Kārdinājums, kārdināšana (искушение, temptation)

- nepārvaramā vēlēšanās iegūt aizliegto, parasti ļauno spēku iedvesta. Psiholoģiski - nekontrolējama dziņa pēc baudas, kas prasa tūlītēju realizāciju, turklāt šai darbībai sveši morāli ētiskie apsvērumi. Tēlotajā mākslā īpaši izplatītie sižeti saistīti ar Vecās Derības Ģenēzes grāmatas zīmīgu epizodi - Ievas kārdināšanu paradīzes dārzā (čūska – kārdinātāja) un Grēkā krišanu, kam sekoja izraidīšana no Paradīzes. Sižeta attēlošanai pievērsusies vesela plejāde mākslinieku, sākot ar XII gadsimta visai primitīvu akmens reljefu, kas glabājas Klinī abatijā Francijā līdz izsmalcinātiem dekadences gleznojumiem, kur obligātie atribūti ir un paliek pati puskailā Ieva, čūska un koks ar aizliegto augli. Ir arī vairāki sižeti, kas veltīti svēto kārdinājumiem, kad varonis svārstās starp labo un ļauno. Vēl viens slavens sižets saistīts ar Sātana iecerēto Kristus kārdināšanu, un arī tas ir plaši attēlots glezniecībā. Savukārt, literatūrā un pat tautu vēsturē gandrīz katrs izcils sacerējums vai sasniegums saistīts ar kārdināšanas variācijām. Tā var būt vara, bagātība, mīlestība, slava - atkarībā no indivīda vai situācijas. Jāpiezīmē, ka paradoksu meistars Oskars Vailds diezgan ciniski atzīmēja, ka "Vienīgais veids, kā var pārvarēt kārdinājumu, ir nodošanās tam".
Latviešu literatūra pašos pirmsākumos, proti, brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki", pamatīgi iztirzā kārdinājuma tēmu - turklāt tie, kas kārdinājumam (mantai) pretojas, nebūt nav tie laimīgākie. Arī Blaumaņa prozā gandrīz katrs varonis sastopas ar kārdinājumu - no Kristīnes "Purva bridējā" , kuru kārdina ar mantu līdz Raudupietei, kuru kārdina kaisle. Toties Rozentāla gleznas Ievu pie paradīzes koka kārdina vecā, tradicionālā čūska - Nelabais.