Ģeometriskais ornaments (геометрический орнамент, Geometric ornament)

- jau senie grieķi uzskatīja,ka matemātika un māksla ir cieši saistītas disciplīnas. Līdz ar to daudzi mākslinieki guva iedvesmu no matemātiskajām attiecībām un studēja šo discilpīnu nolūkā pilnveidot savus mākslas darbus. Tāpat arī Renesanses mākslinieki, Viduslaiku Islāma valstu arhitekti un arī gotisko celtņu meistari aizrāvušies ar ģeometrisko figūru un līniju kārtojumu, piešķirot ēkām savdabīgi izteiksmīgu fasāžu dekoru. Islama arhitektūrā, kā arī Spānijas dienvidu celtnēs, ģeometriskais ornaments lieliski sadzīvoja ar arabeskām. Interese par ģeometrisko ornamentu jūtama arī Art Nouveau mākslas darbos. Ģeometriskais ornaments sastāv no abstraktām formām - taisnām, lauztām un līkloču līnijām, kā arī to veidotām figūrām un kombinācijām.
Latviešu kā baltu cilts ornamentu klāstā ģeometriskais ornaments ir visai labi izpētīts, izmantojot arheoloģisko materiālu. Jau sākot ar agro dzelzs laikmetu, pazīstami vairāki ģeometriskā ornamenta elementi trauku un ieroču dekorējumā: sīkas, šķērsām svītrotas strīpas, saulītes (riņķīši ar actiņu vidū), īsākas vai garākas taisnas svītras dažādos salikumos, taisni un slīpi krusti.