Monarhija

- valsts pārvaldes forma, kad tās vadītājs ir viena persona (no latīņu saknes "mono" - vienīgais). Monarhu konkrētais nosaukums var atšķirties - cars, karalis, sultāns, šeihs, lielhercogs u.c.). Monarha pilnavaru robežas saistītas ar tradīciju, ja tās ir pilnīgas, mūsu priekšā ir absolūtā monarhija. Monarhs var iegūt varu mantošanas ceļā (tas ir visbiežāk), vai arī tikt ievēlēts no pretendentu vidus, kuriem jāatbilst noteiktām prasībām. Absolūtie "izglītotie" valdnieki labprāt atbalstījuši mākslu, izveidojot tā saucamo "galma mākslinieku" institūciju, pateicoties kurai kādreizējie izcilie gleznotāji un tēlnieki vadījuši savu mākslinieku dzīvi pietiekami nodrošināti un varēja realizēt savas ieceres. Savukārt, šie mākslinieki atstājuši mantojumā savu patronu, viņu galminieku un ģimeņu izcilos portretus. Mūsdienu monarhijām pārsvarā ir dekoratīvas funkcijas, jo pašreizējā Eiropas monarhiju forma ir konstitucionālā, proti, ar vēlētā parlamenta varu maksimāli ierobežota. Jebkurā gadījumā šīs dekoratīvās funkcijas joprojām atbalsta mākslas to modernajā izpratnē. Dažās valstīs ārpus Eiropas, pārsvarā Tuvajos Austrumos, monarhi saglabājuši arī politisko varu.
Latvijas teritorija vairāku gadsimtu garumā daļēji vai pilnīgi ietilpusi dažādu monarhiju sastāvā, starp tām bijušas gan mantotās (Zviedrija un Krievija), gan vēlētās (Polija). var uzskatīt, ka mums bijuši arī gandrīz monarhi, proti, Kurzemes hercogi. Tie bijuši gan mantotie (Kestneru dinastijas locekļi), gan vēlētie - sākot ar hercogu Bīronu. Abi plašāk pazīstamie hercogi, gan Jēkabs, kas valdījis XVII gadsimta vidū, būdams Polijas karaļa vasalis, gan Ernsts Bīrons, vienlaikus Krievijas impērijas vietvaldis XVIII gadsimta pirmajā pusē, tāpat atbalstījuši zinātnes un mākslas, it īpaši Bīrons, pateicoties kuram Latvija joprojām var lepoties ar brīnišķīgo Rundāles pili.