Krusta kari un krustneši (крестовые походы и крестоносцы, Crusades and crusaders)

- vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Kari sākās sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncīlā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi. Par krusta kariem sauc arī jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā, tai skaitā Rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās nekristītās tautas Eiropā. Krusta karu dalībnieki sevi dēvēja par krustnešiem. Došanās Krusta karā daudziem kalpoja par grēku izpirkšanu. Tā, pat slepkavību bruņinieks varēja izpirkt, dodoties karot pret musulmaņiem vai "pagāniem". Krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību. Vēsturnieki parasti aplūko septiņus krusta karus, kuri izbeidzās Austrumos pēc Francijas karaļa Ludviķa Svētā nāves karagājiena laikā 1270. gadā.
Livonijas Krusta kari bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ar šo jēdzienu apzīmē mūsdienu Latvijā un Igaunijā dzīvojošo tautu iekarošanu un kristīšanu XII un XIII gadsimtā, kā arī cīņas ar Lietuvas (toreiz vēl nekristītās) un jau kristīgās Senkrievijas ziemeļu pilsētām Polocku, Novgorodu un Pleskavu. Iekarotās teritorijas tika novēlētas jaunavai Marijai un tām tika piešķirts kopējs nosaukums Marijas Zeme ar tiešo pakļaušanu Romas pāvestam. Vēlāk Modenas bīskaps Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senjoriem. 1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē. Kā krusta karu Baltijā materiālie pieminekļi kalpo krustnešu ordeņu piļu drupas.