Lauku muiža (поместье, имение, Estate, manor house)

- feodāls zemes īpašumu veids, kad īpašnieks zemi neapstrādāja personīgi, bet guva no tās ienākumus. Atbilstoši Rietumeiropas likumdošanai, par muižas īpašnieku varēja kļūt, likumīgā veidā saņemot to no valdnieka - laicīgā vai garīgā. Muižā varēja ietilpt lauki, pļavas, meži, draudzes un pat ciemata teritorija. Šaurākā nozīmē par muižu sauc šāda īpašuma pārvaldes ēku vai ēku kompleksu, kurā ietilpst kungu māja vai pils, muižas pārvaldnieka māja, kā arī dažādas saimnieciskas un rūpnieciskas būves. Ilgāku laiku par muižu īpašniekiem varēja būt tikai aristokrātijas (muižniecības vai augstākās garīdzniecības) pārstāvji. Reliģijas karu un revolūciju laikmetā muižas īpašnieku skaits un sastāvs spēcīgi mainījies, izvirzoties priekšgalā turīgajiem trešās kārtas pārstāvjiem.
Latvijas teritorijā muižas sāka veidoties pēc krustnešu iekarojuma, kad bīskaps Alberts piešķīra saviem vasaļiem Lielvārdes un Ikšķiles pilis kopā ar zemi un ļaudīm, kas to apstrādāja. Vēlāk lielās zemes platības pa gavbaliem tika izpārdotas ienācējiem no Vācijas, tādējādi veidojot vācbaltu muižniecību, kura saglabāja savas tiesības uz zemi. Latvijas teritorijā vārds muiža cieši saistīts ar jēdzienu bruņniecība, jo tieši no kādreizējiem Livonijas bruņiniekiem izveidojās vēlākā vācu muižniecība (Latgalē- poļu muižniecība). Latviešu tautas apziņā vārdam ilgstoši bija negatīvs skanējums kā svešās varas iemiesojumam. Līdz ar to dumpju un revolūciju laikā muižas Latvijas teritorijā ir pamatīgi cietušas un tikušas atjaunotas lielākoties periodā starp 1905.gada revolūciju un 1940.gadu. Tagad muižas, kuru ēkās PSRS laikā galvenokārt tika izvietotas skolas, piedzīvo jaunu renovācijas periodu, gan kā skolas, gan kā muzeji.