Ķekarveidīgs tornis (Кистевидная башня, Cluster shaped tower)

- dekoratīvo torņu daudzveidība piešķir gan pilsētai kopumā, gan konkrētai ēkai, īpašu izskatu, nodrošina tā atpazīstamību. Šie torņi mēdz būt atseviški stāvoši, un tad tie pat nodrošina pilsētai tās īpašo vietu (slavenais šķībais Pizas tornis), gan pilsētas iesauku (Boloņu tā arī sauc Itālijā par torņu pilsētu, jo to skaits sniedzas pāri diviem desmitiem), gan tie vienkārši izceļ celtnes savdabīgumu - kā daudzie tornīši, kuri atgādina ķekarus, čiekurus vai kādus citus iedomu augus. To galotnēs mēdz būt gan krusti (sakrālajās celtnēs), gan dažādi ziedi un vēja rādītāji (laicīgajās celtnēs). Dažkārt tornīšu rindas uz laicīgo celtņu jumtiem veido "akmens mežģīnes".
Latvijas teritorijā Viduslaiku celtnēs dekoratīvo tornīšu praktiski nav bijis - vai arī tie galīgi nav saglabājušies skarbo vēju un salu dēļ. Savukārt, tādi arhitektūras stili, kā Renesanse un Baroks, kuru dekorā tornīši ieņēma ievērojamu vietu, Latvijā sakrita ar Reformācijas kanonu, kad liekā dekorēšana tika uzskatīta par izšķērdību. Tālab tornīšu daudzveidība te parādās tikai XIX gadsimtā un it īpaši uzplaukst historicisma un eklektikas celtnēs, turklāt tornīšu smailē sāk uzziedēt brīnumaini veidojumi.