Leģenda, teiksma (легенда, legend) latīņu: legenda - teika vai teiksmans stāsts par kādu vēsturisku notikumu, personu, vietu, diezgan bieži saistīts ar neskaidru nosaukumu izcelšanos un to folkloras skaidrojumiem. Tāpat leģenda mēdz būt rakstnieku populāro darbu inspirēta, un tādā gadījumā tās tēls vai sižets iegūst visai plašu auditoriju - Leģenda par doktoru Faustu, leģenda par Kārļa Lielā bruņinieku Rolandu u.c. Pie tādām pieder arī leģenda par Šalotas lēdiju (Lady of Shalott), ko savā balādē aprakstīja slavenais angļu dzejnieks Alfreds Tenisons, un kas kļuva par iedvesmas avotu vairākiem gleznotājiem, it īpaši no pre-rafaelītu vidus. Ir arī virkne gadījumu, kad vēsturiskās personas dzīve burtiski apaug ar leģendām, kaut vai nostāsti par ir kā bijušajiem nākotnes pareģojumiem. Leģenda mūsdienās saistīta ar elku (kino, teātra, modes pasaules) dzīvi, un šie elki cenšas atbilst savai "leģendai". Arī īpašība vispārākajā pakāpē tiek apzīmēta kā leģendāra. Latvijas tradīcijā vārda "leģenda" sinonīms agrāk bija "teika, teiksma", bet vēlāk leģenda ieņēma savu vietu it īpaši tūrisma ceļvežos, aprakstot kādu no Latvijas muižām vai pilīm. Gandrīz katrai šāda tipa būvei ir sava leģenda - lielākoties par nožņaugtu (piesmietu) jaunavu vai neuzticīgo sievu, kuras mieru neradušais gars klīst pa pils istabām naktī. Tā, Rundāles pilī esot Melnā dāma, kura noteiktās vakara stundās slīdot cauri pils gaiteņiem augšup uz kādreizējā īpašnieka, negantā uzdzīvotāja, Valeriāna Zubova kabinetu. No latviešu gleznotājiem ar leģendām aizraujas Maija Tabaka, un dara to ļoti izsmalcināti. Starp citu, arī viņas "Ballē Rundāles pilī" jūtams šīs pašas Melnās Dāmas leģendas atspulgs. 1. attēlā - Dž. Vaterhauss „Šalota lēdija”, 1888.g. mākslas galerija Kornvolā. |