Hēfaists, Vulkāns (Гефе́ст, Вулкан, Hephaestus, Vulcan) grieķu:: Ἥφαιστος Hēphaistos

- vai arī Uguns dievs, viena no senākajām dievībām antīkās pasaules Panteonā, atbild par vulkānu darbību un kalēju arodu, pats būdams visprasmīgākais kalējs. Par Hēfaista izcelšanos pastāv vairāki mīti. Būdams Zeva un Hēro dēls, viņš esot piedzimis tik vārgs un klibs, ka tā saniknotā māte esot nometusi dēlu no Olimpa, kur jūrā par viņa audžumāti kļuva dieviete Tetisa. Vēlāk, jau Trojas kara laikā, audžudēls atmaksāja Tetisai, izkaldams viņas slavenajam dēlam Ahillam brīnumainās bruņas. Dzīvodams jūras dzelmē, Hēfaists kļuva par fantastisku kalēju, turklāt viņa izstrādājumi atdzīvojās. Uzzinājis par savas mātes noziegumu, Hēfaists izkala zelta troni un nosūtīja uz Olimpu kā dāvanu Hēro. Kad šī tronī iesēdusies, viņu aptinušas neredzamās važas. Tikai vīna aizbildnim Dionīsam, kalēju piedzirdot, izdevies pierunāt atbrīvot grēcīgo māti. Romieši, pārņemot no grieķiem Hēfaistu, nosauca viņu par Vulkānu un, būdami vairāk darītāji nekā sapņotāji, padarīja Vulkānu par vienu no visvairāk godājamajiem dieviem - turklāt viņš bijis arī izcils ieroču meistars. Jau Romas pastāvēšanas agrīnajos laikos Vulkānam bija veltīti tempļi un katru gadu 23. augustā tika svinētas Vulkanālijas, kur dievu atveidojošais aktieris bija ar kalēja veseri. Tēlotajā mākslā (gleznās) Vulkāns - Hēfaists atpazīstams pēc tumšākas ādas (no darba smēdē) un nebūt ne dievišķā izskata. Savukārt, mēs neviļus pieminam šo personāžu ik reiz, kad kaut kur notiek vulkāna izvirdums.
Pārdabisks Kalējs (acīm redzot, Vulkāna latviskais variants), kas liecina par visu tautu Panteonu līdzību, tiek pieminēts vairākās tautas dziesmās (dainās). Tur viņš gan kaļ debesis un Daugavā birst ogles, gan kaļ Dieva dēlam jostu vai piešus, gan Saules meitai kaļ vainadziņu vai gredzenu. Jau piezemētāki kalēji ir vēlākās tautas dziesmas "aiz kalniņa dūmi kūpa" varoņi, tur brāļi kaļ māsai pūru. Kalēja darbībai ir sakars ar Pērkonu -to palaikam sauc arī par Debesu kalēju.