Ikona, svētbilde (икона, образ, icon)

- Kristus, Dievmātes, eņģeļu, svēto vai Svēto rakstu epizožu attēlošana glezniecībā, kad attēls vēlāk kļūst par kristietības pielūgšanas objektu. Svētbilde (kurai tiek piedēvētas maģiskās īpašības un kurai par godu tiek rīkoti baznīcas svētki); Tihvinas Dievmātes ikona, Lurdas Dievmāte. Luterāņu baznīcās ikonu vietā ir altārgleznas; mūsdienu datoru tehnikā ikona nozīmē piktogrammu, kura simbolizē kādu programmu vai dokumentu. Tāpat vārdu lieto arī pārnestā nozīmē, piemēram, nosaucot kādu mūsdienu elku (piemēram, pop– zvaigzni) par “ikonu”.
Latvijas teritorijā ikonas vārds sākotnējā nozīmē kā Dieva, Dievmātes vai svēto tēls pārsvarā sastopamas pareizticīgo baznīcās. Ikonu personāži gleznoti atbilstoši Bizantijas kanonam - attālināti, statiski, cēli, tādi, kurus var pielūgt. Dažas svētbildes, kuras gleznojuma manierē ir pietuvinātas pareizticībai, ir sastopamas arī katoļu baznīcās, it īpaši tajās, kur dievkalpojumi notiek latgaļu (un dažkārt arī krievu un baltkrievu) valodās. Ikonas pasargāšanai no "laika zoba", kā arī tās svinīguma izcelšanai, tiek izmantots apkalums, kad paliek redzamas tikai sejas (un dažkārt rokas).