Metafiziskā gleznošana (Метафизическая живопись, Metaphysical Painting)

- virziens, kas aizsācies Itālijā pēc I Pasaules kara, un kam raksturīga izjauktā perspektīva, nedabisks apgaismojums un savdabīga iztēle, proti, tieksme cilvēku vietā izmantot manekenus. Novietojot objektus tiem neatbilstošā apkārtnē, tiek panākts negaidīts efekts. Atšķirībā no sirreālisma, metafiziskā gleznošana dod priekšroku stingrai kompozīcijai.
Zināmā mērā pie metafiziskās gleznošanas var pieskaitīt Kārļa Padega “Madonnu ar ložmetēju”, Romāna Sutas “Lauku muzikantus” un pat dažus Ausekļa Baušķenieka darbus kur cilvēka sejai ir minimāla nozīme, daudz svarīgāka ir poza. Arī vairāki mūsdienu jaunie Latvijas mākslinieki labprāt spēlējas ar formām un manekēniem, sakārtojot tos noteiktā kompozīcijā gan neformulējot savu piederību kādam noteiktam virzienam.