krauklītis". Pirmais un ilgstošais pantomīmas vadītājs bija Dailes teātra aktieris Roberts Ligers, kura personība noteikusii Rīgas pantomīmas t.s. filozofisko stilu. Savās ārzemju viesizrādēs, kur rīdzinieki piedalījās kopš 1975. gada, Rīgas pantomīma guvusi balvas virknē starptautisko festivālu (pēdējais - 2006.gadā Spānijā Žironā). Pēdējo gadu slavenākie uzvedumi “Naktī tapa gaisma” pēc Raiņa “Uguns un nakts” motīviem, kā arī “Pieskarties debesīm” pēc R.Baha “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”. Patlaban Rīgas pantomīmu vada Andris Apinis, un tās uzstāšanās kuplina gan Dziesmu Svētku, gan Amatieru teātra festivālu, gan Republikas godadienu pasākumus.

1. attēlā - Ziemassvētku pantomīmas libretu grāmatas vāks (krāsainā litogrāfija), 1890.g., Anglija.
2. attēlā - Rīgas Pantomīmas afiša, 2016.g. jūnijs.

Paradīze, debesis (рай, небеса, paradise, heaven)

- izplatītākajās reliģijās un ticējumos tā ir vieta, ko apdzīvo pozitīvās un nemirstīgas būtnes- Dievs, eņģeļi, Debesu valdnieki un Debesu valdniece, Dieva Dēls, Svētais gars, svēto dvēseles un godājamie senči, tie, kuri tiek pielūgti. Turklāt paradīzē mierīgi sadzīvo plēsoņas un zālēdāji. Dažādās reliģijās pastāv pieņēmumi, ka paradīzes iemītnieki spējot arī nolaisties no debesīm (paradīzes) un iemiesoties kādā citā ķermenī, kā arī dažas zemes būtnes var izņēmuma kārtā tikt uzņemtas paradīzē. Šo vietu raksturo kā augstāko, svētāko- pretstatā Ellei vai Pazemei, kuras tiek uzskatītas par zemākajām vietām. Cilvēks Debesīs varot nokļūt gadījumos, ja tam piemīt noteiktie tikumi un viņš atbilst konkrētās konfesijas ticības standartiem (šķīstībai, labestībai, pazemībai u.t.t.). daži tis arī iespējamajai paradīzei uz Zemes virsmas kaut kādā nākotnē. Kristietībā pie paradīzes durvīm stāvot Svētais Pēteris ar atslēgām rokās- un šī tēma par (ne)nokļūšanu paradīzē ir ļoti izplatīta gan literatūrā, gan tēlotājmākslā. Indiešu ticējumos paradīzē notiekot dvēseļu reinkarnācija dažādās dzīvības formās- atbilstoši viņu karmai.
Paradīzes jēdziens latviešu tradīcijā ir visai izplūdis, jo senlatviešu ticējumos tāds būtībā nav bijis, to aizvietojusi Aizsaule vai Viņsaule. Var uzskatīt, ka zemniekam paradīze drīzāk asociējās ar t.s. Leiputriju- vietu, kur ir ēdiena un visa kā cita pārpilnība, nav bargā ziemas sala, nav vagaru un kungu. Zaudēto paradīzi- iedomāto aizvēsturisko Latviju pirms krustnešiem - aprakstīja A.Pumpurs savā epā "Lāčplēsis".

1. attēlā - Jans Brēgels Vecākais "Paradīze", 1620.g.
2. attēlā - Auseklis Baušķenieks "Hallo, debesis!", 1999.g., privātīpašums.

Parapets (парапет, parapet)

- zema aizsargsiena vai aizsargmargas, kas norobežo terasi, balkonu vai eju, piemēram, uz aizsargmūra. Ja parapets izvietots virs ēkas jumta, viņš kļūst par ārsienas savdabīgu turpinājumu, viņš tāpat kalpo mājas fasādes dekorēšanai un vienlaikus kā aizsargrežģis jumta remontu gadījumā.
Dekoratīvo parapetu izmantošana civilajā celtniecībā Latvijā saistītas galvenokārt ar teātru un muzeju arhitektonisko risinājumu, sāko ar XIX gadsimta otro pusi eklektikas un jūgendstila celtnēs.

1. attēlā - parapets virs Pasaules izstādes paviljona Katalonijas laukumā Barselonā, Spānija.
2. attēlā - parapets ar masonu zīmēm uz mājas jumta Brīvības ielā 68, arhitekts A.Šmelings, 1903.g.

Parādes kāpnes (парадная лестница, parade stairs)

- ir lepno celtņu - piļu un administratīvo ēku būtiska rituālo pasākumu norises vieta, kuras nozīme tika izcelta galma pasākumu attēlos un aprakstos. Turklāt atrašanās kāpņu noteiktā vietā ceremoniju laikā liecināja arī par personas lomas svarīgumu. Valdnieks (pils saimnieks) atrodas parādes kāpņu pirmajā platformā un vēro ciemiņus (sūtņus, apmeklētājus), turklāt atrodas augstāk par viņiem. Arī literatūrā parādes kāpņu tēls vēsturiskajos romānos spēlē īpašu lomu - trīs musketieri gaida savu rindu pieņemšanai pie kapteiņa de Trevila, kailā Margarita uzņem ciemiņus ballē pie Volanda, stāvot kāpņu galā, Tolstoja romāna "Karš un miers" varoņi lēnām virzās ka parādes kāpnēm ballē pie gubernatora. Vairākās filmās par Anglijas vēsturi mēs esam liecinieki tam, kā nupat ieceltais premjērministrs kāpj augšā pa Bakingemas pils parādes kāpnēm, lai iesniegtu inagurācijas papīrus karalienei. Parādes kāpnes veido greznas, majestātiskas, ar kalumiem, gleznojumiem un paklājiem. Viens no Ziemas pils Pētrburgā lepnumiem ir Jordānas parādes kāpnes, kuras, atbilstoši slavenā arhitekta Rastrelli projektam, greznajā baroka stilā pēc 1837.gada ugunskura atjaunoja cits arhitekts - Stasovs. Vairākas slavenas kāpnes domātas greznajiem teātriem, kur jau dažus gadsimtus smalkā publika, it īpaši dāmas, demonstrē savus tērpus pirms izrādes. Jau daudz vēlāk, XIX gadsimtā, parādoties īres namiem, šo jēdzienu sāka attiecināt uz kāpnēm, kuras izmantoja tikai dzīvokļu saimnieki, jo kalpotājiem bija paredzētas daudz vienkāršākas pagalma kāpnes (angļu - backstairs, krievu - черная лестница).
Latvijas arhitektūrā parādes kāpnes ir sastopamas gan teātros, gan muzejos, gan pazīstamākajās mācību iestādēs, pārsvarā augstskolās. Starp tām senākās un greznākās, šķiet, bijušas Rundāles pils parādes kāpnes, kuras, diemžēl, būdamas ar grieztiem apzeltītiem koka balustriem, nav saglabājušās. Toties vācu dienvidbaroka stilā V.Neimaņa projektētās un veidotās XX gs. sākuma parādes kāpnes Latvijas Nacionālās mākslas muzejā pilnībā atbilst prasībām, ko tām izvirzīja absolūtisma laikmeta valdnieki un to arhitekti. Savukārt, XIX gadsimta beigu - XX gadsimta sākuma īres namos Latvijas pilsētās parādes kāpnes domātas saimniekiem un tās parādās filmās par pirmskara Latviju ("Pie bagātās kundzes", "Agrā rūsa", "Ceplis").

1. attēlā - Žans-Leons Žeroms "Prinča Kondē pieņemšana Versaļas parādes kāpnēs", 1878.g.
2. attēlā - LNMM parādes kāpnes, arhitekts V.Neimanis, XX gs. sākums (pirms pēdējās restaurācijas).

Pareizticība (православие, orthodox Church, Eastern ortodoxy)

- kristietības Austrumu atzarojums, dažreiz saukts par Grieķu Pareizticīgo baznīcu. Otra lielākā kristīgā konfesija pasaulē (apmēram 300 miljoni ticīgo). Atšķirībā no katoļiem, pareizticīgajiem nav kopīgās baznīcas galvas (pāvesta), bet ir nacionālās baznīcas galvas (patriarhi). Pareizticīgo baznīcu ēkas ir ļoti daudzveidīgas, un tāpat kā Rietumu baznīcas vēsturiski celtas redzamajās vietās, uz pauguriem vai ūdens tuvumā. Plānā tās lielākoties veido grieķu krustu, to galvas (kupoli) bieži tika apzeltītas. Krievijas ziemeļos ir attīstītas tēstās koka baznīcas.
Pareizticība Latvijā sākotnēji parādījās vēl XII gadsimtā, Jersikā uzceļot pirmo pareizticīgo baznīcu, kad daži novadi, it īpaši tie, kas atradās tuvāk Polockai un Pleskavai, daļēji pieņēma kristietību. Par to liecina vairumā saglabājušies latviešu valodā senslāvu vārdi, kas ir saistīti ar baznīcas rituāliem (svētdiena, krusts, svece, zvans u.c.). Atkārtoti pareizticība ienāk Latvijā XIX gs. otrajā pusē, it īpaši Ziemeļvidzemē. Patlaban Latvijā par pareizticīgajiem sevi uzskata apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju, starp kuriem kāda divdesmitā daļa ir latvieši. Rīgā atrodas arī Debesbraukšanas baznīca, kurā dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Viena no skaistākajām pareizticīgo baznīcām, kas sākotnēji būvēta pēc slavenā arhitekta Bartolomeo Rastrelli projekta 1774. gadā un pabeigta XIX gadsimta beigās, saglabājot s;akotnējo altāra daļu, atrodās Jelgavā un cieta II Pasaules kara laikā, kad pilsēta 1944.gada rudenī astoņas reizes pārgāja karojošo armiju rokās. Šo skaisto templi atjaunoja laikaposmā starp 1993. -2003. gadu, un tagad Sv.Simeona un Sv. Annas baznīca ir patiess krievu klasicisma paraugs Latvijā.

1. attēlā - Pareizticīgā baznīca Minskas tuvumā, Baltkrievija, krievu klasicisma paraugs.
2. attēlā - Sv. Simeona un Sv. Annas atjaunotā baznīca Jelgavā.

Pareizticīgo katedrāle (собор православный кафедральный, Orthodox Cathedral)

- pareizticībā katedrāles statūtu piešķir pilsētas vai klostera galvenajam templim, kā arī baznīcām, kurām ir īpaša loma galvaspilsētās (konkrēti Krievijas gadījumā - Maskavā un St.Pēterburgā). Pareizticībā - tāpat kā katoļticībā - katedrāles statūts baznīcai tiek piešķirts uz visiem laikiem. Ja valdošais arhierejs uzcels sev jaunu templi, arī tam tiks piešķirts katedrāles statūts. Katedrāle var pat pēc izmēriem īpaši neatšķirties no parastas draudzes baznīcas, bet tā ir paredzēta iespējamam dievkalpojumam, ko reizē veic vairāki mācītāji (galvenokārt, lielajos baznīcas svētkos).
Rīgas pareizticīgo Kristus Piedzimšanas katedrāle, celta XIX gadsimta 80.-jos gados arhitekta R. Pflūga uzraudzībā neobizantijas stilā, ar tās ārējo dekorēšanu nodarbojās meistara A. Folca darbnīca. Sienu iekšējo dekorēšanu un altāra gleznojumus veica vairāki ievērojami krievu mākslinieki. XX gadsimta 60.-tajos gados baznīcas vietā darbojās Planetārijs ar lektoriju un kafejnīcu “Dieva auss”, kur pulcējās toreizējā Rīgas bohēma. Tajā laika posmā katedrāles lomu bija uzņēmusies pareizticīgo klostera Svētas Trīsvienības katedrāle Kr.Barona ielā. Kopš 1991. gada, kad katedrāle tika atgriezta draudzei, notika tās interjera, zvanu un gleznojumu atjaunošana, kā arī fasādes notīrīšana un kupolu apzeltīšana.

1. attēlā - Sv. Ņevas Aleksandra katedrāle Helsinkos, 1819.-1825.g., arhitekts K.F.Breitkreics.
2. attēlā - Kristus Piedzimšanas katedrāle Brīvības bulvārī, Rīgā.

Parlaments (Парламент, Parliament)

- ir likumdevēja vara, cilvēki, kas šo varu realizē, kā arī ēka, kurā notiek šīs varas funkciju realizācija. Parlaments mūsdienās tiek uzskatīts par demokrātiskās valdīšanas stūrakmeni, bet tas nonācis līdz šādam stāvoklim tikai gadsimtu un revolūciju gaitā. Termins cēlies no franču darbības vārda "parler" - runāt, un sākotnēji tieši arī bija diskusiju vieta. Sākotnēji parlamentu (vietējo un valsts līmeņa) vara bija visai ierobežota pat Anglijā un Francijā, turpretī mūsdienās demokrātiskās valsts funkcionēšana bez parlamenta nav iedomājama. Parlaments realizē trīs pamatfunkcijas - tautas pārstāvniecības, likumdošanas un parlamentāro kontroli. Parlamentu nosaukumi ir visai dažādi - deputātu palātas, Nacionālā asambleja, Seims. Par "parlamentu māti" pasaulē tiek uzskatīts Lielbritānijas (kādreizējais Anglijas) parlaments. Parlamenti mēdz būt divu palātu (kā Anglijā, Francijā, ASV), un vienpalātas (Baltijas Republikās). Parlamenta locekļi ir vēlēti deputāti. Parlamenta ēka bieži vien tiek asociēta ar pašu valsti vai provinci (štatu), un līdz ar to tās arhitektūrai ir liela nozīme.
Latvijas Republikas vienas palātas parlamentu sauc par Saeimu, to veido simts tautas priekšstāvji, kurus ievēlē vispārīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Saeima atrodas bijušā Bruņniecības nama ēkā Vecrīgā, Jēkaba ielā, kura celta 1863.-1867. gadā pēc J. Baumaņa un R. Pflūga projekta historicisma stilā, ideja aizgūta no Florences piļu Renesanses arhitektūras. Ēkas fasādi XX gadsimta sākumā pārveidojis arhitekts V. Neimanis, bet pēc 1921. gada ļaunprātīgas dedzināšanas – arhitekts E.Laube. Nama fasādē uz ārsienas otrā stāva līmenī nišā novietota Lāčplēša statujas kopija – mecenāta J. Gomberga dāvinājums (oriģināls ir gājis bojā). Sākotnēji nišā atradās Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga statuja.

1. attēlā - Katalonijas provinces parlaments Citadeles parkā Barselonā.
2. attēlā - Saeimas ēka Vecrīgā.

Parnass (Парнас (гора), Mount Parnassus)

- kalns Grieķijas vidienē. Atbilstoši sengrieķu mitoloģijai, dieva Apollona un viņa mūzu miteklis. Bieži attēlots glezniecībā kā mākslas varenības atribūts. Parnasa iemītnieku skulpturālās grupas, ieskaitot spārnoto zirgu Pēgasu, bieži rotā teātru un muzeju frontonus un frīzes.
Bijušā Vācu teātra ēku, kas celta XIX gadsimta otrajā pusē un kura ir pašreizējās Latvijas Nacionālās operas vecākā daļa, arī rotā frontons ar Parnasa iemītniekiem, bet Parnasa zīmolu pārņēmusi reklāmas firma Rīgā, kas nodarbojas ar "suvenīriem, prezentreklāmu un biznesa dāvanām".

1. attēlā - Andrea Mantenja "Marss un Venēra vai Parnass", XV gs. otrā puse, Luvra.
2. attēlā - Parnasa varoņu skulpturālas grupas un bareljefi uz Latvijas Nacionālās operas fasādes, XIX gs. beigas.

Parodija (пародия, mockery, parody)

- literārs vai mūzikas sacerējums par agrāk esošā darba tēmu, cenšoties uzsvērt oriģināla komisko pusi un to pārspīlēt. Radies vēl antīkajā pasaulē, parodējo pārak augstu poētisku stilu. Tā ir zināma imitācija uz parodējamā teksta pamata. Mākslinieku, kas veido parodijas, sauc par parodistu. Mūsdienās parodijas žanrs īpaši izplatīts pateicoties kino un televīzijai. Parodēt var visu - vienīgi tas ir jādara talantīgi, tad parodija pati par sevi kļūst mar mākslas darbu. Ar parodijām īpaši izcēlās XX gadsimta 70.-to gadu vidū angļu mākslinieku grupa Monty Pyhton, parodējot pat sižetu par Svēto graālu. Savukārt vecāka gadagājuma Latvijas iedzīvotāji, kam nav bijusi sveša krievu valoda, labprāt atceras pāragri mirušo literātu un parodistu Aleksandru Ivanovu, pateicoties kuram viena otra viduvējība kļuva populāra.
Par pirmo parodiju latviešu literatūrā pieņemts uzskatīt Pietukas Krustiņa tēlu brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”, bet mūsdienu kultūras vidē Latvijā labprāt parodē gan politiķus (“Cūkmens”), gan jebkura veida reklāmu.

Parūka (парик, wig, periwig, peruke) franču: perruque

- dabiskie vai mākslīgie mati, kas imitē galvā uzliekamu frizūru. Modes vēsturē parūkas radušās gandrīz reizē ar civilizāciju, turklāt saglabājušās dokumentētas un tēlainas liecības par parūku izmantošanu. Parūka izsenis tika uzskatīta par varas atribūtu, jo pirmie parūku attēli attiecas uz Senās Ēģiptes III dinastijas beigām, tātad, tas bija apmēram pirms 2,5 gadu tūkstošiem p.m.ē. Senajā Ēģiptē parūkas valkāja uz gludi skūtajām galvām, jo pašu mati tika upurēti dieviem. Vēlāk arī romieši aizrāvušies ar parūkām, turklāt matronas deva priekšroku gaišajām parūkām, kuras darināja no ziemeļu "barbaru" - verdzeņu matiem. Tieši praktiskie romieši sāka lietot parūkas plikgalvības maskēšanai. Kristīgā baznīca ilgstoši uzskatīja parūkas par netikuma simbolu, bet situācija krasi mainījās XVI gadsimta otrajā pusē, kad Anglijas karaliene Elizabete I sāka valkāt parūkas (turklāt dažādās krāsās tuvu saviem dabiskajiem rudajiem matiem), maskējot sirmumu un novecošanu. Arī viņas slavenā sānsence Marija Stjuarte nēsāja parūku, kura, ja var ticēt vēsturniekiem, nokrita no tikko nocirstās galvas, atsedzot tās apcirpto sirmumu. Parūku mode īpaši izplatījās Ludviķa XIV galmā, turklāt tur bijuši vairāki iemesli - gan nepieciešamība izskatīties augumā lielākam (jo parūkas kļuva varen augstas), gan arī tā pati varenības izpausme. Parūkas sāka arī pūderēt, turklāt šo procedūru labprāt aprakstīja hroniku autori, kad parūkas valkātājs nogāja cauri pūderētāju ierindai. Pūderētās parūkas palika modē līdz pat Franču revolūcijai, atteikšanās no tām pati par sevi nozīmēja piederību brīvdomātājiem, kaut pats Robespjērs ilgstoši palika parūkai uzticīgs.
Parūkas Latvijas teritorijā parādās reizē ar Kurzemes hercogisti, tās galminiekiem un amatpersonām, turklāt parūkas valkāja pat augstmaņu bērni, par ko liecina pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Barizjena galminieku ģimenes portrets. Mūsdienu Latvijā parūkas ir mākslinieku privilēģija, noteiktas krāsas mākslīgās parūkas izmanto dažādu pasākumu dalībnieku (biežāk dalībnieču) komandas. Bez šaubām, parūkas joprojām domātas arī draudošās plikgalvainības noslēpšanai. Interesants ir kas cits - mūsdienās populārās "dredas", kad tiek izmantota cilvēka matu un dažādu citu materiālu kombinācija, sasaucas ar Seno Ēģipti, kur parūku izgatavošanai izmantoja cilvēka matus, kas bija savīti ar dateļpalmas šķiedrām.

1. attēlā - Nikolā Lagrijers "Ludviķis XIV ar ģimeni", apm. 1710.g., Wallace Collection, Londona.
2. attēlā - Frīdrihs Hartmanis Barizjens "Ģimene", 1783.g.,

Pasaka (literārā) (литературная сказка, fairy tale (literary form))

- Pasakas, kuras sauc arī ar brīnumu pasakām, sastopamas gan mutiskajā, gan rakstiskajā formā, turklāt precīzi izdalīt literārās un mutiskās formas ir pagrūti, jo parasti izdzīvo tieši literārārais pieraksts. Jebkurā gadījumā pat no agrīnajiem literārajiem sacerējumiem top skaidrs, ka burvju pasakas pastāvējušas kā žanrs (gan neatzīts) jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Jēdzienu par "Burvju pasakām" ieviesa franču rakstniece Olnuā (Madame d'Aulnoy) XVII gadsimtā, kaut gan to jau minējuši vairāki itāļi - Renesanses rakstnieki, bet noslīpēja tādas pazīstamas personas, kā slavenais Šarls Pero Francijā un Brāļi Grimmi Vācijā. Arī mūsdienās joprojām top literārās pasakas, kuras gadsimtu gaitā plaukušas dažādās kultūrās un kontinentos, turklāt tās visos laikos domātas gan pieaugušo auditorijai (kaut vai Tūkstoš un vienas nakts pasakas), gan arī bērniem. Starp citu, brāļi Grimmi nosaukuši savu pasaku kolekciju par "bērnu un ģimenes pasakām", un saikne starp literāro pasaku un bērniem līdz ar to nostiprinājās. Arī slavenā mūsdienu Harija Potera piedzīvojumu sērija ir ārkārtīgi veiksmīgs un mūsdienīgs pasakas veids.
Vairāki latviešu autori nodevušies literāro pasaku sacerēšanai. Pirmais starp tiem bija Rūdolfs Blaumanis ar pasaku "Velniņi". Tāpat plaši pazīstamas Kārļa Skalbes Ziemas pasakas (starp tām iecienītās un ekranizētās "Kaķīša dzirnavas"), kā arī virkne citu literāro pasaku autoru (Anna Sakse, Skaidrīte Kaldrupe, Imants Ziedonis u.c.). Daži autori raksta pat pasakas dzejā. Latviešu literārā pasaka kopumā ir rakstīta dabai pietuvinātajā stilā, tur, līdzīgi latviešu tautas pasakai, ir daudz vairāk dzīvnieku un dabas, mazāk brīnumaino piedzīvojumu, prinču un valdnieku.

1. attēlā - Šarla Pero "Pelnrušķīte", pasaku grāmatas vāks, 1830.g., privātā kolekcija.
2. attēlā - Hermanis Hendriks "Ansītis un Grietiņa pie raganas", muzeja "Rīgas birža" kolekcija.

Pasāža (аркады, arcade, passage)

- XIX gadsimta otrajā pusē ienākušais modē tirdzniecībai domātās ēkas tips, kad veikali kārtojas vairākos līmeņos gar plašu eju - galeriju, kurai ir stikla pārsegs. Vārda izcelsme ir franciska, kur ar to apzīmē "iešanu garām", un vārds patiesi izsaka lietas būtību atbilstoši tirgošanās principiem. Visai drīz pasāžas kļuva par lielpilsētu iezīmi, turklāt to konstruēšanā varēja piedalīties labākie arhitekti, bet būvdarbos tika izmantoti tolaik populārie celtniecības materiāli - dzelzsbetons un stikls. Eiropā pasāžas ir visai popolāras - sākot ar Viktora Emanuēla galeriju Milānā un līdz Krievijas Pasāžai Maskavas centrā. Pasāžās tagad labprāt izvieto gan restorānus un kafejnīcas, gan nelielus muzejus un izstādes.
Latviešu literatūrā ir Imanta Ziedoņa grāmata "Pasāžas" ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām. Ideja apmēram tā pati - ko redzu, garām iedams. Savukārt, pasāža kā celtnes tips atguva savu popularitāti XX gadsimta 90.-tajos gados, kad sāka darboties Berga bazārs un Upīša pasāža Marijas ielā. To uzcēla vēl 1913. gada arhitekts A. Vanags, un tā ir funkcionāli un vizuāli saistīto ēku un pagalmu virkne. Jau modernāka pasāža Vecrīgā izveidota uz bijušā Armijas Ekonomiskā veikala (PSRS laikā Centrālā Universālveikala) pamata, un tā jau atbilst klasiskajai pasāžai - proti, ir daudzstāvu galerija ar stiklotu pārsegu un bezgalīgiem veikaliem.

1. attēlā - Karaliskā sv.Huberta tirdzniecības galerija Briselē, 1846.g.
2. attēlā - galerija "Centrs" Rīgā, XXI gs. sākuma piebūve XX gs. 30-to gadu Armijas Ekonomiskajam veikalam

Pasijas (Страсти Христовы, Passion of the Christ) Sk. Kristus ciešanas

Pasludināšana (Labās vēsts Jaunavai Marijai) (Благовещенье, Annunciation)

- ir svētki, kad kristieši atzīmē t.s. Labās Vēsts paziņošanu Jaunavai Marijaiļ, ka viņa ieņems un dzemdēs Dieva Dēlu, kas kļūšos par cilvēces glābēju. Ļoti izplatīts gleznu un arī vitrāžu sižets; parasti tajā tiek attēloti ercenģelis Gabriels un jaunava Marija pazemīgās dievlūdzējas pozā; atveidojuma biežais atribūts ir lilijas zieds - Marijas šķīstības simbols - eņģeļa rokās, kā arī Svētais gars, kas tiek attēlots kā balta dūja. Šis sižets kļuva īpaši izplatīts kopš Renesanses un saistīts ar Madonnas kultu katoļticībā. Mūsdienās par šo sižetu Parīzē pat izveidots balets. Kādreiz senatnē Pasludināšanas svētku svinības bija saistītas ar Jaunā gada sākumu (martā).
No XX gs. latviešu māksliniekiem interesants ir U. Skulmes diptihs, kad tēma risināta mūsdienu sadzīves stilā. Tāpat Pasludināšanas sižeta atveidojums sastopams Latvijā vairākās katoļu baznīcās, it īpaši tajās, kuras veltītas Dievmātei vai Jaunavai Marijai.

1. attēlā - El Greko "Pasludināšana", 1590.-1603.g., Ohara Mākslas muzejs, Japāna.
2. attēlā - nezināms autors "Centrālās fasādes vitrāžas daļa ar Pasludināšanas sižetu", Jelgavas Romas katoļu Nevainīgās Jaunavas Marijas katedrāle.

Pastelis (пастель, crayon, pastel)

- glezniecības tehnika (pirmo reizi pieminēta Itālijā 16. gadsimtā, bet kļuvusi īpaši populāra 18. gadsimta Eiropā), izmantojot krāsainus nespožo toņu krītiņus, kā arī mākslas darbs, kas izpildīts šajā tehnikā. Krītiņi, savukārt, satur stabilus krāsu pigmentus ar saistvielu. Lai pastelis saglabātu savas krāsa, attēls ir jāfiksē.
Latviešu mākslā pastelim veltīja uzmanību kopš profesionālās glezniecības sākuma, bet īpaši populārs tas kļuva pateicoties Pēterburgas mākslinieku apvienībai “Mir iskusstva”. 2010. gadā iznācis katalogs “Pastelis LNNM kolekcijā”, kurā atspoguļoti dati par apmēram 500 darbiem.

1. attēlā - Edgars Degā "Tualete", apm. 1884.–1886.g., pastelis uz papīra, Puškina muzejs, Maskava.
2. attēlā - Baņuta Ancāne "Pasludināšana", 2001.g., pastelis

Pasteļtoņi, pasteļkrāsas (пастельная краски, Pastel colour)

- krāsas un toņi, kas nekairina acis, proti, ir maigi un gaiši. Šos toņus raksturo kā "gandrīz neitrālus", "it kā nedaudz izbalējušos", "nepiesātinātus", tādus, kam trūkst kontrasts. Tipiskās krāsas - maigi rozā, gaišsārti violets, gaiši zils. Īpaši ieteicams izmantot pasteļtoņus dekoratīvajā kosmētikā. Nosaukums saistīts ar krāsainajiem krītiņiem, kurus izmanto, strādājot pasteļa tehnikā. Ar pasteļkrāsām aizrāvušies vairāki franču gleznotāji, turklāt pat izraisot literārās asociācijas. Tā, Koro peizāžas Oskars Vailds raksturojis kā tik maigus, ka pat nopietnas lietišķās sarunas to klārbūtnē neesot iespējamas, jo radot pārāk līrisku noskaņu. Arī impresionists Klods Monē mīlējis gleznot savas katedrāles zilgani rozā pasteļtoņos.
Latviešu glezniecībā ar pasteļtoņu izmantošanu aizrāvušies vairāki mākslinieki dažādos daiļrades posmos. Tā, Auseklis Baušķenieks sākotnēji, it kā aizrāvies ar puantīlismu, labprāt savā punktošanas tehnikā izmantojis maigo pasteļtoņu kolorītu. Mūsdienās vairāki mākslinieki, kuru darbus eksponē galerija Māksla XO. arī labprāt izmanto pasteļtoņus. Bet Zane Balode veido savas Portugāles pilsētu tēlus izteikti pasteļtoņos, tādējādi atsaucot atmiņā impresionistus.

1. attēlā - Klods Monē "Veteila miglā", 1879.g., Monē muzejs, Parīze.
2. attēlā - Zane Balode „Porto. Saobentoša”, 2007.g.

Pastorāle (пастораль, pastoral)

- vai nu viens no bukoliskās literatūras (XVII. gadsimts) žanriem, kur cildināta vienkārša, bezrūpīga "ganu dzīve", vai nu neliels muzikāls sacerējums ar sentimentālu sižetu un tautisko melodiju atvieglotu atdarināšanu. Tēlotajā mākslā - idiliska lauku ainava, kur attēloti izskaistināti gani, ganes un to nevainīga mīlestība. Dažreiz gleznas sižetā tiek iesaistītas sengrieķu meža dievības. Žanrs radies jau senatnē, bet interese par to atdzima Renesansē. Ar pastorāli zināmā mērā sasaucas idejas par Arkādiju - laimīgo valsti bez sala un bada, kur visa kā gana, un iedzīvotāji bauda bezrūpīgas mīlas priekus līdzās nevainīgiem dzīvniekiem, pārsvarā aitām (vārds pastorāle atvasināts no latīņu saknes, ar kuru apzīmē ganības). Pastorāle kā žanrs ir saistīta ar sadzīves žanru un ainavas žanru.
Latviešu mākslā pastorāles tīrā veidā nav.

1. attēlā - Franss Bušē "Rudens pastorāle", 1749.g., Vollesa kolekcija, Londona.
2. attēlā - Anželika Kaufmane "Gans vēro gulošu nimfu", 1780.g.

Pašportrets (автопортрет, self-portrait)

- portrets, kurā mākslinieks attēlo sevi; viduslaikos izmantots kā savdabīgs mākslinieka paraksts. Pašportreti parasti ir divu veidu – psiholoģiskie (gandrīz bez norādēm uz profesiju) un profesionālie (ar norādēm uz nodarbošanos, otām, paleti).
Pirmie latviešu gleznotāju pašportreti izpildīti reālisma manierē un atbilst XIX gadsimta mākslas kanoniem Vācijā un Krievijā, kur pārsvarā izglītojusies vācbalti un latviešu mākslinieku pirmā paaudze. Šīm prasībām atbilst Kārļa Hūna pašporterets. Latviešu XX gadsimta glezniecībā ir vairāki visai savdabīgi pašportreti, piemēram, Maija Tabaka sevi attēlojusi gan kā virves dejotāju, gan kā raganu ballē Rundāles pilī; toties Kārlis Padegs sevi zīmējis kailu ar čūsku rokās.

1. attēlā - Vinsents van Gogs "Pašportrets salmu cepurē", Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Pašportrets", 1864.g.

Patricieši (патриции, patrician)

- Romas senā aristokrātija. Nosaukums cēlies no vārda patres (tēvi). Piederība pie senas dzimtas tika godāta un augsti cienīta un saglabājās visā Romas republikas periodā. Mūsdienu izpratnē patrīcietis ir titula īpašnieks, kā arī cilvēks ar ļoti labu izglītību un izcelšanos, turklāt apveltīts ar izsmalcinātām manierēm.
Latvijas teritorijā jēdzienu "patriciāts" vēsturiski attiecina uz vācu (un vēlāk arī krievu ) aristokrātijas aprindām un pat augstāko ierēdniecību. Rīgā patriciāts nodibinājās XIII gadsimta otrajā pusē, un toreiz to veidoja vācu tirgotāji, kam feodālais senjors piešķīra ekonomiskās un politiskās privilēģijas. Rīgas patriciāts jau XIII gadsimta beigās sagrāba savā varā Rīgas rāti, kontrolēja iekšējo un ārējo politiku, un konkurēja ar namnieku opozīciju. Patriciāta privilēģijas tika likvidētas Krievijas pilsētu pārvaldes reformas laikā XIX gadsimta 70.-80.gados. Mūsdienās, kā raksta viens Delfu portāla autors, "Mersedesa īpašnieks, skatoties uz riteņbraucēju, vienmēr jutīsies kā patrīcijs".

1. attēlā - Lūcija Verusa, vēlākā līdzimperatora biste, ap 165.g., marmors
2. attēlā - J.G.Zigmunds "Roberts Bengners" Rīgas birģermeistars (1878.-1885.g.), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Patrons (патрон, patron)

- sākotnēji dižciltīgs pilsonis Senajā Romā, no viņa atkarīgo nepilntiesīgo, trūcīgo pilsoņu (klientu) un brīvlaisto vergu aizbildnis un aizstāvis tiesā. Vēlāk arī svētais, ko uzskata par aizbildni noteiktai baznīcai, teritorijai, amatam, cilvēkam, kam dots šī svētā vārds. Mūsdienās arī uzņēmuma vai mācību iestādes vadītājs, kā arī persona, kura turpina rūpēties par attiecīgo iestādi arī nebūdama ar to ekonomiski saistīta. No šī vārda tiek atvasināti jēdzieni par patronāžu kā aprūpēšanu. Vairāku valdnieku sievas, piemēram, kopš XVII gadsimta patronē meiteņu izglītību. Tāpat vairākas valstis izvēlas kādu svēto par savu patronu (Īrija Sv.Patriku, Anglija Sv.Georgu u.t.t.).
Tā kā senatnē Latvijas teritorija nav veidojusi kopīgu kristīgo valsti, par pirmo oficiālo patronesi var uzskatīt Jaunavu Mariju, jo krusta kari Baltijā vēlāk novēlēja Livoniju tieši viņai, nosaukdami par Marijas zemi. Vēlāk patronus Rīgā izvēlējās tirgoņu un amatnieku ģildes, piemēram, Melngalvju apvienības patrons bija Sv.Maurīcijs (Moris). Visu tirgoņu un ceļotāju mūžīgais patrons bija arī Merkūrs (grieķu Hermess), kā arī mītiskās dievības ar attiecīgiem tirdzniecības un kuģniecības atribūtiem- enkuriem, monētām, preču paraugiem. Šo tradīciju par patronu tēlu novietošanu uz ēku frontoniem paturēja arī daudzās Rīgas bankas.

1. attēlā - Džordžio Vazari "Lorenco de' Mediči", XVI gs. otrā puse, Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Melngalvju tirgotāju ģildes ģerbonis ar tās patrona Sv.Maurīcija tēlu, XV-XVI gs., patlaban atrodas Rīgas Domā.

Pavārte, vārtrūme (подворотня, gateway)

- vieta vai ieeja telpā, ko ierobežo mūra sienas. Var būt arī eja - ar vai bez aizveramiem vārtiem, zināmā mērā pat šķirba nocietinājuma mūrī, kurai vēlāk noformēta ieeja. Lielākus vārtus izmantoja cietokšņiem vai nocietinātajām pilīm, un tad vārtrūmes priekšā bieži atradās paceļamais tilts pāri aizsarggrāvim. Pavārtes mēdz būt skaisti dekorētas, turklāt Polijā tajās novietoja svētbildes. Dažās Eiropas viduslaiku pilsētās biezie mūri pārbūvēti par dzīvojamām (lietojamām) telpām.
Rīgas Zviedru vārti būtībā ir pavārte - 17. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Vecrīgā, vienīgie pilsētas aizsargmūra vārti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām (savulaik tādi bijuši astoņi). Vārtus izmantoja Jēkaba kazarmās mitušie karavīri. Mūsdienās viens no tūristu iecienītiem objektiem, blakus kuram saglabājušās atliekas no kādreizējās Rīgas bendes mājas.

1. attēlā - iebrauktuve Ambergas (Bavārija) viduslaiku pilsētas daļā, XIV-XVI gs.
2. attēlā - Zviedru vārti Trokšņu un Aldara ielas krustojumā Vecrīgā, XVII gs sākums.

Paviljons (павильон, pavilion)

- neliela atklātas vieglas konstrukcijas celtne dārzu un parku arhitektūrā; arī atsevišķa, bieži vien pagaidu, celtne kādas izstādes noteiktas eksponātu daļas demonstrēšanai vai kādu lielu objektu uzglabāšanai. Arhitektūrā sastopami arī paviljoni, kuri pēc būtības ir kādas ēkas spārna dekoratīvais, parasti noapaļotais nobeigums, pie kura iespējams izvietot strūklaku vai brīvi stāvošu statuju. Paviljoni īpaši iecienīti siltajās zemēs, jo tur nav bijušas paredzētas krāsnis. Paviljoniem mēdza piešķirt īpašus nosaukumus - Ķīnas paviljons, Monplezīra u.c.
Tā pašreizējie Rīgas Centrāltirgus paviljoni kādreiz tika būvēti kā pagaidu konstrukcijas - vācu cepelīnu (cigārveida dirižabļu) angāri. Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona. Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām, pazemes tuneļiem. Pēdējā desmitgadē Centrāltirgus paviljoni tiek izmantoti arī kā tūrisma objekts, jo mūsu Centrālais tirgus esot viskrāšņākais Eiropā.

1. attēlā - paviljons Nimfenburgas pils parkā, XVIII gs., Minhene.
2. attēlā - Rīgas Centrāltirgus sakņu un zivju paviljoni, projekta vadītājs arhitekts P.Dreimanis.

Pazudušais dēls (Притча о блудном сыне, prodigal son)

- Bībeles stāstā par pazudušo dēlu jaunākais no diviem dēliem pieprasa no tēva daļu īpašuma, ātrumā dodas prom no mājām un drīzumā notriec visu naudu. Kad valsti piemeklē bads, trūkumā nonākušais jaunākais dēls nolīgst par cūkganu un pārtiek no cūkām domātā ēdiena. Beidzot, dziļi pazemots, viņš atgriežas pie tēva un lūdz piedošanu. Tēvs, kas uzskatījis šo dēlu jau par pilnīgi pazudušu, ir laimes pārņemts un sagaida dēlu atplēstām rokām, sarīkojot pat goda mielastu. Kristīgā morāle - Dievs priecājas par katra grēcinieka (pazudušās avs) atgriešanos. Ļoti iecienīts sižets mākslā, bet viens no slavenākajiem darbiem ir Rembranta gleznojums. Arī slavenais Pērs Gints, ko sagaida atgriežamies uzticīgā Solveiga, ir tas pats pazudušais dēls.
Rīgas pilsoņi un skolēni 1527. gada 17. februārī uzveduši Burkarda Valdissa dziedājumu "Līdzība par pazudošo dēlu", ko uzskata par vienu no agrīnākajiem Reformācijas drāmas paraugiem vācu literatūrā. Savukārt, latviešu literatūrā ir pazīstama Rūdolfa Blaumaņa luga "Pazudušais dēls", kā arī Annas Brigaderes tāda paša nosaukuma dzejolis un Apsīšu Jēkaba stāsts. Zināmā mērā pazudušais dēls ir arī pasakas varonis Sprīdītis. Latviešu trimdas populārais ansamblis "Čikāgas piecīši", savukārt, ar lieliem panākumiem izpildīja dziesmu "Pazudušais dēls" ar U.Streipa vārdiem.

1. attēlā - Rembrandts van Reins "Pazudušā dēla atgriešanās", 1669.g., Valsts Ermitāžas muzejs, St.Pēterburga.
2. attēlā - Pompeo Batoni "Pazudušā dēla atgriešanās", 1773.g.

Pāļu celtnes (постройки на сваях, pile bulding, stilt houses)

- celtņu tips ūdens tilpņu krastu tuvumā, dažkārt uz salām, nodrošinot iemītniekiem papildus aizsardzību. Rietumeiropā šādas apbūves spožākais piemērs ir Venēcija, bet arī cituviet celtnes gar pilsētu iekšējiem kanāliem daļēji balstījās uz akmens vai koka pāļiem, kurus sadzina kanāla gultnē. Šis celtņu tips ir visai gleznains, un gandrīz jebkurš Venēcijā nonākušais mākslinieks cenšas iemūžināt mājas uz pāļiem ar privātajām laivu piestātnēm - būtībā vertikāliem baļķiem gar laipu.
Latvijā senākais koka pāļu celtniecības veids ir Āraišu ezera apbūve, kas skatāma rekonstrukcijā. Arī senlatvieši lieliski saprata, kādu drošības pakāpi spēj sniegt pāļu būdas. Ar pāļu celtnēm saistīta arī latviešu teika, kas vēstī, ka Āraišu ezerā vietā, kur tagad ir maza saliņa, esot senajos laikos nogrimusi pils, un skaidrā laikā ezera dibenā varot redzēt pils paliekas. Zvejnieki vairījušies zvejot saliņas tuvumā, jo tīkli ķērušies aiz koka pāļiem. Jaunāki pseido-pāļu celtniecības paraugi ir sastopami Kuldīgā, ko dažkārt sauc par mazo Venēciju.

1. attēlā - mājas uz akmens pāļiem Mantujā, Ziemeļitālija (XVI-XVII gs.).
2. attēlā - J. Sedols - Āraišu ezerpils, IX-X gs., XX gs. beigu rekonstrukcija, Cēsu rajons.

Pārcēlājs (mitoloģisks) (перевозчик (мифологический), ferryman (mythology))

- slavenais mitoloģiskais pārcēlājs Harons vedis nelaiķu dvēseles uz Aīda (Plutona) valsti pāri Stiksas upei, kas atdalījusi dzīvo un mirušo pasaules. Par pārcelšanu bija jāiemaksā naudiņa, ko nelaiķim likuši mutē. Antīkie autori apraksta tos, kuri nav varējuši samaksāt, gadsimtiem ilgi nīkstam Stiksas krastos, gaidot uz pārcelšanu. Daži varoņi un dievi, turpretī, pat būdami dzīvi, braukājuši turp un atpakaļ (Hērakls, Orfejs). Un, ja ticētu leģendām, arī Dievišķās Komēdijas autors Dante. Simbolisks tēls - ved no kaut kurienes uz ne-kurieni. Rietumu mākslā šo "pārcēlāju" attēlo kā Svēto Kristoferu, kurš pāri platai upei pārnesis Kristu, kas bija pieņēmis maza bērna izskatu.
Latvijas leģendas varonis Kristaps - Daugavas pārcēlājs ar Kristofera latviskoto vārdu, kura statuja atrodas Rīgā, 11. novembra krastmalā. Oriģinālā, ap 1510. gadu darinātā, koka skulptūra atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Atbilstoši leģendai, pie Daugavas apmeties izcili spēcīgs vīrs, strādādamsis par pārcēlāju. Kādā tumšā naktī pie viņa atnācis mazs zēns un lūdzis pārnest pāri upei. Lai arī plosījies negaiss, vīrs nespējis atteikt mazajam, pacēlis viņu uz pleca un nesis. Pusceļā nasta kļuvusi tik smaga, ka spēkavīrs tikai ar pūlēm spējis turpināt ceļu. Viņš saņēmies un pēdējiem spēkiem izlaidis krastā zēnu, kas izrādījies Kristus bērns, tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps. Lielais Kristaps ir arī Latvijas kinofestivāls. Iedibināts 1977. gadā, kā ikgadēja labākās filmas apbalvošana, 1989. gadā tas kļūst par kinofestivālu. Kopš 2001. gada notiek ik pēc diviem gadiem. Sākotnēji festivāla galvenā balva - Lielā Kristapa statuete bija darināta no koka un paredzēta kā ceļojošā balva, bet vēlāk balvas palika laureātu īpašumā. Pavisam kopā izgatavotās 3 koka statuetes kopš 1998. gada glabājas kino muzejā, bet laureāti tiek apbalvoti ar bronzas figūriņām. 2012. gadā, par godu festivāla 25 gadu jubilejai, tika pasniegtas balvas ar stilizētu Lielā Kristapa siluetu.

1. attēlā - Joahims Patenjē "Ainava ar Svēto Kristoferu", apm. 1520.g., Eskoriāls, Sv. Lorenco klosteris, Spānija.
2. attēlā - "Lielais Kristaps", 1510.g, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Pārsedze, paloda (Притолока, наличник, lintel)

- arhitektūrā veidoja gan loga, gan durvju nesošo, parasti horizontālo, komponentu, kas varēja kalpot vienlaikus kā dekoratīvais elements vai apmale. Koka celtnēs palodas piesedza šķirbu starp loga (durvju) kārbu un sienu. Pārsedzes sastopamas dažāda veida un stilu logos, kā arī portālos, un pat kamīnos. Klasiskajā arhitektūrā pārsedzes sauca par arhitrāviem un tos balstīja kolonnu kapiteļi, kas ierobežoja portālu vai eju. Gadījumā, kad pārsedzei ir tīri dekoratīva funkcija, to sauc par apmali. Ziemeļu koka arhitektūrā apmales mēdza būt skaisti grebtas, piešķīrot pat vienkāršām lauku celtnēm cēlāku un oriģinālāku izskatu.
Latviešu lauku sadzīvē pārsedzes ir pietiekami vienkāršas un lielākoties koka, toties lauku muižas, pilis un sabiedriskās celtnes var lepoties ar lielu pārsedžu dažādību - vairāku stilu arku formā, ar izciļņiem un skulpturāliem ornamentiem, kā arī izmantoto materiālu daudzveidību, no šūnakmens līdz marmoram. Klasicisma stilā celtajās ēkās katra stāva logu pārsedzes mēdz būt aišķirīgas. Savukārt, īres namu celtniecībā, kā tas ir redzams V. Bokslafa būvētajā namā Vecrīgā, dekoratīvā durvju pārsedze ar volūtām vienlaikus ir virsdurvju loga palodzes daļa.

1. attēlā - loga pārsedze XVIII gs. ēka, Bergamo.
2. attēlā - durvju pārsedze Vecrīgā, Kalēju ielā 18/20, arh. V. Bokslafs, 1903.g.

Pāva acs raksts (павлиний глаз, train of a peacock)

- tipisks ornamenta motīvs, kurā atkārtots pāva astes raksts, iecienīts Viduslaiku Krievijā un un arī Rietumos, bet ieceļojis no Austrumiem, majestātiskuma simbols. Raksts cēlies no Zelta Ordas pilsētām un mūsdienās joprojām izplatīts Baltkrievijas majolikas izstādājumos un smalkajos izšuvumos, pārsvarā zīda. Par “pāva aci” saukts arī lielākais un skaistākais taurenis Austrumeiropas teritorijā. Pāvus kā dekoratīvus mājputnus Eiropā sākotnēji iecienīja valdnieki, un tie kļuva par pirmo "privāto zoodarzu" obligātiem iemītniekiem. Attiecībā uz pašu pāva astes spalvu pastāv vairāki ticējumi, starp tiem arī nelaimi nesošais simbols.
Latviešu tekstīlmākslā un gleznojumos krāsainais pāva acs dekors ir sastopams reti, toties pats pāvs ar izplēstu asti un skaidri saskatāmo "aci" grezno vairākas izcili skaistas Rīgas moderna stilā celtās ēkas - Smilšu ielā Vecrīgā, dažās Pārdaugavas moderna mājās. It īpaši iespaidīgi izskatās skulptūras dekorā pāva acis Mihaila Eizenšteina dekoratīvā moderna ēku fasādēs un frontonos.

1. attēlā - ornaments ar pāva motīvu uz Dorošenko ielas 32 nama frontona, Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - ornaments ar pāva motīvu uz Elizabetes ielas 10b mājas fasādes, arhitekts M.Eizenšteins.

Pāvests, pāvestu vara (Римский папа, папство, Pope, Papacy)

- katoļu Baznīcas galva, tās augstākās un absolūtās varas īstenotājs, kuru ievēl Svētā kardinālu kolēģija. Katoļticībā tiek uzskatīts par “Dieva vietnieku” uz Zemes. Anglijā, savukārt, to sauc par Romas bīskapu. Pāvestu institūts pastāv kopš 76.gada un joprojām saglabā virkni tradīciju, starp kurām ir šveiciešu gvarde. Pāvestu vēlē kardinālu konklāvs ar balsu vairākumu, paziņojot tautai par veikto izvēli ar balsošanas zīmju sadedzināšanas baltajiem dūmiem. Pāvests tiek ievēlēts uz mūžu, un tā valdīšanas laiku sauc par pontifikātu, bet pašu pāvestu oficiāli godā par pontifiku. Pāvesti kopš Renesanses laikiem ir centušies visādi atbalstīt mākslu, par ko var pārliecināties katrs, kam bijusi laime apmeklēt Romu un Avinjonu.
2003. gada septembrī Latviju apmeklēja Romas pāvests Jānis Pāvils II. Tas bija izcils notikums nebūt ne tikai Latvijā dzīvojošo katoļu, bet arī daudzu citu konfesiju - un arī neticīgo vai mazticīgo - iedzīvotāju vidū. Jo šis pāvests (bijušais poļu izcelsmes kardināls Voitila) vairākuma iedzīvotāju acīs bija godīguma, drosmes un neatkarības simbols, cilvēks, kurš jaunībā pretojies Hitlera diktatūrai, bet vēlāk aizstāvējis demokrātiskās vērtības gan savā dzimtajā Polijā, gan arī citur. Desmitajā gadadienā kopš Svētā tēva vizītes Baltijas valstīs tika izdota grāmata, kurā apkopotas visas viņa teiktās uzrunas, ieskaitot Svēto Misi Aglonā un sarunu Latvijas Universitātē.

1. attēlā - Hosē Ribera "Pāvests Gregorijs Lielais", apm. 1610.g., Romas Antīkās Nacionālās mākslas muzejs.
2. attēlā - pāvesta gvardes sardze Vatikānā.

Pegazs (Пегас, Pegasus) grieķu: Πήγασος, latīņu: Pegasus

- viens no vispopulārākajiem Senās Grieķijas mitoloģijas radījumiem - spārnotais zirgs. To sākotnēji bija pieņemts attēlot pilnīgi baltu kā šķīstības iemiesojumu. Par Pegaza izcelšanos pastāv dažādas versijas; vai nu viņš bijis cēlies no Poseidona (Neptūna) un Gorgonas Medūzas un arī iecerēts kā dieviem domāts zirgs, vai arī viņš sākotnēji piederējis Zevam un bija domāts zibens un gaismas nešanai no Olimpa. Jebkurā gadījumā antīkā mitoloģija Pegazu prezentē kā mūzu draugu. Pegazs palīdz varoņiem un dieviem cīņās ar dažādiem briesmoņiem (viņš palīdzējis varonim Belerofontam pieveikt Himēru), un tālab pēc nāves Zevs Pegazu novieto debesīs - kā zvaigznāju. Vēlāk, jau Viduslaikos un Renesansē, Pegazs kļūst par dzejas simbolu (iztēles spārni) un iedvesmas avotu. Pegazam ir ļoti daudz atveidojumu - sākot ar Senās Grieķijas apgleznoto keramiku un līdz Renesanses gleznām un skulptūrām. Iespējams, ka arī slavenās Jeršova pasakas "Zirdziņš kuprainītis" ir attāls Pegaza radinieks. Pastāv uzskats, ka Pegazs ir viens no tiem mitoloģiskajiem dzīvniekiem, kurus "pazīstot pat jebkurš bērns" - it īpaši tādēļ, ka koka zirdziņš ir viena no iecienītākajām bērnības rotaļlietām.
Zināmā mērā par Pegazu latviešu literatūrā var uzskatīt Raiņa Zelta Zirgu - gan kā iedvesmas avotu, pārveidojot tautas pasaku par lugu dzejā, gan par simbolu - bezbailīgā Antiņa palīgu. Savukārt, mākslas galerijas nosaukums "Pegazs" Rīgā ir veidots atbilstoši mitoloģiskajai spārnotā zirga spējai ar pakavu izsist no zemes avotu (ūdens vai iedvesmas). Attiecībā uz koka zirdziņu tas joprojām ir latviešu bērnības simbols.

1. attēlā - strūklaka ar Pegaza skulptūru Mirabellas pils parkā, XVII-XVIII gs., Zalcburga, Austrija.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Mans pegazs", personālizstāde Rietumu bankas galerijā.

Peredvižņiki (Передви́жники, Peredvizhniki, the Wanderers)

- Krievijas gleznotāju grupa, kas izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un kurā apvienojās reālisma virziena atbalstītāji, kam nepatika Mākslas akadēmijas konservatīvo pasniedzēju aizraušanās ar antīkajiem sižetiem ar norobežošanos no reālās dzīves un tās problēmām. Viss sākās 1863.gadā, kad 14 Mākslas Akadēmijas studenti demonstratīvi izstājās no augstskolas, protestējot pret dalījumu "augstajā" un "zemajā, sadzīves žanra" mākslā. Mākslinieku formālo apvienošanos saista ar Pārvietojamās (ceļojošās) mākslas izstādi 1870. Peredvižņiku izstādes (kopsummā 48), tika izrādītas ne tikai St.Pēteburgā un Maskavā, bet arī virknē citu Krievijas impērijas pilsētu, cenšoties "iepazīstināt provinces iedzīvotājus ar krievu mākslas sasniegumiem". Zināmā mērā var uzskatīt, ka viņu darbība gan saskanēja ar žanra glezniecības prasībām, gan ar izmaiņām Krievijas impērijas sabiedrības dzīvē pēc zemnieku brīvlaišanas.
Pirmo peredvižņiku skaitā ietilpa Kārlis Hūns, kura gleznošanas maniere pilnīgi atbilda sadzīves žanra prasībām Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Jau vēlāk viena no peredzižņiku izstādēm bija notikusi arī Rīgā, un šīs kustības ietekmi uz Latvijas mākslu atzina gan Romāns Suta, gan daži avangarda mākslinieki. Bet viens bijušais "peredvižņiks", mākslinieks Bogdanovs-Beļskis, kura darbi ir pārstāvēti LNMM kolekcijās, būdams Pēteburgas Mākslas akadēmijas īstenais loceklis, pēc emigrācijas no Padomju Krievijas ar Vilhelma Purvīša atbalstu 1921.gada decembrī sarīkoja personālizstādi Mākslas muzejā. Viņš, dzīvodams Latvijā, turpināja gleznot lauku ainavas, zemnieku bērnu portretus. Vistuvākā viņam šķitusi Latgale, atgādinot par dzimto Smoļenskas zemi. No 1922. līdz 1940. gadam Latvijā tika rīkotas 7 Nikolaja Bogdanova-Beļska mākslas darbu izstādes. Vairāk kā 20 viņa darbi atrodas LNMM fondos, bet pats mākslinieks 1936. gadā ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1. attēlā - Vasīlijs Perovs "Mednieki atpūtā", 1871.g.
2. attēlā - Kārlis Hūns "Slimais bērns", 1869.g.

Pergaments (пергамент, parchment)

- īpaši apstrādāta dzīvnieku kailāda (jēlāda), ko senatnē (līdz pat XIII gadsimtam, pirms papīra izplatīšanās) izmantoja rakstīšanai, un arī paši teksti uz šāda materiāla (pergamenti) - dokumenti, piezīmes, kodeksi, pat lapas no grāmatām, kuras tika rakstītas ar roku. Pergamentu vēlāk izmantoja arī grāmatu apvākošanai. Pergamentu varēja līmēt, attīrīt un žāvēt, izstiepjot speciālajos rāmjos. Pergamentu nedrīkstēja turēt saulē, jo tas bija - un paliek - īpaši jutīgs uz relatīvo mitruma maiņu un, izmirkstot, atkal pārvēršas par jēlādu. Mūsdienās par pergamentu sauc arī ar sālskābi apstrādātu papīru, kas nelaiž cauri taukvielas un mitrumu. No apstrādāta pergamenta varēja veidot arū grāmatu vākus.
Latvijas Universitātes Bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu kolekcijā atrodami 17 dažādos gadsimtos radīti atšķirīga satura pergamenti - juridiskie dokumenti, vēsturiski un liturģiskie materāli. LU Bibliotēkas krājumā esošie pergamenti ir tikuši atkārtoti izmantoti, jo pergaments bija dārgs materiāls un to nereti uzskatīja pat vērtīgāku nekā uz tā rakstīto tekstu. Kolekcijas manuskriptu lielākā daļa rakstīta latīņu, vācu un spāņu valodā.

1. attēlā - spāņu krāsainas pergaments, kas veltīts cilvēka grēkā krišanai un veidots X gs. vidū, bibliotēka San Lorenco.
2. attēlā - grāmata bieza pergamenta vākos no Kurzemes hercogu bibliotēkas, Rundāles pils muzejs.

Pergāmas altāris (Пергамский алтарь, Pergamon Altar)

- ir monumentālā konstrukcija, ko II gadsimta p.m.ē. pirmajā pusē Mazāzijas senatnes pilsētas Pergāmā izbūvēja kādā no akropoles terasēm. Altāris bija milzīgs, jo tā centrālās kāpnes platumā sasniedza gandrīz 20 metrus. Altāra ārējo bāzi vainagoja frīze, kuras cilnī bija attēlota antīko mītu Gigantu un Olimpijas dievu cīņa. Ansambļa iekšpusē (uz iekšējā pagalma sienām) atradās vēl viena frīze, kas bija izvietota augstāk un aptvēra īsto altāri, kas, savukārt, bija kāpņu galā. Augšējā frīzē (kas ir sliktāk saglabājusies), bija attēlotas scēnas no Pergāmas pilsētas leģendārā dibinātāja Telefa, kurš esot cēlies no Hērakla pēctečiem (viņš, starp citu, atbilstoši citam epam, esot Trojas kara beigās nogādājis Helēnu atpakaļ Spartā), dzīves. 1878.g. vācu inženieris K. Humans veicis Pergamonas akropoles oficiālos izrakumus, kas notika nolūkā izglābt altāra frīzes un atsegt celtnes pamatus. Izrakumi ilga līdz 1886. gadam, un pēc ilgstošām pārrunām ar Turcijas valdību (jo Turcija arī ņēma līdzdalību izrakumos), visi frīzes fragmenti, kas tika atrasti darbu laikā, kļuva par Berlīnes muzeju īpašumu. Mūsdienās Pergamas altāris veido visslavenāko antīko mākslas darbu kolekciju daļu Berlīnē un ir redzams Pergamonā un Vecajā muzejā, tukrlāt abi šie muzeji atrodas uz Muzeju salas. XXI gadsimta beigās Turcija mēģināja altāri atdabūt, bet nesekmīgi.
II Pasaules kara beigās Pergāmas altāris kā trofeja tika izvests uz PSRS, kur to glabāja Ermitāžā, un sākot ar 1954.gadu tas bija pieejams apmeklētājiem. Savukārt, 1958. gadā Ņ.Hruščevs pieņēma lēmumu kā "labās gribas apliecinājumu", atgriezt to Berlīnei, toreizējās VDR galvaspilsētai, pirms tam izveidojot palikšanai ģipša kopiju. Mūsdienās šie Pergāmas altāra fragmentu kopijas ir aplūkojamas St.Pēterburgā barona Štiglica muzejā zem stikla kupola.

1. attēlā - Zeva altāris, Pergāmas muzejs, Berlīne.
2. attēlā - Nerejs, Dorida un Okeāns, Pergāmas altāra detaļa, Pergāmas muzejs, Berlīne.

Persejs (Персей, Perseus)

- leģendārais Mikēnu valdnieks un pirmais no grieķu mitoloģijas varoņiem, kas piedalījies arhaisko briesmoņu nogalināšanā. Atbilstoši mītiem, Danajas un Zeva dēls, tātad, praktiski visu slaveno Olimpa dievu radinieks, Persejs bija spiests veikt varoņdarbus, kālab nogalināja Gorgonu Medūzu un vēlāk izglāba Andromedu no jūras briesmoņa. Par šiem piedzīvojumiem debesīs joprojām liecina dažu zvaigznāju un miglāju nosaukumi. Kristīgais Perseja analogs - Svētais Juris, kas arī cīnās ar briesmoņiem - drakoniem un līdzīgām fantastiskajām būtnēm. Perseja attēlošana sagādāja Renesanses un vēlāko laiku tēlniekiem iespēju attēlot skaistu un varenu jauna vīrieša ķermeni. Mūsdienās Perseja tēls nesen atdzimis grāvējā "Titānu cīņa", kur Persejs izglābj dievus - olimpiešus.

1. attēlā - Perseja statuja Sinjorijas laukumā Florencē, Benvenuto Čellini šedevrs, XVI gs.
2. attēlā - Perseja statuja Bavārijas lielhercogu Rezidencē Minhenē.

Perspektīva (перспектива, perspective)

- priekšmeta attēlojums plaknē (uz virsmas) atbilstoši telpas sakarību loģikai; skats, kas paveras no noteikta redzespunkta. Perspektīva pilsētas ielās sastopama kopš radās priekšstats par plānveida apbūvi - vai nu radiālu, vai arī tīklveida ar taisnām ielām. Viduslaiku apbūvē ielu perspektīva bija retums, kaut gan kādreiz, Senās Romas laikos, imperatori centās vismaz pilsētu centrus veidot pēc plāna un attiecīgi ar perspektīvu, par ko liecina kaut vai Pompeju drupu ielas. Perspektīva ir rados vārdam "prospekts", jo arī tas apzīmē taisnu un platu ielu.
Taisnas un platas Rīgā parādās XIX gadsimta otrajā pusē pēc Vecpilsētas mūru nojaukšanas, kad tiek izstrādāti pilsētas apbūves perspektīvie plāni un strauji aug materiāli nodrošināto pilsētas iedzīvotāju skaits. Sekojot tirdzniecības un rūpniecības uzplaukumam, sākas intensīva īres namu celtniecība un veidojas Jaunās Rīgas koptēls. Tā, Elizabetes ielas nami atrodas vienā un tai pašā attālumā no braucamās daļas, un arī to augstums tiktāl sakaņots, ka rada vienotu kopskatu.

1. attēlā - Barselonas 30-to gadu apbūves iela perspektīvā no krustojuma.
2. attēlā - viena no skaistākām Rīgas ielām (Elizabetes iela) perspektīvā no krustojuma ar Ausekļa ielu.

Petroglifi (петроглифы, petroglyph) no grieķu πέτρος

- ir piktogrammas (zīmējumi) vai rakstiskie attēli, kas veidoti, izgrebjot vai citādi apstrādājot (skrāpējot, izdurot caurumus, slīpējot) klinšu, laukakmeņu vai cieto atklāto iežu virsmas. Tie saglabājušies kopš Paleolīta līdz pat Viduslaikiem, bet par petroglīfiem uzskata tikai tos, kuros nav saskatāma izstrādāta zīmju sistēma. Petoglīfi atrodami gam klinšu alās, gan uz speciāli novietotiem milzu akmeņiem, tie nav koncentrēti, bet sastopami ļoti daudzās vietās - gan Karēlijā un Kazahstānā, gan Francijas, Vācijas, Anglijas un Spānijas alās un pat Sibīrijā. Pārsvarā tajos ir izkalti dzīvnieki, turklāt daži jau tagad izmiruši.
Pirmos senos klinšu zīmējumus Latvijā 1973. gadā atklāja arheologs J. Urtāns vienā no lībiešu upuralām, bet vēlākajos gadu desmitos jau esot apzinātas vairākas šādas vietas, pārsvarā Vidzemes rietumu daļā. Vai tie ir - vai nav - pietiekami īsteni petroglifi, domas dalās, tomēr šīs atrastās (visbiežāk ieskrāpētās) zīmes, esot "intriģējoši kultūras pieminekļi", kaut gan grūti pateikt, kurā laikā tie ir izskrāpēti. Arī Brīvdabas muzejā esošais vilka dziļais reljefs ar iegrebtu krustu, visticamākais, ir īstajam petroglifam daudz par jaunu. Atrastie petroglifi tiek iekļauti Latvijas arheoloģijas pieminekļu datu bāzē.

1. attēlā - vietējo indiāņu petroglifi pie Kolumbijas upes, netālu no Dalles dambja.
2. attēlā - petroglifs Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.

Pēckara apbūve

- celtniecība, ko raksturo nepieciešamība pietiekami ātri atjaunot pēc Otrā Pasaules kara izpostītās Eiropas pilsētas, it īpaši tās, kuras tika bombardētas no abām karojošām pusēm vai arī gadījumos, kad par pilsētu notikušas kaujas. Celtnes raksturo zināms arhitektonisks formu un materiālu skopums, funkcionalitāte un izvairīšanās no greznu apdares materiālu izmantošanas.
Tā kā Vecrīga bija pamatīgi cietusi no bombardēšanām, it īpaši tā daļa, kas atradusies Daugavas tiltu tuvumā, pēckara laikā tur tika uzbūvēta virkne pilsētai nepieciešamo iestāžu, tai skaitā Rīgas Politehniskā institūta galvenā ēka, kā arī uzcelta virkne dzīvojamo māju pašreizējās Kaļķu ielas sākumā. Arhitekti visumā centušies sevišķi nekropļot Vecrīgas panorāmu ar ēku atturīgām formām, taisnstūra izvirzījumiem un nedaudz gotiku atdarinošiem logiem un jumtiem.

1. attēlā - jaunā pilsētas rāts ar dzīvojamām mājām (pabeigta 1960.gadā) Lillē, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - Rīgas Politehniskais institūta (tagad RTU) ēka, pabeigta 1958.gadā.

Piekariņš (Подвеска (украшение), pendant (piece of jewellery))

- radies no brīvi krītošā juvieliru izstrādājuma, kas tiek stiprināts pie kādas apģērba gabala daļas. Piekariņš atšķīras gan no kulona, gan medaljona, ko varēja tikai karināt kaklā. Piekariņus valkāja gan vīrieši, gan sievietes. Literatūrā slavenākie piekariņi (ar vēsturisku izcelsmi) aprakstīti Aleksandra Dimā romānā "Trīs musketieri", un tiem ir liela loma sižeta attīstībā, turklāt tos patiesi valkā gan dāma- Francijas karaliene Austrijas Anna, gan hercogs Bekingems, kuram karaliene tos uzdāvina par piemiņu. Starp citu, augšminētie dimanta piekariņi piestiprināti pie bantes ar zīda lentēm un atgādina tos, kas attēloti Austrijas Annas radinieces un brāļa (Spānijas karaļa) sievas portretā. Bija arī citi slavenie piekariņi - tie, kas papildināja citas Francijas karalienes, nelaimīgās Marijas Antuanetes, briljanta kaklarotu, ko pati karaliene tā arī nekad nav valkājusi. Arī šī kaklarota ar visiem piekariņiem iekļuvusi gan daiļliteratūrā, gan filmās.
Arī senlatvieši labprāt dekorēja savu tērpu ar piekariņiem, kuri galvenokārt tika veidoti no mūsu krāšņākā un pietiekami izplatītā dzintara, kā tas redzams rekonstruētajā bebru mednieka (drīzāk mednieces) tērpā. Mūsdienu Latvijā vērojama milzīga piekariņu dažādība - no visai vienkāršiem un zināmā mērā pat praktiskiem atslēgu piekariņiem (to veidu gan ir vairāki simti) līdz piekariņiem, kas kalpo kā piederības zīme fanātu grupai, konfesijai, pat seksuālajai orientācijai, piekariņiem -amuletiem un dārglietām. Starp piekariņiem joprojām saglabā vietu arī tradicionālie, dzintara medaljoniem līdzīgie. Tāpat ļoti izplatīti piekariņi ar iniciāļiem no kāda dārgmetāla, vai tādi, kas veidoti kā valkātāja Zodiaka zīme.

1. attēlā - Huans Pantoha de la Kruss "Karaliene Elizabete Valuā", 1605.g., Prado muzejs, Madride, Spānija.
2. attēlā - zvejnieces tērpa rekonstrukcija, 4.-5. gadu tūkstotis p.m.ē., ar dzintara piekariņiem.

Pieta vai Kristus apraudāšana (Оплакивание Христа, The Lamentation of Christ)

- izplatīts reliģisks sižets kristīgajā mākslā, galvenokārt, periodā starp Augstajiem Viduslaikiem līdz baroka laikmetam. Pēc Kristus nāves krustā, viņa ķermenis tika no tā noņemts, un Pestītāja sekotāji un radi skuma pie tā ķermeņa. Šo sižetu attēlojusi virkne mākslinieku gan gleznās, gan skulptūrās. Sižets deva iespēju attēlot cilvēku izmisumu un nožēlas ne tikai vaibstos, bet arī pozā. Dažkārt apraudāšana tika iekļauta Kristus dzīves attēlošanā. Gadījumā, kad Apraudāšanā tika attēlota Dievmāte, apkampusi Kristus ķermeni, šos darbus sauca par Pietu. Slavenākā no statujām ir Mikelanželo marmora skulptūra Svētā Pētera katedrālē Romā. Apraudāšana kā tāda (ko sākuši īpaši iztirzāt ap XI gadsimtu, piešķīrusi īpašu vietu Kristus mātei, kura vai nu satver no krusta noņemto ķermeni, vai sastingst, kamēr Jāzeps un pārējie satver nelaiķi. Apmērām tādā stilā Apraudāšanu atveidojis slavenais itāļu Agrīnās Renesanses gleznotājs Džoto savās freskās. Savukārt, Rafaeka slava sākās ar viņa "Kristus apraudāšanas" versiju, ko pirmais no mākslas vēsturniekiem Vazāri uzskata par Mikelanželo Pietai līdzvērtīgu glezniecībā.
Latvijā, kā katrā Eiropas valstī, kura piedzīvojusi skarbo Reformāciju, senie Kristus ciešanu gleznojumi nav saglabājušies - it īpaši Rīgā, kur vairāku gadsimtu laikā bija tikai luterāņu baznīcas, un tās, kā zināms, savos interjeros iztiek bez gleznām. Tālab Apraudāšanas autori pārsvarā nav zināmi, bet savā gleznošanas manierē tie cenšas ievērot senos kanonus pietiekami reālistiskā manierē.

