ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Aube (чепец, bonnet)

- sieviešu galvassega, kurai nav apmales. Šo galvassegu dažādība laikmetu griežos bijusi visai daudzveidīga. Bija aubes, sasienamas zem zoda; bija apaļās cepurītes, kuras apspīlēja galvu; augstas koniskās aubes, kuras Viduslaikos sniedzās gandrīz metru virs galvas. Kā aubes drēbi izmantoja gan smagos samtus un biezo vadmalu, gan plāno zīdu un batistu. Aubes izrotāja ar lencēm un mežģīnēm, un to loma ilgstoši tika reducēta uz matu noslēpšanu. Aubes varēja izskatīties pat kā ap galvu apsieti turbāni, un tēlotā māksla atstājusi mums milzīgu sieviešu aubes paraugu kolekciju. Aubes galējā izpausme - musulmaņu sieviešu hidžabs, kad redzama tikai centrālā sejas daļa - praktiski bez zoda un pieres.
Latviešu tradīcijā, kā daudzām citām Eiropas tautām, aubei bija arī simboliska nozīme - jaunavām paredzēti vainadziņi (gan ar rakstu, gan pītie), bet precētai sievai - aube. Bija, saprotams, arī lakati, bet tos nēsāja gan precētas, gan neprecētās. Ar aubi saistīts senais teiciens par "Nonākšanu zem aubes" kā precēšanās simbolu ar attiecīgo paražu, kad jaunā sieva kāzu svinību beigu daļā (mičošana) nomaina plīvuru pret aubi (mice- vēl viens aubes nosaukums).

1. attēlā - Rodžers Van Veidens "Dāmas portrets", 1460.g., Vašingtonas Nacionālā Mākslas galerija A.W. Mellona kolekcija.

2. attēlā - latviešu sievas tautastērpa augšdaļa ar aubi, salons "Klēts" Vecrīgā.