Āksts (шут, fool, jester)

- vēsturiski persona (sākotnēji tikai vīriešu dzimuma), kuras uzdevums bija uzjautrināt valdnieku vai kādu aristorkātu. Turklāt bija arī āksti (biežāk saukti par jordariem), kuri izklaidēja parasto tautu gadatirgu un svētku gadījumā. Viduslaiku āksti parasti valkāja kādu īpašu tērpu, daudzkrāsainu, pat ar dažādas krāsas piedurknēm. Ākstam bieži vien cepure bija ar zvaniņiem, ar ko tie brīdināja par savu tuvošanos un lomu. Viduslaiku āksti parasti bija apveltīti ar daudzveidīgām izklaidēšanas prasmēm, un to tēls allaž interesējis gan rakstniekus, gan gleznotājus, jo āksts, par spīti savam zemajam sabiedriskajam stāvoklim, drīkstēja caur jokiem pateikt valdniekam nepatīkamo patiesību - un netiktu sodīts. Angļu literatūrā slavenākais ir Šekspīra āksts "Karalī Līrā", franču - āksts Šiko A.Dimā romānos un Tribulē - Viktora Igo lugā "Karalis uzjautrinās", ko plašākā publika pazīst no Verdi operas "Rigoletto" kā Hercoga galma ākstu. Henrija VIII ākstam Vilam Sommeram pat piedēvē karaļa dienasgrāmatas autorību. Krievu literatūras tradīcijā arī ir āksti, bet biežāk nepatīkamās patiesības paudēji ir vientieši.
Viens no spožākajiem XX gadsimta latviešu dramaturgiem M. Zīverts savu lugu "Āksts" (sarakstīta 1937. gadā) veltījis tieši pašam Šekspīram - aktierim un dramaturgam, kurš vienlaikus pildījis arī "Āksta - humānista un drosminieka" funkciju, uzsverot teātra un atklātā humora lomu sabiedrības dzīvē cīņā pret neierobežoto varu. PSRS laikos Latvijā bija ļoti mīlams un atpazīstams aktieris Edgars Liepiņš- brīvdomātājs un āksts, kuram 2011. gadā tika veltīta Mārītes Balodes filma "Tiksimies maijā". Tā bija viena no aktiera "spārnotajām frāzēm", ar ko viņš beidza savus tik ļoti iecienītos koncertus. Velkot paralēles - latviešu auditorijas daļai tolaik Edgara Liepiņa koncertu ieraksti bija tas pats, kas krievu - Vladimira Visocka. Iespējams, mērogs bija cits, bet tautas mīlestība tāpat liela.