1. attēlā - Džotto di Bondone "Kristus apraudāšana", freska Skrovenji kapellā, Itālija. Starp 1304. -1306. gadu
2. attēlā - nezināms autors "Kristus apraudāšana" Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcā.

Pilastrs (пилястр, pilaster) latīņu: pila

- izvirzījums ar taisnstūra šķērsgriezumu sienas vai staba virsmā, dekoratīva puskolonna (veidots pēc taisnstūra principa), ar kapiteli un bāzi. Plaši izmantojams sabiedrisko ēku celtniecībā un dekoratīvo vārtu noformēšanā. Pilastri bieži tiek izmantoti kombinācijā ar kolonnām, un tāpat var arī balstīt portikus vai arī papildus nodrošināt stiprinājumu balkoniem un arhivoltām. Pilastram, tāpat kā kolonnai, var būt gan gluda, gan rievaina virsma, un tā kapitelis tāpat norāda uz piederību attiecīgajam arhitektūras orderim - gan klasiskajam, gan kombinētajam, gan lielajam.
Latvijā pilastri sastopami gan pilsētas muižiņu koka celtnēs, gan greznajā Reiterna namā, kur tās ir fasādes lielā ordera daļa, gan virknē jūgenda namu, kurus būvējuši XIX gadsimta beigu arhitekti. Pirmais, kas ieviesa Rīgas arhitektūrā korintiskos pilastrus uz augstiem cokoliem, bija meistars Bindenšū (Pēterbaznīcas barokālā torņa un Reiterna nama fasādes autors) jau XVII gadsimtā, un tie grezno Dannenšterna namu, kura bezgalīgā restaurācija kļuvusi par Rīgas kauna traipu.

1. attēlā - pilastri uz Mantujas katedrēles fasādes, Itālija.
2. attēlā - pilastri un pilastru pāri uz Latvijas Mūzikas akadēmijas fasādes Kr.Barona ielā 1, Rīgā. Arhitekts J. Baumanis, 1870.-1875.g.g., bij. Aleksandra ģimnāzija

Pildrežģa konstrukcija (Фахверк, каркасная конструкция, fachwerk house)

- būvveids, kad sienu koka karkasu aizpilda ar ķieģeļu mūrējumu. māla kleķi vai citu materiālu. Baļķi ir redzami no ārpuses un piešķir mājai ļoti īpatnēju izskatu. Šāda tipa mājas sāka būvēt XV gadsimtā Vācijā, un tās kļuva ļoti populāras Eiropā, it īpaši tās Ziemeļos, kā arī Šveicē XIX gadsimtā. Šāds būvveids ļāva ietaupīt vērtīgāku koksni un citus dārgākus celtniecības materiālus, saglabājot ēkas eleganto izskatu.
Pirmās pildrežģa konstrukcijas Latvijā sāka izmantot XVII gs. beigās, visvairāk Zemgalē, Kurzemē un Rīgā, sākotnēji pārsvarā piebūvēs un saimniecības ēkās, un līdz mūsdienām ir saglabākušies daži ēku paraugi. Vecākie pildrežģa ēku fragmenti Rīgā konstatēti arheoloģiskajos izrakumos. Kad XIX gadsimta beigās sākās intensīva Mežaparka apbūve nolūkā radīt rajonu, kuru apdzīvotu pārsvarā latviešu un vācu inteleģences pārstāvji, par arhitektūras paraugu uzskatīja tā saucamo "dzimtenes" stilu, kas nācis no Vācijas un Šveices. Tipiskajā šī stila apbūvē pildrežģis bija gandrīz neiztrūkstošs elements un dažas mājas šo konstrukciju ir saglabājušas par spīti laikazobam un pārbūvēm. Arī mūsdienu Latvijā, un nebūt ne tikai Mežparkā, šādas mājas arī ir ļoti populāras, tikai karkasa aizpildīšanai tagad izmanto modernus būvmateriālus.

1. attēlā - ēka ar pildrežģi Dižonas laukumā, Francija.
2. attēlā - savrupmāja ar pildrežģi Mežparkā, Kokneses prospektā, Rīgā.

Pilons (пилон, pylon)

- šim terminam arhitektūrā ir vairāki skaidrojumi, no kuriem senākais apraksta torņveida celtni (parasti pāra), kura šķērsgriezumā atgādina nošķeltu piramīdu. Vecākie piloni Senajā Ēģiptē tika celti, iezīmējot sašaurināto ieeju templī jau vairāk nekā 2 gadu tūkstošus p.m.ē. Ar šo pašu vārdu apzīmēja arī nelielus, bet masīvus stabus, ar kuriem iezīmēja iebraukšanu pils vai muižas teritorijā, arī parkā vai botāniskajā dārzā. Šādi piloni kļuva visai izplatīti klasicisma arhitektūrā. Un, beidzot, mūsdienu celtniecībā par pilonu sauc dzelzbetona taisnstūra kolonnu (balstu) ar nedaudz izstieptu šķērsgiezumu. Piloni tāpat balsta nesošās troses mūsdienu piekaramajos tiltos, kā arī pazemas pārejās, piemēram, metropolitēnā.
Senākie piloni kā slaidi profilētie nesošie elementi (taisnstūra stabi), balsta smailloka arkas gotiskajā Rīgas Pētera baznīcā, piešķirot ēkai šķietamu gaisīgumu. Rīgas Vanšu tilts arī skaitās viena pilona slīpsaišu tilts ar vienā plaknē izvietotām vantīm, un turklāt tas savā kategorijā ir tilts ar garāko laidumu pasaulē. Savukārt, klasicisma (un arī baroka) arhitektūrai atbilstošie piloni, drīzāk pilonu saišķi, veido centrālo balstu rindu Rundāles pils galerijā.

1. attēlā - Pilonu pāris pie ieejas Izīdas templī Luksorā, XIII-XII gs.p.m.ē., Ēģipte.
2. attēlā - pilonu rinda pirmā stāva galerijā Rundāles pilī.

Pils (дворец, palace)

- šeit kā pili mēs izprotam lielisku mītni, pārsvarā valdnieka vai valsts galvas (gan laicīgās, gan garīgās), turklāt tādu, kurai nepiemīt cietokšņa īpašības. Būtībā rados šāda tipa pilij ir palacco, bet pastāv arī zināmas atšķirības, vismaz sākotnējas, kad pilis bijušas tikai valdniekiem vai valdnieku ģimenes locekļiem. Vēlāk ar šo jēdzienu sāka apzīmēt arī īpaši greznas ļoti bagātu cilvēku mājokļus - pārsvarā tādus, kuri bija apkārtējā ansambļa galvenā sastāvdaļa. Ja sendienās pils apgādāja apkārtnes cilvēkus ar kalpotāju un kalpu darbavietām, tad tagad pilīs pārsvarā (neskaitot tās, kuras apdzīvo paši monarhi vai to ģimenes locekļi) strādā muzeju darbinieki, gidi un tehniskais personāls. Tāpat kādreizējās valdnieku pilīs mūsdienās mēdz atrasties parlamenti, hoteļi un citas iestādes, kā arī izstāžu zāles. Attēlā redzamā viena no divām Belvederas pilīm (augšējā Belvedera) ir baroka laikmeta piemineklis un kādreiz piederējusi XVII gs. beigu slavenajam karavadonim Savojas hercogam Eiženam tai laikā, kad Vīne bija Habsburgu dinastijas galvaspilsēta un dzīves vieta. Visā Belvedēras kompleksā ietilpusi vēl viena pils, barokāls parks, oranžērija un pils staļļi. Tagad šeit izvietots mākslas muzejs. Mūsdienu izpratnē par pili tiek uzskatīta grezna celtne, ko izmanto publiskiem pasākumiem un izpriecām. Jēdziens ir ļoti iecienīts dzejnieku vidū ("Sapņu pils", "Laimes pils", u.t.t.). Pilīs notiek slaveno romānu darbība un intrīgas, dāmas un kungus pilīs labprāt attēlo mākslinieki. Mūsdienās valstiskā mēroga pasākumus (vēstnieku pieņemšanas, deklarāciju parakstīšanas) arī labprāt notur pilīs. Un vēl - pilīs pat mēdz spokoties.
Latvijā jēdziena "pils", kam atbilst angļu "palace", franču "palais" un krievu "дворец" aprakstam piemērotas divi arhitektūras ansambļi, un tie abi saistīti ar slavenā Krievijas galma arhitekta Bartolomeo Rastrelli un Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vārdiem. Viena no šīm pilīm atrodas Rundālē (un būvēta drīzāk kā grezna vasaras rezidence), bet otra - Jelgavā, toreizējā hercogistes galvaspilsētā. Tā kā Bīrons ticis pie hercoga titula pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves tikai pateicoties Krievijas ķeizarienes Annas Ioannovnas labvēlībai, viņš nolēma celt savu jauno rezidenci ieprieksējās vietā (tā bija pārbūvēta XIV gadsimta Livonijas ordeņa pils). Pieaicinātais slavenais arhitekts Rastrelli radīja baroka pērli, bet tās celtniecībai bija nepieciešams ilgs laiks. Pirmais posms ilga no 1738. līdz 1740. gadam, otrais - no 1763. līdz 1772. gadam. Pārtraukums celtniecībā bija saistīts ar Bīrona krišanu nežēlastībā un trimdu. Ārēji Jelgavas pils, kura piedzīvoja gan Francijas nākamā karaļa Luija XVIII uzturēšanos pēc Lielās Franču revolūcijas, gan virkni citu vēsturisku notikumu, tai skaitā nodedzināšanu 1919.gadā ar atjaunošanu, visvairāk atgādina slaveno un visiem pazīstamo Ziemas pili St. Pēterburgā, jo tās abas projektējis viens un tas pats arhitekts savos ziedu laikos. Kopš 1937. gada pils telpās atrodas Lauksaimniecības akadēmija/universitāte. Par pils pagātni atgādina zem tās saglabājušās Kurzemes hercogu kapenes.

1. attēlā - Savojas prinča Eižena Belvederas pils Vīnē, skats no parka puses, XVII gs. beigas, arhitekts fon Hildebrandts.
2. attēlā - Kurzemes hercogu pils Jelgavā, mūsdienās Lauksaimniecības Universitāte, XVIII gs. vidus, arhitekts Bartolomeo Rastrelli.

Pilsdrupas (развалины замка, ruins of castles)

- seno arhitektūras masīvo celtņu paliekas, galvenokārt aplenkumu un laika postījumu dēļ. Mūsdienās pilsdrupas tiek sistematizētas, aprakstītas un par veido visslavenāko (un arī senāko) pilsdrupu sarakstus. Šo drupu sarakstā bieži vien iekļuj arī senos cietokšņus, no kuriem saglabājušās vairākas daļas - gan pašas pils, gan nocietinājumi, gan baznīcu atliekas. Sākot ar klasicisma (un it īpaši romantisma) stila uzplaukumu glezniecībā, pilsdrupas kļuvušas par klasiskās ainavas neiztrūkstošo elementu. Dažu mākslinieku ainavas atpazīst tieši pēc drupām, piemēram, franču ainavists Iber Robērs (Hubert Robert), kļuva slavens "pateicoties gleznainajam drupu atveidojumam".
Latvijas teritorijā saglabājies liels daudzums pilsdrupu (tās ir gan ordeņa, gan bīskapu piļu un nocietinājumu drupas). To daļa kalpo kā arheologu izpētes objekts, vienmēr būdama arī mākslinieku un tūristu pievilkšanās vieta. Tāpat daži izcilie latviešu izcelsmes ainavisti, piemērām, Jūlijs Feders, labprāt iekļāvuši savos darbos Kokneses pilsdrupas.

1. attēlā - pilsdrupas Aberdīnšīrā Skotijā, radītas mākslīgi, noņemot jumtu, lai pēc Otrā Pasaules kara izvairītos no nodokļu maksāšanas.
2. attēlā - ordeņa pilsdrupas Koknesē pie Daugavas.

Pilsētas dārzs (parks) (Городской сад (парк), city garden)

- parks, kas ir brīvi pieejams pilsētas iedzīvotājiem. Šāda tipa parki Eiropas pilsētās sāk parādīties, sabrūkot feodālajai sabiedrībai un šķēršliem starp kārtām. Sākotnēji parki bija domāti tikai "smalkajai publikai" un ieeja tajos tika reglamentēta. Piemēram, Versaļas parkā pirms revolūcijas drīkstēja ieiet tikai vīrieši, kas nēsāja ieročus. Savukārt Luksemburgas dārzs Parīzē, kas vairākus gadsimtus bija karaļnama īpašums, pēc revolūcijas ne tikai kļuva pieejams apkārtnes iedzīvotājiem, bet pat tika iemūžināts Viktora Igo slavenajā romānā "Nožēlojamie", un, secīgi, visās ekranizācijās, kā arī Nobela prēmijas laureāta Brodska dzejoļu ciklā. Vairākās valstīs joprojām saglabājušies parki ar ierobežotu apmeklēšanu. Tā, Stambulas universitātes parku pilsētas centrā drīkst apmeklēt tikai pasniedzēji un studenti, uzrādot apliecības.
Vērmanes parks, kas atrodas Rīgas centrā, ir otrais vecākais sabiedriskais dārzs (pēc Viestura dārza). Dibināts pateicoties 1817. gadā pateicoties toreizējā gubernatora Pauluči iniciatīvai un bagātās rīdzinieces, pilsētas vecākā atraitnes Vērmanes dāsnumam. Tāpat kā Luksemburgas dārzs, attēlots virknē mākslas darbu un joprojām kalpo par dažāda veida pasākumu iecienītu vietu (tirdziņi, mālskinieku izstādes, bērnu radošās darbnīcas, koncerti). Izceļas ar sakārtotību un ainavas izteiksmīgumu, rīdzenieku un to bērnu iemīļotā pastaigu vieta. Tika īpaši sakārtots sakarā ar Rīgas astoņsimtgades jubileju 2001.gadā un tiek uzturēts priekšzīmīgā kārtībā, kā arī papildināts ar jauniem objektiem.

1. attēlā - Luksemburgas dārzs Parīzē Latīņu kvartāla tuvumā, parīziešu iecienītākā atpūtas vieta.
2. attēlā - stēla- veltījums Vērmanes dārza dibinātājai.

Pilsētas privilēģija (Статус города, town privilege, city rights) latīņu: privilegium

- tas ir likums, kas attiecas uz viduslaiku pilsētas izņēmuma tiesībām, tādām tiesībām, kuras apraksta pilsētas pašas un tās iedzīvotāju priekšrocības. Privilēģijas vai statūti parādījās Eiropā pēc X gasdimta, kad pilsētas sāka juridiski atdalīties no apkārtējās teritorijas galvenokārt pateicotis toreizējā valdnieka (monarha) formulētiem likumiem un pilsētnieku priekšrocībām (salīdzinoši ar citiem iedzīvotājiem, tai skaitā zemniekiem). Izplatītākās privilēģijas vai Pilsētu tiesības tika attiecinātas uz tirdzniecību (tiesības organizēt tirgus un gadatirgus, uzglabāt preces), kā arī uz tirgoņu un amatnieku ģilžu (cunfšu) organizāciju. Dažas no privilēģijām tika piešķirtas uz visiem laikiem (tiesības apdzīvotai vietai saukties par pilsētu un baudīt Pilsētas tiesības), citas, tādas, kā zināma pašpārvalde, piedalīšanās lantāgos un dažādas nodokļu atlaides varēja tikt piešķirtas uz laiku. Vairākās pilsētās valdnieks varēja šīs tiesības pielāgot savām interesēm, piemērām, atkarībā no politiskā stāvokļa pilsēta drīkstēja nodarboties ar vietējo tirdzniecību, bet tirgoties ar citām valstīm nedrīkstēja.
Rīgas pilsētas tiesības tika veidotas pēc vācu feodālo pilsētu privilēģiju (statūtu) paraugiem. Sākotnēji, 1255.gadā, tās veidoja pēc Gotlandes salas Visbijas pilsētas parauga, bet nedaudz vēlāk, tai pašā XIII gadsimtā, Rīga pārņēma Hamburgas pilsētas statūtus, kurus vairākkārt grozīja un papildināja. Statūtos ietilpa noteikumi par pilsētas varas orgānu (rāti), tiesnešiem, īpašuma tiesībām, krimināltiesībām, tirdzniecības normām u.c. Šie statūti pastāvēja līdz par XVII gs. pēdējam ceturksnim, bet Reformācijas gaitā 1525. gadā tika papildinātas ar Ticības Brīvības privilēģiju. Rīgas pilsētas tiesības apstiprināja arī nākamais Baltijas iekarotājs Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Vitrāžā redzams, ka Rīgas maģistrāta pārstāvjiem, kuri sveic valdnieku, vienam rokā ir pilsētas atslēgas, bet otram - statūtu grāmata.

1. attēlā - 1356,gada 12.janvāri izsniegtā pilsētas privilēģija vācu pilsētai Hehstai pie Mainas.
2. attēlā - Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa sagaidīšana Rīgā ar pilsētas statūtu apstiprināšanu pēc Ziemeļu kara beigām, Doma Baznīcas XIX gs. vitrāža.

Pilsētas svētki (Праздник города, city ​​Festival)

- atšķirībā no valsts svētkiem un pat vispārīgiem reliģiskajiem svētkiem (Ziemassvētkiem, Lieldienām) jau vairākus gadsimtus tiek veltīti kādas konkrētās pilsētas patronam (svētajam), Dievmātei vai arī speciāli noteiktai un tieši šai pilsētai būtiskajai gadadienai. Šķiet, ka pirmā valsts jauno laiku Eiropā, kurā sāka svinēt pilsētas dienas, bija Spānija, bet vēlāk šie svētki izplatījās arī citur, pārsvarā caur Vāciju tālāk uz Ziemeļaustrumiem. Savukārt, Dienvidamerikā šie svētki tiek svinēti praktiski visur. Atkarībā no pilsētas rocības, svētki (Spānijā tās sauc par fiestām) var ilgt no vienas dienas (kad tiek godināts pilsētas svētais aizbildnis) līdz deviņām dienām. Svētku programmā ietilpst lokālo un starptautisko mūzikas grupu līdzdalība, izklaides un atrakcijas bērniem un aktīva ielu tirdzniecība. Svētkiem var būt kaut kāda vēsturiska piesaiste - tā, pilsētas ar senu vēsturi labprāt izmanto senos tērpus un citus, pārsvarā viduslaiku, atribūtus - pateicoties to gleznainajam izskatam. Ar to Dienvidvācijā izceļas pat mazpilsētas, tādas, kā Bavārijas Fissena. Pēc PSRS sabrukuma Pilsētas svētki kļuva populāri arī tās bijušajās republikās un pilsētās. Tā, katru gadu tiek plaši svinētas Maskavas dienas.
Rīgas pilsētas svētku svinēšana sākās 2001.gadā, kad tika atzīmēta mūsu galvaspilsētas 800 gadu jubileja, kuras pasākumiem tika izvēlēts augusta vidus kā laiks, kad parasti ļoti reti līst. Tagad nu jau kuro reizi šie svētki ir gandrīz vai lielākais notikums pilsētā - tā ir mūzikas, mākslas, teātra un dejas izrāžu, sporta pasākumu un citu atrakciju, tai skaitā vēsturisko rekonstrukciju un gadatirgu, nepārtraukta virkne. Rīgas svētki notiek triju dienu garumā, tos pavada gaismas efekti, vērienīga uguņošana vakaros un tiltu izgaismošana. Cilvēku pūļi ielās, it īpaši Vecrīgā un Daugavas krastmalā, ir nebeidzami, turklāt ir arī lieliskas iespējas izklaidēt bērnus gan garīgi, gan ļaujot tiem padarboties ar rokām vērpjot, šaujot ar loku, veidojot celtnes un pat lelles no siena.

1. attēlā - pilsētas svētku pasākums Fissenē ar vēsturiskiem tērpiem, Bavārijā.
2. attēlā - pilsētas svētku pasākums Vecrīgā ar vēsturiskiem tērpiem, Sv. Pētera baznīcas tuvumā.

Pilsētas vārti

- viduslaiku pilsētu nocietinājumu ieejas, kuras vairākās Eiropas pilsētās saglabājušās kā arhitektūras ansambļi milzīgu, dažkārt ar kolonnām noformētu vārtu izskatā. Tradicionāli vārti bija vieta, kur varēja reģistrēt iekļūšanu (un izkļūšanu) no pilsētas mūriem. Atkarībā no vēsturiskā konteksta, pilsētas vārti veica dažādas funkcijas - saistītas ar pilsētas aizsardzību, drošību, pat veselību (gadījumos, kad apvidū plosījās sērgas, pastāvēja iespēja noslēgt vārtus un mazināt infekciju izplatību). Tāpat pilsētas vārtos bija iespējams organizēt nodokļu iekasēšanu, regulēt tirdzniecību un cilvēku plūsmu, izlikt paziņojumus un pat mēru un svaru standartus. Pilsētas vārti tika nocietināti un rotāti ar pašas pilsētas vai tās patrona heraldiku, to tuvumā tāpat varēja viduslaikos izlikt uz šķēpiem sodīto noziedznieku galvas. XIX gadsimta vidū, kad vairumā tika nojaukti vecpilsētu mūri, pilsētas vārti zaudēja savu stratēģisko funkciju un kļuva par tūrisma objektiem. Šīm ieejām vairākās Viduslaiku pilsētās joprojām atbilst attiecīgā virziena ceļu vai tuvumā esošo klosteru nosaukumi (Sen Denī vārti Parīzē, Parīzes vārti Lillē, Brandenburgas vāri Berlīnē). Mūsdienu Parīzē šos vārtus sauc par portiem un tie apzīmē maģistrālās iebraukšanas pilsētā no apvedceļa. Starp citu, dažās pilsētās, kuru pārbūve atstājusi neskartu veco mūru sistēmu, piemēram, Prāgā, pilsētas vārtus joprojām aizslēdz uz nakti.
Kad XIX gadsimta vidū tika nojaukti Vecrīgas mūri, izrādījies, ka esošie pilsētas vārti saglabājušies tikai pašas pilsētas iekšpusē, un būtībā tās jau bija vienkārši caurbrauktuves ar arkas pārsedzi mūra sienā. Plašāk pazīstama "iebrauktuve" ir Zviedru vārti, un tā ir dekoratīvi noformēta. Senākā atrodas restaurētajā aizsargmūrī pie Jāņasētas, un tā varētu attiekties uz XIII -XIV gadsimtu, kad Vecrīga bija pavisam neliela. Savukārt, Aleksandra vārti ar Viduslaiku pilsētu nav saistīti.

1. attēlā - dekoratīvie Parīzes vārti ar ģerboņiem un simboliku, Lille, Francija.
2. attēlā - vecpilsētas vārti restaurētajā aizsargmūra fragmentā Jāņasētā, XIII gs.

Pilskalns (городище, castle mound)

- sena nocietināta dzīvesvieta, ko ierīkoja norobežotos pacēlumos. Šāda veida apmetne it kā raudzījās uz apkārtni no augšas, to bija vieglāk aizstāvēt, it īpaši pirms šaujamieroču parādīšanās. Pilskalna centrālo laukumu ietvēra, tāpat kā vēlākās viduslaiku pilis, aizsargsiena, vaļņi un grāvji. Senatnē tā bija novada centrālā vieta, kam bija arī ekonomiska un kultūras centra nozīme Ziemeļaustrumeiropā, būtībā pilskalns apauga ar pilsētu. Īpaši vēlami bija tādi dabiskie pilskalni, kuri atradās uz nelielām klintīm, kā, piemēram, Bergamo Ziemeļitālijā.
Latvijā konstatēti apmēram 470 pilskalni, no kuriem 79 ir veikti arheoloģiskie izrakumi, un to atradnes saistītas ar pirmskrustnešu laikiem. Pirmais starp izpētītajiem pilskalniem bija Tērvetes pilskalns, kur vēlāk, iespējams, atradās zemgaļu virsaišu pils, kura tika norobežota ar augstu baļķu sētu, jo mūrēšanu senie zemgaļi vēl nepazina. Vēlāk virkni šo pilskalnu sāka izmantot krustneši, būvējot ordeņa un bīskapu pilis, kur paša kalna aizsargfunkciju nozīmi palielināja ar zemes vaļņiem, bastioniem un aizsargsienām. Arī Bauskas pils ansamblis (bijusī Livonijas ordeņa pils, celta XV gadsimtā, atjaunota XX gadsimta beigās - XXI gadsimta sākumā) izvietota uz kalna. Savukārt, par vienu no vizuāli skaistākajiem Kurzemes pilskalniem tiek uzskatīts Mežītes pilskalns.

1. attēlā - Bergamo pilsētas senā daļa uz paugura aiz nocietinājuma mūra, Ziemeļitālija.
2. attēlā - Bauskas pilskalns un daļēji atjaunotā pils, XV gs. vidus (vecākā daļa) - XVI gs. beigas (jaunākā daļa).

Pilsoniskais baroks (светское барокко, civil baroque)

- kā stils ilgāku laiku pastāvēja arhitektūrā līdzās klasicismam periodā starp XVI gadsimtu līdz pat XIX gadsimta sākumam, un to raksturoja praktiskāku (buržuāzijas garam raksturīgu) konstrukciju izmantošana reizē ar vēlēšanos izcelties un paspīdēt ar savu turību. Pilsoniskā baroka stilā sākotnēji būvētas pat pilis, tai skaitā karaļa pils Madridē. Vēlāk stils kļuva īpaši populārs plaukstošajās tirgotāju pilsētās, piemēram, Briselē, kur tā atspulgs joprojām redzams vecpilsētas Lielajā laukumā par spīti postījumiem, ko celtnēm sagādāja t.s. Brabantes revolūcija. Laukuma komplekss ar tā lepnajām vairāku ģilžu barokālajām fasādēm tika atjaunots XIX gadsimta beigās, un šīs celtnes kopā ar pašas Rāts gotiskajiem elementiem veido brīnišķīgu laicīgās apbūves ansambli. Vēl viens nesen restaurēts vēlīnā baroka paraugs- Viļčeku ģimenes nams ar trim ieejas portāliem atrodas Ļvovā un ir iekļauts UNESCO mantojumā.
Viens no ievērojamākajiem pilsoniskā baroka arhitektūras paraugiem Latvijā ir Dannenšterna nams, kas celts 1696. gadā un atrodas Vecrīgā, Mārstaļu ielā 21. Ēka apvieno reprezentācijas, dzīvojamās un noliktavu telpas. Ar kaļkakmeni apšūtā galvenā fasāde sadalīta ar lielā ordera pilastriem un diviem sekliem rizalītiem. Barokālu portālu autors ir tēlnieks Dītrihs Valters. Iespējams, ka mājas celtniecībā piedalījies meistars Bindenšū (viens no Pētera baznīcas barokālā torņa autoriem). Māja, kas skaitās viena no Vecrīgas arhitektūras pērlēm, atrodas mūžīgās restaurācijas procesā.

1. attēlā - Viļčeku ģimenes nams Rinok laukumā Ļvovā, vēlīnais baroks, arhitekts P.Poļejovski, 1771.-72.g., Ukraina.
2. attēlā - Dannenšterna nams Vecrīgā.

Pinakls (Пинакль, pinnacle)

- arhitektūras dekoratīvais elements, kas romāņu stilā un gotikā veido nelielu greznu tornīti; šis tornītis mēdz būt gan patstāvīgs (novietots jumta galos), gan dekorēt lielu torni, kā tā nobeigums, kā arī tikt izvietots gar parapetu. Pinaklis atgādina nelielu šķēpu un uzsver celtnes vertikālo struktūru. Dažkārt pinakla spicē tika izvietotas statujas, kā, piemēram, Milānas katedrāles fasādē. Vējainos apstākļos pinakļus drošībai stiegroja ar svinu, padarot tos smagākus.
Latvijā pinakļi parādās historicisma un eklektikas stilā celtajās ēkās, padarot tās greznākas un vieglākas. Tāpat kā Rietumu arhitektūrā pinakļus labprāt izmanto baznīcu torņu dekorēšanai.

1. attēlā - Milānas katedrāles fasāde ar pinakļiem un statujām, Itālija.
2. attēlā - fasāde ar pinakļiem Rīgā, Annas Zigfrīda Meijerovica bulvāris 6, arhitekts Hermanis Oto Hilbigs, bijušais ēkas arhitekta H.O.Hilbiga nams.

Piramidālais jumts (Шатровая крыша, Pyramid roof)

- ir tāda jumta noslēguma konstrukcija, kura atgādina piramīdu, turklāt šķautņu un skaldņu skaits var būt visai dažāds - no četri līdz pat dažiem desmitiem, kad piramidālā virsma jau sāk ārēji maz atšķirties no konusa. Tā kā piramīdai ir dekoratīvs siluets, tāda tipa jumti bija visai iecienīti pilsētbūvniecībā sakrālo celtņu nobeigumam. Gadījumā, kad piramīdas augstums ir ļoti liels (stāva piramīda), to sauc arī par smaili (krieviskais шпиль un spire - angļu valodā). Pirms tika izgudrots zibeņnovedējs, smailes visai bieži kļuva par uzgunsgrēku upuriem - it īpaši gadījumos, kad to karkasi bija no koka, un līdz ar to līdz mūsdienām no senatnes pārsvarā saglabājušies tikai lēzenākie baznīcu piramidālie jumti. Savukārt, redzamie stāvie jumti jau ir aprīkoti ar zibeņnovedējiem.
Piramidālie jumti kā baznīcas torņu noslēguma konstrukcija veido daļu Vecrīgas panorāmas, kur redzami vairāki baznīcu torņi - no diezgan zemām un lēzenām Sv. Marijas Magdalēnas un Sāpju Dievmātes baznīcām, līdz pat vissenākajam un smailes definīcijai atbilstošajam Sv. Jēkaba katedrāles piramidālajam tornim.

1. attēlā - Sv.Maurīcija baznīca Lillē, Ziemeļfrancija, ar vairākiem krāsainiem piramidālajiem jumtiem.
2. attēlā - Svētā Jēkaba baznīca Vecrīgā, XIII gs., vācu gotika.

Pīlārs (столп, pillar)

- vertikāls balsts, kas ir dekorēts ar kolonnām vai puskolonnām; kolonnu saišķis. Parasti plānā tas ir kvadrātveida vai daudzsūrains. Vārdu bieži izmanto pārnestā nozīmē, piemēram, “zinātnes pīlārs”. Vārda lietojums arhitektūrā var būt atšķirīgs, jo dažreiz tā sauc arī velvju balstošo pilonu. Tāpat pārnestā nozīmē pīlārs var apzīmēt arī milzīgu kolonnu, ko vaiņago statuja - piemēram, Aleksandra kolonnu St.Pēteburgā Aleksandrs Puškins nosaucis tieši par pīlāru. Pīlāri kā skulptūras grupas balsts raksturīgi klasicisma un historicisma konstrukcijām.
Ļoti skaisti pāra pīlāri, kas iezīmē parādes iebraukšanu Rundāles pils ansamblī, satur gan klasicisma, gan baroka pazīmes, un īpatnējā veidā sasaucas ar vairāk nekā par gadsimtu jaunākiem pīlāriem Parīzē uz Aleksandra III tilta - iespējams, deļ piederības kādreiz varenajai Krievijas impērijai tās ziedu laikos, par ko liecina uz pīlāriem izvietoti vienā gadījumā putnu valdneiki - ērģi, otrā - lauvas.

1. attēlā - pīlāri ar skulptūrām uz Aleksandra III tilta, starp 1896.-1900.g., Parīze.
2. attēlā - viens no diviem pīlāriem ar lauvu un vāzēm blakus vārtiem Rundāles pils pagalmā, XVIII gs.

Plafons (плафон, plafond, decorated ceiling)

- ar monumentāli dekoratīvu gleznojumu vai cilni rotāti griesti vai to centrālā daļa. Plafons var būt gan monumentālās, gan dekoratīvās glezniecības (arī tēlniecības) paraugs. Gleznošanu iespējams veikt tieši uz apmetuma dažādās tehnikās (freska, eļļa, sintētiskās krāsas u.c.), veidojot mozaīkas un pat nostiprinot audeklu. Plafoni kā baznīcu un piļu parādes telpu dekoratīvais elements kļuva īpaši iecienīti XVII gadsimtā un saglabāja popularitāti līdz XIX gadsimta sākumam. Plafoni visai bieži bija domāti debesu ilūzijas radīšanai, it kā paaugstinot ēku pateicoties optiskajiem efektiem (konkrēti - saīsinot attēloto figūru augumus). Plafonus varēja veidot uz jebkuras formas griestiem (plakaniem, velvju, kupola).
Latvijā visslavenākie plafonu gleznojumi, kuru daļa jau ir restaurēta (gleznotājs Cukki), atrodas Rundāles pilī. Savukārt, Bīriņu un Liepupes pils plafoni ir veidoti kā koka grebums, bet Mežotnes pils apaļās zāles plafons rada mākoņaino debesu ilūziju un vienlaikus it kā paaugstina griestus.

1. attēlā - plafons Vīnē, Kārļa baznīcā, XVIII gs. sākums.
2. attēlā - plafons Mežotnes pilī Kurzemē, XVIII gs. beigas.

Plakāts, plakātmāksla (плакат, poster)

- plakāts un plakātmāksla ir cieši saistīti ar afišu attīstību un izplatīšanos, kā arī ar poligrāfijas progresu un lielu cilvēku masu iesaistīšanu sabiedriski politiskajā dzīvē. Atšķirībā no afišas pirmsākumiem, plakāts sākotnēji bija domāts daudz plašākam skatītāju lokam un zināmā mērā vienkāršotai gaumei. Plakātmākslas attīstība sakrīt ar autoritāro režīmu uzvarošo gājienu Eiropā XX gadsimta 30.-tajos gados, bet tas netraucē vairākiem izciliem māksliniekiem, tai skaitā arī latviešiem, apliecināt sevi plakātos.
Pirmās Republikas plakāti atbilda jaunās valsts problemātikai un notikumiem, turklāt pārsvarā tika ieturēti nacionālajā garā ar atribūtikas klātbūtni- ozollapām, tautu meitām, lauku dzīves jaukumiem un zemnieku tikumu izcelšanu, tomēr paralēli pastāvēja arī skarbāks "strādnieku plakāts". Tas zināmā mērā līdzinājās plakātiem, kas tika iespiesti PSRS un Vācijā. Mūsdienu plakātu māksla plaši izmanto jaunās tehnoloģijas un par to māksliniecisko vērtību spriest ir pagrūti, jo plakāts ir preces veiksmīgas pārdošanas elements.

1. attēlā - vācu propagandas plakāts 1921.gada plebiscītam, teksts: "Mājas lūgšana: Augšsilēzija paliec vāciska".
2. attēlā - Gustavs Klucis "Sociālistiskās celtniecības frontē", 1927.-1928.g.

Plebiscīts (плебисцит, plebiscite)

- likums, kas pieņemts plebeju sapulcē. Plebeju jēdziens nāk no Senās Romas un ar to sākotnēji apzīmēja visus Romas pilsoņus, kuri nav bijuši patricieši. Viduslaiku Eiropā par plebejiem saukuši trūcīgos pilsētniekus un zemo kārtu cilvēkus vispār. Mūsdienās, kad vēlēšanu tiesības ir visiem rīcībspējīgiem pilsoņiem, ar plebiscīta jēdzienu apzīmē vispārējo tiešo balsošanu (referendumu) gadījumos, kad likums vai nu jāpieņem, vai nu jānoraida.
Latvijā izplatīts tieši nosaukums referendums, kad tauta tieši izsaka savu viedokli. Līdz šim Latvijā notikuši 13 referendumi, tai skaitā 9 pēc neatkarības atjaunošanas. 2011.gada jūlijā notika pat plebiscīts, kura rezultātā tika atlaista Saeima un notika tās ārkārtas vēlēšanas.

Pokaiņi

- Pokaiņu mežs, atbilstoši viņu tūrisma portālam, esot sena svētvieta ar īpašām enerģijām, kurā novērojami lielāki un mazāki akmeņi un akmeņu krāvumi. Tā ir vieta ar joprojām neatklātu noslēpumu - reālu vai izdomātu, jo cilvēkus saista viss noslēpumainais. Pokaiņi atrodas Dobeles novada Naudītes pagastā. Par Pokaiņu vēsturi un nozīmi pastāv divi pilnīgi pretēji viedokļi. Pirmais ir praktisks un balstās uz arheologu izpētes rezultātiem – parasts Latvijas mežs, kurš kaut kādu iemeslu dēļ ir akmeņaināks par citiem mežiem. Otrs ir iracionāls, un to atbalsta cilvēki, kas atklājuši sevī īpašas spējas un (vai) tic, ka Pokaiņi ir svētvieta ar īpašu auru un garu vēsturi.

1. attēlā - Pokaiņu mežs.
2. attēlā - Pokaiņu akmeņi.

Poliptihs, virotne (полиптих, polyptich painting)

- daudzpaneļu (altār) glezna, kuras daļu saturs ir vienots caur galveno tēlu; tāpat šis princips ievērots japāņu mākslā un Viduslaiku manuskriptu noformēšanā; sīkās gleznas (spārni) koncentrējas ap centrālo, daļas iespējams aizklāt ar aizvirtņiem. Tradīcija veidot altārus kā poliptihus sakrita ar laiku, kad draudzes locekļu vairākums bija analfabēts, tukrlāt lūgšana notika tautai nesaprotamajā latīņu valodā; secīgi, sižetus bija vēlams attēlot vizuāli. XIX gadsimtā, kad atdzima interese par pirmsrenesanses mākslu, poliptiha principu sāka izmantot laicīgo attēlu veidošanai, piemēram, pasaku ilustrēšanai.
Latviešu gleznotāji poliptiha principu izmanto, atveidojot tematiskās sērijas vai ciklus -gan XX gadsimta sākuma modernisti un ekspresionisti, gan 30.to gadu avangardisti, gan viens no rezamākajiem Latvijas mākslas XX gadsimta otrās puses pārstāvjiem Boriss Bērziņš. Poliptihu princips ir vienlaikus gan sens, gan mūsdienīgs, tā ir prezentācija, kas skatāma gan pa atsevišķiem elementiem, gan kopumā - kā tas ir Ilmāra Blumberga "Teogonijā".

1. attēlā - Brāļi van Eiki "Ģentes katedrāles altāris" atvērtā veidā 1432.g., Sen Bavo katedrāle, Ģente, Beļģija.
2. attēlā - Ilmārs Blumbergs - No Hēsioda eposa "Teogonija", 1986.-1989.g., preskartons, tempera, LNMM kolekcija.

Poncijs Pilāts (По́нтий Пила́т, Pontius Pilate)

- romietis Poncijs Pilāts patiesi bija Jūdejas prokurators (vietvaldis) ap to laiku, ko pieņemts saistīt ar Kristus tiesāšanu un nolemšanu nāvei. Leģenda vēstī, ka Pilāts, pēc Kristus apsūdzības iztirzāšanas, griezies pie Sinedriona ar ieteikumu Kristu apžēlot (pats viņš to nespēja darīt, jo Kristus publiski noliedzis Romas imperatora varu, izceldams Dievu). Sinedrions, uzskatot Jēzu par savu garīgi bīstamu pretinieku, prokuratoram atteica. Nevēlēdamies konfliktus ar vietējo garīdzniecību un tomēr pauzdams savu attieksmi, Poncijs Pilāts demonstratīvi publiski nomazgāja rokas, it kā atbrīvojoties no nevainīga upura asinīm. No turienes arī ceļas divdomīgais teiciens par roku mazgāšanu nevainībā, kā arī virkne literāro un mākslas darbu par šo tēmu. Vēl viens moments Pilāta attiecībās ar Kristu saistīts ar visai filozofiski diskusiju par patiesību, ko sludinājis Jēzus (būtībā tas bija Pilāta mēģinājums padarīt Jēzu romiešu acīs par nekaitīgu prātotāju nevis dumpinieku), un šo epizodi arī labprāt attēloja mākslinieki, pasvītrojot varas un domāšanas piederību atšķirīgām kārtām.
Latviešu laicīgās literatūras plašākajam lasītāju lokam visspilgtākais priekšstats par šo tēlu radās tad, kad 1979. gadā Ojāra Vācieša tulkojumā parādījās slavenās Mihaila Bulgakova "Meistara un Margaritas" tulkojums, ko kritiķe Silvija Radzove raksturoja kā "...apliecinājumu katras nacionālās kultūras briedumam, tā gatavībai, vajadzībai un prasmei lietot cilvēces izcilākos sasniegumus". Ponciju Pilātu mēs iepazīstam kā svārstīgu un visumā godīgu vīru, kura rīcību tomēr beigu beigās nosaka prastas bailes no Romas imperatora naida. Un atziņa - bailes ir lielākais grēks, jo tam seko ideālu nodevība un mūžīgā nožēla. Pēc vairāk nekā 25 gadiem latviešiem radās iespēja iepazīties ar savādāku Pilāta tēlu, kad tulkojumā no franču valodas parādījās Ērika Emanuēla Šmita "Pilāta evaņģēlijs", tā laik vispopulārākais Šmita romāns. Vēlāk Latvijas Radio 1 atskaņoja pēc grāmatas veikto Kārļa Aukškāpa dramatizējumu. Te Pilāts attēlots kā "mūsdienu pragmātisks cilvēks, karavīrs, kas rūpējas par romiešu valsts uzturēšanu", kurš pakāpeniski sāk šaubīties par sava lēmuma patiesīgumu, un pat vairāk - notic tam, ka viņa priekšā patiesi atradies Mesija, un ka augšamcelšanās faktam nav racionālu izskaidrojumu. Jelgavas baznīcā skatāmajā attēlā Poncija figūra ar visu roku mazgāšanu novietota aizmugurē, kaur gan tieši ar šo momentu sākas Kristus ciešanas.

1. attēlā - Dučo di Buonisenja "Poncijs Pilāts mazgā rokas", 1308.g., Florence
2. attēlā - nezināms autors, 1.posms no Kristus ciešanām ar Poncija Pilāta roku mazgāšanu, Jelgavas Romas katoļu Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāle.

Portāls, parādes (портал парадный, portal parade) latīnu: porta

- arhitektoniski vai skulpturāli dekorēta durvju ailas apdare. Portālam piemīt īpaša psiholoģiskā funkcija - maksimāli izcelt iespaidu, ko rada ieeja telpā, pasvītrot šīs ieejas svinīgumu un nozīmi, radot apmeklētājā pat zināmu bijību un cieņu. Ir arī portāla definīcija, atbilstoši kurai tas atgādinot "atkārtotu vai ar arhitektūras līdzekļiuem izceltu un paplašinātu ieeju ēkā, kura it kā paāpeniski paplašinās ap centrālajām durvīm". Īpaši ievērojami ir barokālo baznīcu, cietokšņu un valdības (administratīvo) ēku portāli.
Latvijas arhitektūrā baznīcu efektīvākie portāli attiecināmi uz tiem dievnamiem, kuros bija bagātākas un lielākas draudzes, turklāt tām bija pieejami arī profesionālie būvmeistari. Līdz ar to viens no krāšņākajiem, ar skulptūrām un kolonnām dekorētais portāls atrodas Sv. Pētera baznīcā Vecrīgā, ko pie šīs gotiskās 13.-14. gadsimta baznīcas pārbūves laikā 17.gs. beigās izveidoja divi pilsētas galvenie būvmeistari Bindenšū un Jostens.

1. attēlā - barokāls portāls Ambergā, Sv.Mārtiņa baznīcā.
2. attēlā - Pētera baznīcas rietumu fasādes barokālais portāls, XVII gs, Rīga.

Portiks (портик, portico)

- pārsegta telpa aiz kolonādes, parasti ēkas augšējā stāvā vai beletāžā; segts lievenis, kas veidoja ieeju namā vai templī. Portika tipu nosaka kolonnas, kas to balsta (piemēram, joniskais portiks). Portiku ideja radusies jau Antīkajā Grieķijā, un to klātbūtne ietekmējusi turpmāko Rietumu pasaules arhitektūru. Slaveno portiku paraugi ir gan Austrumu Portiks ASV Kapitolijā, gan Panteona portiks Romā, gan vesela virkne portiku - būtībā galeriju - Boloņā.Tās garākais portiks (gandrīz 3,5 km) savieno Sv.Lūkasa Madonnas svētnīcu ar pilsētas aizsargmūri. Laicīgajā arhitektūrā portiku uzskata par t.s. Paladiāņu arhitektūras stila pazīmi.
Latvijas teritorijā ēku portiki parādās reizē ar klasicisma stila muižnieku rezidencēm (piemēram, Mežotnes pili), bet Rīgā tās vērojamas gan Latvijas Nacionālās operas fasādē, gan virknē XIX gadsimta otrajā pusē historicisma stilā būvētajās ēkās.

1. attēlā - portiku daudzveidība Boloņā, XIII-XVIII gs.
2. attēlā - portiks ar kāpnēm mājas Valdemāra ielā 7 pagalmā, Rīga, celta 1875.g.

Portrets (mākslinieka) (портрет художника, painter's portret)

- žanrs parādās tikai pēc Renesanses, kad mākslas darba autors kļūst ievērības cienīga figūra (līdz tam bieži vien pat palikusi anonīma), bet labākie gleznotāji kļūst par galma māksliniekiem, piemēram, Ticiāns Spānijā, Holbeins - Anglijā, Rubenss - Francijā. Ar šo amatu apgaismoto monarhiju laikmetā saistīts ne tikai materiālais nodrošinājums, bet arī augsts sabiedrībā atzīts stāvoklis. Tā, nedaudz vēlāk, kārtējais izcilais spāņu galma gleznotājs Djego Velaskess bija karaļa ģimenes tiktāl iecienīts, ka pat ieguva īpašumā pili Madridē un izpelnījās greznu pieminekli slavenā mākslas muzeja Prado tuvumā. Tradicionāli mākslinieka portreti tiek papildināti ar aroda atribūtiem - paleti, krāsām vai otām.
Viens no pirmajiem mākslinieka portretiem latviešu glezniecībā bija ap 1899. gadu Jāņa Rozentāla gleznots viņa studiju biedra un vēlākā Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātāja Vilhelma Purvīša portrets. Vēlāk, jau Pirmā Pasaules kara laikā gleznotāji sāka attēlot viens otru visai bieži, jo tad viņu loma sabiedrībā bija pietiekami ievērojama. Savukārt, tēlnieka K. Rončevska veidots V.Purvīša profils mums jau prezentē pieredzējušo mākslinieku ar aroda atribūtiem - vairākām otām.

1. attēlā - Pēteris Pauls Rubenss "Antoniss van Deiks", 1627.-1628.g, Luvra.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Jaunais mākslinieks (Vilhelms Purvītis", audekls. kartons, eļļa, apm. 1896.g., LNMM kolekcija.

Portrets (parādes) (парадный портрет, court, representative portrait)

- ir paredzēts publikas apskatei un parasti attēlo valdnieku vai kādu augsti stāvošu personu, par kuras stāvokli liecina attiecīgie atribūti un formālās detaļas. Pamatojumu šāda tipa portretam var atrast 1585.gadā Antverpenē spāņu valodā publicētajā Fadrique Furio Ceriol sacerējumā par valdnieku personību (El Concejo y Consejeros del Príncipe). Tur teikts, ka Prinči veidoti it kā no diviem cilvēkiem - pirmais no tiem esot Dabas produkts, citiem mirstīgajiem līdzīgs. Otrais, pateicoties Fortūnai un dievišķajai labvēlībai, esot varas un aizbildniecības iemiesojums, kālab arī tiek uzskatīts par Publisku (reprezentatīvu) personu. Renesanses valdnieku (un tiem pietuvināto augstmaņu) portretos arī saskatāma šī divējādā portretējamo daba - reālā un ideālā. Tādējādi, no vienas puses, portretam jābūt pietiekami tuvam cilvēka reālajam izskatam, kā arī jāapliecina viņa personības izcilās dotības, varenums, simboliskais pārākums. Tas zināmā mērā spieda mākslinieku kaut kādā veidā pakļaut reālismu ideālismam, un pateicoties lepnajam dekoram aizēnot cilvēcisko vājību. Tālab valdniekus labprāt attēloja jāšus, parādes tērpā, regālijās. Vairāki dižmeistari, tostarp Velaskēzs un Goija (tas gan jau bija daudz vēlāk), būdami spāņu Habsburgu galma mākslinieki, atļāvušies attēlot šī karaļnama locekļus maksimāli reālistiski, un līdz ar to mēs esam informēti par šīs dinastijas pakāpeniskās degradācijas fizisko pusi. Savukārt viens no izcilākajiem XIX gadsimta sākuma portretistiem Dominiks Engrs spējis savā Napoleona Bonaparta - jau imperatora parādes portretā palikt uzticīgs gan reālisma principiem, gan precīzi atveidot Slavas apmirdzētā uzverētāja paša nopelnīto valdonības un varas oreolu.
Īsteno parādes portretu Rietumeiropas (un arī krievu glezniecības, kur šīe portreti parādās stipri vēlāk, jau XVIII gadsimta vidū) latviešu profesionālajā glezniecībā nav. Ar zināmu tuvinājumu par tādiem var uzskatīt gleznotāja J.L. Eginka (kādas Kurzemes muižas ekonomistes Lovises Bīviņas un vācu augstmaņa Fr. fon Knīges ārlaulības dēla) darbus. Viņš gleznoja tagadējās Latvijas teritorijā XIX gadsimta sākumā (pirms tam studējis mākslu gan Vācijā, gan Pēterburgā), pārsvarā savienodams darbos klasicisma un romantisma tradīcijas. Vēstnieka (ambasadora) grāfa fon Venges portretā jūtama valdonība un noteiktība, ko pasvītro augsta ranga ordeņa lente un cieši sakniebtās lūpas. Portreta tapšanas laiks ir visai tuvs Dominika Engra darbam. No mūsdienu parādes portretiem - kKatrs Rīgas mērs pēc atkāpšanās no amata atstāj Rīgas Domei savu portretu, bet mūsdienu vīriešu uzvalks nedod tiesības uzskatīt šos darbus par parādes portretiem.

1. attēlā - Dominiks Engrs "Napoleons Impērija tronī", 1806.g., Armijas muzejs, Parīze.
2. attēlā - Johans Lēberehts Eginks "Fon der Venges portrets", 1820.g.

Portrets (psiholoģiskais) (психологический портрет, portrait psychologique)

- ir intīmais portrets glezniecības mākslā, kurā uzmanība galvenokārt pievērsta sejai kā dvēseles spogulim. Psiholoģiskā portreta mērķis ir vērsts uz cilvēka dvēseles pārdzīvojumu attēlošanu, cilvēka jūtu gammas daudzveidību. Atšķirībā no "portreta vispār", psiholoģiskais portrets pievērš maz uzmanības interjeram un portretējamā tērpam. Reāli psiholoģiskie portreti parādās augstās renesanses laikā un līdzās parādes portretiem sniedz mums informāciju par cilvēka būtības nemainīgumu neatkarīgi no laikmeta. Tomēr psiholoģiskā portreta definīcija radusies vēlāk, un tā rašanās saistīta ar XIX gadsimta Franciju, kad fotogrāfijas izgudrotājs Luijs Dagērs sācis veidot draugu un ievērojamo laikabiedru psiholoģiskās fotogrāfijas. Vēlāk psiholoģiskais portrets pārceļoja uz glezniecību un kļuva īpaši populārs impresionistu un modernistu vidū. Iespējams arī literārs psiholoģiskais portrets - parasti tas ir personāža apraksts, kurā lielākais uzsvars tiek likts uz viņa rīcības psiholoģisko motivāciju. Vecākā paaudze atceras skolas solā rakstītos sacerējumus par obligātās literatūras varoņu psiholoģiskajiem portretiem.
Latviešu glezniecībā psiholoģiskos portretus veiksmīgi gleznoja J. Rozentāls, vairāki XX gadsimta sākuma latvieši ekspresionisti, bet par vienu no spilgtākajiem mūsdienu portreta meistariem glezniecībā uzskata Maiju Tabaku.

1. attēlā - Rembrants van Reins "Vecs vīrs sarkanajā", 1522.-1524.g.
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Vecais bēglis", 1917.g., LNMM.

Postaments (dekoratīvais) (декоративный постамент, decorative, ornamental pedestal)

- kolonnas, pieminekļa, kapeņu vai skulptūras ansambļa pamatne, kuras mērķis, pateicoties dekoratīvo ciļņu grupai ir paplašināt un izdaiļot pašu objektu vienlaikus kalpojot par tā stabilu bāzi. Tradīcija veidot pieminekļa pamatni bijusi jau antīkajā pasaulē, kad imperatoru jātnieku statuju pamatnes (parasti paralēlskaldņu formā) papildināja ar viņa veikumiem - uzvarām, spriedumiem, pat dinastisko laulību scēnām un arī fantāzijām. So pašu tradīciju turpināja arī Eiropas tēlotāja māksla - it īpaši valstīs un pilsētās ar izkoptām vides izdaiļošanas tradīcijām.
Brīvības pieminekļa dekoratīvais postaments satur vairākus skulptūru grupu ciļņus, kuri papildina paša pieminekļa saturu un kalpo tautas varonības ilustrēšanai dažādos vēstures posmos. Turklāt skuptūru grupas postamenta stūros izpildītas no granīta, kas kombinācijā ar plakanajiem gaišajiem reljefiem bagātina pieminekļa kopskatu.

1. attēlā - pieminekļa Viktoram Emanuelam II dekoratīvas postaments Milānā, Doma laukumā.
2. attēlā - Brīvības pieminekļa postamenta dekoratīvā daļa, tēlnieks K.Zāle, XX gs. 30-to gadu vidus.

Postimpresionisms (постимпрессионизм, post-impressionism)

- mākslas tendenču kopums, kurš, būdams saistīts ar impresionismu, no tā atšķiras ar estētisko sistēmu dažādību. Dažreiz saukts par neoimpresionismu. Posimpressionisti bija “neapmierināti ar attēloto objektu banalitāti un gleznojuma struktūras zaudēšanu” impresionistu darbos (sk. puantilisms). Terminu kā tādu piedāvāja 1910. gadā angļu mākslinieks un kritiķis Roger Fry, organizējot franču gleznu izstādi Londonā. Postimpresionisma definīcija ir visai aptuvena, jo tam pieskaita gan modernismu, gan simbolismu, gan sintētismu. Slavenākie pārstāvji - Van Gogs, Serā, Sinjaks, Gogēns.
Savukārt, Latvijā šo virzienu tradicionāli saista ar Franciju un māksliniekiem, kam tuva postimpresionisma maniere. Eksponē savus darbus “frankofonijas dienās”, piemēram, gleznotāja jelgavniece Ludmila Grinberga 2010.gadā Jelgavā. Arī mūsu slavenais mākslinieks J.Valters, mūža nogalē dzīvodams Vācijā, pievērsies šim no impresionisma atvasinātam, bet savdabīgākam stilam.

1. attēlā - Pols Gogēns "Mātes", 1899.g., Ermitāža, St.Pēterburga, Krievija.
2. attēlā - Jānis (Johans) Valters "Kaila stāvoša sieviete", 1932.g., 2015. janvāra izsole Vācijā.

Postmodernisma arhitektūra (Архитектура постмодернизма, Зostmodern architecture)

- kā stils radusies XX gadsimta 70-tajos gados, cenšoties iesaistīt pilsētbūvniecībā jaunus materiālus un tehnoloģijas, radot vienlaikus laikmetīgus mākslas darbus. Kaut par postmodernisma formu klišejām kļuva lēzenās arkas, pakāpjveida pārsedzes vai vispārināti orderu elementi, tā dziļākā nozīme ir vides vispārējā kvalitātes izkopšana, cenšoties atjaunot kultūras pēctecību, kā arī nevēlēšanās apmierināties ar taisnstūra formu variācijām.
Latvijā pirmie spilgtākie postmodernisma arhitektūras īstenojumi ir dzīvojamo ēku grupa Jaunmārupē, Tehniskais centrs Rīgā un Valdemāra centrs. Ēkas izceļas ar savdabīgu formu un laikmetīgu daudzfunkcionālo risinājumu (tur izvietoti gan biroji, gan saloni), turklāt tās organiski iekļaujas jau esošajā apbūvē ar proporcijām un pat blakus ēkām līdzīgajiem dekoratīvajiem elementiem. Turklāt Valdemāra centram ir pat Rīgas Jūgendstila celtnēm raksturīga t.s. Stūra fasāde, jo ēka atrodas uz divu prestižo pilsētas centra ielu - Elizabetes un Valdemāra ielas - krustojuma, jūgendstila rajona tuvumā.

1. attēlā - XX gs. beigu baznīca Mestrē (Venēcijas sauszemes daļā).
2. attēlā - Valdemāra centrs, Rīga.

Postsmodernisms (постмодернизм, postmodernism)

- ir visai sarežģīta kultūras dzīves parādība - ar pašrefleksiju, robežu un žanru noārdīšanu, brīvu dažādu laikmetu un tendenču aizņemšanos. Būtībā vienu acīs postmodernisms ir modernisma pretsats un kaut kas gandrīz vai pozitīvs; citi, savukārt, ar šo vārdu apzīmē sabiedrības "morālo degradāciju", tieksmi visu sarežģīt līdz galīgi neizprotamajam līmenim, augstās literatūras un primitīvās pieejas sapludināšana. Postmodernismu definē arī kā XX gadsimta beigu kustību mākslā, arhitektūrā un literatūrā, kas apgalvo, ka sabiedrība un pasaule atrodas nepārtrauktās nepietiekamās kompetences un nenoteiktu risinājumu procesā, ka viss ir nenoteikts, relatīvs, komplicēts un paradoksāls, ka mums trūkst galīgo atbilžu. Postmodernismam raksturīga visa kā (kultūras, literatūras, vēstures, ekonomikas u.c.) skeptiska interpretācija.
20.gs. otrajā pusē Rietumu vizuālajā mākslā izplatījies stilistiski daudzveidīgu strāvojumu kopums, kurā izmantotie izteiksmes līdzekļi iziet ārpus tēlotājas mākslas tradicionālo veidu robežām, pakāpeniski sācis izpausties arī Latvijas mākslā - par spīti oficiāli valdošajiem sociālistiskā reālisma principiem. Literatūrzinātnieki uzskata, ka pie postmodernisma pieskaitāma Marģera Zariņa 1973. gadā sarakstītā groteskā novele "Viltus Fausts", ko esot iespējam izlasīt vairākos līmeņos, "gan kā kultūras komentāru, gan kā piedzīvojumu romānu, gan kā melodramatisku mīlas stāstu, gan kā sociālkritisku romānu, kas... nojaucis sienu starp intelektuālo un izklaides literatūru". Savukārt, daži pieskaita pie postmodernistiem gleznotāju Borisu Bērziņu, kurš "brīvi sērfojot pa laikmetiem un stiliem, savā rokrakstā pārbaudot mākslas konceptus". Arī 2015.gada LMA pasniedzējas Mednes darbs "Bez nosaukuma" tāpat noārda robežas starp stiliem un tēliem.

1. attēlā - Džemijs Reids (Jamie Reid) - Sex Pistol singla "Anarhija Apvienotajā Karalistē" posters , 1976.g.
2. attēlā - Envija Medne "Nosaukums pēc pieprasījuma", 2015.g.

Prerafaelītu brālība (Братство прерафаэлитов, Pre- Raphadelites brotherhood)

- estētiski mistiskā mākslinieku apvienība un reizē virziens angļu dzejā un glezniecībā, kas radies XIX gadsimta 50. gados kā protests pret akadēmiskajām tradīcijām un aklo klasisko paraugu atdarināšanu. Nosaukums tapa, atdarinot agrīnās Renesanses tradīcijas Florences mākslinieku brālību garā, sekojot to dabas pielūgsmei un zināmai izskaistināšanai. Kustības spilgtākās personības - brāļi Rossetti (gleznotāji un dzejnieki), kā arī gleznotāji Hents, Bern-Džouns un Morriss. Prerafaelīti uzskatīja mākslu par kalpošanas Dievam paveidu. Brālības darbība ietekmēja dekoratīvā stila rašanos sadzīvē, kā arī atdzimušo interesi par antīko un Anglijas senatnes leģendām un sižetiem, kā arī savdabīgu slaveno literatūras personāžu atveidošanu - pārsvarā uz romantizētās dabas fona. Grupa arī izdeva savu žurnālu "The Pre-Raphaelite Journal". Brālību atbalstīja kritiķis Džons Raskins, viņu daiļrade ietekmēja Oskaru Vaildu. Jau XXI gadsimta sākumā Lielbritānijā tika uzņemts viņiem veltītais seriāls "Desperate Romantics".
Latviešu gleznotāju - domubiedru apvienības, kuras formulēja novēršanos no klasiskajām tēmām un manieres, sāka veidoties tikai ap I Pasaules karu, un to maniere bija daudz skarbāka nekā izsmalcinātajiem prerafaelītiem. Tomēr šķiet, ka vairāki populārās latviešu mākslinieces Maijas Tabakas gleznojumi, sevišķi sērija “Gotika”, veidoti tuvu prerafaelītu manierei.

1. attēlā - Dante Gabriēls Rossetti "Romiešu atraitne", 1874.g., Puertoriko mākslas muzejs.
2. attēlā - Maija Tabaka "Leģenda", audekls, eļļa, Rīgas galerija.

Profils (Профиль, profile) franču: profil

- parasti sejas (retāk visa auguma) puspagrieziens prom no skatītāja, sānskats; arī aprises sānskatā. Attēls, kad redzama tikai viena puse. Runājot par abstraktākām lietām - objekta pamatiezīmju kopums, darbības novirziens, tas, kas īsāk un kodolīgāk raksturo personu vai parādību. Pirmie alu zīmējumi, tāpat kā skolēnu švīkāšana burtnīcās, bieži arī ir profils. Kanoniskie Seno ēģiptiešu kapeņu zīmējumi arī attēlo visus, pat faraonus, profilā. Mūsdienās, reklamējot sevi Internetā, arī tiek veidots "profils". Mākslinieki - grafiķi labprāt zīmē profilus. Profils var būt gan Zemes virsmai, gan darbības sfērai, gan datorgrogrammas skriptam. Tomēr mākslā ar vārdu profils saprot tieši sānskatu, jo tas visprecīzāk rada kopiespaidu, kaut arī var neievērot specifiskās detaļas. Valdnieku, valstsvīru un slavenību profilus visbiežāk izmanto monētās, naudas zīmēs, markās.
Latviešu mākslā ar profiliem galvenokārt aizrāvušies t.s. medaljeri - mākslinieki, kas izstrādā metus piemiņas medaļām. I Republikas laikā plašu popularitāti ieguva piecu latu sudraba monēta ar tautu meitas profilu. Šo monētu sāka izlaist 1929. g.pēc profesora Riharda Zariņa meta, kad vienā pusē bija latviešu jaunavas profils, kuram kā prototips kalpoja Vērtspapīru spiestuves korektore Zenta Brauere. Monētai, kas papildus apliecināja Latvijas suverenitāti, bija ilgstošā lomā arī visu okupāciju gados, jo tā vienlaikus bija gan vērtība, gan patriotisma apliecinājums. Savukārt, Kārļa Padega Madonnas trauslais profils pauž mākslinieka pacifistisko pārliecību un bezspēcību militārajā pasaulē.

1. attēlā - Domeniko Girlandaijo "Džovanna Toranbuoni", 1488.g., Tissena-Bornemica muzejs, Madride.
2. attēlā - Kārlis Padegs "Madonna ar ložmetēju", 1932.g., LNMM.

Promenāde (променад, promenade) franču: promener

- no vienas puses ir pastaiga kā darbība, bet no otras puses - liels speciāli pastaigām paredzēts ceļš ar dekoratīviem stādījumiem vai dekoratīvi noformēts gājējiem domāts mols. Iekārtotās promenādes pirmām kārtām izpilda patīkamu pārmaiņu funkciju un tikai otrām kārtām- pragmatisku gājēju satiksmes lomu. Parasti tās nodrošina interesantus apskates objektus- piekļaujas kādām mūra sētām, dod iespēju vērot tiltu vai citas apskates vērtas lietas. Pirmā vecākā promenāde Eiropā - t.s. Angļu krastmala Francijas dienvidos (Nicā), ko izbūvēja jau XVIII gs. beigās sakarā ar bagāto angļu vēlmi, pavadot ziemas Nicā, vērot jūras panorāmu. "'Sī promenāde piedzīvoja gan zvaigžņu mirkļus, ieskaitot Tur de Fransas finālu, gan vistraģiskākos, kad 2016.g. 14.jūlijā, lielo valsts svētku uguņošanas laikā, terorists smagajā kravas mašīnā iebrauca pūlī un nogalināja vairāk nekā 80 cilvēkus.
Rīgā pēdējos gados ir izveidotas vairākas promenādes. Ķengaraga promenādes pirmsākums bija 1901.gadā, kad tika nostiprināts Daugavas krasts, lai palu laikā neizskalo zemnieku saimniecības. Pārmaiņas iestājās ar Ķengaraga masīva izbūvi, bet promenādes lomu tā sāka pildīt sākot ar veloceliņa ierīkošanu pie Ķengaraga ielas. 2012.gadā izbūvēja gājēju tiltiņu, promenādes labiekārtošana turpinās arī tagad, kad tās sākums ir pie dzelzceļa tilta. Ir arī skaista promenāde Jelgavā.

1. attēlā - promenāde mols Kornvolā Dienvidrietumu Anglijā.
2. attēlā - promenāde Daugavmalā Rīgā.

Prometejs (Прометей, Prometheus)

- viens no Titāniem, grieķu eposu varoņiem, kurš, atbilstoši mītiem, izveidojis no māliem cilvēkus, kā arī nolaupījis olimpiešiem uguni, tādējādi nodrošinot cilvēcei progresu. Par to dievi ir Prometeju sodījuši. Nemirstīgais Prometejs tika piekalts pie klints, kur ik dienu Zeva ērglis (valdnieku simbols) knābāja varoņa aknu, kas naktī atauga, sagādājot Prometejam mūžīgās mokas. Ir arī mīti, kur gala beigās varonis Hērakls Prometeju atbrīvoja. Prometeja ciešanu un Prometeja uguns tēls ir ārkārtīgi populārs mākslā, jo šajā sižetā tiek izcelta uzdrošināšanās, kas nerēķinās ar iespējamo baismīgo sodu. Ar Prometeju literatūra salīdzina drosminiekus - revolucionārus, kas saceļas pret varu. Prometeja tēmai veltīja skaņdarbus Bethovens, Lists, Šuberts un Skrjabins. Ir arī Bairona poēma ar šādu nosaukumu, kā arī Kafkas stāsts un virkne citu literāro darbu, ieskaitot Mērijas Šellijas "Frankenšteinu vai jauno Prometeju". Beidzot, mūsdienās par Prometeju uzņem zinātniski fantastiskās (un vienkārši fantastiskās) filmas. Turklāt Prometeja vārdu nes arī viens no planētas Saturns pavadoņiem (ar atsauci uz abu īpašvārdu izcelsmi).
Latviešiem šis vārds kopš cīņas pret apspiedējiem allaž bijis cieņā. Tā, Krievijā dzīvojošie latvieši XX gadsimta 20.-30. gados nodibināja kultūras izglītības biedrību ""Prometejs. Tā bija nevalstiska ogranizācija Maskavā, kas uzturēja PSRS latviešu skolas, klubus, teātrus un izdevniecību latviešu valodā. Biedrība darbojās līdz 1937. gadam, kad tika likvidēta, sākoties PSRS Lielajām represijām. Bet vēl 1936.gadā Gustavs Klucis biedrības "Prometejs" uzdevumā apciemojis latviešu apdzīvotās vietas Krievijā un Ukrainā, gleznodams tur strādājošos tautiešus. Savukārt, vienu no latviešu dižā arhitekta Jāņa Alkšņa namu fasādēm, kuras izceļas ar māksliniecisku un emocionālu izteiksmību, 1908.gadā celtu, rotā piekaltais Prometejs, virs kura lidinās ērglis. Reljefs ir visai nosacīts, bet sižets - viegli atpazīstams. Alkšņa nama stūrainās apjomu formas un taisnās līnijas ir labi saskaņotas ar Prometeja reljefu.

1. attēlā - Nikolā S.Ādams "Prometejs", marmors, 1745.g., Luvra
2. attēlā - piekaltais Prometejs un ērglis uz ēkas fasādes Marijas ielā 18 Rīgā.

