Mansarda jumts (мансардная крыша, mansard roof)

- lauztas formas jumts, ko veido divas joslas - augšējā lēzenākā un apakšējā - stāvākā, turklāt zem jumta izbūvētās telpas ar logiem stāvajā daļā. Šo jumtu sauc arī par franču jumtu, jo senākais tāda tipa jumts parādījies Parīzē, kad arhitekts Pjērs Lesko veicis jauna korpusa izbūvi Luvrā. Tomēr jumta nosaukums atvasināts no cita Luvras arhitekta vārda - Fransuā Mansāra (ir pat Mansāra Luvras korpuss), kas šo jumtu padarījis īpaši iecienītu gadsimtu vēlāk, un tas kļuva par laicīgā baroka - un vēlāk pilsoniskā klasicisma - celtņu īpašo iezīmi. Mode uz mansarda jumtiem piedzīvoja Francijā vēl vienu uzplaukumu II Impērijas laikā. Jumta lēzenākā daļa no ielas puses tikpat kā nemaz nav redzama - vienīgi no ielas pretējās puses atbilstošā līmeņa. Par mansardu Eiropā sauc arī pašas dzīvojamās telpas - kaut ko līdzīgu jumta istabiņām. Visinteresantākā mansarda jumta daļa ir logs - tas ir it kā izvirzīts ārpus stāvās jumta-sienas daļas un tam ir sava, atsevišķa nojume un trijstūra sānu sienas. Mākslinieki un citi "bohēmas pārstāvji" Parīzē labprāt apdzīvoja tieši istabas zem mansarda jumta to zemās īres cenas dēļ.
Latvijā mansarda jumti parādījās XVII gadsimtā un tika saukti par holandiešu jumtiem (acīm redzot, tie nonākuši līdz Latvijai no Francijas caur Holandi). Popularitāti jumtiem nodrošināja iespēja neuzkrītoši paplašināt dzīvojamās telpas, izmantojot zem divslīpu jumta radušos platību. Un īrnieki šādiem mitekļiem allaž uzradās no trūcīgo studentu un topošo mākslinieku vidus. Rīgas XVIII gadsimta slavenākais būvmeistars K. Hāberlands savas pilsoniskā klasicisma stilā celtās mājas (arī to, ko būvējis sev), tāpat apgādājis ar mansarda jumtiem. Vecrīgā mansarda jumtu ir ļoti daudz, bet pēdējos gados tie kļuvuši vēl populārāki, restaurējot vecās privātmājas un apbūvējot to augstos bēniņus, turklāt it kā nepārkāpjot atjaunošanas noteikumus.