Amors, Kupidons, Erots (Амур, Купидон, Эрот, Amor, Cupid, Eros)

- ar visiem šiem vārdiem senatnes Eiropas mākslā (un arī sadzīvē) apzīmē mīlas dievietes Venēras (Afrodītes) palaidnīgo bērnu, kurš ir iekāres, miesīgās mīlestības - un arī mīlestības vispārīgā nozīmē - simbols un sūtnis. Teicieni "Amora loks" var tikt attiecināti gan uz kaisli, kas pēkšņi iedegas, gan uz ārieni: "lūpas kā Amora loks" - pretstatā neemocionālajām, šaurajām lūpām, kuras it kā atspoguļo īpašnieka noslēgto un sīkumaino dabu. Šo dievu - Marsa un Venēras mīlas nelikumīgo atvasi (formāli Venēras vīrs bija uguns un kalēju dievs klibais un melnīgsnējais Plutons) attēlo gan kā skaistu, spārnotu jaunekli, kas vajā nimfu Psīhi, gan kā apaļīgi šķelmīgu puišeli ar loku un bultām, kurās slēpjas Amora (Erosa, Kupidona) spēks, jo mīla spēj pievārēt pat milža sirdi. Ar šo draisko dievību rados ir pat Rafaēla eņģeļīši slavenās Siksta madonnas priekšplānā - tiem gan nav loka un bultu, bet šķelmīgie smaidi un apaļīgie vaigi liecina par "amoriņu" kaitīgo ietekmi. Tāpat šādi draiskuļi ir bieži sastopami barokālo piļu iekšējā dekorā - ar bultām vai bez tām. Tad viņus sauc par putti - precīzi netulkojams vārds, kaut kas tuvu sīkajam ķerubam vai ķeruba mazulim. Šī trīskāršā dievība izjutusi kristietības ietekmi, kas allaž cenšas mīlestības divējādā būtībā (laicīgā - miesīgā un garīgā - mūžīgā) to pirmo, miesīgo, nosodīt. Par spīti tam, Kupidons (Amors, Erots) modernajā kultūrā tiek plaši atražots Svētā Valentīna dienas kontekstā.
Mūsdienu Eiropā - un Latvijā tai skaitā - šī jautrā un mīlestību izraisošā dievība tiek bezgalīgi atkārtota, tuvojoties Valentīna dienai - kopā ar loku, bultām un sarkano (mīlas skarto) sirdi. Kristīgās baznīcas attieksme pret šo palaidni (it īpaši sakarā ar Svētā Valentīna, likumīgās un baznīcas svētītās savienības patrona, kultu) ir dalīta, jo Amors (Erots, Kupidons) stingras morāles prasības mīlniekiem neizvirza.