Propileji (пропилеи, propylaea) grieķu: propylaion

- monumentāli vārti, ieeja ar kolonādi un simetriski novietotiem portikiem, kompleksa galvenā ieeja. Šis nosaukums radies senatnē, kad bija nepieciešams iezīmēt ieeju kaut kādā specifiskajā teplā, piemēram, reliģiskajā kompleksā, templī, tādējādi iezīmējot simbolisku robežu starp pilsētas garīgo un laicīgo daļu. Senākie propileji izmantoti Krētas Minojas laikmeta arhitektūrā jau vairāk nekā 1700 gadus p.m.ē. Klasiskajā Grieķijā monumentālie propileji atdalīja Atēnu Akropoli. Tos lika uzbūvēt 437.gadā p.m.ē. slavenais Perikls, un tā bija monumentāla ieeja pašā Akropolē un Atēnas, pilsētas aizbildnes, milzīgajā templī. Interese par šāda tipa svinīgiem vārtiem atdzima laikmetā, kad arhitektūrā nostiprinājās historicisma stils ar vēlmi izmantot antīkos paraugus (neoklasicisms) - kā tas ir XIX gadsimtā tapušajos Propilejos Minhenes Karaliskajā laukumā. Zināmā mērā rados propilejiem ir arī Brandenburgas vārti Berlīnes centrā, kuri turklāt ilgāku laiku kalpojuši kā robeža starp Rietumu un Austrumu pasauli.
Rīgā par propileju paraugu var kalpot monumentāli noformēta ieeja Brāļu kapos, kur tāpat izmantots sakrālās (varoņu atdusas vietas) un laicīgās pilsētas atdalīšanas princips. Ieeju Tautas svētnīcā sargā divas jātnieku skulptūras grupas no kaļķakmens - materiāla, kas pilnībā atbilda plānotām arhitektūras formām.

1. attēlā - propileji Ķēniņu laukumā (Königsplatz), 1848.g., arhitekts Leo fon Klence Minhene, Vācija.
2. attēlā - monumentāla simetriska ieeja Brāļu kapos, 1930.-1936.g., arhitekts A.Birznieks, tēlnieks K.Zāle, Rīga.

Provokatīvā māksla (провокационное искусство, provocative art) latīņu: provocatio

- ir tāds neskaidrs jēdziens, kas formulēts visai nesen un bieži vien tiek saistīts gan ar politiku, gan ar novitāti un izaicinājumu. Par provokāciju mākslā iespējams uzskatīt darbu, kas attiecīgajā laikmetā šķiet izaicinājums pastāvošajām normām. Tā, par provokāciju tika uzskatīta Mikelanželo veiktā Siksta kapellas apgleznošana, kur Bībeles tēli parādīti kaili. Kad pasūtītājs - Romas pāvests, izrādījis neapmierinātību par Kristus un citu personāžu kailumu, viņš piedāvājis šīs "detaļas" aizimālēt, no kā, saprotams, dižmeistars bija atteicies. Kāds cits (ne ar ko citu neizcēlies) gleznotājs, piezīmējis drapējumus, kurus noņēmuši jau tikai XX gadsimta beigās. Arī cits gleznošanas titāns Ticiāns vairākas savas "Kailās Venēras" nav uzdrošinājies parādīt atklātībā, un īpašnieki šīs provokatīvās skaistules parasti turējuši slepenībā, atrādot tikai draugiem. Mūsdienās (konkrēti - 2010. gadā) pēc žurnāla Times versijas starp 100 visietekmīgākajām slavenībām kompānijā ar Baraku Obamu un Stīvu Džobsu tika iekļauts grafiti provokāciju meistars un aktīvists Britu mākslinieks Benksijs (Banksy). Pastāv arī viedolkis, ka mākslas darbs bez provokācijas, proti, bez izaicinājuma un situācijas saasināšanas, ir vienkārši pliekans.
Savā laikā par provokatīviem Latvijā tika uzskatīti gan Sigizmunda Vidberga grafika, gan Imanta Ziedoņa dzeja, gan Ivara Poikāna satīriskie valstsvīru gleznojumi. Pēdējos gados Rīgā par provokatīvo mākslu rūpējas Jaunais Rīgas teātris (tāpēc biļešu iegāde uz tā izrādēm kļuvusi par sava veida medībām), bet tādi režisori, kā pats Alvis Hermanis un Vladislavs Nastaševs pat ar lugu nosaukumiem spēj izraisīt paniku ("Melnais piens", "Melnā sperma"). Tāpat arī savdabīgā latviešu-amerikāņu gleznotāju dueta Skuja Braden keramiskā "Lolitas istaba" spēj izraisīt divējādas un strīdīgas pārdomas - gluži tāpat, kā slavenais Vladimira Nabokova romāns "Lolita", ko morāles sludinātāji labprāt būtu izsvītrojuši no dižā rakstnieka literārā mantojuma. Attēlā redzams viens no istabas elementiem, kurā veikli kombinēta paša Nabokova aizraušanās ar taureņiem un viņa varoņa fetišs - nimfetes puskailā pēcpuse.

1. attēlā - Ticiāns "Venēra un ērģelnieks un mazais suns", 1550.g., Prado muzejs, Madride, Spānija.
2. attēlā - Skuja Braden "Lolitas istaba", ekspozīcijas elements keramikas izstādē LMS, Rīga.

Prozerpīnes nolaupīšana (Похищение Прозерпины, Abduction (rape) of Proserpina)

- dažkārt šo Aīda nolaupīto romiešu dievieti sauc arī tās grieķiskajā vārdā par Persefonu, un tā kopā ar savu māti Demetru bijusi labības un lauksaimniecības aizbildne. 204.gadā p.m.ē. Romā no Dienviditālijas ienāk "Mātes un meitas" vai Cerēras kults (kur šīs abas it kā apvienotas) un tam tiek veltīts viens no krāšņākajiem tempļiem, kur pulcējas Romas cienīgākās matronas ar meitām. Atbilstoši mītam, Zeva (Jupitera) skaisto meitu nolaupīja pazemes valdnieks, un viņas skumstošā māte gandrīz nomērdēja cilvēci badā, aizliegdama augiem un labībai augt. Vēlāk tika panākta vienošānās par to, ka Persefona trīs mēnešus pavadīs pazemē kā tās valdniece, bet atlikušo gada daļu uzturēsies virs zemes un rūpēsies par dabas atdzimšanu. Persefonas nolaupīšana kopš Renesanses ir iecienīts tēlnieku un gleznotāju sižets. Ļoti skaista Bernīni marmora skulptūras grupa ar Aīdu un Prozerpīni atrodas Borgēze galerijā Romā.
Senlatviešu mitoloģijā par nav saglabājušās ziņas par sieviešu kārtas dievību, kuras funkcijas līdzinātos Prozerpīnei (Cetērai, Demetrai). Mūsu panteonā par auglību atbild Ūsiņš un Jumis. Savukārt Prozerpīni parasti attēlo ar auglības simbolu- granāta augli.

1. attēlā - nezināms mākslinieks "Aīds nolaupa Persefoni", XVIII gs., eļļa uz apzeltīta koka, patlaban Kalifornijā.
2. attēlā - Dante Gabriels Rossetti „Prozerpīne”, 1874.g., Teita galerija, Londona.

Psalmi (псалмы, psalms) sengrieķu: ψαλμοί psalmoi

- reliģiskie dziedājumi, sākotnēji senebreju, kas sakopoti Vecās Derības kanoniskajā grāmatā; vēlāk kristiešu dziesmas (pateicības, slavinājumi, grēku izpirkšana vai nožēlošana), kas radītas, izmantojot Bībeles tekstus. Dažkārt tos sauc par Dāvida psalmiem. Sākotnējais psalmu skaits bija 150. Eksistē divas psalmu numerācijas- ebreju un grieķu, kur pievienots vēl viens. Protestanti izmanto oriģinālo (ebreju) numerāciju, katoļu oficiālie teksti izmanto grieķu, tāpat kā pareizticīgie, taču katoļu modernajiem tulkojumiem izmanto ebreju numerāciju.
Kā teikts Mūsdienu kristīgo latviešu portālā, “Psalmu dziedāšana izdaiļo dvēseli, pieaicina eņģeļu palīdzību, patriec dēmonus”. Luterāņu baznīcās draudze dzied psalmu, kura numuru parāda mācītājs.

1. attēlā - nezināms autors "lappuse no senpoļu valodā tulkotās Sv.Floriana psalmu grāmatas", apm. XIV-XV gs., Polijas Nacionālā bibliotēka.
2. attēlā - 1587.gada psalmu grāmata no Kurzemes hercogu Ketleru bibliotēkas Rundāles pilī.

Puantilisms (пуантилизм, pointilism)

- dažreiz arī divizionsisms – glezniecībā sīko triepienu (punktu) tehnika, viens no postimpresionisma veidiem, sadalot tēloto objektu sīkajos krāsu toņos. Dibinātāji franči Serā un Siņaks.
Latvijā viens no pirmajiem šo tehniku sāka izmantot V.Purvītis savās pavasara ainavās. Latvijā XX gadsimta beigās mākslinieks E.Valdmanis pat turpināja attīstīt puantilisma teoriju un izkopt to savos darbos, bet māksliniece Dimza-Dimme 2010.gada augustā sarīkoja darbnīcu- lekciju par “Punktiņu glezniecību” LNNM telpās.

1. attēlā - Žoržs Serā "Pēcpusdiena salā", 1884.-1886.g., Čikāgas Mākslas muzejs.
2. attēlā - Valdis Putniņš "Kuģi", 1988.g., privāta kolekcija.

Pulksteņtornis (Часовая башня, Clock Tower)

- bija Viduslaiku pilsētās viens no krāšņākajiem torņiem, jo uz tā izvietotais pulkstenis noteica un regulēja pilsētas dzīvi. Tā skaņas bija dzirdamas praktiski visā teritorijā. Pirmie mehāniskie pulksteņi Eiropas pilsētu torņos parādījušies jau XIII gadsimtā (viens no vecākiem atradies Vestminsterā Londonā, tur, kur patlaban slejas slavenais Big Bens). Tā kā līdz pat XX gadsimta vidum iedzīvotāju lielākai daļai rokaspulksteņi nav bijuši, pulsksteņtorņiem bija arī praktiska nozīme. Dažkārt pulksteņa noformējumam tika pieaicināti vairāku profesiju izcilākie speciālisti, gan pulksteņmeistari, gan tēlnieki un mehāniķi. Parīzes skaistākā krastmala pat nosaukta pulsteņtorņa vārdā, Prāgas. Visai bieži pulksteņtorņi vaiņagoja Rāts vai pilsētas domes ēku, kas parsti atradusies Centrālā laukuma tuvumā.
Vecrīgā pilsētas pulksteņus parasti novietoja uz baznīcu zvanu torņu ārsienas, un paši pulksteņi, gluži tāpat kā Rietumos, sākotnēji bija bez ciparnīcām, iedzīvotājiem vienkārši bija jāieklausās sitienu skaitā. Skaistais pulksteņtornis, kas parādījies virs Rīgas Rāts XVIII gadsimtā, gājis bojā reizē ar pašu ēku II Pasaules kara beigās, un ticis atjaunots.

1. attēlā - pulksteņtornis Lielais Bens, īstenībā Sv. Stefana tornis pie Vestminsteras pils, 1858.g., Londona.
2. attēlā - Rīgas Domes pulksteņtornis.

Pusmuiža, muižiņa (фольварк, half of manor, folwark)

- bija kādai muižai piederoša paliela autonoma lauku saimniecība ar zemi, apbūvi un iedzīvotājiem. Pusmuižas sāka rasties Jauno laiku sākotnējā periodā, kad notika pakāpeniska atiešana no feodālajiem likumiem un pārsvarā izplatījās mūsdienu Polijas teritorijā. Pusmuižu - kā daļēji atdalītu muižu - īpašnieks (barons, muižnieks) nevis iznomāja zemniekiem, bet apstrādāja ar paša algotiem kalpiem. Viņš tāpat varēja izrentēt pusmuižu citam īpašniekam, kurš tālāk to apstrādāja ar nolīgtu kalpu palīdzību. Pusmuižu rašanās bija saistīta ar dzimtbūšanu un tās rakstura izmaiņām.
Sākotnēji Latvijas teritorijā pusmuižas izplatījās Latgalē, kas vēsturiski ilgstoši atradusies un attīstījusies Žeče Pospolitas (apvienotās Poļu- Lietuviešu valsts) pakļautībā. Dažkārt saukta arī par foļvarku un lopu muižu. Cieši saistīta ar klaušu sistēmu, mūsdienu izpratnē lauksaimniecības produktu ražošanai domāta muižas filiāle. Tur parasti saimniekoja pārvaldnieks vai vecākais. Līdz mūsdienām Latvijā saglabājušās dažas pusmuižu ēkas.

1. attēlā - Mirovicas klostera pusmuiža Polijā, 1650.g.
2. attēlā - Voldemārs fon Budbergs-Beninghauzens "Grāvenheides muižiņa pie Juglas ezera", 1780.-1781.g.g.

Pūķis (дракон, dragon)

- leģendārs radījums, parasti ar rāpuļa (čūskas) ķermeņa elementiem, bieži spārnots. Pastāv divas pūķu tradīcijas – Eiropas, kas saistīta ar antīko vai folkloras tradīciju, kur drakons parasti iemieso ļaunumu, un Āzijas, kur tas drīzāk ir varenības, ūdens, dabas primāro spēku un valdnieku simbols. Abām kultūrām satiekoties, izveidojies tips, kam raksturīgas daudzveidīgās īpašības, saglabājot varenā lidojošā rāpuļa izskatu. Kristīgajā mākslā ļoti izplatīts sižets, kurā eņģelis vai svētais pieveic drakonu.
Latviešu folklorā līdzīgi kā krievu pūķis vai čūska ar vairākām galvām ir pārdabiskā pretinieka veids līdzās milzim, turklāt tas ir saistīts ar velnu. Varonis, drosmīgais zemnieks, ne vis erceņģelis, spēj briesmoni pieveikt. Rīgā pūķu skulptūras un reljefi rotā portālus un frīzes, turklāt to māju īpašnieki bijuši pārsvarā vācu baroni, tātad, zināmā mērā, ienaidnieki. Daži drakoni izskatās visai miermīlīgi, bet tie jau rotā īres namus.

1. attēlā - Atanasius Kirhers "Lielais Rodas salas pūķis", ilustrācija no Mundus Subterraneus, 1665.g.
2. attēlā - 1874.g. celtās barona fon Volfa ziemas rezidences (arhitekts G.Vinklers) fasādes frīze ar drakoniem, Kr.Valdemāra ielā 35, Rīga.

Pūpolsvētdiena (вербное воскресенье, Palm Sunday, Passion Sunday)

- kristiešu svētki, kuru datums nav noteikts, bet piesaistīts Lieldienām, proti, tos svin nedēļu pirms tām. Svētkos godina Kristus triumfālo ieiešanu (būtībā iebraukšanu ēzeļa mugurā) Jeruzalemē, kas aprakstīta visos četros Evaņģēlijos. Kristietībā sākotnēji tā saukta par Palmu svētdienu, jo ar palmu zariem pūlis esot sagaidījis Jēzu. Sakarā ar to, ka palmas Ziemeļos neaug, svētku nosaukums ir lokalizēts - tos sauc arī par Vītolu, olīves vai vienkārši Zaru svētdienu. Sižeta attēli parādījušies Viduslaikos, pārsvarā ar nosaukumu "Ieiešana Jeruzalemē".
Pūpolu svētdiena, tautā saukta arī par Pūpolnīcu, ir svētdiena nedēļu pirms Lieldienām. Ziemeļu valstīs, kā zināms, palmas neaug, turklāt agrajā pavasarī tieši pūpoli jau nu droši būs. Šajā dienā mājinieki viens otru pašā rīta agrumā per ar pūpoliem, sakot „Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!” vai „Audz apaļš kā pūpols!”. Latviešu tautai ir vairāki ticējumi attiecībā uz Pūpolsvētdienu - esot agri jāceļas, citādi visu gadu būšot lāča miegs. Kurinot krāsni, nedrīkst likt apaļas malkas pagales, jo tad vasarā redzēšot daudz čūsku. Miežu apcirknī esot jāsprauž niedre - tad mieži augšot kā niedres. Šie ticējumi ar kristietību saistīti vāji, bet palīdz cilvēkiem noskaņoties uz Lieldienām. Latviešu māksliniekiem arī patīk gleznot pūpolus - mīļi un labi izprotami.

1. attēlā - Pjetro Lorenceti "Kristus ieiešana Jeruzalemē" (freska), apm. 1320.g., Skrovenji kapella, Padova, Itālija.
2. attēlā - Ģederts Eliass "Klusā daba ar pūpoiem", ap 1919.g.

Pūra lāde (сундук для приданого, Hope chest, dowry chest)

- Jēdziens par pūra lādi saistīts ar paša pūra jēdzienu. Pūrs Eiropas civilizācijas judidiskajā aspektā kopš Senās Romas laikiem uztverams kā vecāku īpašuma daļas nodošana meitai stājoties laulībā, kā zināms nodrošinājums meitai tās atraitnības gadījumā vai tad, kad nākamais vīrs negribēs - vai nespēs - nodrošināt mazbērnus. Ja pūrā varēja ietilpt gan nauda, gan īpašumi un mēbeles, tad pūra lāde, kuru citur sauca par "cerību lādi", izprotama kā kaste ar vāku, kurā neprecējusies jaunava sāka krāt apģērba gabalus (pašas darinātus - austus, šūtus, adītus), kā arī gultas veļu, kas būtu ņemama līdz, dodoties laulībā. Ziemeļeiropas zemnieku tradīcijās bija koka pūra lādes ar izrakstītiem vākiem.
Latvijā zemnieku tikumos pūra lādes veidošanai, gatavojot meitu sievas gaitām, ir liela nozīme. Meitai, kad viņa "locīja pūru", tā daudzums un kvalitāte bija strādīguma un čakluma mērs. Tautas dziesmā pat sumināta pūra lāde, kurai "mātes brālis.. kala atslēdziņu", bet "pašas brālis zelta vāku liedināj". Reāli pūra lādes laukos tomēr bija no koka, bet tās varēja apgleznot un vajadzības gadījumā, paceļot vāku, mēroties ar izstrādājumu kvalitāti un daudzumu.

1. attēlā - pūra lāde no Lesegardas Brīvdabas muzeja Dānijā, XIX gs. pirmā puse.
2. attēlā - pūra lāde no Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīcijas "Tautas tērps Zemgalē", XIX gs.

Ragana (колдунья, ведьма, hex, witch)

- senatnes burve, zintniece vai dziedniece, kurai piedēvēja pārdabiskus spēkus. Raganas atribūts ir slota (помело, broom). Tāpat pazīstama raganu nakts (шабаш, coven). Ļoti izplatīts personāžs pasakās un pat epos. Robeža starp raganu un burvi ir visai nosacīta. Būtībā iespējamas diezgan labvēlīgas raganas, kuras dažādu tautu pasakās pat izpalīdz varoņiem. Mūsdienu fantastiskajos seriālos raganas parasti ir skaistas, valdonīgas un bezgala ļaunas.
Latviešu folklorā sieviešu kārtas būtne, kura cilvēkiem un lopiem dara ļaunu. “Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi”. Te ir zināma saskarsme ar latviešu lasītājam labi pazīstamo M.Bulgakova romānu "Meistars un Margarita", kur varone, saņēmusi no Volanda īpašo ziedi, pārvēršas par raganu un lido kārtot rēķinus ar Meistara vajātājiem. Rikardo Falero Ragana pilnībā atbilst Bulgakova aprakstam- skaista, zeltmataina, kaila un lido uz slotas.

1. attēlā - Rikardo Falero "Raganas sabats", 1880.g.
2. attēlā - Alvils Linde "!", akvarelis, 2015.g.

Raganu prāvas (процессы ведьм, witchcraft trials, witch hunt)

- XVI-XVII gadsimtā Centrāleiropu, Ziemeļeiropu un Ziemeļamerikas koloniju sabiedrību pārņēmušais raganu un burvju vajāšanas un tiesāšanas vilnis, kas pieņēma masu psihozes raksturu. Apsūdzētos vainoja kaitējuma nodarīšanā ar maģijas palīdzību, turklāt atzīšanās tika panākta ar spīdzināšanu. Procesi tiek aplam piedēvēti “tumšajiem Viduslaikiem”. Vēlāk kāds no rakstniekiem laikabiedriem ar sašutumu rakstījis par šo tiesu upuriem, īpaši atzīmējot, ka to lielākā saļa bijuši kārtīgie draudžu locekļi, bet spīdzināšanas gaitā atzinušies visos grēkos un vēlāk sodīti - gan ar nāvi, gan ar ieslodzīšanu. Īpaši tautas atmiņā palikuši Salemas raganu procesi Masačusetā 1692.gadā, turklāt tur par raganām tika apsūdzētas pat mācītāja Semuela Perisa radinieces, jo tās pēkšņi apslimušas ar nezināmu kaiti un demonstratīvi aizspieda ausis, kad mācītājs par viņām lūdza Dievu. No turienes cēlušies arī mūsdienu seriāli par Ipsvičas raganām.
Pirmās raganu prāvas Latvijā notikušas XVI gadsimtā, bet īpaši izplatījušās XVII gadsimtā. Galvenie raganu vajāšanas ideoloģijas izplatītāji bija mācītāji Kurzemē un Vidzemē.

1. attēlā - T.H.Matesons "Salemas raganas pratināšana".
2. attēlā - nezināms autors "Mācītājs Samuels Periss", XVII gs. beigas.

Rakstība, rakstu zīmes (письменность, буквы, writing, letters)

- galvenā cilvēku savstarpējās saziņas sistēma, kā arī informācijas nodošanas un uzglabāšanas līdzeklis. Turklāt tās izmantotā nojēgas apzīmējumu sistēma dod iespēju piešķirt šai informācijai zināmu neatkarību no telpas un laika. Atšķirībā no simboliskās komunikācijas (brīdinājuma zīmēm, zīmējumiem, norādēm u.t.t.) rakstība allaž tie saistīta ar kādu noteiktu valodu un mutisko runāšanu. Mūsdienās rakstības un rakstu valodas jēdzieni sakrīt. Senākā zināmā rakstība pasaulē radās Šumēru valstī Divupē no piktogrammām apmēram 3.5 gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Rakstībai uzreiz radās pielietojums valsts dokumentu kārtošanā, nodokļu reģistrēšanā, likumu formulēšanā. Tālab var uzskatīt, ka bez rakstu valodas praktiski nav iespējama normāli funkcionējošās valsts pastāvēšana, vēstures fiksēšana, nerunājot par literatūru kā kultūras plūsmas radītāju un uzturētāju. Senākais līdz mums nonākušais Hamurapi (Babilonijas valdnieka) likumu krājums ķīļrakstā uz māla plāksnītēm attiecināms uz XVIII gadsimtu p.m.ē.
Pastāv uzskats, ka senlatviešu ciltīm pirms XIII gadsimta vietējais burtu raksts nav pastāvējis, kaut tie bijuši kontaktā ar kaimiņu tautām, kuras jau IX gadsimtā pazinušas rakstu valodu - Skandināvijas rūnas, Rietumeiropas latīņu alfabētu, seno slāvu alfabētu (uz grieķu alfabēta pamata) - kiriļicu. Iespējams, tieši rakstības trūkums arī kavējis valstiskuma un vienotās valodas izveidi.

1. attēlā - Vīklifa Jāņa Evaņģēlija sākuma lapa vecangļu valodā, XIV gs.
2. attēlā - gotiskajā rakstā veidota afiša par lugas "Žūpu Bērtulis" izrādi (1868.g.), no E.Smiļģa Teātra muzeja.

Raksts (tautisks) (национальный узор, national ornament)

- priekšmeta virsmas nosacīts rotājums bez attēla pazīmēm, kas atbilst konkrētās tautas kultūras mantojumam un tradīcijām. Raksta māksliniecisko efektu rada līniju, krāsu un plankumu kombinācija. Tuvumā dzīvojošām tautām nacionālie ornamenti bieži vien pārklājas, jo tām ir kopīgas senatnes saknes.
Latviešu nacionālajā lietišķajā mākslā eksistē virkne rakstu, kas atbilst novadiem un zināmā mērā tuvojas informācijas nesējiem (“Lielvārdes josta”), turklāt šie raksti bieži vien atbilst svarīgiem dievību un parādību simboliem (“Māras krusts”, “Auseklis”, “Jumis” u.c.). Lietišķās mākslas izstrādājumos (adījumos, keramikā, koka grebumos) nacionālie raksti ir būtisks elements. Tāpat modernajās valstīs raksts nokļūst arī simbolikā un naudas zīmēs.

1. attēlā - paklājs ar azerbaidžāņu buta rakstu, XVIII gs., Baku, Azerbaidžāna.
2. attēlā - tautisko rakstu paraugi no Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīcijas "Tautas tērps Zemgalē".

Rāte, rātsnams (ратуша, магистрат, town council, rathouse)

- pašvaldība Rietumeiropas pilsētās (sākot ar XII gadsimta beigām) un Krievijā sākot ar XVIII gadsimta beigām, dažreiz par rāti saukuši arī pašu celtni). Viduslaiku pilsētas pašvaldības ēku sauc par rātsnamu. Vairākās pilsētās ar pietiekami garu un notikumiem bagātu vēsturi joprojām ir divi rātsnami- vecais un jaunais, piemēram, franču flāmu pilsētā Lillē. Toties Palazzo Vecchio Florencē kļuvis par atdarināšanas paraugu daudzām vēlākajām oficiālajām celtnēm, starp kurām ir arī mūsu Saeima.
Rīgas rāte pirmo reizi pulcējās 1226. gadā, tā pārvaldīja pilsētu, sprieda tiesu, noteica nodokļus, risināja militārās dabas jautājumus, slēdza politiskus un saimnieciskus līgumus, uzturēja kontaktus ar citām pilsētām un valstīm. Rīgas rātsnams vai pašreizējā Rīgas Dome (atjaunots 2003. gadā) apmēram līdzīgi XVIII gadsimta ārējam izskatam, toreiz bija tapis pēc militārā inženiera un arhitekta fon Etingera projekta, atklāts 1765. gadā. Sākotnēji ēka bija divstāvu ar taisnības dievietes Temīdas statuju virs zelmiņa, vēlāk, XIX gadsimtā, piebūvēts trešais stāvs. Latvijā ir saglabājušies vēl daži īstie rātsnami, piemēram, 1540. gadā celtais Bauskas rātsnams, kurš nesen atjaunots un kurā darbojas novada muzejs.

1. attēlā - Florences rātsnams Palazzo Vecchio Sinjorijas laukumā, XIV gs.
2. attēlā - Rīgas rātsnams Strēlnieku laukumā

Reālisms (glezniecībā) (реализм (в живописи), Realism (painting))

- virziens un metode, kad mākslinieks cenšas attēlot notikumus un parādības pēc iespējas tuvāk īstenībai. Virziens kļuva valdošs literatūrā un tēlotājā mākslā XIX gadsimta vidū un joprojām ir visai populārs. Literatūrā šis stils sāka pakāpeniski izspiest romantismu, jo rakstnieki no vientuļā varoņa - cīnītāja vai protestanta - apjūsmošanas sāka izrādīt interesi par sociālajām problēmām, radās tā saucamo rakstnieku - dižgaru plejāde vairākās valstīs (Balzaks Francijā, Tolstojs -Krievijā, Dikkenss - Anglijā u.c.). Glezniecībā šis virziens nomainījis impērijas stilu vai klasicismu, kā arī sentimentālismu, no antīko varoņu un viņu likteņu tradicionālajiem sižetiem mākslinieki pievērsās apkārtējai dzīvei un tās attēlošanai. Vienlaikus reālisti centās neieslīgt pārāk šaurās tēmās un tēlos, bet pievērsās lielākiem notikumiem cilvēku dzīvē, lai kādām aprindām šie cilvēki piederētu, proti, veica glezniecībā to pašu, ko reālisti - rakstnieki literatūrā. Bieži vien jau gleznu nosaukumi vērš uzmanību uz notikumu svarīgumu ("Bēres", "Kāzas", "Aiziešana dienestā", "Ražas svētki").
Latviešu profesionālo gleznotāju pirmā paaudze pārsvarā izglītojās St.Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur sākot ar XIX gadsimta 70. gadiem virsroku ņēma tieši reālistiskais novirziens. Līdz ar to krievu kolēģu ietekmē arī mākslinieku pulciņš "Rūķis" jau savu nosaukumu izvēlējās atbilstoši reālisma principiem - patiesība, strādīgums, godīgums, izvairīšanās no izskaistināšanas, tuvība īstenībai. Vēlāk šie pirmās paaudzes profesionāļi aizgāja katrs savu ceļu, gan ieviešot modernisma un impresionisma elementus savos darbos, gan pat aizraujoties ar simbolismu, bet viņu XIX gadsimta beigu darbi bija pārsvarā reālistiski gleznoti, pat tuvi Peredvižņikiem.

1. attēlā - Gustavs Kurbē "Bēres Ornānā", 1849.g., Dorsē muzejs, Parīze.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Pēc dievkalpojuma", 1894.g., LNMM kolekcija.

Reālisms (tēlniecībā) (реализм (в скульптуре), realism (sculpture))

- filozofija – priekšstats, ka apkārtējā pasaule pastāv neatkarīgi no cilvēka apziņas; literatūrā un mākslā – virziens un metode, kad mākslinieks cenšas attēlot notikumus un parādības pēc iespējas tuvāk īstenībai. Virziens kļuva valdošs literatūrā un tēlotājā mākslā XIX gadsimta vidū un joprojām ir visai populārs. Skulptūrā šis jēdziens saistīts ar virkni izcilo tēlnieku vārdiem, jo pēc būtības arī Mikelanželo un pat Rodēns bija reālisti. Realistu veidotās skulptūras (un it īpaši portreti) izceļas ar lielisku tehnikas pārvaldīšanu.
Latvijā visi pirmie profesionālie mākslinieki un rakstnieki piederējuši šim virzienam, kas izskaidrojams gan ar viņu izcelšanos (pārsvarā no zemnieku bērnu vidus), gan ar profesionālās literatūras un mākslas iekļaušanos toreiz valdošajās tendencēs. Lielākā daļa skulptūru, kuras joprojām dažādo apkārtējo vidi Latvijas pilsētās un tapušas XX gadsimtā, mainoties varām un ideoloģijai- tai skaitā arī kapsētās - veidotas tieši reālisma manierē. Tas arī izprotams, jo realistiskās skulptūras uztverei nav nepieciešamas profesionālās zināšanas, tā ir saprotama un vairākumam tuva, turklāt nebūt nav primitīva.

1. attēlā - L.Minjons "Arājs ar vērsi", skulptūra Briseles Botāniskajā dārzā, 19.gs. beigas (bronza).
2. attēlā - 'Burkards Dzenis"Piemineklis Jānim Rozentālam", 1936.g., biste pie LNMM ēkas.

Referendums () Sk. plebiscīts

Reformācija (Реформация, Reformation)

- reliģiska un sabiedriska kustība Eiropā 16. gs., kas iestājās par pārmaiņām reliģiskajā dzīvē. Tās sākums saistās ar Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzēm. Kustības mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Tās rezultātā notika baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas Rietumu kristietības konfesijas, tai skaitā luterānisms un virkne citu. Reformācijas piekritējus dažādās valstīs sauca atšķirīgi - par Kalvīnistiem, hugenotiem, luterāņieem u.c. 95 tēzes, vērstas pret indulgenču tirdzniecību, augustīniešu mūks Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Reformas piekritēji uzskatīja, ka katrs ir tiesīgs lasīt un izprast Bībeli, cilvēkam nav nepieciešamības pēc svētbildēm un mūku ordeņiem, ka baznīcai nav nepieciešami laicīgie īpašumi un hierarhija, ka jābūt dalījumam - pār sabiedrību valda laicīgā vara, pār garīgo - tikai Dievs bez kaut kādiem vietniekiem (pāvesta), turklāt pašas draudzes vēlēts mācītājs dievkalpojumus notur draudzes locekļu dzimtajā valodā. Reformācija izsauca spēju pretdarbību katoļu pasaulē, ko sauc par kontrreformāciju. Kā reformācijas blakus produkts ir uzskatāma Jezuītu ordeņa nodibināšana, kurš ne tikai aktīvi sludināja katoļticību, bet arī dibināja skolas, resp. veicināja vienkāršās tautas izglītošanu. No pilsoniskā viedokļa Reformācija atbilda sabiedrības prasībai pēc vienkāršākas un lietišķākās baznīcas, par ko arī mūsdienās liecina visāda veida reformēto baznīcu pārsvars ASV sabiedrībā. Arī vārdu "reformators" sākotnēji saistīja ar šo kustību apzīmējot ar to Reformācijas piekritēju vai veicēju, Lutera ideju atbalstītāju. Vēlāk par reformatoriem sauca personas (valsts vīrus, māksliniekus, dzejniekus u.c.), kuri izvēlas jaunus ceļus mākslā vai sabiedrības dzīvē (valdnieki - reformatori).
Jau XV gadsimta Rīgā ieplūda Jana Husa (čehu izcelsmes filozofa) idejas, bet vēlāk te kļuva populāri arī Roterdamas Erasma darbi. Par pirmajiem sludinātājiem Livonijā kļuva Johanns Brīsmans un Andreass Knopke, pirmais apbedīts Kēnigsbergā, otrs- Rīgā. Abi bija teologi, kuri izprata Reformācijas ideju būtību. Reformācija Livonijā, tāpat kā Vācijas zemēs, sākās lielajās pilsētās, jo te bija vairāk izglītoto ļaužu, kuri jau pazina humānisma idejas. Reformācijas rezultātā 1554. gadā Livonijas landtāgs atļāva ticības brīvību, no daudzām pilsētām katoļi tika padzīti, baznīcas un īpašumi konfiscēti, krietna daļa baznīcās esošo mākslas darbu un kulta priekšmetu gāja bojā, lielākajās Livonijas pilsētās uz laiku aizliedza dievkalpojumus. Jāpiezīmē, ka pašu vietējo iedzīvotāju iesaistīšana Reformācijā tolaik bija minimāla, un turpmākā pāreja luterticībā latviešu dzīvesveidu un ticību ietekmēja visai maz.

1. attēlā - Lūkass Kršnahs Vecākais "Luters kā junkurs Jorgs", 1521.g.
2. attēlā - nezināms autors "Johanns Brīsmans", vara gravējums, XVI gs.

Regālijas (Регалии, regalias)

- priekšmeti, kas simbolizē valdnieka likumīgās tiesības un varu (kronis, scepteris, varas vai valsts ābols u.c.), kā arī izcilie ordeņi; parasti tika izmantoti īpašajās ceremonijās – kronēšanā, laulībās, kristībās, oficiālajās augsta ranga pieņemšanās. Parādes portretos galma mākslinieki centušies regālijas īpaši akcentēt. Dažkārt regālijām tiek pieskaitīti arī valdnieku ģerboņi dažādā izpildījumā - karogos, emblēmās, telpu noformējumā, atkārtojot regālijas motīvu.
Tā kā pašiem latviešiem pirms kristietības īstenais valstiskums nav bijis, Pirmās republikas laikā ar atpakaļejošo datumu gleznotie cilšu vadoņu vai kunigaišu portreti (pārsvarā L. Liberta un A. Cīruļa gleznotie) satur izdomātās regālijas. Šķiet, ka pat Nameja (valdnieka) gredzens ir radies vēlāk - par spīti Aleksandra Grīna romānam. Tā kā XVII gadsimtā lielākā Latvijas teritorijas daļa piederēja Zviedrijai, karali Gustavu II Ādolfu iespējams uzskatīt par mūsu toreizējo valdnieku ar atbilstošām regālijām. Mūsdienu pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, par regālijām uzskata ordeņu, goda zīmju un medaļu kopu, pievēršoties vārda sākotnējai nozīmei (likumīgā zīme).

1. attēlā - Albrehts Dīrers "Imperators Kārlis Lielais un imperators Zigismunds" (ar varas atribūtiem- Zemes ābolu un zobenu), 1511.-1513.g., Vācu Nacionālais muzejs, Nirnberga.
2. attēlā - nezināms autors "Gustavs II Ādolfs", Zviedrijas karalis, ar varas atribūtiem, Sv. Jāņa baznīca, Rīga.

Regtaims (рэгтайм, ragtime)

- amerikāņu mūzikas žanrs, kura galvenā iezīme ir sinkopētais vai “robainais” stils. Tas sākās kā deju mūzika "sarkano lukturu" afroamerikāņu apdzīvotajos rajonos ASV Dienvidos. Sasniedza savas popularitātes augstumus laika periodā starp 1897. un 1918. gadu, kad, pateicoties pianista E. Hogana aktivitātēm, ne tikai atzīts par žanru, bet pat devis nosaukumu noteiktam laika periodam. Sākotnēji gan vārdi "džezs" un "regtaims" lietoti kā sinonīmi. Arī slavenā Miloša Formana 1981.g. filma pēc amerikāņu rakstnieka E.Doctorow noveles nosaukta tiešī šajā vārdā. Žanra ietvaros notika populāro maršu papildināšana ar afrikāņu mūzikas ritmu dažādību. Pastāv uzskats, ka vairāki XX gadsimta komponisti, tai skaitā Klods Debisī un Igors Stravinskis, savos darbos ietekmējušies no regtaima ritmiem. Interese par regtaimu sāka atdzimt XX gadsimta 70.-tajos gados.
Latvijā iepazīšanās ar "dzīvo regtaimu" notika 1998. gada martā, kad Raimonda Paula un džeza pianista Harija Baša duets iemēģināja programmu "Ragtime". Kā teikts avīzes "Diena" recenzijā (I.Lūsiņa), "Paulu regtaima žanrā valdzina atmosfēra, piedūmoto Teksasas krodziņu vai, vēlāk, mēmā kino smeķis: pianists (tapers) spēlē pie nenoskaņotām, vecām klavierēm, pīpē un improvizē, daudz nereaģējot pat uz ātri uzliesmojošajiem kovboju kautiņiem. Viņš var būt relatīvi drošs, jo uzraksts pie sienas atgādina: Uz pianistu nešaut!". Regtaima manierē sarakstītie skaņdarbi tikuši atskaņoti 2012.gada augustā festivālā "Liepājas vasara" kvinteta "Amber Sound Brass" izpildījumā.

1. attēlā - Skota Džoplina "Viegli uzvarētāji" nošu pirmā lapa, 1901.g.
2. attēlā - ansambļa "Amber Sound Brass" (metāla pūšamo instrumentu) dalībnieki, Liepāja (no Liepājas Simfoniskā orķestra mājas lapas, 2012.g.).

Rekonkista (реконкиста, reconquista)

- periods (apmēram 7 gadsimti) Viduslaiku Spānijas un Portugāles dzīvē, kad Pireneju pussalas kristiešu valstiņas centās atkarot arābu VIII gadsimta sākumā iekarotās teritorijas – musulmaņu kalifātus. Rekonkista beidzās XVI gadsimtā Katoļu valdnieku pāra – Izabellas un Ferdinanda valdīšanas laikā ar Granādas krišanu 1492.gadā, karaļa Boabdila padošanos Kastīlijas Izabellai un tai sekojošu musulmaņu izraidīšanu no Spānijas. Tradicionāli vēsturnieki uzskata par rekonkistas sākumu kauju pie Kovadongas, kad neliela vestgotu armija sakāva skaitliski lielāku arābu karaspēku ziemeļu Ibērijas kalnos, nodibinot mazu kristīgu provinci Astūrijā. Viduslaiku literatūrā cīņas starp kristiešiem un musulmaņiem (arābiem) Pireneju pussalā atspoguļotas trubadūru dziedājumos un teikās, tai skaitā ar to saistīta arī Dziesma par Rolandu, slaveno Kārļa Lielā bruņinieku.
Mūsdienās vārdam Rekonkista pēkšņi radies pavisam cits skaidrojums - ar to kareivīgie musulmaņi, kuri sapņo par islāma valsts nodibināšanu, tiecas atkarot (būtībā iekarot) visas tās teritorijas, kurās kādreiz valdīja tikai ortodoksālā Islāma likumi. Šī Rekonkista tās nežēlīgā rakstura dēļ (terora akti, ķīlnieku sagrābšana, drausmīga un publiska vardarbība) diemžēl arī spēj kalpot par iedvesmas avotu dažādu "šausmeņu" autoriem.

1. attēlā - rekonkistas kaujas ilustrācija no svēto dziedājumu grāmatas (Kantigas), kas tapusi XIII gs. pirmajā pusē
2. attēlā - Fransisko Pradilla "Granādas padošanās", 1882.g.

Rekonstrukcija (ēkas) (реконструкция (здания), Reconstruction (architecture))

- fragmentārs vai pilnīgs restaurācijas veids, atjaunojot arhitektūras pieminekļa (karu vai stihisko nelaimju) gadījumā bojā gājušās daļas. Lai atjaunoto daļu varētu atšķirt no oriģinālajiem celtnes elementiem, to dažkārt veido citā būvmateriālā. Dažreiz šo restaurācijas veidu sauc arī par rekompozīciju, ja tiek nedaudz mainītas ēkas funkcijas, saglabājot tās ārējo veidolu (muzeju iekārtošana bijušajās pilīs vai klosteros u.c.). Pirmais no šāda tipa arhitektiem -restauratoriem bija francūzis Viole le Djuks, kas XIX gadsimtā atjaunoja Parīzes Dievmātes katedrāli.
Latvijā ar vērtīgo ēku restaurāciju XIX gadsimta beigās (Rīgas Doms) nodarbojies arhitekts V. Neimanis, bet mūsdienās par maksimāli pietuvinātu sākotnējām izskatam var uzskatīt darbu, kas veikts atjaunojot Bauskas pili. Starp rekonstrukcijas projekta autoriem bija gan Čehijas, gan Latvijas speciālisti. Process tika uzsākts jau 1973, gadā, noritēja ar pārtraukumiem, bet patlaban ārējais veidols jau daļēji atjaunots un pilī darbojas muzejs, notiek koncerti un pat atdzimst pils akmens rotājumi.

1. attēlā - Bovē pilsētas bīskapijas (XII-XV gs.) rekonstrukcija, 2014.g. Pašlaik pilsētas vēstures muzeja teritorija.
2. attēlā - Bauskas ordeņa pils tornis un sienas daļa (XV gs. vidus) 2004.gada rekonstrukcija.

Rekonstrukcija (vēsturiska) (реконструкция, Reconstruction)

- pārveidošana, pārkārtošana pēc jauniem principiem, arī atjaunošana pēc dokumentiem, rasējumiem, aprakstiem; arī notikuma patiesās gaitas noskaidrošana ("vēsturiskā rekonstrukcija"). Rekonstrukciju iespējams veikt reizē ar restaurāciju.
Latvijā vērienīgāka bija Nacionālās Operas ēkas rekonstrukcija ar interjera restaurāciju, kas tika veikta laikā starp 1995. un 2001. gadu, bet patlaban notiek LNMM rekonstrukcija.

1. attēlā - Leo fon Klence "Atēnu akropoles rekonstrukcija", 1846.g., Jaunā Pinakotēka, Minhene, Vācija.
2. attēlā - Tērvetes pils (XIII gs.) rekonstrukcija, Jelgavas pilsētas muzejs.

Rekvizīts (театральный реквизит, theatrical property)

- ir visu to palīgriekšmetu kopa, kuru izmanto uz skatuves (vai uz ekrāna) aktieri izrādes laikā nolūkā radīt uzveduma fonu un atmosfēru, nodrošinot darbības vides ticamību. Vārds cēlies no latīņu valodas, kur ar to apzīmēja "nepieciešamo (izrādei)". Uz šo jēdzienu attiecināmi dažādi piederumi (aksesuāri), piemēram, saulessargi un lietussargi, spieķi, etvijas, trauki u.c. Par senāko rekvizītu tiek uzskatītas Grieķijas antīkā teātra maskas, kuras aktieri turēja rokās un laiku pa laika novietoja sejai priekšā. Rekvizītam mēdz būt izšķiroša loma paša sižeta attīstībā - lakatiņš, kura dēļ Otello nožņaudz Dezdemonu, sarkanā košā šalle Moema "Teātrī", ar kuras spīdumu Džūlija burtiski iznīcina sāncensi, slavenais zobens, kas apliecina karaļa Artūra tiesības uz troni, gredzens, ko Atoss uzdāvināja Milēdijai u.c.
Tā kā profesionālais latviešu tēātris ir samērā jauns, sākotnēji uzvedumi tika veidoti, izmantojot pārsvarā nevis speciālos rekvizīta meistarus, bet amatierus no teātra mīļotāju vidus. Arī patlaban spožākais un populārākais mūsdienu Latvijas teātris - Jaunais Rīgas teātris - labprāt izmanto kā rekvizītu dāvinājumus, pat utilizējot priekšmetus, kas citiem liktos prom metami. Tā, vienā no pēdējām un ļoti populārajām lugām "Dukši" par rekvizītu kalpo gan mušu sitamais, gan četrus gadus saldētavā nostāvējis trusis.

1. attēlā - Burvju grāmata no šausmu stāsta "Suņi" uzveduma, kuru, atbilstoši saturam, nedrīkst atvērt, izgatavojis Shubi
2. attēlā - atslēga no Raiņa lugas "Uguns un nakts" uzveduma 1911.gadā Jaunajā latviešu teātrī, E.Smiļģa Teātra muzejs.

Relikvija (реликвия, relic) latīņu: reliquiae (atliekas)

- reliģiskajā izpratnē tā var būt vai nu kāda svētā (vai citādi godātās personas) ķermeņa daļa, kas tiek uzglabāta speciālā šķirstiņā; vai arī ar tā gaitām saistīts objekts (piem. naglas no Kristus krusta). Būtībā tas ir objekts, kas domāts ilgstošajai pielūgšanai, tveramai piemiņas uzturēšanai. Relikvijas kopš senatnes veido vairāku reliģisko kultu (kristietības, budisma, hinduisma), kā arī seno ticējumu, ievērojamo sastāvdaļu. Latīņu vārds, kas domāts relikvijas apzīmēšanai, vienlaikus apzīmēja arī lādīti (šķirstiņu, trauku) pašas relikvijas uzglabāšanai. Jau Senajā Grieķijā pilsēta vai svētnīca varēja paziņot, ka tās teritorijā atrodamas kāda godināmā varoņa relikvijas, kas turpmāk veicināja šī varoņa kulta izkopšanu. Savukārt, Viduslaikos baznīcas un klosteri, kuros atradās slavenās relikvijas, kļuva par svētceļotāju centriem, un šī tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām, kad par relikvijām pat tiek uzņemtas filmas, bet to atvešana uz kādu citu valsti var pārvērsties par masveidīgu pasākumu ar izteiktiem pagānisma elementiem, kā, piemēram, "Dievmātes jostas" vizīte Maskavā, kas pulcināja vairākus miljonus apmeklētāju, jo it kā nesusi neaprakstāmu svētību aplūkot gribošajiem.
Latvijā relikvijas jēdzienam ir iespējami vairāki skaidrojumi, no kuriem tāpat iespējams izdalīt vispārējo (reliģisko, kultūras mantojumam piederīgo) un arī privāto, ģimenisko.

1. attēlā - XIII gadsimta relikviju šķirstiņš bazilikas formā, Ķelnes katedrāle, Vācija.
2. attēlā - vitrīna ar relikvijām, Turaidas pils ekspozīcija.

Reljefs, cilnis (рельеф, relief)

- viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni un līdzīgi gleznai, aplūkojams no priekšpuses. Izšķir augstcilni, zemcilni un plakancilni jeb iedobto cilni. Augstcilnis izvirzīts vairāk par pusi savi apjoma virs plaknes; zemcilnis izvirzīts mazāk par pusi sava apjoma virs plaknes; plakancilnis jeb iedobtais cilnis- skulpturālais veidojums ir plaknē it kā iegremdēts. Slavenie ciļņi pazīstami kopš antīkās pasaules, kad tie greznoja tempļu sienas (Pergamas altāris), Triumfa arkas un kolonnas. Vienkāršāki ciļņi joprojām redzami kapsētās un ir veidoti no izturīgiem materiāliem, akmens vai metāliem.
Latvijā ciļņi ienāk reizē ar kristietību, bet līdz mūsdienām no tiem tikpat kā nekas nav saglabājies, jo lielākā daļa ciļņu, kas kādreiz rotājuši baznīcas un kapenes, gājusi bojā Reformācijas laikā, tāpat kā viduslaiku vitrāžas. Viens no senākajiem zemciļņiem ir redzams uz Ekkes konventa ēkas blakus Jāņa baznīcai un tā ir Ekkes epitāfija. Savukārt par augstciļņiem var uzskatīt Brīvības pieminekļa postamenta skulptūras grupas. Pēdējā laikā radušies arī kombinētie ciļņi, kad viena daļa ir itkā iegremdēta plaknē, bet otra- paceļas virs tās.

1. attēlā - zemcilnis uz Ambergas pilsētas rāts fasādes, Bavārija, Vācija.
2. attēlā - stilizēts plakancilnis par piemiņu 1941.gada deportāciju upuriem Koknesē.

Renesanse (arhitektūrā) (Архитектура Возрождения, Renaissance (architecture)) no franču: Renaissance atdzimšana

- periods Eiropas kultūras attīstībā (14.-16. gadsimts) vai arī mākslas stils, kuram raksturīga dziļa interese par cilvēka personību un celtnes atbilstību humānajiem konstruēšanas principiem. Tā ideāls – vispusīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Arhitektūrā renesanse izpaužas kā pāreja no gotikas ar tās pārspīlēti vertikālajām formām, kuras nomāc cilvēku un pasvītro tā niecību, uz apjomiem un dekoru, kas ir tuvāks un viengabalaināks. Drūmās pilis- cietokšņus nomaina ārējā vidē harmoniski pastāvošās pilis- palasti.
Latvijā ir visai maz Renesanses arhitektūras pieminekļu, bet viens no tiem ir saglabājies bijušās Kurzemes hercogistes otrajā galvaspilsētā- Kuldīgā, un tā ir Trīsvienības baznīca, celta pēc Polijas karaļa pieprasījuma, apstiprinot hercogu Jēkabu par troņmantinieku. Pēc speciālstu domām, šī trīsjomu celtne ar vienkāršu ārējo arhitektūru ir veidota itāļu renesanses ietekmē, tuvināti cilvēkam un atsakoties no pārspīlētām gotiskajām arkām un pārmērīgām smailēm.

1. attēlā - Attēlā - Luksemburgas pils, renesanses arhitektūras paraugs, Parīze, XVI gs.beigas – XVII gs. sākums.
2. attēlā - Kuldīgas Sv.Trīsvienības katoļu baznīca, 1640.g.

Renesanse (tēlotajā mākslā) (Искусство Возрождения, Renaissance (art)) no franču: Renaissance atdzimšana

- periods Eiropas kultūras attīstībā (14.-16. gadsimts) vai arī mākslas stils, kuram raksturīga dziļa interese par cilvēka personību un celtnes atbilstību humānajiem konstruēšanas principiem. Tas ir arī domāšanas stils, kas ietekmē filozofiju, literatūru, mūziku un zinātni. Šis stils rod savus pamatus antīkajā mākslā un, sācies Itālijā, pakāpeniski izplatās uz Eiropas ziemeļiem, nesdams līdz Humānisma filozofiju. Renesanses ideāls – vispusīgi attīstīts, izglītots cilvēks ar dzīvu interesi par reālo pasauli, nevis askēts, kas domā tikai par aizkapa dzīvi. Tēlotājmākslā izmanto perspektīvu, seju gleznojumā jūtams reālisms. Pastāv Renesanses periodizācija atbilstoši gadsimtiem. Par Dižrenesansi (kad darbojušies tā saucamie Renesanses dižgari – Leonardo, Mikelanželo, Rafaels, Dīrers) sauc XVI gadsimta pirmos 30 gadus. Glezniecībā Renesanse pievēršas psiholoģiskiem portretiem un antīkajiem sižetiem, turklāt par portretējamajiem izvēlas nevis tikai valdniekus un augstmaņus, bet arī zinātniekus un humānistus. Renesanses māksla iezīmēja Eiropas pāreju no Viduslaikiem uz Jauno laiku periodu.
Gan gleznās, gan skulptūrā Renesanses mākslinieki sāk drosmīgi attēlot kailfigūras, veidojot slavenās statujas, arī pārsvarā par antīkiem un arī par Bībeles sižetiem. Paralēli sāk attīstīties laicīgā māksla, kuru sponsorē izglītotie valdnieki, dibinot pirmās Mākslas akadēmijas. Izcilākie starp gleznotājiem un tēlniekiem no amatniekiem kļūst par valdniekiem pietuvinātiem cilvēkiem un sāk baudīt augstāko šķiru cieņu. Parādās pirmās mākslai un māksliniekiem veltītās grāmatas. Latvijā īstenu Renesanses tēlotājas mākslas paraugu nav, visai nosacīti tiem iespējams pieskaitīt t.s. Nikolaja Ekkes epitāfiju uz Konventa ēkas Vecrīgā.

1. attēlā - Hanss Holbeins Jaunākais "Vēstnieki", 1533.g., Londonas Nacionālā galerija.
2. attēlā - Ticiāns "Debesu mīlestība un Zemes mīlestība ", 1513.-1515.g., Borgēze galerija, Roma.

Renovācija (реновация, renovation)

- ir ēkas struktūras, ārējā izskata un interjera uzlabošana, tās apgādāšana ar jaunām ērtībām, izmantojot modernas tehnoloģijas un apdares materiālus. Atšķirībā no restaurācijas, renovācija tiecas nevis pēc atjaunošanas, bet arī pēc izskaistināšanas un līdz ar to tai ir vairāk komerciāli praktiska nekā vēsturiska vērtība. Jebkurā gadījumā renovācija, kas ir visai dārgs un komplicēts pasākums, uzlabo pilsētvidi, sagādā darbu augsti kvalificētam darbaspēkam, tai skaitā arhitektiem, tēlniekiem un inženieriem, jo tās gaitā nepieciešams salāgot ārējā izskata un iekšējā komforta prasības. Tādējādi nievājošā attieksme pret pagātnes celtņu ārējā veidola renovāciju nebūtu ieteicama.
Rīgas jūgendstila koncentrētās pērles - Alberta ielas - veidola atjaunošana praktiski visa reducēta tieši uz renovēšanu - un tāpat vērtējama tikai pozitīvi, vismaz no tūrisma biznesa un nekustamā īpašuma puses, kā arī no pilsētas košākās ielas tēla atjaunošanas. Tomēr jāpiezīmē, ka virkne renovēto eklektikas un jūgendstilā celto ēku patlaban izskatās daudz spilgtāk un košāk nekā bijušas tās uzceļot, turklāt pakešu logi un pārbūvētie augšstāvi dažkārt nesaskan ar apkārtni.

1. attēlā - Madrides municipālais vēstures muzejs, XXI gs. renovēta bijušā XVII gs. Sv. Fernanda hospitāļa ēka.
2. attēlā - Ausekļa iela 4, arhitekts R.Cirkvics, 1900.g., vēlīnā eklektika, 2011.gada renovācija.

Republika (республика, republic) latīņu: res publica

- valsts iekārta, kur augstākās valsts varas institūcijas uz noteiktu laiku ievēlē pilsoņi - atbilstoši vārda, kas nozīmē "tautas varu" latīņu valodā. Gan modernās, gan senatnes republikas pamatīgi atšķiras savā ideoloģijā un uzbūvē. Antīkajā pasaulē un viduslaikos par republikas mērauklu uzskatīja Romas republiku vēstures posmā starp caru gāšanu un Impēriju. Renesanses laikmetā atdzima interese par cilvēciskajām vērtībām un pilsoņu sabiedrību, kas izrietēja no aizraušanās ar antīkajiem ideāliem, tai skaitā ar klasisko Atēnu demokrātiju. Eiropā Jauno Laiku sākumā jēdziens republika saistīts ar reliģisko toleranci un absolūtā valdnieka privilēģiju ierobežošanu. Līdz ar to revolūcijas vai neatkarības cīņas Eiropā tradicionāli beidzās ar republikāniskās iekārtas nodibināšanu. Vairāki mākslinieki, tai skaitā Ž.L.Davīds tūdaļ atsaucās revolūcijas un republikas aktualitātēm, starp kurām bija arī republikāņu (un arī terora) idejiskā vadoņa jakobīņa Marata nogalināšana. Vēsturē pazīstamas arī itāļu aristokrātiskās un pilsoniskās republikas - Florences, Venēcijas, Dženovas u.c, kurās plauka māksla un zinātne.
Arī Latvijas Republika izveidojusies pēc revolūcijas, kas notikusi Krievijas impērijā 1917.gadā, izmantojot sabiedriskā iekārtas maiņu metropolē un pateicoties pašaizliedzīgajām neatkarības cīņam. Par Latvija Republikas dzimšanas dienu uzskata tās proklamēšanu de facto 1918.gada 18.novembrī. Latvijas Republikas neatkarīgo attīstību pārtrauca sākotnēji inkorporēšana PSRS ar sekojošu nacistiskās Vācijas okupāciju un PSRS karaspēka reokupāciju 1944.gadā. Līdz 1991.gadam Latvija ietilpa PSRS sastāvā, kad sabrūkot PSRS Republikas neatkarība tika atjaunota.

1. attēlā - Žaks-Luī Davīds "Marata nāve", 1793.g., Briseles Mākslas muzejs.
2. attēlā - Sarkanās armijas tanks Rīgā 1940. gada 17. jūnijā,

Restaurācija (реставрация, restoration)

- mākslas darba vai arhitektūras pieminekļa sākotnējā izskata atjaunošana pēc iespējas tuvāk oriģinālam, veicot izpēti un novēršot laika gaitā radušos postījumus; vēsturiskajā kontekstā - revolūcijas gāztās iekārtas atjaunošana.
Latvijā visrūpīgākie un visprofesionālākie restaurācijas darbi jau vairāk neka 40 gadus ilgst Rundāles pilī, tie notiek lēnām pakāpeniski restaurējot pa vienai telpai. Tāpat pakāpeniski tiek atjaunotas vairākas baznīcas, starp tām Pareizticīgo katedrāle Rīgas centrā, kurā PSRS laikos bija izvietots planetārijs un baznīcas kupoli zaudēja savus krustus un apzeltījumu.

1. attēlā - XVII gs. dārza paviljona atjaunošana Nimfenburgā, Bavārijas lielhercogu vasaras rezidencē Minhenē.
2. attēlā - vienkāršakais restaurācijas veids- kādreizējā kupola apzeltījuma atjaunošana Kristus Piedzimšanas katedrālē Rīgā.

Retabls (ретабль, retable) latīņu: retro tabula altaris

- dekoratīva vertikāla daļa aiz altāra skulpturālu rotājumu vai gleznas veidā, kur attēloti svētie vai ainas no Kristus dzīves. Retabli Rietumu sakrālajā glezniecībā izgāja vairākus posmus. Senākie - romāniskie retabli - bija veidoti kā viens kopīgs panelis, kura centrā bija attēlots kāds svētais, bet abās pusēs, viena zem otras, atradās nelielas taisnstūra daļas ar šī svētā dzīves elementiem. Pareizticīgajā tradīcijā tās sauca par "kleimām", kurās tika attēlots personāža dzīves ceļš no dzimšanas līdz kapam. Vēlāk retabli kļuva divdaļīgi, tad tos sauca par diptihiem, trīsdaļīgi - triptihi un pat daudzdaļīgi - poliptihi. Ja sānu daļas bija nostiprinātas ar iespēju aizvērt centrālo, tās sauca par virotnēm, turklāt bija iespējams apgleznot virotnes abas puses. Beidzot retablus sāka veidot kā lielu ierāmētu altārgleznu, kas novietota starp kolonnām un to pat vaiņagoja speciāls frontons.
Saglabājušies senākie katoļu baznīcu retabli Latvijas teritorijā ātrodas ārpus Rīgas, jo te vairāk nekā divus gadu simteņus katoļticība tika noliegta. Par vienu no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem tiek uzskatīts XVII gs. beigu Liepājas Sv. Annas barokāls retabls, ko veidojis Nikolauss Stefens jaunākais pēc tālaika pilsētas birģermeistara pasūtījuma. Ap to pašu laiku veidots itāļu baroka stilā divdaļīgs retabls Skaistkalnes Dievmātes baznīcā, kura apakšējā līmenī attēlots krustā sistais Kristus, bet augšējā - viņa apraudošā Dievmāte.

1. attēlā - retabls Dievmātes katedrālē, XVI gs. beigas, Minhene, Vācija.
2. attēlā - retabls Skaistkalnes Dievmātes baznīcā, itāļu baroks, pabeigta 1692.g.

Revolūcija (Революция, Revolution) latīņu: revolutio

- ārkārtīgi strīdīgs jēdziens, kas būtībā nozīmē pilnīgu apvērsumu, sabiedrības, mākslas virziena, zinātnes pastāvošo normu (vai dogmu) noraidīšanu un noārdīšanu, pievēršanos jaunam attīstības modelim. Iespējamas gan agrārās, gan tehniskās, gan sociālās revolūcijas, kuras praktiski visās jomās satricina sabiedrību, turklāt bieži vien tās pavada asinsizliešanas un pat pilsoņu kari. No otras puses, cilvēces progress nav iespējams bez revolūcijām, citādi mēs joprojām ciestu regulāru badu, mirtu no bezgalīgām kaitēm jaunībā un meklētu glābiņu elkdievībā un pūšļošanā. Revolūcijas tēma (diemžēl tāpat kā kara tēma) allaž saistījusi māksliniekus, jo ar to ie saistītas cilvēku kaislības, varoņdarbi, upurēšanās un pat noziegumi - viss tas, kas veido mākslas būtību. Romantiķu māksla kopš Lielās Franču revolūcijas ar tās saukļiem "Brīvība, vienlīdzība, brālība" ir tās gara iedvesmota, kaut gan dižais Eižens Delakruā savā slavenajā "Brīvība barikādēs" attēlo jau nākamās, 1830. gada "Jūlija revolūcijas" varoņus. Viņa jaunava ar sarkano karogu rokā tika vēlāk nosaukta par Mariannu, brīvību mīlošās Francijas simbolu, un ilgus gadus, līdz pat pārejai uz vienotu Eiropas valūtu, rotājusi franču monētas. Neapšaubāmi, arī visas Brīvības statujas, ieskaitot mūsējo, tāpat ir rados Mariannai, katra savādākā izpildījumā.
Latvijā īpaši svarīga izvērtusies t.s. 1905. gada revolūcija, kad sociālie saukļi pēc vienlīdzības tika apvienoti ar vēlmi iegūt arī politisko neatkarību un atbrīvošanos gan no cariskās Krievijas, gan no vietējo "vācu baronu" varas. Šai revolūcijai Latvijā bija daudz gan cietušo cilvēku (nošautie, izsūtītie, emigrējušie), gan bojā gājušo materiālo un mākslas vērtību (sadedzinātās lauku sētas un izpostītās muižas), bet bija arī ieguvumi - atļauja mācīties vidusskolās dzimtajā latviešu valodā, daudz lielāka pārstāvniecība pilsētu un novadu pārvaldē un perspektīvā, gan pēc gandrīz 15 gadiem - arī pirmā sava neatkarīgā valsts. Atceroties 1905.gadu, mums ir gan piemineklis tā varoņiem Daugavas krastmalā, gan 1905. gada memoriālais ansamblis Rīgā.

1. attēlā - Ežens Delakruā "Brīvība barikādēs", 1830.g., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Rīgas 1905.gada parka centrālā skulptūra - veltījums revolucionārās iedvesmas mūzai un strādniekiem - cīnītājiem, XX gs. 70-tie gadi.

Rezidence (резиденция, residence)

- valsts baznīcas galvas, augstāko amatpersonu vai valdnieku mītne, diplomātisko vai konsulāro pārstāvju dzīves vai atrašanās vieta. Parasti būvēta nolūkā rīkot pieņemšanas un svinīgos pasākumus ar lielu dalībnieku skaitu un tās celtniecībai tiek izvēlēti labākie amata speciālisti. Vairākas bijušās valdnieku rezidences, tai skaitā arī Minhenes firstu rezidence, patlaban kalpo par muzejiem.
Par rezidenci svešo varu pārstāvjiem Latvijā ilgstoši kalpoja Rīgas pils. Tur secīgi uzturējušies provinces gubernatori, kurus iecēla Polijas, Zviedrijas un Krievijas impērijas valdība. Vēlāk šo pašu pili apdzīvoja Pirmās Republikas prezidenti, bet pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā tur secīgi mitinājās Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Pašreizējais Latvijas prezidents Andris Bērziņš pēc 2013.gada Rīgas pils ugunsgrēka pagaidām apmeties Melngalvju namā, bet šo celtni uzskatīt par Rezidenci vārda tiešajā nozīmē nevar.

1. attēlā - Bavārijas firstu Vittelbahu ģimenes rezidence Minhenē, XIV-XIX gs. Renesanse.
2. attēlā - Latvijas Ministru Prezidenta rezidence "Dauderi", XX.gs. 30-to gadu beigas, neogotika, Rīga.

Ribas, nervīras (ребра, нервюры, ribs, nervures)

- balsta elementi Gotiskajā arhitektūrā. Ribas iziet no celtnes augšdaļas un izliecas, veidojot dažāda tipa velves (krusta, zvaigžņu, vēdekļa). Ribas ir velvju šķautņu karkasa dekoratīvi akcentētā daļa, kas izceļas ārpus virsmas; mēdz izskatīties kā pinums, izciļņi, padziļinājumi. Nervīras kombinācijā ar kontrforsu un arkbutānu izmantošanu dod iespēju atvieglot jumu, samazināt tā vertikālo spiedienu un paplašināt logu virsmu. Nervīru sistēmas izmantošana gotiskajā arhitektūrā atviegloja mūrēšanu. Nervīras stiprināja tieši gotiskās, lauztās arkas.
Nervīras Latvijas baznīcās ir labi redzamas celtnēs, kuru gotiskā iecere vēlāk tika pilnveidota manierisma stilā. Tieši svētā Jāņa baznīca pilsētas rāts tuvumā, turklāt uzlabota manierisma tendenču garā, var lepoties gan ar īpašo velvju konstrukciju (vienīgās zvaigznes velves), gan ar pinuma nervīrām. Šīs nervīras veidojot skaitākās gotiskās velves Livonijā.

1. attēlā - velvju griesti svētā Jāņa baznīcā Lionā ar nervīru sistēmu.
2. attēlā - dažāda veida velvju nervīras Jāņa baznīcas kapellā Rīgā.

Rimeiks (римейк, re-make)

- jauna mākslas darba radīšana, izmantojot kāda plaši pazīstamā šedevra sižeta modernu interpretāciju (pārnesot darbību mūsdienās – piemēram, klasisko operu, baletu vai lugu gadījumā); piedāvājot klasiskā risinājuma vairākas versijas. Ļoti izplatīti ir datoru spēļu rimeiki, ja oriģinālam bijusi liela piekrišana.
Spilgtākais piemērs ir Māras Zālītes “Purva bridēja” pēdējais inscenējums Nacionālajā teātrī, kad skatītāji paši palīdz varonei veikt pareizu izvēli starp Edgaru un Akmentiņu.

Rindu mājas (Рядные дома, laneway houses, row houses)

- tipiska apbūve ciematos vai mazpilsētās, kuru iedzīvotāji visumā attiecināmi un vienu un to pašu slāni - aptuveni vienādi nodrošinātu, bet ne jau tik turīgu, lai varētu atļauties villu vai savrupmāju, tomēr katrs vēlas savu atsevišķu māju. Par rindu māju dzimteni mūsdienu izpratnē uzskata provinciālo Angliju, kur šāds apbūves tips parādījies XX gadsimta 30.-tajos gados, kad liels daudzums atvaļināto (tai skaitā kolonijās strādājušo) ierēdņu un virsnieku apmetās uz dzīvi provincē. Mājām ir saskaņots arhitektonisks risinājums un vismaz viena kopīga siena ar blakus esošo ēku. Parasti māju priekšā ir neliels dekoratīvs dārziņš un patlaban šādas rindu mājas atrodamas arī Londonas turīgajos rajonos.
Pirmās Republikas laikā būvētās kvazi-rindu mājas gar Liepājas ielu Rīgā drīzāk bija vienkāršas strādniekiem domātas mazdzīvokļu celtnes un to vizuālais risinājums bija visai pieticīgs un vienveidīgs. Latvijā rindu mājas to mūsdienu izpratnē parādījās pēc neatkarības atjaunošanas XX gadsimta 90.-to gadu sākumā un visai drīz ieguva piekrišanu relatīvi turīgo pilsoņu aprindās, it īpaši tādēļ, ka pirmās rindu mājas atradās tuvu galvaspilsētas centram (Ķīpsalā) un to projekts apmierināja latvieša vēlmi pēc "sava kaktiņa, sava stūrīša", turklāt mājas bija apgādātas ar individuālajām garāžām, tādējādi vienlaikus risinot vairākas problēmas. Mūsdienu Latvijā šāda tipa apbūve sastopama arī Jūrmalā un Pierīgā (Mārupē, Piņķos).

1. attēlā - rindu mājas Kornvolā, Dienvidrietumu Anglijā.
2. attēlā - rindu mājas Ķīpsalā, Rīgā.

Rizalīts (ризалит, risalit)

- uz priekšu izvirzīta ēkas daļa visā tās augstumā, to sāka intensīvi izmantot baroka periodā, kad ēkas triju spārnu konstrukcijā vidējā daļa bija izvirzīta uz priekšu.
Latvijā un Rīgā rizalīti parādās XIX gadsimta otrajā pusē neoklasicisma un neorenesanses ēkās, kad tiek izcelta parādes fasāde. Vairākas tāda tipa ēkas atrodas Valdemāra ielas sākumā, un tajās tradicionāli izvietotas mācību iestādes.

1. attēlā - XVII gadsimta pils ar rizalitu, Francija.
2. attēlā - Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas ēka Valdemāra ielā, arhitekts J.D.Felsko.

