Livonija (Ливония, Livonia)

- jeb Māras zeme bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidojusies teritorija vai arī ordeņa valstiņa Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā. Vēlāk tika pārveidota par konfederāciju, kurā ietilpa arī Sēlija, Zemgale un Kurzeme. Konfederācija sabruka Livonijas kara rezultātā 1561. gadā. Livonijas konfederāciju pārvaldīja landtāgs, Livonijas ordeņa mestrs un augstākās amatpersonas, kā arī arhibīskapiju pārstāvji. Augstākie kungi Livonijā skaitījās Romas pāvests un Vācijas ķeizars, bet viņu ietekmi te īpaši nejuta. Pilnīgas varas Livonijas laikā nebija nevienam, jo notika nepārtrauktas ķildas starp ordeni un Rīgas arhibīskapu, turklāt pati Rīgas pilsēta pamīšus nostājās te bīskapa, te ordeņa pusē.
Livonijas mantojums mūsdienu Latvijā dažādos tās dzīves posmos tika vērtēts atšķirīgi. Nacionālās atmodas laikā - un arī Pirmās republikas laikā - uzsvars tieka likts uz Livonijas kā iekarotājas un apspiedējas lomu (cīņa ar Melno bruņinieku - vācieti, tieksme izcelt "700 verdzības gadus"), PSRS laikā visumā šis vērtējums saglabājās, izceļot šķirisko raksturu. Savukārt, atjaunotās Republikas laikā vērtējums kļuvis līdzsvarots, atzīmējot kristianizācijas labvēlīgās sekas- mūra celtniecību, rakstu valodu, pilsētu dibināšanu un valstiskuma tiesisko noformēšanu.