Laukakkmeņu apdare (отделка 'под валуны', rubble wall masonry) - ir apdare, kurai izmanto t.s. laukakmeņus - vietējo celtniecības materiālu, kuram mēdz būt dažāda izcelsme - dolomīta, smilšakmens, kaļķakmens un šūnakmens šķembas, granīta akmeņi, pat lielāku akmeņu atlūzas, tai skaitā visi "akmeņi", kas palikuši pēc ledājiem un tiek katru gadu uzieti arumos. Laukakmeņu izmantošana celtniecībā ļoti izplatīta Maltas salā, Sicīlijā un arābu valstīs, kā arī Itālijas kalnu rajonos, kur zeme klāta ar dažāda izmēra dabiskajem akmeņiem un ir citu celtniecības materiālu trūkums. Laukakmeņus ļoti labi var izmantot iežogojumu celtniecībai laukos (zemās sienas), kā arī nogāžu nostiprināšanai, jo ūdens šīs sienas praktiski nebojā, turklāt laukakmeņu mūrējums ir arī visai dekoratīvs un nedārgs. Celtnieki labprāt izmanto laukakmeņu apdari. Dažreiz par laukakmeņiem sauc vienkārši neregulāras formas akmeņus, kuri zināmā mērā atgādina ar rokām darinātus ķieģeļus. Latvijā laukakmeņu mūrējums visbiežāk tika izmantots ceļa krogu un šķūņu celtniecībai, bet ir arī vairākas lauku baznīcas, kuras tāpat mūrētas no laukakmeņiem, it īpaši Latvijas ziemeļos, kur ik gadu, pavasaros apstrādājot laukus, uzrodas aizvien jaunas laukakmeņu kaudzes gar ceļiem. Apbūvē izplatoties historicisma un nacionālā jūgenda stiliem, arhitekti sāka labprāt izmantot laukakmeņu apdari, jo tā deva iespēju bez īpašiem izdevumiem piešķirt celtnei oriģinālu izskatu, vienlaikus akcentējot vietējās tradīcijas. 1. attēlā - Svētā Gara (St.Spirito) baznīca, XV gs., Bergamo, Ziemeļitālija. |