"Rīgas mākslinieku grupa" (Рижская группа художников, Riga painters group)

- bija mākslinieku biedrība Latvijā, kas aktīvi darbojās Rīgā no 1920. līdz 1938. gadam.Tā bija viena no aktīvākajām Latvijas pirmās brīvvalsts laika mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja Latvijā modernisma tradīcijas. Ar Rīgas mākslinieku grupas praksi tiek saistīts arī skaļākais uzskatu un paaudžu konflikts Latvijas mākslas vēsturē, ko veicināja dažu "klasiķu" neiecietība un pašu jauno mākslinieku uzdrīkstēšanās, kas mazas un nedaudz provinciālās valsts iekšienē likās pārmērīgi drosmīga. Grupa izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe" (1914-1915). Grupas dalībnieki īpaši interesējās par Rietumeiropas moderno mākslu un tās virzieniem. Pulciņa mākslinieki ar nosaukumu "Ekspresionistu grupa" 1919. gadā piedalījās retrospektīvajā izstādē Latviešu māksla, bet tā kā šis nosaukums pilnībā neatbilda grupas dalībnieku daiļrades ievirzei, 1920.gadā "Ekspresionistu grupa" tiek pārdēvēta par "Rīgas mākslinieku grupu".
Par vēl vienu mākslinieku grupu, kuras darbība arī beidzās 1938, gadā, un ilga desmit gadus, kļuva "Rīgas grafiķu biedrība".

1. attēlā - Valdemārs Tone "Pie loga", 1932.g., LNMM kolekcija.
2. attēlā - Rīgas mākslinieku grupa jubilejas izstādē 1930.gadā, priekšplānā sēž: Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv: Niklāvs Strunke. 2. rinda no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps, fotografējis Romāns Suta, no R.Sutas un T.Beļcovas memoriālā muzeja Rīgā.

Rīgas pils (Рижский замок, the Riga Castle)

- Rīgas pils ansamblis ar diviem torņiem, kuri saglabājušies no vecās ordeņpils, ilgstoši kalpojis par Rīgas un pat Baltijas laicīgās varas mītni, turklāt pēc Otrā Pasaules kara tur tika izvietoti vairāki muzeji, tai skaitā Latvijas Vēstures muzejs un Aizrobežu Mākslas muzejs un Pionieru pils. Pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un līdz 2013.gada ugunsgrēkam kalpojusi par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci.
Rīgas III ordeņpils tika uzcelta no jauna 1515.gadā pēc kārtējām sadursmēm pilsētas, ordeņa un bīskapa starpā. Pēc Livonijas sabrukuma XVI gadsimta vidū pilī secīgi atradās poļu un zviedru vietvalžu rezidence, pēc tam krievu ģenerālgubernatora mītne. XVIII gadsimta beigās, kad par ģenerālgubernatoru tika iecelts pēc izcelsmes katoļticīgs skots, blakus pils ansamblim tika uzcelta Sāpju Dievmātes katoļu baznīca- pēc pusotra gadsimta ieilgušā pārtraukuma, kad Reformācijas rezultātā Rīgā bija tikai luterāņu baznīcas.

1. attēlā - Rīgas pils kopskats no Daugavas puses pirms ugunsgrēka.
2. attēlā - Visu Sāpju Dievmātes baznīca Rīgas pils laukumā, celta 1785.g., pārbūvēta 1860.g. pseidoromāņu stilā.

Robainās arkas (зубчатые арки, Crenellated arches)

- arku tips, kuru izlocītā virsma veidota kā zobu un robu sistēma, ir īpaši izplatīts Austrumu (mauru, arābu) arhitektūrā. Tā atspulgs redzams it īpaši Sicīlijā, Portugālē un Spānijas dienvidos, kur Rekonkistas laikā bijušās slavenās mošejas pārveidotas par katoļu baznīcām, bet arhitektūras paņēmieni vēlāk plaši izmantoti arī laicīgo celtņu izdaiļošanai. Vēlāk robainās arkas un arī citas virsmas (kores, zelmiņus) labprāt izmantoja arī Eiropas ziemeļos, tā saucamajā Tjūdoru stilā, kā arī historicisma un eklektikas celtnēs.
Latvijā robojums un robainās torņu virsmas sastopamas gan lauku muižās, gan Jūgendstila celtnēs, bet ā īpaši plašo lietojumu noteica XIX gadsimta beigu - XX gadsimta sākuma progress celtniecībā, kad robainās virsmas varēja iegūt, izmantojot dzelzsbetona armatūru. Tomēr vairumā gadījumu arī jūgendstila celtnēs robainā arka ir nevis nesošs, bet dekoratīvs rustikas elements, izmantojot vietējos celtniecības materiālus - šūnakmeni vai kaļķakmeni.

1. attēlā - dekoratīvās robainās arkas virs logiem Porto pilsētā, Portugāle.
2. attēlā - dekoratīva šūnakmens robainā arka jūgendstila nama sānu fasādē Pārdaugavā, arhitekts K.Pēkšēns, 1907.g., atjaunota 2016.g.

Robojums (изрезанность, crenellation, battlement)

- arhitektūrā- ārsienu reljefs, ko veido zobu un robu sistēma, turklāt zobu formu dažkārt sauc par dzeguli. Dzeguļi šķērsgriezumā mēdz atgādināt "bezdelīgas asti". Ļoti populāri viduslaiku mūru un cietokšņu nobeigumos, jo robus var izmantot kā ambrazūras šaušanai.
Latvijas arhitektūrā robojums parādās reizē ar historicisma stilu lauku muižās un dažās celtnēs, atdarinot viduslaiku nocietinājumu motīvus.

1. attēlā - renesanses galerija Mantujā ar robojumu, XIV-XVI gs., Ziemeļitālija.
2. attēlā - Vecauces muiža ar robojumu, XIX gs. sākums, atjaunota pēc 1905.gada revolūcijas, Kurzeme.

Roka mūzika (Рок-музыка, Rock music)

- populārās mūzikas žanrs, kas sācis attīstīties pārsvarā ASV un Lielbritānijā XX gadsimta 60.tajos gados, balstoties uz rokenrolu, bet ar jūtamu blūzu un kantri mūzikas stilu ietekmi. Roks tāpat izmanto džeza, kā arī klasiskos mūzikas avotus.
2010.gada oktobrī apgāds “Mansards” sācis izlaist jaunu grāmatu sēriju “Roka faili”. Viens izdevums veltīts grupai “The Beatles”, otrs – “Pink Floyd”. Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā kopš 2001. gada labākais roka albūms ir viena no nominācijām.

1. attēlā - roka mūzikas elks Elviss Preslijs izpilda "Cietuma roku", 1957.g.
2. attēlā - Andreja Makarēviča "Laika mašīnas" koncerts arēnā "Rīga" 2014.gada rudenī.

Rokdarbi (ремесла, fancywork, handicraft, needlework)

- lietišķās mākslas izstrādājumi, kuru radīšanai kā darbarīks tiek izmantoti adata, tamboradata vai adāmadatas, bet kā izejas materiāli krāsaina dzija un audums. Izstrādājuma vērtība saistīta ar tā oriģinalitāti, autora māksliniecisko gaumi un atbilstību laikmeta stila prasībām. Rokdarbu darināšanai ir ļoti senas tradīcijas, viduslaiku Eiropā ar to parasti nodarbojās augstdzimušās sievietes, radot īstenus mākslas darbus. Vēlāk rokdarbi kļūst par folkloras tērpu neatņemamo sastāvdaļu.
Latvijā rokdarbu tradīcijas ir ļoti senas un tās attēlotas arī tautasdziesmās, kur varone ada rakstainus cimdus, pin prievītes, izšuj sagšas un ņieburus. Arī mūsdienās rokdarbi ir latvieša sadzīves nepieciešmais elements- sedziņas, dūraiņi, garās vilnas zeķes ar rakstiem.

1. attēlā - tzutuhilu vīrieša kāzu pončo, kuru abpusēji izšuvusi līgava (parasti tam aiziet 6-8 nedēļas), Gvatemala.
2. attēlā - vilnas zeķes ar tautiskiem rakstiem no rokdarbnieka krājumiem ziemā Vecrīgā.

Rokoko (рококо, rococo) franču: rocaille (kalna atlūza)

- dekoratīvs mākslas stils, ko uzskata par vēlīno baroku, bet Francijā sauc arī par rokaju (no vārda gliemežnīca), turklāt rokoko ornamentos patiesi bieži tiek atkārtots gliemežnīcas motīvs. Stils attīstījies XVIII gadsimta sākumā Parīzē un zināmā mērā tika uzskatīts par reakciju uz baroka pārlieko greznību, simetrijas prasībām un kanoniem. Rokoko ietekmēja praktiski visas kultūras jomas, ieskaitot glezniecību, skulptūru, interjera noformējumu, dekoratīvo mākslu un teātra dekorāciju veidošanu, literatūru, teātri un pat mūziku. Stilam raksturīgs vieglums, smalki un graciozi ornamenti. Rokoko stils saistās ar Apgaismību un saloniem, kā arī ar galma teātriem, tas ir ļoti graciozs, pat izsmalcināts un glezniecībā devis priekšroku gaišām krāsām. Franču glezniecībā ar rokoko stilu saistīti mākslinieku Vato un Fragonāra darbi, kā arī pastorāles, bet mūzikā - Mocarta sacerējumu vieglums un izsmalcinātība. Baroks interjerā izpaužas kā koptēls, kurā ietilpst gan elegantās mēbeles un kamīni, nelielas dekotatīvās skulptūras, spoguļi ornamentālos rāmjos, greznas un izsmalcinātas lustras, sudraboti vai zeltīti reljefa griesti un smalks sienu gleznojums.
Rokoko stilā veidotie XVIII gs. baroka pils interjeri, kuros ietilpst gan plafoni, gan porcelāna "kabineti", gan smalkie krēsli, trauki, spoguļi filigrānajos rāmjos, miniatūras un lakotie sekretāri patlaban ir aplūkojami Rundāles pilī, kur notiek šo krāšņo un acīm tīkamo sadzīves un mākslas priekšmetu pakāpeniska restaurācija. Tāpat muzejā "Rīgas birža" Rietumu mākslas kolekcijā ir vairāki rokoko stila paraugi (svešturi, greznumlietas, dažas neliela izmēra XVIII gadsimta gleznas).

1. attēlā - Nimfenburgas sudraba paviljons Bavārijas lielhercogu rezidencē, XVIII gs. sākums, Minhene.
2. attēlā - rokoko stilā restaurēti porcelāna griesti Rundāles pilī, XVIII gs. beigas.

Rokopera (рок-опера, rock-opera)

- muzikāls stāstījums, ko veido dažas daļas, dziesmas un dziedājumi, kas sarakstīti roka mūzikas stilā, un kas ir saistīti ar vienotu sižetu. Rokopera parasti pastāv tikai ierakstā, ber var tikt izpildīta uz arī skatuves uzņemta filmā. Vēlmē piesaistīt vairāk modernās un gados jaunākās publikas, producenti labprāt ļaujas popmūzikas un roka elementu iekļaušanai operā. Līdz ar to rokoperas gūst popularitāti gan klasisko, gan populāro mūzikas žanru cienītāju vidū. Slavenākā ir A.L. Vēbera rokopera Jesus Christ Superstar, kuta parādījās 1970. gadā.
Pirmo latviešu rokoperu “Ej, jūs tur” sarakstīja Imants Kalniņš, bet autentiska nacionālā rokopera “Lāčplēsis” radās Latvijā Trešās Atmodas laikā (teksta autore dzejniece Māra Zālīte, komponists Zigmārs Liepiņš). ”Latvijas sabiedrība rokoperas vēstījumu saklausīja centrālajā dziesmā - balādē "Mazs bērniņš krustcelēs", kur Latvija tika poētiski identificēta ar šo bērnu krustcelēs, par kuru atbildība jāuzņemas katram.” (Gunta Zeltiņa). Savukārt, 2009. gadā Latvijā uzvesta pirmā bērnu rokopera “Olivers” pēc slavenā Č.Dikensa romāna motīviem.

Romantisms (романтизм, romanticism)

- virziens literatūrā un tēlotajā mākslā, kas sāk parādīties Rietumeiropā pretstatā klasicismam. Tas, atšķirībā no Apgaismības kustības ar racionālā uzsvēršanu, sludināja iztēles un emociju prioritāti, aizrāvās ar intuīcijas pārspīlēšanu izziņas procesā. Literatūrā tas ir individuālās brīvības kults, nesaprastā brīvdomātāja cildināšana. Romantisms Eiropā ir revolūcijas, Napoleona karu un restaurācijas mantinieks. Tam raksturīga pagātnes, sevišķi viduslaiku gotikas, idealizācija, tieksme izcelt individuālo, atraisīt kaislības, kāpināt emocijas. Romantisms aizraujas ar pirmatnīgo - dabu, pat mežonīgu, ar valdzinošo un nepazīstamo. Tam tuvs arī nāves un kritušā ēņģeļa (demona) kults. Arhitektūras jomā tā ir atteikšanās no orderu sistēmas, ainavu veidošanā - nevis dabas pārveidošana, bet izkopšana. Par romantiskās ainavas sastāvdaļu kļuva pilsdrupas, ar kurām īpaši aizrāvis franču gleznotājs Ibēr Robērs.
Latvijas muižu ainavā par romantisma izpausmi liecina vientuļnieku namiņi, urnas, dekoratīvi kapakmeņi, mākslīgās salas. Ar to izveidi aizrāvās vācbaltu muižnieku atvases un viņu pieaicinātie mākslinieki. Savukārt, vairāki jaunlatvieši, piemēram, Auseklis, centās sameklēt paralēles senlatviešu folklorā un Senās Grieķijas mitoloģijā. Arī vairākās ainavista Jūlija Federa gleznās jūtamas romantisma atskaņas.

1. attēlā - Kaspars Davids Frīdrihs "Abatija ozolainē", 1810.g., Berlīnes pilsētas muzeja nacionālā galerija.
2. attēlā - Jūlijs Feders „Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873, LNMM kolekcija.

Romānika, romāņu stils (романика, романский стиль, Romanesque architecture)

- pirmais Eiropas vienotais stils kultūrā un mākslā (XI –XIII gs.). Arhitektūrā par tā simbolu kļūst feodālais cietoksnis ar vareniem bieziem mūriem un galveno daļu – apaļo torni, aizsarggrāvi un vaļņiem. Eiropā viens no romāņu stila paraugiem ir Klinī abatijas bazilika.
Latvijā romāņu cietokšņa paraugs ir Turaidas pils un Cēsu pils drupas; Vecrīgā romāņu stilā celta Doma baznīcas senākā (altāra) daļa un svētā Jura Baznīca Skārņu ielā, pašlaik tur atrodas Dekoratīvi lietišķās un dizaina mākslas muzejs (pirmās Rīgas Ordeņa pils paliekas).

1. attēlā - Špeijeras katedrāle, XI-XII gs., Vācija.
2. attēlā - Svēta Jura baznīcas atlikusī daļa, XIII gs. sākums ar tipiskiem romānikas stila logiem, Vecrīga.

Rostra, rostrālā kolonna (ростра, ростральная колонна, rostral column) latīņu: rostra

- sākotnēji apkalts, no ozolkoka darināts senlaicīga kuģa vai kara galeras priekšgals. Lai atzīmētu uzvaras, nogremdēto vai sagūstīto kuģu priekšgalus sāka uzstādīt uz augstām kolonnām, kuras tagad sauc par rostrālām kolonnām. Mūsdienās nelielas rostrālās kolonnas izmanto arī kā ielu laternu stabus. Vairākas rostras - laternas novietotas Parīzē slavenajā Konkordijas laukumā, un tā kā pārējā laukuma noformējumā ietilpst pasaules upēm veltītās strūklakas, rostras pilda dubulfunkciju. Mums tuvākās rostrālās kolonnas atrodas St. Pēterburgā pie Biržas ēkas Vasīlija salā.
Rīgā Rostrālo kolonnas motīvu ir izmantojusi 1975. gadā tēlniece Viktorija Pelše, veidojot kopā ar arhitektu Ivaru Strautmani savu Daugavas dekoratīvo vara kaluma mompozīciju, kura uzstādīta pie Rīgas Jūras ostas. Te simboliska Sievietes - Daugavas figūra, kas veiksmīgi iekļaujas ostas panorāmā un pacelta kuģu klājumu augstumā, novietota it kā senatnīgajā laivā.

1. attēlā - rostra ar romiešu galēru motīvu Romas Tautas laukumā.
2. attēlā - Viktorija Pelše "Daugava", 1975.g., Rīgas Jūras osta.

Rotonda (ротонда, rotunda)

- neliela, pēc plāna apaļa dekoratīva celtne, parasti ar kupolu. Rotondas perimetru bieži ietver kolonāde. Dažreiz rotondu sauc arī par apaļo paviljonu. Aizraušanās ar rotondām saistītas ar angļu parku arhitektūras attīstību un muižu ansambļiem.
Viena pazīstama XIX gadsimta rotonda Latvijā atrodas pie Elejas muižas, vēl viena, kuras kupols nav saglabājies – Tempļa kalnā Alūksnē.

1. attēlā - rotonda villas Borgeze parkā, XVII gs., Roma.
2. attēlā - rotonda Ziemeļblāzmas parkā, atjaunota 2014.g.

Roze, rozete arhitektūrā (окно-розетка, rose window)

- centriski komponēts ornamenta elements un vienlaikus gaismas avots stilizēta zieda veidā (parasti ar piecām ziedlapiņām), bet mēdz būt arī vairāk, bieži izvietota simetriski virs sakrālās celtnes ieejas. Tā pirmsākumi meklējami vēl Senās Romas sakrālajās celtnēs, un tur tās sauktas par “Dieva aci”. Rozes izpildījums vitrāžas tehnikā ir raksturīgs baznīcu arhitektūrai, it īpaši Viduslaikos gotikas periodā, un bija bieži sastopams Francijas ziemeļos (slavenajās Amjēnas un Strasbūras katedrālēs). XIX gadsimtā, atdzimstot interesei par gotiku, loga roze (ko dažkārt sauc par Katrīnes rozi), izplatās pa visu pasauli jaunuzceltajās baznīcās un arī dažās laicīgajās neogotikas celtnēs.
Rīgā ir vairākas “loga rozes”, tai skaitā Mākslas akadēmijas ēkas fasādēs. Savukārt, visai īpatnējas formas loga roze redzama virs Vecās Ģertrūdes baznīcas portāla. Klasiskās milzīgās loga rozes Rīgā gājušas bojā Reformācijas laikā, kad tika dauzītas stikla vitrāžas.

1. attēlā - centrālā fasādes rozete Amjenas katedrālē, XIII gs. sākums, pilnīgi pabeigta XVI gs.
2. attēlā - Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāles sānu fasādes rozetes, celtniecība pabeigta 1645.g., Jelgava.

Rozete (розетка, rosette) franču: rosette

- stilizēts puķes veidā, noapaļots dekoratīvs elements, ko sākuši izmantot skulptūras objektos kopš antīkās pasaules laikiem, sākotnēji bēru stēlu noformēšanā. Vēlāk to pārņēma romāņu mākslā un Renesansē, turklāt šis motīvs ir izplatīts arī Centrālās Āzijas un Indijas mākslā. Rozete cēlusies no dabiskā zieda, un formalizēts šīs puķes motīvs tiek veidots gan kokā, gan akmenī, gan metālā, proti, izmantojams dekoratīvā ornamenta veidošanai arhitektūrā un mēbelēs, kalumos, juvelieru izstrādājumos un lietišķajā mākslā. Rozetes izmanto arī mūzikas instrumentu noformējumā ap skaņas atveri ģitārās. Tā kā rozete būtībā cēlusies no savvaļas rozes zieda, tā ir rados ar Anglijas karaļnama simboliku - sārtām un baltām rozēm.
Rozete kā celtnes fasādes dekoratīvais elements Latvijā ir visai izplatīta - gan historicisma, eklektikas un Jūgenda celtnēs, gan dažu XX gadsimta piecdesmito gadu sākuma pieticīgajā dekorā (vairāku Rīgas skolu fasādēs). Iespējams, tādēļ, ka tajā tika veikli apvienots tautisks un izplatīts "četrlapja zieda aplī" motīvs, kas atkārtots lietišķās māklas izstrādājumos, tai skaitā adījumos, gobelēnos un keramikā.

1. attēlā - Francis Meijers "Ornamenti" no Ornamentu grāmatas, 1886.g., Leipciga.
2. attēlā - dažādas rozetes no Gustava Kluča latviešu ornamentu albuma.

Rožukronis (четки, rosary) Latīņu: rosarium

- lūgšanas kreļļu virkne ar krustu tradicionālajā katoļticībā; to nolūks ir lūgšanas laikā atcerēties konkrētas Svēto rakstu epizodes, kā arī skaitīt, pārlasot krellītes, cik lūgšanas noskaitītas. Rožu kroā krellēm katoļticībā ir arī citi nosaukumi, kas saistīti ar īpaši svarīgām lūgšanām un attiecīgās pērlītes tiek izdalītas, lai lūdzējs pakavētos tieši pie Tēvreizes vai Jaunavai Marijai veltītas lūgšanas. Tieši ar Jaunavu Mariju un vēršanos pie tās saistīti dažu valdnieču portreti, kur krelles kalpo arī lūgšanai.
Latvijā lūgšanas krelles parasti ir stikla pērlītes un īpaši izplatītas Latgalē. Par mūsu izcilā teātra darbinieka Eduarda Smiļģa piederību katoļticībai kalpo viņa ģimenes lūgšanas krelles, kuras veidotas no krāsainiem akmentiņiem.

1. attēlā - mūsdienu anglikāņu lūgšanas krelles, 2006.g.
2. attēlā - Eduarda Smiļģa ģimenes lūgšanas krelles un krustiņi no Teātra muzeja kolekcijas.

Rundāles pils (дворец в Рундале, Rundāle palace)

- Visspilgtākais baroka civilās arhitektūras piemineklis Baltijā (Zemgalē), slavenā itāļu arhitekta B. Rastrelli projekts. Pils ansamblis būvēts kā vasaras rezidence toreizējam Kurzemes hercogam un Krievijas ķeizarienes Annas ministram un favorītam Ernstam Bīronam 1736.-1740.g, pilnīgi pabeigts 1768.gadā. Pils vairākkārt mainījusi savus īpašniekus, pamatīgi izpostīta XX gadsimta pasaules karos, tās nopietna restaurācija un muzeja dibināšana uzsākta 1972. gadā un turpinās joprojām. Pils dienvidu pusē atrodas regulārs franču parks, kas pēdējos gados atguvis sākotnējo izskatu.
Latvijas Republikas īpašumā Rundāles pils nonāca pēc neatkarības iegūšanas visai bēdīgā stāvoklī pēc Pirmā pasaules kara postījumiem un laupīšanām. Pirmās Republikas laikā un turpmākajos gados, līdz pat muzeja izveidošanai 1972.gadā pilī mainījās īpašnieki (skolas, biedrības u.c.), kas nespēja atjaunot tās kādreizējo izskatu un iekārtojumu. Jau ilgus gadus pilī esošo muzeju vada Imants Lancmanis, izcils mākslas pazinējs un pils patiess saimnieks. Mūsdienās pili izmanto arī valsts mēroga svinīgiem pasākumiem un pieņemšanām.

1. attēlā - Rundāles pils ansamblis, skats no parka.
2. attēlā - XXI gs. sākumā restaurētā Zaļā viesistaba Rundāles pilī.

Rustika, rustojums (рустика, rustication)

- īpaši apstrādāts sienas apšuvums arhitektūrā, kurā izmantoti rusti - četrstūrveida akmeņi ar raupji aptēstu virsmu, to izmantošana sienu apmetuma ārējā apdarē. Sāka pielietot vēl antīkajā pasaulē, vēlāk – Renesanses laikmetā, piešķirot ēkām izteiksmīgumu un mazinot stiprinājumu skaitu. Visbiežāk lietota fasāžu apakšējos stāvos.
Rustiku ārsienu apdarei visbiežāk izmantoja E. Laube un Vanags vairākās eklektikas vai jūgenda stilā celtajās ēkās, turklāt šo apdari lieliski papildināja nacionālais ornaments – čiekuri, skujas, ozola lapas. Rīgā šāda tehnika pielietota piemēram, Saeimas ēkā un namā Alberta ielā, ko cēlis E.Laube.

1. attēlā - pilsētas villa Katalonijas jūgendstilā ar rustojumu torņos un fasādē, Barselona, XIX gs. beigas.
2. attēlā - ēkas Alberta ielā 11 pavārte, arhitekts E.Laube, nacionālais romantisms, 1908.g.

"Rūķis" (гном, gnome, dwarf)

- XIX gadsimta beigās Pēterburgā, kur studēja (tai skaitā arī Mākslas akadēmijā) virkne topošo latviešu mākslinieku, tika izveidots radošais pulciņš “Rūķis”, par kura mērķi kļuva tēlotājas mākslas principu formulēšana, balstoties uz latviešu zemniecības tikumiem – strādīgumu, neatlaidību, pieticību un dziļu saikni ar dabu, ar attiecīgo darbu radīšanu. Grupas biedri, starp kuriem bija J.Rozentāls, Ā.Alksnis, V.Purvītis, J.Valters un A.Baumanis, līdz ar to kļuva par nacionālās mākslas pamatlicējiem, jo viņu sižetos un tēlojumā Latvijas daba un ļaudis kļuva atpazīstami. Pulciņš formāli pastāvēja līdz 1910.gadam.

1. attēlā - Jānis Valters "Tirgus Jelgavā", 1897.g., LNMM kolekcija.
2. attēlā - Vilhelms Purvītis "Pavasara ūdeņi", 1910.g., LNMM kolekcija.

Rūnu raksti, rakstība (руническое письмо, runes) seno norvēģu: run

- stilizētais alfabēta paveids, ko izmantoja Romas impērijā apmetušās ģermāņu ciltis, un no kura vēlāk izveidojās skandināvu rūnas. Komplekss apzīmējums dažādās kultūrās lietotiem alfabētiem. Rūnu rakstiem piemītot arī maģiskā nozīme. Agrākie rūnu pieraksti parādījās ap 150.g, bet, neskatoties uz kristianizāciju un latīņu alfabēta izplatīšanos, turpināja pastāvēt Centrālajā un Ziemeļeiropā līdz pat XI gadsimtam. Mūsdienu Zviedrijā rūnas tiek izmantotas dekoratīvajos nolūkos speciālajā Rūnu kalendārā.
Baltu ciltis šos rakstus sāka iepazīt 7.-8. gadsimtā p.m.ē., kad kurši padzina vikingus no Kursas. Pēc Skandināvijas un Baltijas kristīšanas rūnu raksti kādu laiku sadzīvoja ar latīņu alfabētu, bet kaut ko līdzīgu rūnām senlatvieši izmantoja ornamenta vietā vai arī kā īpašuma zīmes (zvejnieku pludiņš no Rīgas vēstures muzeja). Mērvalas rūnu akmens, kas uzstādīts pēc 1000. gada m.ē. par godu vikingam Svenam ir viens no vecākajiem rakstu avotiem, kur pieminēta Latvijas teritorija (Kolkas rags - Tumisnis) un Zemgale - Simkala.

1. attēlā - piekariņš lapas veidā ar rūnu rakstiem un senajām zīmēm, kas veido burvju vārdus, apm. 400.g
2. attēlā - Mervalas rūnakmens kopija, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Sabats (шабаш, Sabbath)

- Vecajā derībā un jūdaismā nedēļas atpūtas un dievkalpojuma diena, mums – sestdiena; ļauno garu sanāksme ar raganu piedalīšanos, izplatīts gan literatūras, gan tēlotājas mākslas (glezniecības) sižets. Ja sabatā piedalās pats Nelabais, to bieži vien attēlo kā āzi, jo, kā zināms, velnu varot atpazīt pēc āža kājas.
Šo nakti maijā, kad, atbilstoši viduslaiku ticējumiem, Vācijā uz Brokenas kalna notika raganu un velnu pulcēšanās ap savu pavēlnieku – Sātanu, sauca par Valpurģu nakti. Arī tradicionāli pavasara svētki naktī no 30.aprīļa uz 1. maiju Centrālajā un Ziemeļeiropā tiek atzīmēti ar uguņošanu un dejām. Mūsdienās, svinot Pasaku nakti Tērvetē, to sauc arī par Valpurģu nakti un "Visas raganas šai naktī dodas uz Tērveti".

1. attēlā - Hans Baldungs Grīns "Raganu sabats", 1508.g., grāmatas vāks.
2. attēlā - Francisko Goija "Raganu sabats", 1798.g.

Sadzīves žanrs, žanra glezniecība (бытовой жанр, genre painting)

- ikdienas dzīves sižetu attēlojums, ainas. Sākotnēji uzskatīts par mākslas necienīgu, otršķirīgu. Īpaši izplatīts holandiešu, franču un flāmu glezniecībā. Tas atgādināja par sava laika tikumiem un ilgstoši tika uzskatīts par pilsoņu izklaidēšanai domāto, bez vēsturiskiem notikumiem, alegorijām u.c. Žanra glezniecību padarīja slavenu un citiem virzieniem līdzvērtīgu Pītera Breigeļa, Ž.B.S.Šardēna un it īpaši ģeniālā Vermeijera darbi, kad par šedevru personāžiem kļuva flāmu vai franču zemnieki, kalpones un citi darba rūķi. Attēlotā dzīve bieži vien idealizēta. Vēlāk gan radies novirziens ar uzdzīves slavināšanu. Krievu glezniecībā saistīts ar “peredvižņiku” virzienu.
Latviešu profesionālās glezniecības sākumā, nododoties savas zemnieku tautas reālās dzīves attēlojumam, sadzīves žanram pievēršas J. Rozentāls (“No baznīcas” vai “Pēc dievkalpojuma”). Arī savas darbības vēlākajā posmā Rozentāls atgriežas pie sadzīves žanra - darbs "Pikniks", kaut gan gleznošanas maniere te jau ir cita. Līdzīgu interesi par sadzīves žanru izrādījis Rozentāla kolēģis Ādams Alksnis, attēlodams lauku darbus, un arī Johans (Jānis) Valters, ko uzskata par sadzīves žanra pamatlicēju ("Peldētāji zēni", "Bārenīte", "Vakars").

1. attēlā - Žans Batists Simons Šardēns "Kartupeļu mizotāja", 1738.g., Vecā Pinakoteka, Minhene, Vācija.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Veļas mazgātājas", 1904.g., no LNMM kolekcijas.

Saeima (Сейм Латвии, Saima) Sk. Parlaments

Sagša, apmetnis (покрывало, сагша, plaid)

- dekoratīvs auduma apģērba gabals, kas varēja būt gan šūts, gan austs. Ļoti sens tērps, par kuru varēja kalpot pat sega. Apmetni varēja izmantot kā telti, tam varēja pievienot kapuci, tā garums tika regulēts atbilstoši modei un vietai. Apmetņi kļuva par mākslas sižetu Rietumu tradīcijā, kur svētais Mārtiņš atdeva ubagam pusi sava apmetņa. Apmetnī slēpjas skaistules un laupītāji, pēc apmetņa fasona un drēbes ilgstoši varēja noteikt cilvēka kārtu. Apmetnim var būt arī pārnestā nozīme, kad tas kā burvju mākonī paslēpj varoni, kā tas ir Iliādē. Apmetni iespējams pārmest pāri vienam plecam un nostiprināt ar saspraudi, tad tas atgādina romiešu togu.
Mūsu izpratnē tā ir senlatviešu austā sieviešu sega, ko apmeta ap pleciem un parasti sasprauda ar saktu, patlaban nacionālā tērpa sastāvdaļa. Svinīgākās sagšas bija baltas ar tautiskajā rakstā noformētu apdari.

1. attēlā - Ludviķis XIV kā romiešu imperators ar apmetni, bronza, Karnevaletas muzeja pagalms, Parīze.
2. attēlā - ar saktu sasprausta sagša no salona "Klēts" Vecrīgā.

Sakramenti (таинства, Sacraments) Latīņu: sacrō (svētīts)

- žēlastības dāvanas, Kristus iedibinātās svētās darbības, starp kurām sākotnēji bijušas kristīšana, grēku piedošana un Svētais Vakarēdiens. Vēlāk par sakramentu kļuva arī baznīcas laulības. Katoļu katķisms definē sakramentus kā Kristus dotos un Baznīcas iemiesotos redzamos rituālus, caur kuriem mums tiek nodota Dieva labvēlība, kuru piekopšana dodot mirstīgajam cilvēkam izjust dievišķā klātbūtni. Svētos sakramentus - it īpaši kristības un laulību - mākslinieki centušies attēlot tādēļ, ka tur iespējama greznuma un psiholoģisko problēmu vienotā attēlošana, gaismēnas, kontrasti, spožums un kaislības.
Latvijā no katolicisma 7 sakramentiem luterticība ir paturējusi divus- kristības un Svēto vakarēdienu jeb dievgaldu, kurā Kristus miesa un asinis ir klāt esošas maizē un vīnā. Daļa luterāņu par sakramentu uzskata arī grēksūdzi. Latviešu mākslinieku darbos sakramenti ir reti sastopami, jo mūsdienās traucēt rituālu norisi baznīcās ir noliegts, bet senatnē profesionālo gleznotāju, kas aizrautos ar sakrālo glezniecību, latviešu vidū nav bijis. Latvijas preizticīgie par vakarēdiena būtiskāko daļu uzskata grēksūdzi.

1. attēlā - Vasīlijs Pukirevs "Nevienlīdzīgās laulības", 1862.g., Tretjakova galerija, Maskava
2. attēlā - kristības Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes baznīcā, 2005.gada septembris.

Sakrālā arhitektūra (культовая архитектура, sacred architecture)

- kristīgajā pasaulē uz to attiecas baznīcas, klosteri, zvanu torņi, patversmes (konventi), kā arī visu augšminēto celtņu dažādas kombinācijas, ieskaitot garīgās skolas, seminārus un akadēmijas - kristietībā. Visumā var uzskatīt, ka tieši no antīkās pasaules tempļiem, kuri pārsvarā bija veltīti dieviem un dievībām, izaugusi visa vēlākā arhitektūras māksla, tās paraugi, orderi un kārtojums. Svētvietas un svētnīcas - sākot ar Senās Ēģiptes Tempļu ieleju līdz pat joprojām nepabeigtajai Svētās Ģimenes baznīcai Barselonā - ir vienas no visiespaidīgākajām un mākslas ziņā vērtīgākajām cilvēces radītām monumentālajām celtnēm. Musulmaņu pasaulē uz garīgo arhitektūru attiecina daudzveidīgās mošejas, minaretus, medreses; jūdaismā tās ir sinagogas un hederi, budismā - tempļi un klosteri. Līdz pēdējam laikam sakrālajai arhitektūrai bija raksturīga pieķeršanās diezgan konservatīvām formām atbilstoši valdošajam stilam, ko pati baznīca arī akceptēja. Tomēr sākot ar XX gadsimta otro pusi arī sakrālā arhitektūra sāka iecietīgāk izmantot modernās formas un materiālus.
Latvijā senākie saglabājušies arhitektūras pieminekļi attiecināmi tieši uz sakrālajām celtnēm - akmens un mūra baznīcām, sākot ar XII gs. beigām - XIII gs. sākumu, jo pirms Krusta kariem Baltijā mūsu teritorijā nav bijusi mūra celtniecība. Gan Rīgā, gan arī citur Latvijā sakrālās arhitektūras paraugi veido ne tikai garīgās kultūras centrus, bet daudzveidīgus tūrisma objektus- bijušo un esošo arhitektūras stilu maiņas liecības.

1. attēlā - Sagrada Familia (Svētās Ģimenes) baznīca, projekta autors A.Gaudi, celtniecība turpinās no XIX gs. beigām.
2. attēlā - Svētā Franciska baznīca neogotikas stilā ar semināru (pa kreisi) un patversmi (pa labi) Rīgā, Katoļu ielā, projekta autors Fl. fon Viganovskis, iesvētīta 1892.g.

Sakristeja (ризница, sacristy, vestry)

- īpaša telpa vai piebūve baznīcā kulta piederumu, sakramentu trauku un baznīcas dokumentu uzglabāšanai. Parasti sakristeja veido pašas baznīcas iekšējo telpu, turklāt virknē seno baznīcu tā atradusies blakus sānu altārim vai arī aiz centrālā altāra. Vienkāršākās, kā arī modernākajās baznīcās, sakristejas atrodas netālu no ieejas baznīcā, vai baznīcas lievenī. Sakristejās glabājās baznīcu grāmatas, kurās tiek veikti visi svarīgie ieraksti par laulībām un kristībām, tādējādi veidojot svarīgu arhīvu un autentisko datu krātuvi. Turpat varēja arī parakstīties šo notikumu liecinieki - vedēji, kūmas u.c. Gadījumā, kad sakristeja atrodas blakus altārim, mācītāji un palīgi sakristejā pārģērbjas pirms un pēc dievkalpojuma.
Sākotnēji Latvijā ar vārdu "sakristeja" apzīmēja tikai katoļu kulta svētumu glabātuvi, bet kopumā jēdziens tiek attiecināts arī uz luterāņu draudžu kantori vai "priekškambari", kas atrodas ieejas tuvumā. Ja senās Usmas baznīcas sakristeja ir visai vienkārša, tad, savukārt, Limbažu luterāņu baznīcas sakristejas izpētē restaurācijas gaitā atklāts, ka sākotnēji tās griesti bijuši greznoti ar gleznojumiem un dekoratīvām joslām.

1. attēlā - Burgosas katedrāles lielā sakristeja, Spānija.
2. attēlā - Usmas luterāņu baznīcas sakristeja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 1704.g.

Sakta (сакта, брошь, brooch, fibula (jewelry))

- ir dekoratīvā apģērba saspraude, broša no tiem laikiem, kad tērpu darināšanā iztika bez šūšanas. Senatnes fibulas (viens no brošas nosaukumiem) parasti darināja no metāiem - sākot ar bronzu līdz sudrabam uz zeltam, īpašos gadījumos ar emaljas un dārgakmeņu apdari. Saktai piemita vienlaikus gan lietišķās, gan dekoratīvās funkcijas, un saktu senākie paraugi attiecināmi uz Bronzas laikmetu. Tā kā saktu veidošanu ietekmēja mode, to izskats patlaban kalpo par hronoloģisko indikatoru. Dekoratīvās saktas izmantoja Senajā Grieķijā un Romā, bet pastāv arī versija, ka saspraužu agrīnie paveidi ieceļojuši no ģermāņu cilšu apdzīvotajām vietām. kur tās tika darinātas no kaula (fibulas). Vēlāk saktas forma un materiāls kļuva par būtiski vēlīnā antīkā laikmeta iezīmi, bet vienkāršotās saktas pat par romiešu karavīru tērpa elementu.
Dekoratīvā apģērba saspraude ar platu stiprinājumu, kuru izmantoja jau senlatvieši, joprojām ir iecienīta rota un sieviešu tautas tērpa neiztrūkstoša sastāvdaļa. Saktas kopš sendienām darināja no sudraba un citu metālu sakausējumiem. Latvijas novadu saktas mēdz atšķirties, turklāt dažāda izmēra saktas domātas arī atbilstošiem gadalaikiem (lielās saktas līdz pat 25 cm diametrā, domātas biezās sagšas-villaines saspraušanai; mazās dekoratīvās saspraudes - krekla apkaklēm u.c.).

1. attēlā - saktas, fibulas un piespraudes no Amjenas arheoloģiskā muzeja antīko priekšmetu kolekcijas, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - mūsdienu Latvijas meistaru saktas no veikala "Jaunais salons" kolekcijas.

Sakura (Сакура, Cherry blossom, sakura)

- ir japāņu ķiršu koks, kas ir ne tikai skaists, bet īpaši nozīmīgs japāņu tradīcijām, mākslai un pat filozofijai, jo tā košais ziedēšanas laiks ir visai īss, turklāt šie ķirši ir tikai dekoratīvi (ornamentāli) un nenes augļus. Līdzās krizantēmām, pasaulē sakura tiek uzskatīta par Japānas simbolu kopā ar kimono, geišām un tējas ceremoniju. Japānas akvareļos trauslais sakuras zieds ieņem ievērojamu vietu, tāpat arī porcelāna apgleznošanā un vēdekļos. Sadzīvēs tradīcijā Japānā ietilpst ģimeniski pasākumi parkos un dārzos sakuras ziedēšanas laikā, kad dalībnieces skaistajam notikumam par godu ietērpjas kimono - pat ja ikdienā tās sen pārgājušas uz moderno ģērbšanās stilu.
Japāņu izsmalcinātā māksla, tai skaitā arī sakuras zieds, pazīstama Latvijas sabiedrībai kopš XX gadsimta 20.-tajiem gadiem, kad sākās aizraušanās ar šīs noslēpumainās un tālās zemes kultūru. Savukārt, 2012.gada pavasarī Rīga saņēma dāvinājumā no Japānas vēstniecības sakuras kociņus, kuri tika iestādīti Uzvaras parkā Pārdaugavā un kopš tā laika to ikgadējā īslaicīgā ziedēšana arī mums iezīmē pavasara iestāšanos.

1. attēlā - sakuras pie Imperatora pils, Tokija, Japāna.
2. attēlā - sakuras Uzvaras parkā, Rīga.

Salons (салон, saloon) franču: salon (zāle)

- sākumā lielas parādes telpas itāļu pilī, vēlāk literāri – mākslinieciskais pulciņš (Francijas XVII - XVIII gadsimts); zāle mākslas darbu eksponēšanai un pārdošanai. Arī termins “salonu māksla” radies tādēļ, ka pirmā plašākai auditorijai paredzētā gleznu izstāde Francijā notika Luvras Lielajā Salonā. Izplatīts bija mūzikas salons, kas tika aprīkots ar vairākiem stacionāriem instrumentiem - klavesīnu (klavierēm, flīģeli), arfu u.c. XVII - XVIII gadsimta Francijā radies arī jēdziens par "literāro salonu", kas kļuva par Apgaismības laikmeta simbolu, jo lielākā daļa tā slavenību sākotnēji ieguva popularitāti salonos, kurus vadīja izglītotās dāmas. Smalkumus, izsmalcinātība, izmeklētās manieres un pat daiļrunība ar attiecīgo atspulgu literatūrā un tēlotajā mākslā dzimuši pārsvarā salonos.
Salons Apgaismības laikmeta izpratnē parādās Rundāles pilī, kas ir izcils baroka un rokoko arhitektūras paraugs. Starp vairākiem saloniem bija gan Valdnieku, gan parādes saloni, kuri gan bija pamatīgi cietuši, bet patlaban tiek atjaunoti. Saloni varēja būt veltīti gan kādiem mākslas priekšmetiem, gan arī valstij vai novadam. Tā, 2000.gadā tika atjaunots Itāļu salons, kas atspoguļo pēdējā Kurzemes hercoga Pētera aizraušanos ar Itāliju, kur viņš pavadīja ilgāku laiku un pat nodibināja gleznotājiem domāto prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā.

1. attēlā - lielais salons Ševernī pilī uz Luāras, XVIII gs., Francija.
2. attēlā - salons Rundāles pilī ar valdnieku portretiem pie sienām, XVIII gs. beigas.

Sandriks (сандрик, crown molding)

- arhitektoniska dekoratīva detaļa virs logu vai durvju ailām dzegas fragmenta vai frontona veidā. Parasti sandriki sastopami klasicisma stila celtnēs. Sandriks pēc būtības ir neliels frontons -kas pilda nevis noslēdzoši konstruktīvās, bet tīri dekoratīvās funkcijas.
Pirmā celtne Rīgā, kur virs logiem parādījās sandriki, bija Rīgas rāts. Sandrikus plaši ieviesa fasāžu dekorēšanai pēc tam, kad tika nojaukti vecpilsētas mūru un sākās bulvāru loka apbūve. It īpaši daudz sandriku ir mājās, kuras būvēja pirmais latviešu profesionālais arhitekts Jānis Baumanis (Raiņa Bulvārī, Kalpaka bulvārī, Dzirnavu ielā).

1. attēlā - klasicisma mājas fasāde Mantujā ar vairākiem baltiem sandrikiem.
2. attēlā - divu veidu sandriki virs fasādes logiem Academia Petrina fasādē Jelgavā, XVIII gs. beigas.

Sarakste, korespondence (переписка, корреспонденция, correspondence)

- ir īpašs literatūras žanrs, sevišķi gadījumos, ja korespondenti, kas apmainās vēstulēm, ir pietiekami slavenas vai literāri apdāvinātas personas. Saglabājusies korespondence kļūst arī par vēsturiskās hronikas liecinieci. Līdz mums laimīgā kārtā nonākuši daži antīkās sarakstes paraugi, piemērām, slavenā oratora Cicerona vēstules savam draugam Atikam periodā kopš 68. līdz 44.g. p.m.ē. Vēstules tradicionāli tiek apkopotas kopoto rakstu pēdējos sējumos.
Latvijas slavenības, it īpaši, dzejnieki, arī atstājuši mums literāro mantojumu sarakstes veidā (Raiņa vēstules Aspazijai, Aleksandra Čaka korespondence, Klāva Elsberga vēstules mātei Vizmai Belševicai un, beidzot, Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša draudzīgi asprātīga un dziļa sarakste). Šīs korespondences, savukārt, kalpo par vielu vairākiem dramatizējumiem, izraisot neviltotu skatītāju interesi. Tā, augšminēto Ziedoņa un Vācieša saraksti uz nelielas skatuves atveido spožākie Jaunā Rīgas teātra aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš.

Sargeņģelis (Ангел-хранитель, Guardian Angel)

- eņģelis, kura funkcija ir kādas personas, cilvēku grupas vai pat valsts un tautas, īpaša aizsardzība; šīs funkcijas kristietībā dažkārt pilda svētais aizbildnis. Ticība sargeņģelim novērojama jau antīkajā pasaulē (pagānu vidū), bet uzskati par zināmu eņģeļu hierarhiju sākuši veidoties kriestietībā V gadsimtā pateicoties neoplatoniķa Pseido Dionīsija ar iesauku Areopaģīts rakstiem. Teoloģijā par eņģeļiem un gariem - aizbildņiem tiek spriests kopš IV gadsimta, bet gan Rietumu, gan Austrumu baznīcas vienojas par to, ka sargeņģelis atrodas cilvēka tuvumā gadījumā, ja tas saglabā mīlestību pret Dievu un īstenu ticību. Sargeņģeļa uzdevums ir sava aizbildamā dvēseles glābšana un arī miesas sargāšana. Sargeņģelis lūdzot Dievu par sev uzticēto dvēseli un pēc nāves nogādājot to Mūžībā. Sargeņģeļus mīl attēlot mākslinieki un apdziedāt dzejnieki, mākslas jomā kristietības eņģelis aizvietojis senatnes Mūzu (kaut vai filmā "Eņģelis pie mana rakstāmgalda"). Arī mūsdienu literatūrā atrodama vieta sargeņģeļiem. Tā, franču rakstnieks Bernārs Verbērs savā fantastiskajā romānā "Eņģeļu impērija" piedāvā visai oriģinālu variantu - cilvēks, kas nodzīvojis vērtīgu un pašaizliedzības pilnu dzīvi, pēc nāves pats spējīgs kļūtu par triju (nevis viena) jaundzimušo sargeņģeli. Turklāt viņš gan ne jau rūpējas par aizbildināmā morāli, bet netieši cenšas to nedaudz pasargāt.
Mūsdienu Latvijā sargeņģeļus svētbildēs izdodas sameklēt un nofotografēt pārsvarā katoļu baznīcās, bet virkne sargeņģelim veltīto dzejoļu tiek publicēta garīgajos saitos. Ir arī aforismi par sargeņģeļiem. Dažas pašmāju dzejnieku rindiņas pauž mūsdienu latvieša uzskatus par to, ka eņģelis var būt arī reāls: "Uz debesīm skatu raidām, baltiem spārniem Dieva sageņģeli gaidām. Bet eņģelis dzīvo starp mums, jo Tēvs jau pirms gadiem iedevis mums". Ir arī brīnumjauka doma saitā Madona.lv "Mēs katrs pats esam kādam sargeņģelis."

1. attēlā - Pjetro da Kortona "Sargeņģelis", 1656.g., Antīkās mākslas nacionālā galerija, Itālija.
2. attēlā - nezināms autors "Dievmāte ar bērnu un diviem sargeņģeļiem", Sv.Franciska Romas katoļu baznīca, Rīga.

Sargtornis (башня сторожевая, guard tower)

- galvenokārt kalpoja militārajiem mērķiem jebkurā nocietinātajā pilsētā, sākot ar romiešu apmetnēm un sekojošo nocietinājumu izbūvi. Tika izvietoti nocietinājuma stūros, lai doti iespēju labāk saskatīt ienaidnieka tuvošanos, kā arī viduslaiku pilsētu vārtu tuvumā- tai pašā nolūkā. Viduslaiku pilsētu - cietokšņu neiztrūkstošā kopskata daļa gan tēlotajā mākslā, gan literatūrā. Arī simboliska alegorija. Mūsdienās sargtorņus parasti novieto cietumos gar ārējo sienu, kā arī svarīgu aizsargājamo objektu tuvumā. Viens no slavenākajiem viduslaiku sargtorņiem ir Londonas Tauera. Dažkārt sargtornis atradies arī individuāli, uz kādas klints ar lielāku apskates iespēju.
Sarkanais sardzes tornis- senākā Rīgas fortifikācijas būve, kas esot bijusi Pārdaugavā, Torņakalnā, Mārupītes labajā krastā, pie tās senās ietekas Daugavā pretim Bieķēnsalai. Piecus stāvus augsto sarkano ķieģeļu celtni izmantoja sardzes dienestam un novērošanai. Dokumentos būve pirmo reizi minēta 1483. gadā. XVII gs. sākumā blakus tornim zviedri uzcēla t.s. Kobronskansti un torni, kas savu militāro nozīmi bija zaudējis, 1642. gadā nojauca. Ziņas par šo torni saglabājušās tikai senajos zīmējumos, bet tas devis vārdu pašreizējai Rīgas priekšpilsētai- Torņakalnam. Par sargtorni uzskatāms arī vienīgais saglabājies Vecrīgas mūru tornis- Pulvertornis, kurš uzcelts pilsētas aizsardzībai XIII gadsimtā, pārbūvēts XV gadsimtā, piemērojoties šaujamieročiem. 1621. gadā tas cietis kara darbības rezultātā, pēc tam atjaunots. Tornis nosedza ieeju pilsētā pa Smilšu ceļu, tāpēc to sauca par Smilšu torni. Nosaukumu "Pulvertornis" tornis ieguva 17. gadsimtā, kad tajā sāka uzglabāt šaujamo pulveri. Vairākkārt pārbūvēts pēc Ziemeļu kara, kad tas zaudējis militāro nozīmi. Pēc I Pasaules kara tornī iekārtots Kara muzejs.

1. attēlā - sargtornis Ziemeļitālijas pilsētas Bergamo nocietinājuma mūra visaugstākajā punktā.
2. attēlā - sargtornis Turaidā.

Sarkanās un Baltās rozes karš (Война Алой и Белой розы, The War of Roses)

- bija dinastiskās cīņas par Anglijas troni XV gadsimta otrajā pusē. Kaujas un sadursmes notikušas starp divu karaliskā Plantagenetu nama zaru pārstāvjiem, turklāt tiesības uz troni pēc būtības abām partijām bijušas visai vienlīdzīgas. Lankasteru nama atbalstītājiem heraldiskā zīme saturēja sārto (sarkano) rozi, bet Jorkas - balto. Konfliktu saasināja Simtgadu kara sociālās un finansiālās sekas, turklāt vājā un psihiski nelīdzsvarotā Lankasteru karaļa Henrija VI valdīšana stiprināja Jorku partijas vēlmi karali gāzt. Kara pēdējā kaujā pie Bodsvortas Henrijs Tjudors, kura pretenzijas uz kroni bija visai apšaubāmas, uzveica Jorku pēdējo karali Ričardu III (kura mirstīgās atliekas tika atrastas tikai XXI gadsimta sākumā) un, apprecēdams Jorku nama princesi Elizabeti, samierināja karojošās puses. Šis laikmets ir iemūžināts vairākās Šekspīra lugās, vēsturiskajos romānos un pat dzejā. 2012.gada parādījies angļu mini-seriāls "Baltā karaliene", kurā tēlo virkne mūsdienu spožāko aktieru, sniedz pārliecinošu ieskatu spilgtajos konkurentu no abām karojošām partijām raksturos. Šinī filmā ir arī kāda noslēpumaini baisa epizode par diviem zēniem - prinčiem, kuri bez pēdām pazuduši Londonas Taeurā. Sižets, kas attēlots vairākās gleznās - un arī Šekspīra lugā. Starp citu, no šīs lugas nāk arī teiciens, ko bieži lieto: "pusvalsti atdotu par zirgu". Jāpiebilst, ka par spīti Rožu karam, tolaika Anglijā jau plauka zinātnes, abu partiju valdnieki dibināja augstskolu koledžas un atbalstīja arhitektūru. Vēlāk pirmais Tjudoru karalis Henrijs VII (slavenā sešu sievu vīra Henrija VIII tēvs) apvienoja savā ģerbonī abu rožu krāsas, radīdams Tjudoru rozi.
Sarkanās un Baltās rozes kara atskaņas visai īpatnējā veidā jūtamas Latvijas teātra mākslā. Gandrīz visi mūsu spožākie aktieri, sākot ar pašu režisoru un Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi, tēlojuši pēdējā gāztā Jorkas karaļa (kuprainā ļaundara Ričarda III) lomu dažādos laikmetos un uz citām skatuvēm. Savukārt, 2014.gada beigās Teātra muzejā Rīgā atklāta Šekspīra laika teātrim veltītā ekspozīcija, kur Sarkanās un Baltās rozes kara sceniskie atribūti - tērpi, mūzikas instrumenti un pašas rozes - ieņem redzamu vietu.

1. attēlā - Lankasteru Sarkanā un Jorku Baltā roze, no Sodacan zīmējumiem.
2. attēlā - ekspozīcija Teātra muzejā Rīgā ar Rožu kara atskaņām (Ričards III Dailes teātrī).

Sarkano ķieģeļu arhitektūra (краснокирпичная архитектура, red brick home, tudor revival)

- ir celtniecības stils, kuram pamati likti tā saucamajā Tjūdoru arhitektūrā XVI gadsimtā, kad celtniecībā sāka plaši pielietotot sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Šī stila paveids bija izplatīts arī valstīs, kurām bija tirdzniecības un kultūras sakari ar tā laika Angliju- Flandrijā un Ziemeļfrancijā, kur joprojām saglabājušās XVI-XVIII gadsimta celtnes ar attiecīgo sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Stils piedzīvoja atdzimšanu XIX gadsimta beigās, Anglijā un citur Eiropā, liekot uzsvaru uz vienkāršākiem un lauku dzīvei piemērotiem aspektiem, kas bija lietojami īpaši lauku un pilsētas nomaļu turīgo īpašnieku kotedžu būvniecībai, kā arī ceļot dzīvojamās mājas ar nedaudz, ne vairāk kā trim stāviem.
Latvijas un Rīgas arhitektūrā ar sarkano ķieģeļu stilu īpaši aizrāvies ilgstošais (1879.-1915.) pilsētas galvenais arhitekts R.G.Šmēlings, turklāt viņa darbība īpaši jūtama arī Daugavpilī. Rīgā viņš būvējis gan virkni sarkanbalto skolu, gan 2.pilsētas slimnīcas (tagadējās P.Stradiņa) veco korpusu, gan Āgenskalna tirgu, gan Ugunsdzēsēju depo. 2. attēla mājas pagrabā Vecrīgā XIX gadsimta 70-tajos gados atradās tipogrāfija, kurā strādāja latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis.

1. attēlā - flāmu sarkano ķieģeļu dzīvojamā māja Lillē, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - māja Laipu ielā 1, sarkanais jūgendstils, iekļauta UNESCO mantojumā.

Satīra (сатира, satire)

- literārs darbs (prozā, dramaturģijā vai dzejā), kurā krasi un indīgi apraksta sabiedrības netikumus, līdz ar to palīdzot tikt no tiem vaļā. Iespējama arī satīra tēlotājā mākslā, kad tā paredz notikuma vai personāža attēlošanu, nedaudz pārspīlējot vai vispārinot tā negatīvās iezīmes.
Latviešu literatūrā Rainis satīru un humoru apvieno savā sacerējumā “Mazie dunduri” (1887.g, “Pēteros”), kur apgalvo, ka šie dunduri “ kopā ar visiem priecīgiem badošiem kukaiņiem... metīsies virsū “Nopietnības pūķim”, kas pārsprāgs no smiekliem, bet paši turpinās radīt jaunus darbus”. Te domāts, ka nopietnība bieži vien apgrūtina progresu. Satīriski darbi glezniecībā mūsdienu latviešu mākslā ir samērā reti - atšķirībā no karikatūrām, bet Ivara Poikāna daiļradē tie ir pārstāvēti , gan diezgan drūmajā izpildījumā.

1. attēlā - Viljams Hogarts "Neilgi pēc kāzām" no sērijas "Modes laulības", 1745.g., Nacionālā Galerija, Londona.
2. attēlā - Ivars Poikāns "Aklie sportisti", 1988.g., kartons, eļļa, LNMM kolekcija.

Satīrs (сатир, satyr)

- grieķu mitoloģijā viena no zemākā ranga dievībām, vienlaikus arī auglības dēmons, izcēlās ar savu baudkāri, parasti attēlots gan glezniecībā, gan skulptūrā nedaudz līdzīgs kādam ragainam dzīvniekam ar izstieptu ģīmi, kā arī zirga vai āža nagiem un pat asti. Iemīļots mākslinieku sižets - neglītais satīrs, kas vajā skaistuli - nimfu. Satīrs tika uzskatīts par Bakha (Dionīsa) pavadoni. Vissenākajos atveidos atbilstoši mitoloģijai (skulptūrā, īpaši melno figūru plastikā) antīkajā pasaulē satīrs ticis atveidots pat kā puscilvēks - pusāzis. Romieši dažkārt saukuši faunus, bezrūpīgos dabas garus, arī par satīriem. Latīņu valodā sarakstītajos darbos tiek uzsvērta tieši āža aste. Pieaugušos satīrus romieši atveidoja ar īstiem āža ragiem, bet satīru jaunuļus - ar nelieliem izaugumiem uz pieres.
Latvijas folklorā satīra līdzinieks ir mežainis. Savukārt, Janis Rozentāls savas darbības brieduma gados, kad sākās mākslinieka aizraušanās ar antīko sižetu zināmu "tautiskošanu", piešķir ragainim -satīram "meža gara" veidolu, kas būtībā pilnīgi sakrīt ar "pieaugušo satīru" - ieskaitot kailās tautumeitas, savdabīgā nimfas analoga, maigās miesas apbrīnošanu.

1. attēlā - Viljams Adolfs Bugro "Nimfas un satīrs", 1873.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Cilvēkmeita un dabas gari", 1907.g.

Savrupnams, savrupmāja (особняк, mansion, private house)

- vārds attiecināms uz pietiekami lielu dzīvojamo māju, kuras īpašnieks varēja atļauties uzturēt tikai savām vajadzībām. Tāda tipa celtnes piederēja muižniekiem, bet vēlāk arī draudzes mācītājiem un vidusšķiras pārstāvjiem. Vārds norāda uz īpašnieka vēlēšanos dzīvot attālumā no citiem, savrup.
Jēdziens atbilst latvieša- sākotnēji zemnieka, vēlāk saimnieka, viensētnieka psiholoģijai. Zināmā mērā viensētas dzīvojamā māja arī ir savrupmāja. Atšķirībā no villas, sākotnēji savrupmājai piemita nocietinājuma īpašības- nelieli logi, biezas sienas, pamatīgas durvis. XX gadsimtā Rīgā savrupmāja atķiras no villas ar biezākām sienām, minimizētu dekorējumu un pārsvarā iztiek arī bez dārza.

1. attēlā - savrupmāja ar balkonu Kornvolā, Rietumanglija.
2. attēlā - savrupmāja ar balkonu Baložu ielā Pārdaugavā, ko uzcēla sev arhitekts E.Laube Rīgā XX gs. 30-tos gados.

Sāga (сага, saga)

- seno skandināvu (norvēģu, islandiešu) folkloras žanrs; teika, varoņstāsts par varoņiem, varoņdarbiem, ceļojumiem, valdniekiem, dieviem. Žanrs veltījis īpašu uzmanību kariem un cīņām, kas izcēlušās starp Islandes ģintīm ceļojumu un sirojumu laikā, vēstī par teiksmainajiem IX-XI gadsimta notikumiem Sāgas tika sarakstītas senajā norvēģu valodā, bet modernajā zviedru un islandiešu valodā šis vārds nozīmē vienkārši "stāstu" un skaidrojams kā "liecība prozā" - turklāt liecība var izrādīties arī pilnībā sacerēta. Pēc XIV gadsimta sāgas vairāk sāk līdzināties pasaku literatūrai. Būtībā sāga ir eposa veids, turklāt tajā var būt arī gabali ar atskaņu izmantošanu - varoņu darbu apdziedājumi. Sāgas ir daļēji pagāniskas, daļēji - kristīgas. Precīzi sāgu autori nav zināmi, bet par vienu no tiem uzskata islandiešu valstsvīru un dziesminieku Snorri Sturlusonu (1179-1241.).
Sāgas satur vērtīgas norādes par vikingu braucieniem uz mūsdienu Lielbritāniju, Krieviju, Somiju, Igauniju un Latviju. Egila sāgā (islandiešu), kas radusies ap 1200.gadu, aprakstīti vikingu sirojumi Kursā un sniegtas ziņas par kuršu dzīvi. Tieši šiem ceļojumiem veltīto nodaļu 1914. gadā ar nosaukumu “Kā Egils Skalagrimesons braucis vikingos uz Kurzemi” Roberta Klaustiņa tulkojumā latviski publicēja žurnāls “Druva”.

1. attēlā - Kristiāns Krogs "13.gadsimta sāgu pierakstītājs Snorre Sturlusons".
2. attēlā - Islandiešu vikinga un sirotāja Ērika Skalagrimsona atveidojums.

Sātans (сатана, Satan)

- personāžs, kas parādās monoteistiskajās reliģijās (judaismā, kristietībā, islamā), iemiesodams ļaunumu un kārdinājumu. Sātans pazīstams kā ļaunais krāpnieks, kas ved cilvēci iznīcībā. Šo jēdzienu parasti attiecina un kritušo eņģeli, kas nostājies pret Dievu un pavedina cilvēka dzimumu uz grēkošanu, patlaban valdot pār grēciniekiem. Jaunajā Derībā ar sātana vārdu saistīta būtne, kura būdama varena, iemieso visas ļaunās īpašības. Vienlaikus pastāv arī viedoklis, ka pasaules pastāvēšanai un attīstībai ir nepieciešama arī ļaunā spēka klātbūtne, jo konfliktu un kārdinājumu trūkums noved pie stagnācijas un emociju atmiršanas, tālab mākslā Sātanam un viņa paveidiem- demoniem, velniem u.t.t. atvēlēta liela loma. Bībelē Sātana pirmais iemiesojums ir čūska- kārdinātāja. Mākslinieka V. Bleika skatījumā Sātans ir tas, kas sēj nelaimes un pakļauj nelaimīgo Ījabu kārtējam pārbaudījumam. Sātans spēj parādīties arī pievilcīgākos tēlos, piemēram, kā Mefistofelis, Dēmons vai Bulgakova Volands. Tad viņa tēls kļūst māksliniekiem un dzejniekiem īpaši rosinošs un neviennozīmīgi vērtējams.
Latviešu skatītāju (un lasītāju) acīs visai negaidīts Sātans parādījies ekrānos un grāmatu plauktos. Tagad viņš valkāja Pradas firmas brunčus, un tā bija lieliskā aktrise Mjuriela Stripa Ņujorkas modes žurnāla redaktores lomā (filma uzņemta pēc Lorenas Veiserbegras grāmatas "Sātans Pradas brunčos"). Kārdinošs, pavedinošs un postošs tēls - tieši tāds, kādam Sātanam arī vajadzētu būt.

1. attēlā - Viljams Bleiks "Sātans aplaiž Ījabu ar sērgām", 1821.g.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Pēc pirmajiem gaiļiem", ap 1905.g., LNMM kolekcija.

Scenogrāfija (сценография, scenography, stage design) grieķu: σκηνη [skene]

- teātra izrādes un citu skatuves uzvedumu vizuālā tēla (dekorācijas, tērpi, apgaismojums) veidošanas māksla, tai skaitā arī skatuves glezniecība. Mūsdienās jēdzienu bieži attiecina arī uz masu pasākumiem. Profesionāli - gleznotāju, kas nodarbojas ar skatuves glezniecību, sauc par scenogrāfu, un tā loma izrādes veidolā bieži vien ir visai svarīga. Savā laikā t.s. Krievu Sezonas Parīzē izpelnījās milzīgus panākumus pateicoties veselai scenogrāfu - gleznotāju plejādei (Golovins, Baksts, Benuā u.c.).
Par latviešu skatuves glezniecības pamatlicēju uzskata mākslinieku Jāni Kugu (dz.1878.gadā), kas mācījies Štiglica zīmēšanas skolā Pēterburgā, sākumā nodarbojies ar porcelāna apgleznošanu, bet vēlāk strādājis Jaunajā Rīgas teātrī par gleznotāju. Pirmais ievērojamais darbs – dekorācijas Aspazijas lugai “Vaidelote”, 1908. gads. Viņa piemēram sekoja scenogrāfs Eduards Brencēns (pirmā latviešu profesionālā romāna "Mērnieku laiki" ilustrētājs) un it īpaši gleznotājs Otto Skulme. Arī Ludolfa Liberta spilgtākie darbi saistīti ar scenogrāfiju (dekorācijas Mocarta operai "Bēgšana no Seraja" 1924. gadā, Jāzepa Mediņa "Sprīdītim" 1927. gadā). Kopš 2009.gada Latvijas Mākslas akadēmijā atvērta scenogrāfijas nodaļa A. Freiberga (mūsdienu spožā scenogrāfa) vadībā, funkcionē arī scenogrāfu profesionālā savienība.

1. attēlā - Verdi operas "Otello" 1895.g. Parīzes uzveduma dekorācijas mets, autors Marsels Žambons.
2. attēlā - R.Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" uzveduma dekorācijas mets, autors Leonīds Grasmanis, no memoriālās izstādes ekspozīcijas Teātra muzejā.

Scepteris (Скипетр, Sceptre) no grieķu:σκῆπτρον, spieķis, balsts

- viena no regālijām, simboliski dekorēts zizlis (vai nūjiņa) valdnieka rokās kā viņa monarhiskās (karaļa, imperatora) varas apliecinājums, parasti greznots ar izciliem dārgakmeņiem, dažkārt tiek uzskatīta par monarha dievišķās dabas simbolu. Šis valdnieku dievišķās varas apliecinājums ir pazīstams kopš senatnes. Tā, stēlā, kurā attēlots Babilonijas valdnieks Hammurapi, tam rokās jau ir neliels scepteris. Arī Olimpa varenāko dievu Zevu statujās attēloja ar milzīgu scepteri un ērgli. Vēlāk scepteris kļuva par parādes portretu un valdniekus tēlojošo aktieru tērpu neiztrūkstošu sastāvdaļu. Daži scepteri bija juvelieru darbu šedevri, un tos dekorēja ar valsts ģerboņu elementiem vai citiem varas mitoloģiskajiem simboliem. Tā, scepteri, ko tur rokās Brazīlijas imperators Pedro, rotā spārnots zirgs.
Valdnieku scepteri Latvijas un latviešu tautas vēsturē ir saistīti ar svešajām varām un monarhiem. Tā, Sigizmunds III Vaza, kurš tika ievēlēts par Polijas karali, un peroodā starp 1587-1632.gadu bija vienlaikus arī Livonijas lielhercogs, nezināmā mākslinieka portretā attēlots ar scepteri labajā un varas abolu - kreisajā rokā. Turklāt Sigizmunds bija kādu laiku arī Zviedrijas karalis.

1. attēlā - Pedro Ameriko "Brazīlijas Imperatora Pedru II portrets" (ar ļoti garu scepteri), 1873.g.
2. attēlā - Pieter Claesz. Soutman "Polijas karalis Zigismunds III koronācijas tērpā" (ar scepteri), 1626.g.

Secesija (сецессия, Art Nouveau) latīņu: secessio

- modernisma (jūgendstila) nosaukums Austrijā, cēlies no vārda tulkojuma “atšķelšanās”, jo tādējādi sevi bija saukusi XIX gadsimta beigu austriešu mākslinieku apvienība. Starptautiski izplatīts mākslas stils (Francijā saukts par Art Nouveau), kas sasniedza popularitātes pīķi XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā. Stils aptvēra visas dzīves formas, no arhitektūras līdz mēbelēm un tērpiem. Par secesijas galvaspilsētu uzskata Vīni ar tās slaveno apzeltīto dekoratīvi robaino lodi, bet par vienu no spilgtākajiem gleznotājiem- arī vīnieti Gustavu Klimtu.
2001. gadā sakarā ar Rīgas 800 gadu jubijejas svinībām izdevniecība “Jumava” publicēja albumu “The Art Nouveau Architecture in Riga”. Latvijā vairāk izplatīts šī stila nosaukums "Jugendstil", kas, savukārt, cēlies no pazīstamā Minhenes mākslas žurnāla "Jugend". Savukārt, 2016.g. sākumā Vīnes secesijas izstāžu zālē tika rīkota latviešu gleznotājas Vijas Celmiņas darbu izstāde. Zīmīgs ir tas, ka šī galerija atrodas tieši zem slavenā secesijas simbola.

1. attēlā - Gustavs Klimts "Cerība II", 1907.1908.g., Modernās Mākslas muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - secesijas atskaņas Rīgas Joker kluba baseina noformējumā.

