Koka baznīcas (деревянные церкви, wooden churches)

- sākotnēji tika celtas valstīs vai novados, kur kristietība ienāca pirms akmens celtniecības un mūrēšanas. Ja Senajā Krievzemē (Kijevā, Novgorodā) kristietība un akmens celtniecība hronoloģiski sakrita, tad novados, kuri atradušies tālu no centra, toties bija pamatīgi klāti mežiem, ilgstoši saglabājās tendence būvēt dievnamus no koka. Tas pats novērojams arī Skandināvijā, kur saglabājusies vissenākā koka "karkasa baznīca" (aptuveni 1130.g, Urnesa). Krievijā, Ukrainā un Polijā, savukārt, ipaši populāras kļuva tēstās baznīcas, pēc guļbūves principa. Būvju stils bija visai dažāds - no pilnīgi vienkāršām, izbām līdzīgām celtnēm, līdz pat augstiem torņiem ar rotājumiem, grebumiem un ļoti kvalitatīviem namdaru darbiem. Kaut lielākā daļa šādu baznīcu attiecināma uz pareizticību, ir saglabājušās arī vairākas katoļu koka baznīcas Polijā un uniātu - Rietumu Ukrainā. Dažas no tām vēl ne tikai darbojas, bet ir arī iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā atrodas Bornes baznīca, kuru agrāk uzskatīja par vecāko saglabājušos koka baznīcu Latvijā (apmēram XVI gadsimta pirmajā pusē), bet zinātnieks O.Spārītis, veicot pamatīgu materiālu analīzi, tomēr uzskata, ka baznīca būvēta pāris gadsimtus vēlāk. Patlaban par vecāko koka baznīcu Latvijā tiek uzskatīts Latgales Indricas katoļu Svētā Jāņa Kristītāja dievnams, turklāt arī tā draudze esot senākā Latgalē. Toties skaistākā koka baznīca Rīgā ir Jēzus luterāņu baznīca Latgales priekšpilsētā, ko rotā gan klasiskais portiks ar četrām kolonnām, gan dekoratīvais tornis, turklāt tā celta jau XVII gadsimtā, vairākkārt degusi un pedējo reizi atjaunotā pēc 1812.gada pēc K.F.Breitkreica projekta, būdama lielākā klasicisma stila koka monumentālceltne Latvijā.