Majolika (майолика, maiolica)

- ar necaurspīdīgu, krāsainu alvotu glazūru klāts keramikas izstrādājums vai īpaša sastāva keramikas masa, īpaši populāra kļuva XV gadsimtā Spānijā un Itālijā Renesanses laikmetā. Tā kā par tēmām visbiežāk izvēlējās vēstures vai mitiloģijas sižetus, arī izstrādājumus sāka saukt itāļu vārdā "istoriato". Parasti attēla pamats ir balts, apgleznošanai izmantotas košas krāsas, turklāt vēlāk vēsturisko un mitoloģisko scēnu vietā sāka izmantot arī citas gleznainas un košas kompozīcijas. Nosaukums cēlies no Maljorkas salas, bet izstrādājumos jūtama mauru kultūras ietekme. Ar majolikas izstrādājumiem aizrāvās arī vesela virkne spožu t.s. krievu Sudraba laikmeta mākslinieku (M. Vrubels, V.Vasņecovs), bet vēlāk arī tādi modernisti, kā F.Ležē un P.Pikaso.
XIX gadsimtā ar dekoratīvo trauku metu gleznojumiem nodarbojās vācbaltu izcelsmes (un slavenās dzimtas pārstāvis) Rīgā dzimušais ievērojamais gleznotājs un zīmētājs Georgs Vilhelms Timms. Mūža lielāko daļu viņš pavadījis Krievijā, kur beidza Pēterburgas Mākslas akadēmiju un debitēja kā ilustrators. Tomēr viņš regulāri apmeklēja Latviju, gleznoja Rīgu, Latvijas mazplisētas, piedalījās mākslinieku izstādēs. Pēc mākslinieka nāves 1895.gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Dzimteni, bet lielu daļu viņa radošā mantojuma atraitne Emīlija Nikolīna Pfaba nodeva diviem Rīgas mākslas muzejiem. Viņa trauku apgleznojumi gan pārsvarā saistīti ar dzīvi Prūsijā un strādāšanu Berlīnes ķeizariskajā porcelāna manufaktūrā. Jāpiezīmē, ka 2015. gada izstādēs Rīgā mēs varējām iepazīties ar vairākiem Pikaso majolikas paraugiem.