Senāts (сенат, senate) latīņu: senex

- ļoti sena varas (pārvaldes) institūcija, nosaukums cēlies no latīņu vārda senex - sens. Senāts un senatori kļuva par Senās Romas galveno virzošo spēku, kas apstiprināja konsulus, lēma par kara uzsākšanu vai pārtraukšanu, pieņēma likumus vai atcēla tos. Senāta sēdes bija jānotur inaugurētās telpās. Senātu Senajā Romā atbalstīja optimātu partija - vergturu aristokrātijas grupējums. Vārdu senāts pārmantoja gandrīz divus gadu tūkstošus vēlāk XIX gadsimta Eiropas impērijas un ASV likumdevēji gadījumos, kad likumdšanas vara tika veidota no divām palātām, turklāt par senātu sauca augstāko palātu. Mūsdienu pasaulē šādi sauc gan vienu no ASV, gan Francijas, gan Krievijas palātām, bet to dalībnieki ir senatori. Patlaban senatoru loma ir ievērojami mazinājusies, pieaugot apakšnamu (kongresu) ietekmei. Arī Eiropas Savienības parlamentā ir Senāts.
Latvijā likumdošanas varu realizē tikai viena deputātu palāta - Saeima, bet toties senātus veido augstskolas, realizējot daļēji neatkarīgu politiku. Piemēram, LU senāts ir lēmējinstitūcija, kuru ievēlē uz trim gadiem Satversmes sapulce no LU personāla locekļiem, nodrošinot katras fakultātes pārstāvniecību, kā arī iekļaujot Studentu padomi. Augstskolu senāti ceļ mācību iestādes prestižu, regulējot gandrīz visas augstskolas darbības sfēras.

1. attēlā - Čezāre Makari "Cicerons vēršas pret Katilinu", XIX gs. freska.
2. attēlā - ASV 111.senāta sesijas dalībnieki ar skatītājiem galerijā.

Sentimentālisms (сентиментализм, sentimentalism, sentimentality) franču: sentiment

- virziens Eiropas literatūrā un filozofijā, kas nomainīja XVIII gadsimta racionālismu un klasicismu, akcentējot jūtas, kas esot svarīgākas par veselīgu saprātu, emocijas būtiskākas par rīcību. Sacerējumos parasti tiek izceltā ētiskā puse un nojautas. Sentimentālisms tēlotājā mākslā visspilgtāk izpaužas farnču māklsinieka Grēza sieviešu tēlos ("Grēza galviņas") un attiecīgajā tēmu izvēlē. Nodevas sentimentālismam jūtamas pat Gētes daiļradē, par ko liecina viņa jaunības darba "Jaunā Vertera ciešanas" nosaukums.
Spilgtākie sentimentālisma paraugi latviešu literatūrā ir Neredzīgā Indriķa (1738-1828) dzeja, Garlība Merķeļa teika “Vanems Imanta”(1802), kā arī Jura Mātera romāns “Sadzīves viļņi”(1879). Sentimentālisma un romantisma robeža mākslā ir visai nenoteikta, jo kurā vietā beidzas jūtas un sākas jūsma, noteikt ir pagrūti. Arī Pietuka Krustiņš "Mērnieku laikos" ir sentimentāls romantiķis, kas varonei Lienai un lasītājam šķiet smieklīgs. Īsto sentimentālisma paraugu latviešu tēlotajā mākslā nav, bet vistuvāk tam ir vācbaltu mākslinieka Jūliusa Dēringa daiļrade.

1. attēlā - Žans-Batists Grēzs "Ciemata līgava", 1761., Luvra, Parīze.
2. attēlā - Jūliuss Dērings "Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi", XIX gs. otrā puse,

Sfinksa (сфинкс, sphinx)

- mitoloģisks dzīvnieks ar lauvas ķetnām, spārniem, sievietes galvu un krūtīm. Viena no milzīgākajām tuksneša statujām (Senajā Ēģiptē), briesmonis, kas uzdevis ceļotājiem neatminamas mīklas Senajā Grieķijā. Pirmais, kas atminēja līdz mums nonākušo mīklu par cilvēka mūžu, bija Edips, tas pats, ar kura vārdu ir saistīts Edipa komplekss. No antīkās pasaules šis tēls atklīdis līdz XIX gadsimta romantiķiem gleznās un līdz klasicisma (arī historicisma) arhitektiem un tēlniekiem. Sfinksas īpaši mīlēja novietot krastmalās un laukumos, piešķirot celtnēm un ansambļiem nedaudz biedējošu svinīgumu.
Rīgā divas sfinksas “uz spēcīgi izvirzītiem pīlāriem apsargā vienu no pēdējām M. Eizenšteina celtajām jūgendstila mājām Alberta ielā 2a” (citēts pēc L.Liepas raksra žurnālā “Mana māja”, Nr.35, 2009). Beidzot tās ir arī savestas kārtībā. Detaļa - tieši šajā mājā pavadījis bērnību izcilais domātājs, vēlākais Anglijas Karaliskās akadēmijas prezidents sērs Esaja Berlins, kurš savos filozofiskajos rakstos labprāt iztirzājis domu un ideju mīklas.

1. attēlā - sfinksa Parīzes krastmalā blakus Goda Leģiona ordeņa muzejam.
2. attēlā - viena no divām sfinksām pie ieejas namā Alberta ielā 2, Rīga

Sienu (alu) gleznojumi (настенная (наскальная) живопись, cave wall painting)

- vissenākais tēlotās mākslas veids, kas parādījies pirms rakstu valodas; īpaši attīstīts bija jau senajās civilizācijās, parasti izmantojot dabiskās krāsas – ogli, okeru. Attēlotiem dzīvniekiem vai toreizējam medījumam bija arī simboliska nozīme. Mūsdienu pilsētas vidē sienas gleznojumu izplatītais paraugs ir grafiti, ko izmanto gan oficiālā, gan neoficiālā māksla. Sienas gleznojumus nevajag jaukt ar freskām, kurām nepieciešama īpaši sagatavota virsma.
Lielākā daļa Latvijas mīkstajos smilšakmeņos sastopamo rakstu pēc būtības ir tūristu atstātie uzraksti, turklāt senākie no tiem atrodami Gūtmaņa alā Siguldā. Tie visbiežāk ir iniciāļi, ieskrāpētās sirsniņas, apmeklējuma datumi un daudz retāk - kāds zīmējums vai dzejoļa rinda. Tomēr 1971. gadā Guntis Eniņš, pētot lībiešu upuralas Limbažu rajonā pie Svētupes, uzgājis savdabīgus klinšu rakstus (dažādas zīmes), kuri gan attiecināmi uz daudz vēlāku laika posmu (apmēram XIV- XVIII gs), un tie saistīti ar slepeno pagānisko kultu piekopšanu paralēli valdošajai kristietībai. Ziņas par alas izmantošanu pagānisko kultu piekopšanai saglabājušās baznīcu vizitācijas protokolos vēl XVII gs. vidū, līdz ar ko ala pat saukta par Velna alu. Diemžēl Dabas un Vēstures 2003.gada rakstā par klinšu rakstiem Latvijā esošās ilustrācijas ir to autoru īpašums. Sīkāk par rakstiem skatiet www.dabasretumi.lv

1. attēlā - apmēram 10000 veci neolīta gleznojumi Lascaux alā Francijas dienvidos.
2. attēlā - nenoteikta vecuma sienu gleznojums Ungārijas alā "Baradla cave"

Sietspiede (Трафаретная печать, шелкография, Screen printing)

- drukas (materiālu apdrukāšanas) veids ir viens no attēla iegūšanas paveidiem ar trafaretu izmantošanu. Dažkārt to par "zīda sieta druku". Uzskata, ka šis apdrukāšanas veids radies senatnē, bat tās pašreizējās tehnoloģijas tika pilnveidotas XX gadsimta vidū. Pateicoties šīm īpatnībām, izdodas izmantot sietspiedi ne tikai poligrāfijā, bet arī tekstila, elektroniskajā un automobīļu rūpniecībā, kā arī veidot attēlus uz stikla un keramikas. Sietspiedi izmanto lietišķajā mākslā un rūpnieciskajā dizainā, veidojot faksimīlās reprodukcijas. Tāpat ar šo paņēmienu aizraujas grafiķi, izstrādājot estampus, jo sietspiede dod iespēju attīstīt personīgās mākslinieka plastiskās manieres īpatnības. Mūsdienās šāda druka ir gandrīz jebkura tēlotājas mākslas veida (grafikas, glezniecības, skulptūras) un žanra elements.
Latvijā pēdējos gados kļuvusi visai populāra dažāda veida izstrādājumu apdrukāšana, sākot ar krekliņiem un beidzot ar lielām poligrāfiskām reklāmas virsmām. Arī latviešu grafiķi labprāt pievēršas šai tehnikai savu autordarbu radīšanā. Piemēram, grafiķa Jāņa Murovska pēdējo peronālizstādi veido tikai šādā tehnikā veidotie gleznojumi.

1. attēlā - 1890.gada sietspiedes etalons no Japānas, domāts zīda apdrukāšanai.
2. attēlā - Jānis Murovskis "Parādības krēslā", 2014.g., sietspiede autortehnikā, galerija "Daugava" Vecrīgā.

Siksta madonna (Сикстинская мадонна, Sistine Madonna)

- viena no slavenākajām Rafaela gleznām un Renesanses šedevrs. Glezna bija domāta Pjačencas Sv.Siksta baznīcas altārim un to pasūtīja kareivīgais Romas pāvests Jūlijs II, mākslu cienītājs. Tagad Siksta Madonna atrodas Drēzdenes galerijas Veco meistaru daļā. Iespējams, ka meistaram par modeli kalpoja Rafaela mīļākā Fornarīna.
Zināms sakars Latvijai, pareizāk sakot, Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bijis ne jau ar pašu Rafaelu, bet ar lielisku franču XIX gadsimta meistara Domenika Engra gleznu "Rafaēls un Fornarīna", kas no muzeja esot pazudusi vai nu 1941. gadā vācu apšaudes laikā, kad dega pilsētas rāts, vai nu 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pastāv gan versija, ka tā bijusi tikai kopija. Zināma arī visai pikanta versija, proti - kamēr daiļā maizniece (fornarina) nebija kļuvusi par mākslinieka mīļāko, tā kalpojusi par modeli debešķīgajai Siksta madonnai, bet mīļākās statūtā - jau tika attēlota kā puskailā un šķelmīgā meiča.

1. attēlā - Rafaēls "Siksta Madonna", ap. 1513.g., Drēzdene, Vecmeistaru galerija, Vācija.
2. attēlā - Ž.-A. Dominiks Engrs "Rafaēls un Fornarīna", 1814.g, Art Renewal Center Museum.

Simbolisms (символизм, symbolism)

- modernistu mākslas virziens, kas radies Francijā XIX gadsimta 70.-80. gados kā reakcija uz mākslā valdošo reālismu un naturālismu. Simbolisti uzskatīja, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķai pieredzei slēpto ideālu pasauli. Pirmo simbolistu vidū ir franči Š. Bodlērs, P. Verlēns, A. Rembo. Krievijas Impērijā simbolisms uzplaukst XX gadsimta sākumā (literatūrā A. Bloks, K. Balmonts u.c. glezniecībā – M. Vrubels, M. Čurļonis) un spēcīgi ietekmē latviešu mākslu.
Latviešu simbolisms asociējas ar dekadentu kustību un par tā spilgtākām figūrām literatūrā tiek uzskatīti A. Austriņš, A. Niedra, V. Eglītis, bet tēlotajā mākslā simbolisko ainavu meistars mākslinieks Rūdolfs Pērle. Latviešu mākslā eksistē arī "reālā simbolisma" jēdziens, ko ieviesa Teodors Ūders, sintezējot dažādu laikmetu mākslinieku augstākos sasniegumus. Daži pētnieki uzskata simbolisma iezīmes arī Pētera Krastiņa (1882.-1942.), gleznotāja un zīmētāja darbos. Arī mūsu dižmeistaram Jānim Rozentālam jūtamas nodevas simbolismam viņa "Sāgā" - jo skaidri zināms, ka senlatviešiem arfas nav bijušas, tā ir jūras skaņu daudzveidības simbols.

1. attēlā - Gistāvs Moro "Oidips un sfinksa", 1864.g., Metropoles muzejs, Ņujorka.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Sāga", 1899.g., LNMM kolekcija.

Simbols (символ, symbol) grieķu: symbolon (σύμβολον)

- tēls, kas izteic kādu ideju; zīmes paveids, ar kuru apzīmē lietu, ideju vai parādību; amata simbolu angliski sauc par insignia. Simbols var pieņemt dažādas formas - vārdus, burtus, ideju grafisko iemiesojumu. Simbola jēga kopš senās Grieķijas - apvienot nevis pretstatīt, simbolam jāizraisa asociācijas. Simboli valda pār mūsu dzīvi visdažādākās jomās, simboli transformētā veidā kļuvuši par alfabētu burtiem, matemātika un modernā dzīve nav iespējama bez simboliem. Arī ceļazīmes ir simboli. Mākslinieku daiļrade nav iespējama bez simboliem - tāpat kā valsts un valdnieka simboli. Piemēram, Valentīna dienas simbols ir sirds, kuru var izmantot visdažādākos veidos. Vairāku simbolu kopumu sauc par simboliku, kas parasti attiecināma uz valstīm vai valdniekiem.
Latvijas valsts simbolikā ietilpst valsts himna, sarkanbaltsarkans karogs un ģerbonis, bet tie ir jau jaunāko laiku simboli. Turpretī mūsu teritorijā saglabājušies arī daudz senāki simbolu paraugi. Tā kā Rīga ilgstoši atradās bīskapu pakļautībā, tās celtnēs ir saglabājušies vairāki bīskapu varas simboli - Sv. Pētera sakrustotās atslēgas ar krustu vidū, torņi, kas simbolizē Rīgas - cietokšņa lomu, lauvas - drosmes un varas simbols. Interese par simboliem atplauka gan jūgendstila celtnēs, gan vācbaltu muižniecībai piederīgo kapakmeņos. Arī mūsdienu dzīve bez simboliem nav iespējama, it īpaši ceļojumos, jo to simbolika ir starptautiska.

1. attēlā - pāvesta varas simboli (tiāra, sakrustotas atslēgas un Svētais Gars) uz strūklakas dekoratīvā postamenta Romā.
2. attēlā - zinību un mākslas simbols no piemiņas stēlas bijušajos Lielajos kapos Rīgā.

Sinagoga (синагога, sinagogue)

- jūdaistu lūgšanas nams vai templis, kurā bija paredzētas arī telpas kopīgām garīgajām mācībām. Pirmo sinagogu atliekas ir atrodamas pat Senajā Ēģiptē. Sinagogu kā tempļu arhitektūra parasti atbilda attiecīgās ebreju mītnes valsts valdošajām tendencēm un laikmetam. Ortodoksālajās sinagogās vīriešiem un sievietēm bija paredzētas atsevišķas vietas.
Lielāko un skaistāko Rīgas Horālo sinagogu, kas atradās Dzirnavu un Gogoļa ielas krustojumā un bija neorenesanses stila piemineklis (pabeigta 1871. gadā) 1941.gada 4. jūlijā sadedzināja ar visiem dievlūdzējiem civilddrēbēs tērpušies latvieši, piedaloties vairākiem vāciešiem; par bojā gājušo skaitu domas dalās. 1988. gadā šajā vietā uzstādīta piemiņas zīme – liels laukakmens. Darbojošās sinagoga atrodas Peitavas ielā Vecrīgā, celta jūgendstilā XX gs. sākumā, izmantojot ēģiptiešu motīvus.

1. attēlā - mūsdienu pieticīgā sinagoga Amjenā, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - Vecrīgas sinagoga, XX gs. sākums, arhitekti H.Zeberlihs, V.Neimanis.

Sirreālisms (сюрреализм, surrealism)

- pāri realitātei stāvošs, absolūtais reālisms, sākumā radies Francijā kā literārs virziens. Vēlāk glezniecībā izpaužas kā mākslinieka spontāni radušos tēlu atveidošana, zināma apziņas un fantāzijas plūsma. Darbi bieži radīti “uz apziņas un bezapziņas robežas”, tuvu Freida psihoanalīzei. Slavenākā un strīdīgākā personība – Salvators Dalī. Atbilstoši Dalī koncepcijai, izvēlētais fantāzijas objekts ir it kā neatkarīgs no savas situācijas, bet saplūst ar mākslinieka pašreizējo vēlmi šo objektu ievietot un aplūkot. Viens no mīļākajiem Dalī simboliem ir pulktenis, bet galvenais tēls- sieva Galā. Sirreālisma māksliniekus interesē “paralēlā gara pasaule”.
Latviešu glezniecībā pirmā šim virzienam pievērsusies XX gadsimta 80.-jos gados Maija Tabaka, mūsdienās – Diāna Adamaite un Ivars Poikāns, kas savos darbos izmanto arī Ausekļa Baušķenieka ironiju un interesi par sabiedrībā notiekošajiem procesiem.

1. attēlā - Salvadors Dalī "Narcisa pārvērtības", 1937., Modernā Teita galerija, Londona.
2. attēlā - I.Poikāns "Uz jauno krastu", 1994.g., no mākslinieka personālās izstādes "Rīgas galerijā" 2006.g.

Sižets (сюжет, plot, subject) franču: sujet

- literārā darbā tēloto notikumu norise, darbības elementu kopums, kas izkārtots noteiktā sistēmā. Tēlotājmākslā tas ir notikums (mitoloģisks, literārs, pasakains), kas ir pietiekami plaši atpazīstams caur personāžiem un tiek attēlots konkrētajā mākslas darbā. Sižetu atpazīstamība Eiropas kultūrā saistīta ar epiem, mītiem un teikām caur darbojošos personu atribūtiem. Iespējamo sižetu skaits ir pietiekami ierobežots, bet pieļauj iespēju tos bezgalīgi kombinēt, katru reizi radot jaunu mākslas darbu pateicoties autora personībai un iztēlei.
Latviešu literatūrā un tēlotajā mākslā ir virkne sižetu, kuri atkārtojas dažādos variantos un laikmetos. Starp tiem izplatītākie ir trešais tēva dēls, čaklā bārenīte un slinkā mātes meita, cietsirdīgā pamāte, nelaimīgā mīlestība, gudrais zemnieks un muļķa velns. Daļa tautas daiļradē izplatīto sižetu sakrīt ar citu tautu vidū izplatītām, daļa - raksturīga konkrēti baltu tautu grupai.

Sīpolveida kupols (купол луковичный, onion dome)

- baznīcu kupoli Krievijas pareizticīgo sakrālo celtņu arhitektūrā, kuru forma atgādina sīpolu, to augstums pārsniedz platumu, kupola diametrs ir lielāks nekā tā pamata cilindrs, bet augšējā daļā "sīpols" it kā satek kopīgajā punktā virs kura ir smaile ar vainagojošo krustu. Vēlāk šie kupoli tiek apzeltīti vai koši krāsoti, kas īpaši izceļas uz zilganpelēko debesu fona. Parasti centrālais kupols ir lielāks un augstāks par pārējiem. Par sīpolu kupolu izcelšanos pastāv vairākas versijas - it kā sākotnēji to forma izvēlēta atbilstoši krievu bruņinieku spēkavīru (богатыря) bruņucepurei, jo, patiesi, šāda tipa kupoli kopš XVI gadsimta kļuva populāri Krievzemē - bet nebūt ne tikai, jo ir arī katoļu baznīcas Austrijā, Bavārijā un pat Ziemeļitālijā ar sīpolveida kupoliem. Cita, prakstiskā versija, apgalvo, ka kupola formas izvēli noteica sniega uzkrāšanās novēršana - kas ir svarīgi gan Ziemeļos, gan kalnainā apvidū. Sīpolveida kupolu klātbūtne ainavās ir ļoti izplatīta un zināmā mērā simboliska.
Latvijas teritorijā ir saglabājusies vesela virkne pārsvarā pareizticīgo baznīcu ar sīpolveida kupoliem - gan Rīgā (Svētās Trijādības katedrāle, Svētā pravieša un priekšteča Jāņa baznīca, Debesbraukšanas baznīca), gan Pētera-Pāvila baznīca Ķemeros, gan Jelgavas Svēto Simeona un Annas Baznīca. Visu šo baznīcu arhitektoniskais risinājums un dekoratīvie sīpolveda kupoli izdaiļo mūsu pilsētvidi.

1. attēlā - sīpolveida kupoli virs Augšāmcelšanās baznīcas, 1652.g., Kostroma, Krievija.
2. attēlā - Debessbraukšanas baznīca Rīgā, Mēness ielā (pareizticīgo latviešu draudze), iesvētīta 1879.g.

Skaistais laikmets (Прекра́сная эпо́ха, The Belle Époque)

- ir nosacīts apzīmējums Eiropas, galvenokārt Francijas un Beļģijas vēstures periodam pēdējos XIX gadsimta gadu desmitos līdz 1914. gadam. Šāda definīcija radās jau pēc kara beigām, kad pēckara paaudze ar nostaļģiju atcerējās politisko mieru ar atvērtību un ceļojumiem, kultūras uzplaukumu, tehnisko jauninājumu straujo ienākšanu sadzīvē (automobīļi, telefons, fotogrāfija, kino, metro, zinātnes un medicīnas progress, pirmie lidojumi). To pavadīja arī iespēja daudz plašākam izglītoto cilvēku lokam priecāties par dzīvi, baudīt teātra mākslu un kabarejus, doties uz jūras kurortiem.
Savukārt, Latvijas vēsturē par "skaisto laikmetu" pieņemts uzskatīt tā saucamos "miera laikus" - periodu starp abiem Pasaules kariem. Dabiski, šī definīcijas radās jau pēc Otrā Pasaules kara un tās interpretācija PSRS palikušo un trimdā esošo latviešu (un Latvijas Pirmskara iedzīvotāju) vidū bija diezgan atšķirīga. Palicēji akcentēja toreizējo pārticību un iespējas, aizbraucēji - zaudēto neatkarību un latvietības garu. Par šī perioda apdziedātāju glezniecībā var uzskatīt mākslinieku Ansi Cīruli, kurš savos darbos pasvītroja starpkaru Latvijas nacionāli ģimenisko ievirzi.

1. attēlā - vispasaules izstāde Parīzē 1900.gadā, Ūdens pils.
2. attēlā - Ansis Cīrulis "Ģimene", XX gs. 30-tie gadi, LNMM kolekcija.

Skatuve (сцена, stage (theatre), showground)

- daļa no speciāli izplānotas telpas, kur norisinās izrāde. Skatuvē darbojas aktieri vai izpildītāji, un tā kalpo par vietu, uz kuru tiek vērsta visa skatītāju uzmanība. Kā arhitektūras konstrukcija, skatuve var sastāvēt no platformas (vai vairākām platformām), kuras ir paceltas virs skatītāju apakšējām rindām. Ir gadījumi, kad skatuvi uz laiku iekārto citiem nolūkiem domātajās sabiedriskajās telpās, bet teātros un koncertzālēs skatuve ir pastāvīgs būves elements. Rietumu pasaulē visizplatītākais skatuves tips ir skatuve ar avanscēnu, kad skatītājiem izrādē notiekošais ir redzams tikai no vienas puses (no priekšas). Tāds skatuves tips (tur avanscēna saukta par prosceniumu) bija slavenajā Šekspīra teātrī "Swan (gulbis)". Dziļākās skatuves daļas skatītājiem nav redzamas un tās izmanto aktieri, kā arī tehniskie darbinieki. Ir arī izbīdamās skatuves, kuras sniedzas skatītāju zālē, un tad skatītājiem pieejamas apraudzīšanai no trim malām. Skatuve mēdz būt arī grozāma, kas dod iespēju paātrināt izrādes tempu, jo dekorācijas tiek savlaicīgi nomainītas. Ja teātra ēka ir apaļa, skatuve mēdz būt centrā, kas zināmā mērā padara to līdzīgu cirka vai senā amfiteātra arēnai.
Latviešu teātra kultūrā vārdam "skatuve" ir īpaša nozīme - tāpat kā teātrim, un jēdziens "skatuves māksla" ietver daudzas kategorijas, jo skatuves mākslinieki izpildītāji var būt aktieri, dziedātāji, dejotāji, iluzionisti, komiķi u.c. Pastāvīgas skatuves ar avanscēnu Latvijā ir profesionālajos teātros un koncertzālēs, kā arī vairākās lielajās augstskolās, bet pēdējā laikā kļuvušas populāras mazākas un intīmākas skatuves - aktieru zāles, skatuves memoriālajos muzejos un par muzejiem pārvērstajās pilīs.

1. attēlā - Arnoldus Buchelius - skice no priekšnesuma teātrī "Gulbis" 1596.g., Utrehtas Universātes bibliotēka.
2. attēlā - kultūras pils ZIEMEĻBLĀZMA zāles skatuve (pēc Ziemassvētku pasākuma bērniem).

Skice, uzmetums (набросок, зарисовка, outline, scetch)

- mākslinieka sākotnējais risinājuma mets, kurā vispārīgi fiksētas kāda veidojuma (piem., mākslas darba, celtnes, apģērba) galvenās iezīmes. Tēlotajā mākslā skici dažkārt sauc arī par etīdi. Skice veido mākslas darba tapšanas neiztrūkstošo elementu, it īpaši grafikā, jo dod iespēju pilnveidot tēla īpašības un novērst kļūmes. Literatūras jomā par skici dažkārt sauc eseju vai literārā darba uzmetumu.
Latviešu mākslinieki ļoti labprāt izstādēs prezentē arī savas skices, it īpaši grafiķi. Tā, grafiķa Borisa Bērziņa daiļrades neiztrūkstošais elements vienmēr bija daudzveidīgi un visai izteiksmīgi kuplo sieviešu, pārsvarā pliko, augumu uzmetumi. Tikpat cītīgi - un ar lielu cieņu - viņš attēlojis arī latvieša sakrālo dzīvnieku - cūku. Savukārt, avangardists Georgs Klucis ar vienādu entusiasmu veidojis gan latviešu tautas tērpu skices žurnālam "Zeltene", gan skices milzu plakātiem ar komunistisku noslieci. Toties teātra mākslinieku dekorāciju izstrādātie meti ir uztverami kā nobeigtas gleznas.

1. attēlā - Aleksandrs Benuā, baleta "Petruška" dekorācijas uzmetums, 1911.g.
2. attēlā - Jānis Kuga, "Skrordienas Silmačos", dekorācijas uzmetums uzvedumam Drāmas teātrī, 1941.g.

Smaile (baznīcas, celtnes) (шпиль, spire (architecture), pinnacle)

- torņa vai jumta vertikālais nobeigums, parasti atgādina šķēpu. Simboliski smailei ir divas funkcijas. Pirmā no tām izriet tieši no šķēpa formas un iemieso kareivīgo varu, valdonīgumu. Otrā ir vairāk garīgās dabas - tā ir tiekšanās pēc debesīm, zināms žests, pasniegtā roka pretīm Dieva valstij. Līdz ar to baznīcas vai katedrāles smaile ir ne tikai godbijības simbols, bet arī apliecinājums ordeņa (bīskapa, draudzes vai pilsētas patrona) prestižam un bagātībai. Kristīgo baznīcu smailes dažkārt aizvietoja zvanu torņus, turklāt to nobeigumā bieži vien ir nevis krusts, bet gailis - modrības simbols un, atbilstoši leģendām, apustuļa Pētera iecienīts putns. Kareivīgāko mūku ordeņu katedrālēs ar vairākām torņu smailēm ir pat zināma līdzība ar nocietinātu pili - cietoksni. Starp tām ir arī Briseles audēju ģildes Sablonas Dievmātes baznīca. Savukārt, vienu no slavenākajām pasaules baznīcām - Svētās ģimenes (Sagrada Familia) celtni Barselonā - vaiņago vesels smaiļu mežs.
Latvijā ir saglabājusies vairāku konfesiju baznīcu smaiļu dažādība, turklāt tās var būt vienkārši stāva piramidālā jumta izskatā (sv.Jēkaba baznīca Rīgā), gan barokālo torņu nobeigums (zemāks Doma baznīcai, augstāks - sv. Pētera baznīcai), turklāt to var vaiņagot gan krusts, gan gailis, kas izmēros līdzinās zirgam (Pēterbaznīcas gailis), gan krusta puķe (Pāvila baznīca Rīgā). Uz smailēm mēdz novietot arī citu formu vējrāžus, bet Tukuma luterāņu baznīcas smailē ir gan gailis, gan krusts. Savukārt, baznīcas smaiļoto torņu izkārtojums jau vairākus gadsimtus veido Rīgas panorāmu gar Daugavu.

1. attēlā - Sablonas Dievmātes baznīca Briselē (XV gs) ar vairākiem torņiem un smaili virs augstākā torņa.
2. attēlā - Rīgas panorāma ar vairāku baznīcu smailēm.

Smailloka arka (стрельчатая арка, lancet arch)

- vertikāli izstiepta, šķēpa uzgali vai liesmu pēc formas atgādinoša logu rāmja forma, kas raksturīga tā saucamajai “liesmojošai gotikai”, saukta arī par lauzto arku, kur sānu līknes krustojas augstākajā punktā. Viena no pasaulē slavenākām baznīcām St. Chapel - liesmojošās gotikas paraugs ar pasakainiem smailloka logiem atrodas Parīzes centrā Sitē salā.
Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā akmens ķieģeļu sienās iebūvētas augstas smailloka arkas. Smailloku arkas izmantotas arī historicisma celtnēs- neogotiskajās baznīcās Rīgā un citur Latvijā.

1. attēlā - smailloka arkas Milānas katedrālē, būvēta 6 gadsimtus, pabeigta XIV gs. beigās.
2. attēlā - Pāvila baznīca Rīgā ar smailloka arkām sānu sienā, būvēta angļu gotikas stilā, arhitekti Hilbigi, pabeigta 1887.g.

Smēde (кузница, forge, smithy)

- viduslaiku amatnieka- kalēja darbnīca. Kalēja amats izsenis tika saistīts ar pārdabiskiem spēkiem, jo tas nav iespējams bez uguns izmantošanas. Kā zināms, savā laikā Prometejs, nolaupīdams olimpiešiem uguni, padarījis cilvēkus savā ziņā neatkarīgākus no dabas stihijām. Vēlāk zirgu apkalšana, bez kuras pārvietošanās pajūgos un jāšus bija apgrūtināta, padarīja kalējus par ļoti svarīgām personām, turklāt prasmīgākie no šiem amatniekiem pat kļuva par zeltkaļiem un aristokrātijai pietuvinātām personām, darinot ieročus un bruņas.
Latviešu folklorā Pērkons ir Vecais Kalējs, Debesu Kalējs. Kalšanas procesam piemīt kaut kāds brīnums, kad no vecā un bezformīgā top kaut kas jauns un noderīgs. Ne velti vienā no pēdējo gadu populārākajiem Māra Bērziņa romāniem "Sveiks, Dzintar Mihail!" galvenais varonis ir kalējs, jo kalēja eksistence ir mūžīgā pāreja no trokšņa uz mieru, no haosa- uz noteiktu formu. Arī latviešu sakāmvārds par savas laimes kalēju un pakavu kā nelaimju atbaidīšanas simbolu izriet no tās pašas Vecā Pērkona definīcijas. Mūsdienās vairāki jaunlaulātie dodas uz Brīvdabas muzeja smēdi, kur viņiem kaļ laimes gredzenus.

1. attēlā - viduslaiku smēde Svētā Enģeļa pilī- muzejā Romā.
2. attēlā - līgava smēdē (pie kalēja) Brīvdabas muzejā 2012.g. vasarā.

Smilšakmens (песчаник, sandstone)

- izplatīts iežu atseguma akmens, kas sastopams upju nogāzēs, un ko izmanto arhitektūrā un tēlniecībā. Klasisks nogulumiezis, no kura būvēta krietna daļa "Septiņu pasaules brīnumu", tai skaitā Ēģiptes piramīdas un milzu Sfinksa, kas gan pamatīgi cietusi laika gaitā, bet joprojām atpazīstama.
Izplatīts arī Latvijā, kas tāpat sastopams upju nogāzēs, un ko izmanto arhitektūrā un tēlniecībā. Viena no slavenākām viduslaiku smilšakmens skulptūrām Latvijā ir Kristus apraudāšana (Pieta) no Rīgas Sv Jēkaba baznīcas, kas pašlaik atrodas Latvijas vēstures muzejā, bet plašāk pazīstama ir Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā.

1. attēlā - lielā Sfinksa Nīlas piramīdu ielejā Ēģiptē.
2. attēlā - Rolanda statuja Rāts laukumā Rīgā, kopija uzstādīta 2000.g., XIX gs. beigu oriģināls atrodas Pētera baznīcā.

Sonets (сонет, sonnet)

- lirisks dzejolis, kas sastāv no 14 rindām (parasti sadalīts divās trīsrindēs (tercās) un divās četrrindēs (kvartās). Parādījies 13. gs. pirmajā pusē. Pasaules literatūra par sonetu slavenākiem paraugiem uzskata Šekspīra un Petrarkas sonetus. Citās valodās (tai skaitā arī latviešu) šos izcilos sonetus parasti atdzejojuši vairāki dzejnieki. Eksistē arī “sonetu vainags”,kad katra soneta pēdēja rinda ir nākamā soneta pirmā.
Latviešu valodā pirmie oriģinālie soneti publicēti 17.gs. beigās (vācu mācītāja Johana Višmaņa sarakstīti), tiem pievērsies J. Alunāns, bet par sonetu meistaru tiek uzskatīts Rainis. XX gadsimta otrajā pusē latviski sonetus pārsvarā rakstīja trimdas dzejnieki. Latvijas Internetā 2010. gadā Parss publicējis savdabīgu sonetu vainagu Par Latviju.

1. attēlā - XV-XVI gs. ilustrēts Petrarkas soneta rokraksts.
2. attēlā - Ilze Kalvāne "Vidusjūras soneti", 2013.g., izstāde Kultūras pilī "Ziemeļblāzma".

Spīķeris (лабаз, warehouse)

- celtne, kas domāta dažāda veida preču komerciālajai uzglabāšanai. Spīķerus izmantoja ražošanā, tirdzniecībā, transportēšanā u.c., turklāt vēsturiski spīķeri veidoja pilsētvides dominējošo daļu līdz pat XX gadsimtam.
Rīgā kā tirdzniecības pilsētā un Hanzas savienības dalībniecē spīķeri ieņēma vairākus kvartālus un tos joprojām var atpazīt pēc vertikāli izvietotām durvīm ar koka aizvirtņiem un augšējā atverē saglabājušos trīšu sistēmu kravas pacelšanai un nolaišanai. Savukārt, XIX gadsimta beigās, strauji pieaugot tirdzniecības darījumiem un Rīgas ostas lomai Krievijas impērijā, Daugavas un pašreizējā Centrālā tirgus tuvumā izveidots milzīgs spīķeru - noliktavu rajons, ko būvējuši labākie Rīgas arhitekti sarkano ķieģeļu stilā. Atjaunotās Latvijas laikā celtnes pamatos ir restaurētas, tajās izvietoti gan veikali, gan mazbudžeta teātri, gan nelielas koncertzāles.

1. attēlā - bijušais spīķeris Pērnavā, XVII gs.
2. attēlā - spīķeris Vecrīgā, XV gadsimts, daļēji renovēts.

Sprīdītis (Мальчик-с-пальчик, Tom Thumb)

- latviešu tautas pasakas varonis, “ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem”. Drosmīgs puišelis, kas dodas pasaulē meklēt bagātības, iesaistās visādos piedzīvojumos, cīnās ar milžiem, bet beigās atgriežas atpakaļ sava tēva mājās. Arī populāra tāda paša nosaukuma Annas Brigaderes luga un tās galvenais tēls, kā arī režisora G. Pieša 1985. gadā uzņemtā filma. Sprīdīša vārdā ir nosaukts Annas Brigaderes memoriālais muzejs “Sprīdīši”, kas atrodas Tērvetē.
Arī daudzu citu tautu pasaku varonis, ko pirmais literatūrā izmantojis Šarls Perro, bet mazulis pazīstams arī citu Eiropas tautu literārajās un folkloras pasakās. Uzskata, ka tēla izgudrošana saistīta ar toreizājās Eiropas - gan Francijas, gan Anglijas - skarbo lauku dzīves realitāti. Anglijā mazuļa piedzīvojumos ietilpst gan milža pieveikšana, gan nonākšana govs kuņģī, gan kļūšana par leģendārā karaļa Artūra mīluli. Anglijā (Linkolnšīrā) pat eksistē kapakmens ar uzrakstu Tom Thumb un dzīves datiem. Atspoguļota pat zināma brīnumainā bērna saikne ar burvēm un burvestībām, kas nodrošina viņam paliekošu vietu literatūrā un tēlotajā mākslā, bet mūsdienās - filmās un datorspēlēs.

1. attēlā - ekrānuzņēmums no filmas "Sprīdītis".
2. attēlā - Aleksandra Zika 1865. gada ilustrācija pasakai par Milzi un Sprīdīti (Tom Thumb).

Stancas (стансы, stanza) itāļu: stanza

- tēlotajā mākslā fresku cikls, ko Rafaels veidoja Vatikāna pilī 1509. –1511. gadā. Slavenākās stancas ir “Atēnu skola” un “Disputs”, kur attēloti slavenie pagātnes filozofi Platons un Aristotelis Renesanses personāžu vidū.
Šī darba ietekmē P.Stradiņa medicīnas universitātes Anatomikuma ēkas vestibilā Kronvalda bulvārī vienu sienu aizņem lielformāta freska, kurā atainoti lielie zinātnieki senatnē, latviešu zinātnieki agrāk un tagad. Fresku gleznojuši slavenās Latviju mākslinieku Zariņu Saime (Kaspars, Kristaps un Vija) profesora Induļa Zariņa vadībā. Vēl vienas stancas atrodamas Academia Petrina hallē, tikai tur zinātniekiem piepulcināts tautiskai elements.

1. attēlā - Rafaels, "Atēnu skola", 1509.-1511.g, freska no Vatikāna pils.
2. attēlā - nezināms autors - freska Academia Petrina telpās.

Stateniskais moderns (Вертикальный модерн, Perpendicular Art Nouveau)

- viens no Jūgendstila paveidiem, kurā ēku raksturo uzsvērti vertikāli izstieptās proporcijas, logu un erkeru forma, zināms racionālisms un ornamentālo detaļu iekļaušana arhitektūras elementos, saistība ar gotikas virzienu. Ornamentālie rotājumi iekļaujas konstrukcijā, pasvītrojot stateniskās īpašības. Stils XIX gadsimta beigās īpaši ietekmēja milzīgu tirdzniecības veikalu rašanos un noformēšanu.
Rīgā ar šo jūgendstila novirzienu sāka aizrauties pēc 1906. gada, kad tas nomainīja romantisko moderna virzienu. Ēkās akcentēti reljefi, erkeri, no fasāžu pamatplaknēm izvirzītās joslas. Stateniskā jūgendstila ēkas veido gandrīz trešdaļu Rīgas jūgendstila mantojuma. Visvairāk stils pārstāvēts arhitektu J. Alkšņa, E. Laubes, P. Mandelštema celtnēs.

1. attēlā - stateniskā moderna stilā celta ēka ar veikaliem apakšstāvā, Helsinki, XX gs. sākums.
2. attēlā - ēka Smilšu ielā 3, arhitekts A.Mēdlingers, 1910.g., bijusī Ziemeļu banka, Vecrīga.

Stājglezniecība (станковая живопись, easel-painting, panel painting)

- viens no tēlotājas mākslas veidiem, kas tiek radīts uz nestacionāra un nedekoratīva pamata, proti, vai nu uz audekla, vai nu uz koka. Stājglezniecības materiāli - eļļas, temperas un akvareļkrāsas, guaša, pastelis, akrīls. Austrumu zemēs īpaši izplatīta gleznošana ar tušu, bieži vien monohromā, turklāt arī kaligrāfijas paraugi dažkārt ir pieskaitāmi stājglezniecībai, jo tiek ierāmēti un izmantoti atsevišķi. Stājglezniecības darba uztvere nav pastarpināta un atkarīga no apkārtnes. Stājglezniecība bijusi pazīstama jau Senajā Romā, par ko rakstījis Plīnijs Vecākais pirmajā m.ē. gadsimtā, bet pēc Romas impērijas sabrukuma tā panīka un sāka izplatīties Eiropā tikai XII -XIII gadsimtā. Tad mākslinieki no laicīgo valdnieku mitekļu, baznīcu sienu un altāru apgleznošanas (freskām), kā arī svētbilžu gleznošanas sāka pievērsties laicīgajam žanram - sākumā valdnieku portretam. Faktiski jebkuru gleznu, kas uztverama kā patstāvīgs darbs, var uzskatīt par stājglezniecības paraugu.
Stājglezniecība Latvijas kultūras vēsturē ienāk reizē ar Apgaismības laikmetu, vietējie nozīmīgākie mākslas centri ir Rīga un Jelgava. Pēc pirmās Baltijas mākslinieku izstādes 1842. gadā Melngalvju namā Rīgā (prezentēti vācbaltiešu stājglezniecības darbi) lēnām sāk parādīties arī latviešu izcelsmes mākslinieki, kuri izjūt gan vācu, gan krievu ietekmi, braucot studijās pārsvarā uz Vāciju vai Pēterburgu. Topošie mākslinieki savos darbos aizraujas ar vecmeistaru darbu atdarināšanu un kopēšanu, kā arī spiesti stājglezniecībā pievērsties mitoloģisko un vēsturisko ainu atveidošanai. Viens no pirmajiem baltiešiem, kas cēlušies no Latvijas un izglītojušies kā mākslinieki gan Pēterburgā, gan Rietumeiropā, bija Johans Eginks. Pēdējos mūža gadus pavadījis kā zīmēšanas skolotājs Jelgavā (vairāk kā divdesmit gadus), miris 1867.gadā.

1. attēlā - vācu meistara stājglezna (apm. 1410.g.) "Frankfurtes paradīzes dārzs".
2. attēlā - Johans Eginks "Antons Bistroms", 1819.g.

Stilizācija (стилизация, stylization)

- figūru un objektu dekoratīvā vispārināšana, izmantojot dažādas attiecīgajā laikmetā izplatītās tehnikas, tai skaitā arī līniju un formu vienkāršošanu, zināmu nosacītību. Tā ir dabiska metode, veidojot ritmisku sakārtošanu dekoratīvajā mākslā, kad katra atkārtojamā elementa vieta un izpildījums ir būtiski kopīgajai ainai. Ornamentālajā mākslā tā ir stilizēto elementu (ziedu, vītņu, augļu, arī dzīvnieku) atkārtošanās. Teātra mākslā, mūzikā un kino stilizētie elementi mēdz būt iekļauti no agrākajiem laikmetiem, bet pašreizējā izpildījumā - uzvedumā. Stilizācija tāpat kalpo iegrimšanai pagātnē, kas tiek idealizēti vienkāršota, vai arī pauž neapmierinātību ar ikdienu un tradicionālajām ideoloģijas un valdošajām mākslas normām. Stilizācijas rašanos mēdz saistīt ar historicismu, romantisko estētiku. Savukārt, literārā stilizācija bieži vien saistīta ar cita autora stila parodiju.
Kā izriet no latviešu tēlotās mākslas raksturojuma period;ā starp 1890. -1915.-to gadu, "izvirzot priekšplānā priekšmetiskās materiālās formas tiek rādītas kā atgrieztas no ārējās pasaules un.... lineāri stilizētas." Pats mākslinieks dažreiz pat izvēlas savam darbam nosaukumu, kas liecina par stilizāciju, piemēram, V. Purvītis nosauc kādu savu gleznu par "Koku studijām", kur priekšplānā ir stilizētas koku ēnas.

1. attēlā - stilizēto mākslas simbolu kompozīcija uz Amjenas XVIII gadsimta teātra ēkas fasādes, Ziemeļfrancija.
2. attēlā - stlizētu ziedu un lapu kompozīcija (spoguļattēls) uz mājas fasādes Rīgā, Dzirnavu ielā.

Stils (стиль, style, manner)

- māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, daiļrades paņēmienu kopums (piemēram, mākslas darbā, kāda autora daiļradē, tolaik vispārpieņemtajā skaistuma vai morāles izpratnē). Mūsdienās arī modes stils, uzvedības stils, pat netikumi, kas mēdz būt "stilīgi". Mākslas vēsturē šo jēdzienu attiecina uz iespēju salīdzināt bijušo un esošo, piedēvējot tiem "atšķirīgus stilus". Pilsētu ielās stilu dažādība var izraisīt dalītas jūtas, atkarībā no novērotāja preferencēm vai aizspriedumiem. Arhitektūrā stila nosaukums sākotnēji mēdz būt pat lamuvārds - jo mūsdienās tik augsti vērtētā gotika kādreiz tika saistīta ar barbaru (gotu) gaumi un atkāpšanos no iecienītās romānikas.
Latvijā jēdziens par mākslas stilu bieži vien sakrīt ar virzienu, turklāt šie stili - precīzi vai aptuveni definēti - ir "no svešzemēm aizgūti", jo būtībā tie ir svešvārdi, bieži vien ar latīņu sakni. Kā rakstīja A.Svece, "Mākslas virzieni un stili iezīmē sava veida kārtību dažādībā un palīdz labāk izprast mākslā notiekošo. Latvijas gadījumā šādiem pārskatiem ir vēl kāda nozīme. Minētie mākslas novirzieni veidojušies Rietumeiropā un liecina par saistību ar tās kultūras centriem. Atlasot darbus pēc idejiskās un stilistiskās līdzības, izdodas abstrahēties no mākslinieku daiļradei raksturīgās daudzpusības un ir iespējams skaidrāk saskatīt saikni starp Latvijas un visas Eiropas mākslu kopumā".

1. attēlā - gotiskais baznīcas noformējums (velves, jomi, kapellas) Dižonā, Francija.
2. attēlā - klasicisma stilā noformētā Baltā zāle Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā (kolonnu rinda, balkons, lustras, plafons).

Strūklaka (фонтан, fountain)

- dekoratīva konstrukcija, dažreiz bagātināta ar skulptūrām, kurā ūdens strūklu efekts kombinējas ar celtnes vai parka vizuālo tēlu. Parku vai pilsētas laukumu ansambļu sastāvdaļa. Slavenākie strūklaku ansambļi Eiropā – Versaļa Francijā un Pēterhofa Krievijā. Eiropā strūklakas ienākušas no Austrumu kultūrām un sākotnēji pildīja arī utilitāras funkcijas, kalpodamas kā ūdens apgādes avots iedzīvotāju vajadzībām.
Rīgā vienā no populārākajām strūklakām “Nimfa”, tēlnieka A. Folca darbs, atrodas skvērā pie Nacionālās operas. Kā ūdens apgādes objekts Latvijā strūklakas nav kalpojušas, kaut centralizēta ūdens apgādes sistēma Rīgā parādās XVII gadsimtā.

1. attēlā - Trevī strūklaka Romā, sākotnējais Bernīni projekts, pabeigta 1762.g., lielākā barokālā strūklaka Eiropā.
2. attēlā - A.Folca strūklaka "Nimfa", LNO skvērā, 1887.g., Rīga.

Stuks, stuko (стукко, stucco) itāļu: stucco

- mākslīgs materiāls (ģipša un kaļķu masa ar piedevām, tai skaitā ar marmora pulveri), augstākā labuma apmetums, no kā veido monumentāli dekoratīvos tēlniecības un arhitektūras iekšējās apdares darbus. Stuka reljefu vai ciļņaino apmetumu sāka izmantot jau senatnē, turklāt līdz mūsdienām nonākuši tā paraugi pat no Senās Ēģoptes un Romas laikiem. It īpaši veiksmīgi stuku izdevies pielietot velvju iekšējā apdarē, jo tas bija daudz vieglāks par marmoru un lieliski pielāgojies griestu un pārsegumu izliekumiem. Ir arī visai dīvains stuka lietojums, kad slavenajā Marijas Antuanettes mākslīgajā zemnieku ciematā dzīvojamo māju sienās stuka ielaidumi imitēja sasprēgājušos ķieģeļus un no laika zoba cietušās koka sienas. Baroka laikmetā piļu iekšējā apdarē stuka skulptūras (bieži vien veselas sienu skulpturālās kompozīcijas) tika apzeltītas vai apsudrabotas. Arī baznīcu skulptūras (it īpaši altāra kompozīcijas) tika veidotas no stuka, kurš, turklāt, telpās izskatās baltāks nekā baltais marmors.
Rundāles un Mežotnes pilī vairāku telpu iekšējo sienu un griestu dekors veidots stuka tehnikā. Tā, hercoga Pētera parādes apartamentos Rundālē, divās telpās, kas iekārtotias klasicisma stilā, izmantota meistara Grafa mākslīgā marmora sienu apdare ar stuka veidojumiem. Arī projektā "Zudusī Latvija" bieži parādās atsauces uz stuka rotājumiem, piemēram, Cīravas muižas Manteifeļu pils aprakstā (1752.g).

1. attēlā - paviljona sienu apdare ar stuku Nimfenburgā, Bavārijas lielhercogu vasaras rezidencē Minhenē, XVII-XVIII gs.
2. attēlā - Mežotnes pils Zilās zāles sienu, kamīna un durvju apdare ar stuku, arhitekts J.G.Ā.Berlics, 1798.-1802.g.

Stundu grāmata (Часослов, Book of Hours)

- kristietības ikdienas lūgšanu un psalmu sakopojums, parasti latīņu valodā, īpaši populārs Viduslaikos, to bieži noformēja kā dekorētu manuskriptu. Kā katrs manuskripts, ir oriģināls un bieži vien ar augstu māksliniecisku vērtību, it īpaši gadījumos, ja to ilustrējis pazīstams mākslinieks. Vairākas saglabājušās Stundu grāmatas, kurās ietilpa arī baznīcas svētku kalendārs, patlaban pazīstamas zem savu īpašnieku vārda. Dažas no tām, kuru pasūtītājs bijis īpaši devīgs, satur pat attēlus, kas aizņem veselu lappusi, un kur attēloti reliģiskie sižeti - bieži vien ņemti no Zelta Leģendas krājuma. Līdz mūsdienām bibliotēkās un privātajās kolekcijās saglabājušies tūkstoši eksemplāru Stundu grāmatu, tomēr to vairums atrodams klosteros. Ir arī Stundu grāmatas "profesionālais" variants, ko sauc par breviāriju, un kas satur arī ne tikai oficiālo dievkalpojuma lūgšanu saturu un secību, bet pat dziedājumus.
Izdevniecība "Neptūns" 2005. gadā izdeva vācu dzejnieka un rakstnieka Rainera Marijas Rilkes "Stundu grāmatu" un "Tēlu grāmatu" izlasi Valda Bisenieka atdzejojumā. "Stundu grāmata", kas līdzinās lūgsnu grāmatai katrai stundai, atklāj pasaules lietas "simboliskā skatījumā". Visai īpatnēja stundu grāmata latviski atrodama arī Kurzemes hercogu bibliotēkā, bet tās ilustrācijas nav krāsainas.

1. attēlā - Klevas Katrīnas (Catherine of Cleves, 1440) stundu grāmata
2. attēlā - stundu grāmata latviski senā drukā no Rundāles hercogu bibliotēkas.

Stūra fasāde (угловой фасад, facade at crossing)

- gan viduslaiku pilsētās, gan arī vēlāk, nojaucot nocietinājuma mūrus, apbūves gabali bieži vien gadījās ielu krustojumā, turklāt namīpašnieks, it īpaši gadījumos, ja viņš grasījies izmantot apakšstāvu kā veikalu vai darbnīcu, vēlējies, lai viņa iestādījumam nepaietu garām. Tādējādi arī tika pielietota "stūra fasādes" metode, kad ēkas viskrāšņākā daļa, pat visumā neliela un šaura, atradās tieši uz stūra. Ideju par šādu māju plānojumu, šķiet, formulēja Francijā II Impērijas laikā, kad par krustojumos esošo ielu optimālo plānu tika uzskatīta trapece, kuras mazākā pamatne - stūra fasāde - bija vērsta pret stūri. Tādējādi tika atvieglota kustība un mazināta iespēja ekipāžām saķerties krustojumos. Par stūra fasādes redzamāko vietu kalpoja dekoratīvie erkeri. Ja erkeram vai izvirzījumam bija noapaļota forma, to dažkārt sauca arī par "laternu" pārnestā nozīmē.
Stūra fasādes īpaši populāras kļuva jūgendstila ēkās Rīgā, kad notika paātrināta pilsētas apbūve, zemes cenas cēlās, bet vismaz piektā daļa iedzīvotāju nodarbojās ar tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu. Mēs joprojām novērojam mākslas ziņā oriģināli noformētās "stūra fasādes" gan celtnēs blakus Doma laukumam, gan Rīgas centra ielu krustojumos. Bieži vien pati ēka izceļas tieši ar šo, pret visiem garāmgājējiem vērsto un rūpīgi nostrādāto stūra fasādi - kā tas ir ar ģerboņiem rotātajā ieejā Latvijas Bankā Vecrīgā.

1. attēlā - ieeja no stūra KatalonijasTirdzniecības palātā Barselonā, ēka būvēta 1897.g.
2. attēlā - Latvijas bankas galvenā ieeja no stūra Pils laukumā Rīgā, arhitekts A.Reinbergs, ēka celta XX gs. sākumā kā Krievijas Valsts bankas Rīgas kantoris.

Stūrakmens, stūra mūrējumi (краеугольный камень, quoin)

- būvbloki, kuri ne tikai nodrošina ārsienu (un iekšējo sienu) stūru izturību un stiprību, bet arī vienlaikus piešķir akmens celtnēm iezīmes, kas rada monumentālāku iespaidu un uzlabo ēkas māksliniecisko noformējumu, izceļot stūra formu. Parasti bloku stūrakmeņiem izmanto cietus un izturīgus celtniecības materiālus - granītu, dolomītu, pat vienkāršākas marmora šķirnes. Stūrakmeņus izmanto gan akmens celtnēs, gan mūra ēkās. Mūrētajās ēkās stūrakmeņu bloki mēdz pat izcelties no sienas virsmas. Ēkas kopiespaidu pastiprina stūrakmeņu kārtošana - gareniskā un vertikālā, kā tas ir vairākās Renesanses un baroka tipa celtnēs, kā arī vēlāk būvētajās historicisma un eklektikas celtnēs. Ja bloki tiek izmantoti dekorēšanai nevis izturības paaugstināšanai (ārējā apdare), tos var izgatavot no visdažādākiem celtniecības materiāliem - sākot ar betonu un līdz pat kokam un apmetumam. Vārdu "stūrakmens" izmanto arī pārnestā nozīmē - kā pasākuma uzsākšanas apzīmēšanu, kā arī izceļot kādas personas ieguldījumu jaunas nozares (mākslas stila, virziena) iedibināšanā. Stūrakmenī var iemūrēt vēstījumu nākamajām paaudzēm, šo funkciju deleģē valstsvīriem vai kādām citām slavenībām.
Latviejā strādājošie arhitekti labprāt izmantojuši stūrakmeņu kombinēšanas iespējas, pārsvarā nacionālā romantisma celtnēs, turklāt, mūrējot ēkas pārsvarā no ķieģeļiem, kā stūrakmeņus izmantoja granītu vai pelēko šūnakmeni. Nacionālā romantisma spilgtākais arhitekts Eižens Laube labprāt izmantoja šo paņēmienu apmestās ārsienas paspilgtināšanai, bet V.Bokslafs ar baltiem sūrakmeņiem izcēlis arī ēkas rizalītus. Senākie stūrakmeņi, iespējams, pēc XIX beigu restaurācijas redzami Rīgas Doma XIII gadsimta apsīdas daļā. Savukārt, ASV saglabājies stūrakmens (tiešā nozīmē) ar ciparu 1906 - kā piemiņa no pirmās Latviešu kolonijas Mārtiņa Lutera draudzes baznīcas Viskonsinas štatā.

1. attēlā - izcelts stūrakmeņu mūrējums Palacco Pitti spārnos, skats no parka, ap 1440.g., Florence, Itālija.
2. attēlā - gaišie stūrakmeņi V.Bokslafa XX gs. sākumā celtajā bijušās Komercskolas, patlaban LMA ēkā Rīgā, skats no Kr.Valdemāra ielas.

Sunnīti (сунниты, sunni)

- Islāma lielākais atzarojums, kura reliģiskās pārliecības pamatā ir postulāts par to, ka Muhameds bija Dieva (Alāha) izredzētais pravietis, un līdz ar to šo savu sūtību nebija tiesīgs tālāk nodot nevienam no pēcnācējiem. Tādējādi pēcnācēji drīkstēja mantot tikai laicīgu varu. Otra lielākā konfesionālā grupa, kurai arī mūsdienās ir milzīga nozīme, ir šiīti. Konflikti sunītu un šiītu vidū līdzinās kādreizējiem reliģijas kariem starp katoļiem un protestantiem. Mūsdienu lielākā sunītu valsts ir Turcija, bet virknē musulmaņu valstu, tai skaitā Irākā, pastav abas kopienas un to attiecības ir tālu no miermīlīgām.

Supermatisms (суперматизм, supermatism)

- abstraktās (bezpriekšmetu) mākslas paveids, kuras pārstāvji galvenokārt aizrāvušies ar vienkāršām ģeometriskām formām un to kombināciju, radies I Pasaules kara laikā Krievijā. Par dibinātāju un teorētiķi uzskata Kazimiru Malēviču ar viņa slaveno “Melno kvadrātu”.
Supermatisma ietekme jūtama Rīgā ražotā porcelāna apgleznojumos (arī Kuzņecova fabrikā), kur tāpat bieži izmantots ģeometriskais raksts. Gustavs Klucis savā "Sarkanajā burtnīcā" supermatisma raksturošanai izvēlējies šo savu, 1928.gada kompozīciju.

1. attēlā - Kazimirs Malēvičs "Supermatisms", 1916.g.
2. attēlā - Gustavs Klucis "Bez nosaukuma (supermatisms)", 1928.g.

Svētais vakarēdiens (Тайная вечеря, Last Supper, Lord's Supper)

- izplatīts Jaunās Derības sižets tēlotajā mākslā, kur attēlotas Kristus pēdējās vakariņas ar viņa divpadsmit mācekļiem, tai skaitā Jūdasu, kas grasās Kristu nodot. Visslavenākais darbs (Leonardo da Vinči freska, 1495/1497) atrodas netālu no Milānas Svētās Dievmātes klosterī, bet senākais saglabājies - Džotto tāda paša nosaukuma gleznojums. Pareizticībā, savukārt, slavens Simona Ušakova "Svētais vakarēdiens", kas gleznots XVII gadsimta beigās Bizantiešu skolas manierē un glabājas Piemaskavā, Krievijas valsts Vēstures un mākslas muzejā Lavrā.
Šo jēdzienu Latvijas Evaņģēliski Luteriskā tradīcija traktē kā "sakramentu, kurā dienišķā maize un vīns savienojas ar Dieva apsolījumu un Dieva klātbūtni". Latviešu sakrālajā (katoļu) mākslā Kristus parasti tiek novietots kompozīcijas centrā, bet Jūdass ir atpazīstams pēc maišaļa ar sudraba grašiem - maksu par nodevību. Nezināmā autora reljefs Jelgavā veidots atbilstoši Leonardo kompozīcijai.

1. attēlā - Leonardo da Vinči "Svētais vakarēdiens", 1495.-1498.g., Santa Maria delle Grazie baznīca, Milāna, Itālija.
2. attēlā - nezināms autors "Svētais vakarēdiens", krāsains reljefs virs Jelgavas Romas katoļu Nevainīgās Jaunavas Marijas katedrāles portāla.

Svētais Grāls (Святой Грааль, Holy Grail)

- ar šo jēdzienu kristietībā un mākslā mēdz apzīmēt vairākus sakrālos priekšmetus - kausu, šķīvi, trauku, akmeni vai kādu relikviju, un tas kļuva par būtisku elementu t.s. karaļa Artūra ciklā. Agrīno viduslaiku autors Kretjēns de Truā (Chrétien de Troyes), aprakstot Svēto Vakarēdienu, piemin šo trauku (kausu) kā būtisku mācekļu un Kristus mielasta elementu. Saskaņā ar kristiešu leģendām ar Svēto grālu saprot kausu, no kura Svētā vakarēdiena laikā Jēzus dzēra vīnu ar saviem mācekļiem. Citos viduslaiku sacerējumos (XII - XIII gs.) Svēto Grālu apraksta jau kā kā no debesīm nokritušo akmeni. Savukārt. Apaļā galda bruņinieki vadīja dzīvi Grāla meklējumos, kuru, it kā kopā ar Kristus ķermeni sadurstījušā šķēpa atliekām, uz Britāniju bija atgādājis kāds svētais. Atbilstoši ticējumiem, no Grāla kausa nobaudījušais, dabūtu pilnīgu grēku atlaišanu un pat mūžīgās dzīvības iespēju. Tēlotajā mākslā šo tēmu traktēja vairāki prerafaelīti, ilustrējot Karaļa Autora ciklu, kā tas redzams Edvarda Bern-Džonsa gobelēnā. Teicienu "Svētais Grāls" izmanto pārnestā nozīmē - kāda īpaša, grūti sasniedzama mērķa apzīmēšanai.
2015. gadā izdevniecībā "Zvaigzne ABC" nāca klajā Sigmas Ankravas grāmata "Lāčplēsis, karalis Artūrs un Svētais grāls", kurā analizēta saikne starp mūsu un angļu leģendām kristietības gaisotnē. Tāpat lielu interesi latviešu lasītāju vidū šī tēma izraisīja ar kulta grāmatas "Da Vinči kods " latviskā tulkojuma iznākšanu, kur tas aprakstīts kā biķeris Svētā vakarēdiena iedibināšanai. Tālab arī modernā latviešu glezniecība simboliski attēlo Svēto Grālu kā fantastisku milzu kausu ar Kristu uz vakariņojošo mācekļu fona.

1. attēlā - Edvards Ben-Džonss "Galaheds ar draugiem sasniedz Grālu", gobelēns (zīds, vilna), 1895.-1896.g., Birmingemas muzeja Mākslas galerija, Anglija.
2. attēlā - Ivita Skudiķe "Grāls", 2015.g.

Svētais Juris (Георгий Победоносец, Saint George)

- populārs kristiešu svētais, par kura vēsturisko prototipu ziņu nav, drīzāk ir leģendas par viņu kā Diokletiāna laika kristīgo kareivi, kurš atteicies pielūgt pagānu dievu, un līdz ar to tika sodīts ar nāvi. Leģenda vēlāk tika papildināta ar mītu elementiem par valdnieka meitu glābšanu no drakona (pūķa). Tieši šī leģenda tiek attēlota skulptūrās un gleznās. Turklāt sv. Juris (St. George) tiek uzskatīts par Anglijas aizbildni.
Latvijā, savukārt, svēto Juri saista ar Jurģiem - dienu pavasarī (23.aprīli), kad izsenis latviešu kalpi drīkstēja pāriet pie cita saimnieka. Ir arī versija, ka šo datumu uzskatīja par zināmu robežu starp pavasari un vasaru, kad lopus varēja dzīt ganībās, bet pašu svēto Juri godināja sakarībā ar senlatviešu zirgu aizbildni Ūsiņu. Svētā Jura skulptūra rotā Rīgas Melngalvju namu atbilstoši Hanzas pilsētu tradīcijai.

1. attēlā - "Svētais Juris ar drakonu", piemineklis Prāgas pilī.
2. attēlā - Svētā Jura statuja uz Melngalvju nama fasādes stūra.

Svētā Trīsvienība (Святая Троица, Holy Trinity)

- kristietības pamatjēdziens, atbilstoši kuram Dievs ir “trīs vienā”, proti, Dievs Tēvs, Dievs Dēls (Jēzus Kristus) un Dievs Svētais gars, ko parasti gleznās attēlo kā baltu balodi, dažkārt iekļaujot aplī. Vārds nozīmējot Dieva īstenību. Pareizticībā arī svētki, kuru svin 50.-tajā dienā pēc Lieldienām, kad Svētais Gars esot nolaidies pie apustuļiem, dažreiz saka, “esot izlijies pār apustuļiem”. Viena no slavenākām un senākajām krievu ikonām, kuras autors bija Andrejs Rubļovs, ir tieši simboliskā Trīsvienība. Tas ir ar temperu smalki apgleznots dēlis, un ikonas centrs ir biķieris, kuru svētī Trīsvienību simbolizējušie trīs eņģeļi (atbilstoši Bībeles stāstījumam). Kā tas ir pieņemts Bizantijas mākslā, eņģeli ir "mūžību vērojošie" un statiski.
Ttīsvienību latviski sauc arī par Trejādību, un Trīsvienības svētku analogs ir Vasaras svētki. Savukārt, pašai Svētajai trīsvienībai kā tādai Latvijā ir veltītas vairākas ievērojamas baznīcas. Starp tām ir Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāle (XVIII gs. kultūras piemineklis), kura arhitektūra veidota vēlinā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm. Savukārt, interjeram raksturīga rokoko greznība, turklāt katedrāle īpaši ievērojama ar savām ērģelēm, kuras nesen nosvinējušas 250 gadu jubileju. Ar Trīsvienību saistīts vēl viens, 2009.-2010.gadā restaurēts valsts nozīmes objekts - Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu tornis (XVII gs. vidus, paaugstināts 1862.gadā), kas bija gājis bojā II Pasaules kara laikā.

1. attēlā - Andrejs Rubļovs „Trīsvienība”, XIV gs. beigas, Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis, XVII gs, arhitekts M. Knohs, torni paaugstināja 1862.g. arhitekts E.Strauss

Svētie Raksti (Писание, Scriptures) Sk. Bībele

Šalē (шале, chalet) no viduslaiku latīņu: calittum

- neliela šveiciešu tipa ārpilsētas māja. Nosaukums radies franciski runājošās Šveices un Savojas daļās, un sākotnēji tika attiecināts uz ganu būdām kalnos, patvērumu (angļu valodā shelter). Par vienu no šāda tipa celtnes vadošo pazīmi kalpo uz āru izceltās koka karnīzes. Pirms vairākiem gadsimtiem ar šo vārdu apzīmēja vasaras sezonai domātas ganāmpulku apkalpojošo strādnieku mītnes, kur tie gatavoja sieru un sviestu. Ziemā, ganāmpulkiem atgriežoties ielejās, šalē celtnes tika noslēgtas. Vēlāk, attīstoties ziemas sporta veidiem, it īpaši kalnu slēpošanai, šīs Alpu celtnes kļuva par nelielām tūristu mītnēm. Šalē īpatnība - tie ļoti labi iekļaujas apkārtējā vidē, it īpaši kalnainajā. Šalē augšstāvi bieži veidoti ar koka pildrežģiem, bet apakšstāvi ir apmesti.
Latvijas arhitektūrā šāda tipa celtnes sāk parādīties vienlaikus ar tā saucamo "dzimtenes stilu" uz XIX-XX gasimtu mijas un kļūst īpaši populāras piepilsētu "smalkajos rajonos", tur, kur zeme nav īpaši dārga un iespējams nelielu savrupmāju uzcelt starp kokiem un pat uz nelīdzena apbūves gabala. Rīgā vairums "šalē" atrodas Mežaparkā, bet daži, kā Gīzikes būvētais nams Pārdaugavā, pat ietilpst Jūgendstila vēsturiskajā mantojumā.

1. attēlā - tipiska šveiciešu māja Ženēvas nomalē.
2. attēlā - šalē paveids Pārdaugavā, "Villa Fyn van Draat" (celta 1900.-1901.g) arhitekts Rūdolfs Filips Donbergs (pēc Berlīnes arhiteksta Alberta Gīzekes skicēm), Baložu ielā 10.

Šaržs (шарж, caricature, parody)

- karikatūras paveids (satīrisks vai humoristisks) ar īpašu attēlojamā objekta īpatnību vai trūkumu izcelšanu, pārspīlējot tās; iespējams arī draudzīgs šaržs (дружеский; friendly jest), kad zīmējumā pārsvarā ir smaids, nevis izsmiekls.
“Šaržs nav ass un cinisks, tas nav nekaunīgs, viņam paldies teikuši Latvijas prezidenti un ministri...” 2011.gada martā Jāņa Akurātera muzejā Rīgā notika izstāde “Uģis Mežavilks. Zīmējumi, šarži, idejas”. Mākslinieka zīmējumā var aplūkot vairāk nekā 30 laikabiedru portretējumu šaržos, tai skaitā O.Vācieti, I. Ziedoni un Z.Skujiņu.“ Uģa Mežavilka daiļrades rokrakstu raksturo vitāla, gaiša humora caurstrāvota dzīves uztvere, ekspresīvi piesātināts zīmējums un spēcīgi gaismēnu kontrasti”. Ausekļa Baušķenieka šarži visvairāk atbilst definīcijai labsirdīgs šaržs, jo viņa "Trīs grācijas" ir vienkārši jaukas mūsdienu meičas.

1. attēlā - mediķu statuetes- šarži Milānas veikala skatlogā.
2. attēlā - A.Baušķenieks „Trīs mūzas”, 1973.g., kartons, eļļa, privātīpašums.

Šaujamlūka (бойница, люк для стрельбы, loophole, arrrow-slit)

- šaura vertikāla atvere ar horizontālu šķēlumu nocietinājuma ārējā sienā, caur kuru loka šāvējs varētu ērti izlaist bultas. Iekšējā siena ap šaujāmlūku tika izcirsta platajā leņķī, lai šāvējs varētu brīvi pārvietoties un apraudzīt kaujas lauku, kā arī mainīt šaušanas virzienu. Šķēluma līmeni noteica šāvēju vidējais augums, bet konstrukcija diezgan droši pasargāja aizstāvi no ārējiem uzbrucējiem.
Šaujamlūkas vecajās mūra sienās ir pietiekami grūti saskatīt no ārpuses, bet no iekšpuses to fotografēšana nesniedz patieso priekštatu gadījumos, kad celtne ir kaut cik saglabājusies. Līdz ar to Vecrīgas šaujamlūka nav oriģināla, bet tikai atspoguļo kārdeizējo ārskatu.

