Ļaunais gars, demons (Злой дух, демон, evil spirit, demon)

- pārdabiskās būtnes - pa pusei dievības vai gara - nosaukums. Tas ieņem it kā starpstāvokli starp cilvēkiem un dievībām (dieviem). Sākotnēji demonam varēja būt nenoteikta daba, viņš bija spējīgs gan uz ļaunu, gan uz labu darbu. Kristietībā - tāpat kā judaismā - par demoniem sāka saukt visas pārdabiskās būtnes, kuras attiecināja arī uz pagānisma tradīcijām. Vēlāk radās versija par demoniem kā "kritušajiem eņģeļiem", atkritējiem. Savukārt, māksla un mākslinieki pret demoniem allaž izturējušies ar simpātijām, kā pret patiesības meklētājiem, tiem, kas "visu apšauba" un saceļas pret neierobežoto varu.
Demona tēls ir īpaši populārs krievu mākslā pateicoties Mihaila Ļermontova poēmai "Demons" un lieliskajiem Mihaila Vrubeļa gleznojumiem, kā arī brīnišķīgai Antona Rubinšteina operai "Demons". Vrubelis iedomājies savu demonu kā "garu, kurš ir netik daudz ļauns, bet drīzāk cietošs un pārdzīvojošs, bet neapšaubāmi varens".Latviešu XIX gadsimta literāti arī bija nokļuvuši Ļerrmontova "Demona" ietekmē, gan atdzejodami šo poēmu, gan veltīdami tam savu dzeju. Arī opera "Demons" bija starp pirmajām, ko atskaņoja Nacionālā opera - un tā turpina skanēt Operas svētkos, bet paša Demona partiju brīnišķīgi dzied mūsu skaistākais bas-baritons Egīls Siliņš. Savukārt, latviešu spilgtākais XIX gadsimta rakstnieks Rūdolfs Blaumanis veltījis ļaunajam garam vienu no savām tāda paša nosaukuma lugām (sarakstīta 1891. gadā), kas piedzīvojusi vairākus uzvedumus teātros, sākot ar uzrakstīšanas gadu līdz pat 2008. gadam Nacionālajā teātrī. Tur gan jēdzines izprotams pārnestā nozīmē - tas ir ļaunais gars, ko ienes Cīruļu mājās ziņa par loterijā laimēto lielu naudas summu, kas visu dzīvi sagriež kājām gaisā.