Grota (грот, grotto)

- mākslīga vai dabiska ala. Antīkajā pasaulē grotas saistīja ar Delfu orakulu, Apollona avotiem un pat svētnīcām. Odisejs savā ceļojumā uz Dzimteni bija nonācis vienaicainā giganta Polifēma alā (grotā). Atbilstoši ticējumiem, grotu svētajos avotos dzīvoja nimfas. Viduslaiku Eiropā interese par grotām mazinājās, bet grotas kā parku ansambļu elementi kļuva populāri 18. gadsimtā. Grotas mākslas un literaturas darbos tiek izmantotas kā noslēpuma un kārdinājuma alegorijas. Ir pazīstama "Venēras grota" no Vāgnera operas "Tanheizers".
Vācu aristokrāti, būvējot savas lauku muižu pilis, līdzīgi saviem Rietumeiropas kārtas brāļiem, kopš XVIII gadsimta beigām romantiski aizrāvušies ar muižu parku papildināšanu ar kolonnām, grotām un dekoratīvajām vāzēm. Krāslavas pilī grāfa Plātera laikā veidotajā parkā, kas veidots itāļu stilā, arī bija vairākas akmens grotas. Nesen atjaunota tuvāk esošā grota Ziemeļblāzmas parkā (restaurācija pabeigta 2013.gada vasarā).