1. attēlā - Belgorodas cietokšņa drupas Dienvidukrainā ar dažām šaujamlūkām (skats no cietokšņa iekšpuses).
2. attēlā - divas šaujamlūkas Vecrīgas aizsagmūrī, skats no Vāgnera ielas (senās pilsētas ārpuses).

Šedevrs (шедевр, chefs d’oeuvre, masterpiece) franču: chefs d’oeuvre

- pazīstamā mākslinieka izcilākais darbs, ko nemēdz atkārtot. Termins, kas parasti tiek izmantots mākslas jomā. Tas raksturo darba pilnību, neatkārtojamību, izcilu fantāziju. Šo terminu dažreiz pielieto, lai izceltu slavena mākslinieka augstāko sasniegumu vai arī atzīmētu kāda mākslas virziena augstāko virsotni. Jāpiezīmē, ka sākotnēji (pastāvot meistaru cunftēm vai ģildēm viduslaiku pilsētās) par šedevru saukts zeļļa "diplomdarbs", pēc kura veikšanas pārējie meistari atļāva viņam pievienoties attiecīgajai korporācijai. Šedevru saraksts aizvien pieaug, bet parasti uz tiem attiecina tikai vispāratzītus un laika pārbaudi izturējušus darbus,tādus, kurus pēc filozofa Hēgeļa vārdiem, "atzīst visas tautas un visi laikmeti". Samotrākas Nīke jeb "Spārnotā uzvara", kas apskatāma Luvras muzejā Parīzē, noteikti ir šedevrs - par spīti iztrūkstošajai galvai un tikai vienam spārnam, kā arī tam, ka mēs nezinām, kādam vēstures notikumam tā ir veltīta.
2013.g. Latvijā klajā laists krāšņs un izzinošs mākslas albūms latviešu un angļu valodā "Glezniecības meistari", kurā apkopotas "glezniecības pērles vai arī mūsu pašu šedevri no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumiem. Latviski bieži vien tiek lietots arī temins "meistardarbs", bet ārzemju "šedevru" galvenokārt attiecina uz vecmeistaru darbiem. Ņemot vērā to, ka savulaik Vilhelms Purvitis tika uzskatīts par "sniegu karali", proti, mākslinieku, kas izcili labi prot attēlot baltās krāsas dažādus toņus, arī viņa "Pavasara ūdeņi" ir šedevrs.

1. attēlā - sengrieķu statuja „Samotrākes Nike”, apm. 190.g. p.m.ē. Luvra.
2. attēlā - Vilhelms Purvītis "Pavasara ūdeņi", 1910.g., LNMM kolekcija.

Šiīti

- islāma zars, kura pārstāvji uzskata, ka Dievs iedibinājis visus musulmaņu kopienas likumus, gan garīgos, gan laicīgos, ko sauc par imamatu. Šiīti uzskata par likumīgiem imamiem visus Muhamēda brālēna Ali un vienlaikus viņa meitas Fatimas pēctečus. Mūsdienās lielākā šiītu valsts ir Irāna.

Šūnakmens (известковый туф, травертин, travertine, calc-tuf)

- ir viena no kaļķakmens formām, kas parasti sastopama minerālo avotu, it īpaši, karsto, apkaimē. To dažkārt sauc arī par trevertīnu, un kopš senatnes izmanto celtniecībā un arhitektūrā, tai skaitā Renesanses Itālijā. Šūnakmens rupjā un nevienmērīgā faktūra dod iespēju spilgtināt ēkas formas, piešķirot tai varenību un dabiskumu.
Starptautiskā planētas Zeme gada ietvaros Latvijas ģeologi pasludinājuši šūnakmeni par nacionālo ģeoloģisko simbolu. Tas ir stipri sacementēts saldūdens kaļķieža paveids, ko sauc arī par kaļķa tufu un blīvo avotkaļķi; tam ir arī vairāki vietēja rakstura nosaukumi: Bauskas apkārtnē – radzis, Raunas apkārtnē – pūrāsis, Pļaviņu apkārtnē – sūnakmens, Kurzemē – ķauķis. (no www.videsvestis.lv 2008.g Nr7/8) Tomēr vislabāk šūnakmens ir atpazīstams kā Rīgas Brāļu kapu memoriālā ansambļa materiāls. Tāpat arī bijušās Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēkās (vienā no nacionālā romantisma paraugiem) apdarē izmantots šūnakmens, kas pēc pasūtītāja īpašās ieceres ticis savākts no Staburaga atlūzām.

1. attēlā - St.Lorenco bazilika no šūnakmens, Florence, XI-XIII gadsimts.
2. attēlā - Ata Ķeniņa ģimnāzija (mūsdienu 40. Rīgas vidusskola) Tērbatas ielā, arhitekti K.Pēkšēns, E.Laube, 1905.g.

Tautas mūzika (Народная музыка, folk music)

- tās jēdzienā ietilpst gan tradicionālā mūzika, gan arī žanrs, kas attīstījies XX gadsimtā pateicoties atdzimušajai interesei par neprofesionālo tautas "mūzikas spēlēšanu". Apzīmējums parādījies jau XIX gadsimtā, bet mūzika kā tāda noteikti ir daudz vecāka par to. Liecības par šādas mūzikas pastāvēšanu saglabājušās pārsvarā literatūrā, aprakstot lauku kāzas, svētkus un godus, ieskaitot bēres. Tautas mūzikai viena kontinenta ietvaros var būt samērā daudz līdzību. Eiropā par šīm līdzībām rūpējušās dziedošās "klejotāju tautas", it īpaši čigāni, jo čigānu melodijas dažādā aranžējumā dzirdamas no Spānijas līdz Krievijai. Tautas mūzikas galvenā īpatnība - tā tika nodota no paaudzes uz paaudzi mutiski, bez pieraksta, bieži vien ar izmaiņām un papildinājumiem. Tāpat dažkārt par "tautas mūziku" uzskata arī popularitāti iemantojušās melodijas, kuru autors palicis nezināms, kā arī mūziku, ko tradicionāli ilgstoši izpilda vairākas paaudzes, neko nezinot par pirmsākumiem. Tautas mūzika līdz ar to atšķiras no klasiskā un komerciālā stila. XX gadsimtā radās jaunas tautas mūzikas formas, pārveidojot tradicionālās, un tagad to Rietumu pasaulē sauc par moderno tautas mūziku vai arī par "atdzimušo tautas mūziku". Modernā tautas mūzika nevairās no jaunām vēsmām tiktāl, ka radusies pat tautas rok-mūzika, elektriskā mūzika un tautiskie metālisti. Vilkt robežu starp tradicionālo (seno) un moderno tautas mūziku visumā nav vērts.
Latviešu tautas mūziku visbiežāk saista ar tautas dziesmām - dainām, kuru klāsts ir milzīgs. Tomēr biežāk sadzīvē tiek izpildītas tautas dziesmas, kuras dainu definīcijai neatbilst, bet ir visai populāras. Starp tām goda vietu ieņem gan slavenie "Pūt, vējiņi" - būtībā dzīru dziedājums, gan "Pie Dzintara jūras" - vācu ziņģes pārlikums, gan "Nāk rudentiņis" - skaista dziesma, kuras autora vārds grimis nebūtībā. Te gan jāatzīmē, ka visas uzskaitītās dziesmas izpilda arī pilsētnieki, kaut priekšstats par tautas mūziku pārsvarā saistīts ar laukiem. Arī līgošanas tradīcija ir sava veida tautas mūzika. Ar tautas mūzikas izpildīšanu mūsdienu Latvijā nodarbojas daudzi folkloras ansambļi (kopas), kuru repertuārs vislabāk dzirdams Dziesmu svētkos. Stap daudzajām kopām atzīmēsim Suitu novada ( Alsunga, Kurzeme) etnogrāfisko ansambli, kas dibināts 1955. gadā pēc Folkloras institūta uzaicinājuma dziedošām attiecīgo novadu sievām un arī patlaban ir mūsu nacionālais brends. Pirmo reizi suiti uz skatuves dziedājuši 1924.gadā, kad tos aizveda uz Rīgu Ludis Bērziņš. Ansamblī ir teicējas, piebalsotājas un garo “ē” un ”o” vilcējas. Patlaban viņas ir vienpadsmit. Atšķirībā no pārējiem kurzemniekiem, suiti ir katoļi un viņu dziedājums, iespējams, vislabāk atbilst priekšstatam par seno tautas mūzikas kultūru Latvijas provincē.

1. attēlā - komponists Bela Bartoks ieraksta ar gramofonu zemnieku dziedātājus Slovākijā, 1908.g.
2. attēlā - folkloras kopas "Suitu sievas" ansamblis uzstājas Kalnciema kvartālā, Rīgā.

Tautas tērpi (национальный костюм, Folk costume, national costume)

- ģērbšanās stils, kad tautas (novada) identitāte tiekot pausta caur tērpu; parasti tiek saistīts ar noteiktu ģeogrāfisko dzīves vietu vai laikmetu, kaut gan tāpat norāda uz sociālo stāvokli, konfesionālo piederību, turības pakāpi. Tautas tērpam mēdz būt divas pamatformas - viena ikdienas valkāšanai, otra - formāliem pasākumiem vai svētkiem. Interese par tautastērpiem pieauga XIX gadsimta Eiropā sakarā ar nacionālā romantisma (arī dažādu Atmodu) parādīšanos, kad tieši zemnieki tika uzskatīti par īstenajiem tautas tradīciju un vērtību glabātājiem.Tautas tērps tiek identificēts ar kaut ko patiesu, īstenu, gandrīz vai mūžīgu. Par tautas tērpu identiskumu iespējams šaubīties, bet tā loma nacionālās apziņas nostiprināšanā ir visai liela.
Tautas tērpi Latvijā ir dažādiem novadiem raksturīgi nacionālie apģērbi. Informācija par tiem vākta uz vēsturisko avotu un etnogrāfiskā materiāla pamata. Uzskata, ka latviešu tautas tērpi tautas kultūras vēsturē ir tās izcils piemineklis, jo arī Dainās šo tērpu darināšana tiek aprakstīta. Mums arī pastāv tautas tērpu iedalījumi pēc novadiem un lietojuma, bet visspilgtāko iespaidu par šo tērpu dažādību var gūt Dziesmu Svētkos. PSRS Laikā tautastērpu un pat to detaļu (prievīšu, saktu, sagšu) valkāšana piederēja pie centieniem saglabāt nacionālo garu un tautas vēsturisko atmiņu.

1. attēlā - Kampaņjas provinces tautas tērpi gadatirgū Romā.
2. attēlā - meitenes muzicē stilizētajos tautas tērpos pieminekļa pakājē, 2014.g. vasara, Vecrīga.

Telšu baznīca (шатровая церковь, tented roof church)

- šo izplatīto baznīcu (un arī vairāku laicīgo ēku) kupola formu sauc arī par sfēriski konisko, jo tā forma patiesi atgādina viduslaiku bruņinieka cepuri ar smaili, kas bija īpaši raksturīgs senajai Krievzemei. Rietumu pasaulē šāds baznīcu tips bija mazāk izplatīts, tur prevalēja piramidālie, apaļie vai barokālie torņi. Torņu baznīcas vertikālajam kupola šķēlumam ir smaila vai skujveida forma, kas atkārto smailo arku. Šis baznīcu tips sāka izplatīties Krievijā, nošķiroties no Bizantijas sakrālo ēku celtniecības tradīcijas un būtībā atgādina Rietumeiropas gotiskās celtnes.
Latvijas teritorijā ir saglabājušās dažas pareizticīgo baznīcas ar telšu tipa jumtu. Vienu no tām, Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīcu, ko uzskata par pirmo "telts veida baznīcu" Kurzemes guberņā, projektējis arhitekts V.Lunskis 1889. gadā, tā laimīgā kārtā maz cietusi Otrā Pasaules kara laikā. Vēl vienu citā krāsu gammā sarkanķieģeļu baznīcas kompleksu ar noapaļotu telts jumtu var aplūkot Rīgā, bijušajā Maskavas, tagadējā Latgales priekšpilsētā, un to projektējis mūsu pirmais profesionālais arhitekts J.Baumanis.

1. attēlā - Odigitrijas baznīca Jāņa Kristītāja klosterī, 1635.-.1638.g., Vjazma, Krievija.
2. attēlā - Rīgas Visu Svēto pareizticīgo baznīca, 1882.-1885.g., arhitekts J.F.Baumanis.

Tempera (темпера, tempera) itāļu: temperare (jaukt krāsas)

- gleznošanas tehnika, kurā krāsu pigmentu šķīdināšanai (kā saistvielas) izmanto emulsijas, tai skaitā dabiskās (ola, olas dzeltenums, augu sulas) un sintētiskās (līmes); arī šīs krāsas (tempera). Tā ir ātri žūstoša krāsa. Tāpat par temperu sauc arī mākslas darbus, kuru veidošanā izmantotas attiecīgās krāsas. Viens no senākajiem glezniecības veidiem, tā paraugi visumā bija ļoti izturīgi, un daži saglabājušies pat ilgāk nekā 1500 gadus - ar vienīgo nosacījumu, ka tie atradušies sausajās telpās. Tempera izmantota pat ēģiptiešu sarkofāgu apgleznošanai. Savukārt, gadījumos, kad bija jāapglezno ārējiem laika apstākļiem pakļautās virsmas (piemēram, turnīru dalībnieku vairogi), priekšroku deva eļļas krāsām.
Cēsu pils Lielajā salonā restaurācijas gaitā atklāta glezniecības kompozīcija temperas tehnikā divos slāņos, kur jaunākajā attēlotas sārto rožu vītnes. Tāpat, veicot restaurāciju Rundāles pils Lielajā galerijā, kas savieno Balto zāli ar Zelta zāli, atklāts temperas tehnikā uz kaļķa apmetuma pamata veidots oriģināls XVIII gadsimta gleznojums, kura autori varētu būt tā laika mākslinieki Frančesko Martini un Karlo Cuki, jo abi piedalījušies pils dekorēšanā. No latviešu gleznotājiem temperas tehnikā daudz strādājuši XX gadsimta sākumā simbolists un nacionālais romantiķis Teodors Ūders, kā arī gadsimta beigu cits romantiķis un sapņotājs Arvīds Strauja.

1. attēlā - Pīters Brūgels Vecākais "Mizantrops", tempera uz audekla, 1568.g.
2. attēlā - temperas gleznojums Rundāles pils Lielajā galerijā, XVIII gs. beigas.

Templis (храм, temple)

- arhitektūras celtne, kas tiek izmantota dievkalpojumiem (gan daudzdievībā, gan monoteismā).Garīguma materiālais simbols. Templi tāpat saista ar dievu un dievību mītnes vietu. Kopš senatnes mūsu kultūrā ir iegājuši jēdzieni par Zeva templi Olimpijā - vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, par Diānas templi, ko sadedzināja tirāns Herostrāts, vēlēdamies tik trakā veidāb iemūžināt piemiņu par sevi. Vārds tiek izmantots arī laicīgajā leksikā – “Zinību templis”, “Mākslas templis”. Mūsdienās jēdzienu attiecina arī uz seno kultu piekritēju lūgšanas vietām.
Latviešu literatūrā tiek aplūkoti vairāki tempļi, tai skaita Zālamana templis. Savukārt, režisora Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Pēdējā tempļa hronikas ieguvusi Grand Prix Viļņas dokumentālajā filmu festivālā 2013. gadā. Filmas centrā ir celtnes – Latvijas Nacionālās bibliotēkas – liktenis, kā arī cilvēka cīņa par savu radošo ideju īstenošanu.

1. attēlā - Konkordijas tempļa drupas, apm. V gs. p.m.ē., Agridžentosa, Sicīlija.
2. attēlā - Kokneses Ev. Luteriskā baznīca, celta 1687.g., vairākkārt atjaunota.

Terakota (Терракота, terracotta)

- apdedzināts māls un izstrādājumi, parasti trauki, no tā. Ķīnas imperatora Ciņa Šihuandi kapenēs 1974. gadā tika atklāta milzīga gandrīz 2 gadu tūkstošus veca terakotas kareivju armija. Arī Eiropā terakotu kopš Renesanses izmantoja skulptūru, īpaši krūšutēlu veidošanai, kā arī pielietoja to arhitektūras ornamentos un reljefos. Terakotas izstrādājuma iegūšanai nepieciešamās graudainības mālu veido, žāvē un apdedzina pie apmēram 1000°C. Dzelzs satura daudzums mālā nosaka, kādā krāsā būs izstrādājums pēc apdedzināšanas, no dzeltenās, oranžās, sarkanās, rozā līdz pat pelēkai un tumši brūnai. Apdedzinātā terakota nav ūdens necaurlaidīga, un lai samazinātu tās porainību, terakotu dažkārt pārklāj ar glazūru.
Latvijā terakotas izstrādājumus izmanto dārzniecībā, veidojot dekoratīvus augu podus un palikteņus tieši pateicoties tās porainībai. Mūsdienu tēlnieki labprāt izmanto terakotu kā materiālu sīkplastikas formu veidošanai, jo tā dod iespēju skulptūras gala variantā paturēt uzmetuma (eskīzes) izteiksmīgo lakonismu un tiešumu, tai skaitā atveidot dzīvnieku ķermeņu muskulatūru un spalvojumu.

1. attēlā - vīrieša portrets, XVIII gs., terakota, Lilles mākslas muzeja kolekcija, Francija.
2. attēlā - Ineses Āboliņa "Nogurušais", terakota, 2001.g.

Terase (Терраса (архитектура), terrace) franču: terrasse

- horizontāla vaļēja vai segta plakana celtnes piebūve; dažreiz tiek būvēta uz mājas horizontālā jumta. Dienvidu zemēs pilsētnieki pārvērš par terasēm zemos balkonus, radot dārzus pilsētas vidū dažādos līmeņos. Ģeoloģijā par terasi mēdz saukt arī horizontālas vai nedaudz slīpas upju krastu un kalnu nogāzes. Tāpat terase var būt celtnes turpinājums dārza vai parka izskatā. Nelielu terasi ar pakāpieniem un ieejas platformu sauc par lieveni.
Latvijā terases sāka izplatīties reizē ar Jūrmalas un Mežparka apbūvi kā zināms pārticības simbols, un tās ir visai daudzveidīgas. Terases, kuras veidotas kā greznas ēkas turpinājums, ir satopamas vairākos villu un sabiedrisko celtņu ansambļos. Dažas ir visai plašas, citas drīzāk atgādina apzaļumotu balkonu. Vārds kā tāds tiek izmantots arī restorānu un kafejnīcu nosaukumos. Tā, Rīgas augstākā vasaras Terase - grilbārs ar skatu uz Vecrīgas panorāmu, atrodas uz Ķīpsalā esošās viesnīcas desmitā stāva.

1. attēlā - terase uz dzīvojamās ēkas apakšstāva piebūves jumta, Barselona.
2. attēlā - terase uz savrupmājas Baložu ielā 35, Rīgā, būvēta 1929.g., atjaunota XX gadsimta beigās.

Termas (термы, thermae) no grieķu: θερμός thermos latīņu: thermae, "siltums, karstums"

- sabiedriskās pirtis Senajā Romā, arī silti vai karsti pazemes avoti. Bijušās Romas impērijas teritorijā ir saglabājušās vairāku termu paliekas, turklāt dažas no tām sniedz mums priekšstatu par šo iestādījumu māksliniecisko noformējumu- piemēram, termas Pompejās, kur pat saglabājies sienu apgleznojums. Termas Senajā Romā bija savdabīgs kopienas kultūras centrs. Daudzi romieši izmantoja termas, lai tiktos ar draugiem un uzcienātu tos, tāpat politiķi uzskatīja pirtis par sarunām piemērotu vietu, jo termu kompleksā ietilpa pat bibliotēka, telpas dzejas lasījumiem, veikali un iespēja garšīgi ieturēties. Mūsdienās dažas no šīm termām Romā pat tiek atjaunotas, jo tās ir vienlaikus gan vēsturiska liecība, gan veselīgs modernizēts laika kavēklis, kā arī tūrisma objekts. Pašreizējā izpratnē termas bija bibliotēkas, mākslas galerijas, lielveikala, restorāna, sporta zāles un SPA kombinācija, jo pirts apmeklējums Senajā Romā bija regulārs un ilgstošs process.
Mūsdienu Latvijā izplatītie SPA kompleksi allaž satur arī vismaz vienu telpu, kas nosaukta par romiešu pirti, kaut gan šis nosaukums ir visai formāls, jo īsta romiešu pirts saturēja virkni telpu un tās darbībai tika izmantots vergu darbs (pirts vergi). Senākie SPA modernajā pasaulē, savukārt, cēlušies no Anglijas vēsturiskās pilsētas Batas dabiskajiem karstajiem avotiem.

1. attēlā - Lorebcs Alma-Tadema "Priekšroka izmantot", 1909.g., Teita galerija, Anglija.
2. attēlā - romiešu termu drupas Varnā, Bulgārija.

Tērpa apdare, rotājums (отделка, украшение одежды, trimming, furnishing)

- Ar tērpu dekorēšanu vai apdari cilvēce nodarbojas kopš nezināmajiem laikiem. Apdare palīdzēja izcelties citu vidū, noteica piederību konkrētajai šķirai kopš senatnes, kad Romas Senāts reglamentēja, kam drīkst - un kam nedrīkst - būt noteiktās krāsas togas mala. Vēlāk tāpat valdnieki noteica greznības robežas un pat audumu kvalitāti, ko drīkstēja valkāt dažādu kārtu pavalstnieki. Pašu pasaules vareno tērpi un galvassegas allaž izcēlušies ar greznu apdari - pērlēm, dārgakmeņiem, zelta tresēm un bārkstīm, smalkām mežģīnēm. Savukārt, mākslinieki labprāt attēloja šo apdari savu pasūtītāju portretos.
Arī latviešu tautas tērpiem bija apdare - gan ne tik dārga un krāšņa. Tomēr meičas rotāja brunčus ar ādas pinumiem, tresēm un lencēm, puiši cepures - ar spalvām un zvērādas gabaliņiem.

1. attēlā - nezināms autors (senāk piedēvēta Viljamam Skrotam) "Elizabete I kā princese", apm. 1546.g., Karaliskā kolekcija, Vindzoras pils, Vindzora.
2. attēlā - tautastērpu un galvassegu apdare no salona "Klēts" kolekcijas Vecrīgā.

Tēvi dibinātāji (Отцы- основатели, Founding Fathers)

- šis jēdziens jau vairāk nekā divus gadsimtus tiek attiecināts uz vairākām personām no t.s. Trīspadsmit britu kolonijām Ziemeļamerikā, kuras vadīja amerikāņu sacelšanos pret Britāniju un nodibināja ASV. Nedaudz šaurākajā izpratnē jēdziens attiecināms tieši uz tiem, kas parakstīja Neatkarības Deklarāciju 1776. gadā, kā arī bija Konstitūcijas parakstīšanas kongresa delegāti 1887.gadā - vai arī piedalījušies sastādīšanā un proklamēšanā. Jaunizveidotā neatkarīgā ASV valsts sastādīja valdību, kas nomainītu britu Parlamentu. Daži no tēviem - dibinātājiem (Džordžs Vašingtons, Tomass Džefersons, Džons Ādamss, Džeimss Medisons) kļuva par pirmajiem ASV prezidentiem, un viņu piemērs rosinājis arī citu, brīvību atguvušo valstu nākamos vadītājus, uzņemties atbildību par tiesiskumu. Tēvi - dibinātāji ASV iemūžināti gan speciāli būvētajos Memoriālos, gan muzejos, viņu profili izkalti milzu klintīs un joprojām rotā vairākas dolāru naudas zīmes.
Arī Pirmajai Latvijas republikai bija savi "tēvi - dibinātāji". Jau 1905. gada revolūcijas laikā izskanēja ideja apvienot visus latviešu novadus (kuri uz to laiku ietilpuši vairākās Krievijas impērijas guberņās), bet pēc I revolūcijas sagrāves lielākā daļa idejas atbalsītāju nonāca trimdā vai pat tika apcietināta, bet neatkarības ideja tika reducēta līdz "kultūras autonomijai." Pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā un pasludinātās politiskās un ekonomiskās brīvības ideja atdzima no jauna. Laikā, kad Latvijas teritorijā vēl atradās vācu okupācijas karaspēks, bet pati Vācija karu jau bija zaudējusi, 1918.g. 18. novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagad Nacionālajā teātrī) tika proklamēta Latvijas Republika un apstiprināta tās Pagaidu Valdība. Par mūsu tēviem dibinātājiem, tiem, kuru vārdi visplašāk pazīstami, jāuzskata Jānis Čakste (I Tautas Padomes prezidents), Kārlis Ulmanis (I Ministru prezidents) un Zigfrīds Meijerovics, Ārlietu ministrs, kā arī virkne politisko partiju vadītāju un sabiedrisko darbinieku, tādu, kā Pauls Kalniņš, Vilis Olavs un Miķelis Valters.

1. attēlā - Hovards Čandlers Kristijs "ASV konstitūcijas parakstīšanas aina", 1940.g.
2. attēlā - Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Tēvzemes sargi (защитники отечества, Homeland guards)

- ir jēdziens un tēls, kura attēlošanai nodevušies gan mākslinieki, gan dzejnieki, vairāku gadsimtu garumā, sākot ar drosmīgajiem 300 spartiešiem, kuri krituši Termopīlu aizā 479.gadā p.m.ē kopā ar savu valdnieku Leonīdu, bet palīdzēja mazajai Grieķijai tās varonīgajā cīņā pret milzīgu Persijas cara Kserksa vadīto armiju. Starp slavenajiem Tēvzemes sargiem bija gan leģendārs skotu karalis Roberts Brūss, gan Žanna d' Arka, gan lugu varonis Vilhelms Tels, gat teiksmainie krievu "vitjazi", tādi kā Ilja Muromietis.
Viens no populārākajiem Rūdolfa Blaumaņa dzejoļiem "Tālavas taurētājs" arī veltīts tautas sargam tiešajā nozīmē. Arī leģendārais Lāčplēsis ir Tēvzemes sargs (pret Melno Bruņinieku). Starp vēlāk sarakstītiem darbiem izceļas gan Aleksandra Čaka Latvijas neatkarības cīnītāji poēmā "Mūžības skartie", gan Aleksandra Grīna varoņi eposā "Dvēseļu putenis", gan kareivji. kurus sev raksturīgi skarbajā manierē gleznojuši mūsu mākslinieki-ekspresionisti J.Kazaks un J.Grosvalds. Savukārt, viena no Brīvības pieminekļa skulprūras grupām, ko XX gadsimta 30.gadu sākumā radīja tēlnieks K.Zāle, nosaukta par Tēvzemes sargiem un novietota blakus uzrakstam "Tēvzemei un Brīvībai"

1. attēlā - Žaks Luī Davids "Leonīds pie Termopilām", 1814.g., Luvra, Parīze, Francija
2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Kareivji lauku sētā", 1916.-1917.g., LNMM kolekcija.

Tiāra (тиара, tiara) no sengieķu (τιάρα)

- mūsdienās ar to izprot Romas pāvesta galvassegu, trīskāršo kroni; arī diadēmai līdzīga sieviešu galvasrotu. Tradicionāli vārds attiecināms uz valdnieka galvassegu, kurai ir cilindriska forma ar sašurinājumu augšdaļā, tā tiek veidota pārsvarā no bagātīgi dekorēta materiāla. Senākās tiāras izmantoja karaļi un valdnieki Mazāzijā un Divupē, turklāt Asīrijas vadoņi tiāru pat papildinājuši ar vēršu ragu pāri; tiem vajadzēja simbolizēt valdnieka autoritāti. Senās Irānas tiāru, savukārt, veidoja konisku, bez ragiem un spalvu rotājuma, toties bagātīgi dekorētu ar dārgakmeņiem. Savukārt, ir arī karaliskās tiāras. Tā, karalienei Elizabetei II pieder pat vesela tiāru kolekcija. Arī krievu kokošņiks, ja tas ir domāts valdošā nama dāmām un ir dārgakmeņu izrotāts, dažkārt tiek saukt par tiāru.
Mūsdienu Latvijā par tiāru sauc aksesuāru, ko sievietes var izmantot kopā ar "kokteiļkleitiņu" ballītē vai pat pie kāzu tērpa. Tādos gadījumos šo dekoratīvo vainadziņu kokošņika izskatā rotā ar spīguļiem vai pērlītēm.

1. attēlā - fragments no brāļu Van Eiku Ģentes altāra centrālās daļas- Svētais Pēteris tiārā, 1432.g., Ģente, Beļģija.
2. attēlā - nezināms seno budistu autors "Bodisatvas ar tiārām", VII-IX gadsimta sienas gleznojums Mugao alās, Ķīna.

Timpāns (Тимпан, tympanum)

- pusapaļa vai trīsstūraina dekoratīva vairāku joslu virsma virs ieejas (parasti sakrālajā celtnē), ko noslēdz arka vai pārsedze. Bieži vien šo virsmu veido nelielu skulptūru rindas, maskas vai ornamentu vītnes. Senatnes tempļos Eiropā, sākot ar Grieķiju, un arī kristietībā, timpāns veido ļoti būtisku sakrālās celtnes daļu - kopā ar centrā zem tā novietoto kāda svētā skulptūru vai arī bez tās. Ja atntīkās pasaules timpāni parasti bija trīsstūraini, romāņu arhitektūrā tie kļūst apaļi, bet gotiskajās baznīcās iegūst smailloka formu. Franču viduslaiku arhitektūrā timpāns bieži balstās uz dekoratīvajiem pilastriem vai kolonnām. Vārdam timpāns ir arī cita nozīme - tas ir sitamais instruments ar noteiktu skaņas augstumu, kura forma atgādina kausu.
Latvijas viduslaiku baznīcās timpāni virs portāliem ir samērā vienkārši un atgādina drīzāk dažu rindu koncentriski izvietotos lokus - ar vairāk vai mazāk izteiktu smaili centrā. Tas ir izskaidrojams ar pilsētas ierobežotiem līdzekļiem un profesionālo tēlnieku trūkumu, kā arī to, ka Ziemeļu gotika bija pieticīgāka savās arhitektūras formās. Daži timpāni Vecrīgā redzami virs laicīgo ēku portāliem (piemērām, virs abu ģilžu centrālajām ieejām). Visai savdabīgs timpāns, kas ir katrā pusē uz trim baltām kolonnām balstīts, noslēdz centālo portālu virs atjaunotās Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāles Jelgavā. Baznīca būvēta XX gadsimta sākumā, kad atplauka interese par sarkanķieģeļu gotiku (projekta autors Liepājas arhitekts Kārlis Strandmanis). 1944.gada jūlija beigās baznīca nodega (palikuši tikai mūri), bet tās atjaunošana ilgusi līdz pat XX gadsimta 60.-to gadu beigām.

1. attēlā - timpāns virs vienas no centrālajām ieejām Parīzes Dievmātes katedrālē (XII-XIX gs.), Francijā.
2. attēlā - timpāns virs centrālās ieejas Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrālē.

Tirgoņa nams (дом купца, merchant's house)

- viduslaiku pilsētās, kuru bagātību veidoja starptautiskā tirdzniecība un attīstīta amatniecība, lepnākās celtnes piederēja maģistrātu locekļiem, kuri bieži vien nodarbojās ar bankas lietām vai tirdzniecību. Šādām mājām dažkārt fasāde liecināja par īpašnieka nodarbošanos. Tā, lepna tirgoņa mājai Ziemeļitālijas pilsētās parasti bija segtā galerija, ko vajadzības gadījumā varēja izmantot arī preču izrādīšanai. Savukārt, ziemeļos turīgie tirgoņi kā veikalu izmantoja savas dzīvojamās mājas apakšstāvu, bet bēniņus- kā noliktavu.
Latvijas teritorijā vairākas esošās pilsētas viduslaikos ietilpa Ziemeļu Hanzas apvienībā un līdz ar to greznākās celtnes vecpilsētās, tai skaitā, Rīgā, arī piederēja tieši bagātiem tirgoņiem, jo vācu aristokrātija apmetās uz dzīvi savos lauku īpašumos. Par bagātā tirgoņa spožāko mitekli tiek uzskatīts XV gs. Dannenšterna nams, kurš, diemžēl, joprojām nav savests kārtībā. Toties par līdzvērtīgu aizvietojumu var kalpot Rīgas pilsētas būvmeistara Bindenšū celtais bagātā tirgoņa nams Mārstaļu ielā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Pašlaik žurnālistu savienības mītne, kur notiek dažādi kultūras pasākumi un izstādes.

1. attēlā - bagāta tirgoņa nams Florences vecpilsētas laukumā, XV-XVI gs.
2. attēlā - Reiterna nams Vecrīgā, XVII gadsimta beigas.

Titāns (титан, titan)

- mūsdienu izpratnē cilvēks ar milzīgu spēku un talantu. Grieķu mitoloģijā vienā no senākajām dievībām, kurus vēlāk gāzusi jauno dievību – Olimpiešu (Zevs, Hēro u.c.) paaudze. Mākslinieki bieži attēlo titānu kaujas. Slavenajā Pergama altārī, kas glabājas muzejā Berlīnē, un kas ir daļa no Akropoles, arī attēlota dievu un titānu cīņa. Vārdu "titāns" plaši izmanto, apzīmējot kādu izcilo personu darbību, piemēram, plaši pazīstams jēdziens par Renesanses titāniem. Mūsdienās par kulta filmu kļuva "Titānu cīņas" Pazīstamākie starp titāniem ir Atlants un Prometejs (sk. labdarība). Teicienu "titānu cīņa" tāpat attiecina uz lielvalstu politiskajām sadursmēm. Ķīmijā titāns ir viegls, stiprs un spožs korozijas izturīgs metāls, ko izmanto īpaši atbildīgajās konstrukcijās, tai skaitā gan kosmosa vajadzībām, gan zobu implantiem, gan modernajā ķirurģijā - kā titāna diegus.
Eklektiski dekoratīva jūgendstila celtni ar ēkas stūra torni ar izvirzītu balkonu vainago trīs atlantu - būtībā atlanti tie paši titāni vien ir, kopš 1992. gada apdzīvo Itālijas Republikas vēstniecība, bet pati māja ar savu bagātīgo ornamentālo noformējumu un titāniem ir viena no skaistākajām Vecrīgā. Arī mūsdienu populārais rakstnieks Māris Bērziņš savu 2011.gada romānu ar laimīgām beigām nosaucis par "Titāna skrūvēm", akcentējot šī simbola lomu nerūsējošo jūtu uzturēšanā.

1. attēlā - Korneliss van Hārlems "Titānu krišana", 1588.g., Nacionālais mākslas muzejs, Kopenhāgena, Dānija.
2. attēlā - A. Folcs "Ttitāni tur zemeslodi" virs F. Šefela un H. Šēla 1904. gada celtās mājas Vecrīgā.

Tjudoru stils (Стиль Тюдоров, Tudor architecture)

- lielo grezno lauku galveno ēku mužu stlis, kad sākās atiešana no agrāk izplatītajām nocietinātām pilīm, kuras parasti ierobežoja aizsarggrāvis. Sācis izplatīties pēc Rožu karu beigām XV gadsimta Tjudoru Anglijā, un to raksturoja jau zināma estētiskā komponenta dominante salīdzinājumā ar agrākajām, galvenokārt nepieejamību nodrošinošām arhitektūras formām. Kļuva populārs "H" un"E" tipu būvēts galvenais korpuss, ēkām bija raksturīgi stāvi un augsti jumti, plaši logi un pamatīgi erkeri celtnes fasādē. Ēkas plānojums zināmā mērā bija saistīts gan ar tehnoloģiskiem jauninājumiem - milzīgu kamīnu apakšstāva hallē nomainīja nelieli kamīni augšstāvā, līdz ar ko tiem atbilstošie vairāki ķieģeļu dūmeņi kļuva par Tjudoru stila jumtu pazīmi. Dažkārt pēc ēkas plānojuma varēja pat noteikt īpašnieka konfesionālo piederību, jo katoļu lordi (apliecinādami sekošanu Trīsvienībai) iekļāva plānā trijstūra vai Y-burta motīvus. Tjudoru stils atkal kļuva populārs XIX gadsimtā beigās, kad sākās historicisma laikmets arhitektūrā - izmantojot jaunus materiālus un tehnoloģijas, būvējot sabiedriskās ēkas vecpilsētās. Anglijā tā bija savdabīga reakcija uz Viktoriāņu laikmeta aizraušanos ar gotikas formām XIX gadsimta vidū.
Tjudoru stila arhitektūras paraugi Latvijas teritorijā ir visai daudzveidīgi, turklāt tie pārsvarā attiecināmi uz lauku pilīm, kuras tika pārbūvētas XX gadsimta sākumā pēc 1905.gada revolūcijas ar muižu dedzināšanu. Šajos paraugos (Vecauces pilī, Puikules un Jumurdas muižas kungu mājās u.c.) ir gan augstie jumti, gan neapmestie ķieģeļi, gan liels samērā plašu logu daudzums ar izteiktiem erkeriem. Līdzīgs risinājums ir redzams arī XX gadsimta sākumā celtajos bijušās Rīgas pilsētas 2. slimnīcas, pašlaik Paula Stradiņas republikas klīniskās slimnīcas, vecajos korpusos. Turklāt vecā korpusa izstieptā konfigurācija atgādina vairākus kopā saliktus E-burtus.

1. attēlā - bīskapa Anif pils Zalcburgā, 1520.g., Tjudoru stils Habsburgu impērijā.
2. attēlā - Tjudoru stila atskaņas P.Stradiņa slimnīcas korpusā, arhitekts R.Šmelings, 1908.-1910.g.

Toga (тога, toga, pallium)

- īpašs apģērba gabals Senajā Romā, darināts no plāna vilnas auduma (apmēram sešiem metriem) un valkāts, būdams aptīts apkārt tunikai. Pastāv leģenda, ka toga cēlusies no parastās segas, kad Romas senāta delegācija ieradusies piedāvāt Cincinatam (kas tolaik ara savu zemi) diktatora amatu - saprotams, būdams puspliks. Vēlēdamās piešķirt vīram pienācīgu izskatu, sieva būtībā izgudroja togu. Sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē. togas drīkstēja valkāt vienīgi pilntiesīgs Romas pilsonis. Togas apakšējā mala bija no cita dekoratīva auduma un izcēla valkātāju. Togas krāsu un apdari noteica pasākums un valkātāja sabiedriskais stāvoklis. Vēlāk arī Viduslaikos un Jaunajos laikos valdniekus parādes portretos un skulptūrās attēloja togās.

1. attēlā - Spānijas karaļa Fīlipa IV statuja Romā, togā un ar zizli rokā. Tērps un poza domāti tam, lai atzīmētu valdnieka īpašo lomu mākslu atbalstīšanā.
2. attēlā - nezināms autors "Imperators Marks Aurēlijs togā", Britu muzejs.

Tondo (Тондо, tondo (art)) no itāļu Rotondo

- apaļas vai ovālas formas glezna vai cilnis un pat apaļā skulptūra. Nosaukums cēlies no itāļu vārda rotondo, kas tulkojumā nozīmē "apaļš". Tondo kļuva populārs Renesanses laikmetā Florencē, tādā forma bieži izmantota, attēlojot Madonnu ar bērnu, vairākas Rafaela Madonnas ir tieši tādā izskatā. Šādu formu labprāt izmantoja arī slavenās Versaļas pils dekorēšanā - gan veidojot galminieku portretus, gan skulptūras ciļņus.
Ļoti savdabīgs tondo - grieztais cilnis grezno Kolonnu zāles griestus Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā. Šīs zāles noformējums veikts 1878.-1879.gadā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta, un ovālā griestu cilnī attēlota Krievijas imperatore Katrīna II kā romiešu kara, gudrības un zīnātnes dievība Minerva (grieķu Atēna), kas rokās tur valdnieces izdoto likumu krājumu (Nakazu).

1. attēlā - Sandro Botičelli "Madonna ar granātābolu", 1487.g. Tempera, koka panelis.
2. attēlā - Katrīna II kā Atēna, griestu cilnis tagadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē.

Tornītis (башенка, turret)

- neliels tornis, kas paceļas vertikāli virs sakrālās vai dzīvojamās ēkas un vaiņago to; atbilstoši valdošajam arhitektūras stilam tam piemīt attiecīgās formas. Tornīšus izmantoja arī, lai nodrošinātu labāku redzamību militārām vajadzībām, bet vēlāk tie kļuva vienkārši par dekoratīvo elementu, ko labprāt sāka izmantot historicisma un eklektikas celtnēs. Tornītim varēja būt gan konisks jumts, gan plakans ar robojumu, gan tas mēdza būt it kā "izaudzis" no pils augšējās platformas vai arī līdzināties dekorētajai smailei.
Relatīvi senākais saglabājies dekoratīvais tornītis Rīgā atrodas virs Jāņa baznīcas. Vairumā gadījumu dekoratīvie tornīši Latvijas arhitektūrā raksturīgi vai nu pēdējos gadsimtos celtajām lauku muižām, vai jūgendstila celtnēm pilsētās.

1. attēlā - Noišvānšteinas XIX gs. beigu Bavārijas hercoga Ludviga II pils ar dekoratīvajiem tornīšiem Dienvidvācijas kalnos.
2. attēlā - dekoratīvais tornītis virs īres nama ar veikaliem Kr.Barona ielā 55, arhitekts K.Pēkšēns, 1899.g.

Torss (торс, torso)

- Skulpturāls cilvēka rumpja atveidojums mākslas darbā. Sākotnēji tas bija vīrieša rumpis - kails vai minimāli piesegts, bet vēlāk apzīmējums noteiktu dzimumu pazaudēja. Topošie mākslinieki, gatavojoties savai nākotnes profesijai, zīmē torsus no darbnīcā esošajiem ģipšiem. Iespējams, interese par torsu izcēlās tālab, ka antīkās statujas visai bieži atrada bez galvas un ekstremitātēm. Slavenā Melas Venēra tomēr nav torss - viņai trūkst tikai roku.
Latvijā kaut ko līdzīgu torsu ekspozīcijai iespējams skatīt gan mākslinieku metos, gan arī skulptūru kārtojumā 18.novembra krastmalā pie Mākslinieku nama, jo torss ir mākslinieka darbnīcas noderīga detaļa - kā manekēns modes dizainā.

1. attēlā - sievietes torss no Rodēna muzeja Parīzē.
2. attēlā - Teodors Zaļkalns "Torss", 1936.g., LNMM kolekcija.

Tradīcija (традиция, tradition)

- sociālā un kultūras mantojuma elements (uzskats, darbība, rituāls u. tml.), kurš noteiktā cilvēku kopumā pāriet no paaudzes paaudzē. Mākslas jomā par tradīciju noteiktā laika posma ietvaros bieži vien sauc tos uzskatus (paņēmienu, vērtību, etalonu), kas māksliniekos - jauno ceļu meklētājos - izsauc noraidījumu, bet konservatīvajos un gados vecākajos biedros -nostaļģiju. Vairākas tradīcijas veidojas mūsu acu priekšā - kaut vai piekaramo atslēgu ar jaunlaulāto vārdiem stiprināšana pie tiltu margām. Dažkārt, kā tas ir noticis Parīzē, zem atslēgu smaguma kāds margu posms pat sabrūk.
Piemēram, latviešu mākslas dižgars V.Purvītis uzskatīja, ka jaunāko laikabiedru no Rīgas mākslinieku grupas radošie meklējumi ir pretrunā ar tautas tradīcijām. Vairākas tradīcijas, kuras Rietumu pasaulē nostiprinājušās jau sen, pēdējos pārdesmit gados ieviesušās arī Latvijā - Valentīna dienas un Helovina svinēšana, dažas, savukārt, atdzimušas - Mātes dienas atzīmēšana. Savukārt, tradīcija svinēt Sieviešu dienu te saplok, te atkal atdzimst. Atslēgu karināšana Latvijā atrodas tieši Eiropas tradīciju gultnē un tik pat vārgi nodrošina laulību stabilitāti.

1. attēlā - ar atslēgām apkarinātais Parīzes Mākslu (gājēju) tilts, 1903.g.
2. attēlā - ar atslēgām apkarinātais dekoratīvais tiltiņš Bastejkalnā, Rīga.

Traveja (травея, bay) franču: travée

- ar velvi pārsegta telpas daļa starp tuvākajiem balstiem gotikas un romānikas arhitektūrā. Par balstiem var kalpot gan stabi, gan kolonnas, gan kontrforsi. Dažreiz šo apzīmējumu attiecina uz pārsegtās ejas daļu vai elementu (pārseguma daļu starp velvju ribām), gadījumā, ja eju nosedz velves, piemēram, dažās krustejās. Traveju sistēma veido sakrālās telpas izkārtojumu, un tai parasti ir taisnstūra forma, ko ierobežo arku pamatnes. Tādējādi apaļo vai smailo arku ribas izvietotas paralēli, kas piešķir pārsegumam papildus stiprību. Apzīmējumu sāka plaši pielietot gotikas arhitektūrā. Gadījumā, kad katedrāles centrālais joms atdalīts ar kolonnām un arkām, pieguļošo sānu kapellu skaits var sakrist ar traveju (atsevišķo balstīto posmu) skaitu. Romāņu tipa bazilikās (kad centrālais joms ir augstāks par sānu jomiem), uz vienu centrālo travelu sanāk divas sānu travejas, kuras ir gan zemākas, gan šaurākas.
Labu priekšstatu par traveju var gūt Doma baznīcas krustejā, kur travejas elementi vienā pusē balstās uz ārējām brīvām kolonnām, bet otrā pusē - uz iekšējām puskolonnām, kuras ir baznīcas sienas daļa. Travejas ir pārsegtas ar velvēm, kuras balsta smailās un labi redzamās sarkano ķieģeļu mūrējuma ribas.

1. attēlā - travejas Sv.Miķeļa un sv.Gudulas katedrālē, flāmu gotika, XI-XIII gs., Brisele.
2. attēlā - travejas Doma baznīcas krustejā, vācu gotika, XIV gs. beigas, Rīga.

Triglifs (Триглиф, Triglyph) sengrieķu: triglyphos

- ir arhitektūras elements, kura nosaukums, atbilstoši vārda grieķiskai izcelsmei, apzīmē taisnstūra akmens plātni ar trim vertikāliem izgriezumiem. Triglifi (starp kuriem novietotas dekoratīvās metopas) var gan veidot doriskā ordera frīzi, gan vienkārši dekoratīvu joslu. Triglifi laicīgajā arhitektūrā bieži vien izmantoti kā samērā vienkāršs, bet izteiksmīgs fasādes dekoratīvā noformējuma elements. Kā uzskatīja Renesanses rakstnieki, triglifa izmantošana akmens celtnēs bija domāta koka nesošo konstrukciju funkciju atgādināšanai.
Triglifi (ar un bez metopām) parādās Latvijā kā dekoratīvais fasāžu noformējuma elements klasicisma laicīgajā celtniecībā. Tāpat tos var saskatīt vairāku historicisma vai eklektikas stila XIX gadsimta beigās -XX gadsimta sākumā būvēto ēku fasādēs. Šie triglifi vairs nav akmeņkaļa roku darbs, bet tie ir rūpnieciskie darinājumi - parasti betona, un tie tāpat veido dekoratīvu joslu (uz Ārlietu ministrijas, Valda Zāliša pamatskolas un arī atjaunotās bijušās Rīgas Rāts) fasādēm.

1. attēlā - Bandinelli palasta augšstāvs, dekorēts ar triglifiem, vēlīnā renesanse, 1593.g., Ļvova, Ukraina.
2. attēlā - triglifi virs ieejas Rīgas Domē (bijusī Rāts), atjaunota XXI gadsimta sākumā.

Trijžuburis (трезубец, trident)

- dažkārt saukts arī par žebērkli, pēc būtības šķēps ar trim zobiem, domāts pārsvarā zvejai, bet senatnē varēja tikt izmantots arī kā ierocis, piemēram, gladiatoru spēlēs, kad tas tika izmantots reizē ar tīklu. Sengrieķu jūras dieva Poseidona (romiešu – Neptūna) varas simbols, ar ko šis dievs parasti tika attēlots un atpazīts.
Latviski žebērkli skaidro kā dakšām līdzīgu zvejas rīku zivju duršanai, un to pārsvarā izmanto malu zvejnieki.

1. attēlā - trijžuburis no Mjanmas (bijušās Birmas), XVIII gs.
2. attēlā - Malgorzata Korenkiewitz "Kentaurs", 2015.g., smiltis, Jelgava.

Triptihs (триптих, triptych) sengrieķu: trɪptɪk trīskārši pārlocīts

- trīsdaļīgs, tematiski vienots mākslas darbs; vidējā daļa parasti ir lielāka par pārējām, blakus daļas vai "spārni" to tematiski papildina. Triptihu ir iespējams salocīt un aizvērt. Nosaukums cēlies no seno romiešu galdiņa ar vienu vidējo virsmu un divām sānu virsmām, kuras ir piekabināmas pie centrālās. Šī gleznojuma forma sakrālajā mākslā parādījusies jau senatnē un Viduslaikos kļuva īpaši populāra, jo uz koka paneļa gleznotais triptihs aizvērtā veidā bija drošāk transportējams. Triptihu izplatības ģeogrāfija bija visai plaša - no Austrumu Bizantijas baznīcām līdz pat Ziemeļeiropas māksliniekiem. Dažreiz triptiha formas izmantoja pat tēlnieki, veidojot reljefus. Triptihs ir poliptiha veids, kuram deva priekšroku lielās baznīcas, pasūtot tematiskās altārgleznas. Slaveno triptiha autoru vidū ir gan Rubenss, gan Boshs, gan Vācijā dzimušais flāmu gleznotājs Hanss Memlings.
Triptihi Latvijas teritorijā esošajos dievnamos pārsvarā satopami pareizticīgo baznīcās kā altārdaļas tematisks gleznojums. Savdabīgu triptihu, kas atrodas LNMM kolekcijā, veidojis latviešu mākslinieks Augusts Annuss, kad viņš aizrāvās ar dekoratīvi naturālo stilu un veltījis dzimtajai Kurzemei kompozīciju atbilstoši senās mākslas tradīcijai. Tas ir laicīgais triptihs ar darba tikumu slavināšanu.

1. attēlā - Hanss Memlings "Pastarā tiesa", eļļa uz koka, 1466.-1473.g., Nacionālais muzejs, Gdaņska, Polija.
2. attēlā - Augusts Annuss, triptihs "Lejas Kurzeme", 1924.g. LNMM kolekcija.

Tritons (тритон, triton, newt) sengrieķu: Τρίτων, Tritōn

- mitoloģiskais Senās Grieķijas dievs, jūras valdnieka Poseidona (romiešu Neptūna) un upju dievietes dēls. Parasti tiek attēlots ar dubulto gliemežnīcu un ir īpaši iecienīts to mākslinieku vidū, kas veido strūklakas. Tritons ārēji ir nāras vai sirēnas brālis - ar cilvēka galvu un ķermeņa augšdaļu, ar zivs asti kāju vietā. Pastāv uzskats, ka tritonam nav dzimuma, toties piemīt liela gudrība, jo viņš bija Atēnas audžutēvs. Tritona bērnus arī sauc par tritoniem.
Rīgā tritonu skulptūras parādās reizē ar pilsētu apzaļumošanu un paplašināšanu pēc mūru nojaukšanas un publisko dārzu labiekārtošanas. Tā, strūklakā pie Latvijas Nacionālās Operas ir redzami tritoni, un viņu sugas brāļi rotā arī mazāk populāru, bet tāpat jauku strūklaku Vērmanes dārzā.

1. attēlā - Džnlorenco Bernini "Tritons, strūklakas detaļa", Navona laukums, Roma.
2. attēlā - 1978.gadā tēlnieces M.Lukažas kopija no 1869.gadā Vācijā izgatavotās skulptūras grupas ar tritoniem strūklakai Vērmanes dārzā.

Triumfa arka (триумфальная арка, triuphal arch)

- memoriālās celtnes tips dekoratīvu veidotu vārtu formā, būvēts ar vienu vai trim laidumiem. Radies senajā Romā un saglabājies līdz mūsdienām. Slavenas ir Parīzes Triumfa arkas, it īpaši tā, zem kuras atrodas Nezināmā kareivja kaps. Bet viņa ir tikai vidējā no trim - vecākā atrodas pie Luvras, bet jaunākā - pie modernās Parīze priekšpilsētas La Defence, turklāt visas arkas novietotas uz vienas ass.
Vienīgā Triumfa arka jeb Aleksandra vārti Latvijā, būvēta par godu uzvarai pār Napoleonu 1812.g., atrodas Viesturdārzā (agrāk iezīmēja Rīgas robežu un atradās toreizējās Aleksandra ielas galā, kur patlaban sākas VEFa tilts). Uz Viestura dārzu arka ir pārvietota 1935. gadā.

1. attēlā - triumfa arka, Parīze, Francija. Arhitekti Šagrēns un de Terī. sākta 1806. gadā, atklāta 1836.gadā.
2. attēlā - Aleksandra vārti, arhitekts T. Godfrīds, 1815.g., Rīga.

Triumfa kolonna (триумфальная колонна, triumphal column)

- milzīga ar statuju vai emblēmu vaiņagota brīvi stāvoša kolonna, parasti par godu izcilai militārajai uzvarai vai kādam citam vēsturiski svarīgam notikumam valsts dzīvē. Triumfa kolonnu celtniecības tradīcija radusies vēl antīkajā pasaulē. Gandrīz katras valsts galvaspilsētā atrodas kāda labāk vai sliktāk saglabājusies Triumfa kolonna, no kurām Eiropā vecākā ir imperatora Trajāna kolonna Romā (uzcelta 113.gadā pēc uzvaras pār dakiem). Savāds liktenis piemeklējis Vandomas kolonnu Parīzē - tā tika uzcelta starp 1806.-1810. gadu, nojaukta 1831. gadā un atjaunota 1874. gadā.
Rīgā kādreiz arī bija Uzvaras kolonna, slavenās Aleksandra kolonnas (Александрийский столп) St.Pēterburgā māsīca; Rīgas kolonnas virsotnē atradās Uzvaras dievietes statuja, tā bija celta par rīdzinieku ziedojumiem un atklāta 1817. gadā Pils laukumā, “pieminot Rīgas iedzīvotāju drošsirdību un rīdziniekiem veltīto monarha Aleksandra I apliecinājumu par viņu 18120. gadā uzrādīto varonību”. Kolonnas bronzas daļas pazuda I Pasaules kara laikā, bet pati kolonna aizvākta 1938. gadā un patlaban atrodas kopā ar dažām Lielo kapu pieminekļu atlūzām Liepājas ielā Rīgā.

1. attēlā - Vandomas kolonna (veltīta Napoleona I uzvarām) Parīzē, atlieta no sakauto pretinieku lielgabaliem.
2. attēlā - izkrāsota pasta atklātne ar Uzvaras kolonnu Rīgā, apm. 1870.-1880.g.

Trīs grācijas (три грации, хариты, three graces, charites)

- grieķu mitoloģijā sauktas gan par grācijām, gan par harītām, viņas ir tā saucamās "zemākā ranga dievietes", skaistuma, maiguma, burvības un cilvēka radošo spēku, tai skaitā arī auglīguma, iemiesojums. Mēs viņas labāk pazīstam tieši kā grācijas, jo tā viņas godāja romieši. Par grāciju izcelšanos pastāvēja dažādas leģendas. Tās tika uzskatītas par vairāku dievu (ieskaitoit pašu Zevu) un dievību pāru pēcnācējām. Atbilstoši Homēram, kas izcelšanās jautājumu neaplūkoja, grācijas veidoja Afrodītes svītu. Cituviet viņas saistītas ar Seno grieķu pazemes valstību un Elizejas lauku mistērijām. Kaut Grācijas tika atveidotas arī antīkajā pasaulē - gan skulptūrā, gan dzejā, un tās saglabājušās pat Pompejas freskās, plašāk Grācijas pirmais padarīja slavenais Rafaēls, iedvesmojies no antīkās grupas Pikolomīni bibliotēkā Romā. Bet par īpašvārdu Trīs grācijas kļuvušas pateicoties vienai no slavenākajām Sandro Botičelli gleznām "Primavera" vai "Pavasaris", kur triju meiteņu grupa patiesi ir Afrodītes (Venēras) pavadones, un ar savām liegajām kustībām atstāj satiecošu jaunavīgās burvības iespaidu. Vēlāk virkne slaveno gleznotāju un tēlnieku turpināja veidot savas Trīs grācijas, starp kurām izceļas Kanovas un Torvaldsena grupas.
Latvijā trim grācijām arī ir liela piekrišana. Tas ir gan mākslas galerijas, gan mākslas balvas nosaukums, kas atspoguļots logo, gan arī vairākas skulpturālas grupas jūtgendstila māju fasādēs. Turklāt mums pat ir savas Padomju laika "trīs grācijas" - triju kailo meiteņu grupa Bastejkalnā. Vai tās kaut cik līdzinās savām vārda māsām - tas gan ir strīdīgs apgalvojums, bet tēlniece Pārsla Zaļkalne centusies padarīt savas meitenes vismaz graciozas.

1. attēlā - Sandro Botičelli "Primavera" (no kreisās uz labo- Merkūrs, Trīs grācijas, Venēra, Flora, nimfa Klorisa, Zefīrs), 1482.g., Uficci galerija, Florence.
2. attēlā - Pārsla Zaļkalne "Miera deja", XX gs. 70.-tie gadi.

Trojas karš (Троянская война, Trojan War)

- grieķu mitoloģijā par šo karu pastāv vairākas literāras (tai skaitā arī mutiskas) versijas, bet mēs ar to esam pazīstami caur Homēra "Iliādi", kas attiecināma uz Trojas aplenkuma pēdējo gadu, bet "Odiseja", savukārt, saistīta ar Odiseja ieilgušo ceļojumu mājup. Trojas kara notikumos darbojas vai visi Olimpa dievi - grieķu vai Trojas pusē, bet šī kara epizodes turpmāk kalpoja par vielu gan Senās Grieķijas prozai un traģēdijai, gan romiešu dzejai un virknei nākamo tēlotās mākslas pārstāvju. Arheologu atrastie Senās Grieķijas keramikas paraugi ļoti bieži ataino Trojas kara slavenākās epizodes, daudzi mūsdienu teicieni - tas pats Trojas zirgs, kurā paslēpušies bruņojušies grieķi, tāpat izriet no Trojas kara notikumiem. Turklāt šis nemirstīgais sižets arī mūsdienās darbojas gan kinomāklā, gan datorspēļu jomā. Jāpiezīmē, ka mitoloģijas līmenī Trojas karš saistīts ar sižetu par Parīda tiesu (vai strīda ābolu), kā rezultātā Afrodīte, padarot Helēnu, grieķu valdnieka Menelaja sievu par skaistāko sievieti pasaulē, pamudināja Parīdu (Trojas valdnieka dēlu) nozagt Helēnu. Kara rezultātā Troja tika iznīcināta, tās tempļi nojaukti, dažas izdzīvojušās sievietes un bērni paverdzināti. Savukārt, viens no izdzīvojušajiem valdnieka dēliem, atbilstoši leģendai, vēlāk kļuvis par Seno Romiešu senci. Skaisto Helēnu līdz mūsdienām apraksta romānisti. Bet reāli kari starp grieķiem un Troju patiesi ir bijuši, turklāt XIX gadsimtā entuziastam arheologam-amatierim Šlīmanam pat izdevies atrast Trojas drupas.
Latviešu valodā "Iliādi" (1936. un 1961.gadā) tulkojis Augusts Ģiezens - latviešu valodnieks un skolotājs, latīņu valodas speciālists un antīkās literatūras tulkotājs. Vēl pirms viņa ar antīkajiem autoriem latviešu lasītāju centies iepazīstināt valodnieks Kārlis Mīlenbahs, pamatojot savu izvēli at to, ka " starp grieķu jaukajiem gara augļiem ir visu smaržīgākie un daiļākie ziedi Homēra "Iliāda" un sevišķi "Odiseja"... Mūsdienās vispopulārākais no Trojas kara personāžiem ir datoru vīruss vai kaitīgā programma Trojas zirgs vai trojāns, kas visbiežāk maskējoties par lietojumprogrammu vai datni, kas šķiet nekaitīga.

1. attēlā - Johanns Georgs Trautmans "Degošā Troja", 1759.-.1562.g., eļļa
2. attēlā - Frančesko Primatičio "Helēna nolaupīšana", 1530.-1539.g.

Tunika (туника, tunic)

- apģērba gabals, ko senatnē valkāja visas Vidusjūras reģiona tautas; pārklāja augumu no pleciem un roku augšdaļas līdz ceļgaliem; valdīja uzskats, ka bikses valkājot tikai barbari. Romiešu tunikas (un vēlāk Bizantijas tunikas) tika pārņemtas no Grieķijas ap III gadsimtu p.m.ē. Tunikas garums, nošuves un ornamenti, vai gluži otrādi, to trūkums, norādīja uz valkātāja sabiedrisko stāvokli. Romas senatori valkāja garas tunikas ar platām purpursārtām strīpām, bet jātnieku strīpas bija šaurākas. Savukārt, karavīri, vergi un roku darba strādnieki valkāja vienkāršas paīsas tunikas, nedaudz zem ceļgala.
Senlatviešiem par zināmu tunikas analogu var uzskatīt linu vai vadmalas austu kreklu, ko vilka pār galvu. Ar dažāda veida tuniku analogiem var sastapties mūsdienu Viduslaiku svētku rekonstrukcjās, turklāt arī šeit tiek ievērots princips, atbilstoši kuram tunikas apdare, materiāls un kvalitāte raksturo valkātāja piederību zināmai kārtai. Karavīru tunikai parasti ir dekoratīva ādas josta.

1. attēlā - koptu-Bizantijas vilnas tunika, iespējams, bērna, VI gs., Valtera mākslas muzejs, Vermonta, ASV.
2. attēlā - senlatviešu kareivja tunikas rekonstrukcija, Daugmales pilskalna svētki.

Turbāns (тюрбан, turban, headhugger)

- galvassegas veids, kuras pamatā ir galvas aptīšana ar garu drānas gabalu (čalmu). Kaut to valkāšanai, it īpaši Austrumu zemēs, ir ilgstošas tradīcijas, Eiropā turbāni parādās reizē ar arābu iekarojumiem Spānijā. Turbānam piedēvē arī militāri reliģisko lomu saistot tā izcelšanos ar pravieti Muhamedu. Atbilstoši leģendai, Muhameda turbānam bija baltā, vissvētākā krāsa. Arī kristieši reizēm nēsāja turbānus, bet pēdējos gadsimtos, it īpaši sākot ar franču gleznotāju Engra un Delakruā darbiem, turbāns kļuvis par kailās vai puskailās peldētājas atribūtu.
Latvijā turbānu visbiežāk tin ap galvu sievietes, mazgājot matus mājas apstākļos, tomēr dažas ekstravagantās dāmas pašas prot satīt uz galvas no garām šallēm kaut ko līdzīgu turbānam.

1. attēlā - Jans van Eiks "Vīrietis ar turbānu galvā" (iespējams, pašportrets), 1433.g., Londonas Nacionālā galerija.
2. attēlā - latvieši turbānos Ēģiptes ceļojumā, 2007.gada jūnijs.

Tūkstoš un viena nakts (Тысяча и одна ночь, One Thousand and One Nights)

- Austrumu un Dienvidu Āzijas literāro un tautas pasaku izlase, kas tika izveidota Islāma pasaules Zelta laikmetā. Izlasi veidoja daudzi autori, tulkotāji un pat pētnieki dažādās zemēs - Rietumu, Centrālajā un Dienvidāzijā, kā arī Ziemeļāfrikā. To pirmsākumi meklējami Viduslaiku arābu, persiešu, indiešu, ēģiptiešu un pat Divupes folklorā un literatūrā, it īpaši no kalifātu laika perioda. Pasakas nonāca līdz Rietumeiropai XVII gs. beigās - XVIII gs. sākumā, sākotnēji ar nosaukumu "Arābu naktis", vēlāk kā "Izklaide arābu naktīs". Pasakas vieno stāstītāja Šeherezāde - greizsirdīgā sultāna Šariara sieva. Priekšvēsture (arī pasaka) vēsta, ka piekrāptais sultāns Šariars pēc neuzticīgās sievas nonāvēšanas sācis katru nākamo sievu nogalināt tūdaļ pēc pirmās kopīgās nakts, bet gudrā Šeherezāde, viņa vezīra meita, sākusi izklaidēt cietsirdīgo valdnieku ar pasakām, katru stāstu rīta pusē pārtraucot visinteresantākajā vietā, un tādējādi palikusi dzīva. Daudzas no pasakām kļuvušas par klasiku: Sindbads jūras braucējs, Aladīna brīnumlampa, Ali Baba un četrdesmit laupītāji. To sižeti un personāži pat tikuši vēlāk iekļauti Eiropas mākslā un it īpaši kino, bet daži jēdzieni un teicieni ir joprojām populāri, kaut vai "no pudeles izlaistais džins", ko atpakaļ dabūt var tikai pasakā - un arī tur ar viltu.
"Tūkstoš un vienas nakts" pasaku tulkojumu latviski 1912.-1915. gadā veicis latviešu rakstnieks Linards Laicens, pēc tam šie tulkojumi tika vairākkārt papildināti un atkārtoti izdoti. Pasaku sižetus ilustrējuši vairāki XX gadsimta latviešu gleznotāji - gan Sigizmunds Vidbergs ar zināmu erotikas pieskaņu, gan Niklavs Strunke,"viens no oriģinālākajiem māksliniekiem latviešu modernistu pasaulē". Mūsdienu latvieti - kā jebkuru cilvēku, kas dzīvo tehnikas brīnumu pārpildītajā pasaulē - joprojām pievelk viss brīnumainais un noslēpumainais, it īpaši džini. Turklātn LNT parādīts seriālsu, kur arhitekte Šeherezāde, kas palikusi viena ar leikēmiju slimu bērnu, bija spiesta stāstīt pasakas, lai dabūtu bērna ārstēšanai nepieciešamo naudu.

1. attēlā - Ferdinands Kellers "Šeherezade un sultāns Šariars", 1880.g.
2. attēlā - Niklāvs Strunke - Ilustrācija "Tūkstoš un vienas nakts pasakām", 1926.g., LNMM kolekcija.

Ugunsdzēsības muzejs (Музей пожарного дела, Fire Fighting Museum)

- ir vienlaikus gan cililizācijas attīstības, gan mākslas piemineklis, jo ugunsgrēki kopš senatnes (it īpaši teritorijās, kur apbūvē pārsvarā tika izmantots koks), bija viens no lielākiem iedzīvotāju biediem. Vairāki pasaules vēstures notikumi ir saistīti ar ugunsgrēkiem, un tādējādi vēlāk kļuvuši par mākslas darbu (literāro, glezniecībā un pat kino) sižetiem - piemēram, Artemīdas tempļa, Persepoles pilsētas un Aleksandrijas bibliotēkas dedzināšana senatnē, Lielais Londonas 1666.gada un Maskavas 1812. gada ugunsgrēki. Ar Londonas ugunsgrēku saistīts arī pilsētas Uguns Brigādes muzejs, kurā atspoguļota ugunsdzēsības aprīkojuma vēsture, kā arī iespējams aplūkot, kā trenējas brīvprātīgie topošie ugunsdzēsēji.
Latvijas Ugunsdzēsības muzejs atrodas Rīgā, Hanzas ielā 5, 1910.gadā pēc arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga projekta būvētajā jūgendstila ēkā, kura tolaik bija iecerēta tieši kā Ugunsdzēsības depo. Tā novērošanas tornītī ar barokāli stilizēto smaili tika žāvētas šļūtenes. Muzejs atklāts 1978.gadā. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar Latvijas ugunsdzēsības vēsturi no 19.gadsimta vidus līdz mūsdienām. 2015. gadā Latvijas ugunsdzēsēji svinēja savu 150.-to gadadienu.

1. attēlā - "Cīņa ar uguni Londonā", Roulandsona izdevums, 1808.g.
2. attēlā - muzeja tornis, skats no Lenču ielas.

Universitātes Baltijā (pirmās) (Первые Университеты Балтии, Baltic Universities (first))

- reāli pirmā augstskola Baltijā- Tērbatas (pašreizējā Tartu universitāte), ko dibināja 1632. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Academia Gustaviana) un kas bija domāta, tai skaitā, arī vietējo iedzīvotāju – igauņu un latviešu– izglītošanai par Zviedrijas valsts līdzekļiem. Pēc Ziemeļu kara un Baltijas pārejas Krievijas pakļautībā (1725.g.) universitāte pārstāja darboties un tika atjaunota 1802.gadā Krievijas imperatora Aleksandra I valdīšanas laikā. Ilgus gadus universitāte izcēlās ar saviem ārkārtīgi kvalificētiem profesoriem, kuri turklāt lasīja lekcijas savās dzimtajās valodās- vācu, krievu, franču. Teorētiski par pirmo Baltijas augstskolu varētu uzskatīt 1570.gadā jezuītu izveidoto akadēmiju (vēlāk universitāti), kurā 1595.gadā pat tika izdota pirmā grāmata lietuviešu valodā - katehīze. Polijas un Lietuvas valsts pagrimuma periodā unversitāte panīka, bet pēc Lietuvas iekļaušanas Krievijas Impērijā XIX gadsimta sākumā tā kļuva par laicīgo augstskolu un īsu brīdi pat bija viena no lielākajām universitātēm Eiropā. Pēc 1830.gada poļu sacelšanās universitāte tika slēgta un līdz ar to tās ietekme uz Baltijā dzīvojošiem jauniešiem izpalika.
Vairums nākamo latviešu izcelsmes kultūras un politisko darbinieku studējuši Tērbatā, un to lielākais pieplūdums saistīts ar XIX gadsimta otro pusi. Tērbatā aizsākās jaunlatviešu kustība, kā arī radās pirmās latviešu studentu biedrības un korporācijas. Pašreizējā Latvijas Universitāte ir Valsts akadēmiskās un profesionālās izglītības iestāde. Patlaban lielākā augstskola Baltijas valstīs, tās sastāvā ir 13 fakultātes, 24 institūti, bibliotēka, Botāniskais dārzs un Akadēmiskais apgāds. Tā ir 1919. gadā pārveidota par universitāti no Rīgas Politehniskā institūta. Galveno ēku, kas ir Lavijas valsts arhitektūras piemineklis, institūta vajadzībām, neoromānikas stilā ar renesanses un bizantiešu elementiem, uzcēla XIX gadsimta pēdējā ceturtdaļgadsimtā pēc arhitekta G. Hilbiga projekta. Ēkas rizalītu vaiņago observatorijas tornis.

