Mantija (мантия, mantle, purple, cloak)

- jēdziens cēlies no grieķu vārda, ar kuru apzīmēja apmetni, mēteli. Mūsu izpratnē - garš apmetņveida apģērbs, ko valkā virs citām - arī virsdrēbēm. Sākotnēji vārds saistījies ar Grieķu (Austrumu pareizticības) baznīcas amatpersonu tērpiem, kurus tās apvilka dievkalpojumu vai procesiju laikā. Savukārt, Rietumu tradīcijā mantija ir ne tikai garīgā valdnieka (pāvesta, kardināla, bīskapa), bet arī laicīgās (un tiesu) varas elements, starp kuriem svarīgākā ir kronētās personas mantija. Karaliskā mantija - šūta no bieza noteiktās krāsas samta, ar heraldikas ģerboņa zīmēm, izšūtām zeltā; kā odere parasti izmantota sermuļāda. Mantija tik gara, ka tās aizmugures daļu (šleifu) ceremonijas laikā nesa galminieki. Kardināla mantija ir purpursarkana, tiesnešu un akadēmiķu mantijas ir melnas (un krietni īsākas). Māksliniekiem allaž labpaticis attēlot valdnieku mantijas parādes portretos.
Latvijā pēc Neatkarības atgūšanas atjaunota tradīcija izmantot apģērbā dažus Viduslaiku atribūtus. Sākotnēji mantijas parādījās Augstākās tiesas tiesnešu tērpos, vēlāk tradīcija strauji izplatījās ģimnāzijās un augstskolās, atjaunojoties maģistru un bakalauru jēdzieniem. Mūsdienās "studenti, uzvelkot mantiju un cepurīti, cer uz lielām pārmaiņām savā dzīvē... ar tām ir saistītas lielas nākotnes cerības... ar laiku mantija kļuva ... par akadēmisko sasniegumu simbolu". Tagad augstskolu absolventi mantijas parasti nomā tieši izlaidumam - kopā ar attiecīgo cepurīti. Tas ir visai demokrātiski un jauki, jo aiztaupa svinīgā tērpa iegādi. Un mantijas, bez šaubām, ir vienkārši īsi melni apmetņi ar sarkanu oderi.