Humānisms (Гуманизм, Humanism) latīņu: humanitas

- ir viena no ētikas kategorijām filozofijā, kā arī uzskatu sistēma, kas Eiropā radusies Renesanses beigās, zināmā mērā atdzīvinot antīko autoru (Aristoteļa, Epikūra, Sokrāta u.c.) uzskatu sistēmu pirms kristietības. Tās būtība - paša cilvēka, tā garīgās pasaules un vērtības izcelšana, zināmā mērā novēršoties no pārdabiskā un dievišķā. Humānisms izceļ cilvēka individualitāti, nenonicinot arī kolektīva, it īpaši, kolektīvās domāšanas, vērtību, uzsver nepieciešamību neaizrauties ar dogmām, dodot priekšroku racionālajai domāšanai, jēdzieniem par taisnīgumu un netaisnīgumu un it īpaši par brīvu, ar aizspriedumiem neapgrūtinātu, domas lidojumu. Humānisma domātāju attiecības ar reliģiju ir visai komplicētas, jo to vidū bija gan dziļi ticīgie ļaudis, tādi, kā slavenais Tomass Mors, gan tolerantais Roterdamas Erasms, gan visu apšaubošie brīvdomātāji - Mišels Monteņs, Renē Dekarts un pat ciniķis Nikolo Makiaveli. Modernajā pasaulē humānistu kustību parasti saista ar sekulāro (no jebkuras konfesijas atdalīto) domāšanu, kas vērsta uz cilvēku kā tādu un vairāk tiecas pēc zinātniskām atziņām nevis pēc pārdabiskā notikumu norises iemesla meklējumiem.
Par vienu no pirmajiem Latvijas teritorijā XVI gadsimtā dzīvojošajiem humānistiem tiek uzskatīts Dāvids Hilhen (latviskotais Iļķēns), jurists un Romiešu tiesību zinātājs, Polijas karaļa, Rīgas pilsētas un Vidzemes zemes amatpersona. Viņš bija Vidzemes zemes tiesību un likuma kodeksa autors un viens no Rīgas bibliotēkas dibinātājiem. Viņa humānista darbība redzama starpnieka lomā, izlīdzinot Kalendāro nemieru izraisītās pretrunas starp Rīgas pilsētu un Polijas karali, kura pakļautībā toreiz atradusies lielākā daļa mūsdienu Latvijas teritorijas. Rezultātā pilsētas privilēģijas tika saglabātas.