Antiutopija (Антиутопия, Dystopia)

- sabiedrība vai kopiena, kuras dzīves pamati (principi) ir kaut kādā veidā biedējoši vai nevēlami, ideālās sabiedrības (utopijas) pretstats. Bieži parādās mākslas darbos, sākotnēji literatūrā, tomēr darbības laiku pārvietojot uz nākotni. Šādas sabiedrības parasti tiek raksturotas kā antihumānās, ar totalitārajiem valdniekiem un vides sabrukumu. Pie pirmām antiutopijām pieskaita čehu autora Karela Čapeka lugu R.U.R, kad pirmo reizi parādījās jēdziens par robotiem. Ļoti populāras ir "1984." (Nieneteen Eihgty-Four) Dž. Orvela un viņa tautieša Oldosa Hakslija "Brave New World", kā arī krievu autora J. Zamjatina romāns "Mēs". Antiutopijās cilvēce nonāk līdz absurdam novestajā tehnoloģiju vai totalitārā režīma varā. No pēdējiem antiutopijas žanra "dzīvajiem klasiķiem" būtu jāpiemin V. Voinovičs (bijušais disidents) ar savu pravietisko romānu "Maskava 2042" un V. Sorokins ( "Deņ Opričņika", "Saharnij Kremļ"). Visi šie darbi brīdina par sabiedrības dehumanizāciju, kas iestājas cilvēku pasivitātes un nedomāšanas rezultātā.
Latviešu literatūrā antiutopija kā žanrs nav izkopta, bet toties izcilie antiutopijas sacerējumi tikuši tulkoti latviski tikko radās iespēja. Tā, Zamjatina romāns "Mēs", ko par savu iedvesmas avotu uzskatījis Orvels, ticis tulkots 1990.gadā vēl pirms PSRS sabrukuma, bet Bredberija antiutopija "451 grāds pēc Fārenheita" joprojām tiek aktīvi iztirzāta arī gados jauno lasītāju vidū, tai skaitā prestižajā www.satori.lv, kas liecina par žanra nevīstošo popularitāti.