Hedonisms, hēdonisms (гедонизм, hedonism)

- uzskats, kurā par dzīves augstāko mērķi, darbības galveno motīvu un vērtību pieņem baudu. Šādas teorijas bija izplatītas gan viduslaiku Indijā, gan antīkajā Grieķijā, bet vēlāk Grieķijā to izspieda daudz mērenāka filozofa Epikūra teorija, kur cilvēka dzīves laime bija saistīta ar nelaimju mazināšanu un vienkāršu dzīves veidu, ar ētikas normu ievērošanu. Vēlāk ar hedonismu tika saistīta arī libertīnu kustība (XVII gadsimta Anglijā pēc Restaurācijas), XVIII gadsimta Francijā marķīza de Sada darbos. Libertīni uzskatīja, ka morālo normu ievērošana nebūt nav obligāta, bet fiziskās baudas ir primāras. Libertīnu postošās darbības rezultāti aprakstīti slavenajā Šoderlo de Laklo romānā "Bīstamie sakari". Mūsdienu hedonisma idejas liek uzsvaru uz savu laimi un baudu, tomēr cenšoties ar to nenodarīt pāri citiem. Literatūrā vislabāk pazīstamais hedonists ir Dorians Grejs no Oskara Vailda romāna "Doriana Greja ģīmetne", kur varonis neviļus pārdod savu dvēseli apmaiņai pret mūžīgu jaunību un baudu pilnu dzīvi.
Par hedonisma vai hēdonisma (par pareizrakstību nav vienotā viedokļa, tāpat kā par filozofiju vai filosofiju) latvisko versiju: “Veselīgi, tikumīgi un krietni var dzīvot, arī baudot”. Pie hēdonistiem var pieskaitīt arī daudzus "sabiedrības krējumam" piederošus cilvēkus, kuri atklāti lepojas ar dzīves baudīšanu, kas bieži vien atrodas uz netikumu robežas. Starp citu, Vailda vienīgo romānu latviski jau dažus mēnešus pēc publicēsanas žurnālā "Lippincott's", proti, 1890.gadā, tulkojis novelists Jānis Ezeriņš, kura daiļradē jūt zināmu Vailda atblāzmu. Arī slavenais Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis savas karjeras sākumā 1994. gadā uzvedis "Doriana Greja portretu".