1. attēlā - Tartu universitātes galvenais korpuss mūsdienās.
2. attēlā - Latvijas Universitātes galvenā ēka, Raiņa bulvārī 19 Rīgā.

Urbanizācija (урбанизация, urbanization)

- nozīmē rūpniecības un iedzīvotāju koncentrāciju lielpilsētās, kas noved pie patriarhālās sabiedrības dzīvesveida sabrukuma un ideālu maiņas. Parādība, kas uzsākusies rūpnieciski attīstītajās Eiropas zemēs jau XVIII gadsimtā, visstraujāk - Anglijā un Francijā. Industriālā sabiedrība veicina urbanizāciju, jo strādniekiem jāatrodas ražošanas centru tuvumā, bet apkalpojošās sfēras attīstība nodrošina strādājošo vajadzības. Līdz ar to veidojas milzīgas pilsētas ar savām priekšpilsētām un augstu ekonomisko efektivitāti. Industriālās sabiedrības pazīme, kas dažās valstīs, piemēram, Ķīnā, joprojām turpinās. Turpretī postindustriālajā sabiedrībā, kad lielam daudzumam cilvēku rodas iespēja strādāt un pat mācīties no mājām (tālmācība), novērojama pretējā parādība, jo cilvēki var baudīt civilizācijas labumus arī dzīvojot laukos. Ārzemju literatūrā šo parādību visvairāk attēloja t.s. naturālisma virziena autori, gan galvenokārt uzsverot urbanizācijas negatīvās puses.
Latvijā novērojama kopš XIX gadsimta otrās puses un turpinās joprojām, pašlaik gan citu iemeslu, galvenokārt, lauku panīkuma dēļ. Plašs pārskats par pirmo latviešu zemnieku paaudzi, kas kļūst par rīdziniekiem, sniegts Augusta Deglava romānā "Rīga" (pirmā daļa sarakstīta 1910.-1911. gadā). Ap šo laiku Rīgā paralēli veidojās arī "strādnieku priekšpilsētas" - Grīziņkalns, Sarkandaugava, Maskavas forštate, daļēji Pārdaugava, kur vēl saglabājušies pieticīgie darbaļaužu mitekļi. Tie gan neveido tūristu maršrutu sastāvdaļu. Daļa patriarhāli orientēto mākslinieku un filozofu Latvijā, gluži tāpat kā kaimiņzemēs mīl apcerēt urbanizācijas izraisīto "morālo pagrimumu" pretstatā patriarhālajiem tikumiem. Pie urbanizācijas izpausmēm arhitektūrā pieder arī Spīķeru kvartāls, kas radās XIX gadsimta otrajā pusē, apbūvējot bijušās ostas teritoriju ar viendabīgās formas noliktavām. Spīķeru sarkano ķieģeļu ēku projektējuši XIX gadsimta beigu labākie Baltijas arhitekti. Patlaban Spīķeru kvartāls tiek pārsvarā izmantots kultūras pasākumiem un iekļauts UNESCO mantojumā kā industriālās estētikas teritorija.

1. attēlā - rūpnieciskā rajona apbūve, XIX-XX gs. mijā, Helsinki.
2. attēlā - spīķeru kvartāla daļa Daugavas tuvumā Rīgā, XIX gs. beigas.

Urbānisms (урбанизм, urbanism)

- 19. gs. beigās Rietumos radies sabiedriskās domas strāvojums, kas pilsētas dzīvesveidu uzskatījis par civilizācijas augstāko virsotni. Vēlāk - virziens pilsētbūvniecībā, kuram raksturīga daudzdzīvokļu māju tipveida celtniecība, lielas virsmas un moderno celtniecības materiālu izmantošana. Urbānisma arhitektūra ilgāku laiku izpaudusies “guļamistabu rajonu ” izbūvē, kā arī zināma pilsētvides vienveidība un atšķirīgo valstu moderno pilsētu līdzība līdz pat absurdam. Kopš XX gadsimta pēdējiem trīsdesmit gadiem, urbānisms transformējas, saplūst ar "zaļo kustību" un ekoloģisko drošību un cenšas piešķirt pilsētas videi humānāku izskatu. Par spilgtu piemēru tam kļuva Parīzes kvartāla la Defence izbūve, kur debessskrāpji mijas ar dārziem un parkiem māju terasēs un pats kvartāls izskatās kā modernās arhitektūras muzejs, kur tēlnieki regulāri izstāda savus darbus brīvajā dabā. Pēdējā laikā urbānisms vēlas attīstīt tīklu telpu - mediju un pilsētas vides kopību.
Latvijas arhitektu sabiedrība rīko dažādus pasākumus, kuros tiek iztirzātas urbānisma problēmas Latvijā, iesaistot arī plašāku sabiedrību.Te rodas iespēja pilsētvides nākotnes teritoriju plānošanā rēķināties ar iedzīvotāju vēlmēm. Savukārt, kultūras centrs "Sapņu fabrika" organizē urbānās (pilsētas) kultūras pasākumus, bet Latvijas universitāte pat rīko zinātniskas konferences par zinātniesko urbānismu Latvijā. Mākslinieces Tučas gleznā celtnes it kā nomāc cilvēkus, turklāt to izteikti ģeometriskās formas liek domāt par skaistuma jēdziena mazināšanos mūsdienu pilsētas vidē.

1. attēlā - La Geode- milzīga zāle Parīzes nomalē, kurā kopš 1979.gada atrodas Zinātnes un Tehnikas muzejs.
2. attēlā - Zane Tuča "Dubultportrets", 2011.g. audekls,akrils

Utopija (Утопия, Utopia)

- sabiedrība vai kopiena, kuras locekļi dzīvo pēc ideāliem sociāli politiskajiem likumiem; vieta, kuras īstenībā nemaz nav vai arī “cilvēka tieksme iegūt paradīzi uz zemes virsmas”. Ticība, ka dzīve progresē attīstībā no neapzinātā uz apzināto, bet katrs cilvēks labprāt dzīvos tikai pēc likumiem. Angļu valstsvīra un humānista Tomasa Mora XVI gadsimta sacerējums ar šādu nosaukumu. Mūsdienās vārds tiek lietots, raksturojot kādu neiespējamu plānu vai pasākumu. Tulkojumā no sengrieķu valodas vārds nozīmē "vieta, kuras nav". Mēģinājumi realizēt utopijas - kaut vai komunisma celtniecība - allaž beidzas ar krahu.
"Utopijas žanrs būtībā paredz ideālas sabiedrības aprakstu, lai gan kopš Rablē laikiem šis apraksts mēdz būt ironisks, bet kopš Svfta laikiem - visai baigs ", raksta Artis Šveice vizuālo mākslu žurnālā "Studija", analizējot Latvijā 2001. gadā Laikmetīgās mākslas muzejā notikušo izstādi "Mūsdienu utopija". Mūsdienu Latvijas preses kontekstā biežāk sastopame teicieni par pozitīvām pārmaiņām, kuras esot uztveramas kā utopija: "Vīzija par godīgu tirgu - Utopija". Toties vienam otram ārzemniekam, it īpaši ar latviešu saknēm, mūsu nelielā, mežiem klātā un nepārapdzīvotā valsts šķiet Zaudētā Paradīze - Utopija.

1. attēlā - Jeronims Boshs "Zemes baudu dārzs", starp 1480.-1505.g.
2. attēlā - Linda Jeromane 2013.g. - "Latvija Utopija"

Ūdenstornis (водонапорная башня, water tower)

- ārkārtīgi būtisks civilizācijas un tehniskā progresa elements, kas pastāvīgi nodrošina pilsētas iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni, turklāt veido arī tos ūdens krājumus, kas nepieciešami ugunsgrēku likvidēšanai. Ūdens torņa darbības pamatā ir ūdens krājuma pacelšana noteiktā augstumā ar tā turpmāko sadalīšanu piegādes laikā. Kaut arī augšā paceltie ūdens rezervuāri bija pazīstami arī senatnē, tikai tvaika enerģijas izmantošana un cauruļu sistēmu pilnveidošana XIX gadsimta vidū deva iespēju sākt būvēt augstus ūdenstorņus pilsētu vajadzībām. Vairāki ūdenstorņi tai laikā tika būvēti historicisma vai eklektikas stilā (Zviedrijas Lanskrūnā, Vācijas Rostokā, ASV - Sentluisā), vienlaikus kalpojot gan sabiedrības komforta nodrošināšanai, gan par industriālās arhitektūras pieminekļiem.
Rīgas vecākie tā saucamie dvīņu ūdenstorņi Mazajā Matīsa ielā bija uzbūvēti 1896.-1897. gadā pēc arhitektu Oto Intce un Rūdolfa Friša projekta eklektisma stilā. Torņi darbojās līdz 1905.gadam. Patlaban to rezervuāri ir tukši. Diemžēl, atšķirībā no Vīnes kolēģiem, kuri savā līdzīgā vecuma ūdenstornī iekārtojuši savdabīgu ekspozīciju telpu, mūsu torņi atstāti novārtā. Toties ūdenstorņi Gaujas ielā un Alīses ielā joprojām apgādā rīdziniekus ar ūdeni.

1. attēlā - Vīnes vēsturiskais ūdenstornis, būvēts 1898.-99.g., atjaunots XX gs. beigās, pašlaik- pilsētas muzeja filiāle.
2. attēlā - Āgenskalna ūdenstornis Alise, celts 1910.-11.g, arhitekts V.L.N.Bokslafs.

Vaidelotis (burtnieks) (волхв, soothsayer, fortuneteller)

- nākotnes pareģotājs, tas, kas prot, nododoties burvestībām un lūgšanām, paskaidrot, kas varētu piemeklēt prasītāju nākotnē. Senajā Ēģiptē tās bija Sibillas un Orakuli, ziemeļu tautām - pareģotāji. Īpaša loma tiem bija periodos pirms īsta valstiskuma nodibināšanas. Parasti tiek attēloti kā sirmi veči ar bārdu, kuri ir arī vientuļnieki. Pie tiem valdnieki griežas rūpju brīžos. Slavenākais no mums tuvākajiem darbiem, kas veltīts šādam pareģojumam, ir Puškina "Dziesma par viedīgo Oļegu", kas piepildās visai negaidītā formā - par kņaza nāves iemeslu patiesi kļūst viņa zirgs, no kura galvaskausa izlien odze un sadzeļ valdnieku.
Latviešu episkajos stāstījumos parādās burtnieki un vaideloši, kā arī burtniecība, kas cenšas izskaidrot zīmes un vārdus, to slepeno nozīmi. Mūsu pareģotāji tiek attēloti atbilstoši tradīcijai, it īpaši nacionālā romantisma gleznojumos. Tā, A.Baumaņa gleznā nākotne tiks noteikta atbilstoši tam, ar kuru kāju baltais zirgs pārkāps pāri uz zemes noliktam šķēpam- bet vaidelotis apmetnī seko procesam. Arī viena no Brīvības pieminekļa centrālajām skulpturālās grupām Rīgā (tēlnieks Kārlis Zāle) nosaukta par Vaideloti.

1. attēlā - Viktors Vasņecovs "Oļegs satiek gaišreģi", 1899.g.
2. attēlā - Arturs Baumanis "Likteņa zirgs", 1887.g., LNMM kolekcija.

Vairogs (karavīra) (щит, shield, targe)

- personīgā bruņojuma aizsarglīdzeklis, kas domāts uzbrukuma atvairīšanai gan no tiešā pretinieka puses (zobena, āvas, kara cirvja) sitieniem, gan no izšautām bultām vai šķēpa. Vairogi ir ļoti sens militārais izgudrojums, tie mēdz būt gan milzīgi (piesedz visu karavīra ķermeni), gan nelieli, kas domāti divcīņai. Vairogi tāpat atšķiras pēc biezuma un materiāla. Tā, lai pasargātu karavīru no arbaleta bultām, vairogu veidoja dziļu ar koka stiegrojuma iekšājo slāni, kas bultas aizturētu. Senākie vairogi, sākot ar aizvēsturi un antīko pasauli, bija no koka, vēlāk ar ādu apvilkti un papildus nostiprināti no ārpuses ar metāla izciļņiem vai stīpām. Šķēpus izmantoja gan kājnieki, gan bruņinieki, gan kavalērija. Vairogus bieži dekorēja ar ornamentu vai arī uz tā attēloja dzīvnieku, kas raksturoja attiecīgo klanu (cilti). Viduslaikos vairoga noformējumā bija heraldikas pazīmes, kas palīdzēja kaujas laukā identificēt, kurā pusē karotājs atrodas. Vairogs varēja kļūt par mākslas darbu, tā apgleznošanu vai apdari (it īpaši pirms slaveniem turnīriem) uzticēja profesionālam ieroču meistaram vai māksliniekam. Vairogam bija arī simboliska nozīme, proti, karavīrs varēja atgriezties "ar vairogu" vai aiziet bojā, tātad, pārnākt "uz vairoga". Šekspīra lugā "Hamlets" bojā gājušo varoni nes uz vairogiem - kā kritušo valdnieku. Simtgadu kara bruņinieka kodekss paredzēja arī tādu variantu, ka karotājs, kurš bija solījies pretiniekam nelietot pret to ieročus, kaujā izmantoja tikai vairogu - aizsardzībai. Dažāda veida vairogi gleznās ir varoņa neiztrūkstoša pazīme. Arī heraldiski vapeņi pēc būtības veidoti kā vairogi. Mūsdienās vairogus joprojām izmanto policijas spēki nolūkā atvairīt bruņotā pūļa ārdīšanos.
Senlatviešu vairogi tāpat kādreiz bijuši no koka, bet vēlāk, piedaloties sākotnēji sirojumos gar Baltijas jūras piekrasti un arī sadursmēs ar krustnešiem, parādījās metāla, galvenokārt, dzelzs, vairogi. 1967.gadā izdevniecība "Liesma" publicēja tulkojumā latviski grāmatu "Vairogs un zobens", pēc kuras tika uzņemta tāda paša nosaukuma filma - "eleganta un populāra mitoloģija par čekistiem", kā to raksturoja nelaiķis un bēdīgi slavenais advokāts Grūtups.

1. attēlā - Čarlza Eduarda Stjuarta dekoratīvais vairogs, XVIII gs. vidus (Pertas hercoga dāvinājums).
2. attēlā - krustnešu metāla vairogi, rekonstrukcija Rīgas svētkos.

Valkīras (валькирия, valkyrie)

- ziemeļu mitoloģijā sieviešu kārtas dievības - jaunavas, kuras lemj par to, kurš no kaujas dalībniekiem mirs, un kurš paliks dzīvs. Bojā gājušos varoņus valkīras vēlāk nogādā uz Valhallu, kur valda dievs Odins. Tur viņas šiem varoņiem pakalpo, iznēsādamas tiem dzērienu dzīru laikā. Valkīras mēdz arī kļūt par izcilāko varoņu (gan dzīvo, gan mirušo) mīļākām. Atbilstoši leģendām - un it īpaši daudzajām norvēģu sāgām, valkīras ir dievu - valdnieku meitas, to pavadoņi mēdz būt gan gulbji, gan kraukļi, gan zirgi. Valkīras ir visai iecienītas starp dažādu žanru māksliniekiem - sākot ar dzejniekiem un gleznotājiem, beidzot ar komponistiem. Valkīras ir gandrīz vai galvenās varones Riharda Vāgnera operu cilkā "Nībelunga gredzens". Un arī arheoloģiskās atradnes (apbedījumi) Skandināvijā satur stilizētus sudraba amuletus, kuros attēlotas sievietes garos tērpos ar plandošiem matiem, un tās tur rokās dzērienam domātus ragus. Šo amuletu ilgstošā izplatība un daudzums vikingu apbedījumos liecina par tautas ticību valkīru spējai atbalstīt varoņus arī pēc nāves. Sāgās valkīras parādās kā sievietes - cīnītājas, spēcīgas un drosmīgas, zināmā mērā amazoņu līdzinieces.
Tā kā Rihards Vāgners savas karjeras sākumā (1837.-1839.gadā) strādājis Rīgā par Pilsētas teātra galveno diriģentu, viņa operas, un tai skaitā arī "Valkīra" (sarakstīta 1856.gadā), tika šeit uzvestas vairākkārt. Šīs operas galvenā varone dieva Votāna meita valkīra Brunhilde mēģina glābt jauno varoni Zigmundu, izrādot nepakļāvību savam tēvam. 2013.g., atzīmējot Riharda Vāgnera divsimtgadi, Latvijas Nacionālā operā tika izrādītas visas "Nībelunga gredzena" tetraloģijas cikla operas, starp tām arī "Valkīra", kura savu kārtējo pirmizrādi LNO bija piedzīvojusi 2007. gadā.

1. attēlā - Emīla Doplera Valkīras no grāmatas "Valhalla", 1905.g.
2. attēlā - R.Vāgnera operas "Valkīra" klavīra titullapa, apstrādājis Klindvorts, 1899.g.

Valpurģu nakts (Вальпургиева ночь, Walpurgis Night) Sk. Sabats

Vanšu tilts (Вантовый мост, Suspension bridge)

- ir skaista un savdabīga tilta konstrukcija, kas izdaiļo pilsētvidi. Šo tiltu veidu sauc arī par slīpsaišu tiltu. Tā atšķiras no parastajiem tiltiem ar to, ka pati tilta nesošā plakne ir piekārta ar vanšu palīdzību pie vertikāliem balstiem. Vanšu tilta priekšteči bija piekaramie (un paceļamie) viduslaiku cietokšņu tilti, kā arī vēlākie un joprojām funkcionējošie atveramie tilti, kas paredzēti pacelšanai liela izmēra kuģu kustībai. Vanšu tiltu parādīšanās saistīta ar tehnikas progresu un metāla konstrukciju stiprību paaugstināšanu, kas deva iespēju minimizēt tilta laidumu skaitu. Pirmie vanšu tilti parādījās XIX gadsimta pirmajā pusē, bet mūsdienās pie tiem pieder slavenais Zelta Vārtu tilts San Francisko, Bruklinas Tilts Ņujorkā u.c.
Rīgā Vanšu (slīpsaišu) tilts tika uzbūvēts blakus tai vietai, kur kādreiz atradās pēc II Pasaules kara uzceltais koka pagaidu tilts vai tā saucamais Valdemāra tilts, kas darbojies līdz XX gadsimta 50.to gadu beigām (līdz 1957.gada rudenī tika atklāts Akmens tilts). Vanšu tiltu (ko tautā ilgstoši sauca par "Vosa ģitāru") izstrādāja Kijevā, bet metāliskā laiduma konstrukcijas izgatavotas Voroņežas tiltu rūpnīcā. Savā kategorijā tas ir tilts ar garāko laidumu pasaulē, kas kardināli uzlaboja sakarus starp Pārdaugavu un Centru, bet tā vantis diemžēl jāapsargā no nelīdzsvarotiem cilvēkiem, jo pārāk bieži bija novērota rāpšanās pa vantīm augšā - līdz pat vienai pašnāvībai. Patlaban vantis ir apvilktas ar dzeloņdrātīm, un to apakšēji gali nokrāsoti ar īpaši slīdīgu krāsu. Pēdējos gados beidzot tiek nobeigti arī citi celtniecības darbi, kas saistīti ar Vanšu tilta apakšzemes komunikācijām un estakādi Pārdaugavas pusē. Vizuāli - Vanšu tilts izdaiļo arī Rīgas pilsētvidi.

1. attēlā - arhitekta Brunela projektētais vanšu tilts pāri Kliftonas upei, Bristolē, Anglijā; atklāts 1864. g.
2. attēlā - Vanšu tilts, Rīga. Atklāts 1981. gadā 17.jūlijā.

Varas ābols (Держава, globus cruciger)

- kristiešu autoritārās varas simbols kopš Viduslaikiem, kas līdz pat mūsdienām saglabājies uz monētām, ikonogrāfijā un valdnieku (monarhu) regālijās. Tas simbolizē krusta (Kristus) dominēšanu pār Zemi (lodi) vai to, ka arī pāri laicīgā valdnieka varai stāv garīgā vara. Parasti valdnieku portretos varas ābolu vienā rokā papildina scepteris otrā rokā (vai arī zobens, ja valdnieks bijis īpaši kareivīgs).
Katrīnas II vai Lielās, kā viņu sauc absolūtisma cienītāji, pārvaldītajā Krievijas impērijā mūsu senči ietilpa kā pavalstnieki gandrīz 40 gadus (formāli Kurzemes hercogistes iemītnieki visai neilgi, bet faktiski šī hercogiste pēc Polijas kārtējās sadalīšanas atradusies Krievijas varā). Rokotova parādes portrets attēlo nupat tronī kāpušo (būtībā likumīgo valdnieku un vīru gāzušo) Katrīnu visā godībā ar scepteri labajā rokā un varas ābolu - uz sarkanā samta krēsla atzveltnes. Šī majestātiskā figūra pārvelk svītru pāri necilajai vācu princesei Sofijai Frederikai, kura pirms vairāk nekā desmit gadiem izbrauca cauri Rīgai pretī savai necerētajai Pelnrušķītes laimei.

1. attēlā - A.Dīrers "Ķeizars Maksimiliāns I", 1519.g., varas ābols attēlots kā granātābols, jo impēriju veidoja daudzas sastāvdaļas.
2. attēlā - Fjodors Rokotovs "Katrīna Lielā profilā", 1763.g., Tretjakova galerija, Maskava.

Varoņi tēlotajā mākslā (герои в искусстве, portrait of a hero)

- Mākslinieki kopš sendienām centušies attēlot izcilas personālijas - valdniekus, karavadoņus, slavenos oratorus, dzejniekus. Līdz mums nonākušas Senās Grieķijas un Romas valstsvīru un karavadoņu bistes (Pērikls, Sulla, Pompejs, Cēzars), statujas (Augusts, Marks Aurēlijs, Trajans) un pat gleznas ar Maķedonijas Aleksandra attēlu ("Kauja pie Issas)". Tomēr īstena aizraušanās ar varoņu portretiem sākās romantisma laikmetā, kad Napoleona Bonaparta personā franču mākslinieki ieguva kāroto personāžu, jo tas bijis pēdējais karavadonis, kurš personīgi vadījis savus kareivjus cīņās, turklāt bija apveltīts ar attēlošanai piemērotiem sejas patntiem.
Ar Napoleona laikmeta atskaņām saistīts arī Rīgas Esplanādē esošais M.A. Barklaja de Tolli piemineklis, pareizāk sakot, 1913. gada pieminekļa replika, jo oriģināls gājis bojā Pirmā Pasaules kara laikā, kad bronzas skulptūru grasījās evakuēt. Pats ģenerālis feldmaršals bija Krievijas impērijas karavadonis, kas komandēja armiju karā ar Napoleonu 1812.gadā, kā arī vēlāk jau apvienotos Prūsijas - Krievijas spēkus 18013.-1814. gada kampaņas laikā. Varoņa izcelšanās cieši saistīta ar Rīgu, jo viņa vectēvs Vilhelms Barklajs de Tolli XVIII gadsimtā bijis Rīgas birģermeistars. 2002.gadā pēc uzņēmēja J.Gomberga iniciatīvas un par viņa līdzekļiem izveidotā bronzas skulptūra - replika tika uzstādīta uz vēsturiskā postamenta, kas bija kalts no bronzas sarkanā granīta un, atšķirībā no pašas statujas, bija sablagājies vecajā vietā.

1. attēlā - Žans Luī Davīds "Napoleons šķērso Senbernāras pāreju", 1800.-1801.g., Versaļas pils muzejs.
2. attēlā - piemineklis ģenerālim feldmaršalam Barklajam de Tolli, Brīvības bulvāris, Rīga (kopija).

Vasarnīca (дача, bungalow, summerhouse, dacha)

- šim vārdam ir vairāki skaidrojumi - un, attiecīgi, tulkojumi citās valodās. Angliski runājošā pasaule sākotnēji izprata vasarnīcu kā bungalow (nosaukums cēlies Indijā) celtnes tipu, kuram vajadzēja obligāti saturēt verandu un būt vienstāva celtnei. Mūsdienās Britānijā un Ziemeļamerikā tā ir vienkārši zema celtne (viens vai pusotrs dzīvojamais stāvs), tuklāt augšstāvu bieži vien iebūvē slīpajā jumtā (mansards). XX gadsimta laikā plaši ieviesies arī "dacha" vasarnīcas tips - otra (sezonās vai arī regulāri) izmantojamā dzīvojamā māja, kas izvietota ārpus pilsētas. Tādas celtnes bija īpaši populāras PSRS, kad likumdošana neiebilda pret "dubulto dzīvojamo platību" ārpus pilsētas. Pateicoties tam, radās vasarnīcu Piemaskavas ciemati, kuros parasti dzīvoja vai nu amatpersonas (šādas vasarnīcas sauca par personālajām), vai nu zinātnieki un radošo profesiju pārstāvji. Viens no šādiem ciematiem - Peredelkino Piemaskavā - kļuva slavens pasaules mērogā, jo tur dzīvoja gan Nobela prēmijas laureāti dzejnieks Boriss Pasternaks, gan vesela plejāde citu literāro slavenību. Turpat atradies arī Rakstnieku Savienības daiļrades nams. Patlaban daudzi no literātiem ir miruši, un Peredelkino kapsēta pārvēršas par literāro Nekropoli.
Latvijā vasarnīcas tips ir tuvāks krievu analogam, jo tas sāk attīstīties vēl tais laikos, kad mēs ietilpām Krievijas impērijas sastāvā, turklāt tika veiksmīgi apgūta kurortu - Jūrmalu, sākotnēji gan Kurzemes, piekrastes zona. Jūrmalas apbūvē bija gan divstāvu, gan vienstāvu vasarnīcas - un to galvenā iezīme patiesi bija veranda. Daudzas no šīm vasarnīcām nebija aprīkotas ar krāsnīm, jo bija paredzētas tikai dzīvošanai siltajā laikā. Pilsētnieki pārsvarā vasarnīcas īrēja uz vasaras sezonu. Dažas vasarnīcas bija arī greznas, un tās faktiski bija ārpuspilsētas villas. PSRS laikos krietna daļa atsavināto vasarnīcu Jūrmalā tika pārvērsta bērnu atpūtas nometnēs. Bija arī mums PSRS pakļautības Rakstnieku un mākslinieku nami (Dubultos un Dzintaros). Pašlaik abās Jūrmalās tiek būvētas gan vasarnīcas tipa, gan visa gada garumā dzīvojamās mājas. Latviešu mākslinieki PSRS laikā arī tika pie vasarnīcu celtniecības - mājas gan bija visai pieticīgas, jo tām bija jāpakļaujas visādiem pazemojošiem ierobežojumiem. Un apkuri arī iekārtot nedrīkstēja - izņemot kamīnus. Bet veranda - vaļējā vai iestiklotā - bija visiem.

1. attēlā - dzejnieka Borisa Pasternaka vasarnīca Piemaskavā, tagad memoriālais muzejs.
2. attēlā - vasarnīca Puikules ielā 2, Vecāķos, Vidzemes jūrmalā.

Vatikāns (Ватикан, the Vatican)

- pilsētvalsts Romas centrā, ko sauc arī par Svētā Krēsla valsti - teokrātiju, vai Pāvesta valsti. Tās funkcionāri ir katoļu baznīcas augstākie garīdznieki no dažādām valstīm. Vatikāns ir Svētā krēsla suverēna teritorija, kurā atrodas Romas pāvesta rezidence, ko sauc par Apustuļu pili. Pāvesti uzturas Romā kopš 1377.g., kad izbeidzās "Aviņjonas gūsts". Vatikāna pundurvalstī ietilpst kultūras pieminekļi, tādi, kā Sv. Pētera katedrāle, Siksta kapella un Vatikāna muzeji ar pasakainām mākslas darbu kolekcijām, jo pāvesti izsenis izcēlušies kā mākslas mecenāti.
Latvijas oficiālos sakarus ar Pāvesta valsti sāka veidot Pirmās Republikas laikā Jāzeps Rancāns, katoļu bīskaps no Latgales. Viņš divas reizes devies uz Vatikānu (otro reizi kopā ar ārlietu ministru Z.A.Meierovicu), un 1922. gadā notika konkordāta parakstīšana, kurai sekoja diplomātisko sakaru nodibināšana un Rīgas arhidiocēzes atjaunošana. Latvijas okupācijas gados diplomātiskie sakari pārtrūka, bet tie tika atjaunoti, kad 2000.gadā parakstīja Latvijas un Svētā krēsla līgumu.

1. attēlā - skats uz Svētā Pētera katedrāli, Apustulisko pili un Vatkāna muzeju no Svētā Eņģeļa pils, Roma.
2. attēlā - ieeja Vatikāna muzejā.

Vācu ordenis (Teitoņu) (Тевтонский орден, Teutonic knights)

- katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts 12. gadsimtā Palestīnā Trešā krusta kara laikā. Līdz tam vācu krustneši veidoja vāciski runājošo bruņinieku daļu Hospitāliešu ordeņa sastāvā. Bet 1198.gadā tika nodibināts patstāvīgs mūku - bruņinieku ordenis, kuru vēlāk apstiprināja pāvests Inocents III, tas, kurš izvirzīja domu par krusta karu uzsākšanu Baltijā. Secīgi, vēlākā laikā (1209-1239) ordenis no slimnieku kopēju ordeņa pārveidojās par militāru mūku- bruņinieku ordeni pēc Templiešu ordeņa parauga. Ordeņa brāļi valkāja baltu apmetni ar melnu krustu. Ordenis piedalījies virknē krusta karu Eiropas austrumos un cieta liktenīgu sakāvi kaujā pie Tannenbergas 1410.gadā. Ordenis izbeidza savu darbību XVI gadsimta pirmajā pusē Reformācijas rezultātā.
Lielu daļu no Latvijas teritorijas līdz 1561. gadam pārvaldīja Livonijas ordenis, kas bija autonoma Vācu ordeņa daļa ar augstu neatkarības pakāpi, jo tikai ordeņa maģistru (vai mestru) iecēla un atcēla Vācu ordeņa mestrs. 1245. gadā Romas impērijas vācu ķeizars piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē - papildus jau agrāk iekarotajām mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijām. Ordeņa vara iedibināja Livonijas valsts pamatus, un, apkarodama vietējās tautas, nostiprināja muižnieku - bijušo ordeņa bruņienieku - pārvaldi Livonijā. Livonijas kara laikā XVI gadsimta otrajā pusē, pēc tam, kad kaujā pie Erģemē 1560. gadā ordeni sakāva krievu cara Jāņa IV Briesmīgā karaspēks, ordeņa vadība noslēdza pakļaušanās līgumu ar Polijas-Lietuvas apvienotās valsts karali Sigizmundu II Augustu, kļūstot ar daļu savas saglabātās teritorijas par vēlāko Kurzemes hercogisti. Bet pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes hercogu.

1. attēlā - Francijas Karalis Fīlips II Augusts aplenc Akru (1191.g.), XIV gs. miniatūra.
2. attēlā - Maurīcijs Gotlībs "1557. gada aizsardzības līguma noslēgšana Pasvalē starp Livonijas ordeņa mestru Vilhelmu fon Firstenbergu un Lietuvas dižkungu un Polijas karali Sigismundu II Augustu", 1874.g., Tautas bibliotēka, Polija.

Vācu Ordeņa pilis (Орденские замки, Brothern Castles)

- krustneši Baltijas valstu Krusta karu gaitā veidojuši nocietinājumus iekarotajās teritorijās, lai atvairītu vietējo iedzīvotāju uzbrukumu, un šīs celtnes kļuva par vieniem no pirmajiem akmens cietokšņu paraugiem, turklāt pārsvarā pilīm bija slēgta četrstūra forma ar torņiem stūros. Celtniecībai parasti tika izvēlēta grūti pieejama vieta - sala, paugurs, upes stāvais krasts. Viena no slavenākajām Vācu (Teitoņu) ordeņa pilīm un lielākā gotiskā pils Eiropā bija Malbroka, ko mēs pazīstam no romāna "Krustneši" un tā ekranizācijas. Krustnešu pilī varēja uzturēturēties bīskaps un tad to sauca par bīskapa pili, neskatoties uz to, ka starp bīskapiem un pašu Ordeni bieži izraisījās konflikti.
Internetā pastāv vietne, kurā ir aplūkota informācija par ordeņa pilīm Latvijas teritorijā www.castle.lv, kur atzīmētas gan saglabājušās, gan kādreiz bijušās pilis. Piļu izmēri bijuši dažādi - no lielmestru (ordeņa maģistru) majestātiskām pilīm (Cēsīs) līdz daudz sīkākajām fogtu un koturnu pilīm (Dobelē, Grobiņā). Arī piļu vēsture veidojās atšķirīgi - tā, no senākās ordeņa pils Vecrīgā (1202.g) ir palikušas vien velves Jāņa sētā, kuras turklāt tagad nav pat redzamas un sv. Jura baznīca. Savukārt, otrā ordeņa mestra pils Rīgā pie Daugavas ir cietusi 2013. gada ugunsgrēkā un pat nespēj pildīt Valsts prezidenta rezidences funkcijas. Bet viena no jaunākajām pilīm Šlokenbeka (1484.g) ar visu savu ansambli tiek pilnvērtīgi izmantota - tur ir pat vienīgais Eiropā Ceļu vēstures muzejs. Arī Bauskas fogta pils ir relatīvi jauna (1434.g.) un pēc restaurācijas izskatās visai iespaidīgi.

1. attēlā - Malbrokas (Marienburgas) Vācu ordeņa pils, ap.1900.g., būvēta XIII-XIV gs.
2. attēlā - Bauskas ordeņa pils (1434.-1438.g). Pārbūvēta XVI gadsimtā, restaurēta XX gadsimta beigās, pašlaik Bauskas pils muzejs

Vārtu tornis (надвратная башня, Tower above the gate)

- torņa veids, ko viduslaikos izmantoja funkcionāli (novietojot virs tā zvanu, ar kura palīdzību varēja informēt par ienaidnieka tuvošanos), vai pilsētas lielo pulksteni, kas ziņoja laiku. Tāpat torņa telpās varēja mitināties pilsētas vai cietokšņa sardze. Mūsdienās - tūrisma objekts. Vairākās Eiropas pilsētās, kur vārtu tornis ne ar ko īpašu neizceļas, to renovē un sāk izmantot kā administratīvās telpas.
Vārtu torņi vissenākajās krustnešu pilīs Latvijas teritorijā (Siguldā, Cēsīs u.c.) ir pamatīgi cietuši aplenkumu gaitā, kā arī piedzīvojuši dabisko sabrukumu. Patlaban tiek atjaunots vārtu tornis pie ieejas Siguldas vecajā pilī, kurā izvieto Vēstures muzeja filiāli. Tomēr labāku priekšstatu par sargu torņa arhitektūru un tā saderību ar pašas pils risinājumu sniedz Ēdoles vārtu tornis, kur paredzēta vieta gan sardzei, gan zvanam.

1. attēlā - vārtu tornis ar pulksteni, Bergamo, Itālija.
2. attēlā - vārtu tornis virs ieejas Ēdoles pilī, Kurzeme.

Vecā Derība (Ветхий Завет, Old Testament)

- reliģiskās senebreju grāmatas (Svēto rakstu) Bībeles pirmā daļa, kura satur jūdaisma pamatus, tai ir simbolisks raksturs, kas palīdz noskaidrot kultūrvēsturiskas patiesības. Veido kristietības Svēto rakstu kanona pirmo daļu, tomēr kristiešu attieksme pret to nav viennozīmīga. Vecās Derības sižeti ir bezgalīgi atspoguļoti gan literatūrā, gan tēlotājā mākslā. Starp šiem sižetiem ir gan Ādama radīšana, gan grēkā krisāna ar izraidīšanu no paradīzes, gan virkne jēdzienu, kuri veido slavenos tēlotājas mākslas un ētikas sižetus - desmit baušļi, Ēģiptes sodības, pazudušais dēls, Jāzeps un viņa brāļi, Noasa šķirsts, Babilonijas gūsts, Bābeles tornis u.c. Vecās Derības sižeti ietekmējuši mūsdienu civilizācijas attīstību līdzās Antīkās pasaules mitoloģijai, literatūrai un mākslai.
Veco Derību pirmais iztulkoja latviski luterāņu mācītājs Ernsts Gliks 1789. gadā. Atbilstoši Vecās Derības sižetiem slavenākais mākslas darbs latviešu valodā ir Raiņa luga "Jāzeps un viņa braļi", kur "Jāzeps ir aprakstīts, kā jaunā ceļa sācēja traģiskā vientulība".

1. attēlā - pirmās Mozus grāmatas pirmā lapa, sens dāņu tulkojums, iespējams, ap 1550.g.
2. attēlā - Vecā un Jaunā Derība latviski, 1794.gada izdevums.

Vecpilsēta (Старый город, Old City)

- viduslaiku pilsētas senākā daļa, tās vēsturiskais centrs. Eiropā tā parasti tika apjozta ar nocietinājumu mūri, kas vairākās pilsētās ir joprojām saglabājušies. Gadījumos, kad vecpilsēta tika veidota uzkalnā, tā joprojām ir redzami saglabājusies. Pilsētām augot, to mūri tika atbīdīti aizvien tālāk, un kādreizējās priekšpilsētas kļuva par pilsētu sastāvdaļu. Par šo procesu joprojām liecina vairākās modernajās galvaspilsētās no mūriem saglabājušies tā saucamie vārti, kuru iekšpusē kādreiz atradusies pati vecpilsēta. XIX gadsimtā vairākās Eiropas pilsētās (Parīzē, Vīnē) mūri tika nojaukti, un formālā robeža starp vecpilsētu un tās priekšpilsētām saglabājusies bulvāru loka izskatā.
Vecrīga ir tipisks viduslaiku vecpilsētas paraugs - Rīgas s pilsētas vissenākā daļa, ko ierobežo Daugavas upe, Kr. Valdemāra iela, bulvāru loks un 13. Janvāra iela. Kopš 1983. gada Vecrīga ir pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā iekļauts UNESCO iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā. Vecrīgas panorāmas silueti ar savu baznīcu smailēm pievelk lielas tūristu masas, un 2007. gadā pat ieguva Eiropas mantojuma zīmi. Vecrīgas arhitektūrā mijas viduslaiku celtnes ar Jūgendstila paraugiem un modernām izpriecu vietām.

1. attēlā - ieeja Tallinas vecpilsētā, kuras mūri netika nojaukti.
2. attēlā - Vecrīgas iela Reformātu baznīcas tuvumā.

Vecpilsētas laukums (Староместская площадь, Old Town Square)

- Daudzas (bet nebūt ne visas) Viduslaiku Eiropas pilsētas sākotnēji veidojās apkārt laicīgā vai garīgā valdnieka (senjora) mītnei - pilij, cietoksnim, un tas noteicis dažu obligāto plānojuma elementu klātbūtni, proti: baznīca, kur pulcēties dievlūdzējiem; rāts, kur novietojās pilsētas pārvalde - ja tādas līdzdalību senjors atzina, un, beidzot, tirgus laukums, kur notika pilsētnieku dzīves svarīgākās norises, sākot ar gadatirgiem un līdz svētku kopīgajai svinēšanai. Pilsētas auga, nocietinājuma mūri virzījās aizvien tālāk, ieraujot kādreizējās priekšpilsētas, zeme ap tirgus laukumu kļuva aizvien vērtīgāka, sabiedriskās celtnes (rāts, tirgoņu ģildes) - aizvien lepnākas. Un tagad par pilsētas (un pašas provinces vai valsts) kādreizējo bagātību joprojām liecina tās galvenie, kopš sendienām - vai arī kopš ievērojama perioda vēsturē saglabājušies - laukumi. Mūsdienās šie laukumi tiek izmantoti gan tūristu pievilināšanai, gan dažāda veida pilsētas svētku svinēšanai.
Vairākās Latvijas vecpilsētas lepojas ar saviem centrālajiem laukumiem, tai skaitā arī Rīga. Tomēr mūsu skaistie laukumi nav autentiski, jo to pašreizējo izskatu ietekmēja XX gadsimta notikumi. Tā, Rāts laukums papildināts ar Okupācijas muzeja (bijušā Strēlnieku muzeja) ēku, Sarkano strēlnieku pieminekli un XX gadsimta 50.to gadu Tehniskās universitātes korpusu. Savukārt, Doma laukums mūsdienās ir daudz lielāks un plašāks nekā tas bijus I Republikas laikā, jo ir cietis no II Pasaules kara aviācijas uzlidojumiem, turklāt vēsturiski maznozīmīgākas ēkas netika atjaunotas. Rīgas pilsētas svētku centrālie pasākumi vienmēr saistīti ar šo laukumu.

1. attēlā - Briseles vēsturiskās daļas galvenais laukums ar rāti.
2. attēlā - Vecrīgas skaistākais laukums (Doma) ar XVIII-XX gs. ēkām.

Vecpilsētu portāli (laicīgie) (Городские порталы Средневековые, Old Town portals)

- aizvietoja adreses, jo Viduslaiku pilsētās adreses jēdziens bija visai nosacīts. Dažas, parasti greznākās, celtnes, pateicoties tolaika pilsētu visai neciliem izmēriem, vienkārši bija pazīstamas visiem - augstmaņu, tai skaitā bīskapu, pilis, tiesu vai parlamenta sēdeklis. Par citu pilsētnieku dzīvesvietu varēja spriest pēc kvartāla, kuru apdzīvoja noteikta aroda vai profesijas pārstāvji (rotkaļi, audēji, pat juristi), bet tā kā numerācija Rietumeiropas pilsētās sāka parādīties tikai XVIII gadsimtā sakarā ar pasta attīstību, pirms tam pastāvēja "aprakstošās adreses", un portāls kļuva par vienu no šādiem informācijas nesējiem - un vienlaikus norādot par īpašnieka turīgumu. Būtībā adrese pirms numerācijas parādīšanās varēja skanēt tā: "Mednieku ielā balto ķieģelu nams, portālā vēzis ar astoņām spīlēm". Vēlāk tradīcija saglabājās arī parādoties precīzākai adresei, turklāt dekorēts portāls palīdzēja īpašniekam (vai iestādei) izcelties citu vidū, kļūdams par savdabīgu ilgspēlējošo izkārtni.
Vecrīgas senākajā daļā saglabājušās arī "vienkāršākās adreses" - piemēram, "māja ar balto balodi", bet vēlāk, sākot ar XVII gadsimtu, Rīgas pilsētnieki, kuri visumā bijuši diezgan taupīgi, sāka nodoties portālu dažādošanai. Bija barokālie un klasicisma portāli, pat rokoko stila portāli, daži no tiem brīnumainā kārtā saglabājušies, un XX gadsimta 80.-tajos gados pat iznāca grāmata par Vecrīgas portāliem. Būtībā tie veidoti kā dekoratīva durvju apmale ar volūtām, fantastiskiem nelieliem sižetiem un nosacītām skulptūrām Laipu ielā Vecrīgā pat ir portāls ar eņģeli, kuram spārni ir piestiprināti kā mugursoma.

1. attēlā - Galileja liceja ģimnāzijas portāls Florences vēsturiskajā daļā.
2. attēlā - Vecrīgas mājas, kurā dzīvojis kolekcionārs N.Himzelis (XVIII gs.), portāls.

Vecticībnieki (Старообрядцы, раскольники, Old believers)

- ir Krievijas pareizticības atzarojums, kas izveidojies XVII gadsimta vidū, kad 1652. gadā toreizējais patriarhs (baznīcas galva) Nikons ieviesa virkni jauninājumu, vēlēdamies novērst nesaskaņas starp Grieķu un krievu dievkalpojumu praksi, kuras, viņaprāt, bija radušās neprecīzo garīgo tekstu tulkojumu dēļ. Diemžēl Nikons savu rīcību nebija pietiekami saskaņojis ar draudzēm un pārāk skarbi vērsies pret tām draudzēm un to locekļiem, kuri turpinājuši piekopt ilggadējās reliģiskās prakses. Turklāt jauninājumos pārāk redzamu vietu ieņēma saikne ar valstisko ideoloģiju. Šo veco tradīciju piekritējus oficiālā Krievijas pareizticīgā baznīca pasludināja par "šķeltniekiem, staroobrjadciem - būtībā vecticībniekiem" un uzsāka to plānveidīgu vajāšanu - izsūtīšanu, ieslodzījumus u.c. Paši šķeltnieki labprāt "upurējušies" atbilstoši seno kristiešu tradīcijai. Par vienu pazīmi, kas liecināja par uzticēšanos senajām tradīcijām, kļuva "krusta pārmešana" ar diviem pirkstiem - pretēji Nikona jauninājumam. Piedāvātā Vasilija Surikova glezna "Bajāriene Morozova" attēlo kādu no šīm Vecās ticības varonēm brīdī, kad viņa, būdama apcietināta, joprojām pacēlusi krusta zīmē divus pirkstus.
Vecticībnieki parādījušies Latvijas teritorijā (kas tolaik ietilpusi Žeče Pospolitas valstī) XVII gadsimta otrajā pusē, bēgot no vajāšanas dzimtenē. Viņu liela daļa joprojām glabā uzticību savu senču ticējumiem, un pēc 2004.gada datiem, to esot ap 8000 cilvēku, pārsvarā Latgales lauku novados. Vecticībnieki izceļas ar savu strādīgumu un alkohola nelietošanu. 1991.gadā Latvijā tika atjaunota Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas centrālā padome. Vecticībniekiem Rīgā arī ir divi dievnami (vai lūgšanas nami), no kuriem t.s. Grebenščikova draudze apdzīvo mākslinieciski vērtīgu ēku ansambli, ko veidojuši spilgti Latvijas arhitekti - J.Baumanis un R. Šmelings. Turklāt skaisto zeltīto zvanu torni, lieliski apvienojot senkrievu tradīciju ar jūgendstila elementiem jau XX gadsimta sākumā radījis Aleksandrs Šmelings. Pašā kompleksā glabājas vairāk nekā tūkstotis seno vērtīgo pareizticīgo ikonu un veco garīgo grāmatu krājums. Draudzei ir arī publiskā bibliotēka ar 6000 grāmatu un vecticībnieku periodisko literatūru. Vecticībnieki un to pēcteči ir allaž bijuši Latvijas valstiskuma aktīvi atbalstītāji. Savukārt, Daugavpilī funkcionē veselas sešas vecticībnieku draudzes.

1. attēlā - Vasīlijs Surikovs "Bajāriene Morozova", 1884.-1887.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - vecticībnieku (Grebenščikova lūgšanu nama) ansamblis, XIX gs. beigas - XX gs. sākums, Latgales priekšpilsēta, Rīga.

Velns, nelabais (черт, бес, devil, fiend)

- ir vārds, kuram virkne analogu un sinonīmu. Viņš ir zināmā mērā ierindas Ļaunais gars, dēmons, pat kaut kāds zemākā ranga sātans. Par velniem tāpat sauc veselu virkni dažādu mitoloģisko būtņu, starp kurām mēdz būt mežaiņi, pavarda gari, ūdens gari - visādas nelāgas būtnes, kuras pat spēj pārvērst cilvēku dzīvajā mironī. Tuvo Austrumu reliģijās (kā arī Viduslaiku kristīgajā tradīcijā) tas ir samaitāts gars, kas spēj pārņemt cilvēku un padarīt to par ļaunuma kalpu, tādu, kas novērš no Dieva un tikuma. Savukārt, mākslinieki šo tēlu bija visai iecienījuši, jo tā attēlošana deva iespēju izvērst savu fantāziju dažādu šausmu attēlošanā, kas vienmēr spēja piesaistīt publikas uzmanību pateicoties redzamajam kontrastam starp labo un ļauno. Velnu tradicionāli attēloja ar ragiem, dažādas krāsas acīm un iespēju robežās pat ar āža kāju. Velna izdzīšana, velna savaldīšana un velna piesaukšana kļuva par mākslas sižetu, turklāt Viduslaikos aizdomas par to, ka kādā ir iemiesojies velns, varēja maksāt nelaimīgajam dzīvību. Arī mūsdienās šis tēls ir īpaši iecienīts visāda veida "šausmenēs", turklāt jēdziens "pārdot velnam dvēseli" ir plaši izplatīts - tāpat kā virkne ar velnu saistīto teicienu un sliktā vēlējumu. Velns Meterniha paraušanas karikatūrā ir viltīgs, neglīts, bet noderīgs.
Senlatviešu (un lietuviešu) mitoloģijā velns ir dievība, kas pārvalda pazemi un tumsu, būdams arī veļu (mirušo dvēseļu) pavēlnieks.Savā ziņā senlatviešu velna tuvākais radinieks ir krievu бес. Par velna kādreizējiem "mitekļiem" liecina saglabājušies vietu nosaukumi - Velnezers, Velna alas, velnakmens u.c. Ar Velnu senlatviešu folklorā saistīta nekārtība, netīrība, haoss - pretstatā Dieviņam, kārtības un tīrības iemiesojumam. Kristietības Sātans, elles valdnieks (zināms velna analogs) ir varens un gudrs, bet senlatviešu Velns, arī būdams ļauns, tomēr paliek drīzāk vientiesīgs muļķis, ko viltīgais zemnieks veikli apved ap stūri.

1. attēlā - 1848.g. čehu karikatūra "Velns parauj (Austrijas kancleru) Meternihu".
2. attēlā - Ādams Alksnis "Skriešanās sacensības", 1896.-1897.g., LNMM kolekcija.

Veltījums (посвящение, dedication, homage)

- akts, kura laikā tiek ar īpašiem mākslinieciskiem paņēmieniem godāta persona vai notikums; literatūrā – dažas rindas, kurās autors griežas pie kādas personas vai tēla. Iespējams arī veltījums kā arhitektūras ansamblis, rakstu krājums, piemiņas siena. Veltījumu senatnē (un dažkārt arī mūsdienās) mākslinieki labprāt veidoja arī cerot uz kādas augstākstāvošās personas labvēlību - vai tā būtu materiāla nodrošinājuma, vai morālā atbalsta veidā. Tāpat visai ieteicams paņēmiens cenzūras apstākļos bija īpašs veltījums kronētai personai, kas pasargāja no nelabvēļu kritikas un pat vajāšanas. Paņēmiens izplatīts kopš Senās Romas laikiem.
Sākotnēji Latvijā veltījuma žanru piekopuši pārsvarā rakstu formā sacerot odas, slavinājumus un līdzīga satura tekstus, kā tas bija, godinot Ketleru dinastijas hercogus. Vēlāk parādījās arī citas veltījumu formas, starp kurām nopietnākā ir zinātniskie (literārie) piemiņas lasījumi, kuros jaunākās paaudzes savos gara darbos pauž cieņu slavenākiem aizgājējiem. Tā, jau gandrīz 30 gadus Latvijas vēsturnieki rīko piemiņas lasījumus par godu mākslas zinātniekam Borisam Viperam, kuri sākotnēji arī tika saukti par "Veltījumu". Tāpat par veltījumu vispārējā nozīmē var uzskatīt arī Raiņa un Aspazijas gadu, kad visā Latvijā notika šim izcilajam pārim veltītās izrādes, lasījumi un citi pasākumi.

1. attēlā - lappuse no Monteverdi operas "Orfejs" veltījuma Gonzago hercogam (Mantuja), 1609.g.
2. attēlā - slavinājumi un veltījumi Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogiem, muižniekiem, Krievijas imperatoriem, iespiesti Jelgavas tipogrāfijā no Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas.

Velve (свод, vault ((architecture)) itāļu: volta

- vienkāršākais pusaploces telpas pārsegums (iespējamas arī krusta velves, zvaigznes velves, vēdekļa velves u.c. – atkarībā no figūras, ko velvju ribas veido satekpunktā). Arhiterktūrā šis segums var pārklāt telpu vai telpas, ko ierobežo sienas, baļķi vai stabi, turklāt pašu velvi var veidot slīpās virsmas, taisnas vai izliektas. Velves dod iespēju pārsegt pietiekami lielas telpas bez papildus starpbalstu izmantošanas un kopš parādījās mūra celtnes, tiek izmantotas gareniskajās būvēs, atstājot monumentālu iespaidu. Pašu būvdarbu gaitā izmanto pagaidu koka balstus, ar kuru palīdzību notiek velves (visbiežāk pusaploces) centrēšana un tā saucamā noslēgakmens novietošana. Gareniskā velvju seguma izveidošanai izmanto pagaidu balstu pāvietošanu pa velvju asi.
Latvijas teritorijā mūra (akmens) velves parādās reizē ar krustnešiem, un tās pārsvarā izmantotas krusta eju, cietokšņu un dažāda veida nocietinājumu būvēs. Senākās Vecrīgas saglabājušās velves (tās, kuras atradās blakus pirmajai, pilsētnieku nopostītajai, krustnešu pilij), vēl visai nesen varēja redzēt Jāņa sētas iekšpusē, kā arī bijušajās Vēstures muzeja pagrabos XIV gadsimta Rīgas pilī. Tagad, savukārt, iespēja aplūkot senās velves ir Vecrīgas alus pagrabos un krodziņos. Tomēr īstu priekšstatu par akmens velvju galerijas varenōbu sniedz Daugavpils cietokšņa pazemes kazemāti.

1. attēlā - velves senajā karaļa Kārļa V pilī Kodenbergā (XVI gs. vidus), Brisele, Beļģija.
2. attēlā - Daugavpils cietokšņa pazemes kazemātu vienkāršas velves, XVI gs. beigas.

Velvjsiena () Sk. Kokošņiks

Velvju logs (сводчатое окно, lancet window)

- šaurs liela augstuma logs ar izteiktu arkas virsotni, dažreiz saukts par smailo vai pīķa logu, jo tā forma atgādina pīķi. Šādu logu izmantošana ir tipiska sakrālajām gotikas celtnēm stila agrīnajā periodā. Velvju logu motīvs pirmo reizi parādās Viduslaiku Francijā XII gadsimtā, un to pat dažkārt sauc par "pīķu vai smailo" gotikas periodu. Velvju logi mēdz tikt veidoti izolēti, pa vienam, vai arī tikt sapāroti kopīgajā rāmī, kā arī veidot šauro logu grupu, turklāt vidējais logs no grupas augstuma ziņā ir lielākais. Šādi logi ir diezgan askētiski, tiem parasti nav ornamentu, tie pat nedaudz atgādina vienkārši gareniskas ambrazūras.
Vienkāršie velvju logi, kuru stiklojumu veido sīkas rūtiņas (lielās stikla virsmas Viduslaikos nemācēja izgatavot) ir skatāmas vairāku senāko ziemeļu gotikas stilā būvēto Rīgas baznīcu fasādēs - tai skaitā Rīgas Doma gotiskajā daļā un it īpaši Sv. Pētera baznīcas ārsienās.

1. attēlā - velvju logi Sv.Gudulas un Sv.Miķeļa katedrāles fasādē, Brabantes gotika, XIII-XVI gs., Brisele.
2. attēlā - parastie un pāra velvju logi Sv.Pētera baznīcas altāra daļā, Vecrīga, XIII gs. gotika.

Venēras dzimšana (рождение Венеры, The Birth of Venus)

- atbilstoši leģendai, Afrodīte (romiešu Venēra) piedzimusi no nogalinātā Zeva tēva Kronosa sašķaidītā ķermeņa daļām, kuras bija nonākušas Vidusjūrā Krētas tuvumā. Kopš senatnes Afrodītes dzimšanas atribūti bijuši gliemežvāki, ūdens un amori vai draiskulīgi bērni ar spārniem (amoriņi). Šis sižets bieži sastopams termu sienu gleznojumos.
Viena no pazīstamākajām Sandro Botičelli gleznām, kurā mīlas dievietes Venera (pareizāk sakot, Afrodīte) piedzimst no jūras putām kā pilnīgi izveidojusies pieaugušās sievietes - klasiskā skaistuma iemiesojums vai "rīta zvaigzne". Šo gleznu uzskata par vienu no vislabāk atpazīstamajiem attēliem mākslas vēsturē. Patlaban glezna (tempera uz audekla) atrodas Ufici galerijā Florencē.

1. attēlā - Venēra uz jūras gliemežvāka, freska Casa di Venus, Pompejas, Itālija
2. attēlā - Sandro Botičelli "Venēras dzimšana", apm. 1482.g. Ufici galerija, Florence.

Veranda (веранда, verandah, porch)

- stiklota vai daļēji stiklota dekoratīva mājas piebūve, parasti vērsta dārza vai parādes ieejas virzienā. Mūsdienās verandas bieži kalpo kā vasaras kafejnīcas. Vārds nāk no Indijas, kur ar to apzīmēja telpu, kas atrodas gan mājas iekšpusē, gan svaigā gaisā. Bieži vien verandas stiklojumā izmantoti krāsainie stikli, stikli ar gravējumu un reljefu.
Verandas Latvijas teritorijā pārsvarā saistītas ar vasarnīcu jēdzienu, bet diemžēl, būdamas visumā vieglas un trauslas stiklotas celtnes, tās slikti saglabājas, it īpaši ciešot no pašu cilvēku radītiem postījumiem. Vēl visai nesen pat vienkāršas Pārdaugavas māju verandas varēja lepoties ar oriģināliem, krāsainiem logu un pat durvju stikliem, tomēr tagad priekšstatu par šo trauslo daili labāk sniedz restaurētās celtnes.

1. attēlā - veranda Pertas nomalē (Austrālijas rietumos).
2. attēlā - stiklota veranda ar terasi Kalnciema kvartālā, Pārdaugavā, Rīga; atjaunota XXI gs. sākumā.

Vesta, Vestas kults (Веста, Vesta)

- senās Romas panteona šķīstā dieviete Vesta (grieķu dieviets Hestijas analogs) tika uzskatīta par mājas pavarda, mājas kā mājokļa un ģimenes aizbildni. Viņai par godu tika iedegta mūžīgā uguns, ko Vestas templī uzturēja priesterienes - vestālietes. Vēstālietes glabāja arī valstsvīru testamentus, kas bija viens no svarīgākajiem un godpilnākajiem uzdevumiem Senajā Romā. To vestālietes varējāja uzņemties tādēļ, ka atradās templī pastāvīgi un to reputācija sabiedrības acīs bija nevainojama. Vestālietes deva šķīstības solījumu uz 20 gadiem, un tā pārkāpšana tika sodīta ar nāvi. Vestai par godu tika nosaukts arī viens no četriem lielākajiem asteroīdiem. Vestas tempils Romā vēlāk tika pārveidots par kristiešu baznīcu un joprojām ir viena no vislabāk saglabātām Romas impērijas celtnēm.
Latviešu literatūrā zināms vestālietes tēla analogs ir Aspazijas lugas Vaidelote varone, kurai tāpat jādod šķīstības solījums. Vestas vārds vēl pirms vairākiem gadu desmitiem tika piešķirts Latvijā ražotajiem gaismekļiem - naktslampiņām. Arī ideja par pavardu kā ģimeniskuma simbolu Latvijas kultūras mantojumā ir ļoti svarīga.

1. attēlā - Vestas templis Romā, 2. gs.p.m.ē.
2. attēlā - Vestas portrets no 1533.gada Senās Romas personālijām veltītā biogrāfiju krājuma.

Vēdeklis (Веер, fan)

- neliela, parasti saliekamā ierīce, kas rada vēja plūsmu sejas, roku un plecu atvēsināšanai. Austrumos vēdekļi no palmu un lotosu lapām bija pazīstami kopš senatnes. Indijā vēdeklis bija karaļa vara atribūts, Japānā tas kalpoja par militārās varas simbolu. Pirmos saliekamos vēdekļus XVII gadsimta sākumā Eiropā ieveda jezuīti un tirgoņi, kuri bija ilgstoši uzturējušies Ķīnā. Rietumu meistari visai drīz iemācījās kopēt saliekamos vēdekļus, bet mākslinieki sāka tos apgleznot, pārvēršot noderīgo rīku (kā zināms, pilīs allaž bijušas problēmas ar ventilāciju) par greznuma lietu un dažkārt par mākslas darbu. Smalko dāmu vēdekļi papildināti ar strausa spalvām, kas skatāms XVIII gadsimta portretos.
Vēdeklis kļuva par Rīgas turīgo pilsētnieču aksesuāru XVIII gadsimtā, bet tā plašāka izmantošana saistīta ar vēdekļu rūpniecisko ražošanu un ievešanu, pieaugot tirdzniecības sakariem. Bagātākās dāmas izmantoja ziloņkaula vēdekļus ar apgleznotā zīda iestarpinājumiem, īpaši aizraujoties ar japāņu motīviem. 2014. gada martā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstādē bija apskatāms XIX gadsimta Ķīnā darināts vēdeklis no spāņu dejotājas Martas Alberingas kolekcijas. Šim vēdeklim esot sava leģenda un noslēpums.

1. attēlā - Japāņu vēdeklis, Nimfenburga, Minhene, Vācija, no Bavārijas karaļa kolekcijas
2. attēlā - vēdekļi un saulessargi no dāmas tērpu kolekcijas Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā.

Vējdzirnavas (ветряная мельница, windmill)

- iekārta, kas pārveido vēja enerģiju rotācijas enerģijā, pateicoties spārnu kustībai. Sākotnēji vēja dzirnavas bija domātas tikai graudu malšanai, bet vēlāk tās sāka izmantot arī citām rūpnieciskām ražotnēm ar enerģijas patēriņu. Senākās vēja dzirnavas bija pazīstamas jau Aleksandrijā m.ē. pirmajā gadsimtā un Senajā Ķīnā kopš IV gadsimta. Ir zināmas gan vertikālās, gan horizontālās vēja dzirnavas. Savā laikā lauku ainava nav bijusi iespējama bez vēja dzirnavām, kas allaž piesaistījis māksliniekus. Tāpat vēja dzirnavas kā ainavas elementu izmantoja Apgaismības laikmetā, piešķirot valdnieku vasaras rezidencēm pseidodabisku izskatu. Par piemēru šādai ainavas izveidošanai kalpo prūšu slavenā valdnieka Frīdriha Lielā dzirnavas Potsdamas parkā.
Latvijā pirmās vējdzirnavas fiksētas 14.gs. Rīgas apkārtnē. Līdz 19.gs. vidum vējdzirnavas Latvijā būvēja galvenokārt pilsētās un muižās, bet. 19.gs. otrajā pusē tās sāka būvēt arī zemnieki. 19./20.gs. mijā visā Latvijā bija vairāk kā 600 vējdzirnavas. Līdz ar elektromotoru un dīzeļdzinēju izplatīšanos vējdzirnavu nozīme strauji mazinājās, tomēr jaunas vējdzirnavas tika būvētas vēl 20.gs. 30. gados. Atsevišķas vējdzirnavas tika regulāri ekspluatētas līdz pat 20.gs. 60. gadiem. Šodien Latvijā ir saglabājušās salīdzinoši nedaudzas vējdzirnavas, un divas no tām ir aplūkojamas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

1. attēlā - vējdzirnavas pie Sansusi parka Potsdamā, Berlīnes tuvumā.
2. attēlā - vējdzirnavas Latvijas Etnografiskajā brīvdabas muzejā.

Vējrādis (флюгер, weathercock, weathervane)

- sīkarhitektūras forma, kustīgs un relatīvi viegls jumtu un tornīšu noslēgums. To kopš senatnes izmantoja kā instrumentu vēja virziena noteikšanai un novietoja ēkas augstākajā punktā. Visai bieži vējrādītājus kristīgajā pasaule izgatavoja vairāk vai mazāk nosacītā gaiļa izskatā, papildinot tos ar tradicionālo četru debesu pušu burtiem. Viduslaiku Eiropa pazinusi arī dekoratīvos vējrāžus, kuri veidoti kā kuģi, zirgi vai vienkārši dekoratīvās bultas. Attiecībā uz paša gaiļa izvēli - vēl Pāvests Gregorijs I, Romas baznīcas lielais reformators VI gadsimta beigās rakstīja, ka "gailis esot Svētā Pētera emblēma". Vēlāk, jau IX gadsimtā, pāvests Nikolajs I licis katras baznīcas smailē novietot kaltu gaili kas, bez šaubām, paralēli pildījis arī vējrāža funkcijas, būdams arī9 nepagurstošas modrības simbols. Savukārt, Francijā gailis ir tas, kurš "aicina sauli".
Latvijas un it īpaši Rīgas ēkās (gan dzīvojamās, gan sakrālajās un sabiedriskajās) ļoti sens un zīmīgs elements, kas vienlaikus tāpat veic divējādas funkcijas. Jo gaiļi, kas rotā baznīcu torņus, ne tikai nostiprināti kā vējrāži un modrības simbols (tie, kas aizdzen Nelabo), bet tika nokrāsoti īpaši - viens sāns zeltīts, otrs - melns. Ja vējš pūta no jūras, gaiļi pagrieza pilsētai labo, zeltīto sānu, un tad tirgonim (meistaram, zellim, māceklim) bija jāceļās un jāsteidz apkalpot atbraukušos kuģotājus. Ja, turpretī, vējš pūta no krasta un gailis rādīja savu melno sānu, varēja mierīgi turpināt gulēt. Laicīgie vējrāži iztiek bez gaiļiem, bet tāpat izdaiļo pilsētu siluetu.

1. attēlā - vējrādis virs Buržas pilsētas sv. Etjena katedrāles zvanu torņa, Francija.
2. attēlā - vējrādis uz Dannenšterna nama dūmeņa Vecrīgā.

Vērpjamais ratiņš (прялка, spinning wheel)

- ierīce diega vai dzijas vērpšanai no dabiskās vai sintētiskās šķiedras. Vērpjamā ratiņa dzimtene ir Āzija, izcelšanās laiks - apmēram XI-XII gadsimts (Bagdāde, nedaudz vēlāk - Ķīna). Eiropā vērpjamais ratiņš ienāk XIII gadsimta beigās caur Islama valstīm un pakāpeniski nomaina seno audēju rokas ierīci ar vārpstiņu. Vērpjamais ratiņš valda līdz pat industriālajai revolūcijai XVII - XVIII gadsimta Anglijā un Holandē, kad to nomaina modernāki mahānismi. Tā kā vērpšanas prasme kopš senatnes tika uzskatīta par sievietes - namamātes būtiski tikumu (pieminēts jau Senajā Romā, cildinot sievieti - etalonu), tās tēls parādās gan dzejā, gan prozas darbos. Starp citu, vārpstiņa pat darbojās slavenajā Šarla Perro pasakā par Apburto princesi, kur Aurora ar to sadūra pirkstu un iekrita nāvei līdzīgā miegā.
Latvijas laukos naturālās saimniecības uzturēšanai bija nepieciešams arī apģērbs, līdz ar to katrai sevis cienošai un čaklai saimniecei bija vajadzīga ierīce, ar kuru darināt diegus (vērpt pavedienu). Latviešu literatūrā vārpstiņu piemin A. Brigadere pasakā "Maija un Paija"), kur Maijai vērpjot, vārpstiņa iekrīt akā. Vērpjamajam ratiņam Latvijā bija vērtīgs papildinājums - skalu turētājs, kas deva iespēju strādāt arī garajos rudens un ziemas vakaros.

1. attēlā - īru vērpjamais ratiņš, apm. 1900.g., ASV kongresa bibliotēka.
2. attēlā - vērpjamais ratiņš no Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīcijas "Tautas tērps Zemgalē".

Vērša acs (Бычий глаз, Oeil-de-boeuf, bull's eye) franču œil de bœuf

- arhitektūrā ir termins, ko izmanto relatīvi nelielu ovālo logu apzīmēšanai, it īpaši gadījumos, kad šādi logi atrodas augšstāvā vai mansarda jumtā, vai arī virs ieejas durvīm, lai nodrošinātu labāku apgaismojumu priekšnamā. Šāda tipa logi kļuva īpaši populāri Francijas barokālajā arhitektūrā. Vērša acs logi izvietojami gan fasādēs, gan arī ēku sānos. Viens no slavenākiem tāda tipa logiem atrodas karaļa salonā Versaļas pilī, kuru pat nosaukuši atbilstoši pašam logam ( Salon de l'Oeil-de-boeuf) un tā risinājumu piedāvājis galma arhitekts Žils Mansārs. Logi mēdz būt gan horizontāli, gan vertikāli. Logam parasti ir vairākas rūtis, kuru izvietojums un krustojumi padara to patiesi nedaudz līdzīgu liela dzīvnieka acij.
Latvijas arhitektūrā šāda tipa logi parādījās XVIII gadsimtā muižu piļu arhitektūrā, bet tur tie ir slikti saglabājušies (izpuvuši rāmji, ugunsgrēki, zemnieku nemieri u.c.). Lieliski šāda tipa logi nesen atjaunoti, veicot Latvijas Nacionālās mākslas muzeja ēkas (kas būvēta tieši dienvidbaroka stilā XX gadsimta sākumā) restaurāciju. Muzeja fasādes pustorņu, kas vērsti pret Esplanādi, augšstāvi, ir dekorēti ar vairākām horizontālām "vērša acīm".

1. attēlā - vertikāla vērša acs virs viena portāla Kataņjā, Sicīlija.
2. attēlā - vērša acis LNMM ēkas parka fasādē Rīgā.

