Modelis mākslā (model in art)

- attēlojamais objekts vai persona, kas pozē māksliniekam, veido daļu tēlotās mākslas radīšanas procesa. Modeļus izmanto gan figūru zīmējumos un gleznojumos, gan skulptūrā un fotogrāfijā. Bieži vien cilvēki - modeļi ir profesionāļi, kuri pozē (ieņemot māksliniekam nepieciešamo pozu), un viņu darbs tiek apmaksāts. Modeļi visai bieži paliek anonīmi, bet labākie no tiem (jo arods ir grūts, jo nepieciešamība ilgstoši saglabāt vienu un to pašu pozu ir ārkārtīgi nogurdinoša). Arī persona, kas vēlas pasūtīt savu portretu, kalpo par modeli - ar to atšķirību, kas nevis saņem algu, bet, gluži otrādi, maksā māksliniekam. Modeļu izmantošana ir mākslinieka izglītības nepieciešamā sastāvdaļa, jo palīdz apgūt prasmi attēlot reālus telpiskus objektus. Studiju laikā modeļi parasti ir kaili, kas palīdz topošajiem māksliniekiem iemācīties attēlot cilvēka ķermeņa formu dažādību (vecums, dzimums u.c.) un izskatu atkarībā no apgaismojuma. Modeļa un mākslinieka attiecības pašas par sevi bieži kļūst par mākslas darba avotu, proti, individuālajam māksliniekam modelis var kļūt arī par mūzu, to, bez kuras iedvesmojošās dabas darbs nevarētu tapt. Senatnes skaistuļu vārdi mums nav zināmi, bet līdz mūsdienām, aplūkojot klasiskās statujas, mēs būtībā apbrīnojam arī anonīmo modeli. Mākslas vēsture ir pilna ar modeļu un gleznotāju mīlas stāstiem, gan bēdīgiem, gan ar laimīgām beigām. Bijuši arī mākslinieki (mākslinieces), kuras vienlaikus arī kalpojušas kā modeļi. Slavenākais (un arī skumjākais) ir tēlnieces Kamillas Klodeles, kura bijusi ģeniālā tēlnieka Ogista Rodēna gan mūza, gan modelis, dzīves stāsts. Savukārt, vairāki sākotnēji anonīmie modeļi vēlāk kļūst par sievietes skaistuma etalonu veselai paaudzei - kā, piemēram, Rodēna laikabiedra un fantastiskā mākslinieka Ogista Renuāra sieva. Izņēmuma kārtā par modeļiem (ne jau algotiem) uzdevās augstdzimušās skaistules, tādas, kā Napoleona māsa Polīna Borgēze, kuru kā dievieti vairākkārt atveidojis XIX gadsimta sākuma tēlnieks Kanova.
Latviešu pirmie profesionālie mākslinieki, tais skaitā "Rūķi", par modeļiem centušies izmantot paziņas - radus un draugus, pilnveidojoties portretu mākslā. Savukārt, tikt pie kailā modeļa ar ierobežotiem naudas līdzekļiem bija pagrūti, turklāt traucēja aizspriedumainā attieksme pret kailumu kā netikuma avotu. Līdz ar to tikai zināms turīguma līmenis deva iespēju tikt pie "anonīma modeļa". XX gadsimta vidus latviešu māsklinieki kā modeļus pārsvarā izmantojuši savas draudzenes un sievas, bet par īstu modeļa triumfu tiek uzskatīta nevis Borgezes Paulinai līdzīga skaistule, bet Borisa Bērziņa glezna "Mākslinieks un modelis", kura pat iekļauta Kultūras kanonā. Šo modeli raksturojot "figūras monumentalitāte un vitālais uzspriegojums", turklāt ar sudraba lapiņām pārklātais fons un apzeltījums tuvina modeli ikonu glezniecībai.