Arkādija (Аркадия, arcadia)

- mitoloģiskā laimes, mūžīgās vasaras, harmonijas un saskaņas zeme. Vārds cēlies no Senās Grieķijas kalnainās provinces nosaukuma. Tur, kalnu ganībās, esot dzīvojusi laimīga ganu cilts, kas nav pazinusi nedz bēdu, nedz ārpasaules kareivīgo dabu. Te radās jēdzieni par dabisko saskaņu, idili, harmoniju, kas vēlāk ietekmējuši dažādu utopisko zemju aprakstus. Renesanses laikmetā radās iespaids par Arkādiju kā vēlamo, bet nesasniedzamo, kaut ko līdzīgu zaudētai pagāniskajai paradīzei. Tā ir fantāzija, ko labprāt gleznoja mākslinieki, un ko saista ar Zelta laikmeta idejām. Arkādijas atbalss ir gan Vergīlija dzejā, gan Dantes "Dievišķajā Komēdijā". Šī fantāzija turpināja pastāvēt kopš antīkās pasaules laikiem, un tās atveidošanā mākslinieki sekoja valdošajam stilam. Tā, XVII gadsimta Nikolā Pusēna Arkādiju, atbilstoši valdošajam klasicismam, apdzīvo gani un ganes, kuri drīzāk izskatās pēc Senās Grieķijas dievībām.
Arī latviešu slavenākais pirmās paaudzes gleznotājs Janis Rozentāls savā pēdējā daiļrades periodā aizrāvās ar mitoloģiju - gan senlatviešu, gan antīko. Viņa Arkādiju apdzīvo XX gadsimta sākuma daiļavas - arī puskailas un kailas. Tīri ģimeniski te mīt arī bērni (jo, kā zināms, mākslinieks bija mīlošs vīrs un tēvs). Gaiši priecīgais kolorīts, māla trauki uz mielasta sedziņas, blondā meiča šūpolēs - tā ir impresionistu Arkādija Latvijā.