Vēsās krāsas (холодные краски, cold paints)

- zaļā, zilā, violetā, jo šīs krāsas atgādina ledu, sniegu, vēsumu; tās asociē ar melanholiju, maigumu, skumjām. Viens no traģiskākajiem glezniecības ģēnijiem, XVII gadsimta sākuma dižmeistars EL Greko, īpaši aizrāvies ar vēso toņu izmantošanu savos gleznojumos, it kā sakāpinot ainavas draudošo briesmu izjūtu vai grēku nožēlošanas patiesīgumu. Viskošākie krāsu kontrasti veidojas, kombinējot siltās un vēsās krāsu apļa nokrāsas, bet dažkārt šī kombinācija var kļūt kliedzoša.
Latviešu Nācionālās mākslas muzejā gleznas, kurās dominē vēsie toņi, pārsvarā saistītas ar Nikolaja Rēriha darbiem, it īpaši Himalaju kalnu gleznojumos, turklāt tur zilie un violetie toņi saskan ar sniegotām virsotnēm, radost mūžīguma un nemainīguma iespaidu. Savukārt. viena no nedaudzajām Voldemāra Mateja gleznām attēlo skumju un pat grūtsirdīgu, bezgala skumju madonnu, kur daži gaiši dzeltenīe triepieni nespēj mainīt kopīgo noskaņu.

1. attēlā - Klods Monē "Kamilla uz nāves gultas", 1879.g., d'Orsē muzejs.
2. attēlā - Voldemārs Matvejs "Madonna", apm. 1910.g., LNMM kolekcija.

Vidkoks (средник, mullion)

- pārsvarā vertikāls elements, kas sadala loga vai durvju divās vienādās daļās, turklāt tas var veikt gan balstošās, gan tikai dekoratīvās funkcijas. Sākotnēji tā loma bija pārsvarā balstošā, it īpaši gadījumos, kad atverei bija arku nobeigums. Vēlāk vidkoks sāka kalpot arī loga vai durvju dekorēšanai, kā arī atviegloja loga iestiklošanu. Vidkoks, par spīti savam latviskajam nosaukumam, ļoti bieži tikai veidots no akmens vai betona. Vidkoku sākotnējais pielietojums bija saistīts ar nepieciešamību gotiskajā arhitektūrā nodrošināt augsto smailloku logu drošību un stiprību. Pirmos vidkokus sāka izmantot armēņu un islama arhitektūrā jau X gadsimtā. Gotiskajās baznīcās, kad logu rāmji tikai veidoti no svina, akmens vertikālajam balstam bija īpaša nozīme. Vēlāk vidkoki tika pielietoti gan Renesanses ēkās, gan arī, būvējot jau XIX gadsimtā neogotiskās celtnes.
Vairāki XIX gadsimta otrajā pusē strādājošie arhitekti labprāt pielietoja vidkokus daļēji loga balsta nozīmē, kad radās iespēja izmantot lielas, rūpnieciski ražotas stikla virsmas, it īpaši vecpilsētu neogotiskajā pārbūvē, kur šauras ielas izvirza prasību pēc plašākiem logiem. Šādi vidkoki izmantoti arī civilajā arhitektūrā Vecrīgā.

1. attēlā - Sv. Franciska baznīcas logs ar vidkoku, XIII gs. beigas, Lodi, Lombardija, Ziemeļitālija.
2. attēlā - dekoratīvie vidkoki V.Bokslafa celtās "'Mājas ar skursteņslauķi" Kaļķu ielā 6 priekšpēdējā stāva logos Vecrīgā, 1898.g.

Viduslaiku apbūve (Средневековая застройка, Medieval construction)

- lielākajā daļā Eiropas pilsētu, pārsvarā ar mūra sienām apjozto, zināmā mērā veidojās pēc līdzīgiem principiem. Proti, pilsētas centrālajā daļā obligāti bija jābūt tirgus laukumam, rātei un centrālajai baznīcai, bet pašas ielas veidojās stihiski, ilgāku laiku saglabājot vairākas lauku dzīves iezīmes. Ielu nosaukumi tika atvasināti no tur izvietotās baznīcas vai arī no piederības attiecīgajam rūpalam (amatam). Līdz ar to radiālā apbūve mijās ar ielām, kuras izvietojās šķērsām, nekāda speciāla pilsētas plānošana līdz pat mūru nojaukšanai nav pastāvējusi, vienīgi tika ieviesti daži ierobežojumi. Trotuāru vietā dažkārt ierīkoja nelielus stabiņus, kuri it kā iezīmēja gājējiem domāto daļu. Mūsdienās priekšstatu par īsto viduslaiku apbūvi Eiropā iespējams iegūt tikai aptuveni - pēc dažām ēkām, kuras saglabājušas savu izskatu un vietu citu vidū.
Par klasisko viduslaiku apbūves paraugu Latvijā daļēji var uzskatīt vai katru Vecrīgas daļu, kura tika minimāli pārbūvēta, un kur ir saglabājušās dažas vecas ēkas ar attiecīgo izvietojumu pret braucamo daļu - ļoti šauras ietves, pilnīgs zaļumu trūkums, ieejas mājās ietves līmenī, netēsts bruģis. Vairākās citās Latvijas pilsētās zināmu priekšstatu par Viduslaiku apbūvi sniedz centrālie laukumi, kur ir saglabājušās - vai veiksmīgi restaurētas, kā, piemēram, Bauskā, rāts ēkas.

1. attēlā - viduslaiku iela Padujā (Padovā), Itālija. Trotuārs ir vienā līmenī ar braucamo daļu un ir tikai iezīmēts ar stabiņiem.
2. attēlā - daļēji saglabājusies viduslaiku apbūve Vecrīgā, Miesnieku ielā.

Vienradzis (Единорог, Unicorn)

- leģendārs dzīvnieks, kas kopš antīkās pasaules laikiem tiek aprakstīts, kā apveltīts ar vienu pašu garu baltu ragu (taisnu vai šaurā spirālē satītu) pieres vidū. Vienradzi attēloja zīmogos, bet Senās Grieķijas zinātnieki pat mēģinājuši atrast dzīvniekam vietu dabas vēsturē, turklāt to pieminējuši - gan atsaucoties uz citu it kā esošiem novērojumiem - pat Strabons un Plīnijs jaunākais. Arī Bībelē ir aprakstīts dzīvnieks, ko mēģina identificēt kā vienradzi. Eiropas folklorā vienradzis figurē kā baltam zirgam vai stirnai līdzīgs radījums. Viduslaikos un Renesansē tas ir tikumības un platoniskās mīlestības apliecinājums, ko varot noķert tikai jaunava. Neesošajam vienradža ragam piedēvētas pretindes un brīnumzāļu īpašības. Ar to varot pārvērst saindēto ūdeni dzeramajā. Hronikās tas pieminēts kā "narvāla rags". Ar vienradzi un tā "piejaucēšanu" aizrāvās XV gadsimta mākslinieki Francijā un Flandrijā, veidojot metus špalērām. Aušanas gaitā sižetu bāgātināja ar citiem dzīvniekiem un bezgalīgām puķēm, kuras apzīmēja par mille fleurs (ziedu tūkstotis). Interese par vienradzi mākslā atdzima romantiķu un pre-rafaelītu darbos. Arī viens otrs mūsdienu rakstnieks veltī šim dzīvniekam, pareizāk sakot, viņa mākslinieciskam tēlam saiknē ar sievietes skaistumu, kādu grāmatu (piemēram, 2009. gada romāns "The Lady and the Unicorn").
Latvijā, līdz XVIII gadsimta beigām trūkstot "bruņinieku romāniem", dažas atsauces uz šo fantastisko zvēru parādās augstmaņu iedzīvē. Tā, viens viendarzis (gan melns, kas mazina tā vērtību) porcelāna statuetes izskatā atrodams nelielajā hercoga telpu priekšnamā Rundāles pilī. Toties pilnīgi klasisks baltais vienradzis- gan bez dāmas - attēlots uz dokumentu mapes, ko kāds XVIII gadsimta Rīgas rāts loceklis turējis kabinetā, piestiprinātu pie sienas. Kāda veida korespondencei šis nodalījums bija domāts, nav zināms.

1. attēlā - Nezināms meistars „Dāma ar vienradzi”, špalēra, XVI gs. sākums, Klinī muzejs, Parīze.
2. attēlā - dokumentu mape ar vienradzi, XVIII gs., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Vikingi (викинги, vikings) no seno norvēģu: víkingr

- bija agrīno Viduslaiku Skandināvijas jūrasbraucēji, piederējuši seno ģermāņu ciltīm, kuri nodarbojās ar kuģošanu, tirgodamies un arī laupīdami, pārsvarā ziemeļu un centrālajā Eiropā, kā arī Senajā Krievzemē. Uzskata, ka viņu karagājieni sniedzās no Vinlandes līdz pat Kaspijas jūrai un Ziemeļāfrikai. Vikingu sirojumi dažreiz pārvērtās arī iekarojumos, piedaloties viduslaiku pilsētu un pilsētvalstu izveidē Eiropas ziemeļos, Senajā Krievijā un ziemeļatlantijas salās, līdz pat Ziemeļamerikas austrumu krastiem. Tālākais, gan īslaicīgs iekarojums - Sicīlija. Vikingi bieži saukti arī par normāņiem (ziemeļu ļaudīm). Vikingu dzīves simbols - īpatnējas formas kuģis - liela laiva. Vikingu ekspansijas rezultātā to kultūra spēcīgi ietekmēja tautas, ar kurām vikingi nonāca saskarsmē, un arī otrādi. Pie vikingu laikmeta kultūras mantojuma pieder rūnu raksti, sāgas, kā arī personīgās drosmes un bezbailīguma kults. Par vikingu laikmetu parasti uzskata periodu starp VIII - XI gadsimtu. Izplatītais masu kultūrā viedoklis par vikingiem kā dižciltīgiem un cēliem mežoņiem (kas gūts no sāgām) kontrastē ar citiem vēsturiskiem avotiem, kuros vikingi parādās kā nežēlīgie sirotāji, turklāt pēc būtības pagāni, kuri tikai formāli pieņēmuši kristietību. Viduslaikos vikingi pat Parīzi esot veselas astoņas reizes izlaupījuši, un attiecīgi tika uzskatīti par Eiropas biedu un bubuli. 2013. gadā parādījās īru-kanādiešu uzņemtais vēsturiskai seriāls "Vikingi", kura pamatā ir vikingu vadoņa Ragnāra Lotbroka cīņas un kļūšana par jaundibinātās Dānijas karali; sižeta elementi ir ņemti no vairākām sāgām, bet to atbilstība īstenībai ir visai nosacīta. Savukārt, nenoliedzams ir fakts, ka vikingi kalpojuši Bizantijas valdniekiem kā drosmīgi algotņi un, spriežot pēc hronikām, nospēlējuši lielu lomu Kijevas Krievzemes valstiskuma nodibināšanā. Daudzos Rietumeiropas un Austrumeiropas izplatītajos īpašvārdos ir vikingu senvārdu atskaņas.
Īsto (Skandināvijas izcelsmes) Vikingu laikmetu Baltijā datē ar VIII gadsimta beigām - XI gadsimta sākumu, bet savstarpējie sirojumi, kuros bija iesaistītas visas tautas (pareizāk sakot, ciltis), kas apdzīvoja Baltijas jūras krastus, sākās agrāk. Tai laikā tirgošanās bieži beidzās ar slaktiņu, bet karošana tāpat varēja pāriet izlīgumā. Ar vikingiem, kuri apdzīvoja Gotlanes salu, saistās pirmie nopietnie sakari starp kuršiem un dāņiem. Dažkārt arī jūrasbraucēji - kurši tiek pieskaitīti vikingiem. Kad karagājieni apsīka, sākās savstarpējās ietekmēšanas laikmets, kura rezultātā Latvijas teritorijā parādās pirmās akmens celtnes, to meistari bijuši no Gotlandes. Mūsdienās Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, valda stipri romantizēts priekšstats var vikingiem, kā arī vēlēšanās ieskaitīt tos savos senčos (sk. Jura Rozīša romāns "Kuņas dēls") un atdzīvināt vikingu slaidos kuģus tradicionālajos Viduslaiku pilsētu svētkos.

1. attēlā - ilustrācija no Marijas Mc Gregoras grāmatas "Vikingu stāsti", 1908.g. ar Leifu Eriksonu Vinlandes krastā.
2. attēlā - Jura Zīles („Bļodnieki”, Birzgales pagasts) vikingu kuģis "Indriķis", 2010.-2014.g, samazināta Norvēģijā atrastā IX gs. vikingu kuģa replika.

Villa (вилла, villa)

- ārpilsētas māja ar dārzu vai parku tai apkārt, siltajās zemēs arī ārpuspilsētas rezidence. Eksistē kopš Romas impērijas laikiem. Tobrīd pastāvēja vairāki villu tipi, piemēram, lauku villa, kas bija dzīvojamo un saimniecisko ēku komplekss lauku saimniecības centrā, ārpilsētas villas, kuras izmantoja izpriecām un atpūtai, kā arī jaukta tipa villas, kurās tika apvienotas abu iepriekšminēto tipu nozīmes. Celtne, kas dod iespēju realizēt idejas arhitektam un arī pašam īpašniekam.Villu atdzimšana sākās Renesanses laikmetā. Slavenākās villas Rietumu pasaulē - Adriana villa un Borgezes villas Romas tuvumā.
Pie Latvijas dārgākajām villām pieder Benjaminu villa Jūrmalā (XX gadsimta 30.gadi, arhitekts Ļ. Vitļins) un vesela virkne kopš Neatkarības atgūšanas uzcelto, tai skaitā slavenā villa "Marta" (1996.gads, arhitekts meinhards for Gerkan), kas joprojām pieder bankrotējušās Parex bankas īpašniekam Krasovickim. Tāpat vairākas izskatīgas - gan celtas no jauna, gan labi restaurētas villas ir sastopamas Mežparkā.

1. attēlā - villa ar mansardu Perpinjanas dārzā, Dienvidfrancija.
2. attēlā - villa Kokneses prospektā Mežparkā, Rīgā.

Vimpergs (Вимперг, wimperg)

- augsts, smails trīsstūra frontons, kas noslēdz gotikas celtņu portālus vai logailas. Parasti rotāts ar ažūriem vai reljefiem ornamentāliem griezumiem, plastiskiem rotājumiem, kā arī krusta puķēm. Tipisks gotiskās un neogotiskās arhitektūras elements, kura nolūks bija radīt iespaidu par loga vai portāla augstumu. Šāda frontona noslēgums bieži vien bija smaile vai tornītis. Vimpergi sastopami arī viduslaiku glezniecībā, radot aizmugures fonu Madonnai un svētajiem.
Vieni no smalkākajiem portālu un logailu vimpergiem Latvijas sakrālajā arhitektūrā redzami Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes Evaņģeliski luteriskajā baznīcā, ko būvēja pirmais no Rīgas rātes būvmeistariem ar akadēmisko izglītību Johans Daniels Felsko. Visu portālu vimpergiem ir arī trīs krusta puķes, kuras pastiprina tā radīto augstumu. Baznīca tiek uzskatīta par eklektisma paraugu neogotikas formās un būvēta kā trīsjomu pseidobazilika.

1. attēlā - dažādu izmēru vimpergi Notre Dame gotiskās katedrāles aizmugurē, skats no bīskapa dārza.
2. attēlā - dažādu izmēru vimpergi neogotiskās Vecās Ģertrūdes baznīcas fasādē, Rīga, arhitekts J.D.Felsko, 1864.-1869.g.

Virsaitis, cilts valdnieks, vadonis (Вождь племени, chieftain)

- persona, kas protovalstiskajos (pirms īstas valsts rašanās) veidojumos senatnē, parasti bezrakstu periodā, turēja savās rokās varu kopienā vai ciltī. Ļaudis, kas tiekušies pēc varas, sākotnēji to ieguva caur dāvanām. Vēlāk šie līderi sākuši veidot tādu attiecību sistēmu, kad viņi spēja dāvināt ne tikai to, kas piederēja pašiem, bet arī citiem. Tomēr par virsaiti (vadoni, valdnieku) varēja kļūt tikai persona, kas piederēja noteiktam šauram lokam, tātad, vajadzēja, lai tai būtu atbilstošā izcelšanās. Visai drīz vadoņa (virsaiša) vara kļuva pārmantojama un apveltīta ar harismu. Eiropas vēsturi pirmajos gadsimtos pēc mūsu ēras veidojuši romiešu hronikās saglabājušies virsaiši, kuri vai nu paši, vai nu viņu pēcteči vēlāk kļuvuši par aristokrātiem un valdniekiem.
Senlatviešu sabiedrība pirms krustnešu ierašanās vēl nebija paguvusi izveidot īstenu valstiskumu (pastāvēja tā saucamās protovalstis), bet šo teritoriju apdzīvojošo vadoņu vai virsaišu vārdi - Kaupo, Lamekins, Viesturs, Namejs un citi nonākuši līdz mums caur vācu, skandināvu un slāvu hronikām, bet to apraksti ir visai pretrunīgi. Līdz ar to jau XX gadsimta 30.tajos gados daži latviešu mākslinieki un tēlnieki veidojuši virsaišu portretus atbilstoši nacionālās atmodas prasībām. Arī Kārlis Zāle, izstrādādams Brīvības pieminekļa skulptūras grupas, novietojis tur iedomātos cilts virsaišus ar latvietībai piemērotiem atribūtiem.

1. attēlā - Lionel Royer"Vecingetoriks nolaiž rokas Jūlija Cēzara priekšā", 1899.g., Krozatjē muzejs,Le Pjuī en Valē, Francija.
2. attēlā - senlatviešu virsaitis starp karavīriem, Brīvības pieminekļa skulptūras grupa, tēlnieks K.Zāle, Rīga.

Vispasaules izstāde (Всемирная выставка, World's fair, world exposition)

- ir cēlusies no franču tradīcijas rīkot nacionālās izstādes, par kuru kulmināciju kļuva Francijas industriālā izstāde, ko 1844.gadā noturēja Parīzē. Ideja guva lielu piekrišanu gan kontinentālajā Eiropā, gan it īpaši Lielbritānijā. Par pirmo un visplašāk apmeklēto "Pirmo Vispasaules izstādi" kļuva 1851. gadā Londonas Haidparkā šim nolūkam speciāli uzbūvētajā "Kristāla pilī". Tā notika ar nosaukumu "Visu Pasaules tautu darbu un industrijas Lielā Izstāde". Pastāv versija, ka izstādes organizēšanas ideja piederēja karalienes Viktorijas vīram princim Albertam, un tajā patiesi pirmo reizi vēsturē izstādīja dažādās valstīs rūpnieciski ražotus produktus. Gada laikā izstādi apmeklēja vairāk nekā 6 miljoni cilvēku - neticams skaitlis. Izstāde būtiski ietekmēja vairākus sabiedrības attīstības aspektus, tai skaitā, rūpniecisko izstādājumu dizainu un attiecīgo speciālistu sagatavošanu, veicinot starptautiskos sakarus, tirdzniecību un tūrismu. Paša prinča Alberta loma izstādes, kas veicināja Anglijas un Londonas popularitāti un uzplaukumu, nav aizmirsta, un par to liecina milzīgais un krāšņais princim veltītais Alberta Memoriāls. Mūsdienās Starptautiskās izstādes (dažkārt arī saukti par gadatirgiem) notiek visā pasaulē, piedalīties tajās ir liels gods.
1925. gadā Latvija kā neatkarīgā valsts piedalījās Pasaules dekoratīvās mākslas un modernās industrijas izstādē Parīzē, kur ieguva zelta medaļu par nacionāli konstruktīvā stila ideju un bronzas medaļu par šķīvjiem, toreiz būdama vienīgā no Baltijas valstīm, kas piedalījās šajā skatē. Savukārt, 1937. gada Vispasaules izstādē Parīzē jau bija pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis vienotajā paviljonā, ko izstrādāja latviešu mākslinieks Romāns Suta. Turklāt pasaulē visplašāk atpazīstamais latvietis - konstruktīvists, gleznotājs un kolāžas meistars- Gustavs Klucis - tai pašā izstādē izstrādāja PSRS ekspozīcijas paviljonu.

1. attēlā - 1897.gada Starptautiskās izstādes Briselē plakāts.
2. attēlā - Gustava Kluča diptihs par divu ideoloģiju un divu mākslu sacensību "Latvijas un PSRS paviljoni izstādē Parīzē." 1937.g.

Vitrāža (витраж, stained glass)

- monumentālās glezniecības tehnika vai šajā tehnikā izpildīts darbs, par glezniecisko materiālu izmantojot krāsainos vai bezkrāsainos stikla gabalus (tos sastiprina ar metāla stiegrojumu un ievieto logailās). Apmēram 5000 kv.m. oriģinālo Viduslaiku vitrāžu joprojām grezno slaveno Amjenas katedrāli, bet daudz kur Eiropā reliģijas karu gaitā vitrāžas gājušas bojā.
Viduslaiku vitrāžas Rīgas baznīcās tika izpostītas Reformācijas laikā, un tās, kuras redzamas, piemēram, Doma baznīcā, izgatavotas XIX gadsimta beigās Vācijā. Savukārt, Vecās Ģertrūdes baznīcas vitrāžas nav vis nomainītas, bet atjaunotas un tās saglabā savu māksliniecisko risinājumu neogotikas stilā. Toties pietiekami senu XVI gadsimtā pārbūvēto svētā Jāņa baznīcu XX gadsimta sākumā izrotāja ar vairākām vitrāžām.

1. attēlā - vitrāžas paraugi Parīzes pilsētas vēstures muzejā Karnavaletā.
2. attēlā - vitrāža sv. Jāņa baznīcas altāra daļā Vecrīgā, XX gs. sākums.

Vītne (dekoratīvā) (декоративная гирлянда, garland)

- rotājums no augiem un augļiem, kas sapīts lentas veidā (glezniecībā, arhitektūrā, mēbeļu apdarē, dekorācijās). Šādus rotājumus plaši izmantoja oficiālajos pasākumos kopš senatnes, kad vītnēm rotāja triumfa arkas, izgreznoja ejas, izšuva parādes tērpus. Dekoratīvā vītne ir augu valstības valdnieces Floras atribūts.
Dekoratīvās vītnes Latvijas kultūrā cieši saistītas ar ziedu vainagu, kas pēc būtības arī ir augu vītne. Ar augu vītnēm dekorē kāzinieku galdus. Jūgendstila celtnes Rīgā in arī citur nav iedomājamas bez augu vītnēm, turklāt tajās kā obligāts un gandrīz tautisks elements ir ozola lapas.

1. attēlā - dekoratīvā vītne zem palodzes, Helsinki.
2. attēlā - vītne uz nama fasādes Elizabetes ielā.

Vīzija, parādība (видение, vision, phantasm)

- iedomu vai sapņu tēls, parādība, spoks. Ļoti izplatīts reliģiskās mākslas sižets, it īpaši attēlojot kāda svētā vai mocekļa gaitas. Vīzijas prezentācija pareizticībā parasti ir vairāk nosacīta nekā Rietumeiropas mākslā, kur eņģeļi un pat Dievs (piemēram, Rembrandta gleznās) tiek attēloti līdzīgi cilvēkiem, tikai varenāki un majestātiski. Savukārt Rubensa gleznā attēlota Romas imperatora Konstantīna vīzija, kuras rezultātā viņš pievērsies kristietībai un pasludinājis to par impērijas reliģiju.
Latviešu glezniecībā vārds “vīzija” galvenokārt tiek uztverts kā mākslinieka refleksija par kādu noteiktu tēmu, priekšmetu vai parādību. Piemēram, izstāde “Abstraktā vīzija. Latviešu mūsdienu glezniecība”, galerija MANS’S, 2009.gada februāris. Savukārt, mūsu dižmeistars Janis Rozentāls iekļāvis savā daiļradē ar vīziju saistītu sižetu, tad, kad sācis aizrauties ar simbolismu.

1. attēlā - Pīters Pauls Rubenss "Konstantīna pievēršana (kristietībai)", XVII gs. sākums.
2. attēlā - Janis Rozentāls "Parādība", apm. 1910.g., LNMM kolekcija.

VEF (VEF (фабрика), VEF)

- XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā strauju tehnisku progresu piedzīvo arī Krievijas impērija, kuras satāvā tolaik ietilpa Latvija. Pateicoties gan dzimtbūšanas atcelšanai, gan dzelzceļa tīklu izbūvei, gan Rīgas Politehnikuma darbībai, te ienāk jaunais enerģijas veids - elektrība. XIX gadsimta 80.-tajos gados elektrību sāk izmantot vairākās fabrikās, sāk darboties pirmā lielākā elektrostacija Baltijā un Latvijā, piegādājot strāvu Vācu teātrim (tagadējā LNO) un vēl dažiem klientiem. Un, beidzot, 1899.gadā Liepājā sāk kursēt pirmais elektriskais tramvajs Latvijā. Ar visām šīm parādībām cieši saistīta Krievu-Baltijas elektrotehniskās fabrikas (vēlāk- Union) vai arī mums labāk pazīstamā VEF izveide 1888. gadā. Tā kā Pirmā Pasaules kara laikā lielākā daļa uzņēmumu tika evakuēta uz Iekškrieviju, elektrotehniskā rūpniecība Rīgā bija jāatsāk gandrīz no nulles.
Par Latvijas Pirmās republikas VEFa pirmsākumu tiek uzskatīts 1919.gada aprīlis, kad Rīgas vecās pasta ēkas (patlaban tur atrodas LU Ekonomikas fakultāte) pagrabstāvā tika ierīkotas Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas sakaru aparatūras remontam. Bet jau 1922.gadā darbnīcās sāka izgatavot telefona aparātus. Pēc vairākām atrašanās vietas maiņām šīs darbnīcas zem nosaukuma "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" tika pārvietotas uz tukšajiem bijušā "Uniona" korpusiem (1928.g.), bet 1932.gadā tās pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku VEF. Nekavējoties pie visai plaša VEF ražotā asortimenta, kur ietilpa telefona centrāles, radioaparāti, un pat sporta lidmašīnas, jāpiemin Pasaules tirgu iekarojušais mini fotoaparāts Minox, ko, ko mazo izmēru un augstas kvalitātes dēļ dēvēja par "spiegu fotoaparātu". Pateicoties VEFa sasniegumiem, Latvija pirms II Pasaules kara ierindojās starp vislabāk telefonizētām valstīm Eiropā. II Pasaules kara laikā rūpnīca bija izlaupīta un izpostīta, bet to izdevies ātri atjaunot. Padomju Savienībā VEF kļuva par vispopulārāko rūpnīcu savā jomā, jo katri divi no trim telefona aparātiem PSRS bija ražoti Rīgā. Turklāt no šejienes sāka savu uzvaras ceļu slavenais tranzistoru radioaparāts "Spīdola", ar kā palīdzību "citādi domājošie" varēja klausīties Rietumu raidstacijas par spīti traucējumiem. Diemžēl pēc Neatkarības atjaunošanas VEFa produkcija nespēja izturēt brīvās pasaules konkurenci, piedzīvoja ugunsgrēkus un beidzot tika privatizēta. Tagad tās teritorijā atrodas dažādi kantori un bankas, bet par bijušo godību liecina vien Zevs ar zibeni rokās un saglabājies pieturas nosaukums.

1. attēlā - VEF administratīvā ēka, arhitekts H.Šēls, 1899.g. (bijusī Elektrotehniskā biedrība "Unions"), sānos redzami divi darba korpusi.
2. attēlā - VEF ražošanas korpuss, arhitekts H.Šēls ar A.Folca Zeva skulptūru fasādes centrā.

Zālamans (Соломон, Solomon)

- atbilstoši Vecajai Derībai, Izraēlas ķēniņš, Dāvida dēls, viens no slavenākajiem jūdu tautas valdniekiem un pat pieskaitīts praviešiem. Turklāt Zālamanu atzīst arī musulmaņi, saucot viņu par Suleimanu. Viņa laikā uzcelts slavenais Pirmais templis, bet pats Zālamans tiek raksturots kā bezgala gudrs, viedīgs un valdonīgs. Ar Zālamana vārdu saistīta virkne leģendu, turklāt viņam piedēvē arī Zālamana Augsto Dziesmu, būtībā anonīmu mīlas liriku. Zālamanam piedēvē 700 sievas un 300 konkubīnes. Tāpat ar Zālamana vārdu saistīti vairāki jēdzieni: Zālamana zvaigzne, Zālamana zīmogs, pat Zālamana zelta raktuves, kuru atrašanās vieta nevienam nav zināma. Par Zālamana prāta spējām liecina Vecās Derības sižets, kur Zālamans spriež tiesu par to, kura sieviete ir bērna īstā māte. Zālamans piedāvā pārcirst bērnu uz pusēm, neīstā māte tam piekrīt, bet īstā tādā gadījumā ir ar mieru no bērna atteikties, lai saglabātu tam dzīvību. Sižetam veltītas lugas, gleznas, oratorijas un pat opera. Pārnestā nozīmē – viedīgs un pareizs spriedums, lēmums.
Latvijā dažkārt ar Zālamana lēmumu apzīmē arī spriedumus, kuri pēc būtības apmierina visus.Zālamana Augstā Dziesma latviešu lasītājam pazīstama K.Skujenieka un U.Bērziņa atdzejojumā.

1. attēlā - Viljams Bleiks "Zālamana tiesa", tempera, 1799.-.1800.g., Ficviljama muzejs, Kembridža, Anglija.
2. attēlā - Rafaēls "Sābas ķēniņiene un Zālamans".

Zellis (amata) (подмастарье, jorneyman, apprentice)

- amatnieks Viduslaikos, kas ir pabeidzis savas cunftes noteiktās mācekļa gaitas, bet vēl nav kļuvis par pilntiesīgu aroda meistaru, nav nokārtojis gala pārbaudījumu un nav tiesīgs algot mācekļus. Parasti neprecējies, dzīvo līdzās meistaram noteiktu gadu skaitu. Lai kļūtu par meistaru, vajadzēja pietiekamu naudas summu goda mielasta rīkošanai pēc “diplomdarba” iesniegšanas, vieglāk bija apprecēt meistara meitu, kas deva tādas pašas tiesības- gadījmā, ja meistaram nebija dēlu.
Arī viduslaiku Rīgas zeļļi tāpat kā citur Eiropā centās paspīdēt ar saviem darbiem (meistarstiķiem) un kļūt par pilntiesīgiem meistariem. Ar viņu pārbaudījuma darbiem ir iespējams iepazīties muzejos. Starp šiem darbiem ir gan smalkie kalumi, gan lādes, gan svečturi. Mūsdienu Latvijā “Zeļļi” ir populāra dziedātāju grupa, kas pārsvarā izpilda latviešu mūziku.

1. attēlā - Viduslaiku maiznieks (beķeris) ar zelli, Bodlejāna bibliotēka, Oksforda.
2. attēlā - Rīgas atslēdznieku zeļļu meistarstiķis - naudas lāde ar veltījuma uzrakstu Rīgas Zilajai gvardei, 1740.g., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Zelmenis (щипец, pediment)

- jumtgale, mākslinieciski veidota jumta kore. Tās pamatā ir ārējā trijstūra forma, ko veido pakāpieni. Jumta parapeta daļa paceļas virs jumta līnijas un kalpo kā dekoratīvs ekements, it īpaši izteiksmīgs gadījumos, kad tiek izmantoti tie ķieģeļi, kas palikuši pāri no ēkas celtniecības. Agrīnie paraugi atrodami pat XV gadsimta celtnēs vairākās Eiropas ziemeļu valstīs gan būvējot dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, gan arī baznīcās (it īpaši viduslaiuku Dānijā).
Latvija ir pieminēta līdzās Igaunijai starp tām Ziemeļeiropas valstīm, kur zelmeņi parādījušies pietiekami agri un tas, acīm redzot, saistīts ar Rīgas piedalīšanos Hanzas apvienībā un attīstītiem sakariem ar Vāciju un Dāniju. Rīgā ļoti savdabīgs zelmenis manierisma stilā rotā sv. Jāņa baznīcu.

1. attēlā - Lilles pilsētas lielākais kinoteātris "Grand palace" ar dekoratīvo zelmeni.
2. attēlā - Jāņa baznīcas zelmenis.

Zelta aunāda (Золотое руно, the Golden Fleece)

- ļoti veca senās Grieķijas teika, kas bijusi zināma jau Homēra laikā, proti, VIII gs. p.m.ē. Tās pamatā ir vairāku seno tautu leģendas par to, ka Kolhīdas birzī esot brīnumaina zelta aunāda, kas varot nest tās īpašniekiem – gan valdniekam, gan tautai, bagātību un laimi. Teikas varoņi ir drosmīgais Jāsons, viņa kuģis Argo ar ceļabiedriem argonautiem un burve Medeja, kas palīdz Jāsonam iegūt šo ādu. Visi tēli kļuvuši par mākslas objektu sižetiem, bet vispopulārākais ir kuģis, jo pat mūsdienās drosmīgus jūras braucējus un dēku meklētājus sauc par argonautiem. Turklāt Zelta aunādas ordenis Spānijas monarhijā bijis tas pats, kas Order of the Garter Anglijā un ar ko pārsvarā apbalvoja prinčus vai ārzemju valdniekus.
Rakstnieka Nikolaja Kūna grāmata "Zelta aunāda" bija publicēta latviski sērijā "Stāsti par vēsturi" 1985. gadā izdevniecībā "Liesma", kas vispār laidusi klajā virkni ļoti saistošu un korekti sarakstīto grāmatu. Latvijas Valsts Akadēmiskajam korim ir 2001. gada albums "Mēs, mūža argonauti", Internetā aizvien diskutē par patieso iespējamās zelta aunādas atrašanās vietu.

1. attēlā - "Jasons atgriežas ar zelta aunādu", sarkanu figūru attēls uz Apūlijas vāzes, apm. 340.-.330.g. p.m.ē., Luvra, Parīze, Francija.
2. attēlā - "Kadmuss cīnās ar pūķi", attēls uz amforas no Euboeas, apm. 560.-.550.g. p.m.ē., Luvra, Parīze, Francija.

Zelta ābele, āboli (Золотые яблоки, Golden apple (tree))

- attiecībā uz šo jēdzienu Senās Grieķijas mitoloģijā eksistē vairākas leģendas, no kurām pirmā saistīta ar mitoloģiskās mednieces un skrējējas Atlantas sacensībām ar savu pielūdzēju, kuram panākt ,īļoto palīdzēja Afrodītes zelta āboli, bet otra ir saistīta ar Hesperīdu, Zemi balstošā Atlanta meitu, dārzu, kurā augusi ābele ar nemirstību sniedzošiem zelta āboliem, ko sargāja drakons ar simts galvām. Šo ābolu iegūšana kļuva par vienu no Hērakla varoņdarbiem, kad veiklais varonis bija iesaistījis zādzībā pašu Atlantu. Zelta ābeles tēls parādās arī vairāku tautu pasakās - tā krievu varonis Ivans cara dēls noķer Ugunsputnu, kas atlido zagt ābolus no Zelta ābeles.
Par "Zelta ābeli" tika nosaukts Miķeļa Goppera 1935. gadā nodibinātais grāmatu apgāds, kura grāmatas izcēlās ar sevišķi skaistu māksliniecisku noformējumu un tika izdotas tikai nelielos metienos. Apgādam bija sava grafiskā zīme. Darbība pārtraukta 1941. gadā, atjaunota vēlāk emigrācijā. Patlaban Latvijā ik gadu notiek grāmatu mākslas konkurss “Zelta ābele”.

1. attēlā - Ivans Biļlibins, ilustrācija pasakai "Ivans Carēvičs un Pelēkais Vilks", 1899.g.
2. attēlā - Latvijas Bankas 1 lata zelta piemiņas monēta "Zelta ābele" pēc L.Šēnberga grafiskā dizaina.

Zelta laikmets (Золотой век, Golden Age)

- sākotnēji – jēdziens, kas cēlies no Senās Grieķijas mītiem un leģendām kā senākais (pirmais) cilvēces pastāvēšanas laikmets, kurā starp cilvēkiem un dieviem valdījusi saskaņa, miers, stabilitāte un labklājība. Citās reliģijās un tautās Zelta laikmeta analoģijas ir Paradīze, Ēdena u.c., no kuriem cilvēki vēlāk tiek izraidīti. Gleznotāji attēlo Zelta laikmetu, kā burvīgu ainavu, kuru apdzīvo laimīgi un veselīgi cilvēki. Vēlāk ar Zelta laikmeta jēdzienu literatūrā un filozofijā pieņemts saistīt izbijušos veiksmīgos periodus tautas, valsts vai pilsētas vēsturē, piedēvējot šiem periodiem fantastiskus, bieži vien nebijušos, sasniegumus. Piemēram, par Anglijas Zelta laikmetu uzskata Elizabetes I valdīšanas laiku; pastāv jēdziens par krievu literatūras Zelta laikmetu XIX gadsimtā - pretstatā Sudraba laikmetam XX gadsimta sākumā.
Arī XX gadsimta slavenais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass attēlojis iedomāto Zelta laikmetu vecmeistaru manierē, tikai piešķirdams saviem modeļiem nedaudz robustākas un zemnieciskākas formas. Par Latvijas Zelta laikmetu vairāki pētnieki mēdz uzskatīt “Ulmaņlaikus”, kaut gan šāds apgalvojums citos izraisa pamatotus iebildumus. Tāpat spriež par izbijušo Zelta Laikmetu Mākslas porcelāna ražotnē Latvijā (sakarā ar porcelāna fabrikas bankrotu), par Zelta laikmetu Latvijas Nacionālās operas aktualitātēm (sakarā ar kāda solista vai solistes panākumiem ārzemēs).

1. attēlā - Pjotro da Kortona "Zelta laikmets", freska, Pitti pils, Florence, Itālija.
2. attēlā - Ģederts Eliass "Zelta laikmets", LNMM kolekcija.

Zelta leģenda (Золотая легенда, Golden legend)

- ir Viduslaiku Eiropā latīņu valodā tapušais Svēto dzīves stāstu izskaistinātais un fantāzijām bagātinātais krājums, ko apkopojis Jēkabs de Vorānžs (Jacobus de Voragine) ap 1260. gadu, un kas kļuvis par vēlīno Viduslaiku bestselleru. Ir saglabājušies vairāk nekā astoņi simti ar roku pārrakstīto eksemplāru, bet teksti visai pamatīgi atšķiras, būdami papildināti ar dažādu brīnumu aprakstiem atbilstoši Viduslaiku leģendām. Pēc iespiešanas (drukāšanas) izgudrošanas Zelta leģenda kļuva par vienu no pirmajiem iespieddarbiem (inkunabulām), un sāka izplatīties jau arī tulkojumos virknē Eiropas valodu, un esot piedzīvojusi vairāk izdevumu nekā Bībele. Tā kļuva par vienu no pirmajām drukātām grāmatām angļu valodā. Krieviski to apzīmēja ar vārdu "Жития святых".Zelta leģendā aprakstītie notikumi kļuva par sižetiem Rietumu tradīcijas poliptihos un Austrumu kriestietībā - t.s. "klejmās" - nelielajos sižetos, kurus izvieto apkārt centrālajai ikonai, izvēršot tās varoņa (svētā, Dievmātes) dzīves stāstu. Līdz ar to Zelta leģenda kļuva par kristianizācijas elementu lasīt nepratēju- zemnieku vidū.
Par zināmām Zelta leģendas atskaņām latviešu zemniku dzīvē var uzskatīt savā laikā ļoti populāro Anša Leitāna 1845. gadā sarakstīto "Ģenovevu" - tulkoto vācu sentimentālistu garā un lokalizēto Sv. Ženevjēvas dzīves stāstu, kam bija raksturīga dziļa sirsnība. Tāpat vairākās katoļu baznīcās nezināmo mākslinieku sižeti "no svēto dzīves" vairumā bija nevis oficiālās baznīcas, bet Zelta Leģendas pārstāstu ierosināti.

1. attēlā - Svētais Kipriāns, Svētā Justīne un Dēmons atbilstoši Zelta Leģendai
2. attēlā - Svētā Margarita piesaista sev Romas prefekta uzmanību, Žana Fukē ilustrētā Stundu grāmata, XV gadsimta vidus

Zelta teļš (Золотой телец, The Golden Calf)

- vērša vai teļa pielūgšana izplatīta daudzās kultūrās, turklāt simbolizē Ēģiptes ietekmi uz senēbreju kultūru. Ja Ēģiptē tika pielūgts vērsis Apis, tad senēbrejiem it kā pastāvējis nevis paša vērša, bet tā zelta veidola kults, ko saukuši par zelta teļu. Īsteni ticīgie jūdi, kas pielūdza Dievu, šādu elkdievību nosodīja.
Latvijā, tāpat kā bijušajā PSRS teritorijā, jēdziens par zelta teļu saistīts ar slavenā Ilfa un Petrova romānu, ar kuru mūsu lasītāji iepazinušies A.Jansona tulkojumā un vēlāk tīksminājušies par romāna ekranizāciju un lieliskiem krievu aktieriem. Ta kā romāns sarakstīts kā viegi uztverama un dažādās dzīves situācijās pielietojama lasāmviela, šķiet, ka jēdziens pastāvēs vēl ilgi citā formā, bet klasiskajā izpratnē par bagātības kulta postošo dabu.

1. attēlā - Nilola Pussens "Zelta teļa pielūgšana", 1633.g., Londonas Nacionālā galerija.
2. attēlā - Zelta vērsis, nezināms čehu skulptors, XX gs. 40-tie gadi, Rīga, Rietumu Banka, iepirkts Diseldorfā.

Zeltkalis (златокузнец, goldsmith) Sk. Juvelieris

Zevs (arī Jupiters) (Зевс, Zeus)

- dievu valdnieks, debesu un pērkona dievs Senajā Grieķijā (Jupiters Senajā Romā), viņa analogi ir sastopami vairāku Eiropas tautu mitoloģijā. Gandrīz katrā sengrieķu mītā tiek pieminēts vai nu pats Zevs, vai nu kāds no viņa daudzajiem bērniem gan no dievietēm, gan no mirstīgajām sievietēm. Mākslā Zevs bieži tiek attēlots ar zibeni rokās, kā arī savās pārvērtībās - kā Zelta lietus mītā par Danaju, kā milzīgs gulbis kopā ar Spartas valdnieci Ledu, kā varens vērsis "Eiropas nolaupīšanā". Kādreiz Zeva statuju Olimpijā uzskatīja par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem.
Senlatviešu Panteonā zināms Zeva analogs ir Pērkons, zibeņu pavēlnieks, kas ir rados krievu pagānu dievībai Perunam un lietuviešu Perkūnam, bet Pērkons pēc būtības tomēr tuvāks romiešu Vulkānam. Savukārt, Rīgā ar Zeva statuju dekorēta rūpnīcas VEF vecākā ražošanas ēka, bijusī rūpnīca Union. Skulpturālā noformējuma autors A. Folcs (1851-1926) ievietoja šo statuju kolonnu ietvertajā nišā, Zevs tika atveidots ar zibeņbultām rokās. Zevam pie kājām ir ērglis, zemes un debesu valdnieka simbols (tas pats, kas knābāja Prometeja aknas).

1. attēlā - Jupiters no Smirnas, atrasts 1680.gadā, Luvra.
2. attēlā - A.Folca skulptūra "Zevs" VEF rūpnīcas viena no korpusiem fasādē.

Ziedojums (даяние, пожертвование, donation, sacrifice)

- ir dāvana vai dāvinājums no fiziskās personas labdarības nolūkos, turklāt tas var būt gan vēloties gūt kādu nosacīto labumu (piemēram, regulārus aizlūgumus par dāvinātāju), gan kā pateicība. Ziedojumam iespējamas dažādas formas - tās var būt gan naudas summas, gan speciāli pasūtīts mākslas darbs, gan nodibinātā stipendija. Viduslaikos un Renesanses laikmetā bija visai izplatīts tieši gleznas tipa ziedojums, kad donators apmaksāja Bībeles sižeta gleznojumu tā novietošanai baznīcā. Tā, piemēram, Brigges pilsētas Mediči bankas pārstāvis banķieris Potināri pasūtījis altārgleznu (triptihu) Jaunavas Marijas baznīcai, kur licis māksliniekam iekļaut malu paneļos savas ģimenes locekļus to aizbildņu - svēto pavadījumā. Patlaban šis ziedojums ir pazīstams kā "Potināri altāris". Vēlāk radušies arī citi ziedojumu veidi, līdz pat orgānu ziedošanai transplantācijai. Rietumu pasaules muzejos un pat parkos jau vairāk nekā gadsimtu pieņemts eksponātu aprakstā pievienot ziedotāja vārdu. Tā, Ņujorkas Centrālā parka ieejā pie pamatīga laukakmens (būtībā nelielas klints) arī ir ziedotāja vārds, nerunājot par virkni muzeju, kuri pazīstami tieši pēc savu dibinātāju uzvārdiem. Ziedojumu vākšana kļuva īpaši populāra karu un neražu gadījumos.
Latvijā ziedojumu tradīciju uzsāka vēl vācbaltu muižniecības un garīdzniecības pārstāvji, sākotnēji par ziedojumiem atverot muižas skolas un patversmes, vēlāk - apmaksājot centīgākiem zemnieku bērniem turpmākās mācības. Izcilākais ziedojums jau brīvvalsts pastāvēšanas laikā bija saistīts ar Brīvības pieminekļa celšanu par tautas saziedotu naudu. Mūsdienu Latvijā regulāri notiek ziedojumu vākšana visdažādākiem pasākumiem, sākot ar naudas līdzekļiem slimo bērnu ārstēšanai ārzemēs, dzīvnieku patversmju atbalstam un līdz pat lielveikalu tīklos esošajām ziedojumu urnām trūcīgo ēdināšanai. Viens no pēdējiem caur internetu izplatītiem ziedojumiem bija pat saistīts ar pazīstmās ceļotājas un blogu autores Zanes vēlmi apceļot Antarktīdu, kas izraisījis neviennozīmīgu reakciju. Tomēr ziedojums nav pielīdzināms obligātajam maksājumam un līdz ar to spriedelējumi, ka tas varētu tikt izmantots citam, it kā svarīgākam mērķim, ir nekorekts.

1. attēlā - Hugo Van Der Goes "Portinari altāris" (tempera, koks), apm. 1476.g., Ufici galerija, Florence.
2. attēlā - Kārlis Zāle "Brīvības piemineklis", 1935.g.

Ziemassvētku tirgus (Рождественский базар, Christmas market)

- ir tirdziņi, kuru preču klāsts un dekoratīvais noformējums saistīts ar Ziemassvētku tuvošanos. Tirdziņi darbojas pilsētu ielās un laukumos visas četras Adventes nedēļas, un to pirmsākumi meklējami vēlīnajos Viduslaikos pārsvarā vāciski runājošās Eiropas daļās, kā arī valstīs un pavalstīs, kuras kādreiz ietilpušas Svētajā Romas Impērijā, vairākos Francijas austrumu reģionos, Ziemeļitālijā un Šveicē. Vāciski runājošās zemēs šos tirdziņus sauc arī par "Kristusbērna tirgiem". Tirgus teritorijās (pašos laukumos un blakus ieliņās) notiek ne tikai tirgošanās, bet arī tradicionālo Ziemassvētku saldumu ēšana ar karstvīna iedzeršanu, dziedāšana, dejošana un daži izklaidējošie, tai skaitā bērniem domātie, pasākumi. Katoļu zemēs notiek ari Ziemassvētku mistēriju izrādīšana, kad Kristus bērna lomā uzstājas kāds vietējais bērns (vēlams eņģeļveidīgs puisītis vai pat meitenīte). Ar vissenāko Ziemassvētku tradīciju lepojas gan Vīne (1294.gads), gan Minhene - 1320. un Baucena - 1384.g.
Ir saglabājušās ziņas par to, kad Rīgā sākuši svinēt Ziemassvētkus - jo līdzās Rīgas Rātsnamam ir piemiņas zīme, kas norāda uz vietu, kur 1510. gadā esot uzslieta pirmā Ziemassvētku egle. Savukārt, par Ziemassvētku tirdziņu sākumu zināms tas, ka sākotnēji tie rīkoti Rātslaukumā, bet kopš XX gadsimta sākuma arī Esplanādē, kur bija arī slidotava. Tirdziņos pārdeva ne tikai ēdamo un mantiņas, bet arī īpašu gadumijas literatūru - kalendārus, dziesmu grāmatas, sapņu tulkus, amatnieku darinājumus no koka, adījumus u.c. Iecienītākie našķi Ziemassvētku tirgos bija vafeļu trubiņas un dažādas pipārkūkas (kā tas ir arī mūsdienās). Mūsdienu Ziemassvētku tirdziņus papildina dažādas, bērniem īpaši mīļas atrakcijas - vizināšanās uz ponija, trušu karaļvalsts apmeklējums Esplanādē, dzīvas aitiņas (Bētlemes silītes atskaņas) Doma laukumā.

1. attēlā - 2010.gada Ziemassvētku tirdziņš Kolmārā, Francija.
2. attēlā - Ziemassvētku tirdziņš Doma laukumā.

Zinātniskā fantastika (научная фантастика, Science fiction)

- ir literatūras žanrs, kura parādīšanos izsauca rūpnieciskā revolūcija XVIII -XIX gadsimtā. Sākotnēji tās galveno tēmu veidoja zinātnes un tehnikas sasniegumu un to prognozējamā lietojuma apraksts saistošā formā. Par cilvēku, kas piešķīra zinātniskajai fantastikai pilnīgi citu, izglītojoši aizraujošu un literāri pilnvērtīgu kvalitāti, kļuva XIX gadsimta franču rakstnieks Žils Verns. Viņa slavenie romāni (kuri tulkojumu un metienu ziņā konkurē ar Šekspīru un Agati Kristiju) aizraujošā veidā iepazīstināja plašas lasītāju aprindas gan ar zemūdeni un iespējamo lidojumu uz Mēness, ceļojumu uz Zemes centru un Antarktīdu, gan cildināja cilvēku drosmi, draudzību un uzdrīkstēšanos, kas kļuva arī par nākotnes slavenāko rakstnieku - fantastu daiļrades principu. XX gadsimtā parādījās vesela plejāde rakstnieku fantastu, tai skaitā Herberts Velss Anglijā un virkne ASV slavenību (Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs u.c.), kuri ienesuši tematikā filozofisko elementu, iztirzājot iespējamās zinātnisko atklājumu gan gaišās, gan biedējošās iespējas. Tā, Bredberija grāmatas "457 grādi pēc Fārenheita" nosaukums pat kļuva par drūmu un pravietisku prognozi sabiedrībai, kurā tiks iznīcinātas visas grāmatas, tādējādi veicinot civilizācijas norietu. Zinātniskās fantastikas tēmas pēdējos gadu desmitos ir attēlotas virknē kulta seriālu, tādu, kā "Doktors WHO".
Latviešu literatūrā zinātniskā fantastika kā žanrs parādījās visai nesen, un ilgāku laiku mūsu lasītājs pārtika no angļu un krievu valodā rakstīto fantastu tulkojumiem latviski, starp kuriem bija gan Velss (viņa "Pasauļu karš" iznāca tulkojumā 1970. gadā), gan Bredberijs ar savu "Marsiešu hroniku", gan krievu fantasts Aleksandrs Beļajevs un, protams, arī Aizeks Azimovs. Tomēr pēdējā laikā situācija sāka mainīties, un 2013.gadā iznāca Didža Sedlinieka grāmata "Bohēmijas zaglis" - pirmais zinātniskās fantastikas stāstu krājums latviešu valodā. Līdz šim mūsu lasītājam tika piedāvāti vien zinātniskās fantastikas elementi bērnu literatūrā.

1. attēlā - kapteinis Nemo aplūko caur Nautila iluminatoru milzu astoņkāji, 1870.g.
2. attēlā - marsiešu kara mašīna cīnās ar Zibens bērnu, 1906.g.

Zīlēšana (гадание, fortunetelling, divination, sortilege)

- nākotnes pareģošana cilvēkam, tautai, iedzīvotāju grupai, izmantojot daudzveidīgus mistiskus vai šķietami zinātniskus paņēmienus; ārkārtīgi sens un dzīvotspējīgs rituāls, ko labprāt attēlo mākslinieki gan literatūrā, gan tēlotajā mākslā. Vēsturiski zīlēšana saistīta ar Renesanses folkloru, bet pašas zīētājas tēls – ar čigānietēm. Iespējami bezgala daudzi zīlēšanas veidi (Taro kārtis, astroloģiskās prognozes ar horoskopiem un pat zīlēšana kafijas biezumos...). Arī modernā literatūra spēj izveidot romānu no Taro kāršu simbolikas.
Zīlēšana latviešu tautas apziņā vairāku gadsimtu garumā saistījās ar čīgānietes tēlu, kura zīlējusi "pēc rokas" vai "pēc kārtīm". Zīlēt varēja tāpat pēc sapņiem, bijušas pat speciālas "sapņu grāmatas". Zīlēts arī pēc ticējumiem - ko sapnī redzēsi, ko uz ielas satiksi, kurā ausī skanēs. Ir arī "ziedu zīlēšana" mīl-nemīl. Bet mūsdienās, māņticībai dīvainā veidā pieaugot, kārtis, atbilstoši Edvarda Šmites rakstam, " kļūstot kā virtuālā realitāte, kurā valda tās pašas kaislības kā dzīvē... Cīņa. Uzvaras laime un zaudējuma rūgtums". Mūsdienu modernā sieviete nevis meklē zīlnieci -čigānieti, bet dodas uz zīlēšanas salonu. Lai nu viņai veicas.

1. attēlā - Mihails Vrubels "Zīlētāja", 1895.g., Tretjakova galerija, Maskava.
2. attēlā - Taņas zīlēšanas salons, 2009.g. 10.dec.

Zīmējums (рисунок, drawing)

- attēla iegūšanas veids, ko veic, izmantojot dažādus sausus vai mitrus instrumentus, zīmējot uz jebkuras virsmas. Zīmējums ir viena no cilvēka personības pirmajām pašizpausmes formām, kas parādījusies daudz agrāk par rakstu valodu un, iespējams, sākotnēji pat aizvietojusi to. Senākie pazīstamie Homo Sapiens radītie klinšu zīmējumi ir vairāk nekā 30 tūkstošus gadu veci. Šos (parasti dzīvnieku) zīmējumus, kurus sauc arī par piktogrammām (tulkojumā - bildītēm) var arī uzskatīt par abstraktās domāšanas aizsākumiem, caur kuriem radās vēlāk rakstu valoda. Mūsdienu izpratnē zīmējums (pat neprofesionāls vai bērna) palīdz izteikt personības radošumu, un bez tā nav iedomājama tēlotāja māksla. Vēsturiski tieši zīmējums tiek uzskatīts par mākslinieka prasmju pamatu. Zīmēšanas instrumentārijā ietilpst gan grafita zīmulis, gan spalva un tinte, gan krāsainie zīmuļi, gan krīts (krāsainie krītiņi), gan mūsadienās izplatītie flomasteri un dažāda veida marķieri. Zīmējumu iespējams veidot uz visdažādākām virsmām (kartona, plastika, ādas, audekla u.c.), tomēr kopš zīmējamā papīra pieejamības Eiropā sākot ar XIV gadsimtu, zīmējumus galvenokārt veido uz tā. Turklāt zīmējums var kalpot arī pētniecībai, tikt izmantot pārdomās, studijās, kā arī tikt izmantots mākslinieka (tēlnieka, arhitekta, scenogrāfa) darbības sākotnējā posmā. Zīmējumos kopš Renesanses laikmeta jūtama ievērojama ģeometrijas un filozofijas ietekme, turklāt mākslinieks - grafiķis bez zīmējuma vispār nav iespējams. Vairāki mākslas dižgari, tai skaitā Dīrers, Leonardo un Rembrants, atstājuši lielas zīmējumu kolekcijas, kuras laiku pa laikam tiek izstādītas lepnākajos mākslas muzejos.
Pirmie latviešu profesionālie mākslinieki, uzsākot savas gaitas, arī aizrāvušies ar zīmējumu. Par vienu no zīmējumu paraugiem, sekojot reālistiskai tradīcijai, uzskatāms Ādama Alkšņa "Arājs ar baltu zirgu" (XIX gs. 90.-tie gadi, zīmulis). Ļoti daudzus zīmējumus mums ir atstājis dižmeistars Boriss Bērziņš, kura darbus regulāri izstāda LNMM, kā arī vairāki scenogrāfijas mākslinieki, kuriem zīmējums kalpojis kā mets skatuves noformēšanas risinājuma izstradāšanas gaitā.

1. attēlā - Oskars Kokoška, 1946.gada zīmējums no Albertīnas muzeja kolekcijas Vīnē.
2. attēlā - Leonīds Grasmanis "Dekorācijas zīmējums", no jubilejas izstādes Teātra muzejā.

Zīmogs, apzīmogošana (Удостоверяющая печать, seal (emblem))

- ir nospiedums, ko izspiež vai pievieno dokumenta autentifikācijai (patiesīgumam) kopā ar parakstu. Senākos zīmogus sākuši izmanto jau agrīnajās civilizācijās, tie arheoloģijā kalpo par vēstures materiālo liecību. Senajā Divupē jau greba (vai izkala) cilindriskus zīmogus (tos arī dažkārt sauca par spiedogiem) no akmens. Lai apzīmogotu dokumentu, izmantoja dažādas cietējošās vielas (vasku, mālu, lakas u.c.), uz kurām tika uzspiesta speciāla ierīce ar paša zīmoga attēlu. Kopš senatnes katram svarīgam dokumentam bija nepieciešama apzīmogošana. Gan laicīgie, gan garīgie valdnieki, tiesneši un aristokrāti centās pasūtīt sev īpašu zīmogu, dažreiz ar pašu ģerboņa elementu, iniciāļiem vai kādu iecienītu simbolu. Tāpat apzīmogošanai tika izmantoti tā saucamie zīmoggredzeni. Tradīcija saglabājusies līdz mūsdienām, turklāt zīmoggredzenu simboliku labprāt izmanto filmu un it īpaši treileru intrigās (te zīmogi parasti tiek smalki viltoti). Savā laikā ar zīmoggredzenu izstrādāšanu nodarbojās tāds izcils tēlnieks kā Benvenuto Čellini.
Baltijas un Latvijas tradīcijā zīmogi, kurus sauc arī par zieģeli jeb spiedogu, parādās reizē ar krustnešiem un rakstītiem līgumiem. Tā, uz pāvesta legāta Modēnas bīskapa Vilhelma dokumenta, kurā viņš 1225.gadā izšķir strīdu ius Gotorum starp Livonijas bīskapu Albertu un Rīgas pilsētu, ir veseli pieci dažādi zīmogi. Zīmogu pētīšana sniedz daudz informācijas par pagātni, un 2012.gadā mūsu topošā zinātniece Ilona Teplouhova pat ieguva speciālu Vācijas balvu par savu darbu "Latvijas teritorijas 13.-17.gs. vaska zīmogi Latvijas Valsts vēstures arhīvā". Savukārt, 2014. gadā tika ieplānota vēstures seriāla "Zīmogs sarkanā vaska krāsā", kas būs veltīts Republikas simtajai gadadienai, uzņemšana.

1. attēlā - Anonīmā autora Bizantijas VI gadsimta sudraba zīmoggredzens no Valtera mākslas muzeja
2. attēlā - Visbijas zīmogs, ap 1332.g., Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.

Zobenbrāļu ordenis (Орден меченосцев, Order of the Knights of the Sword)

- jeb Kristus Bruņinieku brālība (1202-1237)- vācu bruņinieku- mūku ordenis 13.gs. sākumā Livonijā, izveidots no vācu rekrūšiem pēc Templiešu bruņinieku parauga Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā. Pēc sakāves 1236.gadā pie Saules (apvienotais zemgaļu – lietuviešu karaspēks) ordeņa paliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā atzarojumu – Livonijas ordeni.
Mākslinieciskas atskaņas par Zobenbrāļu ordeņa lomu Māras zemes (Livonijas) iekarošanā un veltījumu Jaunavai Marijai ir skatāmas Rīgas doma vitrāžā, kas atrodas t.s. Tīzenhauzena kapellā, kur krustnesis apmetnī ar sarkanu krustu veltī savu guvumu Dievmātei.

1. attēlā - nezināms autors "Zobenbrālis veltī Madonnai Māras zemi", vitrāža Rīgas Doma kapellā, XIX g.s. beigas.
2. attēlā - Livonijas Zobenbrāļi

Zobens (меч, Sword)

- aukstais tuvcīņas ierocis, kurš izgatavots no garenas metāla plāksnes un domāts ciršanai un duršanai. Bronzas laikmetā zobenam izmantoja attiecīgi bronzu, kopš dzelzs laikmeta sākuma - dzelzi, respektīvi, tēraudu. Zobenu veidi laika gaitā ir mainījušies. Sākotnēji tas bija vienkārši duncis, ap 1600 gadu pirms m.ē. kļuva garāks- pārtapa par zobenu. Zobens varēja būt ar vienu griezošo malu (vienasmens) vai arī abpusējs. Viduslaiku bruņinieku zobens kļuva garāks, lai varētu aizsniegt pretinieku- kājnieku.
Latviešu valodā vārda "zobens" izcelsmi daži skaidro ar jēdzienu "zobs" un tā darbību - košanu, proti, kaitējuma nodarīšanu pretiniekam. Latvijas teritorijā zobeni parādījās vēlajā dzelzs laikmetā. Normunds Jērums veltījis vienasmens zobenu lietošanai zemgaļu apdzīvotajās teritorijās nopietnu pētījumu un konstatējis, ka XI-XII gadsimtā tie jau bijuši vietējo kalēju izstrādājumi, bet iepriekšējos divos gadsimtos tie ir vienkārši lietoti. Autors uzsvēra atšķirības starp kaujas nažiem un zobeniem; otrajiem asmeņi ir daudz garāki. Latvijā vārds saistīts ar krustnešu ordeņa nosaukumu - Zobenbrāļu ordeni.

1. attēlā - Alfrēds Kappe "Ezera Dāma pasniedz karalim Artūram zobenu Ekskaliburu", 1880.g.
2. attēlā - zobeni un kara cirvis no Latvija Vēstures muzeja Siguldas filiāles kolekcijas.

Zodiaka zīmes (знаки зодиака, signs of the zodiac)

- 12 zvaigznāji ar atbilstošām zīmēm, kuri izvietoti debess sfērā ap saules pārvietošanās trajektoriju (ekliptiku). Zvaignāju nosaukumi radušies antīkajā pasaulē atbilstoši iedomāto vai reālo personāžu kontūrām. Sākot ar viduslaikiem, šīs zīmes izmanto lielo torņa pilsētas pulksteņu noformējumā. Neiztrūkstošs astroloģijas un pareģojumu elements. Zodiaka zīmes, to nesējiem piedēvētās īpašības un prognožu traktējums arī mūsdienās ir ļoti izplatīts.
Latvijā interese par zodiaka zīmēm ir īpaši uzplaukusi pēdējās desmitgadēs, jo jebkurš horoskops balstās uz zem attiecīgās zīmes dzimušā esošajām vai šķietamajām īpašībām, pat iepazīšanās sludinājumos pieteicēji akcentē šo "būtisko" faktoru. Mūsdienu latviešu skatuves mākslā slavenajā Rīgas Jaunā teātra izrādē "Latviešu mīlestība" zodiaka zīmju tēma arī tiek apspēlēta. Savukārt, atjaunotā Rīgas Melngalvju nama fasādē skatāms astronomiskais pulkstenis (oriģinālu datē ar XVII gadsimta sākumu), kas atjaunots 1999. gadā līdzīgi vēsturiskajam sencim un rāda stundas, dienas, mēnešus, zodiaka zīmes un Mēness fāzes.

1. attēlā - torņa pulkstenis ar zodiaka zīmēm Padujā.
2. attēlā - atjaunotais Rīgas Melngalvju nama pulkstenis.

Zvaigzne (Bētlemes) (Вифлиемская звезда, Bethelehem Star)

- kristīgajā tradīcijā šī zvaigzne pavēstīja Magiem (Austrumu gudrajiem) par Kristus piedzimšanu Bētlemē. Saukta arī par Austrumu gudro zvaigzni, Kristus dzimšanas zvaigzni un magu zvaigzni, tēls gan glezniecībā, gan literatūrā, gan visu konfesiju kristiešu reliģiskajos dziedājumos – korāļos. Grafiski Magu zvaigzne ir septiņstaru zvaigzne, kur katra stara virsotnei atbilst noteikta planēta (senatnē to starpā bija arī Saule). Latvijā ir Vasarsvētku draudze, kam tāds pats nosaukums. Ir arī arābu leģenda par to, ka ēņģelis bija parādījies Persijas debesīs, vēstot par "ķēniņu ķēniņa" un "dievu dieva" piedzimšanu. Slavenais itāļu mākslinieks Džoto savā Bētlemes zvaigznes versijā attēlojis to kā 1301.gada Galleja komētu.
Latvijā daudzi kristieši 6. janvārī svin Zvaigznes (arī Zvaigžņu) dienu (pareizticībā tas ir 19. janvāris), kura tiek saukta par Triju (treju) kungu (ķēniņu) dienu. Kristīgās draudzes atzīmē šo dienu kā Ziemassvētku laika svinīgu noslēgumu. Ar latviešu folkloru šiem svētkiem sakaru nav, jo pirmie tautiskie svētki (pēc ziemas saulgriežiem) ir Meteņi. 2014.gada decembrī LU Botāniskajā dārzā māksliniece Anitra Bērziņa organizēja instolāciju izstādi Triju ķēniņu dienai vai Zvaigžņu dienai par godu.

1. attēlā - Džoto Bandoni "Austrumu gudrie pielūdz jaundzimušo Kristu", Skrovenji klostera freska, XIV gs. sākums
2. attēlā - Anitra Bērziņa "Zvaigznes dienas ekspozīcija" ar Ķēniņu dāvanām, LU Botāniskais dārzs.

Zvaigznes velves (Крещатый свод, Stellar vault)

- velves, kuru ribas satekpunktā veido daudzstaru zvaigznei līdzīgu rakstu. Dažreiz sauktas arī par tīkla velvēm. Samērā rets velvju tips.
Jāņa baznīcas vietā Vecrīgā sākotnēji XIII gadsimtā atradās Dominikāņu klostera kapela. Pēc vairākām pārbūvēm ap XVI gadsimtu baznīca ieguva savu pašreizējo izskatu gan no ārpuses, gan no iekšpuses, kad tur manierisma stilā tika pārveidotas un dekorētas velves. Velvju zvaigžņotais raksts tikai daļēji atbilst pašai konstrukcijai, turklāt tas atkārtojas gan vidusdaļā, gan sānu kapelās.

1. attēlā - zvaigznes velves Sv.Otmara baznīca, Vīne, Austrija.
2. attēlā - zvaigznes un tīkla velves Jāņa baznīcā, Vecrīgā, XVI gs.

Zvanu tornis (колокольня, bell-tower, campanile)

- sakrālās arhitektūras (baznīcu, klosteru, garīgo semināru) un administratīvo ēku (rātsnamu) elements zvanu novietošanai. Tas var būt brīvi stāvošs (Krievijas Ziemeļu arhitektūrā un dažkārt Itālijā, piemēram, slavenais Pizas tornis) vai arī veidot daļu no lielākas būves.
Latvijā sastopami abi veidi; tā, četru zvanu brīvi stāvošais Pasienas baznīcas zvanu tornis ir 1768.gada valsts nozīmes piemineklis, bet rīdzinieki un Rīgas viesi regulāri dzird mūsu pilsētas baznīcu torņu zvanus, sākot ar Doma baznīcu un Kristus Piedzimšanas katedrāles zvaniem, kur torņi ir baznīcu celtņu daļa.

1. attēlā - atsevišķi stāvošs zvanu tornis Milānā
2. attēlā - Visu Svēto baznīca ar zvanu torni priekšplānā, Rīgā, Katoļu ielā. XIX gadsimta beigās pēc arhitekta J.Baumaņa projekta uzbūvēta vecās koka baznīcas vietā.

Žanrs, žanra glezniecība (жанр, genre)

- mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdabīgas struktūras. Žanri atšķiras vai nu ar attēlošanas paņēmieniem, vai nu ar izvēlētiem objektiem; tēlotājmākslā par žanra mākslu sauc arī sadzīves attēlojumu kā tādu. Lliteratūrā žanru jēdzieni ir gan precīzi, gan saplūstoši, un dažkārt to dalījums ir nosacīts. Tomēr pastāv jēdziens par "augstiem" un parastajiem žanriem. Sadzīves žanra gleznu daudzveidība Eiropā saistīta ar flāmu mākslu sākot ar XVI gadsimtu, kad attēlos parādās zemnieki, to dzīve, svētki un darbi. Šādas gleznos mūsdienās kalpo ne tikai kā mākslas, bet arī vienkāršo ļaužu dzīves krāsās un tēlos iemiesotā liecība, it īpaši ja šo dzīvi attēlojis tāds izcils mākslinieks, kā Pīters Brēgels vecākais.
Latviešu mākslā pirmais īstais romāns arī būtībā attiecināms tieši uz parasto nevis augsto žanru, jo "Mērnieku laiku" varoņu vidū nav nedz prinču un valdnieku, nedz filozofu un mākslinieku. Tāpat arī pirmie latviešu profesionālie mākslinieki labprāt attēlo apkārtējo un sev labi pazīstamo vidi - lauku sētu, birztalas, ikdienas darbus. Līdz ar to viņu gleznojumos ir ne tikai noskaņojums, bet arī XIX gadsimta laikmeta liecība - tērpi, vide, pieticīgā apkārtne.

1. attēlā - Pīters Brēgels Vecākais "Zemnieku deja", 1568.g., Vīnes Mākslas vēstures muzejs.
2. attēlā - Jānis Valters "Vakars", 1898.g.